Pirms beidzamā — baismīgā pārbaudījuma Edīte bija sasprindzinājusi gribu lidz pēdējai iespējai un centās noturēties mierīga, taču Dennina vārdi smagi iedragāja viņas savaldību. Lidz šim brīdim viņa bija dzīvojusi kā miega, it kā nereālā rēgu pasaulē, bet nu Dennina izteiktā rupjā patiesība viņu pamodinaja — un visi notikumi parādījās pavisam citādā gaisma. Viņas satraukums nepalika apslēpts arī Denninam.
— Es ar savu stulbo runāšanu laikam tevi sabudi- nāju, — viņš nožēlodams sacīja. — Bet es jau tikai pajokoju, dieva vārds. Šodien Maiklam Denninam ir liela diena un viņš ir līksms kā cīrulis.
Viņš sāka svilpot, bet trellis drīz vien visai neskanīgi pārtrūka.
— Žēl, ka nav mācītāja, — viņš domīgi ieteicās, bet tūliņ steidzās piebilst: — Nekas, Maikls Dennins ir vecs zaldāts, kam nepiestāv ilgoties pēc mīkstiem pēļiem, kad kara ceļš zem kājām.
Gūsteknis bija tik novārdzis, tā atradinājies staigāt, ka vēja brāziens to bezmaz nogaza no kājām, tikko viņš bija pārkāpis pār slieksni. Hanss un Edīte gāja viņam katrs savā pusē un viņu balstīja, bet viņš gvelza jokus, cenzdamies abus uzmundrināt. Tikai uz mirkli viņš kļuva nopietns, kad, aprāvies pusvārdā, ņēmās skaidrot, kā viņa zelta tiesu nosūtīt mātei uz Īriju.
Uzkāpuši lēzenā pakalnā, viņi nonāca nelielā klaju- miņā starp kokiem. Tur sniega ap mucu, kas bija nostādīta ar dibenu uz augšu, puslokā pulcējās indiāņi, kurus bija atvedis Neguks un Hedikvans. Visi ciema ļaudis, pat zīdaiņi un suņi, bija sapulcināti noskatīties, kā baltie cii- veki izpildīs savu likumu. No ugunskuriem izkausētā sniegā turpat netālu rēgojās pasekla bedre, ko Hanss bija izracis sasalušajā zemē.
Dennins lietišķi apskatīja visu: kapu, mucu, pār zaru pārmesto virvi; pārbaudīja virves resnumu un zaru stiprumu.
— Vareni, Hans! Ja man to visu būtu vajadzējis sarīkot priekš tevis, es nebūtu izdarījis labāk.
Viņš skaļi iesmējās par savu joku, bet Hansa kā mironim bālā seja bija drūma un sastingusi — varēja domāt, ka vienīgi pastarās tiesas bazūnes spētu satricināt šo akmeņaino stingumu. Hanss turējās, cik spēja, bet viņam bija neizsakāmi smagi. Tikai tagad viņš saprata, cik grūti ir aizraidīt savu tuvāko uz viņu sauli. Edīte to bija sapratusi daudz agrāk, bet no tā viņai uzdevums vieglāks nekļuva. Ari šai bridi viņa baiļojās, ka nepietiks spēka izturēt lidz galam. Ik pa brīdim viņu sagrāba nepārvaramas alkas raudāt, kliegt, nokrist sniega un ierakties tur ar seju vai skriet projām — tikai skriet un skriet, kurp acis rāda… Vienīgi drausmīgi sasprindzinot visus dvēseles spēkus, viņai izdevās sevi piespiest atnākt šurp, turēties stingri un darīt to, kas jādara. Visu laiku viņa klusībā pateicās Denninam, redzēdama, kā tas cenšas viņai palīdzēt.
— Pieturi, — Dennins sacīja Hansam, rāpdamies uz mucas.
Ticis augšā, viņš pieliecās, lai Edītei vieglāk uzmaukt viņam cilpu kakla, pēc tam izslējās taisni un gaidīja, kamēr Hanss piestiprinās virvi pie zara virs viņa galvas.
— Maikl Dennin, vai tu vēlies kaut ko sacīt? — Edīte jautāja skaidri un skanīgi, kaut gan balss viņai drebeja.
Dennins pamīņājās uz mucas, pārlaizdams mulsu skatienu apakšā stāvētājiem — kā cilvēks, kas pirmo reizi mūžā gatavojas teikt runu, un nokremšļojās.
— Esmu priecīgs, ka tam visam reiz būs gals, — viņš sacīja. — Jūs esat izturējušies pret mani kā īsti kristīgi ļaudis, un es no sirds jums pateicos par labu, ko esat man darījuši.
— Lai dievs pieņem grēkus nožēlojuša grēcinieka dvēseli! — noteica Edīte.
Un, kā atbalsodams viņas satraukumā trīcošo dzidro balsi, Dennins dobji atkārtoja:
— Lai dievs pieņem grēkus nožēlojuša grēcinieka dvēseli!
— Ardievu, Maikl! — kliegšus izkliedza Edite, un šajā saucienā izskanēja viss viņas izmisums.
Ar visu auguma svaru viņa uzgula mucai, tomēr nespēja to apgāzt.
— Hans! Ātrāk! Palīdzi! — viņa vārgi iesaucās.
Spēki zuda, bet muca nekustējās. Hanss piesteidzās
viņai palīgā un izsita mucu Maiklam Denninam no kāju apakšas.
Edīte pagriezās ar muguru pret pakārto un aizspieda ar pirkstiem ausis. Tad viņa sāka smieties — skadriem, aizsmakušiem, metāliskiem smiekliem. Viņas smiekli Hansu satrieca lidz sirds dziļumiem: nekā drausmīgāka par tiem viņš savā mūžā nebija dzirdējis. Tas, no kā Edīte Nelsone visu laiku tik ļoti baidījās, bija noticis. Taču pat šai brīdi, raustīdamās histērijā, viņa saprata, kas ar viņu notiek, un priecājās, ka spējusi izturēt lidz galam. Grīļodamās viņa piespiedās pie Hansa.
— Ved mani uz mājam, Hans, — viņa tikko dzirdami sacīja. — Un ļauj man atpūsties! Ļauj atpūsties, atpūsties, atpūsties…
Balstīdamās uz Hansa rokas, kas viņu turēja un vadīja viņas nedrošos soļus, Edite sāka iet pa sniegu uz priekšu. Bet indiāņi palika un svinīgā klusumā vēroja, kā darbojas balto ļaužu likums, kas liek cilvēkam dejot gaisā.