Kas gan var būt vieglāk nekā redzēt skaidri saskatāmo, darīt to, kas parasts? Dzīve mūsdienu cilvēku saista pie sastingušām formām, bet civilizācijas attīstība šo tieksmi vēl pastiprina, tādēļ mūsu dzīvē pārsvaru ņem parastais un kaut kas negaidīts notiek gaužam reti. Bet lāgiem negaidītais tomēr mūs pārsteidz. Un dažreiz tas apsviež otrādi visu dzīvi, un nespēcīgie tad aiziet bojā. Viņi nespēj saskatīt to, kas nav skaidri saredzams, neproi ātri izlemt un, nokļuvuši jaunos, neparastos apstākļos, zaudē galvu. īsi sakot, ja viņu vecais, iebrauktais dzīves ceļš apraujas, viņi aiziet bojā.
Taču ir cilvēki, kam izdodas pastāvēt. Atsevišķas, piemēroties spējīgas personības prot izglābties no boja ejas, kad apstākļu vara viņus izmet no ierastās, pazīstamās gultnes, piespiežot viņus iet jaunu, nezināmu ceļu.
Ta notika ar Edīti Vitlsiju. Viņa bija dzimusi Anglijā, uz laukiem, kur dzīve rit pēc sensenas kārtības, bet viss negaidītais ir patiesi tik negaidīts un neparasts, ka tiek uzskatīts par netikumisku. Pēc tās pašas kopš senseniem laikiem iedibinātās kārtības viņa agri izgāja darbā un kļuva par kādas cienījamas dāmas istabeni.
Civilizācijas attīstība noved pie tā, ka mūsu dzīves ritms, pakļaujoties stingriem likumiem, savā vienveidībā pielīdzināms mašīnas darbībai. Viss nevēlamais tiek izmests, viss neizbēgamais priekšlaikus paredzēts. Mēs pat lietū vairs nesamirkstam un salā nedrebināmies, un nāve — drausmā, nelūgtā viešņa — mums vairs neuzglūn uz katra soļa: tā mūsu laikos ir pārvērsta par krāšņu, labi iestudētu izrādi, kas beidzas" ģimenes ligzdā, kur pat durvju viras ir rūpīgi ieeļļotas, lai rūsa tās nesaēstu, un telpas tiek regulāri vēdinātas, lai uz marmora nenosēstos putekļi.
Tādā dzīvē iegāja Edīte Vitlsija. Nekas tur nenotika. Par vienīgo notikumu varbūt varēja uzskatīt vienīgi to, ka tad, kad Edītei jau bija pilni divdesmit pieci gadi, viņai vajadzēja pavadīt savu kundzi ceļojumā pa Savienotajam Valstīm. Dzīves parastā gultne tikai mazlietiņ mainīja virzienu. Gultne palika tā pati — gluda un līdzena. Braucot pa to kā pa labu ceļu, Edīte un viņas kundze, nekā neparasta nepiedzīvojušas, šķērsoja Atlantijas okeānu tvaikonī, kas nepavisam nebija jūras bezgalīgajos plašumos svaidīts kuģītis, bet drīzāk līdzinājās daudzstāvu viesnīcai, kura mierīgi un atri virzījās uz priekšu, ar savu vareno stāvu samaļot bangojošās jūras viļņus, ar savu nesatricināmo mieru atgādinot milzu dzirnakmeņus. Arī otrpus okeāna turpinājās tas pats līdzenais ceļš — gaužām respektējams, labi iekārtots, ar viesnīcām katrā piestātnē un viesnīcām uz riteņiem starp piestātnēm.
Čikāgā, kur viņas kundze interesējās par dzīves vienu pusi, Edīte iepazinās ar tās pašas dzīves otru pusi un šeit pirmo reizi ieraudzīja iespēju stāties cīņā ar negaidīto un šajā cīņā uzvarēt. Uzteikuši savai kundzei darbu, Edīte Vitlsija kļuva par Edīti Nelsoni. Hansu Nelsonu, imigrantu, pēc tautības zviedru un pēc amata namdari, urdīja tas mūžīgais nemiers, kas daudzus dzen bez mitas meklēt piedzīvojumus. Viņš bija stiprs, muskuļains vīrs. Iztēles trūkumu viņam aizstāja milzīga uzņēmība, bet mīlestības un pieķērības spēks atbilda fiziskajam spēkam.
— Saraušu labi dūšīgi, iekrāšu naudu un braukšu uz Kolorādo, — viņš paziņoja Edītei otrā dienā pēc kāzām. Un gadu vēlāk viņi tiešām atradās Kolorādo, kur Hanss Nelsons pirmo reizi sastapās ar zelta meklētājiem un kļuva par zelta drudža upuri. Dzīdamies pēc zelta, viņi šķērsoja Ziemeļu un Dienvidu Dakotu, Aidaho un Aus- trumoregonu un nokļuva līdz Britu Kolumbijas kalnu virsotnēm. Gan ceļā, gan atpūtā Edīte Nelsone bija vīram blakus, dalījās ar viņu panākumos, trūkumā un darbā. Pilsētnieces tipināšanu viņa apmainīja pret kalnu iedzīvotājas brīvo, plato soli. Viņa iemācījās bezbailīgi raudzīties acīs briesmām un uz visiem laikiem atbrīvojās no paniskajām bailēm, kas uzmācas, ja cilvēks neizprot ap- stakļus, un pārvērš pilsētniekus par stulbu aitu baru, kas šausmās spiežas cita pie citas un pazemīgi gaida savu likteni vai ari meklē glābiņu bēgšanā, cita citu no- spiezdamas un sētin nosēdamas ceļu ar līķiem.
Ar negaidīto Edīte Nelsone sastapās katrā ceļa līkumā, un viņas skatiens iemācījās atšķirt ne tikai saredzamo, bet arī apslēpto. Šī sieviete, kas senāk nekad nebija vārījusi ēst, iemācījās uzraudzēt miklu bez rauga vai ierauga un izcept maizi virs ugunskura parastajā pannā. Kad viņi bija apēduši pēdējo speķa šķēli un notērējuši pēdējo miltu krūzīti, Edīte Nelsone tomēr nezaudēja galvu: no veciem mokasīniem un neģērētas ādas siksnām viņa savārīja kaut ko līdzīgu ēdienam, kas viņiem palīdzēja kaut ka izvilkt dzīvību un kaut ka kulties uz priekšu. Viņa iemācījās tikpat labi kā vīrietis uzkraut zirgam nastas (uzdevums, kas pilsētniekam patiesi nav pa spēkam) un zināja, ar kādiem mezgliem sasienams katrs sainis. Viņa prata ar slapjiem žagariem iekurt ugunskuru, kad lietus gāza ka no spaiņa, turklāt ne mirkli nezaudēdama labo omu. īsi sakot, Edīte Nelsone iemācījās godam izkļūt no vissarežģītākajām situācijām. Taču Lielais Negaidītais viņai vēl tikai uzglūnēja, līdz pienāks brīdis mēroties spēkiem.
Zeltraču straume traucās uz ziemeļiem, uz Aļasku. Kā jau varēja gaidīt, Hanss Nelsons ar sievu ari iekļuva šajā virpulī un atjēdzās tikai Klondaika. 1897. gada rudens viņus pārsteidza Daijā, bet viņiem nebija naudas, lai nogādātu mantas pāri Cilkutas grēdai un dotos lejup pa upi uz Dausonu. Hanss Nelsons atgriežas pie sava agrākā amata un krietni pastrādāja zeltraču ciemata Skagveja celšanā, kurš aši izauga ka no zemes gluži kailā vietā.
Hanss Nelsons bija palicis pie pašas apsolītās zemes sliekšņa, un tā viņu vilināja visu ziemu. Visspēcīgāk vilināja Letnijas līcis, un 1898. gada vasarā Nelsonu pāris garā sivašu kanoe slīdēja gar līkumoto krastu. Laivā bez viņiem vēl bija trīs baltie un vairāki indiāņi. Indiāņi izsēdināja viņus krastā vientuļā vietā, simtiem jūdžu no Letnijas līča, izkrava mantas un devas atpakaļ uz Skag- veju, bet trīs baltie vīri palika kopa ar Nelsoniem, jo visi nu bija viena zeltraču grupa. Visi ar vienādu tiesu piedalījās izdevumos, un arī ieguvumu tika nolemts sadalīt vienlīdzīgi. Edīte Nelsone uzņēmās pavāra pienākumus, un viņai bija tiesības uz tādu pašu daļu kā vīriešiem.
Vispirms viņi nogāza dažas egles un uzcēla būdu, ko sadalīja trīs telpas. Saimniecību vajadzēja vadīt Edītei Nelsonei. Viru uzdevums bija meklēt zeltu, ko viņi arī darīja, un to atrast, kas arī izdevās. Starp citu, ieguvums nebija pārāk liels: viņiem gadījās diezgan nabadzīgas atradnes, un grūtās darba dienas beigās katram tika piecpadsmit līdz divdesmit dolāru. Aļaskas īsā vasara togad noturējās ilgāk nekā parasti, un zeltrači dienu pēc dienas atlika atgriešanos uz Skagveju, bet pēc tam jau bija par vēlu. Sakumā viņi vienojās ar indiāņiem, kas ik rudeni brauca gar krastu ar savām precēm. Sivaši gaidīja baltos cilvēkus līdz pēdējam brīdim, bet tad aizbrauca vieni paši. Nu neatlika nekas cits kā gaidīt na- kamo izdevību. Pa to laiku atradnes bija izsmeltas un sagatavoti malkas krājumi ziemai.
Atvasara negribēja un negribēja beigties, bet tad pēkšņi ar vēja auriem un puteņiem Aļaskā ielauzās ziema. Tā piezagas naktī, un, kad zeltrači no rīta pamodās, aiz logiem gaudoja vējš, pār zemi brāza putenis un lāmās ūdens bija pārvilcies ar ledu. Tikko viena vētra beidzās, sākās jauna, bet īsajos starplaikos valdīja klusums, kurā ielauzās vienīgi bangu dārdoņā tuksnesīgajā krastā, kur smiltīs kā balta sarma nogūla jūras sāls svēdra.
Būdas iemītniekiem neklājās slikti. Zeltrači bija savākuši zeltu par astoņiem tūkstošiem dolāru, sūdzēties nevarēja. Vīrieši sev sameistaroja slēpes, gāja medībās un papildināja pārtikas krājumus ar svaigu gaļu, bet vakaros nodevās bezgalīgai vista un pedro spēlei.
I\ad darbi raktuvēs beidzās, Edīte Nelsone krāsns kurināšanu un trauku mazgāšanu nodeva vīru ziņā, bet pati lāpīja viņiem zeķes un laboja virsdrēbes.
Būdā nekad nedzirdēja nopietnus strīdus vai sīkmanīgu ķildošanos, un tas iemītnieki paši bieži vien cits citam sacīja, ka šiem esot laimējies. Hanss Nelsons bija labsirdīgs un saticīgs cilvēks, bet Edītē viņu jau kopš pazīšanas sākuma bija sajūsminājusi spēja labi satikt ar cilvēkiem. Harkijs, garš, kalsns teksasietis, gan bija noslēgtas dabas cilvēks un klusētājs, taču apbrīnojami miermīlīgs. Viņš cieši ticēja, ka zelts pazemē nemitīgi vairojas, un, kamēr neviens to necentās apstrīdēt, viss bija labi. Ceturtais būdas apdzīvotājs Maikls Dennins ar savu īru humoru palīdzēja visiem uzturēt možu garu un jautrību. Tas bija varena auguma vīrs platiem pleciem, viņš spēja pēkšņi iedegties dusmās par tīrajiem niekiem, turpretī nekad nezaudēja aukstasinību grūtos brīžos. Pēdējais — piektais, Dečijs, bija, ka mēdz teikt, visas sabiedrības dvēsele. Viņš labprāt ļāva par sevi pazoboties un bija gatavs uz visu, lai tikai pārējos uzjautrinātu. Likās, viņa dzīves mērķis bija smīdināt cilvēkus. Dzīvi būdā ne reizes neaptumšoja cik necik nopietnas domstarpības. Ziemeļu īsajā vasarā katrs zeltracis bija kļuvis par tūkstoš sešsimt dolāru īpašnieku, un viņi jutās apmierināti un turīgi.
Bet tad viņus pārsteidza Negaidītais. Viņi tikko bija apsēdušies pie brokastīm. Pulkstenis bija astoņi (pēc darbu izbeigšanās atradnēs zeltrači brokastis ēda vēlāk), tomēr uz galda vēl dega pudeles kaklā iestiprināta svece. Edīte un Hanss sēdēja viens otram pretī. Starp viņiem ar muguru pret durvīm — Harkijs un Dečijs. Den- nins vēl nebija atnācis.
Hanss Nelsons palūkojās uz tukšo krēslu, nogrozīja galvu un, neveikli mēģinādams pajokot, noteica:
— Dennins taču vienmēr ir pirmais pie galda! Dīvaini gan. Ka tikai nabadziņam nav piemetusies kāda indeve!
— Kur Maikls palicis? — apvaicājās Edīte.
— Piecēlās melnā naktī un nezin uz kurieni aizgāja, — atbildēja Harkijs.
Dečija sejai pārslīdēja viltīgs smaids. Viņš centās izrādīt, ka zina, kādēļ Dennins nav atnācis brokastīs, bet, kad pārējie sāka viņu izprašņāt, kļuva noslēpumains. Edīte piecēlās, pavēra vīriešu guļamistabas durvis un atgriezās. Hanss uzmeta viņai jautājošu skatienu. Viņa papurināja galvu.
— Vēl nekad viņš nav nokavējis ēdiena reizi, — viņa piebilda.
— Nekā nesaprotu, — Hanss brīnījās, — viņam tak vienmēr ir vilka ēstgriba.
— Posts un bēdu dienas! — satriekts sacīja Dečijs, galvu vārdiem līdzi klanīdams.
Biedra pazušana jau sāka visus uztraukt.
•— Nelaime gan! — nerimās Dečijs.
— Kas noticis? — visi kā viena balsī jautāja.
— Nabaga Maikls! — noskanēja drūma atbalss.
— Kas viņam lēcies? — noprasīja Harkijs.
— Nabaga Maikls paspējis aizmirst, kas ir izsalkums, — turpināja Dečijs. — Galīgi pazaudējis ēstgribu. Ēšana viņu vairs neinteresē.
— Nu, paskatoties uz viņu, to vis nevarētu sacīt: kā liek pie bļodas, tā stūķē iekšā kā gubenī, — piebilda Harkijs.
— Ko nu, to viņš tikai tapat pieklājībās pēc, lai nc- apvainotu misis Nelsoni, — Dečijs bez kavēšanās atrada atbildi. — Liecieties mierā, es zinu labāk.. Nē, drausmīgi gan! Kāpēc viņš nesēž pie galda? Tāpēc, ka ir aizgājis. Bet uz kurieni aizgajis? Aizgājis dzenāt rokā ēstgribu. Bet kā to dara? Bizo basām kājām pa sniegu. iVlan lai neviens nestāsta! Visi bagātnieki skraida basām kājām pa sniegu, kad grib sadzīt pēdas pazudušai ēstgribai. Maiklam pieder tūkstoš sešsimt dolāru, viņš kļuvis bagāts. Un tāpēc pazaudējis ēstgribu. Nu viņš dzenas tai pakaļ. Ja neticat, paveriet durvis, gan ieraudzīsiet sniegā Maikla pliko kāju ieminumus. Bet ēstgribu nekur nemanīsiet. Un no tā ceļas viss posts. Kad Maikls būs noķēris ēstgribu, viņš to aprīs viena kumosā un nāks mājās brokastīs.
Visi smējās, klausoties Dečija tērgāšanā. Smiekli vēl nebija apklusuši, kad atvērās durvis un ienāca Dennins. Roka viņš turēja divstobreni. Visu skatieni pievērsās viņam, bet viņš pacēla bisi pie pleca un divas reizes no vietas izšāva. Pēc pirmā šāviena Dečijs sabruka uz galda, ar galvu apgāzdams kafijas krūzīti un ar dzelteno matu kodeļu iekrizdams putras šķīvī; viņa piere piespieda šķīvja malu pie galda, un tas saslējās augšup četrdesmit piecu grādu leņķī. Kad nogranda otrais šāviens, Harkijs bija paguvis pietrūkties kājās. Viņš sabruka uz grīdas, izgārdza: — Ak dievs! — un saļima.
Ta atnaca Negaidītais. Hanss un Edīte sēdēja sastinguši. Viņi bija ka pieauguši pie krēsliem un ka apmāti skatījās uz slepkavu. Dūmos, kas piepildīja istabu, viņi tikko varēja saredzēt. Un pilnīgajā klusumā bija dzirdams vienīgi, kā no apgāztās krūzītes uz grīdas tek kafija. Dennins atlieca stobru un izmeta tukšās čaulītes; vienā rokā turēdams bisi, viņš otru iebaza kabatā, meklēdams patronas.
Viņš jau saka tās likt stobrā, kad Edīte Nelsone atjēdzās. Skaidrs, ka tagad Dennins gatavojas nošaut viņu un Hansu. Negaidītais šoreiz izpaudās tik neiespējama, drausmīgā veidā, ka uz dažām sekundēm pilnīgi apstulboja Edīti un paralizēja viņas gribu. Taču viņa tūliņ atjēdzas un stājās tam pretī. Jā, viņa metās cīņā ar Negaidīto, kaķa lēcienā uzklupa slepkavam un ieķērās abām rokām viņam apkaklē. Viņa sadūrās ar slepkavu krūti pret krūti un ar savu svaru piespieda to neviļus pakāpties atpakaļ. Neizlaizdams ieroci no rokas, Dennins mēģināja sievieti nokratīt. Bet tas nebija viegli izdarāms. Viņas spēcīgajam, muskuļainajam augumam piemita kaķa veiklība. Nosvērusies ar visu ķermeņa smagumu uz vieniem sāniem, viņa bezmaz nogāza Denninu uz grīdas. Bet viņš izslējās un mežonīgi cirtās uz otru pusi, un parāva Edīti līdzi. Kājas viņai uzlidoja gaisā, apmetot loku, bet, pirkstus vaļā nepalaizdama, viņa krampjaini turējās Denninam apkaklē. Uztriekusies virsū krēslam, viņa pakrita, norāva Denninu līdzi, un, viens otram drēbēs ieķērušies, viņi sāka vārtīties pa grīdu.
Hanss Nelsons cīņu ar Negaidīto saka pussekundes vēlāk nekā sieva. Viņa organismam nebija tik ātras uztveres, smadzenes un nervi reaģēja gausāk, un pagāja lieka pussekunde, pirms viņš atskārta, kas noticis, izšķīrās un sāka darboties. Edīte jau bija piekltipusi Denninam pie rīkles, kad Hanss pielēca kājās. Viņam nepiemita spēja visu vēsi apsvērt; viņā virsroku ņēma neprata dusmas, zvēra niknums. Pielēcis kājas, viņš izgrūda tadu kā sē- cienu, kā rūcienu. Dennins jau rāva Edīti sānis, kad Hanss rēkdams metās pie viņiem un pieskrēja klat, kad abi jau vārtījās pa grīdu.
Hanss picklupa pie nokritušā Dennina un sāka kā ārprātīgs apstrādāt viņu ar dūrēm. Viņš sita un sita kā ar āmuru pa laktu, un, kad Edīte juta, ka Dennins kļūst šļaugans, viņa atlaida sažņaugtos pirkstus un aizrapoja mala. Uz grīdas gulēdama un smagi elsodama, viņa vēroja cīņu. Sitienu krusa joprojām kapāja Denninu, bet viņš, likās, to nemaz nejuta. Viņš pat nepakustējās. Beidzot Edīte apjēdza, ka Dennins zaudējis samaņu. Viņa uzkliedza Hansam:
— Beidz!
Uzkliedza vēlreiz, bet Hanss nedzirdēja. Tad viņa sagrāba vīru aiz rokas, taču viņš arī to nelikās manām.
To, ko Edīte darīja pēc tam, viņai nemācīja saprāts. Uz tādu rīcību viņu nemudināja ne žēlsirdība, ne bauslis «Tev nebūs nokaut!». Neizskaidrojama tieksme pēc likuma taisnības, rases ētika, kas viņā sakņojās kopš bērnības, lika Edītei Nelsonei mesties starp vīru un Denninu un ar savu augumu aizsegt neaizsargāto slepkavas ķermeni. Edīte atgrūda Hansu no Dennina, un viņš tai paklausīja, kā nikns, bet pakļāvīgs suns paklausa saimniekam, kas viņu dzen projām. Jā, Hanss Nelsons bija līdzīgs ķēdes sunim: niknums, kas viņā plosījās, zvēriskā rēcienā izlauzās no krūtīm, un viņš vairākkārt no jauna mēģināja uzbrukt upurim. Taču Edīte ikreiz aši aizsedza Denninu ar savu augumu. Viņa stūma Hansu aizvien tālāk nost no Dennina. Nekad viņa viru nebija redzējusi tādā stāvoklī. Viņai kļuva drausmi. Pat Dennins cīņas karstumā nebija viņai iedvesis tādas šausmas. Viņa nespēja ticēt, ka šis niknuma ārprāta pārņemtais radījums ir viņas virs, ka tas ir Hanss, un nodrebēja neizprastās baismās, it kā ieraudzījusi plēsīgu zvēru, kas teju, teju iekodīsies viņai rokā. Kādu brīdi Hanss vēl svārstījās — te rāvās uz priekšu spīvā stūrgalvībā no jauna mesties virsū upurim, te atkāpās, bīdamies iesist sievai. Taču viņa tikpat stūrgalvīgi stājās viņam ceļā, līdz beidzot virs atguva saprātu un sāka pierimt.
Viņi piecēlās kājās. Hanss grīļodamies pakāpās atpakaļ un atspiedās pret sienu; seja viņam krampjaini raustījās, dobjie rēcieni, kas lauzās pār lūpām, pamazām noklusa. Sākās reakcija. Edīte, rokas lauzīdama, stavēja istabas vidū, smagi elsoja un drebēja kā drudzī.
Hanss truli blenza vienā punktā, bet Edītes skatiens aši pārskrēja pār istabu, it kā gribētu uztvert un saglabāt pēdējo sīkumu. Dennins gulēja nepakustēdamies. Viņam blakus neprātīgajā kautiņā apgaztais krēsls. Dennins bija uzkritis virsū divstobrenei, kas rēgojās zem gulētāja. Abas patronas, ko viņš nebija paguvis ielikt stobrā, mētājās uz grīdas. Harkijs gulēja zemē sakņupis tai vietā, kur viņu pārsteidza lode, bet Dečijs joprojām sēdēja, nolicis ar galvu pār galdu, ar matu kodeļu putras šķīvī. Edītes uzmanību piesaistīja stāvus saslējies šķīvis. Kādēļ tas nekrīt? Cik nejēdzīgi! Ja arī nogalināts cilvēks, tas nenozīmē, ka putras šķīvim jāslienas ar malu gaisā!
Edīte pavērsās pret Denninu, taču neviļus viņas skatiens atgriezās pie šķīvja. Patiesi — cik nejēdzīgi! Edītei pēkšņi uzmācās nepārvarama vēlēšanās smieties. Bet tad viņa sāka izjust klusumu, kas valdīja istabā, un aizmirsa šķīvi. Gribējās vairs tikai vienu: lai jel kas pārtrauktu mokošo klusumu. Izlijusi kafija vēl joprojām pilēja no galda uz grīdu, un pilienu vienmuļā pakšķēšana padarīja klusumu vēl neciešamāku. Kādēļ Hanss klusē? Kādēļ viņš nekā nedara? Edīte paskatījās uz viņu, gribēja kaut ko sacīt, bet mēle neklausīja, kakls bija sāpīgi aizžņaugts, mute izkaltusi. Klusēdama viņa skatījās uz Hansu, un Hanss skatījās uz viņu.
Piepeši klusumā ielauzās spalgs, metālisks troksnis. Edīte iekliedzās un uzmeta mirkli galdam. Šķīvis bija nokritis zemē. Hanss dziļi nopūtās, it kā pamodies no miega. Nokritušā šķīvja radītais troksnis atsauca viņus dzīvē, jaunā nepazīstamā pasaulē. Tepat būdā pēkšņi bija radusies šī jaunā pasaule, kurā viņiem nu turpmāk vajadzēs dzīvot un darboties. Vecā pazudusi uz visiem laikiem. Nākotnē viss būs jauns un nezināms. Negaidītais bija izdzēsis perspektīvu, padarījis vērtības nevērtīgas un, ietinis visu savā burvestības gaismā, sajauca reālo ar nereālo, sapina visu ērmotā, ņudzeklīgā vērpetē.
— Ak dievs, Hans! — beidzot ierunājās Edīte.
Hanss klusēdams palūkojās viņa plaši ieplestām
šausmu pilnām acīm. Lēnām viņš pārlaida skatienu istabai, it ka ieraudzījis to visu pirmo reizi, tad uzlika galva cepuri un devās uz durvju pusi.
— Kurp tu iesi? — Edite, šausmu pārņemta, ieprasījās.
Viņš jau bija satvēris durvju rokturi un, pagriezies uz