Godājamais mister Darel,
man ir desmit gadu, un, pēc manām domām, Jūs esat labākais zoologs Britu salās (izņemot Piteru Skotu). Vai Jūs, lūdzu, neatsūtitu man savu autogrāfu?
Nākamajā gadā skats uz dzīvi jau kļuva gaišāks, un mēs varējām parādīt sava darba pirmos konkrētos rezultātus. Keta strādāja, galvu nepaceldama, lai noturētu kārtībā tresta un zooloģiskā dārza grāmatvedību, kontrolētu pārtēriņu un kontrolētu mani, jo man piemīt netikums pārtērēt bez apdoma.
Vai nebūtu jauki iegādāties flamingus? — es, piemēram, jūsmīgi iesaucos.
Brīnišķīgi, — Keta piekrita. — Cik tie maksā?
Ak, ne pārāk dārgi, — es atteicu. — Man šķiet, ne vairāk kā simt divdesmit mārciņu gabalā.
Jaukais smaids Ketas sejā izdzisa, un zaļās acis iedzalkstijās tērauda saltumā.
Vai jūs, mister Darel, zināt, cik liels ir jūsu pārtēriņš? — viņa mīlīgā balstiņā apvaicājās.
Jā, protams, protams, — es steidzos savu neapdomību izlabot, — tāpat vien jau tikai ieminējos.
Par spīti Ketas sīkstumam, mēs tomēr guvām panākumus.
Ar Džeremija un Džona Meleta palīdzību pilnīgi rekonstruējām zooloģisko dārzu. Izstrādājām kartotēku visiem dārza dzīvniekiem. Katram bija trīs kartītes: viena rozā, viena zila un viena balta. Baltajā ierakstīja datus par dzīvnieka iegūšanas vietu, kondīciju un tā tālāk. Rozā kartītē tika atzīmēts viss par dzīvnieka veterināro aprūpi. Zilā kartīte vēstīja par viņa uzvedību, un tā bija visnozīmīgākā, jo tajā pierakstījām, kad sākas dzīvnieku mīlas rotājās, datus par grūsnības periodu, teritorijas iezīmēšanu un daudz citu parādibu. Bez tam Džeremija kabinetā glabājās žurnāls, kaut kas līdzīgs dienasgrāmatai, kas bija pieejams visam personālam, lai tajā varētu atzīmēt itin visu interesanto, ko katram gadījies novērot. Pēc tam ierakstus pārnesa attiecīgajā kartītē. Tā mums uzkrājās joti interesants materiāls. Patiesi jābrīnās, cik maz mēs zinām pat par visparastāko dzīvnieku. Man ir diezgan pieklājīga, apmēram tūkstoš grāmatu liela, bibliotēka, bet, ja mēģinu atrast pavisam vienkāršu informāciju, piemēram, kaut ko par attiecīgā dzīvnieka tuvošanos mātītei, tur nav nenieka.
Otrām kārtām, sākām izmēģināt jaunu barošanas sistēmu. Izlasīju, ka Bāzeles zooloģiskais dārzs izstrādājis speciālu kompleksu, ko izbaro papildus kārtējām devām un kas ne tikai uzlabo dzīvnieku kondīciju, bet arī ceļ vairošanās potenciālu. Bija konstatēts: lai cik labi baro dzīvniekus — mēs savējiem devām labāko, ko vien varējām dabūt —, tomēr ar barību viņi nesaņem minerālus un daudz citu viņu veselībai vajadzīgu vielu. Jaunizstrādā- tajos barības raušos tā visa bija papilnam. Aizrakstīju uz Bāzeli Dr. Ernstam Langam, un viņš atsūtīja man vajadzīgos datus; tad aprunājāmies ar zooloģiskā dārza dzirnavnieku misteru Lemarkānu, kurš mums raušus sagatavoja. Brūnie plāceņi izskatījās visai nepievilcīgi, un mēs raudzījāmies uz tiem diezgan aizdomīgi. Taču ieteicu Džeremijam vienu nedēļu izmēģināt un tad pavērot, kas notiks. Tajā laikā Džeremijs bija mans pastāvīgs viesis, jo, bijis kur nebijis, allaž iegriezās konsultēties dažādos jautajumos. Atskanēja klauvējiens pie durvīm, tajas parādījās Džeremija galva, un viņš sacīja:
Te es, Džeremijs …
Tad viņš ienāca dzīvojamā istabā, kur es strādāju, un sāka iztirzāt kārtējo problēmu.
Kad jaunā barība bija nedēļu- izmēģināta, atskanēja pazīstamais klauvējiens un pieteikums:
Te es, Džeremijs.
Nāc iekšā, Džeremij, — es aicināju.
Viņš ienāca un raižpilnu izteiksmi sejā palika stāvam uz dzīvojamās istabas sliekšņa. Džeremijs ir gara auguma, ar nogatavējušos kviešu krāsas matiem, tādu degunu kā Velingtonas hercogam un ļoti zilām acīm, kas mazliet šķielē, ja viņš ir satraucies vai noraizējies. Ari pašlaik viņš šķielēja, tādēļ sapratu, ka noticis kaut kas nopietns.
Kas vainas? — jautāju.
Nu, tā jaunā barība, — viņš minstinājās. — Zvēriem … hm… tā laikam negaršo. Viens otrs sīkais pērtiķis mazliet paskrubina, arī, šķiet, vairāk tāpat vien aiz ziņkāres, bet pārējie tai pat nepieskaras.
Kā cilvēkpērtiķi? — es apvaicājos.
Ij virsū neskatās, — Džeremijs drūmi atbildēja.
Izmocījos visādi — iemērcu pat pienā, bet nekā.
Vai esi mēģinājis viņus pabadināt?
Nē, — Džeremijs atteica tādā kā vainas apziņā,
to gan vēl ne.
Pamēģini, — es ieteicu, — nedod viņiem nekā cita kā vienīgi pienu un raušus. Redzēsim, vai tas nelīdzēs.
Otrā dienā atkal atskanēja pazīstamais klauvējiens un pazīstamā balss:
Te es, Džeremijs.
Un Džeremijs atkal iestājās dzīvojamās istabas durvīs.
Gribēju pastāstīt par lielajiem pērtiķiem, — viņš sacīja. — Badinājām, nedevām tiem nekā cita kā tikai raušus un pienu. Tikpat neēda. Ko nu darīsim?
Biju tādā pašā neizpratnē kā Džeremijs. Bāzelē raušus deva visiem dzīvniekiem, un viņi tos ēda ar patiku. Acīmredzot mūsu raušos trūka kādas sastāvdaļas, kas padarītu tos dzīvniekiem tīkamus. Piezvanījām misteram Lemarkānam un lūdzām padomu.
Ko, pēc jūsu domām, vajadzētu pievienot raušiem, lai tie kļūtu garšīgāki? — mēs jautājām.
Viņš pāris minūtes padomāja un tad izteica lielisku ierosinājumu.
Kā būtu ar anīsa sēkliņām? — viņš jautāja. — Tās ir pilnīgi nekaitīgas, bet to garša vairumam dzīvnieku patīk.
Labi, — es piekritu, — nekādu ļaunumu tās nodarīt nevar. Vai jūs nesagatavotu mums dažus raušus ar anīsa piedevu?
Varu, — viņš apsolījās un turpmāk gatavoja raušus ar stipru anīsa smaržu.
Tikko sākām tos izbarot, dzīvnieki kā negudri metās tiem virsū. Vēl joprojām viņi ēd tos pat ar lielāku patiku nekā visiecienītāko barību. Un, jāteic, mūsu dzīvnieku fiziskais stāvoklis un arī vairošanās rezultāti neticami uzlabojušies. Kad gadu bijām devuši barības papildinājumā raušus, ieguvām ģimenes pieaugumu no divpadsmit zīdītājdzīvnieku un desmit putnu sugām un pamatoti lepojāmies ar šiem panākumiem.
Manuprāt, tajā gadā vissvarīgākais un satraucošākais notikums bija Dienvidamerikas tapiru mazuļa piedzimšana. Laimīgo tēvu Klaudiju ieguvu Argentīnā, un savā laikā viņš mums sagādāja dažādas nepatikšanas: izbēga no zooloģiskā dārza teritorijas, noēda mana drauga puķes, sabradāja kaimiņa lecektis un izdarīja vēl citus nedarbus. Bet tagad, kad bijām viņam sameklējuši sievu, kuru nosaucām par Klodeti, viņš bija kļuvis par rāmu un cienījamu dzīvnieku. Tapiri mazliet līdzinās brūniem, pagariem Šetlendas ponijiem, bet garais, kustīgais šņukurs atgādina ziloņa snuķi. Visumā tapiri ir lēni, miermīlīgi radījumi. Tiklīdz Klodete bija sasniegusi piemērotu vecumu, mūsu tapiri sapārojās; visas pārošanās reizes rūpīgi atzīmējām zilajā kartītē. Tikai tagad īsti sapratām, cik šīs kartītes vērtīgas: tiklīdz manījām, ka Klodete kļuvusi grūsna, pārbaudījām pēdējās pārošanās datumu un varējām samērā precīzi aprēķināt, kad mazulim jāpiedzimst.
Kādu dienu atkal atskanēja pazīstamais klauvējiens un balss: «Te es, Džeremijs,» — un ienāca Džeremijs satrauktā izskatā.
Atnācu parunāt par Klodeti, mister Darel, — viņš sacīja. — Pēc mūsu kartīšu datiem, viņai vajadzētu at- nesties septembrī, gribu zināt, vai jūs neieteiktu viņu atšķirt no Klaudija un pārvietot citā aplokā?
Apspriedām šo jautājumu ilgi un pamatīgi un nolēmām, ka varbūt patiesi būtu labāk tapirus šķirt, jo nezinām, kā Klaudijs izturēsies pret mazuli. Tā kā viņš piedevām ir arī tuvredzīgs, tad varētu jaunpiedzimušo neviļus sabradāt. Pārvietojām Klodeti otrā aplokā, kur viņa varēja ar Klaudiju saostīties un pat paberzēties ar deguniem, tomēr netraucēta laist pasaulē mazuli. Ap to laiku, kad teju, teju gaidījām mazo tapiriņu piedzimstam, Klodete sāka mūs nopietni biedēt. Vidus viņai bija stipri piebriedis, taču ne reizes nemanījām mazuli sakustamies, arī tesmeņi bija tukši. Ilgi apspriedos ar Džeremiju un mūsu veterinārārstu Tomiju Begu.
Viņai ir sasodīti bieza āda, — drūmi sacīja Tomijs, — un muskuļi tik cieti, ka vispār nevaru mazuli sataustit.
Saskaņā ar kartītēm, — uzbilda Džeremijs, kurš kartītes sāka uzskatīt bezmaz par orākulu, — mazais var piedzimt jau šajās dienās.
Mani visvairāk uztrauc tas, — es sacīju, — ka viņai vēl nav piena. Nu taču pienam vajadzētu jau parādīties.
Mēs visi trīs stāvējām pie aploka žoga, blenzdami uz Klodeti, kas smalki un jocīgi iekviecās, kā tapiri mēdz darīt, un apcerīgi turpināja grauzt vilkābeles zaru, nelikdamās gar mūsu raižpilnajām sejām ne zinis.
Ja nu mazulis piedzims, bet viņai nebūs piena, — Tomijs pamācīja, — jums vajadzēs viņu barot mākslīgi. Kāds tapira pienam sastāvs?
Nav ne jausmas, — es atteicu, — bet varam jau aiziet uz bibliotēku un paskatīties grāmatā.
Aizgājām visi uz manu kabinetu, tomēr nevienā grāmatā neatradām norādījumu par tapira piena sastāvu.
Lai paliek, — sacīja Tomijs, kad velti bijām izšķirstījuši četrdesmit septīto grāmatu, — vajadzēs riskēt un sakombinēt sastāvu, kas vistuvāks ķēves pienam. Manuprāt, tāds derēs.
Sagatavojām un nosterilizējām pudelītes un pupiņus, sagādājām visu vajadzīgo, lai sabrūvētu kaut ko līdzīgu ķēves pienam, un nolikām visu pa ķērienam. Gaidījām, gaidījām, taču Klodete neizrādīja nekādas pazīmes, ka tuvotos atnešanās brīdis. Kādu dienu viņas kūti iztīrīja kā vienmēr pusvienpadsmitos no rīta. No mazuļa ne vēsts, bet pulksten trijos pēcpusdienā Džofs, kas viņu kopa, briesmīgi uztraukts lēkšiem drāza pie mums.
— Piedzimis! Piedzimis! — viņš sauca.
Mēs abi ar Džeremiju bijām iegrimuši nopietnā sarunā par citiem jautājumiem; izdzirduši jauno vēsti, skriešus devāmies uz Klodetes aploku. Viņa stāvēja pie kūts, mielojās no lielas, ar augļiem un burkāniem pildītas bļodas un nemaz nelikās mūsu ierašanos redzam. Uzmanīgi palūkojāmies kūtī un ieraudzījam salmos vienu no burvīgākajiem dzīvnieku mazuļiem, kādu man vispār gadījies redzēt. Tas bija neliela šuneļa augumā un — kā jau visi tapiru mazuļi — svītrots: pa šokolādes krāsas kažoku gareniski stiepās koši baltas svītras, piešķirot dzīvnieciņam ērmotas rotaļlietas izskatu. Man šķita gandrīz neticami, ka tik liels mazulis varēja paslēpties Klodetes vēderā tā, ka nespējām to sataustīt, nedz arī samanīt kustības. Viņš droši vien nebija pasaulē ilgāk par stundu, jo kažokā vēl rēgojās mitras vietas, kur Klodete bija jaunpiedzimušo laizījusi. Piecēlām viņu kājās, lai varētu noteikt dzimumu, bet viņš, pāris soļu pastreipulojis, atkal apgūlās. Baltais svītrojums salmos bija saredzams pa gabalu, bet, ja iedomājas, ka dabiskos apstākļos gaisma tapiru migās ielaužas caur koku robaino lapotni, jāatzīst, ka svītras lieliski palīdz nomaskēties.
Lai turpinātu romiešu līniju, turpat uz vietas nokristījām mazuli par Cēzaru un gājām pie Klodetes pārbaudīt, kā ir ar pienu. Tā bija ārkārtīgi svarīga problēma, jo jaunpiedzimušu dzīvnieku mākslīga barošana ir grūts darbs. Bijām pagalam pārsteigti, konstatējot, ka starp pulksten desmitiem rītā un trijiem pēcpusdienā tesmeņi piepildījušies ar pienu un Klodetei ir bagātīgi krājumi. Mums no pleciem novēlās smaga nasta. Klodete bija priekšzīmīga māte, un jau drīz vien Cēzars tipināja aplokā viņai pa pēdām. Jāatgādina vēl viena interesanta parādība: Klodete zīdīja bērnu guļus, mazais nolikās viņai līdzās un zīda pilnām mutēm.
Tapiru vairošanās zooloģiskajos dārzos nav nekāds retums, un tomēr nevienā no manas, kā jau minēju, diezgan plašās bibliotēkas grāmatām nav minēts neviens no šiem trim faktiem. Pirmkārt, ka gandrīz neiespējami noteikt, vai mātīte ir grūsna, jo nevar sajust embrija kustības; otrkārt, ka tesmeņi pieriet tikai pēc mazuļa piedzimšanas: treškārt, ka tapiru mātīte zīda mazuli guļus. Tā kā Klodete bija ļoti miermīlīgas dabas, mums nenācās grūti noņemt piena paraugu, kuru nosūtījām analīzei. Tas nozīmēja, ka nākotnē, ja gadīsies, ka tapiru rnātei nebūs zīdala, mēs skaidri zināsim, no kādiem komponentiem jāsagatavo mākslīgā barība. Visus datus precīzi ierakstījām kartītēs un vēlāk publicējām savā gadskārtējā biļetenā.
Apmēram tajā pašā laikā priecīgais notikums gadījās ari geladas paviānu mātītei. Pieaudzis gelada ir skaists dzīvnieks ar platu, gaiši brūnu apkakli un īpatnēju, gandrīz pareiza sirdsveida koši rudu plankumu uz krūtīm, radot iespaidu, it kā vilna būtu noplēsta, atstājot kailu, sarkanu ādu. Tēviņu sauca par Aldžiju, un viņš neapšaubāmi bija spilgta personība. Pakaļkājas viņam bija izdevušās mazliet par īsu, turklāt ielīkas, līdz ar to gaita kļuva komiski grīļīga. Katru, kas piegāja pie krātiņa, viņš sirsnīgi apsveica — ļodzīdamies pienāca pie paša režģa, atvilka augšlūpu tā, ka atsedzās lielie zobi un smaganas, un, kad viņu uzrunāja, atbildēja ar sīkiem, jūsmīgiem ņurdieniem. Sākumā viņš dzīvoja kopā ar Dien- vidāfrikas paviānu mātīti, taču drīz atradām viņam sievu, kuru nosaucām par Amberu. Aldžija dzīves saturs bija ēšana un viņa saimes sievieši, un neviens nebrīnījās, ka Ambera jau pēc neilga laiciņa kļuva grūsna.
Savvaļā dzīvojot, paviāniem ir visai īpatnēja sociālā struktūra, un mēs atstājām Dienvidāfrikas paviānu mātīti krātiņā pie abiem geladām, lai redzētu, kā veidosies viņu attiecības, kad piedzims mazulis. Krātiņā saimnieks bija Aldžijs, kas ar savu labvēlību apveltīja gan paša sievu, gan Dienvidāfrikas paviānu, kaut gan tā nebija ar viņu nekādos rados. Otrā vieta hierarhijā piederēja Dienvidāfrikas paviānu mātītei, bet Ambera līdz mazuļa piedzimšanai stāvēja uz sabiedrības viszemākā pakāpiena. Nospriedām atstāt Dienvidāfrikas paviānu krātiņā, jo, tiklīdz mēs viņu no turienes aizvāktu, autoritātes ķēde sairtu un Aldžija un Amberas ģimenē sāktos nebeidzami strīdi un kautiņi, kā parasti notiek, ja pērtiķu pāris dzīvo divatā. Pašreizējā situācijā Aldžijs pārmācīja Dienvidāfrikas paviānu, bet tā pārmācīja Amberu, tomēr daudz maigāk, nekā to būtu darījis Aldžijs. No otras puses, atstāt Dienvidāfrikas paviānu mātīti krātiņā bija diezgan riskanti, jo, atrazdamās augstākā sabiedrības pakāpē, viņa varēja ievainot vai pat apēst jaunpiedzimušo. Nolēmām tomēr riskēt.
Savvaļā paviāniem ir ļoti sarežģīta sociālā sistēma, ko tikai pašā jaunākajā laikā izdevies sīkāk izpētīt. Ir novērots — ja kādai mātītei piedzimst mazulis, pārējās, īpaši vecākās, kurām pašām šis prieks liegts, ārkārtīgi uztraucas un pārdzīvo. Sākumā visas sapulcējas apkārt mātei un sīki nopēti jaunpiedzimušo, tomēr neuzdrīkstas tam pieskarties. Vēlāk māte vairs tik greizsirdīgi savu atvasi nesargā, un vecākās mātītes nu sacenšas, kurai izdosies paņemt mazuli rokās, paauklēt un panēsāt. .Ja mūsu gadījumā visi trīs pērtiķi būtu vienas sugas, varētu pieņemt, ka šie noteikumi tiks ievēroti. Taču tagad nejutā- mies droši, vai gados vecākā Dienvidāfrikas paviānu mātīte tāpat izturēsies pret svešas sugas mazuli.
Svarīgais brīdis pienāca. Mazulis piedzima naktī paviānu guļamtelpā. Mēs viņu ieraudzījām astoņos no rīta sausu un tīru. Mazulītis bija cieši ieķēries mātei kažokā, nekur neredzējām ne placentas, nedz nabas saites paliekas. Kad izlaidām viņus kopējā krātiņā, tūliņ kļuva skaidrs, ka Dienvidāfrikas paviānu mātīte par mazuļa piedzimšanu ir tikpat satraukta, gribētos pat sacīt — sajūsmināta, kā māte. Viņa piesēdās Amberai blakus, pieglaudās un brīžiem it kā sargājot to apskāva, tā ka mazulis, kas cieši turējās mātei pie krūtīm, palika vidū starp abām. Aldžijs, kurš līdz šai dienai bija krātiņa saimnieks, ari izskatījās ļoti ieinteresēts un acīmredzot gribēja mazuli pamatīgāk aplūkot, bet, tiklīdz viņš tuvojās Amberai, tā pagriezās pret viņu, uzrāva augšlūpu, atžņieba zobus un ieņurdējās tādām skaņām, kādas līdz šim no viņas nebijām dzirdējuši. Tas Aldžiju piespieda atkāpties, un viņam neatlika nekas cits kā apmēram divu jardu atstatumā mest lokus ap abām mātītēm un mazuli cerībā, ka izdosies uz to paskatīties.
Tā turpinājās apmēram divdesmit četras stundas, pēc tam Aldžiju pielaida tik tuvu, ka viņš varēja paieskāt gan sievu, gan Dienvidāfrikas paviānu. Kad mazulis bija piecas dienas vecs, pērtiķi sāka atkal izturēties normāli. Dienvidāfrikas paviānu mātīte gan joprojām sargāja ir māti, ir mazuli, tomēr Aldžijs nu drīkstēja apskaut sievu un ieskāt tai kažoku. Taču pieskarties mazulim, cik mums izdevās novērot, vēl arvien netika atļauts. Mazais pērtiķī- tis bija ļoti dūšīgs un veselīgs, un atšķirībā no vairuma paviānu mazuļu sejiņa viņam bija samērā gluda. Jau otrā dienā viņš spēja redzēt un precīzi fokusēt priekšmetus — rokas un ķermeņa kustībām viņš sekoja līdz sešu pēdu atstatumā no krātiņa. Piektajā dienā māte tam atļāva norāpties uz grīdas un pastaigāties, tomēr nepalaida tik tālu, lai nevarētu vajadzības gadījumā satvert. Taču pēc septiņām dienām laimīgajai idilei pienāca gals, jo Dienvidāfrikas paviānu mātīte, kurai tagad tika atļauts mazuli paauklēt, kļuva pārāk uzstājīga un nelaida mazo vaļā pat tad, kad tas nepārprotami gribēja atgriezties pie mātes, lai pazīstu. Bijām spiesti pārvietot Dienvidāfrikas paviānu un Aldžiju citā būrī, lai mazulis varētu augt un attīstīties.
Tuvojās tresta pastāvēšanas pirmās gadskārtas diena, un mums likās, ka to vajadzētu kaut kā atzīmēt. Nolēmām sarīkot svinīgu sēdi, citiem vārdiem sakot, nelielu uzdzīvi. Slēgsim zooloģisko dārzu publikai, uzaicināsim brokastīs tresta valdes locekļus un dažas slavenības, cerot, ka ieradīsies arī salas gubernators un muižas pārvaldnieks. Vakarā — ziedojumu vākšanas sarīkojums ar svinīgām pusdienām, kuru laikā oficiālas personas teiktu runas mūsu pasākuma popularizēšanai. Sagatavošanās prasīja daudz darba. Vajadzēja rezervēt vietas viesnīcās, sastādīt ēdienu kartes, sadalīt vietas pie galda (no tā gandrīz vai saju- kām prātā) un paveikt simt citu sīkumu. Turklāt šajā gada laikā Džersijā pastāvīgi ir migla, un, ja tā uznāk, tad vispirmām kārtām ar nekļūdīgu precizitāti ietin lidostu. Tādēļ mums katrā ziņā vajadzēja panākt, lai visas mūsu slavenības ierodas dienu agrāk, citādi varējām piedzīvot svinības bez viesiem. Deviņdesmit procentus priekšdarbu lieliski paveica Keta, taču es sapratu, ka nākotnē tamlīdzīgu pasākumu īstenošanai vajadzēs izveidot vairākas komitejas.
Katrā ziņā jau vistuvākajā laikā jānodibina ziedojumu vākšanas komiteja, — šī doma mani nodarbināja arī todien, kad gāju Džekijai pretī uz lidostu. Domās nogrimis, iegāju uzgaidāmajā zālē un sastapos aci pret aci ar gandrīz vai daiļāko meiteni, kādu jel kad mūžā biju redzējis. Viņai bija melni mati, lielas, zaļganbrūnas acis un sejā tāds maigums un mīlīgums, ka neparko neuzdrošinājos to uzskatīt par man veltītu. Un tomēr, kad viņa pienāca tuvāk, redzēju, ka viņa patiesi uzsmaida man. Jutos pacilāts. Varbūt mans vēderiņš un maisiņi zem acīm nemaz nav tik atbaidoši, kā pašam liekas, un varbūt kādai meitenei tas pat šķiet interesanti. Taču manas ilūzijas tūliņ izgaisa, jo ieraudzīju viņai rokā ziedojumu bundžu.
Vai jūs nevēlētos kādu nieku ziedot? — viņa jautāja brīnum saldā balsī.
Protams, — es atbildēju, — kā gan iespējams atteikt tādām acīm!
Parakņājos pa kabatu un samulsumā iebāzu bundžas spraugā nevis puskronu, kā biju gribējis, bet desmit šiliņu banknoti.
Varu saderēt, ka ar tik burvīgu seju jums ziedojumu vākšana veicas vareni, — es sacīju.
O, nevaru sūdzēties, — viņa atteica.
Vai jūs nevēlētos kādreiz pavākt arī mums? — es ieminējos.
Kādēļ tad nepalūdzat?
Katrā ziņā lūkošu to darīt, — es teicu, bet tajā mirklī paziņoja, ka nosēdusies Džekijas lidmašīna, un es steidzos uz izeju. Kamēr gaidīdams tur stāvēju, man iešāvās prātā lieliska ideja. Tāda meitene, un turklāt pati piedāvāja savus pakalpojumus! Tā tikai būtu ziedojumu vākšanas komitejas priekšsēdētāja! Skaidrs, ka tādām acīm neviens nespētu pretoties. Nepacietīgi gaidiju Dže- kiju un, tikko viņa parādījās, aiz rokas satvēris, stumšus stūmu viņu atpakaļ uzgaidāmajās telpās.
Ātrāk! Ātrāk! — es steidzināju. — Man jāatrod viena meitene.
Paskat tik, — Džekija noteica.
Nē jel, nē. Sī ir sevišķa meitene. Ļoti skaista. Vēl pirms brītiņa viņa bija šeit un vāca kaut kādam nolūkam ziedojumus.
Ko tev no viņas vajag? — Džekija aizdomīgi noprasīja.
Viņa mums būtu lieliska ziedojumu vācēja, — es paskaidroju. — Pati piedāvājās palīdzēt, bet es, muļķis, nepavaicāju, kā viņu sauc.
Ar acīm drudžaini pārmeklēju zāli, taču tur bija palikušas vairs tikai dažas vecas hercogu atraitnes un pāris atvaļinātu pulkvežu.
Sasodīts! — es dusmojos. — Esmu palaidis vējā sava mūža brīnišķīgāko izdevību.
Neraizējies, gan jau viņu vēl atradīsi. Meitene droši vien ir šejieniete, — Džekija mani mierināja.
Nezinu. Varbūt vajadzētu pajautāt Houpai.
Tiklīdz nokļuvām mājās, piezvanīju Houpai.
Houp, — es sacīju, — vai pazīsti kādu ļoti skaistu meiteni ar zaļganbrūnām acīm un melniem matiem? Viņa šodien lidostā vāca ziedojumus.
Paklau, Džerij, — Houpa atteica, — esi gan izdomājis, ko jautāt. Kā lai es to zinu? Un kam viņa tev vajadzīga?
Gribu nodibināt ziedojumu vākšanas komiteju, — paskaidroju, — un viņa man likās ideāla priekšsēdētāja.
Houpa iesmējās.
Nevaru uzreiz nekā piemērota iedomāties, — viņa sacīja. — Bet tu varētu aprunāties ar lēdiju Kaltorpu. Stāsta, ka viņa esot ļoti veiksmīga vācēja.
Es ievaidējos. Nebija grūti iedomāties, kāda izskatās lēdija Kaltorpa. Milzīgi, dzelteni zobi, tēraudpelēka, spuraina zēngalviņa, tvīda kostīms, kas ož pēc spanieliem, un spanieli, kas ož pēc tvīda.
Labi, pamēģināšu, — es piekritu.
Pienāca lielo dzīru diena, un būtu lieki piebilst, ka lidlauks grima miglā. Vajadzēja sacelt kājās vai visu salu, lai atvestu PIteru Skotu ar kundzi, ko paguvām tikai pēdējā brīdī ar privātu lidmašīnu. Taču beigās viss iznāca labi. No rīta es Pīteru ar kundzi izvadāju pa zooloģisko dārzu, iepazīstināju ar personālu un izstāstīju, ko esam nodomājuši darīt turpmāk. Man par lielu prieku, dārzs uz Piteru atstāja dziļu iespaidu.
Brokastis noritēja ļoti patīkami; galvenokārt, man šķiet, tādēļ, ka neviens neteica runas. Pēcpusdienā mēs visi vēlreiz apstaigājām zooloģisko dārzu, līdz tikko atlika laika nomazgāties un pārģērbties galvenajam notikumam — svētku pusdienām ar parakstīšanos ziedojumu fondā. Bijām uzaicinājuši nelielu, rūpīgi izraudzītu sabiedrību, kurā bija cilvēki, no kā gaidījām nopietnu palīdzību. Pirmais runāja lords Džersijs, kurš pēc tam iepazīstināja sabiedrību ar Pīteru Skotu; Pīters teica brīnišķīgu runu par dzīvnieku aizsardzības kustības dažādiem aspektiem, uzsvērdams, cik liela nozīme ir mūsu iecerētajam darbam. Pēc tam bija paredzēta mana runa, un es patlaban centos sakārtot savas piezīmes, kad mans skatiens nejauši apstājās pie meitenes, kas sēdēja pie galda labu gabalu tālāk. Tā taču bija meitene, kuru tiku redzējis lidostā. Tavu brīnumu, kā viņa te nokļuvusi? Tas mani tā samulsināja, ka man bezmaz nojuka runa. Kaut kā norunāju līdz galam un apsēdos. Biju cieši nolēmis pirmajā izdevīgajā brīdī doties pāri istabai un notvert meiteni, pirms viņa pagūst otrreiz aizbēgt.
Drīz pēc tam sākās krēslu švīkāšana, cilvēki sāka celties no galda. Cik vien ātri pieklājība atļāva, es lauzos cauri godājamo viesu pulkam un notvēru meiteni mirklī, kad viņa grasījās iziet pa durvīm. Uzliku viņai roku uz pleca apmēram tā kā universālveikala detektīvs, kas aiztur letes apzadzēju. Viņa pagriezās un sašutusi savilka uzacis.
Jūs tak esat tā meitene, ko sastapu lidostā, — es viņu uzrunāju.
Jā, — viņa atbildēja, — tālab jau esmu šeit.
Toreiz lidostā, — es turpināju, — jūs teicāt, ka esot ar mieru mums palīdzēt ziedojumu vākšanā. Vai jūs tikai pajokojāt vai domājāt to nopietni?
Protams, domāju nopietni.
Pirmo reizi mūžā man īstā brīdī gadījās kabatā papīrs un zīmulis.
Vai jūs man pateiksiet savu vārdu un telefona numuru, lai varētu ar jums sazināties un visu tuvāk pārrunāt?
Lūdzu, kad vien jums izdevīgi, — viņa sacīja.
Tātad — jūsu vārds?
Serenna Kaltorpa.
Jutos kā no laivas izmests. Mirkli blenzu uz viņu pilnīgā neizpratnē.
Bet… bet jūs tak nevarat būt lēdija Kaltorpa! — es gandrīz dusmīgi izsaucos.
Kāpēc ne? Es tā esmu jau vairākus gadus.
Kā tad tā … es gribēju teikt… kur tad jums sirmie, izspūrušie mati un spanieli… un izskats kā vecam zirgam … — es izmisis pūlējos tikt pie skaidrības.
Vai es tiešām izskatos pēc veca zirga? — viņa ieinteresēta jautāja.
Nē jel, nē! — es attraucu. —- Nepavisam tā negribēju teikt. Es tikai iedomājos, ka jūs izskatāties pēc veca zirga. Vai droši zināt, ka uz salas nedzīvo divas lēdijas Kaltorpas?
Cik man zināms, — viņa ar dziļu pašcieņu atbildēja, — esmu vienīgā. Varat man piezvanīt, kad vien gribat, — viņa piebilda un nosauca savu telefona numuru.
Gavilēdams steidzos atpakaļ pie Džekijas.
Atradu to meiteni, — es paziņoju.
Kuru tad šoreiz? — Džekija apvaicājās.
To pašu, par kuru tev stāstīju, — nepacietīgi paskaidroju, — to no lidostas. Viņa ir lēdija Kaltorpa.
Man šķiet, tu reiz sacīji, ka lēdija Kaltorpa ģērbjoties tvīdā un staigājot, spanielu ielenkta? — Džekija ieminējās.
Nē, nē, nē! Tā ir … nu, tā skaistā — melnajā kleitā ar kaut ko baltu virsū, — es sacīju.
Ak tā tur … — Džekija pavērās turp, — jā, tā droši vien spēj savākt daudz ziedojumu.
Zvanīšu viņai jau rīt pat, — sacīju. — Bet tagad, dieva dēļ, brauksim mājās un liksimies gulēt.
Un mēs aizgājām.
Apsverot visu, jāatzīst, ka svinības bija izdevušās lieliski. Savas domas un ierosinājumus mums izteica tādi cilvēki kā Džeimss Fišers, Antverpenes zooloģiskā dārza direktors Valters van den Bergs, Ričards Fiters no Faunas aizsardzības biedrības un daudzi citi, turklāt viņi mūs ne tikai slavēja, bet arī konstruktīvi kritizēja. Un pēdīgi: iegūtie līdzekli mums deva iespēju ķerties pie visaktuālākās ieceres — izbūvēt jaunus brīvdabas krātiņus mūsu pērtiķiem. Projekti sen dzeltēja uz rasēšanas dēļiem, bet mēs ar Džeremiju visu laiku ļipām pie tiem kā mušas pie medus. Tie izmaksāja daudz vairāk, nekā trests varēja atjauties. Taču pēc lielajām svinībām zinājām, ka nu varam pie tiem ķerties, un bijām ļoti laimīgi.
Vienmēr esmu teicis, ka divi visbīstamākie radījumi, ja tie bez uzraudzības palaisti zooloģiskajā dārzā, ir veterinārārsts un arhitekts. Veterinārārsts uzstāj, lai pret savvaļas dzīvniekiem izturas tāpat kā pret mājdzīvniekiem. Protams, krūmu suns jeb dingo pieder pie suņu dzimtas, taču ar viņu nevar apieties gluži tāpat kā ar pekinieti vai spanielu. Grūtos brīžos veterinārārsts parasti saka:
— Es jūsu vietā nemocītos, bet norakstītu viņu zaudējumos.
Mums laimīgā kārtā bija divi veterināri — misters Blempīds un misters Begs —, kas tā nedomāja. Nekad un nekādos apstākļos viņi neatmeta ar roku un necentās norakstīt dzīvnieku zaudējumos.
Arhitektiem ir citādi niķi. Ja viņiem dos vaļu, viņi jums izprojektēs tādu krātiņu, kas arhitektoniski būs īsta poēma, bet no to cilvēku viedokļa, kam tur jāstrādā, un vēl vairāk no to dzīvnieku viedokļa, kuriem tajā jādzīvo, lepnais krātiņš nederēs nekam. Kad pienāca kārta lielo pērtiķu krātiņiem, mēs ar Džeremiju ne mirkli nenolaidām acis no rasējumiem, rūpīgi sekodami, lai netiktu pieļauta neviena kļūda. Bija ļoti grūti šos krātiņus pareizi izpro- jektēt, jo tos vajadzēja būvēt nogāzē pie zīdītājdzīvnieku mītnes dienvidu sienas. Bet nogāžu bija veselas trīs, un tas nozīmēja, ka vispirms jāizbūvē liela betona pamatne, uz kuras krātiņiem balstīties. Mūsu arhitekta Bila Deivisa galīgais projekts mums ļoti iepatikās. Krātiņi bija gandrīz trisstūraini, tā ka ikviena krātiņa iemītnieks varēja redzēt, kas notiek abos pārējos. Cilvēkpērtiķi gandrīz tikpat dzīvi kā cilvēki interesējas par to, kas notiek pie kaimiņiem, tikai muslīna aizkaru vietā, pa kuru spraudziņu tik izdevīgi lūkoties, piešķīrām viņiem režģus. Vienslīpu jumts bija krātiņa priekšpusē nedaudz augstāks, lai pērtiķiem tiktu iespējami vairāk saules.
Ieradās strādnieki no celtniecības firmas un sāka gatavot būvlaukumu. Pērtiķu pašreizējie krātiņi atradās ēkā, bet katram bija logs, pa kuru viņi varēja vērot būvdarbus, kas viņus ļoti valdzināja. Orangutans Oskars, kurš
visvairāk interesējās par tehniku, gandrīz augu dienu no- kvernēja, degunu pie rūts piespiedis, un aizrautīgi noraudzījās, kā jauc cementu un mūrē pamatni. Kādu rītu aizgāju apskatīties, kā veicas darbi, un ieminējos vienam strādniekam:
Skatos, ka Oskars uzmana, lai jūs viņam izbūvējat labu krātiņu.
To teikdams, pamāju ar galvu uz loga pusi, kur rēgojās Oskara rūtij piespiestā seja.
Lai viņu nelabais! — atteica strādnieks. — Augu dienu viņš tur tup kā pielipis. Tas jau ir vēl trakāk nekā tad, ja sasodīts priekšstrādnieks tev visu mīļu dieniņu glūn uz nagiem!
lauvenes dzemdību mokas
Godājamais mister Darel!
Mani sauc par Mirjamu. Rakstu Jums, lai Jūs man dotu padomu šādos jautājumos:
1. Vai ir iespējams iegādāties mazu lauvēniņu?
Ja ir, tad kur to var dabūt un cik tas maksātu?
Cik vecu varētu dabūt (kad to drīkst atņemt mātei)?
Kur viņu turēt?
Līdz kādam vecumam viņu drīkstētu turēt pie cilvēkiem?
Ar ko jābaro pavisam mazs lauveniņš?
Cik liels viņš būtu?
Un kas vēl, pēc jūsu domām, man par to butu jāzina?
Sirsnīga pateicībā …
Ikvienā lielā savvaļas dzīvnieku kolekcijā jāpiedzīvo slimības un nelaimes gadījumi, kas dažkārt kļūst liktenīgi, jo dzīvnieki tāpat ir mirstīgi kā cilvēki. Lielākajā daļā «nelaimes gadījumu» diemžēl vainojama parastā apmeklētāja uzvediba. Esam agrāk piedzīvojuši, ka apmeklētāji devuši mazajiem pērtiķiem žiletes, bet lielajiem — aizdedzinātas pīpes un cigaretes, un dzīvnieki ar tām apdedzinājušies. Ja dārzā nav pastāvīgu sargu, kas uzmana apmeklētājus, ir ļoti grūti no šādiem pārsteigumiem izvairi lies. -
Ilustrācijai varu pastāstīt notikumu ar abiem mūsu ara papagaiļiem — Kapteini Kou un Makoju. Tie abi bija krāšņi putni ar košu spalvu rotu un labu dabu; skaistā laikā mēs tos izlaidām no būra, un tie apmetās uz zema granīta mūra, kas stiepās ap zīdītājdzīvnieku mītni; tur tie tupēja saulītē, spodrināja mirdzošās spalvas un aizsmakušā balsī krekšķēja uz garām ejošajiem apmeklētājiem. Vienu dienu kāda ļoti resna dāma, laikam piekususi pastaigā pa zooloģisko dārzu, apsēdās uz mūra tieši tai vietā, kur tupēja Kapteinis Kou. Ticat vai neticat, viņa uzsēdās putnam taisni virsū. Var tiešām likties neticami, ka cilvēks spēj uzsēsties virsū tik lielam putnam, kurš turklāt zvīļo visās varavīksnes krāsās. Loti žēl, ka Kapteinis Kou neprata vai nepaguva aizstāvēties un dāmai ieknābt, kaut gan viņa sugas papagaiļiem ir lielāki knābji nekā pārējiem. Nelaimīgā kārtā viņš tika saspiests plakans.
Mūsu atslēdznieks, kas tai brīdī gāja garām, pamanīja notikušo. Sieviete, liekas, pat neapjēdza, ko nodarījusi. Atslēdznieks paķēra putnu un steigšus atnesa to uz kantori. Par laimi, šai brīdī pie mums kārtējā nedēļas apgaitā
bija iegriezies veterinārārsts Tomijs Begs un tūliņ sniedza Kapteinim Kou medicīnisko palīdzību. Putnam bija lauztas abas kājas, ko Tomijs prasmīgi iešinēja, taču salauztas bija arī ribas un krūškauls, turklāt vairāki ribu gali iedūrušies plaušās. Lai arī darījām visu iespējamo, putns pēc brīža nobeidzās.
Visvairāk mani pārsteidza sievietes izturēšanās. Pat pieļaujot iespēju, ka viņa bija tuvredzīga un neievēroja lielo putnu ar mirdzošu sarkanu un zilu spalvojumu tupam uz mūra, viņai taču pēc tam vajadzēja saprast, ka uzsēžoties putnu ievainojusi. Tomēr viņa ne tikai neatnāca uz kantori atvainoties par kļūmi un apvaicāties, kā klājas
upurim, bet pat ne reizes nepiezvanīja, lai uzzinātu, vai tas atlabis. Tas ir tikai viens piemērs apmeklētāju caurmēra uzvedībai. Man šķiet, zooloģisko dārzu darbinieki vidēji patērē ap septiņdesmit procentu laika, lai aizsargātu dzīvniekus no apmeklētājiem, nevis otrādi.
Kā visos nopietni ņemamos zooloģiskajos dārzos, arī mēs neļaujam apmeklētājiem dzīvniekus barot. Tas noteikts tādēļ, ka cilvēki mēdz viņus sabarot ar kārumiem, kas viņiem sevišķi iet pie sirds, un viņi pēc tam vairs neēd barību, kuras devas un saturu esam rūpīgi izbalan- sējuši. Piemēram, lielie pērtiķi uz šokolādi ir tikpat kāri kā bērni un ēdīs to, kamēr kļūs nelabi, bet pēc tam atteiksies no vakariņām, kas viņiem daudz nepieciešamākas nekā kārumi. Otrā dienā viņiem tad parasti sasāpas vēders, un mums ilgi jānoņemas ar ārstēšanu, lai izlabotu to, kas cēlies no aplamas barošanas. Taču daudziem dārza
apmeklētājiem ne prātā nenāk ievērot izkārtnes, kas izliktas malu malas: «Lūdzu, nebarojiet dzīvniekus!»; nelikdamies ne gar ko zinis, viņi met krātiņos šokolādi un citus saldumus. Ticiet man, ka prāvā zooloģiskajā dārzā veterinārārstam visu gadu pietiek darba arī bez tiem gadījumiem, kad jānopūlas, lai izlabotu to, ko cilvēki izdarījuši aiz muļķības, bet dažkārt arī aiz nežēlības.
Vienā dārza galā bija mazs ezeriņš, kurā uzturējās ūdensputni, to vidū arī daži ļoti reti sastopami eksemplāri. Vairākus gadus putni ezeriņā dzīvoja un vairojās bez bēdu. Tad pienāca ārkārtīgi sausa vasara. Upīte, kas ietecēja ezeriņā, izsīka par urdziņu, un ūdens līmenis stipri nokritās arī pašā ezeriņā. Mums nobeidzās vairāki putni, taču pat sekcijā neizdevās noskaidrot nāves cēloni. Un tad piepeši nobeidzās uzreiz seši putni, to vidū arī divi retie eksemplāri. Tomijs Begs neizpratnē nolūkojās uz beigto putnu rindu, ko ieraudzīja, ieradies pirmdienas rītā kārtējā vizītē.
Sasodīts, kas ar to ezeru noticis? — viņš apjucis jautāja. — Mēs tak nosūtījām ūdens paraugu analīzei, un putniem, cik māku spriest, arī nekas nekaitēja.
Tad viņam kaut kas iešāvās prātā.
Neesmu vienīgi pārbaudījis, vai putniem nav cērmes, — viņš sacīja. — Varbūt vaina meklējama tajās.
Paņēmis pirmo beigto putnu — piešaino zosi, viņš ar skalpeli pāršķēla tai guzu. Nekā aizdomīga nemanīja. Tad viņš uzšķērda muskuļkuņģi un atrada noslēpuma atrisinājumu. Muskuļkuņģī bija krietna uzpirksteņa tiesa divpadsmitā kalibra bises skrošu. Pārbaudot pārējo putnu kuņģus, katrā atradām tikpat daudz svina, bet vienā pat patronas uzmavu. Putnam muskuļkuņģis nozīmē to pašu, ko cilvēkam zobi, jo vairums putnu kopā ar barību uzņem zināmu daudzumu smilšu, grants un pat sīku akmentiņu, kas nogulst muskuļkuņģī un palīdz sasmalcināt barību. Tā kā grants vai sīko akmentiņu krājumi laiku pa laikam izdalās no kuņģa, putns uzņem jaunus krājumus, lai atjauninātu «zobus». Sie putni kaut kur bija atraduši skrotis un, protams, tās norijuši, droši vien uzskatīdami tās par sīkiem olīšiem vai grants graudiem. Arī skrotis darbojās zobu vietā, bet daļa svina aizplūda kopā ar barību, un putni saindējās.
Protams, tikko atklājām putnu bojāejas noslēpumaino cēloni, mēs tūliņ aizvācām putnus no ezeriņa un rūpīgi pārbaudījām krastmalu, cerēdami atrast skrošu krājumus. Tā kā beigto putnu kuņģos bijām konstatējuši tādu daudzumu, nospriedām, ka tur bijusi vesela kaste; tomēr, lai cik rūpīgi meklējām, nespējām uziet vietu, kur putni skrotis dabūjuši. Saslima vēl viens putns. Arī tas nepārprotami bija saindējies ar svinu. Centāmies putnu glābt, injicējām tam vēnā kalciju. Bet nekas nelīdzēja, putns nobeidzās. Un mēs joprojām netikām pie skaidrības, kā ezerā varējuši nokļūt tādi skrošu krājumi, līdz uzzinājām, ka ūdenskrātuve izveidota tikai pēc kara. Sākotnēji tur bijusi neliela ieleja, pa kuru tecējusi upīte. Muižas īpašnieks majors Freizers to licis uzdambēt un pārvērtis ieleju par sprost- ezeru. No tā secinājām, ka kara gados, kad salu bija okupējuši vācieši, kādam saliniekam piederējušas divpadsmitā kalibra bises patronas un, bīdamies, ka vācieši varētu tās atrast, viņš savu krājumu apracis ielejā. Odens un dūņas ar laiku izmērcējuši patronām kartona čaulītes, un skrošu svins kaudzītē palicis guļam ezeriņa dibenā, bet šajā karstajā un sausajā vasarā ūdens bija nokrities tik stipri, ka pīles un zosis varēja ienirt līdz ezera dibena dūņām, kur citkārt tām nebija iespējams piekļūt.
Jāteic, ka zooloģiskajā dārzā atgadās daudz kļūmju, no kurām nespējam izsargāties. Piemēram, mūsu Āfrikas civetai piedzima mazuļi. Tas bija ievērojams notikums, jo tikai nedaudziem zooloģiskajiem dārziem izdevies nebrīvē izaudzēt civetas. Trīs dienas civeta bija īsta paraugmāte, bet tad mums pilnīgi neizprotamu iemeslu dēļ piepeši uzbruka mazuļiem un tos apēda. Otrs negadījums notika ar mūsu servalu. Sie skaistie, augstkājainie kaķi ar stāvajām ausīm un burvīgo oranžbrūno, melniem plankumiem biezi izraibināto kažoku patiesi ir brīnišķīgi dzīvnieki, un
mēs no sirds nopriecājāmies, kad Temijai piedzima divi kaķēni. Arī viņa šķita priekšzīmīga māte, un apmēram nedēju mazie dūšīgi zīda, acīm redzami apvēlās, un Temija likās apmierināta un laimīga. Tad kādu dienu, paskatījušies krātiņā, ieraudzījām, ka abi kaķēni pagalam. Mazajiem nebija nekādu ievainojumu, kas norādītu, ka māte tos nokodusi. Tikai sekcija atklāja nāves cēloni. Mazuļi bija noslāpuši. Temija droši vien, griezdamās uz otriem sāniem, uzgūlusies bērniem virsū un tos nospiedusi, pati nemaz ne- apjauzdama, ko izdarījusi. Tā ar pirmo metienu dažkārt mēdz atgadīties mājas kaķenēm, kad tās vēl nav iemācījušās būt par mātēm.
Taču ar vissarežģītāko veterināro problēmu saskārāmies tad, kad kļuva grūsna mūsu lauvene Seba. Likās, viss būs lieliski, tuvojās atnešanās brīdis. Kādu dienu man vajadzēja aizbraukt uz pilsētu, kur bija norunāts lenčs ar draugiem. Kā vienmēr, aizbraukdams atstāju restorāna adresi un telefona numuru, lai vajadzības gadījumā es nekavējoties būtu sasniedzams. Mēs vēl nebijām beiguši ēst, kad man piezvanīja, ka Šebai sākušās dzemdības, bet mazulis iespriedies un nevar piedzimt. Lauvēns, šķiet, esot beigts. Sēdos taksometrā un, atsteidzies mājās, kopā ar
Džeremiju apsvēru situāciju. Sebai dzīšanās turpinājās jau divarpus stundas, mazulis izskatījās |engans un nepārprotami bija beigts, taču lauvene nespēja no tā atbrīvoties un acīm redzami cieta lielas mokas.
Mums viņu vajadzētu iedabūt mazā krātiņā, — sacīja Džeremijs, — varbūt tad varētu viņai kaut kā pa- līdzēt.
Krātiņš, kurā lauvene pašreiz atradās, diemžēl bija visai liels, un, lai Sebu pārvietotu, mums būtu jāiet pašiem tur iekšā un viņa jāpiespiež pāriet uz otru krātiņu. Šādu risku es neuzdrošinājos uzņemties. Tad man_ ienāca prātā laba doma. Zināju, ka Londonas zooloģiskajā dārzā ir īpaša pistole, ar kuru var dzīvniekam iešaut lādiņu, kas iedarbojas kā injekcija. Ja to iešauj dzīvniekam lāpstiņā vai citā ķermeņa daļā, uz kuru notēmē, organismā tiek ievadīts anestēzijas līdzeklis, antibiotiskās vielas vai kas nu kurā reizē vajadzīgs. Ja es piezvanītu uz Londonu, varbūt viņi man pistoli ar lidmašīnu atsūtītu un mēs varētu Šebu anestezēt. Aizgāju zvanīt uz Londonas zooloģisko dārzu.
Lieki būtu piebilst, ka bija sestdiena. Visi sarežģījumi allaž mēdz notikt sestdienās. Kad beidzot dabūju savienojumu ar Londonas zooloģiskā dārza veterināro ambulanci, man teica, ka viņiem esot gan šāda pistole, bet ar to drīkstot rīkoties tikai dārza galvenais veterinārārsts Dr. Olivers Grehems Džonss. Policija ļoti stingri raugoties, lai šis noteikums tiktu ievērots, un nepieļaujot nekādus izņēmumus. Oliveru Grehemu Džonsu pazīstu ilgus gadus, zināju, ka viņš, ja vien būs iespējams, man palīdzēs. Lūdzu, lai pieaicina viņu pie aparāta. Man ar dziļu nožēlu atbildēja, ka viņa darbā neesot, viņš nedēļas nogali pavadot mājās. Vai varētu uzzināt viņa mājas telefona numuru? Jā, to varot. Un jau pēc brīža man izdevās sazvanīt Oliveru. Paskaidroju situāciju, un viņš saprata manas raizes.
Bet, mīļais draugs, — viņš sacīja, — pirmkārt, bez policijas atļaujas nedrīkstu pistoli nekur sūtīt, un, otrkārt, ja ar to rīkojas cilvēks, kam tā rokās pirmo reizi, tā var būt ļoti bīstama. Ja tu precīzi neaprēķināsi lādiņu, injekcijas adata var iedarboties kā lode, un tu savu dzīvnieku nevis izārstēsi, bet nogalināsi. Sīs pistoles ir ļoti untumainas.
Nu, tad nekas nav līdzams, — es sacīju, — vajadzēs lūkot viņu iedzīt mazākā krātiņā. To, šķiet, dara ar degošu lāpu palīdzību?
Apžēlojies! — Olivers šausmās iesaucās. — To jūs nedrīkstat. Pašreizējā stāvoklī lauvene jūs visus nogalinās. Viņa nebūs ar tādu apiešanos mierā.
Bet kā citādi lai mēs viņai palīdzam?
Olivers brītiņu padomāja. Tad jautāja:
Cik ilgā laikā es varētu nokļūt Džersijā?
Tas atkarīgs no lidmašīnām, — es atbildēju. — Domāju, ka paietu apmēram stunda.
Ja vari man izgādāt vietu lidmašīnā, es aizbraukšu uz zooloģisko dārzu, paņemšu pistoli un anestezēšu lauveni.
Brīnišķīgi! — es priecīgs iesaucos. — Tūliņ sazināšos ar transporta aģentūru un vēlreiz tev piezvanīšu.
Visu piedevām vēl sarežģīja apstāklis, ka vasaras sezona bija zenītā un lidmašīnu biļetes izpirktas — uz Džer- siju lidoja gan jaunlaulātie pavadīt medusmēnesi, gan veselas ģimenes atvaļinājumā. Piezvanīju mums draudzīgai aģentūrai un izskaidroju stāvokli. Vai būtu iespējams dabūt vienu biļeti lidojumam no Hītrovas uz Džer- siju — jo drīzāk, jo labāk? Viņi atbildēja, ka piezvanīšot; pusstundu nosoļoju pa istabu šurp un turp, uztraukumā kodidams nagus. Beidzot iezvanījās telefons. Tā bija aģentūra: jā, viena vieta esot brīva lidmašīnā, kas izlidojot pussešos. Lūdzu, lai brīdina Hītrovu, ka pasažieris būs Dr. Olivers Grehems Džonss. Pēc tam piezvanīju Oliveram un paskaidroju situāciju.
Mīļo dieviņ, — viņš sacīja, — laika gaužām maz. Mēģināšu darīt visu iespējamo.
Būšu lidostā tev pretī.
Labi, — viņš sacīja, — ceru, ka neiestrēgšu mašīnu rindā.
Lidostā sagaidīju viņu un steidzināju uz mašīnu. Oliveram ir tumši mati un lielas, brūnas acis, viņš drīzāk izskatās pēc Hārlijstrīta slavenības nekā pēc veterinārārsta. Ceļā uz zooloģisko dārzu pastāstīju, kas līdz šim noticis. Mazulis vēl joprojām bija iestrēdzis, Seba velti pūlējās dzemdēt un acīmredzot ļoti mocījās. Biju apziņojis abus mūsu veterinārārstus, un tie ieradās ar visiem instrumentiem, jo Olivers mani jau pa telefonu brīdināja, ka Sebai, lai glābtu viņas dzīvību, būs jāizdara ķeizargrieziens. Kad ieradāmies, mūsu veterinārārsti ar darbarīkiem jau bija klāt. Pie lauvenes krātiņa bija uzstādīts operāciju galds, bet virs tā — spoži gaismekļi. Diezgan primitīva operāciju zāle, tomēr labākais, ko šādos apstākļos varējām noorganizēt. Olivers palūkojās uz savu pacienti, kas nogurusi gulēja krātiņa kaktā. Mūs ieraudzījusi, viņa nikni ieņurdējās.
— Jā, — Olivers sacīja, — daudz laika mums nav. Laime, ka tiku ar šo lidmašīnu.
Viņš saudzīgi izsaiņoja anestēzijas pistoli un piepildīja lādiņu ar vajadzīgo narkotisko vielu daudzumu. Uzmanīgi notēmējis, viņš izšāva. Lādiņš dobji noplaukšķēja, atsitoties pret lauvenes sāniem. Viņa mazliet sarāvās, paskatījās uz trāpījuma vietu, bet vairāk ari neuztraucā-s. Injekcija drīz sāka iedarboties, Šeba piecēlās, dažus soļus pastreipuļoja, tad atkal apgūlās. Paņēmuši garu mietu, viegli viņai piebikstījām. Nekādas reakcijas nebija, sapratām, ka viņa zaudējusi samaņu. Aizgājām otrā pusē un atvērām slīdošās durvis, lai iznestu lauveni ārā. Gribēju vispirms sasiet viņai kājas, bet Olivers nevēlējās par to ne dzirdēt. Viņš paskaidroja, ka ar šo anestēzijas līdzekli iemidzināts zvērs, kaut arī šķietamā nemaņā, tomēr var uz mirkli atjēgties, un ar to pilnīgi pietiktu, lai viņš samaltu cilvēku. Olivers gāja pirmais, un es viņam sekoju. Viņš ielika lauvenei mutē koka klucīti un aizsēja purnu. Tādējādi viņai mute bija vaļā, lai vieglāk elpot, taču viņa nevarēja kost, ja gadījumā atgūtu samaņu. Pēc tam sasējām Sebai kājas un sākām vilkt viņu ārā. Lauvene bija ļoti smaga, un vajadzēja sešu vīru, lai viņu uzceltu uz galda. Pēc visiem Hārlijstrīta etiķetes likumiem, Olivers apvaicājās misteram Blempīdam un misteram Bēgam, vai viņi vēlētos izdarīt operāciju. Viņi, tāpat pēc etiķetes, atbildēja — ja Olivers bijis tik laipns un uzņēmies garo ceļu, tad šis gods pienākoties viņam. Vispirms vajadzēja atbrīvot lauveni no mazuļa. Tas bija samērā vienkāršs process. Aplūkojot beigto mazuli tuvāk, mums atklājās ērmota aina. It kā lauvēnu kāds būtu piesūknējis pilnu ar gaisu. Kauli tam bija mīksti un irdeni un galva izkropļota — to deformēja zem ādas sakrājusies gāze.
Pēc tam vajadzēja lauvenei uzmanīgi noskūt vēderu tai vietā, kur būs jāgriež. To izdarīja ar elektrisko matu griežamo aparātu, kuru misters Blempīds šim nolūkam bija paņēmis līdzi. Kad operācijas vieta bija notīrīta un
Olivers nomazgājis un nodezinficējis rokas, operācija varēja sākties. Bija jau krietni vēls un sāka krēslot, tādēļ aizdedzām prožektorspuldzes, ko bijām pierlkojuši virs galda. To gaismā ieraudzīju, ka ārpus lauvu krātiņa režģiem sapulcējies viss zooloģiskā dārza personāls, kas gri- gribēja noskatīties operācijā. Apvaicājos Oliveram, vai viņam nebūtu iebildumu, ja cilvēki ienāktu krātiņā, kur labāk varētu redzēt visu norisi, un Olivers atbildēja, ka loti par to priecātos. Dārza darbinieki sanāca iekšā un nostājās pusaplī ap operācijas galdu, bet Olivers operēdams sīki informēja viņus par visu, ko dara.
Vispirms viņš gareniski pārgrieza lauvenei sānu, tas ar šņācienu saplaka, un no tā izplūda drausmīga smirdoņa. Olivera rokas kustējās ātri un mērķtiecīgi. Viņš paplašināja iegriezumu, nelikdamies ne zinis par smirdoņu, no kuras divi dārza kalpotāji kļuva gluži bāli, tad iegremdēja rokas lauvenes vēderā un izvilka vēl divus lauvēnus. Tie bija tāpat uzpūsti kā pirmais. Visus trīs beigtos mazuļus ielika spainī, lai saglabātu tālākai izpētei un noskaidrotu neparastās parādības cēloni. Olivers izņēma placentas, izskaloja vēdera dobumu, tad aizšuva iekšējo griezumu un pēdīgi sašuva ādu. Brūci apkaisīja ar antibiotiskas vielas pulveri, bet lauvenei piesardzības labad injicēja pencilīnu un streptomicīnu. Seba elpoja sekli, bet vienmērīgi. Operāciju viņa pārcieta ar parasto narkozi — hloroforma masku uz purna; pacientes stāvokli visu laiku kontrolēja misis Blempīda.
Uzmanīgi pārcēlām Sebu no galda uz improvizētām nestuvēm un aiznesām uz speciāli sagatavotu krātiņu, kurš bija pietiekami liels, lai viņa varētu tajā piecelties kājās, tomēr par mazu staigāšanai, jo baidījāmies, ka viņa varētu pārāk drīz sākt kustēties un saraut šuves. Svarīgākais pašreiz bija gādāt par siltumu, lai Šebai nepiemestos plaušu karsonis; sasedzām viņu silti jo silti un vis-? apkārt salikām pudeles ar karstu ūdeni. Pēc narkozes izkaltušo muti un mēli vajadzēja noteiktos intervālos mitrināt ar glikozes šķīdumu. Tas nozīmēja, ka Džofam, kurš tolaik kopa lauvas, bija jādežurē visu nakti, mainot karstā ūdens pudeles un mitrinot lauvenei muti un mēli. Vienu brīdi nakts vidū, kad viņam likās, ka Sebai nav pietiekami silti, viņš, nekā piemērota neatradis, atnesa dūnu pārsegu no paša gultas un uzsedza to slimniecei. Otrā rītā likās, ka lauvene atžirgst normāli. Redzokļi reaģēja
uz gaismu, pamazām atgriezās apziņa, tomēr ne tik lielā mērā, lai viņa kļūtu agresīva.
Vēdera satura paraugu pārbaudīja Līdsas universitātē, kur konstatēja neparastu mikroorganismu Clostridium sordellii, kas rada gāzi. Sie mikroorganismi uzturas zemē, un ar tiem diezgan bieži inficējas mājlopi, taču lokveidīgajiem tie vēl nekad nebija konstatēti.
Pēc operācijas aizvedu visus ārstus uz dzīvokli mazliet iestiprināties, iekams braucu ar Oliveru uz viesnīcu.
Paklau, — viņš man jautāja, — cik cilvēku no personāla bija klāt operācijā?
— Visi, — es atbildēju, — arī tie, kuriem bija brīvdiena.
Žēlīgā debess, — Olivers iesaucās, — kā es priecātos, ja man Londonā būtu tādi entuziasti! Šaubos, vai maz kāds būtu atnācis noskatīties šādu operāciju. Bet tev izdevās sasaukt visu personālu . ..
Es tak viņus nesaucu, — paskaidroju, — visi sanāca no brīva prāta.
Apbrīnojami, — noteica Olivers. — Pacenties, lai viņi vienmēr paliek tādi.
Tieši to jau es daru, — es sacīju.
Un ceru, ka man tas izdevies.
Kad Seba bija pilnīgi atlabusi, nolēmām viņu vismaz pusgadu turēt atšķirtu no Leo, jo nevēlējāmies, lai viņa pēc tik smagas operācijas drīz atkal kļūtu grūsna. Beidzot no jauna sastapušies, abi bija pārlieku laimīgi, un, tiešām, nepagāja ilgs laiks, kad Seba otrreiz bija gaidībās. Mēs, protams, ārkārtīgi uztraucāmies un baidījāmies, bet tagad man pašam piederēja no Amerikas izrakstīta anestēzijas pistole, un, ja rastos nepieciešamība, mums nebūtu jāaicina Olivers no Londonas. Taču Sebai bez grūtībām un sarežģījumiem piedzima divi dūšīgi, apaļi lauvēniņi, un mēs visi atviegloti uzelpojām. Un tomēr viņas drāma vēl nebija galā. Tiklīdz lauvēni bija tiktāl paaugušies, ka viņus atšķīra no mātes, Seba atkal kļuva grūsna.
Tā kā abi lauvēni bija piedzimuši normāli, nešaubījāmies, ka ar nākamo metienu būs tāpat. Bet īsi pirms dzemdībām Seba atkal inficējās ar to pašu mikroorganismu, un mums vajadzēja atkārtot ķeizargrieziena procedūru.
Anestezējām viņu ar pistoles šāviņu, misters Blempids un misters Begs izdarīja ķeizargriezienu un izņēma divus mazuļus, kas bija tāpat piepūsti kā pirmajā metienā. Sebai vēderu sašuva, injicēja penicilīnu un tā joprojām, novietoja viņu īpašā krātiņā, kur viņa bija atradusies pēc iepriekšējās operācijas. Viss šķita norisināmies labi, bet tad vienu dienu, mums visiem par lielām šausmām, viņa izdarīja to, ko necerējām no viņas sagaidīt, bet pret ko bijām bezspēcīgi. Kaut arī krātiņš bija šaurs, viņa tomēr varēja tajā mazliet pakustēties. Droši vien viņa naktī bija piecēlusies, lai apgrieztos uz otriem sāniem, un atrāvusi vaļā šuves.
Nekas cits neatlika kā viņu vēlreiz anestezēt un šuves sastiprināt no jauna. Tas bija ļoti grūts darbs, jo pirmās šuves plīstot bija saplosījušas miesu ap brūci, tādēļ jaunās vajadzēja veidot lieliem, četras piecas collas gariem
dūrieniem, lai tiktu līdz stingrākai ādai un audiem. Kad tas bija paveikts, Seba saņēma kārtējo antibiotisko vielu devu un tika novietota krātiņā. Nākamajā rītā viņa jutās pietiekami atžirgusi un nodzērās mazliet ūdens ar glikozi. Injicējām viņai papildu penicilīna devu un ievadījām fizioloģisko šķīdumu. Bet ap pusdienlaiku elpa kļuva nevienmērīga, nelīdzēja arī zāles sirdsdarbības spēcināšanai. Seba nomira. Bijām ļoti nelaimīgi, jo tikām darījuši visu, lai viņu glābtu. Trešā operācija salauza viņas spēkus.