Lasot grāmatu, īpaši ja mums tā patīk, allaž gribas uzzināt kaut ko vairāk par autoru, par viņa dzīvi, uzskatiem, par viņa darbu un iecerēm. Es jau ilgus gadus rediģēju Džeralda Darela grāmatu tulkojumus krievu valodā, un mani vēl joprojām lūdz un lūdz stāstīt par Džeraldu Darelu, jo viņu lasa visi un viņa grāmatas visiem |oti patīk. Droši vien arī latviešu lasītājam būs interesanti tuvāk iepazīties ar šā patiesi lieliskā cilvēka dzīvi.
Džeralds Darels ir anglis, taču dzimis nevis Anglijā, bet Indijā — Džamšedpurā 1925. gadā. Viņam bija trīs gadi, kad ģimene atgriezās Anglijā. Taču turienes klimats nepavisam nebija piemērots mazajam Džerijam, viņa diviem brāļiem un māsai, tādēļ 1933. gadā Darelu ģimene pārcēlās uz kontinentu, bet 1935. gadā aizceļoja uz nelielo Korfu salu Vidusjūrā. Tieši tur ārkārtīgā, vēl neapzinātā mīlestība uz dzīvniekiem, kura Džerijam piemita jau kopš agrīnas bērnības, izvērtās un izveidojās par vadmotīvu, kas noteica zoologa un rakstnieka Džeralda Darela visu turpmāko dzīvi. Korfu sala ar maigajām, skaistajām, saules pārpludinātajām ainavām, ar balto smilšu liedagiem un tumši zaļajiem vīnogulājiem, ar sudrabotajām olīvkoku birzīm, krīta kalniem un koši zilajām debesīm kļuva par to vidi, kur mazā zēna bērnišķīgi emocionālā pieķeršanās pārvērtās par zinātkāri, par nepieciešamību pēc precīziem novērojumiem, eksperimentiem un pēdīgi par nepieciešamību pēc vispārinājuma, sintēzes, kas raksturīgi jau īstam dabaszinātniekam. Kaut arī Korfu fauna nav bagāta un Džerijam toreiz pat sapņos nerādījās, kādus interesantus dzīvniekus viņš vēlāk mūžā sastaps un kādas brīnumainas zemes apceļos, tomēr var droši teikt, ka zoologs un cīnītājs par Zemes dzīvnieku aizsardzību Džeralds Darels piedzima tieši Korfu.
Pēc atgriešanās Londonā 1940. gadā piecpadsmit gadus vecajam jauneklim Darelam vajadzēja meklēt darbu. Un viņš to atrada savā gaumē: k|uva par pārdevēju zooloģijas veikalā. Tas nebija pārāk spožs un perspektīvs darbs, tomēr deva iespēju būt kontaktā ar dzīvniekiem, un tas zēnam bija galvenais. Bez tam viņš varēja mācīties koledžā, viņam bija pieejamas bibliotēkas. Vēl šobaltdien Džeralds Darels, šo savu dzīves posmu atceroties, ir pateicīgs liktenim.
Kad bija pabeigta koledža, dienas kārtībā no jauna uzradās jautājums par nākotni, par «īstu» darbu. Nu vajadzēja pašam pelnīt eksistences līdzekļus. Un atkal Džeralds Darels, par šausmām savai ģimenei, izraugās vienīgo viņam pieņemamo variantu: viņš dodas uz Vipsneidas zooloģisko dārzu netālu no Londonas un salīgst tur darbā par vienkāršu strādnieku. Atkal viņš savu dzīvi veido tā, lai pastāvīgi būtu kopā ar dzīvniekiem.
Darbs zooloģiskajā dārzā deva Darelam daudz jauna. Viņš ne tikai paplašināja redzesloku, dziļāk iepazinās ar faunu, bet arī iemācījās apieties ar lieliem, dažkārt pat bīstamiem dzīvniekiem, apguva to turēšanas, barošanas, audzēšanas metodes. Tas viss viņam vēlāk nākotnē lieti noderēja.
Taču darbs zooloģiskajā dārzā Darelu pilnībā neapmierināja. Lai arī Vipsneida ir viens no pasaulē labākajiem zooloģiskajiem dārziem, tomēr dzīvnieki tur novietoti pārāk šauros krātiņos un domāti galvenokārt rādīšanai. Bet Darelam Joti gribējās redzēt viņus dabiskajā vidē, viņu dzimtenē. Tādēļ 1947. gadā Džeralds Darels ar sajūsmu pieņem piedāvājumu doties uz Kamerūnu Rietumāfrikā. Sās ekspedīcijas mērķis bija sagūstīt dzīvniekus zooloģiskajam dārzam. Vai varēja sapņot par kaut ko vēl jaukāku?
Ekspedīcijas rezultāti pārsniedza visas cerības. Ceļojums uz Kamerūnu atstāja uz Darelu tik dziļu iespaidu, ka, atgriezies Eiropā, viņš jūt nepārvaramu vēlēšanos pastāstīt par to. Un tā parādījās viņa pirmais literārais mēģinājums — nelielā grāmatiņa «Pārpildītais šķirsts». Grāmatai bija ārkārtīgi panākumi, to pārdeva dažās dienās. Tā uzreiz un uz visiem laikiem padarīja nepazīstamo jauno amatier- zoologu par slavenību, par visas sabiedrības mīluli, parādīja, ka viņam piemīt rakstnieka talants. Var droši apgalvot, ka jau «Pārpildītajā šķirstā» Džeralds Darels radījis pats savu stilu, pabeigtu un izstrādātu, un neparasti pievilcīgu. Viņš bija nepārprotami pieteicis pasaulei jaunu rakstnieku.
Brauciens uz Kamerūnu bija tikai prologs veselai brīnišķīgu ceļojumu sērijai. 1948. gadā Darels dodas otrā ekspedīcijā uz Āfriku, pēc tam brauc uz Britu Gvajānu, vēlāk uz Paragvaju, Argentīnu, tad atkal uz Āfriku. No katra ceļojuma viņš kopā ar dzīvnieku kolekciju pārved arī ļoti daudz jaunu ideju un iespaidu. Sie iespaidi viņam nav miris kapitāls. Ar neatslābstošu interesi un kvēli Darels sāka rakstīt grāmatas parģkatru ekspedīciju: «Pārpildītajam šķirstam» seko «Bafuta medību suņi», pēc tam «Noslēpumaino trokšņu zeme», «Apskurbušais mežs», «Zvērudārzs manā bagāžā», «Manas tikšanās ar dzīvniekiem», un ar katru jaunu grāmatu pieaug Džeralda Darela popularitāte, noslīpējas meistarība.
Sākumā Darelu pilnīgi apmierināja iespēja «medīt dzīvus zvērus». Taču šim priekam arvien nāca līdzi rūgtums: ekspedīcijas beigās, kad viņš bija paguvis iemī|ot visus atvestos dzīvniekus, tos vajadzēja atdot prpjām, no tiem vajadzēja šķirties. Tas likās tik netaisnīgi, tik grūti! Atlika tikai viena izeja, ļoti skaidra jau pašā sākumā: jāizveido pašam savs zooloģiskais dārzs. Un pēc ilgiem meklējumiem, neveiksmēm un sarūgtinājumiem Darels 1959. gadā nodibināja pats savu zooloģisko dārzu. Nelielā zemes gabalā, ko viņš noīrēja Džersijas salā (Normandijas salu grupā), tika uzstādīti pirmie krātiņi. Kopš tā laika Darels gūstīja zvērus pats sev, no tiem vairs nevajadzēja šķirties. Tiesa, tūliņ izcēlās finansiāli sarežģījumi, taču Darels atdeva savam lolojumam visus par grāmatām saņemtos honorārus, un pamazām zooloģiskais dārzs nostabilizējās.
Izveidojot savu zooloģisko dārzu, Darels ne tikai centās paglābties no šķiršanās nepieciešamības ar iemīļotajiem dzīvniekiem. Viņam bija arī citi, svarīgāki mērķi. Tādē| Džersijas zooloģiskais dārzs nekļuva par zvērudārzu šā vārda parastajā nozīmē. Ap šo laiku Darels sāk aizvien vairāk uzmanības pievērst dzīvnieku liktenim plašākā plānā, dzīvnieku nākotnei, ap kuru divdesmitā gadsimta vidū savilkušies drūmi mākoņi. Daudzi dzīvnieki bija nokļuvuši uz bojāejas, pilnīgas iznīcināšanas robežas. Sakarā ar to vajadzēja pārrevidēt zooloģisko dārzu lomu mūsu dienās; pēc viņa domām, tieši zooloģiskajos dārzos un tikai tur iespējams saglabāt un pavairot tās sugas, kuras izglābt dabiskajā vidē nav nekādu cerību. Ar laiku labvēlīgos apstākļos šāda rezerve var kļūt par izejmateriālu iznīkstošo sugu atjaunošanai tajās vietās, no kurām cilvēks tās padzinis. Tā no bojāejas tika paglābta nenē, neliela zoss, kas dzīvo Havaju salās, tā iespēja dzīvot saglabājās Amerikas dzērvei, vienam no skaistākajiem putniem pasaulē, tā izglābušās vēl dažas citas putnu un zvēru sugas. Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība piešķir šai metodei sevišķi lielu nozīmi, un Džeralds Darels bija viens no pirmajiem, kurš šo metodi izmantoja praksē, kurš par zooloģiskā dārza galveno uzdevumu uzskatīja reto dzīvnieku rezerves, «bankas», radīšanu.
Džersijas zooloģiskā dārza pirmie eksperimenti un panākumi piesaistīja oficiālo iestāžu un vairāku amatieru — dabas aizsardzības entuziastu — uzmanību. Tika savākti nepieciešamie līdzekļi, galvenokārt no Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības fonda (Darels atdeva ari savus honorārus!), un zooloģisko dārzu pārveidoja par Džersijas dzīvnieku aizsardzības trestu. Vēlāk par tā goda patronesi kļuva princese Anna, bet tresta direktors jau kopš pirmajām tā pastāvēšanas dienām, protams, bija Džeralds Darels. Trestam par emblēmu izvēlējās dronta attēlu. Sis lielais, nelidojošais baložveidīgais putns savā laikā bija sastopams Maurīcija salā un cilvēka iejaukšanās dēļ pilnīgi iznīdēts ap 1680. gadu.
Džersijas trests sekmīgi risina reto un iznīkstošo dzīvnieku saglabāšanas problēmu, un Darela nopelni šajā jomā guvuši pelnītu atzinību. 1972. gadā notika pirmā konference, kas apkopoja starptautisko pūliņu rezultātus reto dzīvnieku saglabāšanā zooloģisko dārzu apstākļos. Par konferences vietu pamatoti izraudzījās Džersijas zooloģisko dārzu. Ievadrunā, atklājot konferenci, Darels uzsvēra, ka, par spīti zināmiem panākumiem reto dzīvnieku ieaudzēšanā, sagaidāmas nopietnas grūtības. Nepavisam vēl nav skaidras «repatriācijas» procesa perspektīvas nebrīvē pieradušajiem dzīvniekiem, nav zināms, vai tuvas asinsradniecības dzīvnieku ilgstoša krustošana neradīs nelabvēlīgu iespaidu; ir vēl daudz citu jautājumu, kurus nevar paredzēt un kuri var izpausties nelabvēlīgi. Tomēr Darels izteica cerību, ka galu galā izdosies grūtības pārvarēt, un, vēlāk izvadājot konferences dalībniekus pa zooloģisko dārzu, parādīja vairākus ārkārtīgi interesantus piemērus, kā tiek radīta apdraudēto sugu rezerve. Džersijas zooloģiskais dārzs un trests darbu turpina, un mums atliek vienīgi novēlēt to darbiniekiem panākumus.
Taču pats Džeralds Darels ļoti labi saprot, ka tamlīdzīgu audzētavu izveidošana vien dzīvniekus neglābs. Zeme tomēr pieder cilvēkiem, un ļoti svarīgi ir modināt cilvēkos atbildības sajūtu par mūsu planētas dzīvnieku pasauli. Bet atbildības sajūta var rasties vienīgi tad, ja tā pamatojas mīlestībā un zināšanās. Tādēļ visas Džeralda Darela grāmatas, sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo, veltītas vienam uzdevumam: iemācīt cilvēku ar jaunām acīm skatīties uz dabu, uz būtnēm, kas apdzīvo planētu, iemācīt cilvēku mīlēt «mazākos brāļus» un kaut jel drusciņ palīdzēt to glābšanā, lai saglabātu Zemei visu tās skaistumu un bagātību. Ikviena Darela grāmata ir lielisks aktīvas, iedarbīgas, neatlaidīgas propagandas paraugs.
Darels neapmierinās ar grāmatām vien. Viņš uzstājas televīzijā, lasa pa radio lekcijas par dzīvniekiem, uzņem par tiem filmas. Ar visiem iespējamiem līdzekļiem, par katru cenu viņš cenšas sagraut vienaldzības sienu!
1962. gadā Džeralds Darels Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības fonda uzdevumā apceļo Jaunzēlandi, Austrāliju un Malaju, iepazīstas ar dabas aizsardzības stāvokli šajās valstīs. Gandrīz visur viņš ierauga nepatīkamu ainu: alkatība un vienaldzība pārvērš tuksnesī ziedošus nostūrus, dzīvniekiem pietrūkst vietas zemes virsū, tos gluži vienkārši aizslauka kā nevienam nevajadzīgus atkritumus. Un Darels no jauna metas cīņā: viņš uzraksta brīnišķīgu grāmatu «Ķengurēna ceļš», kur sīki jo sīki izanalizē dzīvnieku stāvokli; viņš sagatavo televīzijas pārraides, kurās iepazīstina skatītājus ar putnu un zvēru ierašām un dzīves veidu un vienlaikus lūdz, cenšas pārliecināt: raugieties, cik viņi ir labi, cik daudz vajadzīga, mums pašiem nepieciešama mēs zaudējam, ja dzīvnieki izzūd no zemes virsas! Raugieties, kādu noziegumu mēs izdarīsim, ja nepasargāsim viņus no bojāejas! Un cik maz īstenībā vajag, lai viņiem palīdzētu!
Pašlaik gandrīz ikvienā valstī izveidoti nacionālie parki, rezervāti, kas aptver simtiem tūkstošu kvadrātkilometru. Daudzus tas nomierina: vai tad vēl par maz darīts, lai dzīvniekus paglābtu, lai garantētu viņiem drošību? Vai vēl joprojām ir pamats uztraukties? Jā, atbild Darels, ir pamats. Nacionālie parki un rezervāti ir labs pasākums, bet ar to nepietiek. Gadīsies kādā no šīm vietām uziet naftas, zelta vai, dievs pasarg, urāna atradnes, un nacionālo parku neaizskaramības statuss biznesmeņiem nebūs nekāds šķērslis. Kamēr katrs cilvēks, vienalga, vai tā būtu privātpersona vai valsts darbinieks, neizpratīs dzīvnieku aizsardzības problēmas svarīgumu, nav un nevar būt nekādas garantijas. Visa Darela daiļrade, visa viņa sabiedriskā darbība virzīta uz to, lai sagatavotu patiesi labu augsni šādai garantijai.
Nevar nebilst dažus vārdus ari par Darelu kā par rakstnieku. Divdesmitā gadsimta cilvēks ir noguris no lielo pilsētu burzmas, no trokšņa, tehnikas un preses, no mūžīgās steigas un nervu sasprindzinājuma. Tādēļ grāmatas par dabu, par dzīvniekiem, par ceļojumiem uz eksotiskajām zemēm kļuvušas ārkārtīgi populāras. Un pieprasījums, kā zināms, rada piedāvājumu — ļoti daudzi rakstnieki pievērsušies šim jaunajam žanram. Taču Darelam konkurentu nav: viņa grāmatas gaida ar nepacietību un izpērk zibenīgā ātrumā. Kur meklējams šādu panākumu cēlonis? Manuprāt, paša Darela pievilcībā, viņa labestībā, sirsnīgajā raksturā, prasmē visur atrast draugus. Tā ir grāmatu noskaņa, bet līdztekus noskaņai pastāv vēl rakstnieka meistarība: spēja smalki redzēt dabas, nepazīstamas zemes galveno būtību, iezīmēt tās raksturīgākos vaibstus, atrast apbrīnojami patiesus, apbrīnojami jaunus, brīžiem negaidītus, bet allaž bagātus izteiksmes līdzekļus, lai paustu savus iespaidus un pārdzīvojumus. Tieši tas padara Darela stāstījumu vieglu, dzīvu, izteiksmīgu. Viņā laimīgi apvienota prasme redzēt ar stāstīšanas prasmi, un tas nozīmē īstu talantu.
Darela grāmatu galvenie varoņi ir dzīvnieki. Zvēri, putni, čūskas, krupji, kukaiņi. Viņu vidū nav pretīgu, neglītu, riebīgu būtņu, katrs savā veidā ir labs. katram Darels prot atrast sirsnīgus vārdus. Tieši tādēļ Darela tēlojumā dzīvnieki ir tik individuāli un līdz asarām aizkustinoši. Mums viņi paliek atmiņā tā, it kā mēs paši būtu viņus redzējuši, par viņiem rūpējušies, viņus mīlējuši. Pēc Setona Tompsona (nemaz jau nerunājot par mūsdienu rakstniekiem!) es tiešām nezinu nosaukt nevienu tādu dzīvnieku portreta meistaru, kāds ir Darels.
Un vēl viens Džeralda Darela daiļrades pievilcības komponents: viņa nepārspējamais humors. Darela humors ir īsti anglisks, labestīgs, rimts, taču ļoti smalks un izpaužas gandrīz ik rindā. Humors viņam nav pašmērķis, tā ir dzīves filozofija, veids, kā izteikt domu, kā pasvītrot kaut ko svarīgu, tipisku, tas ir līdzeklis cīņā ar grūtībām. Ar humoru uztvert visu, kas neskar dzīvnieku traģisko likteni, ir viena no Darela rakstura visizcilākajām iezīmēm.
Jāpiebilst, ka Džeralda Darela grāmatām ir ārkārtīgi liela izziņas vērtība. It kā garāmejot viņš prot pastāstīt par dzīvnieku tik daudz, ka profesionālam zoologam vairs neatliek, ko piebilst. Un visi šie dati ir absolūti pareizi, tie nepretendē uz sensacionālismu, kā tas ļoti bieži notiek šāda veida grāmatās. Visam, ko raksta Darels, var simtprocentīgi ticēt.
«Pārpildītais šķirsts», kā jau minēju, ir Darela pirmais sacerējums, «Noķeriet man kolobusu» — viens no pēdējiem. Tos salīdzinot, lasītājs pārliecināsies, cik taisns, cik mērķtiecīgs ir Darela ce]š pa dzīvi: šīs grāmatas vienu no otras šķir ilgi mūža, darba, meklējumu gadi, bet savā noskaņā tās ir vienotas. Tieši tur izpaužas Darela veselums, atteikšanās no jebkādiem kompromisiem, uzticīgā kalpošana dzīvnieku glābšanas idejai.
V. Flints,
bioloģijas zinātņu doktors