Slepkava tomēr viņiem bija nemitīgs drauds. Varēja pienākt mirklis, kad viņam palaimētos atbrīvoties no siksnām, ar kurām bija sasiets, tādēļ tie nekad nenolaida no viņa acu. Viens ar pielādētu divstobreni rokā pastāvīgi sēdēja pie slepkavas gultas. Sākumā Edīte bija noteikusi astoņu stundu sardzi, tomēr redzēja, ka tāda slodze nav pa spēkam, un viņi sāka nomainīt viens otru ik pa četrām stundām. Sardze ilga bez pārtraukuma visu diennakti, bet vajadzēja taču arī vārīt ēdienu, nest malku… Viss laiks viņiem pagāja, apsargājot Denninu.
Pēc Neguka kļūmīgās iegriešanās būdā indiāņi centās tai iet apkārt ar līkumu. Edīte aizsūtīja Hansu pie viņiem: viņa gribēja, lai indiāņi aizved Denninu ar kanoe līdz tuvākajai balto apmetnei vai fāktorijai. Bet Hanss izstaigājas bez panākumiem. Tad Edīte pati devās pie Neguka. Neguks — maza sivašu ciema galva, pārpilns atbildības par sava ciema ļaužu likteni, — nopietni īsos vārdos paskaidroja Edītei savu viedokli.
— Baltajiem cilvēkiem uzbrukusi nelaime, — viņš sacīja, — sivašiem nelaime nav uzbrukusi. Mana tauta palīdzēs tavai tautai, uzbruks nelaime manai tautai. Kad balto cilvēku nelaime satiksies ar sivašu nelaimi un būs viena nelaime, tad tā būs liela nelaime, tik liela, ka pateikt nevar, tik liela, ka gala nav. Un tas būs pavisam slikti. Mana tauta Jauna nedara. Kāpēc tai jāiet palīgā tavai tautai, lai iznāk nelaime?
Un Edīte Nelsone bez panākumiem atgriezās savā drausmīgajā būdā, lai atkal četras stundas sēdētu sardzē. Gadījās, ka, sēžot ar pielādētu divstobreni uz ceļiem preti gūsteknim, acis sāka vērties ciet, plakstiņi liptin lipa kopā un neatvairāmi mācās virsū snaudiens. Taču ikreiz viņa salēcās, kā dunku dabūjusi, un drudžaini sagrāba ciešāk ieroci, vienlaikus uzmetot baiļpilnu skatienu slep- kavam. Šīs pēkšņās pamošanās ļoti bojāja nervus un nesolīja nekā laba. Tomēr arī tad, kad snaudiens nemāca, vajadzēja tikai Denninam zem segas pagrozīties, un Edīte negribot sāka drebēt un satvēra ciešāk ieroci, tik briesmīgi viņa bijās slepkavas.
Jebkuru mirkli varēja uznākt nervu sabrukums, un viņa to saprata. Sākās ar spiedienu uz acu āboliem. To vaļēja novērst, vienīgi aizverot acis. Drīz viņa sāka nervozi bez vajadzības mirkšķināt plakstus, un tur nekas nebija līdzams. Bet visvairāk Edīti nomocīja tas, ka viņa nespēja aizmirst notikušo. Likās, laiks ne par mata platumu nav pavirzījies uz priekšu kopš ta baigā rīta, kad Negaidītais ielauzās būdā un pārvērta visu dzīvi. Spiesta diendienā rūpēties un gādāt par slepkavu, viņa, zobus sakodusi, centas sevi savaldīt.
Ar Hansu bija citādi. Viņu mocīja tikai viena vienīga doma: Dennins jānogalina. Un ikreiz, kad viņš baroja gūstekni vai dežurēja pie tā, Edīte trīcēja bailēs, ka viņš asiņainajam sarakstam varētu pievienot vēl vienu upuri. Hanss nemitīgi lādēja Denninu un izturējās pret to Joti rupji. Viņš gan centās slēpt slepkavošanas māniju, kas viņu bija pārņēmusi, un lāgiem sacīja sievai:
— Pagaidi'vien, gan tu pati mani lūgsies, lai es viņu nobeidzu, bet tad man vairs negribēsies rokas smērēt.
Dažu labu reizi, aizgājusi no sargposteņa, Edīte slepšus piezagās pie durvīm un redzēja, ka abi vīrieši kā plēsīgi zvēri ar acīm vai aprij viens otru; Hansa sejā atspoguļojās slepkavības alkas, bet Dennina seja — sprostā iedzīta zvēra neprātīgais niknums un izmisums.
— Hans! — viņa tad uzsauca. — Atjēdzies!
Nodrebējis viņš it kā atmodās, un skatienā pavīdēja apjukums un bailes, bet nekad tur neparadījas nožēla.
Tā arī Hanss kļuva par daļu problēmā, ko Negaidītais lika risināt Edītei Nelsonei. Sākumā tas bija nozīmējis vienīgi izrīkoties ar slepkavu pēc likuma, ko Edīte saprata tā, ka Denninam jābūt viņu gūsteknim, kamēr viņi varēs to nodot varas iestādēm, kas spriedīs tiesu. Bet nu vajadzēja domāt arī par Hansu, jo Edīte redzēja, ka uz spēles ir vīra saprāts un dvēseles glābšana. Turklāt drīz vien viņa atskārta, ka arī pati — viņas spēks un izturība — kļuvusi par problēmas sastāvdaļu. Saspīlējums bija pārlieku smags. Rokas viņai sāka raustīties un drebēt, viņa nespēja pacelt pie lūpām karoti, neizlaistot zupu, bet kreisā roka vispār negribēja vairs klausīt. Edīte baidījās, ka nesākas kaut kas līdzīgs svētā Vita dejai. Ar šausmām viņa iedomājās, ka drīz var kļūt par kropli.
Kas notiks, ja viņa neizturēs? Un viņa sastinga šausmās, kad iedomājās ainu: Hanss un Dennins vieni paši šai budā.
Ceturtajā dienā Dennins sāka runāt.
— Ko jūs gribat ar mani darīt? — viņš jautāja un atkārtoja šo jautājumu katru dienu.
Edite ikreiz atbildēja, ka ar viņu rīkosies pēc likuma, un savukārt vaicāja viņam:
— Kādēļ tu to darīji? — taču atbildes nesagaidīja. Sis jautājums Denninā vienmēr izraisīja dusmu lēkmi, un viņš sāka kā negudrs plosīties un mētāties pa gultu, cenzdamies saraut siksnas, ar kurām bija sasiets. Viņš draudēja Edītei, solīdamies izrēķināties ar viņu, tiklīdz izdosies atbrīvoties … Un agrak vai vēlāk viņam tas izdošoties. Šādos mirkļos Edīte uzvilka bises gaili, gatava nošaut viņu uz vietas, ja viņš tiešam sarautu siksnas, bet pati trīcēja aiz saspīlējuma un bailēm, juzdama, ka galva reibst un kaklā kāpj nelabums.
Taču pamazām Dennins kļuva runīgāks. Acīm redzot, viņš bija paguris dienām nogulēt bez kustībām. Viņš sāka lūgties Edīti, lai viņu atbrīvojot, dievodamies un zvērēdams pie visa, ko vien spēja izdomāt. Viņš neaiztikšot ne Edīti, ne Hansu, pats kājām aiziešot gar krastu un pieteikšoties varas iestādēm. Visu savu tiesu zelta atstāšot Hansam un Edītei, gluži viens aiziešot ledus tuksnesī, neviens viņa vairs nedabūšot redzēt, nedz par viņu dzirdēt. Viņš esot pat gatavs nogalināties, lai tikai viņam atraisot rokas. Parasti šī lūgšanās pārgāja nesakarīgā burkšķēšanā un murgos. Edītei ikreiz likās, ka Denninam sākas nervu lēkme, bet viņa tikai purināja galvu, liegdama brīvību, kuru viņš tik kaislā izmisumā lūdzās.
Taču pagāja nedēļas, un Dennins pamazām pierima. Nogurums darīja savu.
— Ak, cik noguris es esmu, cik noguris! — viņš murmināja, mētādamies pa gultu kā niķīgs bērns. Pagāja vēl nedēļa, un Dennins ka apmāts saka lūgties, lai viņu nogalina. — Nošauj mani! — viņš plijās virsū Edītei vai arī lādēdamies lūdzās Hansu darīt galu viņa mokām, teikdams, ka vēloties vienīgi mieru.
Saspīlējums kļuva nepanesams. Edītes nervi bija kā nostiepta stīga, un viņa ik mirkli gaidīja katastrofu. Viņa nespēja ne mirkli atpūsties aiz bailēm, ka Hanss var padoties savai mānijai un, izmantodams brīdi, kad viņa
būs aizmigusi, nogalināt Denninu. Bija pienācis janvāris, bet viņi zināja, ka paies vēl vairāki mēneši, iekams kāds tirgotāju šoneris iegriezīsies viņu līcī. Ari pārtika gāja uz beigām, jo viņi taču nebija domājuši, ka vajadzēs pārziemot būdā, un Hanss nevarēja iet medībās, lai papildinātu pārtikas krājumus. Dienu un nakti viņi bija piesieti pie mājas, sargajot gūstekni.
Vajadzēja par kaut ko izšķirties, un Edīte to saprata. Viņa vēlreiz apsvēra problēmu, tomēr nespēja pārvarēt bijību pret likumu, bijību, ko bija mantojusi no senčiem, nespēja atteikties no principiem, pēc kuriem bija audzināta, kuri bija viņai asinīs. Un garās bezmiega naktīs, sēžot ar divstobreni blakus Denninam, kas nemierīgi grozījās savās cisās, un klausoties vēja auros aiz loga, Edīte pratoja par socioloģijas problēmām un izveidoja pati savu teoriju par likumu evolūciju. Beidzot viņa izsecināja, ka likums nav nekas cits kā zināmas cilvēku grupas gribas izpausme. Nav nozīmes, cik šī grupa liela. Ir nelielas grupas, piemēram, Šveice, — sprieda Edite, — un lielas kā, piemēram, Savienotās Valstis. Lai arī grupa būtu pavisam maza, būtība paliek ta pati. Kaut arī valstī ir tikai desmit tūkstoši iedzīvotāju, šo cilvēku griba valstī tomēr būs likums. Bet, ja nu reiz tā, tad arī tūkstoš cilvēku var izdot likumu. Un, ja to var tūkstotis, kādēļ lai nevarētu simts? Un, ja var simts, kādēļ ne piecdesmit? Kādēļ ne pieci? Kādēļ ne divi?
Šis secinājums viņu iztrūcināja, un viņa to izklāstīja Hansam. Hanss uzreiz neaptvēra teikto, bet, tiklīdz doma viņam kļuva saprotama, viņš tūliņ sāka minēt pārliecinošus piemērus. Viņš stāstīja par zeltraču sapulcēm, kurās sanāk ļaudis no visām atradnēm, izdod likumu un piešķir tam spēku. Var sanākt kaut vai desmit, piecpadsmit cilvēku, sacīja Hanss, tomēr vairākuma griba ir likums visiem, un, kas to neievēro, tiek sodīts.
Beidzot Edīte saprata, kas viņai darāms: Dennins jāpakar. Hanss bija vienis prātis ar viņu. Viņu mazajā grupā vairākums bija viņi abi. Denninam jāmirst, jo tāda ir vairākuma griba. Edīte cik spēdama centās ievērot noteikto formu, bet grupa bija tik maza, ka viņiem abiem vienlaikus vajadzēja būt gan lieciniekiem, gan tiesnešiem, gan zvērinātajiem un … pat bendēm.
Edīte noskaitīja Maiklam formālu apsūdzību par Dečija un Harkija noslepkavošanu. Gūsteknis, gultā gulēdams noklausījās liecinieku — vispirms Hansa, tad Edītes — liecību. Pats viņš atteicās runāt, negribēdams savu vainu ne noliegt, ne atzīt, un uz Edītes jautājumu, ko viņš varot teikt sev par attaisnojumu, atbildēja ar klusēšanu. No vietas neizkustēdamies, Hanss un Edīte — šoreiz kā zvērinātie — taisīja spriedumu: Maikls Dennins atzīts par vainīgu slepkavībā. Pēc tam Edīte, nu jau tiesneša lomā, pasludināja spriedumu. Balss viņai drebēja, plakstiņi raustījās, kreisā roka trīcēja, taču viņa norunāja visu līdz galam.
— Maikl Dennin, saskaņā ar tiesas spriedumu jūs esat notiesāts ar nāvi pakarot, spriedums izpildāms triju dienu laikā.
Tāds bija spriedums. Gūsteknim izlauzās atvieglojuma nopūta; pēc tam viņš, izaicinoši iesmējics, noteica:
— Lieliski! Vismaz nolādētie dēļi man vairs nespiedīs sānus. Paldies kaut vai par to!
Kad sods bija piespriests un pasludināts, visiem kļuva it kā vieglāk. Visvairāk pārvērtās Dennins. No viņa līdzšinējā drūmuma un rupjības vairs nebija ne vēsts: viņš tērgaja ar saviem cietumsargiem, lāgiem pat pilnīgi bez bravūras un dzēlībām. Edīte lasīja viņam priekšā bībeli, un viņš uzmanījas, lai ne vārdiņš nepaslīdētu garām. Viņa lasīja Jauno derību, un slepkava vērīgi klausījās līdzību par pazudušo dēlu un ļaundara lūgšanu pie krusta.
Vienu dienu pirms soda izpildīšanas Edīte vēlreiz uzdeva Denninam mūžīgo jautājumu:
— Kādēļ tu to darīji?
Un viņš atbildēja:
— Pavisam vienkārši. Es domāju …
Edīte negaidot viņu pārtrauca, palūdza mazliet pagaidīt un skrēja pie Hansa. Tas pēc sardzes gulēja un, kad sieva viņu pamodināja, murdēdams apsēdās uz gultas malas un berzēja acis.
— Ej, — Edīte viņam sacīja, — un atved Neguku un vēl kādu indiāni! Maikls ir gatavs atzīties. Paņem līdzi bisi un atved viņus šurp kaut ar varu!
Pēc pusstundas Neguks un viņa radinieks Hedikvans ienāca istaba, kur gulēja uz nāvi notiesātais. Viņi bija nākuši nelabprat. Hanss ar divstobreni rokā noslēdza gājienu.
— Neguk, — sacīja Edite, — mēs nedarīsim ļaunu ne tev, ne taviem ļaudīm. Mums no jums nekā nevajag, tikai sēdiet, klausieties un centieties visu saprast.
Tā uz nāvi notiesātais Maikls Dennins publiski atzinās savā noziegumā. Viņš runāja, Edīte pierakstīja viņa liecību, indiāņi klausījās, bet Hanss stāvēja sardzē pie durvīm, lai lieciniekiem neienāktu prāta aizbēgt.
Dennins teica, ka piecpadsmit gadu nav bijis savā dzimtajā pusē un visus šos gadus vēlējies tikai vienu: iegūt pēc iespējas vairāk naudas, atgriezties mājās un apgādāt savu veco māti, lai tā lidz mūža beigām vairs grūtu dienu neredz.
— Bet vai ar tūkstoš sešsimt dolāriem var ko prātīgu iesākt? — Dennins turpināja. — Man vajadzēja dabūt visu zeltu, visus astoņus tūkstošus. Tad es būtu varējis atgriezties mājās kā bagāts vīrs. Ko vairāk, es nodomāju, apšaušu visus, bet Skagvejā paziņošu, ka to izdarījuši indiāņi, un braukšu uz mājām, uz Īriju. Domāts, darīts — gribēju nošaut jūs visus pēc kārtas… Jā, laikam kumoss bija par lielu, kā būtu teicis Harkijs, un es aizrijos. Ta ir visa mana atzīšanās. Velns man sajauca prātu, tagad, dievs dos, izpirkšu savu grēku.
— Neguk un Hedikvan, vai jus dzirdējāt, ko teica baltais cilvēks? — Edite noprasīja indiāņiem. — Es viņa vārdus pierakstīju uz ša papīra, bet jums te jāpavelk krustiņi. Kad atnāks baltie cilvēki, viņi paskatīsies uz papīru un redzēs, ka jūs esat dzirdējuši ša vīra vārdus.
Abi indiāņi pievilka krustiņus blakus savam vārdam, saņēma uzaicinājumu rit ierasties kopā ar citiem ciema iedzīvotājiem, lai būtu par lieciniekiem tam, kas notiks, un pēc tam tika palaisti mājās.
Denninam atbrīvoja rokas, lai viņš varētu parakstīt atzīšanos. Pēc tam istabā iestājās klusums. Hanss nemierīgi soļoja šurp un turp. Arī Edīte jutās nelāgi. Dennins, uz muguras gulēdams, vērās griestu nomelnējušajās sijās.
— Jā, nu man vajadzēs savu grēku izpirkt, — viņš nopurpināja, tad, pagriezies pret Edīti, palūdza: — Palasi man vēl no tās gramatas! — Un pēc tam jokodams piebilda: — Tad nolādētā gulta tik traki negriež sānos.
Diena, kad Denninu veda uz soda vietu, bija padevusies skaidra, salta. Termometrs noslīdēja līdz divdesmit pieciem grādiem zem nulles, ledains vējš, lodādams zem apģērba, stindzināja līdz kauliem. Dennins pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem piecēlās no gultas. Muskuļi tik ilgi nebija darbināti, ķermenis tā atradinājies no vertikāla stāvokļa, ka viņš tikko spēja noturēties kājās: viņš streipuļoja no vienas puses uz otru, lāgiem pat klupa, tādās reizēs cenzdamies ar saistītajam rokām satvert Edīti.
— Skat, akurāt kā piedzēris, — viņš pasmējās, bet pēc mirkļa piebilda: — Ek, labi gan, ka viss cauri. Tā nolādētā gulta mani gandrīz vai nobeidza.
Kad Edīte uzlika viņam galvā cepuri un nolaida ausu aizsegus, viņš iesmiedamies pajautāja:
— Kālab tad tā?
— ārā salst.