Godājamais mister Darel!
Sajās dienās mūsu priekštelpā ielidoja dzenis un sāka kalt caurumu vecātēva pulksteni. Vai to var uzskatīt par neparastu gadījumu?
Man šķiet, Edgars Volless reiz teicis — ja cilvēkam ir viena iesauka, to var uzskatīt par cieņas izpausmi, bet, ja rodas divas vai vairāk, tas nozīmē, ka šo cilvēku nemīl. Cik man zināms, mums ar Džekiju zooloģiskajā dārzā ir tikai pa vienai iesaukai, ja to vispār var uzskatīt par iesauku: personāls mūs dēvē par misteru un misis D. Liekas, to iesāka Seps Melets.
Seps ar cirtainajiem matiem, zilajām acīm un plato smaidu pār visu ģīmi neapšaubāmi ir glītākais vīrietis mūsu kolektīvā. Savā laikā viņš salauzis tik daudz siržu, ka man negribas ne atcerēties, un praktiski neviena meitene, kas strādāja putnu sektorā, nav palikusi vienaldzīga pret viņa valdzinošo burvību. Atceros meiču, kas bija tik neprātīgi viņā iemīlējusies, ka aizgāja pie Džeremija sūdzēties: viņa nespēšot mūsu zooloģiskajā dārzā strādāt, ja Seps neatbildēšot uz viņas jūtām. Stāstījuma vidū viņa ievaidējās: «O, mister Molinson, es viņu mīlu tik briesmīgi, ka man metas nelabi!» — un izskrēja gaitenī, kur visi redzēja, ka viņai patiesi kļuvis nelabi. Bieži esmu brīnījies, kādēļ mums nevienam neienāca prātā iesaukt Sepu par_ Donžuānu, jo viņam otrais vārds ir Zuans. Bet, reiz par Sepu iesaukts, viņš uz visiem laikiem paliks Seps. Viņa pārziņā ir mūsu lielā putnu kolonija.
Putniem parasti nepiemīt tik spilgta rakstura izpausme kā zvēriem, bet laiku pa laikam mums gadās kāds putns, kas gribot negribot jāuzskata par personību. Visilustratīvākais piemērs tam laikam bija mūsu Trampijs, pelēkspār- nainais taurētājputns no Dienvidamerikas. Pelēkspārnai- nie taurētāji ir apmēram vistas lielumā, ar augstu, izvelbtu pieri, kas norāda uz attīstītu intelektu, un lielām, valgām acīm. Tā kā Trampijs bija rāmas dabas un piejaucēts, ļāvām viņam brīvi pastaigāties pa zooloģisko dārzu. Viens no viņa pamatdarbiem bija palīdzēt jaunpienākušiem iemītniekiem «iekārtoties». Tas nozīmē, ka viņš nostājās pie jaunatnācēja krātiņa vai — vēl labprātāk — pašā krātiņā un palika tur veselu diennakti, līdz pārliecinājās, ka jaunais jūtas labi; tad viņš gāja meklēt citu nodarbošanos.
Trampijam nezin kāpēc patika pārlidot pār aploka žogu un kaitināt abus pingvīnus, kas mums toreiz piede-
rēja. Tie cietās, cietās, bet kādā jaukā dienā metās pretuzbrukumā, un vienam pingvīnam ar veiksmīgu triecienu izdevās iegrūst Trampiju dīķī. Trampijs, protams, nebija līdensputns un pilnīgi nokļuva pingvīnu varā. Mēs viņu atradām asinīm noplūdušu nevarīgi peramies pa dīķi un nodomājām, ka pagalam būs mūsu Trampijs. Viss zooloģiskais dārzs jau sāka sērot. Tomēr izvilkām viņu no dīķa, un nākamajā dienā Trampijs, gan zaudējis kaujā dažas spalvas un ieguvis dažas brūces, atkal pastaigājās pa dārzu, sveicinādams katru, kas nāca pretī. Trampijs allaž izvadīja pēdējos apmeklētājus, vienreiz pat iekāpa tiem līdzi autobusā, laikam gribēdams droši pārliecināties, ka viesi nav nomaldījušies.
Trampijs piedzīvoja negaidītu galu, un Šepam tas ļoti ķērās pie sirds, jo viņš jutās nelaimē vainīgs. Viņš nesa pār muguru lielu, smagu maisu ar zāģskaidām uz zīdītāj- dzīvnieku mītni. Trampijs pēc paraduma sekoja Sepam uz pēdām, bet Seps to neredzēja. Nepaskatīdamies atpakaļ, viņš pie attiecīgā krātiņa nometa smago zāģskaidu maisu zemē. Trampijs pagadījās apakšā un bija uz vietas beigts. Mēs visi ļoti bēdājāmies, bet nu mums ir divi jauni
Trampiji, kas arī drīkst skraidīt brīvā. Pagaidām viņos gan vēl nejūt vecā Trampija personību, tomēr ceram, ka ar laiku tā attīstīsies.
Otrs putns ar spilgtu individualitāti bija mūsu kalnu krauklis Dingls. Sie īpatnējie vārnu dzimtas pārstāvji ir melni, ar sarkanām kājām un garu, līku, sarkanu knābi. Dingls kopš agras bērnības bija cilvēku audzināts, tātad pilnīgi piejaucēts. Ieguvuši Dinglu, dažas dienas paturējām viņu dzīvoklī, bet, kad bija sasista astotā glāze, pārvietojām viņu uz aviāriju. Dingls bija ļoti mīlīgs putns, un vislielāko baudu viņam varēja sagādāt, kasot galvu; tad viņš ierušinājās jums klēpī, aizvēra acis un ekstāzē trīsināja spārnus. Viņam patika tupēt Džekijai uz pleca un ar knābi bužināt viņai matus, laikam cerot tur atrast kādu mitreni vai citu tamlīdzīgu gardumu; kādu dienu, sēdēdams man uz pleca, viņš iebāza man ausī papīra kumšķi tik veikli, ka es nedabūju ne atjēgties; laikam viņā bija pamodies deģenerēts ligzdas taisīšanas instinkts. Man vajadzēja papīru no auss izvilkt ar pinceti. Dingls neļaunojās, kad viņu iesprostoja aviārijā, viņš allaž pielido klāt aprunāties un ļauj, lai viņam pa režģu starpu pakasa galvu.
Mums ir krietni daudz runājošu putnu. Piemēram, papagailis Suku, kas vakaros, kad izdzēš gaismu, pats sev novēl: «Arlabunakti, Suku.» Un mums ir kalnu maina Ali, kas prot pateikt: «Kur ir Trigers?» un «O-o-o-o, kāds labs, mazs puisītis!» Vislabāk tomēr runā mūsu mazais mainas papagailis, kuru saucam par Tapensu. Ja pieejat pie viņa būra, viņš smejas un ķiķina, bet, ja pakasāt viņam vēderiņu, viņš aizver acis un saka: «O-o-o-o, cik jauki! O-o-o-o, cik jauki!»
Daudzi man jautājuši, vai es domājot, ka runājošie putni saprot, ko saka. Lāgā nezinu, ko tādās reizēs atbildēt. Piemēram, Tapenss, kad viņam kasa vēderiņu, «0- o-o-o, cik jauki!» saka droši vien tādēļ, ka viņa agrākie īpašnieki būs lietojuši šos vārdus, viņu ieskādami. Bet vienu dienu viņš izdarīja kaut ko tādu, kas man lika domāt, ka viņš patiesi saprot, ko runā. Misters Holijs, mūsu sensenais un ļoti cienījamais dārznieks, cirpa dzīvžogu pie Tapensa būra; pēkšņi viņš atkraukājās un nospļāvās. Tapenss, to redzēdams, tūliņ iesaucās: «Netīrais vecis!» Misteru Holiju tas uzjautrināja tādā mērā, ka viņš visu dienu staigāja, klusi savā nodabā smiedams.
Par papagaiļiem klīst milzums nostāstu, un, manuprāt, vairums no tiem ir stipri apšaubāmi. Tomēr zinu divus gadījumus, kad man likās, ka papagaiļa rīcība sniedzas pāri iemācīto vārdu atkārtošanai. Pirmais gadījums atve- dināms uz papagaili, kas piederēja maniem draugiem Grieķijā. Ik dienu papagaiļa būri iznesa ārā un novietoja koku paēnā. Reiz kāds zemnieks piesēja savu ēzeli dzīvžoga otrā pusē; ēzelis tūliņ pēc savas cilts paraduma pacēla galvu un laida vaļā gari stieptus brēcienus, katru solo partiju pa ēzeļu modei nobeigdams ar krācienu. Papagailis, galvu piešķiebis, visu laiku ļoti vērīgi klausījās, un, tiklīdz ēzeļa brēcieni apklusa, skaidri un ar nepārprotamu jautājuma intonāciju balsī iesaucās: «Kas noticis, mīļumiņ?»
Otrs nostāsts attiecas uz Āfrikas pelēko papagaili, kurš dzīvoja pie maniem draugiem Atēnās. Putnam bija diezgan liels vārdu krājums — protams, grieķu valodā, un saimnieki ar viņu ļoti lepojās. Notikums atgadījās kādā «atvērto durvju dienā» — tajā nedēļas dienā, kad draugi zināja, ka jebkuru brīdi var iegriezties un izdzert tasi tējas. Draugu pulciņā par sarunu galveno tematu todien izvērsās papagailis un viņa vārdu krājums. Kāds viesis ieminējās, ka papagaiļi vispār neprotot runāt, tikai iz~ grūžot nesaprotamas skaņas, ko iedomīgie saimnieki tūliņ ņemoties tulkot: «Paklausieties, ko viņš teica. Viņš sacīja to un šito.» Turēdams tējas tasi vienā un rauša gabalu otrā rokā, viņš piegāja pie papagaiļa būra un sacīja: «Tu taču nemaz neproti runāt, Pollij, vai ne?» Papagailis viņu brītiņu pamatīgi noskatīja, tad īpatnējā, hameleona gaitai līdzīgā gaitā, kādā papagaiļi kustas, aizčāpoja pa laktiņu viesim pretī, piešķieba galvu un loti skaidri un nepārprotami noteica: «Iepūt man!» Visa sabiedrība šausmās sastinga. Papagailis pirms tam nekad nebija izrunājis šo teikumu, un arī vēlāk tas vairs netika dzirdēts, bet šajā vienā reizē viņš to kā zvanīt nozvanīja, un nekas vairs nebija glābjams. Visinteresantākais šajā notikumā bija uzrunātā ciemiņa reakcija: viņš nolika tējas tasi un rauša gabaliņu, paņēma platmali un spieķi un, dusmās nobālis, pameta sabiedrību, teikdams, ka negribot palikt tādā mājā, kur apvaino viesus.
Ziema ir tas gadalaiks, kad putni mums sagādā vairāk raižu nekā visi pārējie dzīvnieki kopā, — īpaši tie putni, kas dzīvo aplokos vai aviārijos, jo gaužām jāuzmana, lai viņi nesaaukstejas vai — kas ir vel ļaunak — ne- apsaldē kādu locekli. Apsaldējums tādiem putniem kā flamingi var izraisīt ļoti smagas sekas, piemēram, pirkstu amputāciju. Visgrūtākā mums bija 1962./1963. gada ziema. Tādu Džersijā neviens neatcerējās piedzīvojis. Zemi klāja ap divas pēdas bieza sniega sega, un arī pati zeme bija sasalusi divu pēdu dziļumā. Nepietika ar to, ka mums bija darba pilnas rokas ar saviem putniem: pie mums saradās milzums savvaļas putnu, kurus mocīja bads. Nebeidzamā straumē uz zooloģisko dārzu lidoja māju un meža strazdi un sarkanrīklītes. Ķērāmies pie vienīgā iespējamā līdzekļa — slēdzām putnu mītni publikai (nevar gan teikt, ka šajā laikā mums būtu bijis daudz apmeklētāju) un palaidām tur visus putnus, ko mums atnesa vai kas paši atlidoja pie mums. Tur vismaz bija silti un mēs varējām sabērt papilnam barības. Vienu brīdi mums bija četrdesmit lauči, divdesmit piecas ūdensvistiņas un viens dumpis, divi gulbji un vesels bars sīku putniņu, visi saspiesti nelielajā putnu mītnē. Sajā saltajā ziemā vienu dienu kāds klauvēja pie parādes durvīm. Aizgājis atvērt, ieraudzīju uz sliekšņa visīstāko hipiju. Noaudzis ar pinkainu vaigu- bārdu, nezin kad skuvies, gariem, lēkšķainiem, netīriem matiem, ģērbies nospeķotās, apskrandušās lanckās, turklāt diezin vai visā savā deviņpadsmit gadus ilgajā mūžā vispār kādreiz mazgājies. Katrā padusē viņam bija pa laucim.
Paklau, draugs, — viņš mani uzrunāja, — vai tu nevari paglābt šitos abus nabagus, kamēr tie vēl nav pavisam noasiņojuši?
Biju ārkārtīgi pārsteigts. Paņēmis putnus, apskatīju tos un redzēju, ka abi ir sašauti, bet ievainojumi nav bīstami — skarta tikai miesa, kas ātri sadzīs. Tomēr putni bija vāji un pavārguši. Pārmetoši palūkojos uz hipiju.
Biji pamedīt, ko? — es jautāju.
Nē, — viņš sacīja, — ne jau es. Viens draņķa francūzis. Sašāva šitos man acu priekšā, bet es redzēju, ka nabadziņi nav beigti, un pievācu. Pēc tam atņēmu viņam šauteni un sadevu tā, ka man liekas, šitais tips tik drīz vairs medībās neies.
Mēs katrā ziņā darīsim, ko varēsim, — es apsolīju. — Paldies, ka atnesi tos šurp. Mums jau kādi četrdesmit ir priekšā.
— Tā tava darīšana, draugs, — viņš sacīja. — Paldies, ka paņēmi.
Un viņš aizbrida pa dziļo sniegu, no kurienes nācis. Noskatīdamies viņam pakaļ, nodomāju, cik aplam ir spriest par cilvēku pēc viņa ārienes. Ja man nostādītu priekšā veselu rindu jauniešu, šis gan būtu pats pēdējais, kurā es saskatītu zelta sirdi aiz raupjās ārienes.
Otrreiz mums uzbruka smagas raizes, kad nogrima tankkuģis «Torrey Canyon», saceļot milzu troksni presē un vēršot sabiedrības uzmanību uz lielajām briesmām, kas no naftas izplūduma draud jūras putniem. Diendienā mēs baiļpilni sekojām katram jaunam ziņojumam par milzīgo naftas lāmu. Piepeši, mums par lielām šausmām, paisums un vējš sāka dzīt izplūdušo naftu tieši uz Normari- dijas salām un drīz vien — tieši mums virsū. Sapratu — ja tā turpināsies, tad ne. tikai aizies bojā jūras kraukļu un alku kolonijas, kas dzīvo Normandijas salās, bet mums jāsagatavojas arī glābt simtiem, pat tūkstošiem naftā samirkušu jūras putnu. Ar vislabāko gribu mēs savā zooloģiskajā dārzā nevarējām izmitināt vairāk par četrdesmit vai piecdesmit putniem. Kaut kas bija jādara, turklāt drīz, tādēļ piezvanīju Dzīvnieku aizsardzības biedrības šejienes organizācijai un izstāstīju, kas gaidāms. Viņi man atbildēja, ka arī paši varot izmitināt tikai ap četrdesmit, labākajā gadījumā piecdesmit putnu. Ar šo platību nepietiktu pieplūdumam, kādu es gaidīju; piezvanīju Serennai Kaltorpai un lūdzu, vai viņa nevarētu atbraukt pie manis, lai kopīgi izplānotu glābšanas kampaņu. Viņa atbrauca un kā ģeniāls karavadonis ļoti drīz noorganizēja darbos visu salu.
Kantorī pie sienas izkārām lielu Džersijas karti un dažādās vietās saspraudām kniepadatas ar krāsainām galviņām. Vienas adatiņas norādīja, kur meklētājiem jāiet gar jūras un līču krastu, citas — kur savācami putni, un vēl citas — kur tie novietojami. Visi piedalījās kampaņā ar lielu sajūsmu. Skauti, gaidas un jūras skauti gāja patruļās, to pašu darīja arī pieaugušie salinieki, kas varēja atlicināt brīvu brīdi. Daudzi vieglo un smago mašīnu īpašnieki gribēja piedalīties putnu transportēšanā, un mums piedāvāja dažādus šķūņus un nojumes, kur putnus turēt. Kādas viesnīcas laipnais direktors pat nodeva mūsu rīcībā hoteļa peldbaseinu, kurā, ja tam apvilktu ao_- kārt stiepļu sietu, varētu novietot pāris simtu putnu. Tā sagatavojušies, gaidījām, kad nafta sasniegs mūsu krastmalu. Taču neizprotamas likteņa kaprīzes dēļ vēji un straumes sagriezās uz citu pusi, un, kaut arī naftas izplūduma aste mazliet skāra vienu vai divas Normandijas salas un nodarīja zināmus zaudējumus, lielums aizslīdēja mums garām uz Francijas piekrasti. Mums pagadījās tikai kāds pusducis naftā samirkušu putnu, tā ka visi lielie priekšdarbi izrādījās veltīgi, tomēr sapratām, ka nepieciešamības gadījumā būtu bijuši sagatavoti. Kad naftas lāma pieslīdēja pie Francijas krastiem, franči, šķiet, nemaz nebija tam sagatavojušies, un tūkstošiem jūras putnu aizgāja bojā.
Vienā jaukā pavasara dienā, būdams īpaši labvēlīgā noskaņojumā, devos meklēt Sepu. Ja Seps neatbildēja pa vietējo telefonu, kas darbojas visā zooloģiskajā dārzā, tad droši zināju, kur viņu atrast: tad viņš bija tā sauktajā Sepa laukā. Tā ir liela paliena pie gulbju mītnes, uz dienvidiem nolaidena pļava, kas izvēršas sirpja veidā un kam gar nogāzes kraujo malu tek strauts. Strautu Seps bija aizdarnbējis, tā radot vairākus nelielus dīķus, kuros audzēja savus putnus. Dīķos mitinājās pīles un zosis, bet krastos — fazāni. Fazānus Seps mīlēja no visiem putniem viskvēlāk, un tieši togad viņam tie lieliski padevās. Nogāju pavasara saules pielietajā pļavā. Tur valdīja parastā kakofonija: zosis gāgināja, pīles pēkšķēja, fazānu mazuļi sīki čiepstēja savos aplokos, bet viņu audžumātes — fa- zānēnu augumam piemērotās bentamvistas — lepni kluk- stēja. Tur atradu Sepu viņa uzticamā aitu suņa un pun- duršnaucera sabiedrībā jautri svilpojam; viņš patlaban vēroja būri, kurā tekalēja daudzi mazi, pūkaini bumbulīši, neatstādamies no bentamvistas, kas klukstēdama kašājās, meklējot barību.
Labrīt! — es uzsaucu, piegājis tuvāk, un Seps pacēla galvu.
Labrīt, mister D., — viņš atsaucās, — nāciet paskatīties uz šiem!
Piegāju pie aplociņa apbrīnot pūkainos kamoliņus, kas drūzmējās ap audžumāti.
Kas tie tev tādi? — apvaicājos, jo man pirmajā acu uzmetienā visi fazāni šķiet vienādi un es neprotu tos nemaldīgi atšķirt pēc sugām.
Tie ir elioti, — Seps lepni paskaidroja, — nupat šonakt izšķīlušies. Gribēju nogaidīt, kamēr tie mazliet ap- žūst, un tad iet pasaukt jūs.
Brīnišķīgi! — es nopriecājos, jo Eliota fazāni ir apdraudēto dzīvnieku sarakstā un savvaļā tiem draud iznīcība.
No astoņām olām izšķīlušies astoņi cālēni, — Seps stāstīja, — nemaz nebiju cerējis, ka tik labi veiksies.
Visi izskatās veseli un dūšīgi.
Viens šķiet gan tāds pavārgāks, bet domāju, ka atžirgs, — sacīja Seps.
Atnācu pavēstīt tev jaunumu, — es iesāku. — Tā kā šogad tev tik labi vedies ar fazāniem, esmu nolēmis nopirkt tev fazānu pāri, kādu vien tu pats no pārdošanā esošajiem izvēlēsies. Saproti, tos nepirks ne zooloģiskais dārzs, ne trests, tos pirkšu es personiski, lai izteiktu tev pateicību par lielisko darbu.
Vai traks — patiesi? — Seps iesaucās. — Paldies, mister D.
To solot, man nebija ne jausmas, kas mani gaida.
Ik rītu ar kārtējo pastu saņemam tirgotāju katalogus ar piedāvājumiem no visām pasaules malām. Tos sakrauju kaudzē uz sava rakstāmgalda un izskatu, vai neatradīšu kaut ko ļoti retu un trestam vērtīgu. Tajā rītā, par kuru ir runa, es izšķirstīju katalogus, tomēr neievēroju, ka tiktu piedāvāts kas sevišķi iekārojams. Nodevu sarakstus kantorī, kur ar tiem varēja iepazīties visi darbinieki. Drīz vien pie manām durvīm atskanēja klauvējiens, un, kad uzsaucu: «Iekšā!» — durvīs parādījās Sepa galva.
Vai drīkstu uz mirkli jūs patraucēt, mister D.? — viņš jautāja. Seps bija satraukumā gluži bāls, ne vēsts no parasti jautrā, bezbēdīgā puiša.
Nāc vien iekšā, — es aicināju. — Ko teiksi?
Sažņaudzis rokā sarakstu, viņš aizvēra durvis.
Vai jūs šo sarakstu izskatījāt? — viņš čukstus jautāja.
Kuru?
Jabiras.
Jā, izskatīju, — es atteicu. — Kālab tu jautā? Kas tad tajā tāds ir?
Vai jūs patiesi neievērojāt? Baltausainie fazāni.
Vai esi pārliecināts?
Pilnīgi pārliecināts, — Seps sacīja. — Skatieties, šeit…
Viņš nolika katalogu man priekšā uz galda un pabakstīja ar pirkstu, kur melns uz balta stāvēja rakstīts: «Drīzumā saņemsim baltausainos fazānus.» Cena nebija minēta. Tā nebija laba zīme, jo cenu parasti nenorāda tad, ja piedāvātais dzīvnieks ir dārgs. Tā kā šeit bija runa par baltausainajiem fazāniem, ļoti labi sapratu, kas gaidāms. Pirmkārt, tie ir vieni no lielākajiem un izskatīgākajiem ausainajiem fazāniem. Otrkārt, savvaļā tie droši vien jau iznīkuši. Treškārt, cik vispār zināms, visā pasaulē dzīvo tikai septiņi baltausainie fazāni, galvenokārt Amerikā. Es nopūtos. Gaužām labi apzinājos, ka trestam šie putni vajadzīgi, atcerējos arī Sepam nesen doto solījumu.
Labi, — es, padevies liktenim, sacīju, — bet tad ieteicu tev tūliņ viņiem piezvanīt, jo visi zooloģiskie dārzi tiem kritīs virsū kā vanagi. Tikai saproti, Sep, cenai jābūt cik necik pieņemamai. Pasakainu naudu izdot nevaru.
O, jā, es saprotu, — viņš atteica.
Viņš piegāja pie telefona un tūliņ dabūja savienojumu ar Holandi.
Misters van den Brinks? — viņš jautāja, un balss viņam aiz uztraukuma ķērās. — Zvanu sakarā ar baltausainajiem fazāniem jūsu katalogā.
Sekoja ilgs klusums, kamēr viņš klausījās, ko saka van den Brinks.
Jā, — Seps sacīja, — jā, saprotu.
Viņš lūdzoši paraudzījās uz mani un ar roku aizsedza klausuli.
Viņam fazānu vēl nav, tie ir ceļā. Un viņš prasa divi simti piecdesmit mārciņu gabalā.
Es iekšķīgi novaidējos, bet solījums paliek solījums.
Labi, — es piekritu, — saki, ka mēs vienu pāri pērkam.
Mister van den Brink, — Seps trīcošā balsī sacīja, — mēs pirksim vienu pārīti. Vai jūs, lūdzu, mums tos rezervēsiet? Jā, Džersijas zooloģiskajam dārzam . .. pilnīgi pareizi. Paziņosiet? Noteikti paziņosiet, kad tie gaidāmi? .. . Jā, saprotu — caur Parīzi.. . Tas mums ļoti izdevīgi. Sirsnīgi pateicos. Uz redzēšanos.
Nolicis klausuli, viņš briesmīgi drūmā izskatā sāka soļot pa istabu.
Kas nu tev vainas? — es apvaicājos. — Es taču sacīju, ka mēs pārīti pērkam. Kādēļ tu izskaties tik nīgrs?
Jā … Jā, es tikai domāju, ka ar vienu pāri nav nekādas drošības.
Mīļo draudziņ, — es teicu, — kā nekā, man tavi fazāni maksā piecus simtus. Pirkt vēl otru pāri es, nudien, nevaru atļauties.
Nē, nē! — Šepa attrauca. — Es nemaz nedomāju, ka tie jāpērk jums. Tos pirktu es. Vai jūs man atļautu nopirkt vēl vienu pārīti? Būtu daudz drošāk, ja mums piederētu divas vistas un divi gaiļi.
Paklau, Sep, — es sacīju, — tie tomēr ir un paliek pieci simti. Vai tad tev ir tāda nauda?
O, jā, — Seps nepacietīgi atbildēja, — man ir … nauda man būtu. Ja tikai … ja tikai jūs atļautu tos iegādāties.
Protams, ka atļauju tev viņus pirkt, ja gribi tērēties, — es sacīju, — bet tā ir liela nauda.
Pirkt vienu pāri, savukārt, ir liels risks. Kas notiks, ja zaudēsim vienīgo gaili vai vistu? — Seps teica. — Es tātad drīkstu?
Protams, drīksti. Bet tad tev vajadzētu tūliņ piezvanīt vēlreiz.
Pēc dažām minūtēm viņš atkal runāja pa telefonu.
Mister van den Brink? Vēlreiz par jūsu baltausai- najiem fazāniem … Esam nolēmuši pirkt nevis vienu, bet divus pārīšus … Jā, divus pārus … Vēlreiz sirsnīgi pateicos. Uz redzēšanos.
Seps nolika klausuli un uzmeta man starojošu skatienu.
Tā, ar diviem pāriem tiešām varēsim kaut ko uzsākt, — viņš noteica.
Taču putnu pirkšana bija tikai sākums, jo nu vajadzēja tiem iekārtot divus aviārijus tīrā vietā — tas nozīmē tur, kur vēl nav turēti citi putni un fazāniem nedraudētu infekcija. To izdarījuši, sākām gaidīt baltausainos. Pagāja nedēļa pēc nedēļas, mēs regulāri zvanījām misteram van den Brinkam, kurš ikreiz ļoti atvainojās, aizbildinādamies, ka putnus sūtīšot no Pekinas caur Maskavu, caur VDR, tad uz Parīzi un tikai tad pie mums, tātad ceļš garš un sarežģīts. Viņš nogādāšot tos mums, cik drīz vien iespējams. Beidzot pienāca lielā diena, kad viņš mums piezvanīja un paziņoja, ka fazāni jau esot Austrumberlīnē un nākamajā dienā tikšot nosūtīti tālāk. Seps todien bija tik satraukts, ka sarunājoties vispār nespēja koncentrēties. Viņš izmisīgi gaidīja, kādā stāvoklī saņemsim baltausainos.
Beidzot tos atveda no lidostas. Notrausām no būra maisa pārvalku un ieraudzījām savus divus baltausaino fazānu pārus: skaistus, lielus, baltus putnus ar krāšņām spalvām un lepnā lokā izliektām astēm, sarkaniem vaigiem un melnām sekstēm. Putni bija neaprakstāmi daiļi, un mēs nespējām novērst no tiem acis. Tad saudzīgi aiznesām būri uz aviārijiem un ielaidām katru pāri savā.
Trīs putni bija ļoti tramīgi, un Seps domāja, ka tie esot sagūstīti savvaļas putni, nevis nebrīvē izperēti un izaudzēti. Ceturtais turpretī bija ļoti rāms. Tas bija gailis un tik rāms, ka mums sāka mosties aizdomas. Seps putnus pabaroja, nolika tiem ūdeni un, tā kā tie bija tik tramīgi, piesedza aviārijus ar maisa drānu, lai garām ejošā publika tos lieki nesatrauktu. Nākamajā rītā mēs ar Sepu aizgājām apskatīt fazānus, un rāmais gailis bija kļuvis vēl rāmāks, tik lēns, ka mēs sapratām — ar viņu kaut kas nav labi. Bet, kamēr piezvanījām Tomijam Bēgam, lai paprasītu padomu, putns nobeidzās. Tomijs atnāca un izdarīja sekciju; tad arī uzzinājām nāves cēloni: putna plaušas bija saēdusi aspigiloze. Tā ir sēnīšu slimības viru- lenta forma; tikusi plaušās, slimība attīstās drausmīgi strauji, un pret to nav nekādu zāļu. Tomēr putns arī šādā stāvoklī būtu varējis nodzīvot vēl vairākus gadus, bet ilgais ceļojums bija viņu nomocījis. Tas paātrināja plaušu slimību, un putns nobeidzās.
— Man šķiet, tiešām esam rīkojušies prātīgi, iegādājoties divus pārus, — sacīju Sepam.
Jā, — viņš piekrita, — ziniet, man jau pašā sākumā bija tāda sajūta, ka var atgadīties kaut kas tamlīdzīgs. Vai nebūtu briesmīgi, ja mums piederētu tikai viens pārītis?
Man atlika to vienīgi apstiprināt.
Nu mums bija palikušas divas vistas un viens gailis, bet tie visi trīs, cik varējām spriest, bija ļoti žirgti, un mēs cerējām, ka izdosies tos pavairot. Vasarā un nākamajā ziemā tie itin labi iejutās un nākamajā pavasarī bija kļuvuši diezgan rāmi un droši. Gailim viena vista, šķiet, patika labāk nekā otra, tālab nošķīrām pāri vienā aviārijā, bet vientuļo vistu turējām atsevišķi. Tad vienu rītu Seps iedrāzās manā kabinetā ar baltausainā fazāna vistu rokās.
Žēlīgā debess! — es iesaucos. — Kas noticis? Viņa taču nebūs sadauzījusi galvu?
Fazāni izbailēs mēdz šauties stāvus gaisā kā raķetes, atsitas ar galvu pret krātiņa griestu pinumu un lāgiem norauj galvai visu ādu.
Nē, ir vēl ļaunāk, — atteica Seps, — viņa nespēj izdēt olu.
Putns acīmredzot jau ilgi bija mocījies, pūlēdamies izdēt olu, un bija pavisam vārgs. Iedevām vistai ūdeni ar glikozi, tad piezvanījām Tomijam Bēgam. Viņš ieteica injicēt vistai penicilīnu un tad ķerties pie parastajiem līdzekļiem, lai dabūtu olu laukā veselu. Izdarījām injekciju un pēc tam mēģinājām ar eļļas, tvaiku un visu mums zināmo līdzekļu palīdzību izdabūt olu. Velti. Nekas nelīdzēja, un putns pats bija pārāk nomocījies, lai darītu kaut ko no savas puses. Atlika vienīgi sadauzīt neizdētajai olai čaumalu un izvilkt to ārā pa daļām; tā ir ļoti bīstama procedūra, kas var izraisīt peritonītu. Mums laimīgi izdevās izņemt sadauzīto olu ar visu saturu, pēc tam ievadījām vistai silta ūdens klizmu, lai justos droši, ka iekšā nepaliek nekas, ko mēs varbūt nebūtu pamanījuši. Novietojām vistiņu tumšā kaktā siltumā un atstājām atžirgt. Bet divas stundas vēlāk tā bija pagalam. Abi ar Sepu klusēdami noraudzījāmies uz beigto putnu.
Lai nu kā, — es mēģināju rādīt mundru vaigu, — mums taču viens pāris tomēr vēl paliek.
Jā, — sacīja Seps, — paliek gan. Bet jūs jau pats zināt — gailim tā vista ne visai patīk.
Nekas, nekas, gan iepatiksies, — es noteicu.
Novietojām abus kopā. Dējamais un perējamais laiks togad jau bija pagājis, tādēļ saspringti gaidījām nākamo pavasari. Putni pamazām bija itin labi sadraudzējušies, gailis izrādīja pret vistiņu pat zināmu patiku. Un tad kādu dienu Seps ienāca kantorī drūmāks par drūmu.
Atkal baltausainie, — viņš sacīja.
Ak dieviņ, kas tad atkal? — es iesaucos. — Kas noticis?
Nāciet paskatīties, — Seps aicināja.
Aizgājām pie aviārija un ielūkojāmies iekšā. Gailis kliboja tik stipri, ka man likās — viņš salauzis kāju. Seps domāja, ka putns naktī no kaut kā nobijies, pacēlies spārnos un, atpakaļ krizdams, aizķēries ar pirkstiem režģī un savainojis gurna muskuļus, varbūt pat skarts kāds nervs. Mēs ar Sepu saskatījāmies un abi sapratām, ko domā otrs. Ja gailim neklausa viena kāja, viņam ir grūti, varbūt pat neiespējami mīt vistu. Ja nepratīsim kāju izārstēt, tad maz cerību tikt pie baltausaino fazānu cālīšiem. Sagatavojušies visļaunākajam, notvērām gaili un aplūkojām ievainoto kāju. Izmežģīts gurns nebija, lauzts arī ne, tātad mūsu sākotnējā diagnoze par sastiepumu deva mums zināmas cerības, ka putns atlabs. Injicējām gailim D3 vitamīnu, līdzekli, kas darījis brīnumus paralīzes ārstēšanā; mēs to dažkārt ar lieliem panākumiem esam lietojuši, ja pērtiķiem iestājās kāju paralīze. Taču mūsu fa- zāngailis neatveseļojās. Viņš klumburoja pa krātiņu, tik tikko ar slimās kājas pirkstgaliem pieskardamies pie zemes, lai noturētu līdzsvaru. Es nekad nebildu ne vārda Sepam, un Seps neteica ne vārda man, bet abi sirds dziļumos sapratām, ka mūsu mēģinājums ieaudzēt baltausainos fazānus nolemts pilnīgai neveiksmei.