— Jūs domājat, ka ieeja būs ziemeļrietumos, — Grīfs turpināja, tīri kā atkārtodams ko iemācītu. —Divas ka- beļtauvas plata, ziemeļos to iezīmē trīs atsevišķas kokos- palmas un dienvidos pandanusa koki. Pilnīgs aplis astoņu jūdžu diametrā, ar salu pašā viducī.
— Es tiešām tā domāju, — Snovs bija spiests atzīt.
— Un tur j.au paveras arī ieeja, tieši tur, kur tai vajadzētu atrasties…
— Un trīs palmas, — Snovs gandrīz čukstēja, — un pandanusa koki. Ja vēl uz salas būs vējdzirnavas, tad tā ir… Svizina Ilola sala. Bet tas nevar būt! Pēdējo desmit gadu laika taču ikviens jūras braucējs to meklējis.
— Hols reiz jūs neģēlīgi apkrāpa, vai ne? — Grīfs iejautājās.
Snovs pameta ar galvu. — Tālab jau arī esmu spiests strādāt pie jums. Viņš mani iedzina bankrotā. Tā bija vistīrākā laupīšana. Tur lejā, Sidnejā, es nopirku «Kaskādes» vraku, kad biju saņēmis no dzimtenes kāda mantojuma pirmo izmaksu.
— «Kaskāde» bija uzskrējusi sēklī pie Ziemsvētku salas, vai ne?
— Jā, pilnā gaitā, viss korpuss ārā no ūdens, nakts laikā. Izglābti tika pasažieri un pasta sūtījumi. Tad es nopirku nelielu salu šonerīti, izdodams par to visu pārējo naudu, un nu man nācās gaidīt no testamenta izpildītājiem pēdējo izmaksu, lai varētu to apgādāt ar visu nepieciešamo. Bet ko izdarīja Svizins Hols — tobrīd viņš atradās Honolulu — viņš taisnā ceļā aizdrāzās uz Ziemsvētku salu! Viņam nebija ne tiesību, ne pieteikuma. Kad es tur ierados, no «Kaskādes» bija atlikusi vienīgi ārējā čaula un motori. Uz kuģa taču, starp citu, bija atradusies vesela krava zīda. Tas pat nav bijis bojāts. Es vēlāk to uzzināju tieši no paša Hola kravas pārziņa. Par visu to Hols ieņēmis skaidrā naudā kādus sešdesmit tūkstošus dolāru.
Snovs paraustīja plecus un īgni paraudzījās uz lagūnas gludo līmeni, kur pēcpusdienas saulē mirguļoja sīki vilnīši.
— Vraks bija mans. Es to nopirku publiskā izsolē. Riskēju ar visu, bet zaudēju. Kad atgriezos Sidnejā, apkalpes ļaudis un daži veikalnieki, kas bija mani kreditējuši, attiesāja manu šonerīti. Es ieķīlāju savu pulksteni un sekstantu un kādu laiku cilāju ogļu lāpstu, līdz pēdīgi sadabūju līgumu uz Jaunhebridām par nieka astoņām mārciņām mēnesī. Tad izmēģināju laimi kā patstāvīgs tirgotājs, bet uzsēdos sēklī, pierakstījos par stūrmani uz darba algotņu vervēšanas kuģa, kas braukāja uz Tannu un pa Fidži salām, izpildīju uzrauga pienākumus kādā vācu plantācijā tur tālāk Apijā un beidzot dabūju pastāvīgu darbu uz «Tēvoča Tobija».
— Vai esat jel kādreiz saticis Svizinu Holu?
Snovs papurināja galvu.
— Nu, tā vien izskatās, ka tagad jūs viņu satiksiet. Rau, kur ir tās vējdzirnavas!
Izbraukdami no ieejas, viņi lagūnas centrā ieraudzīja mazu, kokiem apaugušu saliņu, un cauri lapotnei bija skaidri saskatāmas lielas holandiešu vējdzirnavas.
— Neviena nav mājās, kā rādās, — teica Grīfs. — Citādi jums būtu izdevība piedzīt parādu.
Stūrmaņa seja savilkās atriebības grimasē, bet dūres sažņaudzās.
— Likumīgi es nevaru tikt tam klāt. Nu jau viņam ir pārāk daudz naudas. Bet es viņam padīrāšu ādu sešdesmit tūkstošu dolāru vērtībā. Ceru, ka viņš būs mājās.
— Tādā gadījumā es arī ceru, ka būs, — Grīfs atteica, saprotoši pasmīnēdams. — Viņa salas aprakstu jums laikam gan deva Bau-Oti?
— Jā, neviens cits to nespēj attēlot tik sīki. Nelaime tikai tā, ka Bau-Oti nevar uzdot ne platuma, ne garuma grādus. Viņš vienīgi saka, ka braukuši tālu ceļu no Gil- berta salām, — tas ir viss, kas viņam zināms. Nez kas ar viņu pēdīgi noticis?
— Es viņu pirms gada redzēju Tahiti piekrastē. Teica, ka gudrojot piemunsturēt uz kāda kuģa reisam caur Pau- motu salām. Nu tā, klāt esam, jau pavisam tuvu. Iemet loti, Džeki-Džekij! Sagatavoties izmest enkuru, mister Snov! Pēc Bau-Oti ziņām, enkura vietai jābūt trīssimt jardu attālumā no rietumu krasta deviņu asu dziļumā, dienvidaustrumos ir koraļļu rifi. Tur jau ir tie koraļļu lauki! Cik tev tur rāda, Džekij?
— Deviņas asis.
— Enkuru lejā, mister Snov!
Enkura apturētais «Tēvocis Tobijs» apmeta loku, priekšējās buras tika nolaistas, un kanaku matroži metās pie foka un grotburas fallēm un šotēm.
Laiva sāniski piegula pie nelielā koraļļradžu piestātnes mola, un Deivids Grīfs ar stūrmani izkāpa krastā.
— Varētu domāt, ka šī vieta galīgi pamesta, — Grīfs teica, kad viņi pa smilšaino taciņu kāpa augšup uz bungalo. — Tomēr es saožu smaku, ko esmu jau bieži odis. Kaut kas te tomēr tiek strādāts, vai arī mans deguns melo. Lagūna ir klātin noklāta ar pērlenēm. Gaļu no tām viņi izpūdē ne jau tūkstoš jūdžu tālumā no šejienes. Vai jūtat to gaisa strāvu?
Svizina Hola bungalo itin nemaz nelīdzinājās parastajiem tropu bungalo. Tas bija misijas arhitektūras stilā[3], un, iegājuši pa neaizslēgtajām plānu dēļu durvīm, viņi ieraudzīja tajā pašā stilā veidotu iekārtu un mēbeles. Lielās dzīvojamās istabas grīda bija klāta ar vissmalkākajiem samoiešu paklājiem. Tur atradās dīvāni, ērti sēdekļi logu nišās, omulīgi stūrīši un pat biljarda galds. Šujamais galdiņš ar rokdarbu groziņu, no kura spraucās ārā smalka linaudekla gabals, rotāts franču izvilkumā, ar iespraustu adatu, liecināja par sievietes klātbūtni. Skad- riņi pie logiem un veranda durvju priekšā apslāpēja žilbinošo saules gaismu līdz vēsam, blāvam mirgojumam. Perlamutra slēdžu vizmojums piesaistīja Grifa acis.
— Dievgodavārds, akumulatoru baterijas, ko dzen vējdzirnavas! — viņš izsaucās, piespiezdams podziņas. — Un neredzamas apgaismošanas ierīces!
Iedegās apslēptas spuldzes, un telpa pielija ar izkliedētu zeltainu gaismu. Gar sienām rindojās daudzi grāmatu plaukti. Grīfs sāka steigšus pārskatīt to virsrakstus. Diezgan daudz lasījis, kaut arī bija jūras dēkainis, viņš ar vienu acu uzmetienu saskatīja še gluži neaptveramu literatūras veidu dažādību — pārsvarā katoliskā gaumē. Viņš še sastapa gan vecus draugus, gan ari tādus, par kuriem tikai dzirdējis, bet kurus nebija lasījis. Te atradās Tolstoja, Turgeņeva un Gorkija Kopoti raksti, tāpat arī Kū- pera un Marka Tvena, Igo, Zolā un Sī, Flobēra, Mopa- sāna un Pola de Koka raksti. Viņš ziņkārīgi pašķirstīja Mečņikova, Veiningera un Šopenhauera lappuses un izbrīnā ieskatījās Elisa, Lidstona, Krafta-Ebinga un Forela sējumos. Vudrafa «Rasu ekspansija» patlaban atradās tam rokās, kad Snovs atgriezās no mājas tālākās apskates.
— Emaljēta peldu vanna, atsevišķa dušas istaba un vēl sēdvanna! — viņš izsaucās. — Viss iekārtots karaliski! Un, manuprāt, arī šis tas no manas naudiņas būs aizgājis, lai par visu to samaksātu. Mājā tomēr vajag būt kādai dzīvai dvēselei. Pieliekamajā es atradu nupat atvērtas sviesta un piena kārbas, un tur karājas arī svaiga bruņurupuča gaļa. Iešu palūkot, kas vēl te atrodams.
Grīfs izgāja pa durvīm dzīvojamās istabas pretējā pusē. Tagad viņš nepārprotami atradās sievietes buduārā. Pāri pretī caur stiepļu vijuma durvīm varēja ielūkoties ar žalūzijām aptumšotā guļamtelpā. Uz kušetes atlaidusies atdusējās kāda sieviete. Maigajā apgaismojumā tā šķita neparasti skaista, melnīgsnēja kā spāniete. Tai līdzās uz krēsla atradās atvērta otrādi apgriezta grāmatiņa. No sievietes sejas krāsas Grīfs secināja, ka viņa tropos vēl nav uzturējusies visai ilgi. Uzmetis tikai vienu skatienu, viņš klusām aizlavījās atpakaļ — tieši laikā, lai sastaptu Snovu, kas pa pretējām durvīm ienāca dzīvojamā istabā. Aiz kailā dilba sagrābis, viņš vilka līdzi no vecuma sarukušu melnādaini, kas, pārbīlī zobus atņirdzis, ar zīmēm rādīja, ka esot mēms.
— Es to atradu snaužam mazā skabūzītī aiz mājas, — stūrmanis teica. — Viņš, kā liekas, ir pavārs. Nevaru no viņa izdabūt ne vārda! Ko jūs atradāt?
— Dusošu princesi. Cssst! Nu kāds ir ienācis.
— Ja nu tas ir Hols … — Snovs noņurdēja, sažņaugdams dūri.
Grifs papurināja galvu. — Nav īstā vieta kautiņiem. Seit uzturas sieviete. Un, ja tas ir Hols, gan jau es pirms aizbraukšanas sagādāšu jums izdevību parīkoties.
Durvis atvērās, un ienāca garš, smagnējs vīrietis. Aiz jostas viņam bija aizbāzts smags garstobra kolts. Viņš tiem uzmeta ašu, bažīgu skatienu, tad sakrokoja seju mīlīgā smaidā un pastiepa roku.
— Sveicināti, svešinieki! Bet neņemiet ļaunā manu vaicājumu — kā gan jums, pie visiem svētajiem, izdevās uziet manu salu?
— Tāpēc, ka bijām nomaldījušies no sava kursa, — Grīfs atteica, paspiezdams viņa roku.
— Mans vārds ir Hols, Svizins Hols, — tas sacīja, pagriezdamies, lai pakratītu roku Snovam. — Un man jāatzīstas, ka jūs esat mani paši pirmie viesi.
— Un šī tad ir jūsu slepenā sala, par kuru jau gadiem tērgā visās piekrastēs? — Grīfs attrauca. — Nu, tagad es zinu formulu, pēc kuras to atrast.
— Kā tad? — Hols strauji ievaicājās.
— Sadauziet savu hronometru, ļaujiet, lai negaiss jūs izmētā riņķī un apkārt, un tad turiet tik acis vaļā, lai saskatītu kokospalmu galotnes paceļamies no jūras!
— Un kāds būtu jūsu vārds? — Hols apjautājās, negribīgi pasmējies.
— Enstejs — Fils Enstejs, — Grīfs nevilcinādamies atbildēja. — Braucu ar «Tēvoci Tobiju» no Gilberta salām uz Jaungvineju un mēģinu uziet savu garuma grādu. Sis te ir mans stūrmanis Grejs, labāks jūrnieks par mani, tomēr līdz ar hronometra zaudējumu tāpat zaudējis sajēgu kā es.
Grīfs pats nezināja, kālab īsti melo, bet viņš juta kārdinājumu un padevās tam. Viņš neskaidri noģida, ka te kaut kas nav kārtībā, tomēr nevarēja parādīt ar pirkstu, kur tad ir nekārtība. Svizins Hols bija paresns vīrs ar apaļu seju, smaidīgām lūpām un smīna krunciņām acu kaktiņos. Bet Grīfs jau agrā jaunībā bija uzzinājis, cik maldinošs var izrādīties šāds cilvēka tips, tāpat kā nevainīgi zilas acis aiz labsirdīga skatiena var slēpt daudz ko citu.
— Ko jūs darāt ar manu pavāru? Vai savējo esat pazaudējuši un gribat nolaupīt šito? — Hols ieminējās.
— Laidiet nu labāk vaļā, ja gribat dabūt vakariņas! Mana sieva ari ir še un ļoti priecāsies jūs satikt… viņa gan tās dēvē par pusdienām un mūžam rāj mani, ka es lietojot nepareizu nosaukumu, bet es nu reiz esmu vecmodīgs cilvēks. Manā ģimenē pusdienas arvien ēda dienas vidū. Nevaru tikt vaļā no bērnības paražām. Vai negribat nomazgāties? Es gan gribu. Paskatieties vien uz mani! Esmu nostrādājies kā zirgs — tur ārā kopā ar nirējiem… pēr- lenes, zināt. Bet jūs jau, protama lieta, paši saodāt.
Snovs aizbildinājās, ka nevarot atstāt šoneri bez uzraudzības, un atkal aizbrauca uz to. Viņam nepavisam netikās lauzt maizes riecienu kopā ar cilvēku, kas viņu aplaupījis, un bez tam bija nepieciešams iestāstīt kanaku matrožiem, cik svarīgi ir uzturēt spēkā Grifa melus. Vienpadsmitos vakarā Grifs icradas uz kuģa, kur stūrmanis viņu jau gaidīja.
— Kaut kas te darās — šajā Svizina Hola salā, — Grīfs teica, galvu grozīdams. — Es nespēju izdibināt, kas īsti, bet skaidri jūtu kaut ko. Kas gan par cilvēku ir šis Svizins Hols?
Snovs nogrozīja galvu.
— Tas cilvēks tur krastā gan nekad nav pircis grāmatas, kas stāv grāmatplauktos, — Grīfs pārliecināti paskaidroja. — Viņš ari nevar būt izprātojis apslēptas apgaismošanas spuldzes. Mazliet iemanījies no ārienes rādīties pieklājīgs, bet būtībā ir un paliek raupjš kā zirga skrāpis. Viņš ir slīpēts blēdis. Un tad šī banda, kas dzīvo kopā ar to, — viņus sauc par Votsonu un Gormenu; viņi ieradās, kad jūs jau bijāt aizbraucis … īsti jūras vilki, tā pusmūža gados, malti un mīcīti, sīksti kā ierūsējušas naglas, tikai daudzkārt bīstamāki, gatavie razbainieki ar šaujamiem aiz jostas, un tiem nepavisam nešķiet, ka es būtu īstais, kam vajadzētu draudzēties ar Svizinu Holu. Un šī sieviete! Tā ir īsta lēdija. Vārda pilnā nozīmē. Pazīst Dienvidameriku kā savus piecus pirkstus un Ķīnu tāpat. Esmu pārliecināts, ka viņa ir spāniete, kaut gan angliski runā kā dzimta angliete. Daudz ceļojusi. Mēs runājām par vēršu cīņām. Viņa tās redzējusi Gvajakilā, Mehiko un Seviļā. Viņai ir plašas zināšanas par kotiku ādām.