— Kapus rakt.
— Neatstāj, Hans, mani vienu… — viņas skatiens ātri pārskrēja pār visu, kas istabā, — ar šiem …
— Agrāk vai vēlāk — tikpat būs jārok, — viņš atteica.
— Tu taču vēl nezini, cik kapu būs jārok, — viņa, bezmaz raudādama, pretojās un, pamanījusi, ka vīrs sak svārstīties, piebilda: — Vēlāk iesim abi kopā, es tev palīdzēšu.
Hanss piegāja pie galda un automātiski noknieba svecei nodegušo dakti. Pēc tam viņi abi kopā sāka apskati. Dečijs un Harkijs bija nošauti uz vietas un izskatījās drausmīgi, jo slepkava bija šāvis no neliela atstatuma. Denninam Hanss atteicās pieskarties, un Edītei vajadzēja vienai pieiet tam klāt.
— Dzīvs, — viņa sacīja vīram.
Tas arī piegāja un ieskatījās slepkavain sejā.
— Ko tu saki? — Edīte jautāja, uztverdama vira neskaidru murdoņu.
— Velns un elle, kāpēc es viņu nepiebeidzu! — Hanss sacīja.
Edīte, ceļos nometusies, noliecās pār Denninu.
— Ej prom! — Hanss pēkšņi uzsauca aizsmakušā, dīvaini pārvērstā balsī.
Viņa iztrūkusies uzmeta vīram īsu skatienu. Pacēlis no zemes divstobreni, kas Denninam bija izkritusi no rokām, Hanss ielika tajā patronas.
— Ko tu gribi darīt? — Edīte iekliedzās, pielēkusi kājās.
Hanss klusēja, bet viņa redzēja, ka tas paceļ ieroci pie pleca, un, strauji satvērusi stobru, pavērsa to pret griestiem.
— Ej prom! — Hanss aizsmakušā balsī viņai uzkliedza.
Viņš centās izraut sievai bisi, bet viņa, piegājusi tuvāk, abām rokām apskāva vīru.
— Hans, Hans, atjēdzies! — viņa lūdzās. — Tu esi kā bez prāta, Hans!
— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju, — Hanss atteica, — un es nošaušu viņu.
— Tā nedrīkst, — Edīte pretojās. — Pastāv taču likums.
Hanss atbildes vietā tikai nicinoši saviebās, it kā teikdams: «Likums? Sinī dieva aizmirstajā pasaules malā?» — un truli, stūrgalvīgi atkārtoja:
— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju.
Sieva centās viņu pārliecināt, bet Hanss uz visiem viņas iebildumiem atkārtoja tikai vienu un to pašu:
— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju.
Taču Edīte nespēja sevī pārvarēt to, kas viņā bija ieaudzināts kopš bērnības, ko viņa bija iezīdusi ar mātes pienu. Bijība pret likumu viņai bija asinīs, un viņa spēja rīkoties vienīgi tā, kā pavēl likums. Viņai pat prāta neienāca, ka varētu rīkoties arī citādi. Hanss, kas pats gribēja stāties likuma vieta, viņas acīs kļuva par tādu pašu noziedznieku ka Dennins.
— Ja pret ļaunumu vērsīsies ar jaunu ļaunumu, tad drīz vispār nebūs vairs nekā laba, — viņa centās pārliecināt vīru. — Ir tikai viens ceļš, kā sodīt Denninu, un tas ir nodot viņu tiesai.
Beidzot Hanss piekāpās.
— Labi, — viņš sacīja, — dari, kā zini. Bet piedzīvosi, ka jau rit viņš nogalinās arī mūs abus.
Viņa papurināja galvu un pastiepa roku pēc divstob- renes. Hanss jau grasījās atdot viņai ieroci, bet tad atkal saminstinājās.
— Ļauj labāk tomēr viņu nošaut!
Edīte atkal papurināja galvu, un viņš atdeva tai bisi. Taja brīdī durvis atvērās un nepieklauvējis būdā ienāca indiānis. Kopā ar viņu ietriecās vējš un sniega virpulis. Edīte un Hanss pagriezās. Hanss joprojām turēja rokā divstobreni. Aina, kas pavērās nelūgtajam ciemiņam, to nepavisam nesamulsināja. Viņa skatiens vienā mirklī ietvēra Harkija un Dečija līķus un nesamaņā guļošo Denninu. Indiāņa sejā nepavīdēja ne izbrīns, ne ziņkārība. Harkija līķis aizšķērsoja viņam ceļu, bet viņš nelikās to manām. Seja palika pilnīgi vienaldzīga, it kā uz grīdas nekā nebūtu.
— Liels vējš, — indiānis uzbilda sveiciena vietā. — Kā labi klājas? Viss labi?
Hanss, joprojām sažņaudzis rokās divstobreni, saprata, ka indiānis, redzēdams izkropļotos miroņus, par slepkavu uzskata viņu, un lūdzoši uzlūkoja sievu.
— Sveicināts, Neguk, — Edīte ierunājās ar pūlēm, drebošā balsī. — Nē, nav labi. Liela nelaime.
— Uz redzēšanos, iešu tālāk. Es ļoti steidzos, — atteica indiānis, tomēr nepavisam neizrādīdams, ka steidzas, kārtīgi pārkāpa pari asins peļķei uz grīdas, atvēra durvis un aizgāja.
Hanss un Edīte saskatījās.
— Viņš domā', ka to esam izdarījuši inēs, — aizžņaugtā balsī sacīja Hanss, — ka to esmu izdarījis es.
Edīte mirkli klusēja, tad īsi un lietišķi noteica:
— Lai domā, ko grib! Par to vēlāk. Tagad jārok kapi! Bet vispirms jāsasien Dennins, lai neaizbēg.
Hanss negribēja Denninam pieskarties, un Edīte viena pati cieši sasaistīja viņam rokas un kājas, tad kopā ar Hansu izgāja bezgalīgajā, sniegainajā plašumā.
Zeme bija sasalusi, ar lauzni neko nevarēja izdarīt. Viņi savāca zarus, atraka sniegu un sakūra ugunskuru.
Veselu stundu viņi kurināja uguni, līdz beidzot zeme par dažu collu tiesu atkusa. Tai vietā viņi izraka bedri un no jauna kurināja uguni. Tā pamazītēm viņi rakās dziļumā — ne vairāk kā divas trīs collas stundā.
Tas bija smags, mokošs darbs. Sniega virpuļi neļāva ugunskuram kārtīgi iedegties, bet vējš, pūzdams cauri apģērbam, stindzināja locekļus. Viņi strādāja klusēdami. Vējš neļāva muti pavērt. Viņi pārmija tikai dažus vārdus, cenzdamies uzminēt, kas varējis pamudināt Denninu uz noziegumu, tad, šausmu pārņemti, atkal klusēja. Pusdienlaikā Hanss, paskatījies uz būdas pusi, paziņoja, ka esot izsalcis.
— Nē, nē, pagaidi, Hans, — Edīte lūdzās. — Es nespēju iet viena pati iekšā un vārīt pusdienas, kamēr viņi visi ir tur.
Divos pēcpusdienā Hanss piedāvājās iet viņai līdzi, taču sieva viņu pierunāja vēl brīdi pastrādāt, un ap pulksten četriem kapi bija izrakti. Divas seklas bedres, ne dziļākas par divām pēdām, tomēr pietiekamas, lai tur varētu aprakt mirušos. Satumsa vakars. Hanss paņēma nartas, un abi miroņi naktī un putenī sāka ceļojumu uz savām saltajām kapenēm. Bēru gājiens nebija nekāds lepnais. Nartas dziļi grima kupenās un bija ļoti smagi velkamas. Hanss un Edīte, kopš vakardienas neēduši, pārmocījušies, pārguruši un izsalkuši tikko turējās kajas. Viņiem trūka spēka pretoties vēja brāzmām, kas viņus bezmaz gāza gar zemi. Dažā kupenā nartas apsviedās, un tad ikreiz vajadzēja baismo kravu no jauna dabūt uz tām virsū. Pēdējie simt soļi veda augšup pa stāvu nogāzi, un viņi metās četrrāpus kā suņi, ar rokām dziļi kārpīdamies irdenajā sniegā. Smagā krava vilka atpakaļ, un slīdēdami un klupdami viņi divi lāgi novēlās pa nogāzi lejā; iejūgs, nartas, dzīvie un mirušie sakrita drausmā ņudzeklī.
— Rīt es šeit uzsliešu stabiņu ar viņu vārdiem, — Hanss sacīja, kad kapi bija aizbērti.
Edīte raudāja un tikai ar mokām piespiedās trīcošā balsī noskaitīt lūgsnu; visu atlikušo ceļu Hanss viņu gandrīz nesus nesa uz mājām.
Dennins bija atžilbis. Veltīgi pūlēdamies atbrīvoties, viņš vārtījās pa grīdu. Kad Hanss un Edīte iegāja būdā, viņš uzmeta tiem dusmās liesmojošu skatienu, bet neteica ne vārda. Hanss vēlreiz paziņoja, ka ir nedomā pieskarties slepkavam, un drūmi noskatījās, kā Edīte to vilkšus velk uz otru istabu. Taču, lai kā viņa mocījās, tomēr viņai pietrūka spēka iecelt Denninu gultā.
— Ļauj, es viņu nošaušu, un būs miers, — Hanss sacīja, pēdējo reizi mēģinadams sievu pierunāt.
Bet Edīte tikai purināja galvu un atkal noliecās pār Denninu. Viņai par brīnumu ķermenis šoreiz viegli pacēlās, un viņa saprata; ka Hanss padevies un palīdz. Pēc tam viņi sāka piekopt virtuvi, taču asiņu traipi uz grīdas joprojām brēktin brēca par notikušo traģēdiju, tādēļ Hanss paņēma ēveli, noēvelēja grīdu un skaidas sadedzināja krāsnī.