Godājamais mister Darel,
es bieži esmu prātojis par ķenguru somām . ..
Kad atgriežos no tālas ekspedīcijas, es allaž pārdzīvoju dziļu satraukumu, atkal ieraugot savu zooloģisko dārzu: jaunos krātiņus, kurus esmu redzējis vienīgi rasējumos un kuri nu uzbūvēti, jauniegūtos dzīvniekus un tos, kas šajā laikā piedzimuši; aizkustinoši ir dzirdēt šimpanžu spiedzīgos prieka saucienus un smalkos ņurdienus un visu citu dzīvnieku balsis, kas skaidri pauž, ka viņi mani pazinuši un priecājas ieraugot. Parasti šāda atgriešanās mājās ir tīkama un laimīga.
Taču šajā reizē biju ilgu laiku pavadījis Austrālijā, Jaunzēlandē un Malajā un atgriezies ar šausmām ieraudzīju, ka mans mīļotais zvērudārzs izskatās trūcīgs un noplucis. Vēl vairāk, ļoti drīz atklāju, ka gaužām maz vairs trūkst no pilnīgas izputēšanas. Tā kā esmu dārza tapšanā ieguldījis ļoti daudz sūra darba un arī naudas, tad šis atklājums man bija kā negaidīts belziens pakrūtē. Ne domiņas par atpūtu pēc grūtā ceļojuma; iespējami ātrāk vajadzēja kaut ko uzsākt, lai glābtu zooloģisko dārzu.
Vispirmām kārtām jāpārņem vadība pašam savās rokās, otrkārt, jāpiedāvā direktora vietnieka postenis Dže- remijam Molinsonam, kas strādā dārzā kopš tā nodibināšanas. Pazinu Molinsona ārkārtīgo godīgumu un lielo mīlestību uz viņa aprūpei uzticētajiem dzīvniekiem. Viņš bez tam strādājis visos mūsu zooloģiskā dārza sektoros, tālab viņam nav sveša neviena no sasāpējušajām problēmām. Jutos neizsakāmi atvieglots, kad viņš piedāvājumu pieņēma. Pēc tam saaicināju kopā visu sekciju vadītājus un izskaidroju viņiem situāciju. Atzinos, ka zooloģiskajam dārzam draud bankrots, bet, ja viņi būtu ar mieru palikt un par ubaga grašiem strādāt, spēkus netaupot, pastāv iespēja varbūt izkulties no vislielākajām grūtībām. Par godu viņiem, jāteic, ka visi bija ar mieru. Tā es vismaz jutos drošs, ka dzīvnieki necietīs un būs labi aprūpēti.
Nākamais darbs bija atrast krietnu sekretāru. Tas nepavisam nebija tik viegli, kā varētu likties. Ievietoju laikrakstos sludinājumu un tajā norādīju, ka jāprot stenogrā- fija, mašīnrakstīšana un, galvenais, — jāpārzina grāmatvedība. Man par pārsteigumu, pieteicās ļoti daudz reflektantu. Taču pārrunās noskaidrojās, ka vismaz puse no viņiem neprot saskaitīt divi un divi, lai iznāktu četri, un tikai daži zināja, kāda izskatās rakstāmmašīna. Viens jauneklis pat atzinās — viņš pieteicies šim darbam, domādams, ka strādājot jau iemācīšoties, kas un kā darāms. Izrunājies ar apmēram divdesmit šādiem muļķiem, sāku zaudēt cerības. Bet tad mēs atradām Ketu Veleri. Viņa dejot iedejoja manā kabinetā — maza, apaļīga, dzirkstošām, zaļām acīm un optimistisku smaidu uz lūpām. Viņa paskaidroja, ka viņas vīrs nesen pārcelts darbā uz Džer- siju, tādēļ pašai vajadzējis pamest darbu Londonā, kur viņa nostrādājusi septiņpadsmit gadu. Jā, viņa protot grāmatvedību, stenogrāfiju un labi rakstot uz mašīnas. Es palūkojos uz Džekiju, Džekija palūkojās uz mani. Mēs abi instinktīvi jutām, ka noticis brīnums: bijām atraduši tieši tādu cilvēku, kāds mums vajadzīgs. Jau pēc pāris dienām Keta sāka strādāt, mēģinādama radīt kaut ko līdzīgu kārtībai haosā, par kādu bija pārvērtusies mūsu grāmatvedība manas prombūtnes laikā.
Zooloģiskajam dārzam tajā periodā bija divas lielas parādsummas: divdesmit tūkstoši mārciņu — nauda, ko biju aizņēmies, lai dārzu nodibinātu un izveidotu, un vēl četrpadsmit tūkstoši, kas bija radušies no pārtēriņiem un aizņemoties no privātiem kreditoriem. Pašreiz vissvarīgākā un smagākā problēma bija — kur ņemt vēl papildu līdzekļus, lai zooloģiskais dārzs spētu noturēties pie dzīvības un pārvarēt aktuālākās grūtības. Tas viss prasīja lielu noņem- šanos un daudz laika. Turklāt Džeremijs, kas vēl nebija jaunajā amatā īsti iejuties, pastāvīgi nāca konsultēties par dažādiem jautājumiem sakarā ar dārza dzīvniekiem, bet Keta — par dažādām finansiālām problēmām, kas viņai sākumā šķita visai neierastas; tas viss kopā ar raizēm un rūpēm par zooloģiskā dārza nākotni mani brīžiem dzina izmisumā. Neklausīdamās uz maniem protestiem, Džekija beidzot ataicināja mūsu ārstu.
Neesmu slims, — es pretojos, — esmu tikai noraizējies un pārguris. Vai nevari mani kārtīgi iedunkāt, lai saņemos?
Man ir labāks padoms, — Maiks sacīja. — Parakstīšu tev tabletes.
Un viņš tiešām parakstīja veselu pudeli diezgan pretīga izskata mazu tabletīšu, no kurām ik dienu vajadzēja vienu norit. Ne viņam, ne man toreiz pat sapņos nerādījās, ka, parakstīdams šīs zāles, viņš izdarījis kaut ko ļoti svarīgu zooloģiskā dārza glābšanai.
Divi mūsu mī|ākie un senākie draugi Džersijā ir Houpa un Džimijs Pleti. Džimijs lielāko daļu laika pavadīja Londonā, bet Houpa bieži apmeklēja zooloģisko dārzu un allaž iegriezās pie mums patērzēt un lāsīti iedzert. Kādu vakaru viņa atnāca, kad es aiz pārskatīšanās vienas nomierinošās tabletes vietā biju ieņēmis divas. Rezultātā izskatījos un izturējos kā līdz nemaņai piedzēries. Houpa ir liela, spēcīga sieviete, bet tovakar pat viņa iztrūkās, ieraudzījusi, kā es, pāri istabai streipuļodams, eju ar viņu apsveicināties.
Kas tev noticis? — viņa visu savu četrpadsmit stounu bardzībā noprasīja. — Kur tu tik nežēlīgi piedzēries?
Tā jau nemaz nav, — es atbildēju, — kaut gan labprāt būtu to darījis. Vainīgas sasodītās tabletes nervu nomierināšanai — vienas vietā ieķēru divas.
Nervu nomierināšanai? — Houpa brīnījās. — Kāda joda pēc tu tās lieto?
Apsēdies, ieliešu tev kaut ko dzeramu un visu izstāstīšu, — es sacīju.
Veselu stundu sūdzēju Houpai savas bēdas. Noklausījusies viņa smagi piecēlās un, mājup posdamās, sparīgi noteica:
Tam jādara gals. Necietīšu, ka cilvēks tavos gados lieto nezin kādas tabletes nervu nomierināšanai. Parunāšu par tavām nebūšanām ar Džimiju.
Nesaprotu, kālab jāapgrūtina Džimijs… — es vārgi iebildu.
Nerunā mammai pretī, — Houpa mani pārtrauca, — es pavaicāšu Džimijam.
Un viņa patiesi to izdarīja. Džimijs tūliņ man piezvanīja. Vai es neaiziešot pie viņa un visu nepaskaidrošot? Aizgāju un pastāstīju, kā sākumā biju iecerējis organizēt dārzu: tiklīdz tas spēs pats sevi uzturēt, pārvērtīsim to par trestu; bet nav iespējams dibināt trestu, kamēr man ir tik milzīgi parādi. Džimijs bija ar mani vienisprātis un labu brīdi, domās nogrimis, klusēja.
— Ir tikai viena vienīga izeja, — viņš beidzot sacīja. — Jāizsludina aicinājums un jāvāc ziedojumi. Iedošu tev tūliņ divus tūkstošus mārciņu, lai tu spētu pārvarēt pirmās grūtības, un pats ziedošu otrus divus tūkstošus citu uzmundrināšanai. Ja ziedojumu vākšana veiksies labi, varēsim domāt par turpmāko.
Būtu par maz sacīts, ka jutos pilnīgi apmāts; es atgriezos mājās kā apreibis. Nu man patiesi sāka likties, ka beigu beigās varbūt tomēr izdosies zooloģisko dārzu saglābt.
Izsludināt aicinājumu ziedojumu vākšanai nav gluži tik vienkārši, kā dažs iedomājas. Neba arī katram šādam aicinājumam ir panākumi. Taču Džersijas avīze «Even- ing Post», kas allaž bijusi uzticams mūsu sabiedrotais, publicēja brīnišķīgu pārskatu par visu, ko esam paveikuši un kas iecerēts nākotnei. Aicinājumu izsludināja, un apbrīnojami īsā laikā savācām divpadsmit tūkstošus mārciņu. Visvairāk mani aizkustināja divi ziedojumi: pieci šiliņi no maza puiše|a, kurš droši vien atdeva visas nedējas kabatasnaudu, un piecas mārciņas, ko saziedoja Džersijas zooloģiskā dārza personāls. Savāktajai naudai vajadzēja kļūt par tresta rīcības kapitālu, tādēļ to nedrīkstēja izlietot paša zooloģiskā dārza vajadzībām.
Bijām nonākuši pie Džimija stratēģiskā plāna otrās daļas. Abi sapratām, ka nevar ķerties pie tresta dibināšanas, kamēr nav nokārtoti sākotnējie parādi. Kad tas būs paveikts, pamatā varēs ieguldīt minētos divpadsmit tūkstošus, kas noderēs sākumam, bet ar ko tomēr nepietiks dārza plašai rekonstrukcijai un tālākai attīstībai. Bankai, kas arvien vairāk sāka uztraukties par aizdoto naudu, piedāvājos atmaksāt divdesmit tūkstošus mārciņu parāda no honorāriem, ko saņemu par savām grāmatām, bet zooloģisko dārzu nodot trestam. Ierosinājums guva atbalstu, un tā radās Džersijas savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests, kas oficiāli pārņēma zooloģisko dārzu, ieceļot mani par dārza goda direktoru un tresta goda pārvaldnieku.
Tresta valdei izraudzījām grupu aktīvu cilvēku, kuri bija ar mieru palīdzēt, un ļoti priecājāmies, kad lords Džer- sijs deva piekrišanu kļūt par mūsu prezidentu. Emblēmai izvēlējāmies drontu — lielu, balodim līdzīgu soļotājputnu; šie putni kādreiz dzīvoja Maurīcija salā un ļoti strauji tika iznīcināti tūliņ pēc salas atklāšanas. Ar to gribējām simboliski parādīt, cik viegli un cik īsā laika sprīdī cilvēku nesaprātīgā rīcība un alkatība spēj izdzēst dzīvnieku sugu no zemes virsas tā, ka pat pēdas nepaliek.
Taču ar to vēl nebijām pilnībā izkļuvuši no grūtībām. Stāvoklis joprojām bija smags, un es joprojām riju tabletes nervu nomierināšanai, tikai tā, lai Houpa Pleta to neuzzinātu. Vienlaikus mēģināju uzrakstīt grāmatu. Tas ir uzdevums, pie kura allaž ķēros ar šausmām, bet šoreiz nevarēju no tā izvairīties, jo vajadzēja bankai atmaksāt divdesmit tūkstošus mārciņu, un vienīgā iespēja nopelnīt naudu man bija rakstīšana.
Grāmatu nosaucu par «Muižu dzīvniekiem» un tajā pastāstīju, kādēļ vispirms vēlējos iekārtot pats savu zooloģisko dārzu un kādēļ pēc tam iedomājos to pārveidot par trestu. Šķiet, arī tagad nespēšu labākiem vārdiem izskaidrot savus mērķus, kā esmu to darījis šai grāmatā:
«…manos plānos neietilpa vienkāršs zvērudārzs ar parastajiem dzīvniekiem: mana zooloģiskā dārza mērķis bija saglabāt dzīvnieku sugas. Civilizācijas izplatība visā pasaulē daudzas no tām pilnīgi vai daļēji iznīcina. Lielajiem dzīvniekiem, kam ir komerciāla vērtība, vai tiem, kas pievilina tūristus, tiek veltīta vislielākā uzmanība. Taču dažādās pasaules malās ir bezgala daudz interesantu mazu zīdītājdzīvnieku, putnu un rāpuļu, kuru saglabāšanai netiek darīts nekas, jo tie neder ne ēšanai, ne valkāšanai un par tiem neinteresējas arī tūristi, kas grib redzēt vienīgi lauvas un degunradžus. Liela daļa šo dzīvnieku pieder pie salu faunas, tādēļ to izplatības robežas ir šauras. Pietiek ar visniecīgāko uzbrukumu šīm vietām, un tie pazudīs uz laiku laikiem: nejauša žurku vai, teiksim, cūku introdukcija gada laikā spēj pilnīgi iznīcināt kādu salas iemītnieku sugu. Jāatceras tikai drontu liktenis, lai viss būtu skaidrs.
Visvienkāršākais problēmas atrisinājums būtu panākt, lai šie dzīvnieki tiktu aizsargāti savās dabiskajās dzīves vietās un tā paglābti no iznīcības, bet tas bieži vien ir vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Taču, kamēr vēl turpinās cīņa par šādas aizsardzības izveidošanu, ir kāds cits līdzeklis, ko var izmantot, proti, ieaudzēt šos dzīvniekus rezervātos un zooloģiskajos dārzos, kontrolējamos apstākļos. Ja tad arī notiek visļaunākais un sugas iznīkst savās dabiskajās dzīves vietās, mēs vismaz nebūtu tas zaudējuši uz visiem laikiem. Vēl vairāk — būsim ieguvuši rezervi, no kuras ieaudzējamos dzīvniekus kādreiz nākotnē varēs pārvietot atpakaļ to sākotnējās dzīves vietās. Man vienmēr ir šķitis, ka tai vajadzētu būt visu zooloģisko dārzu pamatfunkcijai, taču tikai pašā pēdējā laikā vairākums zooloģisko dārzu apjēguši šo patiesību un lūko kaut ko darīt. Es gribēju izmirstošo dzīvnieku glābšanu pārvērst par sava zooloģiskā dārza galveno funkciju.»
Ar tresta nodibināšanu saistītās problēmas bija smagākas un sarežģītākas, nekā sākotnēji domāju. Vispirms, kādu dalības maksu noteikt tresta biedriem — ne tik augstu, lai cilvēkiem sagādātu grūtības iestāties trestā, nedz arī tik zemu, ka trestam no tā nebūtu labuma; otrkārt, kādus prospektus publicēt, lai izklāstītu tresta mērķus un darbību, un kā šos prospektus izplatīt. Gadu gaitā esmu saņēmis ļoti daudz vēstuļu par manām grāmatām, uz visām vēstulēm ir atbildēts un to kopijas saglabātas. Tagad šiem cilvēkiem nosūtīju prospektu un iestāju anketi, un, man par lielu prieku un gandarījumu, vairums nekavējās iestāties trestā. Jaunā grāmata «Muiža dzīvniekiem» laimīgā kārtā guva lielus panākumus, arī tajā tiku aicinājis lasītājus kļūt par tresta biedriem. Tā sapulcinājām lielu saimi. Kopskaitā mums sanāca ap septiņi simti piecdesmit tresta biedru visās pasaules malās. Sevišķi lielu morālu gandarījumu deva doma, ka kaut kur tālu Austrālijā, Dienvidāfrikā un Savienotajās Valstīs cilvēki atbalsta projektu, kuru paši savām acīm varbūt nekad mūžā neredzēs.
Tolaik visi strādājām kā neprātīgi: lai ari situācija vēl bija ļoti smaga, taču tālu pie apvāršņa vismaz jau vīdēja pirmā panākumu blāzma. Būtu par maz sacīts, ka mēs ik vakaru bijām līdz nemaņai noguruši. Ap to laiku mani sāka vajāt telefona zvani, un parasti tas notika visnepiemērotākajos brīžos. Piemēram, no pusdienu galda mani uzrāva kājās tālsaruna: kāda sieviete zvanīja no Torkī — viņas bruņurupuciene izdējusi olas. Nu cienītā gribēja zināt, ko ar tām iesākt. Citā reizē cita sieviete apvaicājās, kā apgriezt zaļajam papagailītim nagus. Taču pārākā par visām bija telefona saruna, ko pieteica zvans pulksten vienpadsmitos vakarā, kad tlksmigi snauduļoju pie ka- mina. Tā bija tālsaruna no Ziemeļanglijas: ar mani vēlējās runāt kāds lords Makdougals. Naivi iedomādamies, ka viņš varbūt vēlas ziedot trestam prāvāku naudas summu, lūdzu telefonistei, lai savieno. Jau no pirmajiem vārdiem sapratu, ka viņa gaišība pār mēru iebaudījis stiprus dzērienus.
Vai tur Darelš? — viņš vēlējās zināt.
Jā, — atbildēju.
A, — viņš atsaucās, — nu, tad klausietieš — jūs esat vienīgaiš cilvēks Anglijā, kaš man var palīdzēt. Man ir putniņš.
Es klusībā novaidējos. Skaidrs, būs atkal kāds viļņotais papagailītis, nodomāju.
Man pieder … vesela kuģu flotile, — viņš ar stīvu mēli šļupstēja, — un vienam kapteinim tas putns . . . nu, uzlaidies uz kuģa, un viņš to atved man. Un es gribu zināt, vai jūs varat man aplīdzēt.
Kas tas par putnu ir? — es jautāju.
Tāds maš, jauks putniņš, — viņš paskaidroja.
Tuvāks zooloģiskais apzīmējums man būtu paticis
labāk.
Es gribēju jautāt — cik liels tas ir un kāds izskatās?
Nu, kā teikt. . . maziņš, pelēkbrūns putņiņš ar baltu krūtiņu, — viņš stāstīja. — Mazām, mazām kājiņām … ļoti mazām kājiņām… Apbrīnojami mazām kājiņām… es teiktu …
Man šķiet, tas būs sīkais vētrasputns, — es ieminējos, — tie bieži nometas uz kuģiem.
Es tūliņ likšu nofraktēt špeciālvilcienu un nosūtīšu viņu jumš, ja tikai jūs varat viņu izārštēt, — viņa gaišība lielmanīgi paziņoja.
Sīki un pamatīgi izskaidroju, ka no tā nebūtu nekāda labuma. Sos mazos putniņus, kas mūža lielāko daļu pavada uz jūras un pārtiek no vissīkākajiem jūras dzīvniekiem, praktiski nav iespējams turēt nebrīvē. Pat ja viņš mēģinātu putniņu man sūtīt, tas droši vien nobeigtos jau ceļā.
— Man nekādaš izdošanas nav par lielu, — deklarēja viņa gaišība.
Sajā mirklī kāds izņēma klausuli viņam no rokas un ierunājās patīkama meitenes balss:
Mister Darel?
Jā, — atsaucos.
Lūdzu, atvainojiet tēti, — meitene sacīja, — bīstos, ka viņš nav gluži skaidrā prātā, lūdzams, neļaunojieties.
Klausuli savā valdīšanā atkal pārņēma viņa gaišība.
Esmu ar mieru darīt visu, — viņš sacīja, — ātr- vilcienuš, lidmašīnaš, vienalga, ko pavēlēsiet, lai tikai tas putniņš ātrāk tiek pie jums.
Bīstos, ka arī tad nevarēšu tā labā nekā darīt.
Parunājiet ar manu kapteini, viņš to visu sapratīs labāk, — piekāpās viņa gaišība.
Atskanēja stingra balss ar skotu akcentu:
Labvakar, ser.
Labvakar, — es atņēmu.
Tātad, pēc jūsu domām, tas ir sīkais vētras- putns? — kapteinis jautāja.
Jā, — sacīju, — esmu gandrīz vai pārliecināts. Pa-: gaidām vienīgais padoms ir turēt to siltumā un tumšā vietā, bet rīt aizvest uz kādu no jūsu kuģiem. Kad kuģis būs pietiekami tālu jūrā —- jūdzes divas vai trīs — putnu var palaist brīvībā.
Saprotu, — kapteinis noteica, — atvainojiet par traucējumu tik vēlā stundā, bet viņa gaišība nelikās mierā.;
Jā, — es teicu. — Saprotu . . . jā, pilnīgi saprotu …
Viņa gaišība, redziet, — skots turpināja, — ir gau- žam jauks cilvēks un ļoti, ļoti mīl putnus, bet šovakar ir mazliet kunga prātā.
Tā man arī šķiet, — es atteicu, — arī es labprāt vēlētos būt tādā prātā.
Hm, jā, ser… — kapteinis samulsis sacīja, — nu jā, tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti, ser.
Arlabunakti, — es sacīju un noliku klausuli.
Kas tur īsti noticis? — Džekija jautāja.
Viens piedzēries lords par varēm gribēja man atsūtīt sīko vētrasputnu, — atbildēju, atslīgdams krēslā.
Tas tiešām par daudz! — Džekija dusmīgi izsaucās. — Tam jādara gals. Mums jādabū slepens numurs.
Tā arī izdarījām, un kopš tā laika ārkārtējie telefona zvani mūs vairs netraucēja.
Otrā rītā izstāstīju to Ketai, un, kaut arī viņa juta man līdzi, tomēr no sirds izsmējās.
Vai esat dzirdējis par Džeremija piedzīvojumu ar kurmi? — viņa vaicāja.
Nē, — sacīju, — nezinu. Kas tur bija?
Tas bija norisinājies šādi. Džefemijs ar zooloģiskā dārza kravas mašīnu vedis no zīdītājdzīvnieku mītnes saslaukas izbēršanai. Ceļā bija divas lielas arkas. Pie otrās viņš ieraudzījis pa grantēto celiņu rāpojam kurmi. Strauji nobremzējis mašīnu, viņš izkāpis un gājis pie kurmja, gribēdams to aiznest uz tuvējo pļavu drošībā. Taču, tuvāk piegājis, viņš ieraudzījis, ka kurmis ir ne tikai beigts, bet vēl piesiets garā auklā, aiz kuras lēnām tiek vilkts pa ceļu. Sekodams auklai, lai noslēpumu noskaidrotu, Džeremijs uzdūries visam putnu mītnes personālam, kuri lēnītēm vilkuši auklu. Šo joku bija izdomājis Džons Melets (kuru jau sen saucām par Sepu, jo Septona Meleta iesauku viņš iemantoja, tikko atnāca pie mums strādāt). Pēdējā laikā Šeps vairs nenerroja cilvēkus, un šis viņa joks man šķita ļoti laba zīme. Tas norādīja, ka drūmais noskaņojums, kas valdīja pēc manas atgriešanās, izklīdis un tā vietā atkal stājies optimisms un entuziasms. Lai arī optimisms un entuziasms mums bija ļoti nepieciešami, tomēr ne viens, ne otrs nevarēja pastāvēt bez solīdas materiālās bāzes. Mums bija vajadzīga skaidra nauda, lai rekonstruētu krātiņus, kas ap to laiku jau bija nokalpojuši piecus gadus, turklāt rekonstruētu tos nevis uz ātru roku, kā pagadās, bet gan pēc kompleksa plāna. Ik dienu kaut kā pielāpījām krātiņus, kurus patiesībā vajadzēja nojaukt un to vietā uzbūvēt jaunus. Ar mazāko dzīvnieku būriem problēma nebija pārāk nopietna, bet akūta tā kļuva ar lielo, potenciāli bīstamo zvēru mitekļiem. Kaut arī biju saņēmis ievērojamus līdzekļus no Houpas un Džimija un veidojās trests, mēs tomēr joprojām izmisīgi mocījāmies ar naudas trūkumu; visvairāk mums trūka naudas, lai izbūvētu pienācīgus krātiņus tiem zvēriem, kuri izlauzušies varēja apdraudēt cilvēku dzīvību. Par to mani drīz pārliecināja divi notikumi, kas sekoja viens otram bīstami īsā laika sprīdī.
Zīdītājdzīvnieku mītnes tālākajā galā, kur mitinājās gorillas, bijām novietojuši krājkasīti ziedojumiem, bet virs tās izkārtni ar tresta mērķu un darbības izklāstu, cerot, ka atsaucīgi apmeklētāji iemetīs kastītē savu artavu. Viņi to, protams, arī darīja. Kādu priekšpusdienu, kad neviena nebija tuvumā, aizgāju uz zīdītāju mītni apraudzīt mērkaķu mātīti, jo domājām, ka tā ir grūsna. Šausmās ieraudzīju, ka orangutanu krātiņš vaļā un durvis nevarīgi karājas virās. Steidzos turp, bet atvieglots redzēju, ka orangutāni joprojām sēž krātiņā; tomēr Oskars, vecākais no viņiem, laikam bija atradis kādu rīku, ar ko atlauzt durvis, un pēc tam inspicējis tuvāko apkārtni. Vienīgais interesantais priekšmets, ko viņš varēja viegli iegūt un paņemt līdzi par suvenīru, bija Džersijas savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta ziedojumu lādīte. Atskārtis, ka tā jauki grab, viņš bija sācis to no visa spēka kratīt. Pēc tam viņš atklāja, ka pa spraugu birst ārā sīknauda; tas viņu pamudināja atlauzt durtiņas kastītes aizmugurē un izbērt saturu zemē. Piesteidzies ieraudzīju viņu sēžam pie pus- kronu, sešpeniju un peniju kaudzītes. Viņš likās ļoti sašutis, kad es iegāju krātiņā, paņēmu kastīti un salasīju naudu. Es, protams, precīzi nezināju, cik īsti naudas tur sākotnēji bijis, taču pieņēmu, ka salmos vēl sabirusi sīknauda, ko neesmu pamanījis. Paskatījies uz Oskaru, redzēju, ka viņam vaigi piepūtušies apaļāki nekā parasti.
Oskar, — es bargi ierunājos, — tev ir kaut kas mutē. Atdod!
Izstiepu roku, un viņš gaužām negribīgi izspļāva piecas puskronas un kādas četras sešpensu monētas.
Vai tas ir viss? — es noprasīju.
Viņš klusēdams tupēja, ar mazajām, mandejveidīgajārn ačelēm vērīgi raudzīdamies manī. Sabēru naudu atpakaļ lādītē, izkāpu no krātiņa un gāju uz durvju pusi. Kad grasījos iet ārā, lai pateiktu amatniekam, ka jāsalabo krātiņa durvis, Oskars izaicinoši uzspļāva man peniju.
Taču, cik svarīgi ir iespējami drīzāk tikt pie jauniem pērtiķu krātiņiem, mēs sapratām tai reizē, kad brīvībā izlauzās šimpanzes. Ziemsvētku dienā bijām uzaicinājuši pusdienās Ketu un viņas vīru Semu. Tā ir vienīgā diena gadā, kad zooloģiskais dārzs publikai slēgts, taču, par laimi, visi darbinieki vēl kavējās turpat teritorijā un nebija izklīduši ciemos kur kurais. Mūsu tītara cepetis bija apčurkstējis brūns, kastaņu pildījums kārdinoši smaržoja un sakņu piedevas izsautējušās bez ceturkšņa vienos, kad atsprāga durvis un viens no kalpotājiem iedrāzās, saukdams:
Mister D., mister D., šimpanzes laukā!
Čalmondelijs (jeb Camlijs, kā viņu biežāk mēdza
saukt) dzīvoja pie manis kopš savas agrās bērnības, bet
jau tad, kad mana māte reiz mēģināja viņu atturēt no nedarba, tas viņai iekoda rokā un māmuļai vajadzēja uzlikt septiņpadsmit šuves. Tagad viņš bjja turpat manā augumā un svarā, tādēļ nevēlējos ielaisties cīniņā ne ar viņu, ne ar viņa sievu Sīnu, kas bija apmēram tāda paša kalibra.
Kur viņi ir? — es jautāju.
Pašreiz iet uz pagalmu.
Piesteidzos pie dzīvojamās istabas loga un palūkojos ārā. Kā tad — tur gāja Čamlijs un Sīna; viņa mīlīgi aplikusi roku Camlijam ap pleciem. Ne dots, ne ņemts — vecāks pāris izgājis jaukā pastaigā pa Bornmutas liedagu. Sai mirklī pagalmā iebrauca Ketas un Sema mašīna un apstājās pie parādes ieejas. Šīna par negaidīto starpgadījumu šķita mazliet uztraucamies, bet Camlijs to apsveica ar jūsmīgiem izsaucieniem. Viņam zināšanu par automobiļiem bija pārpārēm, jo bērnībā viņš bieži tika vizināts un viņam ļoti patika vērot garām slīdošās ainavas un citas mašīnas. Viņš tūdaļ droši piegāja pie auto, kuram Keta un Sems ar gudru ziņu nekavējoties bija aizdarījuši logus, un sāka bungot pa stiklu, cerēdams, ka Keta atvērs durtiņas un piedāvās viņam izbraukumu. Taču viņa to nedarīja.
Piekodinājis Džekijai noslēgt aiz manis dzīvokļa durvis, noskrēju lejā, aizslēdzu savu kabinetu, atvēru durvis, kas ved uz lielajām kantora telpām, un plaši atrāvu vaļā parādes durvis. Camlijs, mani ieraudzījis, izgrūda pāris priecīgu apsveicināšanās saucienu un klumburoja uz mājas pusi. Es veikli izskrēju cauri kantora telpām, atverot durvis uz gaiteni, pa kuru varēja nokļūt kalpotāju istabās un lielajā virtuvē, kur gatavoja visu nepieciešamo kafejnīcas vajadzībām. Sapratu — ja mums izdosies šimpanzes uzmānīt augšā, mēs tos vienu pēc otra sagūstīsim. Izgājis ārā, apmetu līkumu mājai apkārt, tad ielavījos pa di- bendurvīm atpakaļ un ieņēmu izlūka pozīciju, no kuras varēju pa kantora durvju spraugu novērot situāciju.
Čamlijam laikam būtu paticis pakavēties kādu brīdi manā sabiedrībā un novēlēt man priecīgus Ziemsvētkus, tālab viņš, Sīnas pavadīts, patlaban iesoļoja pa parādes durvīm mājā. Viņi varēja nokļūt vienīgi lielajās kantora telpās, un turp viņi arī devās. Aizslidināt bīdāmās durvis bija viena mirkļa darbs; es cerēju, ka nu šimpanzes pēc iespējas drīzāk iegriezīsies gaitenī, jo, paliekot kantorī, viņi īsā brīdī spētu nodarīt neizlabojamu postu mūsu daudzajiem aktu vākiem. Man par neizsakāmu atvieglojumu, Camlijs, redzēdams, ka kantorī neviena nav, tiešām izraudzījās vēlamo ceļu. Bet, nokļuvušiem gaitenī, pērtiķiem atkal pavērās divas iespējas: iet tālāk uz lielo virtuvi vai arī kāpt otrajā stāvā uz kalpotāju istabām. Camlijam kāpnes nebija nekas svešs, jo viņa bērnībā mūsu dzīvoklī bija vairākas kāpnes, tādēļ viņš droši vien iedomājās, ka arī šeit būs tādas, kas viņu aizvedīs pie manis. Viņš devās augšup, un Sīna, mazliet gan vēl šaubīdamās, viņam sekoja. Laimīgā kārtā visas kalpotāju istabu durvis bija noslēgtas, izņemot vienu vienīgu istabu, un šimpanzes, protams, devās taisni turp.
Mēs pienācīgā atstatumā viņiem sekojām un, tikko viņi iegāja istabā, aizcirtām un aizslēdzām durvis. Tad nokāpām lejā, atstiepām redeļkāpnes un uzrāpāmies pie istabas logiem vērot, ko bēgļi darīs. Camlijs drīz atklāja, ka istabā ir ūdenskrāns ar izlietni un ziepju gabals. Atgriezis abus krānus līdz galam vaļā, viņš ņēmās mazgāt
rokas — nodarbība, kurai viņš ar sajūsmu bija nodevies bērnībā. Sīna savukārt lēkāja pa gultu, piespiedusi pie krūtīm spilvenu. Pēc brītiņa viņa konstatēja, ka, ielaižot nagus spilvenā un paplēšot drēbi, rezultāts ir burvīgs — gaisā paceļas vesels spalvu mākonis. Viņa saplucināja divus spilvenus, līdz istaba izskatījās tā, it kā tur būtu plosījusies sniega vētra. Laba tiesa spalvu, lejup laizdamās, sakrita izlietnē, aizsprostojot noteku. Izlietnē sakrājās ūdens un sāka plūst pāri malām, jo Camlijs par krānu vairs neinteresējās, bet kopā ar Sīnu ņēmās izjaukt gultu līdz pamatiem. Tikuši līdz matracim, viņi konstatēja, ka ari to var saplosīt un sastāvdaļas izkaisīt pa istabu. Tagad telpa pildījās ne tikai ar spalvām, bet arī ar porolonu, astriem un tā joprojām. Steigšus apspriedos ar Džeremiju, ko iesākt. Mums bija viens pietiekami liels krātiņš, kur varētu ieslodzīt abus šimpanzes, bet tas bija darināts no tērauda stieņiem un sešiem vīriem ceļams, turklāt es šaubījos, vai mēs spēsim to izgrozīt pa kāpnēm un gaiteni.
Vienīgā izeja — nomānīt viņus atpakaļ lejā, — sacīja Džeremijs. — Ja mums izdotos viņus kaut kā aizvilināt līdz gaiteņa gala mazajai priekštelpiņai, ieslodzīt starp abējām durvīm un nostatīt vienām durvīm pretī krātiņu.
Uzrāpāmies velreiz pa redeļkāpnēm līdz logam un slepus paskatījāmies istabā. Camlijs bija atradis drēbju koku un ar to sadauzījis spoguli. Sīna joprojām darbojās ap matraci tik nopietni un intensīvi kā pasaulslavens ķirurgs sirds transplantācijas operācijā.
Ja kāds atslēgtu un atvērtu durvis, — ieminējās Džeremijs, — bet pats paslēptos vannas istabā, viņš tur būtu drošībā. Varbūt šimpanzes no laba prāta nokāptu lejā.
Varam pamēģināt, — es piekritu.
Viens kalpotājs uzgāja otrajā stāvā, atslēdza guļamistabu, kurā pērtiķi uzjautrinājās, atvēra durvis, bet pats, pāri gaitenim pārskrējis, ieslēdzās vannas istabā. Taču, kā jau biju domājis, šimpanzēm pārāk patika uzsāktās nodarbības, lai tās pamestu. Viņi tikai palūkojās uz atvērtajām durvīm un turpināja izpriecas. Camlijs grāba pilnas riekšavas spalvu un kaisīja tās gaisā, bet Sīna joprojām noņēmās gar matraci, kas bija jau gandrīz pilnīgi saplosīts.
Laikam neatliks nekas cits ka ķerties pie šļūtenes un ūdens strūklas, — Džeremijs sacīja.
Ir kāda interesanta parādība: šimpanzēm patik ūdens, ja tas domāts dzeršanai vai rotaļām, bet viņi necieš, ja tas samērcē kažoku. Dažu labu vakaru, kad viņi liedzās iet uz savu guļamtelpu, vajadzēja tikai padraudēt ar šļūteni un viņi kļuva paklausīgi kā jēriņi. Cerējām, ka šī metode tikpat labi palīdzēs arī šoreiz. Svinīgi tika atnesta šļūtene un pievienota pie lielās virtuves krāna, izsista viena loga rūts, lai varētu iebāzt uzgali istabā. Tad atgriezām krānu un pavērsām strūklu pret istabu. Pērtiķi pārsteigti sarāvās no tik nodevīga uzbrukuma un, saņēmuši pirmo ūdensšalti, brēkdami izskrēja no guļamistabas un nodrāzās lejup pa kāpnēm gaitenī. Tur slēpnī viņus gaidīja divi kalpotāji. Tiklīdz šimpanzes sasniedza mazo priekštelpiņu, abas durvis aizcirtās un bēgļi bija slazdā, no kura nevarēja izbēgt un kur nevarēja arī nodarīt nekādu postu. Mēs visi jutāmies atviegloti, jo šimpanzes ir histēriski, neaprēķināmi radījumi, ļoti ātri uztraucas un uzbudinājumā spējīgi arī uzbrukt. Šajā mirklī gan Sīna, gan Camlijs bija pārlieku satraukti, lai neteiktu vēl daudz vairāk.
Nākamais darbs bija atnest un pie vienām durvīm novietot krātiņu. Tas prasīja daudz laika, jo krātiņš diezin cik ilgi bija nostāvējis nelietots, piekrauts ar dēļu galiem un visādu drazu, kāda mēdz darbnīcā uzkrāties. Pēdīgi tomēr to izvācām tukšu, pa sešiem uzstiepām augšā un nostatījām tieši pretī durvīm. Atdarījām krātiņu, bet pēc tam piesardzīgi atvērām gaiteņa durvis. Šimpanzes slapjiem kažokiem varen kareivīgā noskaņojumā čurnēja savā slazdā. Veselu stundu kārdinājām viņus ar dažādiem gardumiem, lai ievilinātu krātiņā, taču ne ar ko — pat šajā gada laikā tik reti dabūjamām vīnogām — neizdevās viņus pielabināt.
Ja nu pamēģinātu ar čūsku? — es ieminējos, zinādams, ka Camlijs no čūskām ļoti baidās.
Nekas neiznāks, — sacīja_ Džeremijs. — Ar čūsku varam iebiedēt vienīgi Camliju. Sīnai no tām nav ne silts, ne auksts.
Tad vajadzēs vēlreiz iedarbināt šļūteni, — es drūmi noteicu. — Dievs vien zina, cik mums tie grēku plūdi
izmaksās.
Šļūteni ienesa virtuvē un vēlreiz pievienoja ūdenskrā- nam. Atvērām otras durvis un uzlaidām abiem šimpanzēm spēcīgu strūklu. Abi lēkšus ielēca krātiņā, dzelzs durvis klaudzēdamas aizkrita, un mūsu bēgļi bija droši ieslodzīti. Kopā ar mūsu atslēdznieku Bertu aizgājām uz pērtiķu mītni pārbaudīt, kā šimpanzes tikuši laukā. Turējām viņus aiz stingra stiepļu sieta, kuru tie nespēja pārraut, bet Camlijs bija tajā atradis pairušu vietu. Ja dabū rokā sieta stieples galu, tad pinumu ir tikpat viegli izārdīt kā adīkli, un tieši to viņš bija izdarījis. Bertām, kurš arī tikko bija grasījies sēsties pie Ziemsvētku pusdienām, vajadzēja ķerties pie darba un salabot režģi. Apmēram pēc stundas krātiņš bija kārtībā un šimpanzes varēja tajā atgriezties. Pēdīgi ap pulksten četriem novietojām bēgļus atpakaļ krātiņā un devāmies katrs pie savas svētku maltītes. Keta, Sems, Džekija un es sēdāmies baudīt pārkaltušo tītaru un sakņu piedevas, kas izskatījās, it kā pa tām būtu iz- bradājies milzu zilonis; vienīgā kompensācija mums bija uz ledus saglabātais vīns.