Turpinādams iznicināt dzīto dabu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž. jo saprātīga dabas aizsardzība vienlaikus ir arī cilvēces aizsardzība.
Izmirušie un apdraudētie dzīvnieki
Mana kabineta grāmatplauktā ir divi biezi sējumi, kas man nemitīgi duras acīs. Tiem pirmajiem mans skatiens pievēršas no rīta, kabinetā ieejot, un pie pēdējiem kavējas, kad vakarā, ārā iedams, aizdaru durvis. Tā ir «Sarkanā grāmata», ko publicējusi Starptautiskā dabas aizsardzības apvienība. Vienā sējumā apkopoti dati par zīdltājdzīvniekiem, bet otrā par putniem; visiem grāmatā uzskaitītajiem dzīvniekiem draud iznīcība — vairumā gadījumu no cilvēka tiešas vai netiešas iejaukšanās. Pagaidām publicēti tikai šie divi sējumi, bet tiem baismā rindā sekos turpmākie — nākamais par rāpuļiem, tad par zivīm, par kokiem, zāļaugiem un krūmiem.
Reiz kāds žurnālists, mani intervēdams, jautāja:
Sakiet, mister Darel, cik dzīvnieku sugu īstenībā ir apdraudētas?
Piegāju pie grāmatplaukta, paņēmu abus biezos sarkanos sējumus un iesviedu tos viņam klēpī.
No galvas nezinu, — es sacīju, — un man trūkst drosmes tos saskaitīt.
Viņš paraudzījās vispirms uz abiem sējumiem, tad šausmās uz mani.
Žēlīgā debess! — viņš iesaucās. — Jūs taču negribēsiet teikt, ka visi šie dzīvnieki ir apdraudēti?
Tur uzskaitīta tikai puse, — es paskaidroju, — jo grāmatās uzņemti tikai putni un zīdītājdzīvnieki.
Viņš bija satriekts, to dzirdot, jo pat mūsu dienās Vairums cilvēku neapzinās, cik drausmīgos apmēros mēs iznīdējam pasauli, kurā paši dzīvojam. Mēs līdzināmies plānprātīgiem bērniem, kas ar indi, zāģi, sirpi, pistoli un šauteni palaisti skaistā dārzā, kuru lēnām, bet mērķtiecīgi pārvērš par postažu un neauglīgu tuksnesi. Ir ļoti iespējams, ka arī nupat, pēdējās nedēļās, no Zemes virsas pazudis viens zīdītājdzīvnieks, viens putns, viens rāpulis un viens augs vai koks. Gribas cerēt, ka tā nav, toties skaidri zinu, ka vienam zīdītājdzīvniekam, vienam putnam, rāpulim, augam vai kokam tieši par šādu laika sprīdi mūžs zemes virsū kļuvis īsāks.
Pasaule ir tikpat sarežģīta un tikpat viegli ievainojama kā zirnekļa tīkls, un, gluži tāpat kā zirnekļa tīkls, tā notrīs līdz vistālākajiem posmiem, ja tai vienā vietā pieskaras. Bet mēs neapmierināmies ar pieskaršanos vien, mēs ieplēšam tīklā lielus caurumus; mēs esam, ja tā var teikt, uzsākuši kaut ko līdzīgu bioloģiskam karam ar apkārtējo pasauli. Bez vajadzības mēs izcērtam mežus, radot putekļu vētru perēkļus un tādējādi pārveidojot klimatu. Mēs sagažam savās upēs rūpniecības atkritumus un tagad esam sākuši piesārņot juras un atmosfēru.
Ja jūs sākat runāt par dabas aizsardzību, cilvēki tūliņ spriež, ka esat fanātisks dzīvnieku mīļotājs un domājat vienīgi par pūkaina koalas vai cita tamlīdzīga retuma nosargāšanu. Taču dabas aizsardzība nepavisam nenozīmē to. Dabas aizsardzība nozīmē saudzēt un saglabāt visu dzīvību zemes virsū, vienalga, vai runa ir par kokiem, dtiem augiem vai pašu cilvēku. Jāatgādina, ka pēdējos pārsimt gados ar lieliskiem panākumiem pilnīgi iznīcinātas vairākas ciltis un ir vēl dažas citas, kas pašreiz atrodas uz iznīcības robežas — Patagonijas indiāņi, eskimosi un tā talak. Ar savu tuvredzību, alkatību un muļķību mēs tuvākajos piecdesmit gados vai pat vēl īsākā laikā radīsim situāciju, ka zemes virsū vispār vairs nebūs iespējams dzīvot.
Kaut arī es galvenokārt nododos dzīvnieku aizsardzībai, es pilnā merā apzinos, ka jāsargā arī vide, kurā tie dzīvo, jo, atņemot dzīvniekiem ierastos dzīves apstākļus, jūs viņus iznīcināt tikpat veiksmīgi kā nošaujot, noķerot slazdā vai noindējot. Ja man jautā — un tas notiek visai bieži —, kādēļ es šīs problēmas tik gauži ņemu pie sirds, es atbildu: laikam gan tādēļ, ka uzskatu sevi par laimīgu cilvēku, kam pasaule visu mūžu devusi ļoti daudz prieka. Jūtos kā parādnieks un vēlos kaut ko darīt, lai šo parādu nolīdzinātu. Izdzirduši tādu atbildi, cilvēki parasti samulst, it kā es butu pateicis kaut ko nepieklājīgu, bet man gribētos vienīgi, lai arvien vairāk cilvēku izprastu, ka ir parādā pasaulei, un censtos parādu kaut daļēji atdot.
Daudzo vēstuļu vidu, kuras ik dienu saņemu, parasti ir tādas, kurās cilvēki interesējas par dabas aizsardzību. Man jautā, vai ta vispār esot nepieciešama. Kā jau pir- māk paskaidroju, es domāju, ka ir; manuprāt, tā ir viena no lielākajām nepieciešamībām šai pasaulē, kur tik daudz tiek darīts pilnīgi bez vajadzības; dabas aizsardzības piekritēji neceļ brēku par neko. Saņemu vēstules arī no tādiem ļaudīm, kas laikam ne reizes nav pavērušies uz apkārtējo pasauli. Tadi saprot vienīgi skaitļus, vienīgi konkrētus, uz papīra uzrakstītus skaitļus. Sā tipa rakstītājiem es atbildu skaitļos. Sai ziņā Ziemeļamerikas kontinents sniedz divus ļoti spilgtus piemērus cilvēka posta darbiem.
Kad eiropieši atklāja Ziemeļameriku, viņi tur sastapa lielākos dzīvnieku barus, kādi jebkad zemes virsū redzēti. Viens no šiem dzīvniekiem bija bizons. Vispirms to Ziemeļamerikā kāva, lai iegūtu gaļu. Vēlāk to kāva tīri politisku apsvērumu dēļ — lai izmērdētu badā indiāņus, kuri bez bizoniem nespēja eksistēt. Bizons indiāņiem nozīmēja visu dzīves pamatu — viņi izmantoja pat kaulus un ādu. Va- ren apjūsmotais «Bizonu Bils» Kodijs reiz vienā dienā nogalināja divi simti piecdesmit bizonu. Pasažieri, kas vilcienā brauca cauri bizonu apdzīvotajiem apvidiem, bija spiesti aizvērt vagonu logus, tik nepanesama smirdoņa plūda no pūstošajiem dzīvniekiem, jo tolaik tos nogalināja tikai tādēļ, lai iegūtu mēli, kas bija izslavēts gardums, bet pašus atstāja guļam, kur tie nokrituši. Par laimi, bizonus izdevās vēl laikus paglābt no pilnīgas iznīcināšanas, tomēr līdz mūsu dienām saglabājušās vairs tikai nožēlojamas paliekas no tiem miljoniem bizonu, kas reiz varenā skrējienā dimdināja Ziemeļamerikas prērijas.
Otrs dzīvnieks ir klejotājbalodis. Šķiet, tā bija skaita ziņā vislielākā putnu suga, kāda jebkad pasaulē dzīvojusi. Baložu bari, kuros bija līdz divi miljardi putnu, aptumšoja visas debesis. Ja baloži apmetās kokos, tie ar savu svaru nolauza lielus zarus. Neviens nedomāja, ka klejotājbaloži
(tik gardi un tik daudz!) jebkad būtu iznicināmi. Tāpēc baložus kāva un kāva; apšāva pieaugušos putnus, izlaupīja no perēkļiem olas un mazuļus. 1869. gadā vienā pašā vietā sagūstīja septiņarpus miljonu baložu. 1879. gadā Mičiganas štatā saķerts miljards šo putnu. Klejotājbalo- žus taču nebija iespējams iznīdēt. To bija pārāk daudz. Tie pārāk strauji vairojās.
Pasaulē pēdējais klejotājbalodis nobeidzās 1914. gadā Cincinati zooloģiskajā dārzā …
Cilvēkam pietiek gudrības kādu sugu iznīcināt, taču līdz šim viņš vēl nav pratis izgudrot iespēju, kā atjaunot to, ko pats izpostījis. Taču vairumu cilvēku šis fakts, liekas, nemaz neinteresē. Atrodas pat daži zooloģijas zinību vīri, kas iedomājas apgalvot, ka tas esot dabisks evolūcijas process un attiecīgā dzīvnieku suga tikpat būtu aizgājusi bojā — ar mūsu piepalīdzēšanu vai bez tās. Nekādā ziņā nespēju tam piekrist. Apgalvot, ka tas ir dabisks evolūcijas process, ir tīrās blēņas. Vai arī gluži vienkārši aizbildināšanās. Tas ir tikpat, ja cilvēks, kam pieder vesela kanna asiņu, teiktu otram, kas viņa acu priekšā noasiņo: «O, vecīt, asiņu mums ir pārpārēm, bet nevaru tev tās pārliet, jo pēc noteikumiem tev tagad jāmirst.»
«Bet,» daži iebildīs, «tas viss noticis vecos laikos, tagad taču vairs tā nav. Tagad mums ir rezervāti un tamlīdzīgi iestādījumi, kur dzīvnieki mīt pilnīgā drošībā. Mūsu dienās tak cilvēks vairs tā nerīkojas.»
Cilvēkiem, kas spriež tā, minēšu dažus skaitļus, lai viņiem aina kļūst skaidrāka. Vaļu «lomi» — kā tos mēdz saukt — ir ap sešdesmit septiņdesmit tūkstoši dzīvnieku gadā. Lai gan zinātnieki brīdina, ka tik intensīvas ekspluatācijas rezultātā drīz būs iznīdētas vairākas vaļu sugas un vaļu medības automātiski izbeigsies, mednieki savu darbu tomēr turpina. Liekas, viņu devīze ir: «Ieraujam šodien, pie velna rītdienu!» [1]
Dzīvnieku sugas tiek iznīcinātas, ne tikai tos nogalinot, lai izlietotu pārtikai vai apģērbam vai arī tādēļ, ka tos uzskata par. kaitīgiem. Dažādās degunradžu sugas Austrumos iznīcinātas tik pamatīgi, ka labākajā gadījumā atlikuši tikai pāris simti eksemplāru; šo dzīvnieku izskaušanai pamatā ir muļķīga māņticība, ka, iedzerot pulverī saberztu degunradža ragu, veci vīri atgūstot jauneklīgus spēkus un spējot savaldzināt jaunas meičas; un tas notiek vienā no stipri pārapdzīvotām pasaules malām, kur daudz noderīgāk būtu lietot pretapaugļošanās līdzekļus nekā stimulantus. Indijā, Sumatrā un Javā degunradži praktiski jau iznīdēti, tagad radusies interese par Āfrikā sastopamajām sugām, tā ka man šķiet — Āfrikas degunradžus sagaida drīzas bojāejas slidenā taka.
Piemēram var minēt arī valzirgus. Eskimosi tos medīja barībai un izmantoja arī dzīvnieku lielos ilkņus, izgriezdami tajos brīnum skaistus, smalkus rakstus. Kad eskimosu mākslu «atklāja» gudrāki ļaudis, sākās mežonīga dzīšanās pēc ilkņiem, un tagad valzirgu medības rīko tikai ilkņu dēļ, turklāt slaktiņi notiek tādos apmēros, ka suga drīz būs pilnīgi iznīcināta. Valzirgi jau uzņemti apdraudēto dzīvnieku sarakstā. [2]
Minēsim vēl vienu piemēru to cilvēku dziļajam prātam, kuriem nav ne mazākās sajēgas par dabu. Āfrikā tika nospriests, ka savvaļas dzīvnieki pārnēsā vīrusu, kas izraisa miega slimību. Radās lielisks projekts: lai aizsargātu cilvēku un viņa dārgos ganāmpulkus (kas strauji noēd pamežu un pārvērš milzu apvidus par smilšu vētru perēkļiem), nolēma izkaut visus savvaļas dzīvniekus. Tikai tad, kad jau bija nogalināts pusmiljons zebru, antilopju, ga- ceļu citu dzīvnieku, noskaidrojās, ka miega slimību var pārnēsāt arī sīkie dzīvnieki. Tātad milzu daudzums skaisto savvaļas dzīvnieku bija iznīcināti gluži par neko.
Visi gaužām uztraucas par to, ka uz Lielbritānijas ceļiem ik gadu aiziet bojā pāris tūkstoši cilvēku. Tā, protams, ir traģēdija, bet tikai nedaudzi zina, ka uz ceļiem gada laikā dabū galu divi miljoni savvaļas putnu. Kāds dāņu zinātnieks apkopojis datus par dzīvniekiem, kas aizgājuši bojā uz ceļiem nelielā apvidū: 3014 zaķi, 5377 eži, 11 557 žurkas, 27 834 citi sīki zīdītājdzīvnieki, 111728 putni, 32 820 abinieki. Sie skaitļi liecina tikai par to, kas notiek uz šosejām, bet, ja pieskaitītu vēl upurus uz lauku ceļiem, skaitli droši vien vajadzētu trīskāršot. Ja katrā valstī aizietu bojā tik daudz cilvēku dzīvību, saceltos tādas protesta vētras, ka visas valdības būtu spiestas aizliegt satiksmē lietot automobiļus un atgrieztos pie zirgiem un ratiem. Es nevēršos pret automobiļiem principā, bet ceru, ka manu viedokli saprot.
Cilvēki vēl nav pilnā mērā atskārtuši vienu: ja palūkojas pasaules kartē un pavēro, cik lieli apvidi atvēlēti savvaļas dzivnieku rezervātiem, tad atklājas, ka tie ir niecīgi punktiņi, viss pārējais ir milzu rezervāts cilvēkam. Turklāt nepietiek tikai nospraust robežas dzīvnieku rezervātam, jārūpējas arī, lai tas tiktu, kā nākas, uzturēts. Vairums valdību nevēlas izdot naudu šim nolūkam (ja vien sabiedriskā doma nesaceļ pārāk lielu troksni vai runa nav par kādu sevišķi pievilcīgu dzīvnieku), bet daudzām valdībām patiesi nepietiek tam līdzekļu.
Tikai, lūdzu, neiedomājieties, ka es tēloju pārāk drūmu ainu. Turpinot šo satriecošo statistiku, es varētu pierakstīt vēl vienu tikpat biezu grāmatu kā šī un pierādīt vienīgi, ka no visām būtnēm, kas jebkad dzīvojušas zemes virsū — vienalga, vai tie būtu senlaiku milzīgie gaļēdāji rāpuļi vai radījumi, kas Zemi apdzīvo tagad —, visnežēlīgākais, bez- sirdīgākais un asinskārākais plēsoņa ir cilvēks. Turklāt ar šādu rīcību cilvēks nodara nelabojamu ļaunumu sev. Tā ir pašnāvība: ļaujot noasiņot dzīvajai dabai, mēs nogalinām paši sevi.
Kā jau agrāk minēju, ir iekārtoti nacionālie parki, rezervāti un tā joprojām, taču atļaujiet citēt vēl dažas rindas no lieliskās grāmatas, no kuras izraudzījos moto šai pēdējai nodaļai: «Valdību organizētajiem dzīvnieku aizsardzības pasākumiem nozīme ir tikai tad, ja asignē līdzekļus to īstenošanai.» Mēs varbūt varam piedot saviem senčiem viņu grēkus ar aizbildinājumu: «Viņi nezināja, ko viņi dara» — bet vai mēs varam savā tehnikas laikmetā, ar kuru tā lepojamies, piedot sev to, ko darām tagad un turpinām darīt, neuzklausot domājošu cilvēku protestu, vienalga, vai tie ir zoologi, ekologi, dzīvnieku aizsardzības speciālisti vai, gluži vienkārši, saprātīgi un tālredzīgi cilvēki? Mēs esam bijuši uz Mēness — tas ir liels un izcils sasniegums. Bet vai tas noticis vienīgi tādēļ, lai iegūtu dažus retus minerālus? Vai Mēnesim nav jākļūst par lielu, mirdzošu tramplīnu citu planētu sasniegšanai, kur varbūt eksistē savas dzīvības formas? Ja esam nodomājuši doties no planētas uz planētu un visur sacelt tādu pašu jucekli kā uz savējās, tad, manuprāt, gan būtu labāk to milzu naudu, ko tērē šiem projektiem, izmantot, lai lūkotu cik necik aizdziedēt brūces, ko esam izcirtuši Zemei.
Problēma par dzīvnieku un vides aizsardzību (tiklab mūsu, kā mūsu pēcnācēju labā) ir milzīgi plaša un sarežģīta. Ir ļoti daudz valstu, kur, kā jau minēju, dzīvnieku aizsardzība pastāv tikai uz papīra, jo valdība gan labprāt izdod likumu par kādas dzīvnieku sugas aizsardzību, bet nepiešķir līdzekļus rezervātu iekārtošanai; tāpat netiek asignēti fondi rezervātu kārtīgai pārvaldīšanai un kontrolēšanai pat tad, ja tie ir nodibināti. Kādā valstī, ko apmeklēju, apvaicājos vīram, kurš bija atbildīgs par faunas aizsardzību, cik rezervātu viņiem ir. Viņš atritināja milzīgu karti, kas no vienas vietas bija noklāta zaļiem plankumiem. Tie visi esot rezervāti, viņš lepni paskaidroja. Es piesardzīgi apvaicājos, vai zoologi, ekologi un biologi veikuši attiecīgus pētījumus, lai noskaidrotu, ka tieši šie apvidi ir vissvarīgākie rezervātu ierīkošanai. Nē, viņš atbildēja, to valdība nevarot atļauties. Jautāju, vai pārbaudīts, ka šajos lielajos, zaļajos plankumos mitinās aizsargājamie dzīvnieki un vai vietas tiešām piemērotas rezervātiem. Nē, viņš sacīja, arī tas neesot darīts, jo trūkstot līdzekļu algot vajadzīgos zinātniekus . .. Vai vismaz patruļu dienests iekārtots? Nē, viņš teica, neesot naudas, ko maksāt uzraugiem vai sargiem . . . Tātad bija tikai skaistā karte, kas īstenībā nenozīmēja nenieka.
Atkārtoju, ka ar naudas trūkumu aizbildinās gandrīz visas valstis pasaulē, kur izdoti kaut kādi vides un faunas aizsardzības likumi, bet ir arī daudzas tādas valstis, kas šādus likumus vispār nav izdevušas. Dabas aizsardzības entuziasti tl zina un dara visu iespējamo, lai kaut ko līdzētu, bet tas ir pārlieku gauss process. Bīstos, ka daudzas sugas uz visiem laikiem būs izzudušas no pasaules, iekams mums izdosies panākt īstu dzīvās dabas aizsardzību.
Vairumā attīstītāko valstu ir daudz klubu, grupu un biedrību — vienalga, vai tajos pulcējas ornitologi vai plašāka profila dabaszinātnieki —, kas visiem spēkiem cenšas glābt savas zemes faunu. Ir arī lielāka mēroga organizācijas — Starptautiskā dabas aizsardzības apvienība, Starptautiskais faunas aizsardzības fonds un citas. Ar gandarījumu un prieku varu teikt, ka šīs organizācijas darbojas visai veiksmīgi. Piemēram, Spānijā izdevās paglābt milzu platību — 625 000 akru Gvadalkvivirā. Austrālijā atklāja kādu krūmu putnu sugu, ko jau uzskatīja par izmirušu. Nelaimīgā kārtā putni ligzdoja tieši tādā apvidū, kur bija ieplānots celt jaunu pilsētu. Pirms gadiem piecpadsmit putnu liktenis būtu izlemts bez vārda runas un pilsēta uzcelta tur, kur bija paredzēts, taču tagad viss tika pārkārtots tā, lai putni mierīgi varētu palikt savās ligzdošanas vietās, ko pārvērta par rezervātu. Tie ir atsevišķi gaismas plankumiņi, kuru tomēr vēl ir pārāk maz, tāpat kā tumšo plankumu — pārāk daudz.
Taču, cīnoties par iespēju saglabāt dzīvnieku sugas savvaļā, mēs vienlaikus varam palīdzēt arī citādi, un tieši šā iemesla dēļ es nodibināju un izveidoju trestu. Daudzas sugas paglābtas no iznīcības, dodot tām patvērumu zooloģiskajos dārzos vai parkos un pavairojot tās stingri kontrolējamos apstākļos. Tā, protams, ir pēdējā izeja, ko būtu ieteicams izmantot, tomēr tas pasargā attiecīgo dzīvnieku sugu no pilnīgas iznīcības un ļauj cerēt, ka nākotnē kādreiz šā dzīvnieka dzimtenē dabas aizsardzība tiks noorganizēta tā, ka, izaudzējuši pietiekami daudz sugas pārstāvju, varēsim tos aizvest atpakaļ uz īsto dzīves vietu.
Sādā veidā izglābto dzīvnieku saraksts ir visai garš. Piemēram, Dāvida briedis, kas iznīka Ķīnā Bokseru dumpja laikā. Par laimi, Belfordas hercogs savāca Dāvida briežus no visiem Eiropas zooloģiskajiem dārziem un pārveda tos uz savu Vobernas īpašumu, kur brieži lieliski iejutās un vairojās. Kad bars bija pieaudzis par daudzām galvām, briežus sadalīja visas pasaules zooloģiskajiem dārziem un nesen pat nosūtīja atpakaļ uz senajiem dzimtajiem apvidiem Ķīnā. Ja Ķīnā izdosies — un naV pamata domāt, ka neizdosies — tos pavairot, tur varēs ierādīt veselu apvidu rezervātam, lai Dāvida brieži atkal dzīvotu savā dabiskajā vidē. Otrs piemērs ir Havaju zosis. Sie skaistie putni bija jau gandrīz pilnīgi izmiruši, taču, pateicoties Pītera Skota iniciatīvai un Havaju valdības iestāžu saprātīgajai rīcībai, izdevās tās paglābt no drošas iznīcības. Ir vesels saraksts dzīvnieku, kam šādā veidā palīdzēts; to vidū minami sumbri, bizoni, saigas antilopes, Prževaļska zirgi un citi. Tomēr vēl daudz vairāk ir to dzīvnieku, kas gaidīt gaida mūsu palīdzību.
Mūsu trests cenšas piepildīt tieši šo misiju. Es saprotu un apzinos, ka esam tikai sīks ritentiņš mūsdienu sarežģītajā dabas aizsardzības mehānismā, taču ceram, ka arī šim ritentiņam ir svarīga loma. Trests nepastāv tādēļ, lai gluži vienkārši turētu dzīvniekus nebrīvē. Es to uzskatu par krātuvi — par tādu kā tversmes vietu, kur, ceru, arī turpmāk varēsim turēt un audzēt tādus dzīvniekus, kam aizsardzība visvairāk nepieciešama. Un reiz varbūt pienāks diena, kad spēsim tos aizvest atpakaļ uz īstajām mājām. Ja nebūtu šās nepieciešamības, es likvidētu trestu kaut vai rīt. Taču bīstos, ka pagaidām nepieciešamība vēl ir ļoti liela, un no sirds vēlos, kaut šādu trestu visā pasaulē sarastos labi daudz.
Kā jau šai grāmatā vairākkārt esmu atgādinājis — esmu šim darbam ziedojis visu dzīvi, esmu ieguldījis tajā daudz naudas, tādēļ nekautrējos lūgt lasītājus — palīdziet. Ja esat izlasījis šo grāmatu un tā jums patikusi, ja jums sagādājusi prieku kaut viena no manām grāmatām, tad atļaujiet man pateikt, ka nevienu no tām es nebūtu uzrakstījis, ja nebūtu dzīvnieku. Taču daudziem šiem dzīvniekiem visās pasaules malās draud iznīcība, ja tiem laikus nepalīdzēs. Es daru, cik manos spēkos, bet nespēju iztikt bez jūsu palīdzības.
Ja nevēlaties iestāties manā trestā, lūdzami, iesaistieties jebkurā organizācijā, kas dara kaut ko, lai novērstu pasaules postīšanu. Dariet visu, ko varat izdomāt, nedodiet mieru saviem deputātiem, ja jums liekas, ka notiek nesaprātīgs uzbrukums apkārtējai videi, ja kāds augs, putns vai zvērs ir apdraudēts. Rakstiet sašutuma pilnas vēstules. Vienīgi paceļot balsi, jūs piespiedīsiet varas iestādes tajā ieklausīties. Rīkojieties pēc principa: ja kliegsiet pietiekami skaļi un pietiekami ilgi, kāds jūs beidzot sadzirdēs. Neaizmirstiet, ka dzīvniekiem un augiem nav deputātu, kam rakstīt; tie nespēj rīkot ne sēdstreikus, ne citādus streikus. Viņu labā runāt spējam vienīgi mēs, cilvēki, kas šo planētu gan apdzīvo, bet nav tās īpašnieki.