— Nav ne jausmas, — stūrmanis atteica. — Pat prātā nav nācis par to lauzīt galvu.
— Viņš ar to iepazīstināja kā ar misis Holu. Un Vot- sons ar Gormenu viņu pašu arī sauc par Holu. Varens pārītis tie abi puiši! Es to visu nekādi nespēju izprast.
— Ko jūs šinī sakarībā esat nodomājis darīt? — Snovs vaicāja.
— Nu, pagaidām tāpat vien pakavēties te. Viņiem tur krastā ir dažas grāmatas, kuras man gribētos izlasīt. Jums rīt derētu nolaist stengu un to pamatīgi saremontēt. Mēs taču esam pārlaiduši negaisu, paši zināt. Savediet kārtībā takelāžu, ja jau reiz esat ķērušies pie remonta! Pārskatiet visu smalki jo smalki un nemaz nesteidzieties!
Nakamajā dienā Grifa aizdomas atrada jaunus pieturas punktus. Jau agri izbraucis malā, viņš lēnā gaitā soļoja pāri mazajai saliņai uz barakām, kur mitinājās nirēji. Kad viņš pienāca klāt, tie patlaban kāpa laivās, un viņu nepatīkami pārsteidza fakts, ka ar kanakiem te apgājās kā ar ķēdēs saslēgtiem cietumniekiem. Turpat atradās arī visi trīs baltie, un Grīfs ievēroja, ka katram līdzi šautene. Hols apsveica viņu diezgan familiāri, bet Gormens un Votsons nīgri pašķielēja, norūkdami savus strupos labrītus.
Brīdi vēlāk kāds kanaks, noliekdamies, lai ieliktu airi dullī, pasveicināja Grifu ar vieglu, neuzkrītošu mājienu. Šā cilvēka seja viņam šķita kur redzēta, tas bija viens no tiem. tūkstošiem iezemiešu matrožu un nirēju, kurus viņš sastapis, apbraukādams salas tirdzniecības nolūkos.
— Nesaki viņiem, kas es esmu, — Grīfs ieminējās ta- hitiešu valodā. — Vai tu kādreiz esi braucis uz mana kuģa?
Cilvēks pamāja ar galvu un jau pavēra muti, bet, pirms viņš paguva bilst kādu vārdu, viņu atturēja negants uz- brēciens «Muti ciet!», ko izrēca Votsons, jau sēdēdams laivas pakaļējā sēdeklī.
— Piedodiet, lūdzu, — Grīfs teica. — Man jau pašam vajadzēja prasties, ka jātur mute.
— Nekas, nekas, — iejaucās Hols. — Nelaime tā, ka šie par daudz pļāpā un par maz strādā. Ar šitiem jābūt stingriem, citādi tie nesazvejos pat ne tik daudz pērienu, lai atlīdzinātu savu vēdera tiesu.
Grīfs līdzjūtīgi palocīja galvu. — Es viņus pazīstu. Pašam man komanda sastāv no tādiem — slinki kā cūkas. Jāizdzen kā tīrie nēģeri, lai pa visu dienu izspiestu pusi dienas darba.
— Ko jūs viņam teicāt? — Gormenam nevilšus paspruka.
— Es apvaicājos, kādas šeit pērlenes un cik dziļi jānirst.
— Pērienu, ka biezs, — Hols atkal pārņēma atbildi. — Pašlaik mēs strādājam desmit asu dziļumā. Āre, tur ārā, kādus simt jardus no šejienes. Vai negribat pabraukties līdzi?
Pusi dienas Grīfs pavadīja pie laivām un pusdienas ēda bungalo. Pēcpusdienu viņš noslinkoja, ērti atlaidies atzveltnī lielajā dzīvojamā istabā, mazliet palasīja un kādu pusstundu patērzēja ar misis Holu. Pēc vakariņām viņš spēlēja biljardu ar mājastēvu. Grifam nekad agrāk nebija gadījies tikties ar, Svizinu Holu, bet šā vīra meistarību biljardā slavināja visās piekrastēs no Levukas līdz Honolulu. Tomēr cilvēks, ar kuru Grifs šovakar spēlēja, uzrādīja visai viduvējas spējas. Viņa sieva daudz veiksmīgāk prata rīkoties ar kiju.
Atgriezies uz «Tēvoča Tobija», Grifs piecēla Džeki-Dže- kiju no guļvietas. Viņš tam sīki aprakstīja, kur atrodas barakas, un lika tongietim klusām aizpeldēt pie tām no otras puses un aprunāties ar kanakiem. Pēc divām stundām Džeki-Džekijs atgriezās. Viņš purināja galvu, stāvēdams Grifa priekšā, un ūdens no viņa tecēja straumēm.
— Ļoti jocīga lieta, — viņš ziņoja. — Viens balts virs viss laiks būt tur. Viņam liela šautene. Viņš gulēt iekšā ūdens un sargāt. Pulkstenis varbūt divpadsmit, nākt otrs balts vīrs un ņemt šautene. Pirms balts vīrs iet uz gulta. Otrs balts vīrs palikt tur ar šautene. Labi nebūt. Mans nevar runāt ar kanakas. Mans nākt atpakaļ.
— Vilks ar ārā! — Grīfs teica Snovam, kad tongietis bija atgriezies savā kojā. — Es saožu kaut ko vairāk nekā pērlenes vien. Tie trīs stāv sardzē pie saviem kanakiem. Ja šis cilvēks ir Svizins Hols, tad es arī tas esmu.
Snovs iesvilpās, jo viņam pēkšņi kas iešāvās prātā.
— Uzminēju! — viņš izsaucās.
— Bet es pateikšu, ko jūs uzminējāt, — Grīfs attrauca. — Jums ienāca prātā, ka «Emīlija L.» ir bijis viņu šoneris?
— Tieši tā. Viņi te velk ārā pērlenes un izpūdē tās, kamēr kuģis aizbraucis vēl pēc citiem nirējiem vai arī provīzijas — varbūt abiem kopā.
— Pilnīgi vienis prātis ar jums. — Grīfs paraudzījās uz kajītes pulksteni un posās doties pie miera. — Viņš ir jūrnieks. Jūrnieki viņi ir visi trīs. Bet salinieki viņi nav. Šinīs ūdeņos viņi ir iesācēji.
Snovs atkal iesvilpās.
— Bet «Emīlija L.» ir gājusi bojā ar visu apkalpi, — viņš atsaucās. — Mēs taču to zinām. Viņi te tagad ir tikpat kā izsēdināti uz vientuļas salas, kamēr atgriezīsies Svizins Hols. Tad viņš tos saņems ciet ar visām pērle- nēm.
— Vai arī tie sagrābs viņa šoneri.
— Ceru, ka viņi to izdarīs! — Snovs atriebības kārē nomurmināja. — Derētu gan kādam aplaupīt viņu pašu! Vēlētos, kaut varējis ielīst viņu ādā! Tad gan es norēķinātos par tiem sešdesmit tūkstošiem.
Pagāja nedēļa, un pa šo laiku «Tēvocis Tobijs» bija sagatavots izbraukšanai jūrā, bet Grīfs bija pratis atbrīvoties no katrām aizdomām krastmalas bandas acīs. Pat Gormens un Votsons noticēja, ka Grīfs ir tas, par ko uzdodas. Visu nedēļu Grīfs lūdzas un kaulējās ar tiem, lai uzdod salas garuma grādu.
— Jūs taču negribēsiet pamest mani šeit bojāejai, — viņš pēdīgi sāka uzstāties stingrāk. — Es nevaru orientēties pēc sava hronometra, ja nezinu jūsu garuma grādu.
Hols pasmējās, bet atteicās.
— Jūs esat pārāk labs navigators, mister Enstej, gan jau sameklēsiet Jaungvineju vai kādu citu cietzemi.
1 Ngari-ngari — ādas slimība.
1 Ūdens lilijas ar ēdamām saknēm.
— Jūs ari esat pārāk labs navigators, mister Hol, — Grīfs atbildēja, — lai nesaprastu, ka es kurā katrā laikā varu sameklēt jūsu salu, braukdams tikai pa tās platuma grādu.
Pēdējā vakarā, kā parasti izbraucis salā uz vakariņām, Grifs pirmo reizi dabūja aplūkot pērles, ko viņi bija savākuši. Misis Hola aizrāvusies palūdza savu vīru atnest «skaistulītes» un veselu pusstundu izrādīja tās Grifam. Viņas sajūsma par tām bija neviltota, tāpat kā Grifa izbrīns, ka tie izvilkuši tik bagātīgu lomu.
— Lagūna <vēl ir galīgi neizmantota, — Hols paskaidroja. — Jūs jau pats redzējāt, ka vāirums pērleņu ir lielas un vecas. Bet interesanti tas, kh lielāko tiesu pašu vērtīgāko pērļu mēs ieguvām mazā laukumiņā vienas nedēļas laikā. Tā bija īsta dārgumu krātuvīte. Likās, ka katrs gliemezis ir pilns, visumā sīko pērlīšu tur bija kāda kvarta, bet šīs izlases pērles — rau, viss vairums tur tajā kaudzītē — nākušas no tā mazā laukumiņa.
Grīfs pārlaida tām acis un aplēsa, ka to vērtība var būt no simt līdz tūkstoš dolāriem gabalā, kamēr dažas izcili lielas pērles būs vēl nesalīdzināmi dārgākas.
— Ai, kas par skaistulītēm, kas par daiļaviņām! — izsaucās misis Hola, pēkšņi paliekdamas uz priekšu, un sāka skūpstīt pērles.
Vēl pēc dažām minūtēm viņa piecēlās un pateica arlab- vakaru.
— Jāsaka — ardievu, — Grīfs atteica, saņemdams viņas roku. — Mēs izbrauksim, rītam austot.
— Tik piepeši! — viņa izsaucās,, tomēr Grīfs labi redzēja, cik apmierināti uzdzirkstīja viņas vīra acis.
— Jā, — Grifs turpināja. — Visi remonta darbi pabeigti. Es nekādi nevaru no jūsu laulātā drauga izlūgties salas garuma grādu, kaut gan nebeidzu cerēt, ka viņš vēl kļūs pieļāvīgāks.
Hols pasmējās un pakratīja galvu, un, kad sieva bija izgājusi no istabas, piedāvāja pēdējo atvadu glāzīti. Pie šīs glāzītes viņi nu sēdēja smēķēdami un sarunādamies.
— Kā, pēc jūsu domām, — cik tās būtu vērtas? — Grīfs ievaicājās, norādīdams pērļu klājienu uz galda. — Tas ir, cik pērļu uzpircēji varētu jums dot atklātā tirgū?
— O, kādus septiņdesmit piecus vai astoņdesmit tūkstošus, — Hols nevērīgi attrauca.
— Baidos, ka vērtējat par zemu. Es mazliet pazīstu pērles. Ņemsim kaut pašu vislielāko. Tā ir pilnīgi nevainojama. Ne centa mazāk par pieciem tūkstošiem dolāru. Kāds multimiljonārs reiz samaksās divtik daudz, kad starpnieki būs noņēmuši savus meslus. Un nemaz nenie- ciniet sīkās pērlītes, jums jau šo barokalo pērlīšu ir veselām kvartām. Baroka pērlītes pašlaik nāk modē. Tās izķer ar katru gadu vairāk, un to vērtība jau dubultojusies.
Hols aplūkoja savu pērļu klāstu ciešāk un ilgāk, aprēķinādams atsevišķo pērļu vērtību un balsī izteikdams kopsummu.
— Jums taisnība, — viņš pievienojās. — To vērtība būs visi simttūkstoš dolāri.
— Un par cik jūs vērtējat savus ražošanas izdevumus? — Grīfs turpināja. — Jūsu pašu, divu palīgu un nirēju darbu?