Kādu dienu, kad biju izlasījis visas vēstules un šķirstīju periodiskos izdevumus, kuru uz mana rakstāmgalda nekad netrūkst, manu uzmanību žurnālā «Animals» piesaistīja mistera Normena Pelema Raita raksts. Tajā bija stāstīts par īpatnēju mazu trusīti, ko dēvē par vulkāntrusi jeb teporingo. Zināju, ka tāds eksistē, bet pirms raksta izlasīšanas man nebija ne jausmas, ka šiem dzīvniekiem draud iznīcība. Teporingo izplatības robežas ir ļoti šauras: tie sastopami vienīgi uz dažiem vulkāniem, kas apjož Me- hiko. Gaļas no šāda sīka dzīvnieciņa ir gaužām maz, bet, kaut arī trušus stingri aizsargā likums, apkārtējie mednieki tos izmanto, lai vingrinātos šaušanā un apmācītu suņus dzīšanā. Misters Pelems Raits raksta nobeigumā lūdza zooloģiskos dārzus vai parkus ņemt trušus savā paspārnē un ieaudzēt tos nebrīvē, lai saglabātu kā sugu, ja savvaļā tie pilnīgi iznīktu.
Tas man šķita mūsu trestam īsti piemērots uzdevums. Ar šādu mazu dzīvnieciņu galā tiksim, un, lai arī zināju, ka zaķu jeb trušu dzimtas dzīvnieki ļoti slikti iejūtas nebrīvē, biju pārliecināts, ka ar pacietību un gādību mēs tos pieradinātu. Nolicis žurnālu, sāku apsvērt visas ar šo jautājumu saistītās problēmas. Izšķirstīju rokasgrāmatas un konstatēju, ka pirmām kārtām jādomā par barošanas jautājumu, gluži tāpat kā mums bija ar kolobusiem, jo vul- 'kāntrusis dzīvo ļoti lielā augstumā un uzturas priežu silos garajā zakatonzālē. Dzīvnieks pārtiek gandrīz tikai no šās zāles, un nebija zināms, kā tas reaģētu uz citu barību. Otrais bija augstuma jautājums. Tas varēja izvērsties par ļoti nopietnu problēmu, jo mums vajadzētu trušus lidmašīnā pārvest no Meksikas uz Džersiju, citiem vārdiem sakot, no turpat desmittūkstoš pēdu augstuma virs jūras līmeņa uz apvidu, kas ir gandrīz vienā līmenī ar jūru. Un tomēr es ticēju, ka tas viss kaut kā būs atrisināms.
Labu laiku lauzīju galvu par pārvaramajām grūtībām, turklāt bija jādomā vēl par daudz ko citu. Nevarēju vienkārši ne no šā, ne no tā sēsties kuģī un braukt uz Meksiku. Kamēr es gudroju, saņēmu vēstuli no mistera Pelema Raita. Tā bija interesanta sagadīšanās, jo grasījos pats viņam rakstīt par to, kas mums abiem nodarbināja prātu, proti, par vulkāntrušiem. Viņš savā vēstulē teicās dzirdējis par mūsu trestu un tā darbu un uzdrošinoties domāt, ka vulkāntrusis varētu mūs interesēt. Viņš piesolīja mums visu iespējamo palīdzību un atbalstu, ja mēs gribētu dažus trušus iegūt. Mani šāds piedāvājums pilnīgi apmierināja. Turklāt mēs ar Džekiju vienmēr bijām ilgojušies pēc iegansta, kas mums ļautu aizbraukt uz Meksiku, un šis gadījums pavēra brīnišķīgu iespēju.
Izvest likuma stingri aizsargātu dzīvnieku no viņa dzimtenes pat atzītai zinātniskai organizācijai nepavisam nav tik viegli, kā varētu iedomāties, tādēļ gan misteram Pelemam Raitam, gan man iznāca garu garā sarakstīšanās ar Meksikas valdību, līdz beidzot saņēmu atļauju vulkān- trušu ķeršanai. Pašķirstījis grāmatas, atradu, ka Meksikā ir vēl trīs sugas, kam draud pilnīga iznīcība savvaļā un kas arī atrodas stingrā likuma aizsardzībā. Tie visi bija putni. Pirmais — kvezals, skaists zeltainzaļš putns ar sarkanu krūti un garām, mirdzošām astes spalvām; otrais — cekulainā kokuvista, putns apmēram tītara lielumā, ar smailu ragu pierē, tādu kā degunradzim; trešais — resnknābja papagailis — koši zaļš putns ar sarkanu spalvu masku un atsevišķām sarkanām spalvām spārnos un sānos. Meksikas varas iestādes man atļāva gūstīt vul- kāntrušus un resnknābja papagaiļus, bet nedeva atļauju cekulaino kokuvistu un kvezalu ķeršanai, jo tie esot kļuvuši par pārlieku retumu. Bez tam valdībai esot pašai savi nodomi par šo putnu apdzīvoto vietu kontroli, ko sākšot drīzumā īstenot. Saņemt divas no četrām iespējamām atļaujām bija vairāk, nekā cerēju sasniegt, un es biju par šādu rezultātu gluži sajūsmināts.
Sākām plānot ekspedīciju. Tika konstruēti un pagatavoti saliekamie būri, iepirkta un iesaiņota pārtika, sagatavotas ligzdas putniem; taču pats svarīgākais bija atrast kuģi, kas piestātu ostā vistuvāk Mehiko, proti, Verakrusā, jo zināju, ka man vajadzēs braukt uz galvaspilsētu, lai pateiktos valdības iestādēm par atļaujām. Pamazām visu paveicām, bet tas nozīmēja vairākus mēnešus sūra darba ar lielu zvanīšanu pa telefonu un daudzu vēstuļu rakstīšanu. Beidzot tikām līdz kuģim un sākām braucienu uz Meksiku.
Ekspedīcija sastāvēja no manis, Džekijas, Šepa (tā kā cerējām savākt arī putnus, viņš man likās no personāla vispiemērotākais, turklāt cenšos katrā ekspedīcijā ņemt līdzi kādu citu), manas sekretāres Dorīnas (Anna Pītersa bija aizgājusi strādāt citur) un mūsu ģimenes senā drauga Pegijas Kerdas, kas ilgi nostrādājusi BBC un pašreiz nebija nekur saistījusies. Lūdzu viņu piedalīties ekspedīcijā, pieņemot, ka viņa ierakstīs skaņu lentē interesantu papildinājumu fotoattēliem, kurus cerējām uzņemt vulkān- trušu gūstīšanas laikā. Dorīnu ņēmām līdzi tādēļ, ka viņa lieliski vada mašīnu un šī māka mums droši vien lieti noderēs tajos Meksikas apvidos, ko bijām iecerējuši apmeklēt, bez tam biju apņēmies pa ceļam rakstīt jaunu grāmatu.
Pēc četrām nedēļām tvaikonis «Remshied» pietauvojās Verakrusā, es izgāju uz klāja un ziņkāri vēros uz pilsētu. Aina bija dzīva, līksma, silta, gaisā virmoja patīkams aromāts, un man Meksika uzreiz ļoti iepatikās. Taču par to, cik bieži pirmais iespaids viļ, es pārliecinājos, tiklīdz iegājām muitā. Muitas ierēdņi visā pasaulē ir ļoti pedantiski ļaudis, taču divtik no viņiem dabū ciest dzīvnieku kolekcionārs, jo viņi neparko negrib saprast, kādēļ jāved līdzi tik daudz dīvainu priekšmetu, sākot ar gaļasmašīnām un beidzot ar injekcijas šļircēm, un nav pārliecināmi, ka jūsu vienīgais mērķis, iebraucot attiecīgajā valstī, ir dzīvnieku vākšana. Pēc viņu domām, jūs esat viltīgi nomas- kējies ceļojošs tirgonis. Kad mūsu mantu kalns bija sakrauts muitā uz sola, iznāca savas divdesmit piecas pēdas gara grēda, un jebkuram muitas ierēdnim tas būtu šķitis aizdomīgi.
Jutos gaužām pārsteigts, ieraudzījis, ka muitnieks ir sieviete, turklāt ļoti glīta. Viņa izskatījās kā palielināts Ērtas Kitas variants un tūliņ man iepatikās. Raugoties uz eleganto, zaļo formas tērpu un skaisto, brūnganbālo seju, man sirds kustin kusa un likās, ka ļoti viegli atradīsim kopīgu valodu. Taču atsilusī sirds man saskrēja papēžos, kad redzēju, ar kādu drūmu skatienu viņa mēro mūsu bagāžas grēdu. Izrādījās, ka viņa nepavisam nav, kā biju cerējis, no tām jaukajām būtnēm, ko Dienvidamerikā dēvē par «simpatica». Laimīgā kārtā mums par tulku bija Pegija, jo mana spāņu valoda ir pārāk trūcīga, lai es spētu ar Meksikas muitas ierēdni ielaisties diskusijās par to, kādēļ esmu kļuvis par dzīvnieku kolekcionētāju. Nesteidzīgi viņa sāka vērt vaļā mūsu koferus un iztaustīt saturu. Ja pārbaude turpināsies tādā tempā, es nodomāju, mums būs te jānodzīvo garas stundas… varbūt pat vairākas dienas. Reiz Argentīnā man konfiscēja visu ekipējumu, un pagāja nedēļas, iekams es to atguvu un varēju ķerties pie darba. Tagad manī modās drausmas aizdomas, ka Meksikā tas viss būs jāpārdzīvo vēlreiz. Kad daiļā muitniece bija izrakņājusies pa trešo koferi (vēl viņu gaidīja apmēram četrdesmit tādi paši), viņa nievīgi paraudzījās uz Pegiju un jautāja:
Vai tas viss ir jūsu?
Jā, — Pegija atbildēja.
Muitniece brītiņu padomāja, tad pieaicināja Pegiju klāt un aizveda uz sola viņu galu. Atgriežoties Pegijas brūnajās acīs dzirkstīja blēdīgs smiekliņš.
Viņa saka, ka gaidot iepriecinājumu, — Pegija paziņoja.
Iepriecinājumu? — es pārsteigts jautāju. — Kā to saprast?
Nu, viņa saka — ja jūs viņu iepriecināšot, tad pārējo bagāžu viņa nepārbaudīšot.
Pilnīgā neizpratnē raudzījos uz Pegiju.
Kā — vai tad viņai nav vīra? — es pārprasīju. — Dīvains paņēmiens mantu pārbaudīšanai muitā.
Nē jel! — Pegija iesmējās. — Viņa grib dzeramnaudu.
Zē' jā debess! — es novaidējos, jo man nemūžam nav ienākusi prātā doma, ka muitas ierēdnim varētu dot kukuli. Tas man būtu licies tikpat bezdievīgi kā iespļaut policistam acīs.
Kā tev šķiet — cik mums būtu viņai jādod? — es jautāju, kad cik necik biju atguvies no briesmīgā pārsteiguma.
Aiziešu un pajautāšu, cik viņa grib, — noteica Pegija un aizsteidzās uz sola viņu galu. Viņa atgriezās ļoti drīz.
Viss būšot kārtībā, ja mēs iedošot viņai trīssimt peso, — Pegija paskaidroja.
Cik tas iznāk angļu naudā? — es jautaju.
Apmēram desmit mārciņu.
Labi, dievs ar viņu, ka tikai tiekam drīzāk no šis sasodītās vietas ārā!
Izvilku maku un iedevu Pegijai naudu. Viņa no jauna devās atpakaļ pie bagāžas letes, kur muitniece kārtoja darīšanas ar citiem ceļotājiem. Man likās, ka kukuļa iedošana saistīta ar zināmu konspirāciju, un Pegija laikam domāja tāpat. Viņa centās neuzkrītoši piezagties pie letes — kā slepenpolicijas aģents, kas nav īsti pārliecināts, vai pietiekami labi nomaskējies. Bet muitniece, beidzot Pegiju pamanījusi, paliecās pāri bagāžai un itin vienkārši pastiepa roku. Pegija, diezgan iztrūkusies, iespieda naudu viņai saujā un drāza atpakaļ pie manis.
Dieviņ tētīt! — viņa šausminājās. — Tik atklāti!
Lai būtu kā būdams, bet mūsu mantas nu ir drošībā.
Sadabūjām nesēju — mūžvecu punduri, kurš savāca visu mūsu bagāžu, sakrāva to kaudzē un teicās sameklēt kravas mašīnu, kas mantas aizvedīs uz tādu vietu, kur tās varētu kādu laiku glabāties. Bet pa to laiku bija radies jauns kavēklis. Kamēr mēs ar Pegiju muitā pestījām ekipējumu, Džekija, Dorīna un Seps aizpildīja visus nepieciešamos formulārus, lai no kuģa varētu nocelt mūsu apvidus mašīnu. Ieraudzīju viņus nosvīdušus un apjukušus muitas ēkas viņā galā.
Tā, — es priecīgi pavēstīju, — viss kārtībā. Mūsu bagāža izskatīta. Nepagāja ne mirklis… brīnišķīgi… Labākā muitas pārbaudes sistēma pasaulē.
Tad nāc vien šurp un tiec galā ar šo, — Džekija dzēlīgi sacīja. — Mums neesot pareizi nokārtoti mašīnas dokumenti.
Ak dievs, — es ievaidējos. — Vai tiešām viss sāksies no jauna?
Muitas ierēdnis bija apburošs, neesmu sastapis laipnāka, pieklājīgāka cilvēka. Bet tai pašā laikā nelokāms. Viņš dziļi nožēloja, ka mums izdoti aplami dokumenti un īstie neesot saņemami šeit, tos varot izsniegt vienīgi Mehiko. Es centos viņam pierādīt, ka tieši braukšanai uz Mehiko mums apvidus mašīna vajadzīga. Ko viņš ieteiktu darīt? Viņš izteiksmīgi paraustīja plecus — raksturīgā Latīņamerikas ļaužu kustība — kā pīle, kas noskurina ūdeni no muguras. Senjoram vajadzēšot aizbraukt uz Mehiko un izņemt pareizos dokumentus, tikai tad varēšot dabūt mašīnu. Viņam tiešām esot gaužām žēl, taču citas iespējas viņš neredzot. Mēs bezcerīgi sabāzām galvas kopā un sākām apspriesties.
Nekas nav līdzams, — es sacīju, — tikpat mēs gribējām vienu dienu uzkavēties Verakrusā, istabas viesnīcā mums rezervētas. Vajadzēs vien nolīgt mašīnu un aizbraukt uz Mehiko pēc pareizajiem dokumentiem.
Droši vien, — Džekija piekrita, — bet iznāk bezjēdzīga laika un naudas tērēšana. Nesaprotu, kā tie muļķi Anglijā varēja mums izdot nederīgus dokumentus. Viņi tak gluži labi zināja, ka ievedām mašīnu tikai uz dažiem mēnešiem.
Nav nekādas jēgas par to prātot, — es sacīju. — Noliksim bagāžu glabātavā, iekārtosimies viesnīcā un tur padomāsim, kā rīkoties tālāk.
Tā arī izdarījām.
Viesnīca «Mokambo», kas atradās Verakrusas ārpilsētā, bija tik grezna un apburoši bezgaumīga, ka gandarīja mūs par pārciestajām nepatikšanām un ļāva uz brīdi tās pilnīgi aizmirst. Sākšu ar to, ka celtne bija milzīga un arhitekts, kas to projektējis, vai nu bijis Salvadora Dali agrīnā perioda dziļi ietekmēts, vai arī jaunībā sapņojis kļūt par kuģa kapteini, jo malu malas bija izrotātas ar vecu burinieku stūres ratiem. Pat lielajā, apaļajā vestibilā no griestiem karājās milzīgs stūres rats. Droši savas divdesmit piecas pēdas diametrā. Arī visus logus aizrež- ģoja stūres rati. Pie sienām redzēja vienīgi kuģu attēlus. Visu pārējo grandiozās celtnes (nekāds cits apzīmējums neatbilstu-īstenībai) platību aizņēma daudzas varen platas kāpnes, lodžijas, no kurām pāri koku galotnēm pavērās skats uz jūru, iekšpagalmi ar aplam daudzām bez kādas jēgas sastatītām grieķu kolonnām. Manuprāt, ikviens profesionāls arhitekts būtu zaudējis prātu, ja viņam kaut vienu nakti būtu šeit jāpārguļ, bet man tas viss šķita ārkārtīgi neparasts un valdzinošs.
Atlikušo dienas daļu pavadījām, pūloties sarunāt mašīnu, kas mūs otrā rītā aizvestu uz Mehiko, bet vakarā devāmies uz Verakrusu nogaršot meksikāņu ēdienus. Bijām brīdināti, ka tie esot nebaudāmi, bet piedzīvojām patīkamu pārsteigumu. Verakrusas mazās austeres bija gardākās austeres, kādas jebkur esmu ēdis, un lielās, treknās garneles, ko meksikāņi pārgriež plakaniski uz pusēm un lēzenā pannā cepina virs ugunskura, bija brīnišķīgas. Tās čurkstēja pašas savā sulā, un čaula kļuva tik skrauk- šķīga, ka bija apēdama tāpat kā saturs — likās, ka ēdam īpatnējus, sārtus biskvītus. Nobaudījām arī tortilas, kas mums bija jaunums, — tās bija pankūkas; varējām izvēlēties vai nu biezas un mīkstas (tās man negaršoja), vai ari plānas un skraukšķīgas kā vafeles. Pie tām pasniedza melnās pupas un ļoti gardu, karstu zaļo piparu mērci. Mēs vareni pieēdāmies, un mūsu oma jūtami uzlabojās.
Otrā rītā mēs trīs — Džekija, Pegija un es — sēdāmies mašīnā un devāmies uz Mehiko, atstājot Sepu un Dorīnu pie Verakrusas gaļas podiem. Apvidus, pa kuru braucām, bija neiedomājami neparasts un ik mirkli mainījās. Vienubrīd atradāmies tropiskajā zonā, kas stiepjas ap Vera- krusu, tur auga ananasi, banāni un citi tropu augļi, bet tālāk, kur ceļš sāka vīties kalnā, ainava pilnīgi pārvērtās — parādījās subtropu apgabals ar skaisti noaugušiem kokiem acij tīkamās nokrāsās. Un tad piepeši iebraucām priedulāju zonā, kur gaiss bija tik dzestrs, ka vajadzēja vilkt mugurā vilnas džemperus. Šķērsojām plašu, kailu līdzenumu un ieraudzījām tālumā vulkānus — Popokate- petlu, Ikstasiuatlu un Ahusko, bet to pakājē biezēja milzīgs, pelēkbalts mākonis.
Tā ir Mehiko, — Pegija paskaidroja.
Ko — tas mākonis? — es brīnījos.
Jā, — viņa atteica, — tā man stāstīts. Tas ir smogs.
Neticīgi pavēros viņā.
Tu taču negribēsi teikt, ka tas viss ir smogs? Tad jau tur var nosmakt.
Meksikāņi apgalvo, ka viņiem esot smagākais, briesmīgākais smogs pasaulē.
Ak tu tētīt baltais! Jauki gan būs tur nodzīvot vairākas dienas.
Izbraucām cauri priekšpilsētai, kas izskatījās diezgan nožēlojama, bet tuvāk centram ēkas kļuva glītākas, kaut arī dominēja modernā arhitektūra. Par smogu Pegijai bija taisnība: smirdoņa un dvaka gandrīz nepanesama; dīzeļu izgarojumi, dūmi, benzīna tvaiki un smakas no dažādiem atkritumiem jaucās cita caur citu, likās, plaušas būs piesārņotas uz mūžīgiem laikiem. Ja nokļuvām satiksmes sastrēgumā, kas gadījās visai bieži, atlika tikai divas iespējas: vai nu nospundēt mašīnai visus logus un cepi- nāties kā uz pannas, vai arī ievilkt elpu reizi piecās
minūtēs, lai paglābtos no droša plaušu vēža. Nesaprotu, kā cilvēki šajā pilsētā var dzīvot un strādāt.
Mēs rezervējām sev vietas viesnīcā, pēc tam Džekija un Pegija devās kārtot dokumentus apvidus mašīnas izpestīšanai, bet es pa to laiku apzvanīju visus vajadzīgos cilvēkus un iestādes, lai paziņotu par mūsu ierašanos un nodomiem. Apciemoju misteru Pelemu Raitu; viņš bija ļoti laipns un atsaucīgs, saņēmu no viņa daudz derīgas informācijas. Viņš aizveda mani pie Dr. Korso, kas atbild par Meksikas faunas aizsardzību, un viņa vietnieka Dr. Mo- ralesa. Paskaidroju Dr. Korso, ko vēlos, un viņš visam piekrita, tomēr — kaut lūdzos ar asarām acīs — nedeva atļauju gūstīt cekulainās kokuvistas. Acīmredzot bija nodomāts izveidot šiem putniem īpašu rezervātu, kur tos varētu uzraudzīt un pasargāt no malumedniekiem. Lai cik nopūlējos, taču viņu pierunāt neizdevās; man atlika vienīgi nopriecāties, ka tiek kaut kas konstruktīvs darīts, lai saglabātu sugu savvaļas apstākļos.
Ļoti daudz mums palīdzēja Sella sabiedrības darbinieki; mēs izmantojām viņu kantora adresi savām vēstulēm. Vienu dienu, kad atkal tur iegriezos un apjautājos, vai mums nav vēstuļu, mani pamanīja direktors misters Makdonalds un ieaicināja savā kabinetā.
Zinu, ka esat ekspedīcijā pieci cilvēki, — viņš sacīja. — Vai jums nederētu vēl,.kāds palīgs?
Jā … vispār . .. iespējams, ka varētu … — es piesardzīgi minstinājos, iedomādamies, ka viņam varbūt ir kāda neprecēta krustmāte, kas dievina dzīvniekus kopš bērna kājas un vēlētos piebiedroties mūsu ekspedīcijai.
— Kālab jūs jautājat?
Pazīstu kādu jaunu cilvēku, — viņš sacīja. — Lielisks puisis, pazīst visu zemi kā savu kabatu, protams, runā spāniski un ļoti mīl dzīvniekus. Viņš ir students, bet līdz mācību sākumam vēl atlicis pāris mēnešu, un, man šķiet, tāds cilvēks jums lieti noderētu par ceļvedi. Viņam ir pašam sava mašīna, kas jums arī nenāktu par ļaunu.
Tas izklausījās ļoti vilinoši. Otra mašīna mums bija gaužām vajadzīga, tikām painteresējušies par nomu, bet maksa bija tik astronomiska, ka ar savu ierobežoto valūtu nevarējām par to ne sapņot. Ja šim puisim ir mašīna, tad problēma būtu atrisināta.
Kā viņu sauc? — apvaicājos misteram Makdo- naldam.
Dikss Brančs, — viņš atbildēja. — Vai pateikt viņam, lai aiziet pie jums uz viesnīcu? Negribu, protams, jums viņu uzspiest, dariet, kā pats vēlaties.
Palūdziet, lai atnāk. Ap pulksten pieciem.
Piecos nogāju viesnīcas vestibilā, kur mani gaidīja gara auguma, spēcīgi veidots jauneklis ar gariem, tumšiem, pār pieri pārkritušiem matiem un domīgu skatienu. Man viņš tūdaļ iepatikās, kaut gan pēc piecu minūšu ilgas sarunas konstatēju, ka viņš raugās uz dzīvi ļoti nopietni, pat pārāk nopietni. Paskaidroju, kādēļ esam ieradušies, un apvaicājos, kādas markas automobilis viņam pieder. Uzzinot, ka tas ir mersedess, es kļuvu ļoti priecīgs; izgājis to apskatīt, konstatēju, ka mašīnā varētu novietot vai pusi mūsu mantu. Solījos ņemt viņu savā apgādībā, ja viņš būtu ar mieru piebiedroties ekspedīcijai un palīdzēt mums darbā. Viņš noteikumiem piekrita. Kopš šā brīža Dikss kļuva mums par neaizstājamu palīgu. Viņš ne tikai zināja Mehiko visas ielas un šķērsieliņas, vietas, kur vislabāk var paēst, veikalus, kur visizdevīgāk iepirkt visu, kas mums nepieciešams, bet prata arī bezgalīgā pacietībā vest sarunas ar birokrātiskajām iestādēm, un tieši tas mums ekspedīcijas turpmākajos posmos bija ārkārtīgi svarīgi.
Džekijai un Pegijai neveicās mūsu apvidus mašīnas dokumentu kārtošanā. Diendienā viņas tika raidītas no vienas iestādes uz otru un vakarā pārradās mājās piekusušas un nodusmojušās. Tā pagāja vesela nedēla, līdz vienu dienu viņas atgriezās, kad mēs ar Diksu sēdējām viesnīcas hallē pie vēsa dzēriena glāzes. Nogurušas viņas atslīga krēslos.
Beidzot nokārtots, — sacīja Džekija.
Brīnišķīgi, — es noteicu, — bet pārāk sajūsmināta tu neizskaties.
Par ko lai es būtu sajūsmināta, — Džekija teica. — Vai gribi zināt, kas tur īsti bija? Tie Verakrusā ir gatavie muļķi. Viņi pie visa vainīgi. Mūsu dokumenti bija kārtībā. Mašīnu mēs būtu varējuši dabūt tūliņ. Viņi bija sajaukuši instrukcijas.
Pegija dobji novaidējās un sacīja:
Negribu vairs nevienu valdības iestādi ne acīs redzēt.
Tātad mēs beidzot varam savu mašīnu saņemt? — es drošības labad vēl pārvaicāju.
— Jā, viss nokārtots, — Džekija apstiprināja. — No šejienes piezvanīja uz Verakrusu un sakūra viņiem īstu pirti, vismaz tik tā prieka. Rit varam doties atpakaļ.
Nākamajā ritā, braucot uz Verakrusu, izklāstīju Dik- sam savu plānu. Lai arī man nebija atļauts gūstīt cekulainās kokuvistas un kvezalus, tomēr gribēju vismaz redzēt, kādā vidē tie dzīvo. Ieminējos, ka būtu labi vispirmām kārtām, tiklidz būsim saņēmuši apvidus mašīnu un sašķirojuši bagāžu, doties cauri visai Meksikai uz Gvate- malas pierobežu, kur šie putni mitinās. Manuprat, tas dotu mums priekšstatu par Meksiku un pa ceļam mēs varētu apmeklēt daudzas vietas, kas mūs interesē. Pēc tam mēs atgrieztos Mehiko, apmestos tur un sāktu pa vulkānu nogāzēm meklēt trušus.
Izpestījām savu apvidus mašīnu no muitniekiem, kas tagad izturējās ļoti pazemīgi un pieklājīgi, izšķirojām savu bagāžu un visu, kas ceļā nebūs vajadzīgs, atstājām uzglabāšanā ērmotajā viesnīcā «Mokambo». To padarījuši un visu sagatavojuši, mēs rītausmā sākām ceļojumu šķērsām pāri Meksikai uz Klusā okeāna piekrasti un tad tālāk uz Gvatemalas pierobežu.
Man šķiet, nekur citur pasaulē neesmu tik īsā laika sprīdī apceļojis tik atšķirīgus apvidus. Pirmajā posmā braucām pa subtropisko līdzenumu, kas plešas ap Verakrusu un ir bagāts ar strautiem un upju pietekām; redzējām tur ļoti lielu putnu dažādību. Pāri šosejai bariem lidoja platastes «strazdi» jeb kasidiksi, kas, nebijis tiem īso, masīvo knābju, izskatītos pēc mazām žagatiņām. Strautos un upītēs pa biezo ūdensaugu segu pastaigājās jakāni, dīvaini putni ar gariem pirkstiem. Uzmetot paviršu skatienu, jakānus, kas darbīgi rosās pa zaļajām
lēpju un ūdensrožu lapām, kuras bagātīgi klāj upīšu virsmu, var noturēt par ūdensvistiņām, bet, kad tuvāk piebraukušo mašīnu troksnis tos izbiedē un tie, drošību meklējot, paceļas lidus, zem spārniem redz pazibam garos, dzeltenos pirkstus. Sastapām arī ļoti daudz platknābja ibisu. Manuprāt, no visiem
ūdensputniem šiem ir vissērīgākais izskats; viņi tup kokos veseliem bariem un ar skumjajām acīm, platajiem, smagajiem, pie krūtīm piespiestajiem knābjiem izskatās kā Disneja pīlēnu brālības sērotāju pulks.
Braucām cauri ciemiem un pilsētām, kas margoja ža- karandas koku zilganajā dūmakā, un nami likās slīgstam pie zemes no violetu, rozā, oranžu, dzeltenu un baltu bu- genvilu sagšu smaguma. Kad ceļš uzvijās mazliet augstāk, iebraucām tropu mežā, kur no koku zariem veselām kaskādēm lejup vēlās zaļpelēkā spāņu sūna un stumbrus dažuviet pilnīgi nosedza orhidejas un citi epifīti. Gar ceļmalas stāvajām kraujām auga sīki krūmiņi un milzīgas papardes ārkārtīgā daudzumā. Augājs bija tik bagāts un īpatnējs, ka es klusībā lādējos par savām niecīgajām zināšanām botānikā.
Sajā brīnum skaistajā apvidū mūs pārsteidza lietus — tāds, kādu piedzīvot var vienīgi tropos. No debesīm gāzās lejup nevaldāmas ūdens strūklas, kas zemes ceļu, pa kuru mēs braucām, īsā brīdī pārvērta bīstamā dumbrājā, bet redzamību samazināja līdz dažām collām. Džekija, Do- rīna un Seps brauca apvidus mašīnā, bet Pegija, Dikss un es — mersedesā. Apvidus mašīna brauca aiz muguras — ja mersedesam gaditos kāda kļūme, tā tūliņ steigtos palīgā. Kad aiz pelēkās lietus segas vispār vairs nevarēja saredzēt ceļu, es kavēju pārējiem laiku, lasīdams priekšā fragmentus no apburoša ceļveža, ko man bija laimējies iegūt Mehiko.
Vai mēs pa ceļam iegriezīsimies Akapulko? — vaicāju Diksam, jo Meksikas ģeogrāfija man joprojām nelikās īsti pārskatāma.
Nē, — Dikss atbildēja, — es arī neieteiktu turp braukt. Tas ir grezns kūrorts, nekas vairāk.
Bet šajā grāmatā tas notēlots ļoti valdzinoši. Paklausieties:
«Savdabīgā topogrāfija veido iespaidīgas ainavas: mierīgus līčus ar dzidru ūdeni un skaistiem liedagiem; līčus, kur krastā sitas bangotne; ūdens ir silts, klimats maigs, silti vēji, gandrīz augu gadu temperatūra turas ap 25 grādiem, tādēļ ieteicams viegls apģērbs. Laiks gandrīz vienmēr saulains, jo līst tikai naktīs. Iedzīvotāji saglabājuši senās parašas un senlaicīgus tērpus.»
Brīnišķīgi, — jūsmoja Pegija, — cik žēl, ka nebraucam uz turieni!
Sajā brīdī mums pārsprāga riepa, un mums abiem ar Diksu vajadzēja kāpt ārā un apmainīt riepas, kaut gan jāatzīstas — strādāja galvenokārt Dikss. Iekāpām atpakaļ mašīnā izmirkuši līdz ādai un turpinājām gliemeža gaitā vilkties tālāk pa trakojošo lietus gāzi. Kad biju izslaucījis ūdeni no matiem, notrausis to no sejas un rokām, ķēros atkal pie ceļveža.
— Te nu būtu īstā vieta, kur mums vajadzētu aizbraukt, — es sacīju. — Paklausieties vien: «Šis apvidus ar mēreno klimatu, dzidrajām debesīm un sauli, kas spīd gandrīz visu gadu, uzskatāms par ideālu atpūtas vietu. Iedzīvotāju viesmīlība un sirsnība liek ikvienam justies kā mājās; šās pilsētiņas klusums ir īsts patvērums visiem, kas meklē stūrīti, kur atpūtināt pārkairinātos nervus, ko nogurdinājis mūsdienu dzīves veida pastāvīgais saspringums. Ieteicam apskatīt baznīcu, pilsētas galveno laukumu, kā arī tirgus laukumu.»
Beidzot lietus piestāja, mēs drīz vien izbraucām no tropu meža un pēkšņi — kā tas ir viscaur Meksikā — nokļuvām no tropiem kalnu priedulājā. Kad debesis noskaidrojās, apstājāmies ceļa malā iebaudīt kafiju, ko Dže- kija tālredzīgi bija paņēmusi līdzi. Vēl pirms minūtēm desmit svīdām tropu svelmē, bet tagad dzestrais gaiss sāka kost kaulos, tā ka bijām spiesti savilkt mugurā visas siltās drēbes, ko vien varējām mašīnā sameklēt.
Tālāk ceļš sāka ģeņģerēt kā piedzēries — līkumoja lejup ielejās, pēc tam tūliņ traucās augšup pa stāvām kraujām, vīdamies serpentīnā tām apkārt. Jo tālāk braucām, jo neparastāka kļuva flora. Ielejās lekni zaļoja tropu augi, bet pēc dažām minūtēm, uzbraukuši kalnā, nokļuvām plašā, saules izdedzinātā, tuksnesīgā, izkaltušā klajumā, kur rindu rindām auga bezlapaini koki ar ļoti skaistiem, zīdainiem sarkanas krāsas stumbriem. Zari un stumbri bija savijušies tādā mudžeklī, ka likās — jūs veselām jūdzēm braucat pa milzu skatuvi, uz kuras sastindzis neiedomājami liels kordebalets. Un tad ceļš meta līkumu, un pēkšņi vairs neredzējām neviena sarkana koka, to vietā auga gluži tādi paši, tikai ar sudrabainu mizu, kura saulē vizēja kā metāls. Un atkal nevienas vienīgas lapiņas.
Taču aiz nākamā ceļa līkuma pazuda visi koki, dodami
vietu milzu kaktusiem, no kuriem daži slējās pat līdz divdesmit pēdu augstumam. Tie bija kandelabru veida kaktusi — proti, no pamatstumbra uz visām pusēm sniedzās vidū ieliekti zari; izskatījās, it kā visa nogāze būtu apaugusi ar zaļiem svečturiem. Kā mazi, melni krustiņi, mezdami nesteidzīgus lokus, zilajās debesīs iezīmējās kaut kādi plēsējputni, un pāri ceļam it bieži pārjoza zemes- dzeguzes — ērmoti, nelieli putni ar cekulu, garu knābi un milzīgām pēdām. Skrienot kājas tiem bezmaz skārās pie zoda, un putni drāzās uz priekšu tik mērķtiecīgi un nopietni kā sportisti, kas nolēmuši par katru cenu labot pasaules rekordu vienas jūdzes distancē. Lielās putnu bagātības un krāšņās, interesantās faunas dēļ gaužām būtu gribējies ceļā biežāk apstāties un pakavēties, bet to nedrīkstēja, jo mūsu uzturēšanās laiks Meksikā bija ļoti ierobežots: to diktēja niecīgā valūtas summa, kuru Anglijas banka pagalam negribīgi atļāva mums izvest. Mums tā bija skriešanās ar laiku.
Beidzot nokļuvām mazā pilsētiņā Tulē. Man par pārsteigumu, Dikss pieturēja mašīnu pie apstādījumiem, ko varētu nosaukt par nelielu parku ar baznīcu vidū. Apvidus mašīna paklausīgi apstājās tūliņ aiz mums.
Kādēļ mēs šeit apstājāmies? — es jautāju.
Lai apskatītu Koku, — Dikss parastajā drūmajā nopietnībā atbildēja, un es jutu, ka koku viņš izrunā ar lielo burtu. — Pegija vēlējās to redzēt.
Kas tas par Koku? — es brīnījos.
Vai tad tu iešām nezini? — Pegija sašutusi iesaucās. — Visa Meksika brauc šurp, lai to redzētu.
Pārlaidu skatienu ceļam. Putekļos rotaļājās trīs meitenītes ar lielām acīm, noskrandušos lindraciņos, un vairāk ne tuvu, ne tālu neredzēja nevienas dvēseles.
Neizskatās, ka te bariem gāztos šurp tūristi, — es iebildu.
Bet tev tas ir jāredz, — Pegija nopietni sacīja.
Ir jāredz. Tas ir viens no vecākajiem kokiem pasaulē.
Tādā gadījumā tas tiešām jāapskata, — es piekritu.
Izkāpām no mašīnas, un es izdzirdu savdabīgu mūziku — stabuli un dobjus bungu piesitienus. Iegājām pa vārtiem nelielajā parkā, kas apjoza mazo baznīciņu, un tur, žoga ietverts, slējās Koks. Es paliku bez elpas. Ne tādēļ, ka tas būtu neticami augsts — man šķiet, esmu redzējis augstākus —, elpu vairāk aizrāva tā varenais resnums un platums. Milzīgs, šalcošs lapu biezoknis, kas balstījās uz stumbra, kura apmēri šķita neaptverami; uz stumbra, kura saknes bija ieķērušās zemē kā milzīga plē- sējputna nagi — it kā Ruks no teiksmas par Sinbadu vai kaut kas tamlīdzīgs. Es nekā nezināju par šā koka vēsturi vai vecumu, taču pat savā neziņā sapratu, ka šis ir koks pār visiem kokiem. Tas pauda personību. Mēs visi stāvējām kā apburti, izņemot Diksu, kurš koku jau bija redzējis. Taču pat viņš to aplūkoja godbijībā, jo vispār ļoti mīlēja kokus.
Stāsta, — Pegija čukstēja, it kā atrastos svētnīcā,
stāsta, ka tam esot trīs tūkstoši gadu. Tas jau bija liels, ļoti liels koks ap to laiku, kad te ieradās Kortess, jo šejienieši veda viņu pie tā.
Pavēros milzīgajā lapu biezumā virs galvas un iedomājos, ka tas bijis jauns, zaļoksnējs kociņš jau tūkstoš gadu pirms Kristus dzimšanas.
Bez mums tuvumā bija vēl tikai vecs, akls indiānis skrandainā, izbalējušā apģērbā, nospurušu platmali galvā; viņš pūta uz stabules dīvainu, baismīgu, tādu kā austrumniecisku melodiju; līdzās viņam stāvēja mazs, gadus sešus septiņus vecs puišelis un sita uz bungām sarežģītu pavadījumu. Mums viņi neveltīja ne mazāko vērību.
Interesanti, kādā nolūkā viņi to dara, — ieminējās Pegija, jo abi nelikās gar mums ne zinis, tātad nebija domājams, ka viņi spēlēdami cer nopelnīt no mums kādu peso.
Varu saderēt, ka viņš spēlē kokam, — sacīja Džekija.
Žēlīgais dievs, tas tiešām var būt, — es teicu. — Paklau, Pegij, aizej un pavaicā.
Negribētos gan viņu traucēt, — sacīja Pegija, kas šādās situācijās kļuva ļoti bikla.
Taču tūliņ radās piemērots mirklis, jo večuks pārtrauca spēlēšanu, noslaucīja muti un stāvēja, pacēlis seju pret koku; arī puisēns vairs nesita bungas, bet raudzījās zemē, urbinādams ar kailo kāju pirkstiem putekļus.
Nu aizej . .. aizej nu un pajautā, — es mudināju.
Diezgan nedroši Pegija piegāja pie spēlmaņiem, un
mēs dzirdējām viņu sarunājamies ar veco vīru. Atgriežoties viņai seja staroja sajūsmā.
Viņš tiešām spēlē kokam, — viņa sacīja, — spēlē kokam!
Redziet nu! — Džekija iesaucās. — Es zināju, ka tā ir.
Bet kādēļ viņš spēlē kokam? — es jautāju.
To es nepavaicāju, — Pegija sacīja, — man likās, tas būtu bijis uzmācīgi.
Dzi, tev vajadzētu to ierakstīt lentē, — es ieminējos.
Pegija atnesa no mašīnas ieraksta ierīces, un, kad večuks atkal pacēla, stabuli pie lūpām un, pavērsis aklās acis pret koku, sāka spēlēt, viņa visu ierakstīja.
Es prātoju — diez, vai viņš nespēlē cerībā, ka tas palīdzēs atgūt acu gaismu? Bet varbūt tikai tādēļ, ka šis ir koks pār visiem kokiem? Nevienam negribējās iet klāt un viņu iztaujāt; pēc brītiņa mēs izgājām no dārza un atgriezāmies pie mašīnām. Projām braukdami, vēl dzirdējām aklā večuka stabules žēlās skaņas un mazā puišeļa bundžiņu «rat-a-tat-tat», ko viņi veltīja milzu kokam.
Lai cik skaists bija ceļojums uz Gvatemalas pierobežu, kur cerējām ieraudzīt cekulainās kokuvistas un kvezalus, tomēr izrādījās, ka esam braukuši velti. Tālāk par San- kristobala ciemu netikām, jo Gvatemalā bija izcēlušās politiskas jukas un gar robežu siroja bruņotas nodaļas. Mūs brīdināja, ka ekspedīcijai ar tik daudz mantām būtu bīstami doties tālāk, jo varot gadīties tās sastapt, un mūs droši vien apšautu, lai iegūtu mūsu ekipējmnu, drēbes un naudu. Gaužām negribīgi griezāmies atpakaļ un braucām vēlreiz uz Mehiko.
Tur nonākuši, nospriedām, ka mums iznāktu lētāk noīrēt dzīvokli, un kāds draugs no Sella sabiedrības mums palīdzēja sameklēt ideālu piemešanās vietu. Dzīvoklis atradās centrā, tam bija trīs lielas guļamistabas, divas vannas istabas, milzīga dzīvojamā telpa un virtuve. Tur iekārtojusies, mūsu ekspedīcija sadalījās — sievietes gribēja apstaigāt veikalus un pilsētas ievērojamākās vietas, bet Dikss, Seps un es posāmies trušu medībām.
Domāju, ka vispirms jāizmēģina pašā Popokatepetlā, un vienu rītu ļoti agri sakrāvām visu vajadzīgo mašīnā un braucām uz vulkānu. Jo augstāk tikām, jo saltāks kļuva gaiss. Palūkojāmies atpakaļ. Palsajā rītausmā vulkānu iežogotajā ieplakā redzējām Mehiko kā izklātu segu mirguļojam dažādu krāsu ugunīs, jo tik agrā stundā smogs vēl nebija izveidojies. Pēcpusdienā no šīs pašas vietas pilsēta vispār nebūtu redzama.
Popokatepetla pakājē bija vairākas nelielas viesnīciņas. Izraudzījāmies tādu, kas izskatījās mazāk noplukuši, un tur apmetāmies. Viesnīcnieks bija runīgs, drukns meksikānis. Apvaicājāmies par vulkāntrušiem, jo viņš teicās esam kaislīgs mednieks, kam pašam pieder pāris medību suņu. Viņš mums pastāstīja, ka truši esot sastopami uz vulkāna līdz pat sniega joslai; viņš lūkošot sazināties ar savu draugu, kurš droši vien spēšot mums palīdzēt. Kamēr gaidījām šo draugu ierodamies, uzbraucām, cik tālu ceļš atļāva, Popokatepetla nacionālajā parkā, jo man likās — ja aprunāsimies ar parka uzraugiem, tie zinās mums norādīt, kur teporingo meklējami. Ceļš līčloču vijās augšup, līdz ieveda mūs biezā priežu silā. Zem kokiem milzīgām, zeltainām skupsnām auga zakatonzāle, kas izskatījās kā nesukāta parūka. Kad beidzot nokļuvām parkā un izkāpām no mašīnas, mūs apņēma brīnišķīgs gaiss — tik dzedrs un tīrs, ka bezmaz aptrūka elpas. Virs mums pletās milzīgs sniega jumols — vulkāna virsotne. Nebija viegli sameklēt parka uzraugu, taču, kad pēdīgi viņu sastapām, viņš sāka mums gari un plaši stāstīt par vulkāntrušiem. Jā, viņš tos pazīstot un esot bieži redzējis dažādās vietās parkā un vulkāna nogāzēs. Pat lepni paziņoja, ka esot pārīti noķēris.
Kur tie ir? — es iesaucos.
O, — viņš atteica, — es tos apēdu.
Runa bija par dzīvnieku, kurš, vismaz uz papīra, skaitās viens no likuma visstingrāk aizsargātajiem dzīvniekiem Meksikā, un ar mani runāja nacionālā parka uzraugs nacionālā parka teritorijā. Šādas parādības ir parastas ne tikai Meksikā, tās parastas visā pasaulē, kur dzīvnieki gan ir aizsargāti uz papīra, bet īstenībā nepazīst ne saudzības, ne aizsardzības.
Noskaidrojuši, ka, par spīti uzrauga centībai, daži teporingo tomēr vēl patvērušies, devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur viesnīcnieks pa to laiku bija sadzinis pēdas savam draugam un atvedis to iepazīstināt ar mums. Tas bija spēcīgs, muskuļots milzīga auguma vīrs ar lielu, platu ģīmi, kas atgādināja maiju drausmos, kokā grieztos elku ģīmjus; kustīgās, mazās ačeles gandrīz pazuda lielajā sejā. Bet viņš, likās, tiešām zināja vulkāntrušu slēpņus. Viņš apgalvoja, ka vienīgā iespēja šiem dzīvniekiem piekļūt esot tos izrakt no alām. Darbs esot grūts, bet, ja pie tā ķertos viņš, mēs ar Diksu un Sepu un vēl pāris vīru, droši vien mēs kaut ko atrastu. Norunājām nākamajā rītā atkal doties uz kalnu, lai sāktu pirmās trušu medības.
Biju izlasījis par vulkāntrušiem visu, ko vien varēju sadabūt, bet tas bija gaužām maz, jo neviens nebija centies šos dzīvniekus sīkāk izpētīt; mēs zinājām, ka tie dzīvo tikai zakatonzālē un pārtiek gandrīz vienīgi no tās. Kāds speciālists apgalvoja, ka truši ēdot arī aromātisko piparmētru, taču mums nekur negadījās šos augus pamanīt, nemaz jau nerunājot par to, ka būtu redzējuši trusi ap tiem mielojamies. Drīz vien konstatējām, ka zakatonzālē nepavisam nav medībām izdevīga vide. Tā aug augsta — turpat trīs pēdas, ir palsi dzeltenā krāsā; lielām skupsnāni tā paceļas no mīkstās, melnās vulkāniskās augsnes.
Sajā irdenajā zemē truši rok alas ar garām, sarežģītām ejām. Zem augstās, kuplās zāles tie izveido veselu tunelīšu labirintu; likās, ka truši ēd zāli no galotnes, turklāt ēd tiklab jauno, kā veco, jo mēs atradām daudzus zāles stiebrus, kas bija nograuzti līdz pašai zemei, atstāts vienīgi ap malām skrajš vainags. Lēnām uzbraucām gandrīz desmittūkstoš pēdu augstumā, uzmanīgi veroties uz visām pusēm, vai neieraudzīsim kādu trusi. Es gan neticēju, ka tas izdosies, jo mašīnas saceltais troksnis droši vien iedzina viņus visdziļākajās alās. Bet tad iegriezāmies
ceļa līkumā, un tur, man par milzīgu pārsteigumu, kā sargkareivis tornī, augsta zakatona pudura virsotnē tupēja teporingo.
Kaut arī mašīnu bremzes skaļi iekaucās, teporingo pašapzinīgā aukstasinībā palika tupam uz zāles kumšķa, nelikdamies gar mums ne zinis. Viņš gan atradās soļus divdesmit no mums, tomēr es viņu sīki un pamatīgi nopētīju tālskatī. Augumā dzīvnieciņš aptuveni bija pielīdzināms tā sauktajam Holandes pundurtrusirn, tātad — apmēram tik liels kā jūrascūciņa. Nelielās, glīti veidotās ausis trusītis bija cieši pieglaudis pie galvas, tā ka vajadzēja cieši ieskatīties, lai tās vispār ieraudzītu, bet astes viņam, šķiet, nebija nemaz. Kažoks pārsvarā bija brūnā krāsā, ar šauru baltu svītriņu ap acīm; kur kažokā krita saules stari, tas atvizēja zaļganā tonī. Pilnīgi pārliecinājušies, ka tas ir dzīvnieks, kura dēļ bijām braukuši tik tālu ceļu, nevis kāds no citiem Meksikā dzīvojošiem trušiem, mēs visi reizē izlēcām no mašīnas. To redzēdams, teporingo klusi iespiedzās — troksnis bija tāds, it kā ar pirkstu pārvilktu pa pfepūstu gaisa balonu, tikai spalgāks, tad palēcās vertikāli gaisā, atkrita zāles pudurī, uz kura bija tupējis, un, izmantodams to par tramplīnu, ar lēcienu ienira zakatonā un nozuda.
Mēs nekavēdamies ķērāmies pie darba. Apvilkām plašam sektoram apkārt tīklu un sākām meklēt un nobloķēt iespējamās zālē apslēptās izejas. To paveikuši, koncentrējām uzmanību tieši uz to puduri, zem kura trusis, šķiet, bija nozudis, un sākām rakt. Ne Dikss, ne Seps, ne es nebijām pieraduši pie retinātā kalnu gaisa, un mums pietrūka elpas pat no nenozīmīgas parosīšanās. Tīklu izvilkšana, kas taču īstenībā nav nekāds darbs, lika mums aizelsties un krākt kā veciem, notriektiem vezuma zirgiem ceļā uz kautuvi. Kad sākās rakšana, tā mūs tik ļoti nogurdināja, lai neteiktu — nomocīja, ka vajadzēja likt lāpstas pie malas un atstāt šo darbu mūsu trīs mednieku ziņā. Viņi to neņēma ļaunā, raka sparīgi, itin kā nemaz nejuzdami retināto gaisu. Viņi raka un raka, līdz blakus rakumam pacēlās vesels kalns mīkstas, melnas, pulver- veidīgas vulkāna augsnes; beidzot viņi alu atraka gan, tomēr tajā nebija neviena iemītnieka. Skaidrs, ka bija kaut kur vēl kāds tunelis, kuru netikām pamanījuši un nobloķējuši un pa kuru teporingo aizmucis. Jutos drausmīgi vīlies un sapratu, ka, strādājot pēc šādas metodes, mums trušus sagūstīt nebūs viegli. Gājām tomēr pa vulkāna nogāzi tālāk un, atraduši vietu, kur, pēc mūsu informācijas, vajadzēja mitināties trušiem, sākām visu no gala.
Vispirms sameklējām alu, pie kuras bija svaigas spi- ras, kas norādīja, ka tā ir apdzīvota, un tikai tad sākām rakt. Atkal vajadzēja nopūlēties, nobloķējot apkārtnē katru caurumu, ko izdevās uziet, un no jauna ķerties pie rakšanas. Piecas reizes atkārtojām šo procedūru un visas piecas reizes nomocījāmies velti. Pēdīgi sestais raciens bija veiksmīgs. Viens mednieks pārtrauca rakšanu, kaut ko nesaprotamu nopurpināja, nometās melnajās smiltīs uz ceļiem, iegremdēja rokas tikko atraktajā alā un izvilka no tās jaunu, spulgacainu un ļoti dzīvu vulkāntrusi. Sākumā pakārpījies, tas palika nekustīgi guļam mednieka rokās. Nobijušies, ka trusēnam varbūt iestājies šoks, mēs aši pārbaudījām dzimumu, konstatējām, ka tā ir mātīte, un ārkārtīgi piesardzīgi un liegi ievietojām to vienā no līdzi atvestajiem krātiņiem.
Zināju, ka truši un zaķi, nonākuši nebrīvē, kļūst histēriski un bieži vien dabū galu, lecot ar galvu dēļu sienā vai stiepļu režģī, cerot tā aizbēgt no ienaidnieka, tādēļ mazliet baidījos, ka arī mūsu pirmais teporingo, krātiņā ielikts, var izdarīt tāpat. Man jau bija sagatavots mētelis, ko uzmest krātiņam, lai gūstekne justos drošāk. Bet, kad ielikām viņu krātiņā, viņa sēdēja gluži rāma un truli blenza uz mums. Pēc brītiņa es piesardzīgi pastiepu roku un viegli pagrabināju režģa stieples, gribēdams redzēt, kāda būs reakcija. Jutos pagalam pārsteigts, kad teporingo pielēca pie režģa un apostīja manu pirkstu. Trusene bija tik rāma un izturējās pret visu tik vienaldzīgi, ka drīzāk likās — esam ievietojuši krātiņā nevis savvaļas dzīvnieku, bet mājas trusi.
Tuvojās vakars, un Popokatepetla milzīgā sniega cepure, rieta saules apmirdzēta, ietērpās maigā rožainumā. Kad biju par mūsu gūstekni tiku tikām iztīksminājies, nospriedu, ka visprātīgāk būs aizvest to tieši uz Mehiko, pavērot, kā viņa tur iejutīsies, un tikai tad turpināt medības. Braucot atpakaļ uz pilsētu, prātoju, kā rīkoties tālāk. Skaidrs, ja arī turpmāk gūstīsim vulkāntrušus tādā augstumā, tad mēs trīs kā mednieki būsim gaužām nevērtīgi, bet es zināju, ka teporingo mitinās arī lielā vulkāna zemākās nogāzēs. Man šķita visdrošāk iegriezties ciemos, kas atrodas Popokatepetla pakājē, un izmantot metodi, kura man bija lieti noderējusi agrākajās ekspedīcijās dažādās pasaules malās — ieinteresēt cieminiekus, piedāvājot labu cenu par katru teporingo, ko saņemšu sveiku un veselu. Taču vispirms gribēju pārliecināties, vai mūsu šodien noķertā trusene pielāgosies dzīvei nebrīvē. Atcerējos no pagātnes rūgtās pieredzes, ka notvert dzīvnieku ir viens, bet pieradināt to pie jaunās dzīves un saglabāt — pavisam kas cits.
Atgriezušies dzīvoklī, novietojām teporingo krātiņu dzīvojamās istabas vidū uz zemē izklātām avīzēm, pēc tam aizsteidzāmies uz tuvējo tirgu un sapirkāmies visus iespējamos augļus, dārzeņus un zaļumus, kādus vien varējām sadabūt. Mājās pārnākuši, atradām teporingo tikpat vienaldzīgu kā sagūstīšanas brīdī. Rūpīgi sagatavojām barību — saskaitījām zaļumu buntītes, ābolu šķēlītes un tā joprojām, lai precīzi zinātu, cik ielikts krātiņā un cik apēsts, ja trusene vispār kaut kam pieskarsies. Tad salikām gardumus krātiņā, krātiņu apsedzām, lai tur būtu tumšs un trusene justos drošāk, bet paši aizgājām.
Notikumam par godu paēdām lepnas pusdienas, un, kad pēc stundām trim atgriezāmies mājās, es uzmanīgi noņēmu krātiņam pārsegu, gribēdams redzēt, vai trusene būs kaut ko ēdusi. Necerēju, ka viņa būs pieskārusies ba- ribai, jo tikko notvertam dzīvniekam nepieciešams zināms laiks, lai pierastu pie svešajiem apstākļiem, turklāt šādu barību viņa nebija nekad iepriekš ne redzējusi, ne baudījusi. Nespēju ticēt savām acīm, kad ieraudzīju, ka trusene apēdusi gandrīz visu, atstājusi tikai kaut kādus zaļumus, kas viņai acīmredzot nebija gājuši pie sirds. Pat ābols bija apēsts, kaut gan domāju, ka viņa uz to pat nepaskatīsies. Sajūsmināts par šādu iznākumu, sapratu, ka tomēr dažas dienas jānogaida, lai pārliecinātos, vai jaunā barība nenodara viņai ļaunu, piemēram, neizraisa caureju vai kādu citu kaiti, no kuras viņa varētu nobeigties. Sākums bija lielisks, gandrīz pārāk labs, lai spētu tam ticēt.
Nākamajā dienā, atstājuši savu pirmo teporingo Džekijas gādībā, mēs ar Diksu un Sepu apbraukājām ciemus Popokatepetla zemākajās nogāzēs. Ciemu bija diezgan daudz, bet tikai divi likās tādi, ka to tuvumā varētu atrasties teporingo kolonijas. Aprunājāmies ar abu ciemu vecākajiem un piedāvājām par katru dzīvu un labi saglabātu teporingo tādu cenu, kas trūcīgajiem meksikāņiem patiesi varēja likties kārdinoša. Atstājām piemērotus krātiņus un nosolījāmies atgriezties pēc divām dienām apskatīties, kā būs veicies.
Divas dienas es kā vanags vēroju mūsu trusīti, vai nemanīšu kādas slimības pazīmes vai pārvērtības, bet trusene izturējās normāli un ar baudu notiesāja gandrīz visu, ko cēlām viņai priekšā. Cerēju, ka abu ciemu ļaudīm būs medībās veicies, jo mūsu uzturēšanās laiks Meksikā gāja uz beigām un, kaut arī šķietami bijām iecerēto mērķi sasnieguši, viena mātīte mums praktiski tomēr nenozīmēja nenieka. Gribēju izmantot pilnā mērā to, kas man bija atvēlēts — iegūt desmit trušus, cerot, ka četri no tiem būs tēviņi. Tad mēs varētu izveidot koloniju ar izredzēm uz skaita palielināšanu nākotnē.
Piedzīvojis, cik grūti iegūt teporingo, es klusībā jau pārvilku krustu visiem pārējiem dzīvniekiem, kurus gan drīkstēju gūstīt, bet kurus laika trūkuma dēļ nebija nekādu cerību iegūt. Piemēram, resnknābja papagaiļus. Taču tajās divās dienās, ko mums vajadzēja gaidīt, pirms devāmies vēlreiz uz ciemiem uzzināt, vai mednieki noķēruši kādu teporingo, mums uzsmaidīja negaidīta laime. Biju dzirdējis par kādu dzīvnieku tirgoni, kas dzīvoja Mehiko ārpilsētā, un, kaut arī zināju, ka ministrija stingri kontrolē
tirgoņus, lai tie nepārdotu ar likumu aizsargātus dzīvniekus, nolēmu, ka būtu tomēr vērts aizbraukt un paskatīties, ko viņš var piedāvāt. Aiz prieka nezinājām ko iesākt, kad aizbraukuši ieraudzījām trīs pārus resnknābja papagaiļu krātiņā kāpaļājam pa zariem — jautrus, veselus, draiski zibošām acīm un pilnīgi nebojātu spalvu rotu. Brīdi pakaulējies, nopirku visus trīs pārus; triumfējot vedām tos mājup. Tie bija jauni, skaisti, lieliski kopti un uzturēti putni, un Sepa sajūsmai nebija robežu. Kaut gan papagaiļi bija burvīgi un laistījās skaistu skaistajās krāsās, man prāts tomēr kavējās galvenokārt pie vulkāntrušiem. Būtu drausmīgi, ja, ieguvuši vienu eksemplāru, mēs līdz aizbraukšanai nedabūtu vairāk nevienu klāt un mums vajadzētu savu truseni aizvest atpakaļ uz to vietu, kur viņu noķērām, un atzīt, ka mūsu ekspedīcija cietusi pilnīgu krahu.
Pagāja diena pēc dienas, mēs regulāri apmeklējām abus ciemus. Tur mums apgalvoja, ka cilvēki rokot un rokot, bet panākumu kā neesot, tā neesot, un es viņiem bez ierunām ticēju. Vienīgais, ko varēju šādos apstākļos darīt, bija pacelt cenu par trušiem astronomiskā augstumā, cerot, ka tas iekārdinās ciema ļaudis pacensties, kaut arī līdz šim viņiem nebija veicies. Taču ikreiz atgriezāmies tukšām rokām, un man ap sirdi kļuva arvien drūmāk.
Bet tad kādu dienu laime pavērsās uz mūsu pusi. Turpinājām braukt uz ciemiem, un vienā — Parrasā — ciema
vecākais izskrēja mums pretim uz putekļainā ceļa, tikko ieraudzīja mūs braucam, un mēs no viņa straujā skrējiena, roku mājieniem un starojošās sejas redzējām, ka viņa ļaudīm bija laimējies. Viņš izveda mūs cauri savai mājai mazā pagalmiņā, un tur mūsu atstātajos krātiņos tupēja tris teporingo. Visi trīs truši bija veseli, mierīgi kvernēja krātiņos un izturējās pret gūstniecību tikpat vienaldzīgi kā pirmais. Saudzīgi izcēlām tos citu pēc cita no krātiņiem un pārbaudījām dzimumu, un es vairs nejutos tik pacilāts, jo visas trīs, izrādījās, bija mātītes. Tomēr četri teporingo ir labāk nekā neviens, tāpēc samaksājām starojošajam ciema vecākajam par nomedītajiem trušiem un vedām tos uz mājām. Pamēģinājām novietot divas trusenes vienā krātiņā, taču drīz vien redzējām, ka tās grasās kauties, un sapratām, ka truši jātur pa vienam.
Jaunās trusenes tikpat viegli kā pirmā pierada pie svešādās barības, ko sākām tām dot, un tas mani patiesi iepriecināja. Visvairāk uztraucos par to, ka mūsu uzturēšanās laiks tik strauji tuvojās beigām. Bija atlikušas vairs tikai dažas dienas, tad Seps aizlidos uz Džersiju un aizvedīs līdzi visu, ko bijām sagūstījuši, taču mums joprojām nebija atvēlētais skaits trušu. Un galvenais — joprojām mums nebija neviena tēviņa. Dažas dienas pēc Sepa aizlidošanas mums pārējiem bija jābrauc uz Verakrusu, lai kāptu uz kuģa, tā ka vairs neatliks laika vul- kāntrušu medībām. Tagad mēs ciemus pārbaudījām katru dienu, pierunājām medniekus vēl papūlēties un pacēlām cenu līdz fantastiskai summai, bet, kaut arī vīri strādajā sviedriem vaigā, neviena teporingo viņi neatrada. Izmisumā sapratu, ka man atliek tikai viens. Paņēmis Diksu līdzi par tulku, aizbraucu vēlreiz uz Mehiko, devos uz lauksaimniecības ministriju pie Dr. Moralesa un izstāstīju viņam savu vajadzību. Paskaidroju, ka esmu braucis tik tālu ceļu un iztērējis tik daudz naudas, lai iegūtu vulkān- trušus, un aizvest uz Džersiju tikai četrus, turklāt mātītes vien, nozīmē ekspedīcijai pilnīgu izgāšanos. Jautāju, vai viņš nebūtu ar mieru pārrakstīt man izdoto atļauju uz Diksa vārda. Pēc manas aizbraukšanas tad Dikss lūkotu sagūstīt vēl sešus trušus; jācer, ka to vidū būs kāds tēviņš. Doktors Moraless bija ļoti atsaucīgs. Viņš mani saprata un tūliņ piekrita atļaujas pārrakstīšanai uz Diksa vārda, par ko biju viņam gaužām pateicīgs.
Nākamā diennakts pagāja trauksmainā steigā. Vajadzēja uzbūvēt īpašus krātiņus teporingo un īpašus resnknābja papagaiļiem — tādus, kas būtu pietiekami viegli pārvadāšanai lidmašīnā un vienlaikus arī izturīgi, jo papagaiļiem ir ļoti lieli, spēcīgi knābji, ar kuriem viņi vienkāršu koka bUri spēj saārdīt skaidās, un es nejutu ne mazākās vēlēšanās, lai tie izlauztos no krātiņa, kamēr lido virs Atlantijas okeāna.
Pienāca diena, kad Šepam ar savu vērtīgo kravu vajadzēja lidot projām, un mēs aizgājām uz lidostu viņu pavadīt. Viņš nosolījās pierunāt Ketu dažas dienas pēc viņa atgriešanās mājās man piezvanīt un pastāstīt, kā klājas vulkāntrušiem. Bijām konstatējuši, ka sazināties ar trestu pa telefonu ir daudz vienkāršāk nekā sūtīt telegrammas, jo tās, galā nonākušas, bija tā sakropļotas, ka vajadzēja tūliņ sūtīt nākamo un jautāt, kas pirmajā rakstīts. Pēc pirmajām divām trim telegrammām nospriedām, ka zvanīt pa telefonu iznāk lētāk.
Pēc dažām dienām Keta man piezvanīja un pastāstīja, ka vulkāntruši, papagaiļi un Šeps laimīgi nonākuši galā. Tiklab truši, kā papagaiļi labi iejutušies, un man ne par ko neesot jāraizējas. Jutos milzīgi atvieglots — nu atlika vairs tikai viens uzdevums — Diksam vajadzēja sagūstīt vēl dažus teporingo, kuru vidū būtu vismaz viens tēviņš. Atkārtoju to tik bieži, ka droši vien biju viņam līdz nāvei apnicis. Ikreiz no jauna atgādināju, ka jāpārbauda dzimums un, ja gadītos notvert mātīti, tā jāatlaiž brīvībā, kaut gan trīs mātītes vēl varējām atļauties. Piekodināju, lai nebeidz medības, iekams nav notverti tēviņi atļautā limita ietvaros. Viņš prata trušus barot, kopt un novietot krātiņos ceļojumam, par to man nebija jābaidās, turklāt zināju, cik viņš iejūtīgs un cik ļoti mīl dzīvniekus, tātad rūpēsies par tiem labi. Visu nokārtojuši, devāmies atpakaļ uz Verakrusu un kāpām uz kuģa. Ekspedīcija bija noritējusi ļoti interesanti, kaut arī sagādājusi rūgtu vilšanos. Taču, ja Diksam galu galā izdosies sagūstīt kaut vienu teporingo tēviņu, ceļojumu varēs uzskatīt par izdevušos; pagaidām atlika vienīgi turēt īkšķi un cerēt uz veiksmi.
Tikko nokļuvām Džersijā, es taisnā ceļā steidzos pie saviem teporingo, lai pārliecinātos, ka tie tiešām sveiki un veseli. Džila, meitene, kas viņus kopa, pastāstīja, ka vecākajai trusenei deviņpadsmitajā dienā pēc atbraukšanas piedzimuši divi mazuļi un pirmajās divdesmit četrās stundās licies, ka viss būs labi. Bet tad mazie trusīši atrasti migā beigti. Manuprāt, māte nebija par mazuļiem, kā nākas, rūpējusies. Galu galā, mēs viņu sagūstījām grūsnu, pārvedam no apvidus ar retinātu gaisu uz smoga piesārņotu lielpilsētu, pēc tam lidmašīnā uz Džersiju, kas atrodas gandrīz vienā līmenī ar jūru, un, nepaguvušai iejusties jaunajā vidē, viņai uzkrita rūpes par mazuļiem. No mūsu viedokļa notikums bija gaužām bēdīgs, tomēr māti vainot nedrīkstēja.
Pagāja nedēļas, bet no Diksa nepienāca nekādas vēstis. Es bez mitas rakstīju viņam uzmundrinošas vēstules, skubināju un steidzināju, bet viņš pat nepapūlējās man atbildēt, un man sāka likties — kaut arī puisis visu ceļojuma laiku nepaguris strādāja kopā ar mums, nu viņam vulkāntruši beidzot pagalam apnikuši. Tad vienu rītu zvanīja telefons. Vai es esot ar mieru pieņemt sarunu no Meksikas? Nespēju, protams, telefonistei pateikt, kādā nepacietībā tiku gaidījis šo sarunu, tādēļ tikai truli nomurmināju: «Jā.» Dikss jau bija pie aparāta, un šī bija viena no tām brīnumainajām reizēm, kad balss skanēja tik skaidri, ka šķita, — viņš runā tepat manā istabā. Viņš pastāstīja, ka beidzot laimējies sagūstīt vēl sešus trušus, divi no tiem esot tēviņi; visi dzīvojot pie viņa mājās un labi ēdot. Viņš tikko esot beidzis būvēt ceļojuma krātiņus un nākamajā dienā trušus nosūtīšot. Uzzināju Meksikas lidmašīnas reisa numuru un visu pārējo. Biju neiedomājami satraukts. Dodoties ekspedīcijā, nekad nevar iepriekš paredzēt, kā veiksies, taču līdz šim man visās bija neticami laimējies. Šķita, ka pat Meksikas ekspedīcija tomēr būs uzskatāma par izdevušos. Beidzis runāt ar Diksu, tūliņ sazvanīju Londonas lidostu. Runāju pēc kārtas gandrīz vai ar visiem lidostas darbiniekiem, piestāstīdams viņiem pilnu galvu par vulkāntrušiem; skaidroju, kāds tie ir retums un ka tie katrā ziņā jānogādā dzīvnieku patversmē, ja lidmašīna nosēdīsies tādā laikā, kad nebūs iespējams tos tūliņ pārsūtīt tālāk uz Džersiju; piezvanīju arī pašam misteram Vitekeram uz dzīvnieku patversmi, kas atrodas Karaliskās dzīvnieku aizsardzības biedrības pārziņā, dalījos ar viņu savā priekā un sīki izstāstīju, kas darāms, ja trušiem būs jāpavada nakts Londonā. Pēc tam man vairs neatlika nekas cits kā sēdēt un ar vāji slēptu satraukumu gaidīt viņu ierašanos.
Bijām aprēķinājuši, ka lidmašīna pienāks no rīta un laika būs pārpārēm trušus pārvietot lidmašīnā, kas lidos uz Džersiju. Kad lielā diena atausa, es nepacietīgi gaidīju vēstis. Divas stundas pēc tam, kad lidmašīnai vajadzēja nosēsties Londonā, es zvanīju uz lidostu uzzināt, kas noticis. Tur neviens darbinieks par vulkāntrušiem nekā nezināja. Zvanīju misteram Vitekeram. Nē, viņš neesot trušus manījis, kaut gan sagatavojis visu to uzņemšanai. Ap lenča laiku zvanīju atkal, taču arī šoreiz man atbildēja, ka par vulkāntrušiem nekas neesot zināms. Man mācās virsū izmisums, domāju, ka varbūt vajadzētu piezvanīt Diksam un apvaicāties, vai viņš trušus izsūtījis tieši ar šo lidmašīnu. Četros pēcpusdienā zvanīju no jauna uz Londonas lidostu. Atkal nekādu ziņu par trušiem.
Vēlreiz piezvanīju misteram Vitekeram un atzinos, ka esmu ļoti noraizējies. Viņš paskaidroja, ka viņam no lidostas ne par vienu dzīvnieku sūtījumu neesot ziņots, bet solījās apvaicāties un piezvanīt man. Pēdīgi viņš piezvanīja, ka trušiem pēdas sadzinis un tie atrodoties pie viņa. Acīmredzot bijušas domstarpības ar dokumentiem, bez kādām sīkie ierēdnīši nekad nespēj iztikt, truši iegrūsti pirmajā angārā, kas gadījies pa rokai, kamēr oficiālās personas nospēlējušas birokrātijas spēlīti līdz galam. Misters Vitekers apgalvoja, ka esot trušus apskatījis — visi liekoties sveiki un veseli, tikai nobijušies. Todien jau bija par vēlu tos pārsūtīt uz Džersiju, tādēļ tiem vajadzēja palikt Londonā līdz nākamajam rītam.
Kad krātiņu atveda uz zooloģisko dārzu, mēs, cik nu saudzīgi nepacietība atļāva, norāvām apsegu un ielūkojāmies iekšā. Tur atradās pieci dzīvi, mazliet iztrūkušies truši. Sestais bija pagalam. Uzmanīgi izcēlām tos ārā un pārbaudījām dzimumu. Būtu lieki piebilst, ka beigtais bija tēviņš. Dzīvo vidū bija četras mātītes un viens tēviņš. Teikt, ka biju nikns, būtu par maz. Nevajadzīgā aizkavēšanās Londonas lidostā bija mums nolaupījusi teporingo tēviņu. Jaunos vulkāntrušus novietojām atsevišķos krātiņos, nelaižot kopā ar tiem, kas pie mums jau bija iedzīvojušies, jo jaunatnācējiem vēl bija jāiztur pārbaudes laiks, iekām varēsim viņus iepazīstināt ar vecajiem.
Soļoju pa kabinetu šurp un turp, gudrodams, kā vislabāk uzspert gaisā Londonas lidostu. Pēkšņi man iešāvās kaut kas prātā. Sers Džailzs un lēdija Gatriji bija tresta biedri, ļoti interesējās par mūsu darbu un daudzkārt bija mums palīdzējuši. Sers Džailzs bija Britānijas aviosabiedrības valdes priekšsēdētājs. Ja viņš nespēs iespiest kādam asti spīlēs, tad to nespēs neviens. Nocēlu telefona klausuli un palūdzu savienojumu. Izrādījās, ka viņš pats atrodas Šveicē, bet lēdija Gatrija pienāca pie telefona. Izstāstīju viņai notikumu ar vulkāntrušiem un paskaidroju, ka vienīgais iemesls, kādēļ ceļu traci, ir nevēlēšanās piedzīvot kaut ko tamlīdzīgu, ja kādreiz nākotnē mums varbūt atkal sūtīs retus dzīvniekus un tiem kaut kāda iemesla dēļ vajadzēs pārlaist nakti Londonas lidostā.
— Nekādā ziņā! — viņa sašutusi teica. — Tas nav pieļaujams! Es pati par to parūpēšos. Tiklīdz Džailzs atgriezīsies, es viņam visu izstāstīšu.
Tā arī notika. Nākamajā nedēļā saņēmu vēstules no dažādām Londonas lidostas amatpersonām, kas neskaitāmas reizes atvainojās par slikto apiešanos ar trušiem. Man tās sagādāja gandarījumu tai ziņā, ka sapratu: nākotnē katrs sūtījums mūsu zooloģiskajam dārzam automātiski iedegs sarkanu brīdinājuma spuldzīti ierēdņu galvās. Taču nekādas atvainošanās nespēja atdot dzīvību mūsu teporingo tēviņam.
Sākām regulāri uzmanīt mātīšu kāzu laiku un, kad pienāca īstais brīdis, ielaidām krātiņā uz dažām stundām tēviņu, tomēr visu laiku trušus stingri uzmanīdami. Sāda piesardzība bija nepieciešama, jo, kā jau minēju, vulkāntrušiem ir ļoti nesaticīga daba un mēs baidījāmies, ka mātīte varētu nogalināt mūsu vienīgo tēviņu. Pēc kāda laika ieraudzījām, ka viena mātīte krātiņā sačubinājusi no salmiem un savas vilnas mīkstajām pūkām glītu ligzdiņu. Tajā gulēja divi mazulīši. Mēs aiz prieka nezinājām, kur dēties. Diendienā uzmanīgi vērojām mazuļus attīstāmies, un, kad tie pieņēmās augumā, mēs kļuvām varen iedomīgi. Laikam sākām ar savu veiksmi pārāk lepoties, tādēļ — kā tādās reizēs parasti mēdz notikt — saņēmām vienu pēc otra divus smagus likteņa triecienus. Vispirms — Džila kātkt rītu ieraudzīja, ka vienam trusēnam ap kaklu kaut kā Ietinies vilkābeles zars, kura otrs gals aizķēries krātiņa režģī, un trusēns nožņaudzies. Mums palika tikai mazā trusenīte. Otra nelaime — nobeidzās mūsu pieaugušais tēviņš. Sekcijā noskaidrojās, ka nāves cēlonis ir kok- cidioze — slimība, kas agrīnā stadijā ļoti grūti diagnosticējama. Nekavējoties iebarojām pārējiem trušiem sulfame- zatīnu profilaksei, jo visas trusenes bija vismaz reizi bijušas kopā ar tēviņu. Tomēr šī pati kaite mums nolaupīja vēl divas trusenes.
Likās, ka esam nonākuši atpakaļ tur, kur bijām pašā sākumā. Mums bija vesels bars mātīšu, bet neviena tēviņa. Taču ap šo laiku bijām sagatavojuši un tikko publicējuši savu piekto gadskārtējo Ziņojumu ar Meksikas ekspedīcijas sīku aprakstu, trusenes un mazuļa fotoattēliem. Nosūtīju pa eksemplāram Dr. Korso un Dr. Moralesam, un, protams, Diksam Brančam; pie reizes uzrakstīju viņam vēstuli un jautāju, vai viņš būtu ar mieru pats uzņemties trušu medības, ja man izdotos dabūt atļauju vēl dažu trušu sagūstīšanai. Viņš jūsmīgi atbildēja, ka darīšot visu iespējamo, lai man palīdzētu. Sēdos un izklāstīju vēstulē Dr. Moralesam savu vajadzību. Rakstīju, ka esam palikuši bez. tēviņa un ar mātītēm vien, protams, nav iespējams pavairot trušu skaitu; tomēr zināmus panākumus esam guvuši, tātad pūliņi nav bijuši veltīgi. Esam, piemēram, pierādījuši, ka vulkāntrusi iespējams turēt nebrīvē, turklāt vidē, kas atrodas daudz zemāk par to, kurā tas paradis dzīvot, un ka vulkāntrusis nebrīvē rada pēcnācējus. Esam konstatējuši arī dažas interesantas patoloģiskas īpatnības, kaut vai faktu, ka no šā īpašā kokcidiozes paveida cieš varbūt vienīgi šie dzīvnieki. Esam noskaidrojuši tru- seņu grūsnības ilgumu, par kuru līdz šim nebija precīzu ziņu. Drīkstam tātad runāt vairāk par panākumiem nekā par neveiksmi, tādēļ lūdzu Dr. Moralesu, vai nebūtu iespējams sagādāt Diksam Brančam atļauju noķert vēl dažus vulkāntrušus mūsu zooloģiskajam dārzam. iHan par lielu prieku, Dr. Moraless atbildēja ar ļoti sirsnīgu vēstuli: tā kā mums bijuši tik labi panākumi, viņš katrā ziņā rūpēšoties, lai Diksam izdod atļauju vēl dažu trušu sagūstīšanai. Ceru, ka tas notiks drīz un ka šoreiz mums laimēsies izveidot koloniju, lai papildinātu mūsu kolekciju ar šiem retajiem, glītajiem dzīvnieciņiem.
10