Pēdējo reizi ilgi un vērīgi nopētījis ne ar ko nepārtraukto jūras aploci, Deivids Grīfs nolaidās no zāliņa un, visas cerības zaudējis, lēnām nokāpa pa veblīnēm uz klāja.
— Leu-Leu atols ir nogrimis, mister Snov, — viņš teica jaunajam stūrmanim ar izbiedēto seju. — Ja vien navigācijas zinībām vēl kaut cik var ticēt, tad šis atols droši vien atrodas zem jūras, jo mēs divas reizes esam pārbraukuši tam tieši pāri… labāk sakot, vietai, kur tam vajadzēja atrasties. Vai nu tas ir tā, vai arī sabojājies hronometrs, jeb vai es esmu aizmirsis visu, ko zinu par navigāciju.
— Tas laikam gan būs hronometrs, ser, — stūrmanis apliecināja savam saimniekam. — Zināt, es taču izdarīju novērojumus arī pats uz savu roku un apstrādāju tos, un tie pilnīgi saskan ar jūsējiem.
— Jā, — noņurdēja Grīfs, īgni pamezdams ar galvu, — un tur, kur krustojas jūsējās sommerlīnijas un manējās tāpat, tur ir punkts, kur jāatrodas Leu-Leu centram. Vainīgajam jābūt hronometram — vai nu tas noslīdējis par kādu iedaļu, vai atgadījies kas cits tamlīdzīgs.
Viņš paspēra dažus soļus līdz reliņam un atpakaļ, tad pameta bažīgu skatienu uz «Tēvoča Tobija» sliedi ūdenī. Šoneris, no pakaļgala pūšot diezgan pastiprai brīzei, brauca ar deviņu vai desmit mezglu ātrumu.
— Labāk iegroziet to tuvāk pie vēja, mister Snov! Atstājiet tikai mazās buras un ļaujiet kuģim kreisēt pret vēju ar kādu divu mezglu ātrumu! Sāk nomākties, un es nedomāju vis, ka šonakt izdosies novērot zvaigznes; tāpēc tagad mums atliek tikai noturēties uz vietas pret vēju, pēc rītrīta novērojumiem aprēķināsim platuma grādus un uzmeklēsim Leu-Leu, braukdami pa tās platuma grādu. Tā savā laikā rīkojušies visi vecie jūras braucēji.
No visiem šoneriem, kas piederēja Deividam Grifam, «Tēvocis Tobijs» — plats, smagnējiem rangouta kokiem, augstu virsūdens bortu un stāvu holandiešu tipa priekš- vadni — bija visgausākais, vispamatigāk būvētais, tālab arī visizturīgākais, un uz to droši varēja paļauties. Kuģa parastais maršruts veda pa Banka un Santakrusa salu grupām un starp ziemeļrietumos izkaisītajiem atsevišķajiem atoliem, kur Grifa iezemiešu tirgotāji vāca kopru, ka- retes bruņurupučus un pa reizei, ja gadījās, arī kādu tonnu pērienu. Tā kā skiperi bija nolikusi gultā sevišķi nikna drudža lēkme, Grīfs bija palaidis viņu atvaļinājumā un pats pārņēmis «Tēvoča Tobija» vadību tā reisā pa atoliem, kas notika ik pusgadu reizi. Viņš bija nolēmis vispirms aizbraukt uz Leu-Leu, kas atradās vistālāk, bet tagad izrādījās, ka nomaldījies jūrā, jo hronometrs rāda zilus brīnumus.
Tonakt neparādījās neviena zvaigzne, un nākamajā dienā arī saule nebija redzama. Visapkārt zvilnēja neciešami smacīga nekustība, ko reizēm sarāva spējas vēja brāzmas un pēkšņas lietus gāzes. Aiz bažām novirzīties pārāk tālu pret vēju «Tēvoci Tobiju» nolika dreifā, un četras nākamās dienas un naktis debesis sedza mākoņi. Ne uz mirklīti nepaspīdēja saule, un tajos nedaudzajos brītiņos, kad pa mākoņu spraugām pavīdēja zvaigznes, tās bija pārāk blavas un tūdaļ arī nozuda, tā ka par to noteikšanu nebija ko domāt. Sajā laikā jau pat pēdīgais nepraša būtu skaidri atskārtis, ka dabas spēki gatavo negantu uzbrukumu. Grīfs, apskatījis barometru, kas nemainīgi turējās uz 29,90, kāpa atpakaļ uz klāja, sagrūz- damies ar Džeki-Džekiju, kura seja bija tikpat samākusies un aizmiglota kā debesis un gaiss visapkārt. Džeki-Dže- kijs, pieredzes bagāts jūrnieks no Tongas salas, skaitījās tāds kā bocmanis un pa pusei otrais stūrmanis, kas izrīkoja no dažādu cilšu kanakiem salasīto apkalpi.
— Lieli vēji būs nākt, es domāt, — viņš teica. — Es tai&ni tāds redzēt agrāk — varbūt piecas, varbūt sešas reizes.
Grīfs pamāja ar galvu. — Tieši tā, Džeki-Džekij, negaisa laiks. Drīz vien barometrs būs nokritis tik zemu, ka tam izvelsies dibens.
— Droši, — tongietis apliecināja. — Drīz bus pust kā elle.
Pec desmit minūtēm uz klaja uznaca Snovs.
— Barometrs sakustējies, — viņš teica. — 29,85, krīt arvien zemāk un visu laiku svārstās. Nejēdzīgi sutīgs — vai jūs nejūtat? — Viņš nobraucīja pieri ar rokām.
— Taisni nelabi kļūst. Tā jau visas brokastis atnāks atpakaļ bez kādām pūlēm.
Džeki-Džekijs pasmīnēja. — Mans taisni tāpat. Viss, kas iekšā būt, nākt ārā. Tas vienmēr tā pirms stiprs pūtiens. Bet «Tēvocis Tobijs» dūšīgs. Viņš iet cauri visam.
— Labāk uzvelciet vētras buru grotmastā un negaisa klīveri! — Grīfs teica stūrmanim. — Neaizmirstiet visas buras sarēvēt līdz pēdējam pirms noņemšanas! Nemaz nevar zināt, kas viss mums vēl var noderēt. Uzlieciet du- bultcēziņus, ja jau reiz ķeraties klāt!
Pēc stundas tajā pašā pilnīgajā bezvējā, smacējošajam spiedīgumam augot augumā, barometrs noslīdēja līdz 29,70. Stūrmanis bija jauns, viņam trūka pacietības rāmi gaidīt neizbēgamo. Uz mirkli pārtraucis nemierīgo soļošanu šurp un turp, viņš pavēcināja rokas.
— Ja jau tai jānāk, būtu reiz nākusi! — viņš izsaucās.
— Kas par jēgu mētāties te neziņā! Lai nāk kaut visļaunākais, bet tad lai arī nāk, ka mēs varam zināt, kas tas ir! Jauka jezga — nomaldījušies ar niķainu hronometru, bez tam vēl vētra, kas nemaz negrib pūst!
Mākuļiem appinkuļotā debess pieņēma neskaidru vara krāsu un šķita kvēlojam kā milzīga nokaitēta katla iekšiene. Neviens pats vairs nepalika apakšā. Iezemiešu matroži bikli pulcējās grupiņās kuģa vidusdaļā un priekš- klājā, runājās klusinātās balsīs un bažīgi raudzījās draudīgajās debesīs un tikpat draudīgajā jūrā, kas vēla garus, gausus, eļļainus viļņus.
— Izskatās kā nafta, sajaukta ar rīcineļļu, — stūrmanis gremzās, riebumā nospļaudamies pār bortu. — Māte mani mēdza dzirdīt ar tādām mikstūrām, kad biju maziņš. Ak kungs, nu tā kļūst melna!
Baigā kapara kvēle bija nozudusi, debess satumsa un noslīga tik zemu, ka iestājās vēla vakara mijkrēslis. Deivids Grīfs, kas negaisu gaitu pazina visos sīkumos, tomēr vēl un vēlreiz pārlasīja «Vētru likumus», sasprindzinādams redzi, lai vājajā gaismā spētu saskatīt burtus. Neko citu nevarēja apsākt kā vien gaidīt vēju, tad varēs uzzināt, kādā stāvoklī kuģis atrodas pret ciklona strauji traucošo centru, kas no kaut kurienes tuvojās caur šo drūmo nokrēsli.
Pulkstenis bija trīs pēc pusdienas un barometrs nokri- ties līdz 29,45, kad uzradās vējš. To varēja saredzēt jau uz ūdens, jo vējš savā skrējienā aptumšoja jūras virsmu un sāka dzīt pār to sīkas, kruzuļainas putu šaltītes. Tā bija vēl tikai tāda stingrāka brīze, un «Tēvocis Tobijs» ar piepūstajām vētras burām iegrozījās tā, lai vējš nāktu no sāniem, un aizpeldēja četru mezglu gaitā.
— Nu, tad ir ar vējelis! — Snovs paņirgājās. — Un pēc tik lieliskas gatavošanās!
— Vējš bērniņš, — Džeki-Džekijs piekrita. — Drīz viņš augt liels vīrs, būsi redzēt.
Grīfs lika uzvilkt fokburu, atstājot to ierēvētu, un «Tēvocis Tobijs» mazliet paātrināja gaitu pieaugošajā brīzē. Vējš strauji izvērtās par īstu vīru, tomēr ar to vien nesamierinājās. Tas pūta arvien spēcīgāk, vēl un vēl spēcīgāk, katru pastiprinājuma pakāpi iepriekš pasludinādams ar bezvēja brīžiem, kam tūdaļ sekoja jaunas mežonīgas brāzmas. Tas kļuva ik brīdi stiprāks, līdz «Tēvoča Tobija» reliņš biežāk atradās zem ūdens nekā virs tā un vidusdaļa burzguļoja putainos ūdeņos, ko špigates nespēja novadīt. Grīfs nemitīgi pētīja barometru, kas neatlaidīgi slīdēja lejup.
— Centrs atrodas dienvidos, — viņš teica Snovam, — mēs traucamies šķērsām tā ceļam un tieši tajā iekšā. Tāpēc mums jāgriežas apkārt un jābrauc pretējā virzienā. Tad barometrs noteikti sāks celties. Noņemiet fokburu — kuģis jau tik un tā vairāk nespēj turēt — un esiet gatavi iziet bauti!
Manevru izpildīja, «Tēvocis Tobijs» apgriezās un cauri mijkrēslim, kas jau līdzinājās vakara tumsai, trakā ātrumā aizdrāzās uz ziemeļiem šķērsām vētras virzienam.
— Nekur mēs tikpat netiekam, — Grīfs pāris stundu vēlāk atzinās stūrmanim. — Vētra met milzīgu loku — šo loku nav iespējams aprēķināt, un mēs varbūt pagūsim izskriet šķērsām cauri, bet varbūt arī centrs mūs skars. Paldies dievam, barometrs vismaz paliek uz vietas. Viss atkarīgs no tā, cik plašs būs šis loks. Viļņi ir pārāk lieli, mēs nevaram turpināt braucienu. Lieciet kuģi dreifā! Gan jau tas kā nekā izkulsies pats.
— Es domājos zinām, ko nozīmē vējš, — nākamā rīta pašā agrumā Snovs iekliedza savam saimniekam ausī. —< Tas jau nemaz nav vējš. Tas ir kaut kas neiedomājams. Tas ir vienkārši neiespējams. Brāzienos tas, jādomā, sasniegs savas deviņdesmit vai simt jūdzes stundā. Taču šis definējums neko neizsaka. Kā gan es varētu kādām to attēlot? Nav manos spēkos. Un paraugieties uz jūru! Esmu izbraukājis visus austrumus, bet neesmu redzējis neko tamlīdzīgu.
Diena bija iestājusies, un saulei jau kopš stundas vajadzēja būt uzlēkušai, tomēr vairāk kā drūmu puskrēslu tā nespēja sagādāt. Viss okeāns bija varena kustīgu kalnu grēdu pārvietošanas. Trešdaļjūdzes plati vērās bezdibeņi starp milzīgajiem viļņiem. To augstās nogāzes, daļēji pasargātas no trakojošā vēja, lauzīja sīkāku balt- krēpjotu vilnīšu vijumi, bet no pašu milzeņu augstajām korēm vējš norāva baltos kroņus, pirms vēl tie paguva izveidoties. Sīs putu šaltis līmeniski joņoja virs jūras mastu galu augstumā un vēl augstāk.
— Ļaunākajam mēs jau esam cauri, — Grīfs sprieda.
— Barometrs visu laiku ceļas. Viļņi gan vēl palielināsies, kad vējš sāks pierimt. Es iešu nolikšos. Piesargieties no spējiem vēja apsviedieniem! Tie noteikti nāks. Modiniet mani, kad būs astoņas glases!
Ap launaglaiku, kad jūra meta milzonīgas bangas, bet vējš pēc pēdējā apsviediena vairs nepūta spēcīgāk kā stingra brīze, Tongas bocmanis ieraudzīja kādu šoneri ar dibenu uz augšu. «Tēvoci Tobiju» vējš dzina šķērsām garām tā priekšgalam, un viņi nespēja saskatīt tā vārdu; bet, pirms vēl iestājās nakts, viņi nejauši pamanīja mazu divsēdekļu laiviņu ar apaļu dibenu — tā iegrimušu, ka bija saskatāms vienīgi balto burtu uzraksts priekšgalā. Ar tālskati Snovs saburtoja: «Emīlija L. Nr. 3.»
— No roņu mednieku šonera, — Grīfs ieteicās. — Bet, kas roņu ķērājam būtu darāms šajos ūdeņos, tas sniedzas pāri manai saprašanai.
— Varbūt apslēptas mantas meklētāji? — Snovs prātoja.
— Atcerieties, roņu mednieku kuģi bija ari «Sofija Sa- zerlenda» un «Hermanis», kas izbrauca no Sanfrancisko, noslēguši līgumu ar tiem gudreļiem karšu īpašniekiem, kuri arvien sakās droši zinām atrast īsto vietu, tikai, kad tā atrasta, izrādās, ka tā nemaz nav īstā.
Pēc galvu reibinošas nakts, kad viss plašos vēzienos šūpojās augšup un lejup, kad «Tēvocis Tobijs», gāzelēdamies pa rimstošās jūras varenajiem viļņiem bez vienas vēja pūsmiņas, kas spētu izlīdzināt tā cilāšanos, ikvienu cilvēku uz kuģa bija sakratījis slimu pie miesas un dvēseles, uzpūta spirgta brīze un ierēvētās buras varēja atritināt. Ap pusdienas laiku mākoņi pār gludo okeāna līmeni izdēnēja un aizpeldēja, atklādami saules vaigu. Novērojumi rādīja divus grādus un piecpadsmit minūtes dienvidu platuma. Ar sabojātu hronometru konstatēt garuma grādus nebija nemaz ko mēģināt.
— Mēs atrodamies savas piecsimt līdz tūkstoš jūdzes augšup pa šo platuma līniju, — Grīfs piezīmēja, kopā ar stūrmani noliecies pār karti. — Leu-Leu būs kaut kur uz dienvidiem, un šī okeāna daļa ir pavisam klaja. Te nav ne salas, ne rifa, pēc kura mēs varētu noregulēt hronometru. Vienīgais, ko varam darīt…
— Priekšā zeme, skiper! — sauca tongietis pa trapu lejup.
Grīfs uzmeta ašu skatienu tukšajam laukumam kartē, pārsteigumā iesvilpās un vārgi atslīga krēslā.
— Es dabūšu trieku, — viņš teica. — Te nekur apkārt nevar būt zeme. Tā mēs neesam ne dreifējuši, ne braukuši. Viss šajā ceļojumā iet ačgārni. Esiet tik laipns, mister Snov, un paskatieties, kas Džekijam īsti lēcies!
— Tik tiešām zeme,1 — pēc minūtes stūrmanis jau sauca lejup. — To var saredzēt pat no klāja… kokos- palmu galotnes… tāds kā atols. Varbūt tā vēl galu galā būs Leu-Leu.
Grifs noteikti papurināja galvu, paraudzījies uz palmu virkni, no kuras bija redzamas vienīgi galotnes, kas šķita augam tieši jūrā.
— Iegriezt vairāk pie vēja, mister Snov, cieši pie vēja, un tad paskatīsimies! Mēs tieši varam aizstūrēt gar dienvidu galu un, ja sala tajā virzienā stiepjas tālāk, tad piebrauksim pie dienvidrietumu stūra.
Palmām jābūt ļoti tuvu, ja tās iespējams saredzēt no šonera zemā klāja, un, kaut gan «Tēvocis Tobijs» virzījās uz priekšu gausi, zemā sala tomēr strauji cēlās augšup virs jūras līmeņa — un parādījās arvien vairāk palmu, kas ļāva noteikt atola aploci.
— Skaista gan, — stūrmanis piezīmēja. — Pilnīgs aplis … Izskatās, ka diametrs varētu būt astoņas vai deviņas jūdzes… Nezin vai lagūnā ir ari ieeja… Kas zina? Varbūt tā ir jaunatrasta zeme.
Viņi nobrauca gar atola rietumu piekrasti, īsām halzēm kreisēdami pret bangotnes apšļāktajām koraļļu radzēm, un atkal atpakaļ. No masta gala, vērdamies pāri palmu joslai, kāds kanaks ziņoja, ka redzot lagūnu un tās vidū nelielu salu.
— Es zinu, ko jūs tagad domājat, — Grīfs teica savam stūrmanim.