No Keiptaunas nokļūt pa jūru līdz Dērbanai var četrās piecās dienās: tas ir atkarīgs no laika apstākļiem un kuģa gaitas. Dažreiz, ja grūti iebraukt īstlondonā [17] , kur vēl nav tās lieliskās ostas, par ko tik daudz runāts un kur ieguldīts milzums naudas, ir jākavējas vesela diennakts, kamēr velkoņi var izbraukt, lai aizvestu no kuģa preces. Mums nebija jāgaida, jo jūras viļņošanās bija pavisam nenozīmīga, un no krasta tūlīt atgāja velkoņi, vedot līdz virteni neglītu plakandibena laivu, kurās ar lielu troksni sāka sviest preču saiņus, nemaz nepievēršot uzmanības, kas tajos atradās; saiņi lidoja brākšķēdami, neviens neskatījās, vai tā ir vilna vai porcelāns. Redzēju, kā sašķīda kaste ar četriem dučiem šampanieša pudeļu un dzirkstošais vīns izšļācās un putoja pa netīrās kravas laivas dibenu. Tie nu gan bija pavisam nevajadzīgi plūdi! Laivā sēdošie kaferi acīmredzot domāja tāpat, jo, atraduši pāris nesaplīsušu pudeļu, viņi nosita tām kaklus un izdzēra tukšas līdz dibenam. Taču viņi nebija rēķinājušies ar šampanieša tilpuma palielināšanos putu dēļ. Juzdami, ka dzēriens viņus spiež vai nost, tie valstījās pa laivas dibenu, saukdami, ka gardais dzēriens esot «tagati» — noburts. Stāvēdams uz kuģa, es aprunājos ar viņiem un iestāstīju, ka viņi iedzēruši visstiprākās baltā cilvēka zāles un dzīvotāji vairs nebūs. Kaferi aizīrās uz krastu briesmīgi pārbijušies, un es domāju, ka šampanietim viņi gan vairs nekad nepieskarsies.
Visu ceļu uz Natalu man no prāta neizgāja sera Henrija Kērtisa piedāvājums. Dienu vai divas mēs pie tā vairs neatgriezāmies, lai gan es stāstīju seram Henrijam un Gudam neskaitāmus medniek- stāstus, turklāt nekā neizdomājot un nepārspīlējot. Nav nekādas vajadzības pūst pīlītes par medīšanu, jo tam, kas nodarbojas ar medībām, tāpat jau gadās daudz neparastu piedzīvojumu. Bet tas uz manu stāstu neattiecas.
Beidzot kādā brīnišķīgā janvāra vakarā — mums taču janvāris ir viskarstākais mēnesis — kuģis tuvojās Natalai, un mēs braucām gar tās krastiem, cerot, ka, saulei rietot, apbrauksim Dērbanas ragu. Krasts no pašas īstlondonas ar saviem sarkanajiem smilšainajiem pakalniem un plašajiem koši zaļajiem klajumiem, kas šur un tur izraibināti ar kaferu ciematiem, ir apbrīnojami skaists. Viļņi, brāžoties pret piekrastes klintīm, uzšļācas augstu jo augstu un izveido sniegbaltu putu joslu, kas apjož visu krastu. Bet sevišķi krāšņa daba ir pie pašas Dērbanas. Gadsimtu gaitā lietavu straumes izskalojušas pakalnos dziļas plaisas, kurās spīguļo upes; cilvēku roku neskarto krūmāju tumšais zaļums mijas ar maizes koku dārzu un cukurniedru plantāciju zaļumu, kam ir cita nokrāsa, bet šur tur izsvaidītie baltie namiņi, uzsmaidot rāmajai jūrai, rada mājīguma noskaņu.
Manuprāt, lai cik skaista arī būtu ainava, tomēr nepieciešama cilvēka klātiene, lai tā būtu pilnīga. Iespējams, ka tāds priekšstats man izveidojies tāpēc, ka pārāk ilgi esmu nodzīvojis mežonīgās, vientuļās vietās un tālab arī zinu civilizācijas vērtību, lai arī tā aizbaida medību zvērus. Paradīze bija brīnišķīga, protams, arī līdz cilvēka parādīšanās brīdim, bet esmu pārliecināts, ka tā kļuva vēl skaistāka, kad pa to sāka staigāt Ieva.
Savos aprēķinos bijām mazliet kļūdījušies, un saule jau sen bija norietējusi, kad izmetām enkuru netālu no Dērbanas raga un izdzirdām šāvienu, kas pavēstīja lāga dērbaniešiem, ka pienācis pasta kuģis no Anglijas. Doties uz krastu pāri sēklim bija par vēlu; mēs vērojām, kā glābšanas laivā iekrāva pastu, un tad kāpām lejā pusdienā.
Kad atkal iznācām uz klāja, mēness bija jau uzlēcis un lēja savu gaismu pār jūru un krastu tik dāsni, ka bākas ātri mirgojošās ugunis likās pavisam bālas. No krasta plūda stipra, salda smarža, kas man allaž atsauc atmiņā baznīcas dziedāšanu un misionārus. Bīrijes [18] namiņu logos mirdzēja simtiem uguņu. No lielās brigas, kas stāvēja tepat līdzās, atplūda jūrnieku dziesmas; puiši strādāja, lai līdz ar vēju varētu pacelt enkuru un doties tālāk. Bija brīnišķīga nakts, viena no tām naktīm, kādas mēdz būt vienīgi Dienvidāfrikā. Visu dzīvo radību tā ietina savā miera autā, tāpat kā mēness savā sidraba segā ietina visu dabu. Pat milzīgais buldogs, kas piederēja vienam no mūsu sportiskajiem pasažieriem, šī maigā klusuma ietekmēts, aizmirsa savu vēlēšanos uzsākt ķīviņu ar pērtiķi, kas tupēja būrī klāja priekšgalā; suns gulēja pie kajītes durvīm un saldi krāca, droši vien sapņodams, ka pieveicis pērtiķi, un sapnī jutās laimīgs.
Mēs trīs — tas ir, sers Henrijs Kērtiss, kapteinis Guds un es — aizgājām un apsēdāmies stūres tuvumā.
— Mister Kvotermein, — kādu brīdi klusējis, mani uzrunāja sers Henrijs, — vai esat apdomājuši manu priekšlikumu?
— Jā, jā! — piebalsoja kapteinis Guds. —Ko esat nolēmis, mister Kvotermein? Ceru, ka iepriecināsiet mūs un nāksiet ar mums līdz ķēniņa Zālamana raktuvēm vai arī uz jebkuru citu vietu, uz kurieni varētu būt devies jums zināmais džentlmenis, vārdā Nevils.
Es klusējot piecēlos, piegāju pie borta un sāku izdauzīt pīpi. Nezināju, ko atbildēt; man vajadzēja kaut vai vēl mirkli, lai galīgi izšķirtos. Iekams degošie pelni bija iekrituši jūrā, lēmums bija pieņemts; lai izlemtu, bija vajadzīga tikai viena lieka sekunde. Tā bieži mēdz būt dzīvē, kad cilvēks ilgi nav varējis izšķirties par kaut ko.
— Labi, džentlmeņi, — es teicu, apsēzdamies savā vietā, — esmu ar mieru. Ja atļaujat, izteikšu jums, kāpēc un ar kādiem noteikumiem pieņemu jūsu priekšlikumu. Sākšu ar noteikumiem.
Pirmais. Jums jāsedz visi izdevumi, kas saistīti ar ceļojumu, visu ziloņkaulu un citas vērtības, kādas mēs varētu iegūt ceļā, līdzīgās daļās dala kapteinis Guds un es.
Otrais. Iekams dodamies ceļā, jūs samaksāsiet man par pakalpojumiem ceļojuma laikā piecsimt mārciņu sterliņu. Es, no savas puses, apņemos godīgi kalpot jums tik ilgi, kamēr jūs paši atteiksieties no sava pasākuma vai kamēr mēs sasniegsim savu mērķi, vai arī mūs piemeklēs nelaime.
Trešais. Iekams mēs dodamies ceļā, jums jāapstiprina ar dokumentu, ka manas bojā ejas vai smagas sakropļošanas gadījumā jūs apņematies izmaksāt manam dēlam Harijam, kas studē medicīnu Londonā Gaja slimnīcā, piecus gadus pa divsimt mārciņām gadā. Ap to laiku viņam jau vajadzētu būt spējīgam pašam nopelnīt sev iztiku. Tas, manuprāt, tad arī būtu viss. Varbūt jums liekas, ka es prasu pārāk daudz?
— Nē, nē! — steigšus sacīja sers Henrijs. — Ar prieku pieņemu visus jūsu noteikumus. No sava nodoma es neatteikšos, un, ņemot vērā jūsu īpašās zināšanas, man nebūtu nekas pretī maksāt vēl vairāk.
— Jauki. Bet tagad, kad esmu izklāstījis savus noteikumus, pateikšu, kādu iemeslu pēc nolēmu piebiedroties jums. Vispirms, džentlmeņi, man jāatzīstas, ka visas šīs dienas es jūs uzmanīgi vēroju, un neuzskatiet mani par nekaunīgu, ja sacīšu, ka jūs abi man esat ļoti simpātiski. Esmu pārliecināts, ka mēs lieliski rikšosim vienā pajūgā. Bet, kad taisies sākt tādu garu ceļojumu, tad, manuprāt, tas jau ir kaut kas.
Runājot par pašu ceļojumu —• es domāju mūsu mēģinājumu šķērsot Suleimana kalnus —, teikšu jums skaidri, ser Henrij un kapteini Gud, diez vai mēs atgriezīsimies no turienes sveiki un veseli. Kāds liktenis piemeklēja veco da Silvestru pirms trīssimt gadiem? Kāds liktenis piemeklēja viņa pēcteci pirms divdesmit gadiem? Un kā bija ar jūsu brāli? Teikšu atklāti, džentlmeņi, manu- prat, mūs gaida tāds pats liktenis.
Es apklusu, lai pavērotu savu vārdu iespaidu. Kapteinis Guds izskatījās drusku samulsis, bet sera Henrija sejā pat nepakustējās ne vaibsts.
— Mums ir jāizmēģina sava laime, — viņš noteka.
— Jūs varbūt brīnāties, — es turpināju, — kāpēc es, paredzēdams mūsu ceļojumam tādu galu, tomēr neatsakos piedalīties tajā, vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu bikls cilvēks. Bet tam ir divi iemesli. Pirmkārt, es paļaujos uz likteni un esmu pārliecināts, ka mana nāves stunda ir iepriekš noteikta neatkarīgi no manas rīcības. Un, ja man ir lemts doties uz Suleimana kalniem, lai ietu bojā tur, tad es došos uz turieni un tikšu nogalināts tur. Protams, Visuvarenais zina, ko viņš ir paredzējis iesākt ar mani, tāpēc man pašam nav jāuztraucas par to. Otrkārt, es esmu nabags. Ar medībām un tirgošanos nodarbojos turpat vai četrdesmit gadus, taču man neko nav izdevies atlicināt, jo nopelnītā ir tikko pieticis Iztikai. Jums, kungi, varbūt nav zināms, ka ziloņu medniekam, kad tas uzsāk medību gaitas, lemts dzīvot vidēji četrus vai piecus gadus. Tātad es esmu pārdzīvojis septiņas ziloņu mednieku paaudzes, un jādomā, ka mana stunda jau vairs nav tālu. Ja ar mani kaut kas atgadītos, kā tas parasti notiek medībās, tad pēc manu parādu nomaksas mans dēls Harijs paliktu bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, līdz varētu nostāties pats uz savām kājām, bet, ja došos kopā ar jums, viņš uz pieciem gadiem būs nodrošināts. Tie nu īsumā ir mani apsvērumi.
—- Mister Kvotermein, — ieteicās sers Henrijs, noklausījies manī ļoti nopietni un uzmanīgi, — iemesli, kuri pamudinājuši jūs iesaistīties pasākumā, kas, jūsuprāt, var beigties tikai bēdīgi, dara jums godu. Protams, vienīgi laiks un notikumi rādīs, kam bijusi taisnība. Bet es, kā jau reiz teicu, esmu nolēmis šo pasākumu novest līdz galam, vienalga kā arī pagrieztos likteņa rats. Ja arī mums galu galā lemts mirt, tad vismaz ceru, ka pirms nāves tomēr varēsim mazliet pamedīt, vai ne, Gud?
— Kā tad, — apstiprināja kapteinis. — Mēs visi trīs esam pieraduši skatīties briesmām acīs un ne vienreiz vien esam riskējuši ar dzīvību. Tāpēc nav ko atkāpties. Bet tagad es ieteiktu noiet salonā un atzīmēt mūsu vienošanos, lai viss tā labi veicas.
Un mēs atzīmējām — izdzerot glāzes līdz dibenam.
Nākošajā dienā izkāpām krastā, un es piedāvāju seram Henrijam un kapteinim Gudam apmesties manā mājelē Bīrijē. Mājā ir tikai trīs istabas un virtuve; tā ir celta no nededzinātiem ķieģeļiem ar cinkota skārda jumtu. Toties dārzs man ir lielisks. Tanī aug vislabākās japāņu mušmulas koka šķirnes un vairāki skaisti mango kociņi, no kuriem es gaidu krietnu ražu. Kociņus man uzdāvināja Botāniskā dārza pārzinis. Dārzu uzrauga viens no maniem bijušajiem medniekiem, vārdā Džeks. Medībās Sikukunīsu zemē bifeļu māte tik briesmīgi sadragāja viņam kājas stilbu, ka nabaga Džeks bija spiests uz visu mūžu atteikties no medīšanas. Bet kaut kā pa- klibot un kopt dārzu viņš var, jo ir miermīlīgās grikvas cilts dēls; zulusu jūs nekad nepiespiedīsiet nodarboties ar dārzkopību. Tā ir mierīga nodarbošanās, bet zulusam tādas nav pa prātam.
Tā kā mājiņā bija pašauri, sers Henrijs un Guds pārnakšņoja teltī manā apelsīnu birzītē dārza galā. Koki bija ziedos un patīkami smaržoja, skatu priecēja košais zaļums un zeltainie augļi (tālab, ka pie mums Dērbanā kokos var redzēt vienlaikus gan ziedus, gan lapas, gan augļus). Man jāsaka, ka vieta gulēšanai ir jauka, vēl jo vairāk tāpēc, ka pie mums moskītu gandrīz nav, un, ja arī tie kādreiz parādās, tad tikai pēc stiprām lietavām.
Tomēr jāturpina stāsts, citādi tas tev, dēls, apniks, iekams mēs būsim sasnieguši Suleimana kalnus. Tātad, nolēmis piebiedroties seram Henrijam, es nekavējoties uzsāku nepieciešamos priekšdarbus. Vispirms saņēmu no sera Henrija dokumentu, kas nelaimes gadījumā nodrošināja mana dēla nākotni. So darījumu likumīgi nokārtot bija pagrūti: sers Henrijs nebija vietējais, un nauda, kuru vajadzētu saņemt, atradās aiz okeāna. Bet galu galā visu nokārtojām ar kāda advokāta palīdzību, kurš mums noplēsa nedzirdētu cenu — veselas divdesmit mārciņas sterliņu.
Ielicis kabatā čeku par piecsimt mārciņām un tādā veidā samaksājis meslus piesardzībai, es uz sera Henrija rēķina nopirku furgonu un lielisku vēršu pajūgu. Furgons bija divdesmit divas pēdas garš, dzelzs asīm, ļoti izturīgs un viegls, taisīts viscaur no smirdošā koka [19] . tas gan nebija pilnīgi jauns, jo reizi ar to jau bija braukts līdz Dimantu laukiem un atpakaļ, bet, manuprāt, tas bija vēl labāk, jo liecināja, ka rati darināti no sausa, labi izkaltēta koka. Ja furgons ir darināts slikti vai no zaļa koka, šie trūkumi liek sevi manīt jau pirmajā braucienā. Mūsu furgons bija tā saucamais pussegtais, proti, ratu aizmugures daļa divpadsmit pēdu garumā bija segta, turpretī priekšējā daļa bija paredzēta līdzņemamajai bagāžai un bija vaļēja. Aizmugures daļa bija iekārtota dzīvošanai — tur atradās guļvieta — zvērāda, uz kuras varēja gulēt divi cilvēki, plaukti ieročiem un vēl daudz citu mazu ērtību. Samaksāju par furgonu simt divdesmit piecas mārciņas un uzskatu, ka tas nebija dārgi.
Pēc tam es nopirku pirmklasīgu pajūgu, kas sastāvēja no divdesmit iebrauktiem zulusu vēršiem, ko biju noskatījis jau pirms kādiem pāris gadiem. Parasts aizjūgs sastāv no sešpadsmit vēršiem, bet es drošības labad nopirku vēl četrus. Zulusu vērši ir mazi un jestri, gandrīz uz pusi mazāki par afrikanderu [20] vēršiem, kurus mēdz izmantot smagu kravu pārvešanai. Toties viņi spēj dzīvot tādos apstākļos, kur afrikanderu lopi būtu nobeigušies; ar ne visai smagu nastu mugurā tie vieglāk noies piecas jūdzes dienā, jo iet ar naskāku soli nekā afrikanderu vērši, turklāt kājas tiem nav tik vārīgas pret noberzumiem. Bez tam šie lopi bija labi norūdījušies, jo bija pārstaigājuši krustām šķērsām visu Dienvidāfriku, un tālab mūsu aizjūgs zināmā mērā bija nodrošināts pret asinskaiti, kas tik bieži iznīcina veselus vēršu barus, tiem nonākot neparastajās veidu [21] ganībās.
Pret plaušu kaiti — tā ir kāda briesmīga pneimonijas forma —, kas šeit ir ļoti izplatīta, viņi bija saņēmuši poti. Sim nolūkam vērša astē, apmēram vienu pēdu no saknes, izdara iegriezumu; iegriezumam uzsien gabaliņu no šai sērgā bojā gājuša dzīvnieka plaušas. Pēc kāda laika vērsis saslimst ar plaušu kaiti vieglā formā, viņa aste atmirst un griezuma vietā nokrīt, bet lopiņš pats kļūst pret šo briesmīgo slimību neuzņēmīgs. Protams, ir cietsirdīgi laupīt dzīvniekam asti, it īpaši zemē, kur tik daudz mušu, bet labāk gan upurēt asti nekā zaudēt ir asti, ir vērsi. Aste bez vērša nav nekur derīga, ja nu vien putekļu slaucīšanai. Taču ir diezgan jocīgi braukt ar vēršiem un astu vietā savā priekšā redzēt divdesmit stum- benīšus. Tā vien liekas, ka daba būs mazliet kaut ko sajaukusi un vēršiem pielikusi godalgotu buldogu pakaļdaļas rotājumus.
Tagad vajadzēja padomāt par pārtiku un zālēm. Sis jautājums bija jāapsver ārkārtīgi rūpīgi. Nedrīkstējām pārslogot furgonu, taču vienlaikus vajadzēja paņemt visu nepieciešamo. Par laimi, izrādījās, ka Guds ir tāds kā pusdakteris. Pirms savām jūrnieka gaitām viņš reiz bija noklausījies medicīnas un ķirurģijas kursu un šīs zināšanas laiku pa laikam bija atsvaidzinājis. Kapteinim, pro
tams, nebija ārsta grāda, bet, kā mēs vēlāk pārliecinājāmies, viņš dziedniecībā sajēdza krietni vairāk nekā daudzi no tiem, kuri drīkst rakstīt pēc sava uzvārda burtus M. D. [22] viņam bija teicama ceļojuma aptieciņa un ķirurģisko instrumentu komplekts. Kad mēs vēl bijām Dērbanā, viņš kādam kaferam nogrieza kājas lielo pirkstu tik veikli, ka bija prieks skatīties. Taču kapteinis bija galīgi mēms, kad kafers, kas tik flegmātiski bija vērojis operāciju, palūdza pielikt viņam jaunu pirkstu, piebilstot, ka ļaunākajā gadījumā viņš esot mierā arī ar baltu.
Kad šie jautājumi bija veiksmīgi nokārtoti, tālāk bija jādomā par tādām svarīgām lietām kā par ieročiem un kalpotājiem. Lai uzskaitītu ieročus, es labāk pievienošu ieroču sarakstu. Tajā atzīmēts, kādus ieročus pēdīgi izvēlējāmies no bagātā krājuma, kuru sers Henrijs bija atvedis līdz no Anglijas, kā arī no maniem ieročiem. Es ņemu to no savas piezīmju grāmatiņas, kur toreiz visu pierakstīju.
«Trīs no resgaļa lādējamas 8. kalibra divstobrenes, katra apmēram piecpadsmit mārciņu smaga, vienpadsmit drahmu [23] melnā pulvera lādiņam, paredzētas ziloņu medībām.» Divas no tām — sera Henrija un kapteiņa Guda — bija izgatavojusi kāda pazīstama sevišķi laba Londonas firma, bet, kādas firmas bija manējā, es nezinu; tā, tiesa, nebija tik pirmklasīgi nostrādāta, bet es to tiku lietojis vairākos ceļojumos un esmu nošāvis ar to krietni daudz ziloņu; šautene vienādiņ izrādījās īsti augstvērtīgs ierocis, uz kuru pilnīgi var paļauties.
«Trīs «Express 500» sistēmas divstobrenes, domātas sešu drahmu smagam lādiņam» — ieroči kā konfektes, brīnum labi vidēju dzīvnieku (piemēram, līkragu vai melnās antilopes) medībām un aizsardzībai pret ienaidniekiem, it īpaši atklātā vietā.
«Viena Kīpera divpadsmitā kalibra centrā tēmējama skrošu divstobrene, ar čoku abos stobros.»
Vēlāk šī šautene bija mums neatsverams palīgs, medījot zvērus un putnus uzturam.
«Trīs Vinčestras sistēmas magazīnšautenes (ne karabīnes)» — rezerves ieroči.
«Trīs kolti ar liela kalibra patronām.»
Tāds bija mūsu apbruņojums, un lasītājs, bez šaubām, būs pamanījis, ka ikvienas klases ieroči bija vienas sistēmas un kalibra,
un tāpēc mēs varējām mainīt patronas. Tas ir Joti svarīgi. Es nelūdzu piedošanu par to, ka varbūt esmu lasītāju nogurdinājis, uzskaitot tādus sīkumus, jo ikviens pieredzējis mednieks zina, cik būtiska nozīme ekspedīcijas panākumos ir ieroču un munīcijas krājumiem.
Tagad par cilvēkiem, kuriem vajadzēja doties mums līdz.
Pēc ilgas apspriešanās nolēmām, ka pilnīgi pietiks ar pieciem vīriem: vēršu dzinēju, vedēju un trim kalpotājiem. Kā vēršu dzinēju, tā arī vedēju sameklēju bez sevišķām pūlēm. Tie bija divi zulusi, vārdā Goza un Toms. Turpretī sadabūt kalpotājus jau bija daudz sarežģītāk. Mums bija vajadzīgi drošsirdīgi cilvēki, uz kuriem varētu pilnīgi paļauties, jo no viņu rīcības šajā pasākumā varēja būt atkarīgas mūsu dzīvības. Galu galā man izdevās atrast divus — vienu hotentotu, ko vietējo valodā sauca par «Vējaputnu», un mazu zulusu Kivu, kuram bija tā priekšrocība, ka viņš teicami runāja angliski. Vējaputnu es pazinu jau agrāk. Man nekad nebija gadījies sastapt labāku pēddzini mednieku; viņš bija lokans un sīksts kā pātagas aukla un, likās, nezināja, kas ir nogurums. Taču Vējaputnam piemita viens trūkums, kas vispār bija raksturīgs viņa
cilts piederīgajiem, proti, puisis mīlēja iedzert. Vajadzēja tikai viņam ieraudzīt pudeli groka, un viņš jau aizmirsa visu uz pasaules. Bet, tā kā mūsu cejš veda uz vietām, kur vairs nebija dzertuvju viņa mazajai vājībai nebija pārāk lielas nozīmes.
Trešo kalpotāju es nekādi nevarēju sameklēt, un mēs jau nolēmām apmierināties ar diviem, cerot, ka ceļā palaimēsies atrast piemērotu cilvēku. Bet ceļojuma dienas priekšvakarā zuluss Kiva paziņoja, ka mani gribot satikt kāds vīrs. Kad bijām beiguši maltīti, jo mēs tobrīd pusdienojām, es liku svešo ievest. Istabā ienāca ļoti stalts, skaists cilvēks, apmēram trīsdesmit gadu vecs, ar zulu- sam neparasti gaišu ādu. Sveiciena vietā viņš pacēla savu zaraino nūju, tad notupās sakrustotām kājām istabas kaktā un tupēja klusēdams. Brīdi izlikos viņu nemanām, jo būtu liela kļūda, ja es izturētos citādi: ja jūs uzreiz ielaižaties ar zulusu sarunās, viņš var sākt domāt, ka esat cilvēks, kas nepelna sevišķu cieņu un nav diez ko vērā ņemams. Tomēr es paspēju pamanīt, ka viņš bija «kešla», tas nozīmē «vīrs ar stīpu», jo viņa matos bija iepīts plats melns gredzens, darināts no īpaša veida kaučuka, kas spožumam bija ieziests ar taukiem. Parasti tādas stīpas nēsā zulusi, kas sasnieguši
zināmu vecumu vai augstu stāvokli. Biju pārsteigts, ka viņa seja man šķita pazīstama.
— Nu, — es beidzot iesāku, — kā tad tevi sauc?
— Ambopa, — nesteidzīgi atbildēja atnācējs tīkamā zemā balsī.
— Esmu tevi jau kaut kur redzējis.
— Jā, inkosi [24] redzēja mani Litlhendas (Isandhluanas) [25] kaujas priekšvakarā.
Un tad es visu atcerējos. Nelaimīgajā karā ar zulusiem biju viens no lorda Celmsforda [26] pavadoņiem. Man palaimējās dienu pirms kaujas ar uzticētajiem furgoniem atstāt nometni. Gaidot, kamēr iejūdz vēršus, biju sācis runāties ar šo cilvēku. Viņš komandēja nelielu iezemiešu palīgvienfbu, kas cīnījās mūsu pusē. Sarunā viņš apšaubīja mūsu nometnes drošību. Toreiz es viņam ieteicu pievaldīt mēli un atstāt šādas rūpes gudrāku galvu ziņā, bet vēlāk ne vienu reizi vien iedomāju viņa vārdus.
— Atceros, — es apstiprināju. — Ko tev no manis vajag?
— Rau ko, Makumazān (tā mani sauc kaferu valodā, un tas nozīmē «cilvēks, kas ceļas pusnaktī», bet mūsu valodā tas gluži vienkārši nozīmētu «cilvēks, kas allaž ir modrs»). Es dzirdēju, ka tu taisies uz garu ceļu tālu uz ziemeļiem ar baltajiem vadoņiem, kuri atnākuši pāri lielajai jūrai. Vai tas ir tā?
— Tā gan.
— Dzirdēju, ka jūs iesiet līdz pašai Lukangas upei, kas no Ma- nikas zemes atrodas viena mēness ceļa attālumā. Vai tas arī ir tā, Makumazān?
— Kālab tu jautā, kurp mēs iesim? Kāda tev tur daļa? — es atbildēju, vērdamies viņā neuzticības pilnu skatienu, jo ceļojuma mērķi turējām dziļā slepenībā.
— Tāda daļa, ai, baltie cilvēki! — viņš iesaucās, — ka es gribu iet kopā ar jums, ja jūs patiesi dosieties tik tālu.
Sī cilvēka runas veidā bija saklausāma zināma cieņa, it īpaši mani pārsteidza viņa vārdi «ai, baltie cilvēki», ko viņš lietoja parastā «o, inkosi», tas ir, «ai, vadoņi», vietā.
— Tu mazliet aizmirsties! — es teicu. — Tavi vārdi ir nepārdomāti. Vai nezini, kā pieklājas runāt? Kas tu tāds esi un kur atrodas tavs krāls? Atbildi, lai mēs zinātu, ar ko mums ir darīšana.
— Mans vārds ir Ambopa. Esmu no zulusu cilts un tomēr neesmu zuluss. Mana cilts mīt tālu ziemeļos un palika tur, kad citi zulusi atnāca uz šejieni pirms tūkstoš gadiem, ilgi vēl pirms zulusu zemes valdnieka Cakas valdīšanas. Man nav krāla. Es klaiņoju no vietas uz vietu jau daudzus gadus un atnācu uz zulusu zemi no ziemeļiem, kad biju vēl bērns. Pēc tam kalpoju valdniekam Kečvaio [27] Nkomabakosijas pulkā. No zulusu zemes es atbēgu uz Natalu, tālab ka man gribējās uzzināt, kā dzīvo baltie cilvēki. Pēc tam karoju pret Kečvaio. Kopš tiem laikiem dzīvoju un strādāju Natalā. Esmu apnicis šejienes dzīvi un gribu atkal doties uz ziemeļiem. Sī nav mana zeme. Naudu es negribu, bet esmu drosmīgs un uzturu un savu vietu pie ugunskura nopelnīšu. Esmu runājis.
Sis vīrs un viņa runas veids-mani samulsināja. Bija skaidrs, ka viņš vispār runā patiesību. Taču iezemietis kaut kādi atšķīrās no parastajiem zulusiem, un viņa piedāvājums piebiedroties mums bez atlīdzības man šķita aizdomīgs. Nezinādams, ko viņam atbildēt, pārtulkoju seram Henrijam un Gudam mūsu sarunu un lūdzu viņus izteikt savas domas. Atbildes vietā sers Henrijs lūdza pateikt Ambopam, lai viņš pieceļas. Nomezdams no pleciem garo karavīra apmetni, zuluss izslējās visā savā milzīgajā augumā un nostājās mūsu priekšā pilnīgi kails, ja vien neskaita muču [28] un lauvas nagu kaklarotu. Viņš patiesi izskatījās lielisks. Nekad nebiju redzējis tik skaista iezemieša. Viņš bija sešas pēdas un trīs collas garš, platiem pleciem un apbrīnojami samērīgi veidots. Vakara gaismā viņa āda gandrīz nelikās tumšāka, vienīgi vecās asegaju [29] cirstās rētas šur un tur uz viņa ķermeņa iezīmējās kā tumši plankumi. Sers Henrijs piegāja pie zulusa un cieši ielūkojās viņa lepnajā, skaistajā sejā.
-— Kas par lielisku pāri, vai ne? — teica Guds. — Viņi ir pilnīgi vienāda auguma.
— Man jūs patīkat, mister Ambopa, — angliski teica sers Henrijs, — un es ņemu jūs par kalpu.
Acīmredzot Ambopa viņu saprata, jo viņš atbildēja zulusu valodā «labi» un, paskatījies uz baltā cilvēka vareno stāvu, piebilda:
— Mēs esam īsti vīri — tu un es.