Semjuels Džons Atiru ar Filipa Ansumana starpniecību Bambavullo Sarkanā Krusta skolā Godājamais ser!
Laipni Jūs lūdzu attīstīt manu kodaksa filmu 221, kuru nosūtu ar savu brāli Filipu Ansumanu. Ja iespējams, lūdzu, attīstiet to un nokopējiet.
Es brauktu viņam līdzi, bet patlaban saceru dziesmu, kuru varēšu Jums uzdāvināt nākamnedēļ. Esmu skolnieks un mācos Vezleja vidusskolā Sezbvemā.
Patiesā cieņā Semjuels Džons Aliru
Ilgu laiku pūlējos pierunāt BBC, ka būtu labi uzņemt filmā dzīvnieku kolekcionēšanas ekspedīciju, bet televīzijas sabiedrība izrādīja neiedomājamu tuvredzību. Centos viņus pārliecināt, ka interesantākais šādā ekspedīcijā ir ne tikai dzīvnieku gūstīšana, bet arī to saglabāšana un pārvešana pa jūru uz Angliju. Manuprāt, tā ir lieliska viela filmai. Taču viņi vilcinājās turpat vai veselu gadu, pirms piekrita. Biju ļoti priecīgs, jo sapratu, ka tā būs lieliska izdevība mūsu trestam. Vispirmām kārtām — popularizācija; otrkārt, trests iegūs savai kolekcijai interesantus dzīvniekus; un pēdīgi, treškārt, man nevajadzēs kā visos iepriekšējos ceļojumos visu finansēt vienam pašam, šoreiz ekspedīciju finansēs BBC. Kaut arī trestam šajā laikā jau klājās tiešām labi, tomēr rikot dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas mums vēl nebija pa spēkam.
Sākumā gribējām doties uz Gvajānu, bet politiskais stāvoklis tolaik tur bija nestabils, tādēļ no šīs domas atteicāmies. Man reiz gadījās ekspedīcijas laikā piedzīvot apvērsumu un nemieru dēļ pusi dzīvnieku vajadzēja atlaist brīvībā, un es nepavisam nevēlējos, lai kaut kas tamlīdzīgs notiktu BBC daudzsēriju filmas uzņemšanas laikā. Apsvēris visas iespējamās vietas, izšķīros par Sjer- raleoni. Tas ir Rietumāfrikas novads, kur man vēl nekad nebija laimējies būt; tur atrodami vairāki sevišķi interesanti dzīvnieki, kas trestam būtu vērtīgs ieguvums, turklāt es ļoti mīlu Rietumāfriku un tās iedzīvotājus. Mani iepriecināja vēsts, ka filmēšanu vadīs Kriss Pārsonss. Viņš man ir sens draugs, esam arī agrāk kopā strādājuši; kopā bijām varen lieliskā ekspedīcijā Malajā, izbraukājām Austrāliju un Jaunzēlandi, kur paspēju viņu iepazīt un iemīlēt. Devos uz Bristoli un saskaņoju viņa plānus ar savējiem. Norunājām, ka es un viens zooloģiskā dārza darbinieks iepriekš aizbrauksim ar kuģi un noorganizēsim bāzes nometni; iespējami īsā laikā sagūstīsim iespējami daudz dzīvnieku, un tad ar uzņemšanas grupu uz Āfriku atlidos Kriss Pārsonss un mums piebiedrosies. Izplānojām tā, lai mūsu rīcībā būtu apmēram divas nedēļas dzīvnieku savākšanai, pirms ieradīsies viņi. Bija ļoti svarīgi, lai daži dzīvnieki tad jau būtu sagūstīti un grupa tūliņ varētu sākt filmēšanu. Vajadzēja izlemt, kuru no zooloģiskā dārza ļaudīm ņemt līdzi. Izraudzījos Džonu Hārtliju, ko saucām par Garo Džonu. Viņš ir sešas pēdas garš, ārkārtīgi tievs un izskatās kā tēls no Krikšenka karikatūrām, bet ir jauns, turklāt varens strādnieks, un ar sajūsmu pieņēma piedāvājumu.
Tad sākās nepieciešamais, bet apnicīgais darbs — savākt visu ceļojumam vajadzīgo. Dodoties šādās ekspedīcijās, nekad nevar zināt, ko būs iespējams dabūt tur, kur aizbrauksim, tādēļ drošības labad jāpaņem līdzi viss iedomājamais, lai mēs būtu neatkarīgi. Apgādājāmies ar āmuriem, naglām, skrūvēm, slazdiem un tīkliem, ar dažādiem būriem, zīdaiņu pudelītēm (ja gadītos no pudelītes barojami mazuļi), injekcijas šļircēm un dažādiem medikamentiem, ja kāds dzīvnieks saslimtu, ar dažādu produktu koncentrātiem, piemēram, sauso pienu «Komplens», «kas ir loti derīgs dzīvnieku mazuļu barošanai. Kad viss bija savākts vienkopus, iznāca liela kaudze. Bet tad, kā tas parasti mēdz notikt, organizējot ekspedīciju — vienalga, uz kuru pasaules malu —, sadūrāmies ar nopietnu šķērsli. Uzzinājām, ka neviens kuģis, kas piestāj Frītaunā, ne- pārvadā dzīvniekus. Izmisumā piezvanīju uz rēdereju, un mani savienoja ar vienu no direktoriem. Par laimi, viņš bija izlasījis dažas manas grāmatas un viņam tās bija patikušas, tādēļ viņš solījās šoreiz izņēmuma kārtā neievērot noteikumu par dzīvnieku pārvadāšanas aizliegumu uz pasažieru kuģiem. Viņš mums piedāvāja ne tikai vietas braucienam uz Āfriku, bet arī iespēju atvest visus savāktos dzīvniekus ar kuģi «Akra».
Un tā kādā drūmā, pelēkā, lietainā rītā mēs ar Garo Džonu Liverpūlē iekrāvām savu mantu kalnu «Akrā» un vakarā devāmies ceļā. Džekija nebrauca man līdzi. Divas reizes viņa kopā ar mani bija ceļojusi uz Rietumāfriku un konstatējusi, ka nepanes turienes klimatu. Viņa kopā ar Houpu Pletu un manu sekretāri Annu Pītersu brauca vēlreiz uz Argentīnu.
Man gluži labi patika, ka ceļojuma laikā uznāca neganta vētra. Mani pašu vētras uz jūras nebiedē, es nekad nesirgstu ar jūras slimību, bet man ļoti gribējās redzēt, kas notiks ar Garo Džonu. Nav nekāds joks aprūpēt lielu dzīvnieku kolekciju, ja pašu kopēju moka jūras slimība. Par laimi, Garajam Džonam bija dzelzs kuņģis, un mēs neizlaidām nevienu maltīti. Lielāko daļu laika pavadījām smēķējamā salonā, atpūtāmies, dzērām alu un izskatījām visas līdzi paņemtās grāmatas par Rietumāfrikas faunu, cenšoties iegaumēt to dzīvnieku parašas, kurus cerējām iegūt. Garais Džons gulēja izlaidies atpūtas krēslā kā no kājām nogāzta žirafe, bet es pats viņam biju teicis, ka vienīgais atpūtas laiks mums ekspedīcijā būs braucienā ar kuģi, tādēļ lai izmanto to, cik vien spēj. Brīdināju viņu, lai sagatavojas grūtām dienām. Tēloju drūmas ainas ar būdām, kas salipinātas no velēnām, stāstīju, kā tajās mudžēt mudž zirnekļi un skorpioni, kā būs jādzer silts alus un vannas vietā jāiztiek ar spaini, un notēloju daudz citu tropos pārciešamu šausmu. Frītaunā pietauvojāmies brīnišķīgā, karstā dienā, un mums jau jūrā plūda pretī burvīgais Rietumāfrikas aromāts; smaržoja palmu eļļa, puķes, trūdoši augi, saplūstot mulsinoši jaukā konglomerātā.
Man bija laimējies: mūsu tresta biedrs misters Džedss bija mani rekomendējis misteram Openheimeram, bet tas savukārt instruējis Sjerraleones dimantraktuvju sabiedrību sniegt man nepieciešamo atbalstu un palīdzību. Zināju, ka vajadzēs dažas dienas palikt Frītaunā, tādēļ biju jau iepriekš aizrakstījis uz turieni, lūgdams, lai mums rezervē istabas viesnīcā vai, ja iespējams, noīrē atsevišķu nelielu dzīvoklīti. Pavisam samulsu, kad, tikko kuģis bija piestājis krastā, pie manis pienāca livrejots šoferis un apvaicājās, vai es esot misters Darels. Atbildēju, ka esmu gan. Tad viņš sacīja, ka esot atbraucis man pretī, lai aizvestu mūs uz tā sauktajiem Dikora apartamentiem, kas nodoti mūsu rīcībā, kamēr uzturēsimies Frītaunā. Neko sevišķu negaidīju, jo tiku brīdināts, ka Frītaunas mājās esot karsti un smacīgi. Lūdzu šoferi pagaidīt, kamēr nokārtosim muitā formalitātes ar bagāžu, kas patiesi tika izdarīts ļoti operatīvi. Man šķiet, tā ir vienīgā muitas pārbaude, kas prasīja tik maz laika, kaut gan mūsu mantu kalnam bija plašs sortiments. Sacēlām visu bagāžu lielajā kravas mašīnā, kas arī laipni bija nodota mūsu rīcībā, tad novietojos blakus šoferim limuzīnā, Garais Džons sēdās pie kravas mašīnas stūres un brauca mums nopakaļ. Izbraucām cauri pilsētai un nokļuvām patīkamā rajonā, kur mājas atradās nostāk no ielas puķēs slīgstošos dārzos.
Pēdīgi iegriezāmies ceļā, kam gar abām pusēm liesmoja ziedošu hibisku krūmi, bet gabaliņu tālāk vizmoja liela, balta blokmājā. Izbrīnījies skatījos uz to.
Vai mēs dzīvosim šeit? — jautāju šoferim.
Jā, ser, — viņš atbildēja.
Kad piestājām pie blokmājas, no tās tūliņ izsteidzās kalpotāji baltos formas tērpos, paņēma mūsu somas un uznesa tās trešajā stāvā, kur mūs ieveda tādā apartamenta, ka man aizrāvās elpa. Vispirms, tas bija milzīgs — lielajā viesistabā varēja ērti novietoties savs pussimts cilvēku. Otrkārt, dzīvoklis izskatījās kā Holivudas filmas butaforija. Treškārt, istabās bija kondicionēts gaiss, un, ceturtkārt, no viesistabas balkona atklājās brīnum skaists skats pāri kalniem līdz Lamlija līcim, kas ir viens no skaistākajiem Sjerraleones līčiem un stiepjas jūdzēm tālu.
Jā-ā, — dzīvoklim skatienu pārlaizdams, sacīja Garais Džons, — te jau ir tīri jauki. Man nav nekādu iebildumu pret velēnu būdām, ja tās, par kurām stāstījāt, ir šādas.
Es tev nestāstīju par tādām, — spīvi atcirtu. — Pagaidi vien, līdz nonāksim zemes iekšienē, tad tu gan redzēsi. Sitais te .. . hm . .. nu, tas ir, kā pats redzi, rets izņēmums. Mums ārkārtīgi laimējies, ka esam tikuši tādā miteklī.
Aizgāju uz virtuvi un sastapu tur ekonomu. Viņš tūliņ sastinga miera stājā.
Vai jūs esat ekonoms? — es vaicāju.
Jā, ser, — viņš, pār visu seju smaidīdams, atteica, — esmu šā dzīvokļa ekonoms. Mani sauc par Džonu. Vienlaikus esmu arī pavārs.
Pārlaidu acis virtuvei, kas mirdzēja un laistījās spodrībā, un vienā kaktā pamanīju ledusskapi.
Iespējams, — es piesardzīgi ieminējos, — iespējams, ka jums, Džon, ir krājumā alus?
Jā, ser! Protams, ser! Es jums tūdaļ to ienesīšu.
Aizgājis atpakaļ dzīvojamā istabā, atlaidos krēslā, vēl
joprojām mazliet apjucis no lielās greznibas. Nesteidzīgi ienāca Garais Džons. Viņš atgriezās no izlūkgājiena pa istabām.
Te ir trīs guļamtelpas, — viņš stāstīja, — un katra gandrīz tik liela kā šī istaba. Neticami.
Bet es izokšķerēju, ka šeit var dabūt aukstu alu, — palielījos, — tātad badu un slāpes mēs te necietīsim.
Mums bija lērums darba un jāsatiek daudz cilvēku. Man vajadzēja dabūt atļauju dzīvnieku vākšanai un izvešanai, nodibināt kontaktu ar daudziem cilvēkiem, kas mums varētu palīdzēt, kad nonāksim zemes iekšienē. Visļaunākais bija tas, ka ne tikai mūsu milzīgā apvidus mašīna, bet arī mazākā tika klasificētas par kravas mašīnām. Frītaunas centra ielās kravas mašīnām nav atļauts braukt. So problēmu palīdzēja atrisināt apgabala komisārs, kas nodeva mūsu rīcībā vieglo mašīnu ar visu šoferi.
Nākamais uzdevums bija izlemt, kur ierīkot bāzes nometni, un, apsvēris visus apstākļus, nolēmu orientēties uz Kenemu, kas atradās ap četrsimt jūdžu no Frītaunas zemes iekšienē. Izraudzījos to tālab, ka Kenema ir paprāva pilsēta un tur vieglāk būs iegādāties pārtikas krājumus, bez tam dimantraktuvju sabiedrībai tur bija kantoris, un, tā kā sabiedrības ļaudis pret mums līdz šim bija izturējušies tik atsaucīgi, domāju, ka būs labi, ja arī turpmāk varēsim viņus sasniegt. Uz «Akras» iepazinos ar Ronu Fenelu, valdības padomnieku Sjerraleonē, un viņš pirmais man ieteica Kenemu. Kad apjautājos, kur, pēc viņa domām, mums būtu vislabāk iekārtot bāzes nometni, viņš sacīja:
Kādēļ negribat pamēģināt apmesties hroma raktuvēs?
Sākumā domāju, ka viņš joko. Nespēju lāgā iztēloties dzīvi raktuvēs. Bet tad viņš man pastāstīja, ka piecas sešas jūdzes no Kenemas atrodoties izmantotas hroma raktuves ar daudzām tukšām mājām, kas savā laikā uzceltas raktuvju strādniekiem un viņu ģimenēm. Hroma atradnes izsmeltas, un vecās raktuves pamestas. Viņš droši apgalvoja, ka es varēšot dabūt oficiālu valdības atļauju apmesties vienā vai divās no šīm mājām. Man šī ideja ļoti iepatikās, un tagad es devos uz oficiālajām iestādēm pēc atļaujas, kuru tūliņ arī saņēmu.
Vispār man pilsētas nepatīk, taču Frītaunai piemīt liela pievilcība. Ielām doti kuriozi nosaukumi, piemēram, Sentdžeimsa iela, Strenda, Oksfordstrīta — visi neiedomājami angliski. Angļu kolonisti ir apbrīnojami. Palaidiet angli purvā divtūkstoš jūdžu no tuvākās apdzīvotās vietas jebkurā pasaules malā, un viņš oriģinalitātes uzplūdā tūliņ to nosauks par Pikadiliju. Jaukie Londonas autobusi pārpildīti kursē pa pilsētas ielām, pārvadājot milzumu afrikāņu. Ielām gar abām malām kā balti bišu stropi slienas debesskrāpji, bet turpat tiem līdzās redzamas vecās Frītaunas paliekas — skaistas zemas, apsūbējušas koka celtnes. Man senlaicīgā arhitektūra patika daudz labāk par jauno, kaut gan jāteic, ka tās abas kopā tik tuvu kaimiņos izskatījās gluži tīkami.
Nākamais darbs bija saorganizēt personālu, un tā es iepazinos ar Sadu. Man viņu ieteica kāds draugs, kas vairākus gadus bija nodzīvojis Sjerraleonē un izmantojis viņa pakalpojumus. Draugs apgalvoja, ka Sadu esot teicams pavārs, turklāt ļoti godīgs un strādīgs cilvēks. Sadu bija sīka auguma vīriņš ar smaidošu, krunkainu pērtiķa seju. Kad bijām vienojušies par algu, es lūdzu, lai Sadu pats aiziet uz pilsētu un sameklē kādu «zēnu». Zēns Rietumāfrikas izpratnē ir palīgstrādnieks. Viņam jāmizo kartupeļi, jāklāj gultas, jādara visi melnie darbi, bet pavārs — vai arī, ja jūsu rīcībā ir ekonoms — kalpo augstākiem uzdevumiem. Sadu drīz vien atgriezās kopā ar La- minu — apmēram četrpadsmit gadus vecu, ļoti biklu zēnu, kas prata burvīgi smaidīt. Mēs viņu nekavējoties salīgām. Un tad pienāca lielā diena. Visi dokumenti parakstīti un apzīmogoti, viss sagatavots, un lielā apvidus mašīna (mazo atstājām Frītaunā BBC grupai) piekrauta ar mūsu mantām, Sadu un Lamins iesēdināti azmugurē. Mēs ierāpāmies kabīnē, un brauciens sākās.
Pirmais posms pagāja lieliski. Gludi, šķembām noblie- tēti ceļi, visi koki un krūmi ziedos — sarkanos, dzeltenos, violetos un baltos, un tad — deviņdesmit trešajā jūdzē — bladāc! — šķembu vietā laterīts. Sarkaniem putekļiem ap- ķepuši visi ceļmalas augi un koki, smalkie, sarkanie putekļi līda acīs, plaušās, visās malās. Tie ir slīdīgi kā talks un prot iespiesties visšaurākajās spraudziņās. Ziemas lietavu un vēju izgrauztajās laterīta grambās mašīnu krata un mētā tā, ka jau pēc dažām jūdzēm jums šķiet, it kā vismaz trīssimt gadu jūs kratītos jāšus uz pneimatiskā urbja.
Likās, ka ceļš mūžam nebeigsies un ka putekļi kļūst aizvien biezāki. Reizēm braucām cauri ar palmu lapām apjumtu būdu apmetnēm un mums pretim izskrēja bērneļi spožām acīm, mirdzoši baltiem zobiem un māja sveicienus ar sārtām plaukstiņām. Sad tad, spārnus mežonīgi plivinot, pāri ceļam pārlidoja degunragputni ar lieliem, smagiem knābjiem. Šķita, ka spārni viņiem tik izmisīgi jāvēcina tādēļ vien, lai smagie knābji viņus nenorautu zemē.
Vairākas stundas braukuši, sasniedzām Bambavu ciemu. Hroma raktuves atradās kalnos aiz Bambavu, bet ciemā mums vajadzēja sastapt sargu, pie kura glabājās tukšo māju atslēgas. Pēc tam nogriezāmies pa kreisi uz kalnu grēdu, kas pacēlās aiz ciema. Jo augstāk braucām kalnos, jo ceļš kļuva nejēdzīgāks, toties mežs skaistāks, tādēļ ka tas bija īsts mežs, nevis džungļu krūmājs; milzu koki balstījās uz stāvām, ar orhidejām un dažādiem epifītiem klātām saknēm, papardes kuploja veselām kaskādēm. Kad nokļuvām dziļāk mežā, mūsu nākamie mitekļi man sāka rādīties pavisam drūmās krāsās. Tad iegriezāmies ceļa līkumā un uz rāviena atradāmies hroma raktuvēs. Un tās bija pavisam citādas, nekā biju iedomājies. Vispirms — liela administrācijas ēka, tad — peldbaseins, protams, sauss un piebiris ar sakaltušām lapām, bet tomēr peldbaseins. Ceļš vijās vēl augstāk, un beidzot ieraudzījām gar visu kalna rozu septiņas vai astoņas skaistas savrupmājiņas, katru koku ielokā, un no katras pavērās brīnišķīgs skats uz līdzenumu, uz Bambavu un tālāk uz simtiem jūdžu meža biezokņa līdz pat Libērijas robežai. Vairākas mājiņas laika zobs bija sagrauzis, bet mēs atradām divas nevainojamā stāvoklī; no abām varēja pārredzēt lieliskas ainavas, turklāt abas bija kaimiņos.
Kamēr izkrāva un sanesa mājā mūsu mantas, sargs man pastāstīja, ka administrācijas ēkā esot ģenerators, kas spēj saražot mazajam ciematam enerģiju, un, ja vien mēs esot ar mieru pagādāt vajadzīgo degvielu, elektriķis būšot priecīgs par nelielu atlīdzību ģeneratoru uzraudzīt un darbināt. Nokārtojis šo jautājumu, norunāju arī, ka no ciema atnāks pāris spēcīgu puišu, iztīrīs baseinu un iepludinās tajā ūdeni. Dienas atlikusī daļa mums ar Garo Džonu pagāja, izsaiņojot mantas un izvietojot tās kaudzēs mūsu plašajā miteklī, bet vakarā sēdāmies pie lieliskajām vakariņām, ko bija pagatavojis Sadu.
Zināt, visvairāk mani biedēja dzīve nometnē, — sacīja Garais Džons, maziem malciņiem tīksmīgi dzerdams vēso alu. — Velēnu būdas, pilns jumts ar skorpioniem un zirnekļiem un piedevām vēl sasilis alus …
Stāvi klusu un ēd, — es atteicu, — mums ir sasodīti laimējies. Savu mūžu man nav bijis tik lepnas nometnes kā šī. Vai tu maz saproti, ka mums ir īsta vannas istaba un mazmajiņa, kas darbojas? Tie ir greznības kalngali.
Drīz vien atklājām, ka hroma raktuvēs ir vēl citas labierīcības. Piemēram, ūdeni saņēmām no meža avotiem turpat netālu aiz mūsu mājām, un tas bija pietiekami tīrs, lai to varētu dzert, nenoņemoties ar vārīšanu un filtrēšanu. Bez tam šai apvidū nebija dzēlējodu; atradāmies arī pietiekami augstu kalnos, kur mūs sasniedza visi spirgtie vēji, tā ka mūsu mājās nekad nebija smacīgi un karsti.
Nākamajās dienās darba bija pārpārēm. Aprunājāmies ar Bambavu ciema vecāko, ļoti laipnu pavecu vīru, paskaidrojām, kādēļ esam ieradušies, un palūdzām, lai viņš apjautājas, vai ciemā būtu cilvēki, kas gribētu mums piegādāt «zvērus». Rietumāfrikas žargonā «zvēri» ir termins, ar ko apzīmē jebkuru dzīvnieku, sākot ar vardi un beidzot ar ziloni. Pēc tam salīgām galdnieku, kas apņēmās būvēt kastes krātiņiem, kuriem priekšējās sienas ar pinumu bijām atveduši gatavas līdzi no Anglijas. Drīz vien mums bija krātiņu, cik uziet, taču visi tukši. Apbraukājām visus ciemus divdesmit jūdžu rādiusā, lai darītu iedzīvotājiem zināmu, ka esam ieradušies un kādi ir mūsu nolūki; solījāmies pēc trim dienām iegriezties atkal paraudzīties, ko viņi mums noķēruši.
Kādu vakaru, atgriezušies no «aģitācijas brauciena», kā Garais Džons dēvēja šos mūsu izbraukumus, nomazgājušies, pārģērbušies un mierīgi, ar labu ēstgribu iebaudījuši vakariņas, rīkojāmies uz gulētiešanu, kad no ielejas līdz mums atplūda neierasts troksnis: stabules, bungas un dziedāšana. Drīz ieraudzījām arī pašus nācējus — pa ceļu tuvojās vesela procesija ar lākturiem, kuri te uzzibsnīja, te pazuda aiz kokiem.
Kas tie tādi? — brīnījās Garais Džons, jo ceļš veda vienīgi uz mūsu māju.
Nezinu, — es atbildēju, — bet man liekas, tā ir delegācija no ciema. Varbūt vecākais sūta mums savu orķestri vai kaut ko tamlīdzīgu.
Pacietīgi gaidījām, kas notiks, un drīz vien dziedošo afrikāņu pulks pienāca pie mūsu mājas un sastājās rindā pretī verandai. Divi vīri nesa pār plecu kārti, pie kuras piekārts zvalstījās prāvs, no baļķēniem darināts krātiņš.
Ā! — sacīju Garajam Džonam. — Izskatās, ka atnests mūsu pirmais zvērs. Lai tas būtu kas būdams, neizrādi pārliecīgu sajūsmu, tad viņi tūliņ uzskrūvēs cenu.
Skaidrs, — solījās Garais Džons, — mēģināšu izlikties, ka es tādu riebekli neņemtu ir tad, ja man to dotu par velti.
Nu, draugi, — uzrunāju atnācējus, — ko esat atnesuši?
Zvēru, ser. Zvēru! — visi kori atsaucās lepnā priekā, un lākturu gaismā vizēja baltie zobi.
Viri nolika krātiņu mums pie kājām, un mēs centāmies pa baļķu spraugām saskatīt, kas tajā atrodas. Krātiņš, manuprāt, bija pietiekami apjomīgs, lai tajā novietotu krietni lielu dzīvnieku. Taču nespējām neko ieraudzīt, tādēļ pienesām to tuvāk gaismekļiem un pārgriezām staipekņus, ar kuriem bija piestiprināts krātiņa vāks.
Uzmanīgi, ser! — iesaucās viens no medniekiem, kad es piesardzīgi pacēlu vāku, lai redzētu, kas atnests. — Tas zvērs var iekost.
Pacēlu vāku mazliet augstāk, palūkojos lielajā sprostā, un pēkšņi man pretī paslējās burvīgs purniņš. Tas piederēja mazam pērtiķītim, kuru bez grūtībām varētu iesēdināt prāvākā tējas tasē; mazajā, zaļajā ģīmītī uz paša deguna bija balts plankums. Spožām ačelēm pērtiķītis vērās pa spraugu man pretī. Tad spalgi iebrēcās kā visi pērtiķu mazuli; mūsu agrākajās nometnēs allaž bija dzirdami šādi brēcieni. Atvēru vāku līdz galam un izcēlu pēr- tiķīti ārā. Tas bija zaļgans, ar garu asti un skumīgu ģīmīti. Cieši pieķēries man pie pirkstiem, viņš vēlreiz trīsulīgi iebrēcās.
Sitais zvēriņš nekož, — es sacīju medniekiem, — tas nav liels pērtiķis, tas ir tikai bērniņš.
Mednieku diplomātiju pazīstu jau sen. Neizprotamu iemeslu dēļ afrikāņi iedomājas — ja izdosies atnesto dzīvnieku iztēlot bīstamāku, nekā tas īstenībā ir, es par to samaksāšu vairāk. Pasniedzu pērtiķīti Garajam Džonam, kurš to saudzīgi saņēma lielajās plaukstās un turēja, kamēr es tirgojos ar medniekiem. Tas ieilga, taču beidzot es nokaulēju cenu no piecām mārciņām līdz divām. Arī divas mārciņas bija krietni vairāk, nekā pērtiķēns vērts, bet esmu konstatējis, ka tā ir izdevīga politika: maksāt par pirmajiem dzīvniekiem mazliet augstāku cenu, lai ieinteresētu medniekus dzīvnieku ķeršanā; pēc tam var maksu pakāpeniski samazināt. Beidzot, apmierināta ar darījumu, delegācija dziedādama, spēlēdama un mazās bundžiņas rībinādama, devās mājup. Kamēr viņi pazuda ielejā, mēs ar Garo Džonu sagatavojām siltu pienu un pabarojām mazulīti, kas bija drausmīgi izsalcis. Pēc tam apguldījām viņu siltā, mīkstā sausu banānkoku lapu midziņā vienā no mūsu jaunajiem krātiņiem.
Tā, — teicu Garajam Džonam, kad arī paši kāpām gultās, — tas nu būtu mūsu pirmais «zvērs». Nemaz nav slikts. Sie ir visai reti sastopami pērtiķi. Varbūt to var uzskatīt par labu zīmi priekšdienām.
Nākamajā nedēļā plaši izplatījās vēsts par cenu, ko tiku samaksājis par pērtiķēnu, un, kā jau biju paredzējis, drīz uz mūsu māju sāka nākt mednieks pēc mednieka ar ļoti raibu dzīvnieku sortimentu. Mums nesa sikspārņus un pūculēnus, dzeloņcūkas, pērtiķu mazuļus, milzīgas žurkas laba kaķēna augumā un dažāda lieluma mangustus. Arī mūsu «aģitācijas braucieniem» pa ciemiem rādījās pirmie rezultāti, jo, kad ieradāmies kādā ciemā otrreiz, reti aizbraucām no turienes tukšām rokām, ieguvām vismaz bruņurupuci vai pitonu jaunuli, ko ciema mednieki bija sagūstījuši, lai nodotu mums. Mūsu krātiņos pīkstēja, čabēja, spiedza un ūjināja, un mēs bijām pārliecināti, ka ap to laiku, kad ieradīsies kinoļaudis, mēs viņus varēstim sagaidīt ar bagātu kolekciju. Tomēr vēl joprojām mums nebija laimējies iegūt divus galvenos dzīvniekus, tieši kuru dēļ es izraudzījos Sjerraleoni, proti: skaistos kolo- busu pērtiķus un leopardus. Un tad, īsi pirms BBC- grupas atbraukšanas, iemantojām leopardus, jāteic gan, gluži negaidītā veidā.
Sīki iztaujāju visus medniekus par iespējām dabūt dažus šos skaistos plēsoņas, kuru savvaļā kļūst aizvien mazāk, jo tos bez žēlastības medī vērtīgo ādu dēļ. Mednieki tikai purināja galvu un atbildēja, ka leopardus esot pārlieku grūti notvert. Sāku jau zaudēt cerības, ka mums izdosies kādu iegūt, kad vienu dienu mūsu mājai tuvojās ļoti apbružāta apvidus mašīna. Kad tā apstājās, no kabīnes izlēca jauns, garš amerikānis cirtainiem matiem un nosauca savu vārdu: Džo Sārps. Viņš teica, ka strādājot Kenemā un esot dzirdējis par mūsu ekspedīciju. Vai mēs varbūt interesējoties par leopardiem?
Domāju gan. Un kā vēl! Vai jūs zināt, kur tos var dabūt?
Zinu, — viņš lakoniski atteica. — Man pašam pieder divi leopardi. Dabūju tos no kāda mednieka un pats izaudzēju. Pašlaik viņiem ir seši mēneši… Man liekas, tie varētu jūs interesēt.
Protams, — es dedzīgi atsaucos. — Kur viņi ir?
Tur, — viņš atteica, norādīdams uz apvidus mašīnas aizmuguri.
Viņš piegāja pie mašīnas, atvēra durtiņas, un tūliņ ārā izlēca divi skaistākie leopardi, kādus vien esmu redzējis. Tie bija liela Labradoras suņa augumā, skaistiem kažokiem, stingrām, spēcīgām kājām, un akots saulē mirdzēja un laistījās, kad viņi, skaļi ņurrādami, glaudās Džo Sār- pam ap kājām. Katram bija kaklasiksna, pie kuras Džo piestiprināja pavadu. Aizvedām zvērus apkārt mājai un piesējām pie verandas, bet paši sēdējām un skatījāmies, nespēdami novērst no tiem acis.
Viņus sauc par Gerdu un Lokaju, — Džo paskaidroja, ērti atlaidies krēslā un iebaudīdams alu, ko viņam piedāvāju. — Manuprāt, tie ir brālis un māsa, jo man tos abus atnesa viens un tas pats mednieks, abi bija apmēram viena lieluma, kaut arī Gerda, kā redzat, ir slaidāka par Lokaju.
Lokajs uzlika priekšķepas uz galda un aizdomīgi apostīja manu alus kausu. Tad viņš mani pamatīgi nopētīja un aši pārlaida aso mēli man pār roku.
Ja vēlaties, varat viņus paturēt, — Džo sacīja. — īstenībā man žēl no viņiem šķirties, jo esmu viņus iemīļojis, bet es drīzumā braucu atpakaļ uz Ameriku un, protams, nevaru viņus ņemt līdzi.
Mēs tos katrā ziņā paturēsim, — es sacīju, — man šķiet, neesmu vēl nekad redzējis leopardus ar tik skaistu kažoku. Vai viņiem var pilnīgi uzticēties?
Apvaicājos tādēļ, ka šajā mirklī Lokajs nocēla priekšķepas no galda un lielā sirsnībā apskāva manu kāju. Jutu lielā viņa nagu asumu.
Jā, — sacīja Džo, — jautājums ir pamatots. Kā lai teic — pret mani viņi izturas draudzīgi, tāpat pret vairākiem citiem mūsu puišiem. Bet divi no mūsējiem nav viņiem pa prātam, un tiem ieteicams uzmanīties. Loka- jam, piemēram, ir niķis lēkt cilvēkam virsū no durvju augšas; viņš ir krietni ^smags, un ja gāžas jums nesagatavotam virsū . ..
Tā gāzdamies virsū, viņš var pārlauzt cilvēkam sprandu, — es sacīju, ar pūlēm atraudams Lokaja ķepu no savas kājas.
Domāju, ka viņi ātri iejutīsies jaunajā dzīvē, — Džo drošināja, — jo patiesi ir ļoti labdabīgi.
Kur, — iejautājās Garais Džons, gribēdams problēmu atrisināt līdz galam, — kur mēs viņus turēsim?
Par to vēl nemaz nebiju padomājis. Galdniekam brīvdiena, bet mums nebija krājumā neviena tik liela krātiņa, kur varētu novietot leopardus; tātad jābrauc uz Kenemu pēc kokmateriāliem, lai uzbūvētu tiem piemērotu mitekli. Tas viss prasīs laiku, turklāt BBC grupas ierašanās gaidāma jau nākamajā dienā. Mirkli apsvēris iespējas, atcerējos, ka starp mūsu un tuvāko māju kalna nogāzē, kur dzīvos kinogrupa, ir apmēram sešas reiz deviņas pēdas liela un savas deviņas pēdas augsta būda, kas acīmredzot kādreiz izmantota par mazmājiņu strādniekiem. Ja to iztīrītu, tad, manuprāt, leopardus varētu tur itin labi piemitināt, kamēr uzbūvēs piemērotu krātiņu. Tūdaļ devāmies būdu pārbaudīt un konstatējām, ka tā lieliski noder leopardu novietošanai, vienīgi starp jumtu un sienas augšmalu bija ap astoņas collas plata sprauga. Taču Džo apgalvoja, ka pa tādu leopardi izlīst nespēj.
Aizvedām Gerdu un Lokaju uz jauno mītni, kas pirms tam tika iztīrīta un sakārtota, un izsniedzām katram pa lielam šķīvim konservētas suņu barības, ar ko Džo viņus ēdinājis kopš mazotnes un kas viņiem ļoti gāja pie sirds. Tad atstājām viņus būdā un paši aizgājām izdzert vēl pa kausam alus. Vakarā, kad Džo bija aizbraucis, mēs ar Garo Džonu, gan mazliet drebošu sirdi, nesām leopardiem naktsmaltīti. Izdzirduši mūs tuvojamies, viņi sāka tā ņaukstēt, murrāt un skrāpēties gar durvīm, ka mēs apmainījāmies gaužām bažīgiem skatieniem.
Man šķiet, — es ieminējos, — man šķiet, ka mums tomēr vajadzētu šai operācijai pienācīgi apbruņoties.
Nogriezām katrs pa resnai stibai.
Un tagad, — es sacīju, — lūkosim piesardzīgi atvērt durvis un iestumt pa tām vienu bļodu ar barību, lai novērstu viņu uzmanību. Kamēr viņi ēdīs, ienesīsim otru bļodu un paņemsim tukšos traukus.
Jā-ā … — Garais Džons vilcinādamies piekrita.
Lēnām un piesardzīgi atvērām durvis, un leopardi,
šņākdami un gaisu tīksmīgi ostīdami, metās mums pretī. Steigšus pagrūdu bļodu, kas aizslīdēja pāri telpai uz tālāko kaktu; abi leopardi kā plēsti drāzās tai pakaļ. Mēs bultas ātrumā iešāvāmies būdā, paķērām netīros traukus, nolikām otru barības bļodu uz grīdas, veikli atkāpāmies, aizcirtām durvis un aizgrūdām tām priekšā bultu.
Uf! — nostenējās Garais Džons. — Ar tiem vēl iznāks noņemšanās. Jo drīzāk dabūsim viņus pieklājīgā būrī, jo labāk.
Jāķeras pie tā jau rīt pašā agrumā, — es sacīju. — Ja tu aizbrauksi uz Kenemu pēc plankām, es apņemos pierunāt galdnieku pastrādāt virsstundas. Ceru, ka līdz rītvakaram viņš pagūs krātiņu uztaisīt. Konstrukcija nav sarežģīta.
Labi, — atteica Garais Džons, — tikai nespēju iedomāties, kā mēs viņus rītrītā pabarosim. Varbūt es vairs nemaz nebūšu dzīvs, kad būs jābrauc uz Kenemu.
Ko lai iesākam? Neviena cita mums nav, jādara vien pašiem.
Lai iet, — Garais Džons piekāpās, — vismaz varēs teikt, ka esmu kritis varoņa nāvē.
Ar šādām drūmām izredzēm devāmies pie miera.
Nākamajā rītā mēs tikpat komplicētā veidā kā iepriekšējā vakarā pabarojām leopardus un, kad tie bija paēduši, piesardzīgi pavērām durvis un pavērojām, ko viņi dara. Abi gulēja, purnus laizīdami un apmierinātībā murrādami. Likās, ka barība noskaņo viņus miermīlīgi. Tā kā mums tikpat vajadzēs ar viņiem iedraudzēties, tad šis man šķita vispiemērotākais brīdis. Un mēs ar Garo Džonu ieslēdzāmies pie leopardiem mazmājiņā, runājāmies un glāstījām viņus. Gerda uzreiz izrādīja lielāku pieķērību Garajam Džonam, bet Lokajs — man. Protams, ja par pieķērību var uzskatīt to, ka viņš uzlika abas resnās priekšķepas man uz ceļgala, pēc tam labsajūtā izstaipījās, nožāvājās un ielaida visus nagus manā celi. Kad bijām pusstundu tā pavadījuši, piestiprinājām leopardēniem pie kaklasiksnām garas virves un izvedām viņus pastaigā. Viņi uzvedās nevainojami un saulē izskatījās patiesi majestātiski. Zināms, kad pienāca brīdis iet atpakaļ sprostā, izcēlās neliela stīvēšanās, taču, ņemot palīgā ar ēdienu pildītu trauku, tā beidzās bez asins izliešanas.
Garais Džons aizbrauka uz Kenemu pēc kokmateriāliem un šā tā cita, kā mums bija aptrūcis, bet es apkopu un pabaroju dzīvniekus un sāku gaidīt BBC ļaudis atbraucam. Viņi ieradās reizē ar Garo Džonu, kuru bija sastapuši
Kenemā. Garais Džons, liekas, bija sastāstījis viņiem briesmu lietas par to, cik neiedomājamos apstākļos mēs dzīvojam, jo, kad piebrauca grupas apvidus mašīna un no tās izkāpa Kriss, viņa sejā atspoguļojās neaprakstāms pārsteigums.
Laimīgais velna bērns! Redzu, ka esi atkal kā kaķis nokritis uz visām četrām, — viņš smiedamies sacīja un nāca ar mani apsveicināties.
Jā, nevaram sūdzēties. Dzīvojam pieticīgi, — es atteicu, tomēr ar visām mod. labierīc. un tā tālāk. Un, galu galā, aiz mājas ir arī džungļi, kur var filmēt, cik uziet.
Laimīgais velna bērns! — Kriss vēlreiz noteica.
Kriss ir vidēja auguma vīrs ar varenu degunu, kuram
it kā būtu nocirsts gals. Zaļās acis viņš pārdomu brīžos aizsedz ar smagiem plakstiem kā vanags, bet sarežģītās' situācijās atgādina sevī noslēgušos kamieli. Viņš mani iepazīstināja ar abiem pārējiem grupas dalībniekiem. Viens bija Hovards, zems un drukns, tumšiem, cirtainiem matiem un milzīgām brillēm raga ietvaros, kuras viņam piešķīra labsirdīga ūpja izskatu, bet otrs — operators Evarts,, slaids gaišmatis, kas izskatījās pēc skandināva. Apsēdāmies un palūdzām Sadu, lai atnes mums alu.
Kātu atradi šito vietiņu? — vaicāja Kriss.
Tā bija laimīga nejaušība, — es atbildēju. — Pamesta vieta, kaut kas līdzīgs Marijas Selestas ciematam. Bet mums šeit ir viss dzīvei nepieciešamais. Abās mājās vannas istaba — lietojama, un arī mazmājiņas lietojamas, kas ir vēl svarīgāk. Un ledusskapis mums arī ir, tā ka varam atdzesēt dzērienus un uzglabāt pārtiku. Un elektrība, kas, manuprāt, ļoti svarīgi kinoaparatūras bateriju uzpildīšanai. Bet, ja gribēsiet izpeldēties, tur ceļa galā atradīsiet baseinu.
Žēlīgā debess, — Kriss noteica, — gluži neticami!
Tev taisnība. Sī ir brīnišķīgākā nometne, kāda man gadījusies, kopš braucu ekspedīcijās. Tādā greznībā nekad vēl neesmu dzīvojis.
Lieliski, — Kriss sacīja, paceldams glāzi. —- Iedzersim uz hroma raktuvēm.
Tās vairs nesauc par hroma raktuvēm, — pārlaboja Garais Džons, — tagad tās ir zvēru raktuves.
Un pie tā ari palikām un dēvējām savu nometni šai vārdā.
Kad bijām iebaudījuši alu, aizvedu atbraucējus uz viņu māju. Ejot garām mazmājiņai, es nevērīgi pamāju ar roku.
Starp citu, — sacīju, — neejiet tikai tur iekšā un bultu arī neaiztieciet. Tur mitinās divi leopardi.
Leopardi? — iesaucās Hovards, un acis aiz lielajam brillēm iepletās platas jo platas. — Jūs teicāt… vai jūs tiešām teicāt — leopardi?
Jā. Jūs jau zināt, tādi plankumoti kaķi, — es paskaidroju. — Ieslodzījām viņus tur, līdz uzbūvēsim piemērotu krātiņu.
Vai esat drošs, ka tie nevar tikt ārā? — Hovards nodrebinājies jautāja.
Nē, kur nu. Man vismaz šķiet, ka ne, — es atteicu. — Bez tam viņi ir jauni un no mazotnes piejaucēti.
Pēc lenča Evarts, Hovards un Kriss aizgāja uz savu māju izsaiņot mantas un pārbaudīt aparatūru, lai redzētu,
vai, braucot pa grambainajiem ceļiem, nav kaut kas sabojājies. Garais Džons sāka barot dzīvnieku mazuļus ar pienu, bet es sēdos rakstīt vēstuli. Piepeši izdzirdu saucienus: «Džerij! Džerij!» — un ieraudzīju Hovardu pārbijušos un aizelsušos joņojam pa nogāzi pie manis. Brilles viņam uztraukumā bija gluži aizmiglojušās.
Džerij! — viņš sauca. — Nāciet ātrāk! Ātrāk! Leopardi izlauzušies!
Mīļais dievs! — izdvesu un pielēcu kājās.
Garais Džons nekavējoties pameta savu darāmo, un, apbruņojušies ar stibām, devāmies lejup pa nogāzi pakaļ iztrūcinātajam Hovardam.
Kur viņi ir? — es jautāju.
Kad es steidzos pie jums, viņi tupēja uz būdas jumta. Kriss un Evarts palika sardzē.
Lai dievs mums žēlīgs! — es iebrēcos. — Ja viņi iespruks mežā, mēs viņus nemūžam vairs rokā nedabūsim.
Nonākuši lejiņā, ieraudzījām Krišu un Evartu ar stibām rokā ļoti saspringtā izskatā stāvam cienīgā attālumā no būdas un vērojam Gerdu, kura tupēja uz mazmājiņas jumta, savā nodabā mīlīgi šņākuļodama. No Lokaja ne vēsts.
Kur palika Lokajs? — es prasīju.
Nupat kā nolēca zemē. Nespēju viņu aizkavēt, — Kriss atvainodamies sacīja. — Viņš aizskrēja, rau, uz to pusi.
Viņš rādīja uz ieleju peldbaseina virzienā.
Džon, — es sacīju, — tiec galā ar Gerdu. Tu viņai patīc labāk nekā es. Tikai, dieva dēļ, neizdari kādu muļķību. Lūko dabūt viņu lejā … vai arī rāpies augšā un izvelc virvi caur viņas kaklasiksnu. Tu, Kris, nāc man līdzi meklēt Lokaju.
Mēs ar Krišu gājām lejup pa nogāzi, skatīdamies uz visām pusēm, bet man jau no tiesas sāka likties, ka Lokajs aizjozis uz meža biezokni aiz mūsu mājām un mēs viņu nekad vairs neredzēsim. Tad piepeši ieraudzījām viņu laiski guļam zem neliela apelsīnu koka. Lēnām gāju viņam tuvāk, pielabinādamies, runādams mīlīgā balsī visādus niekus, un viņš itin draudzīgi iemurrājās. Mazliet drebošām rokām izvilku virvi caur viņa kaklasiksnu un cieši to nostiprināju. Tad iedevu virves galu Krišam, teikdams:
Ņem. Pagaidi ar viņu šeit. Man jāiet atpakaļ paskatīties, kā Garajam Džonam veicas ar Gerdu.
Un ko lai daru, ja viņš sadomās iet projām? — Kriss žēlabaini nosauca man pakaļ, kad es jau steidzos kalnā.
Ej viņam lidzi, — es atkliedzu, — tikai nemēģini viņu apturēt!
Kad nonācu pie būdas, Evarts un Hovards vēl joprojām, ar stibām bruņoti, bikli stāvēja pa gabaliņu, bet Garais Džons bija sameklējis kasti, pieslējis to pie būdas, uzrāpies uz jumta un izvilcis virvi caur Gerdas kaklasiksnu. Tātad vismaz šai ziņā viņa vairs nevienu neapdraud. Bet nezin kādēļ Gerda tomēr bija diezgan īgna un pat nedomāja lēkt lejā. Beigu beigās mums neatlika nekas cits kā paņemt garu koku un viegli viņu stumt uz jumta malu, kamēr viņai vajadzēja vien lēkt zemē, kur viņa tūliņ uz- ņurdēja Garajam Džonam, it kā viņš būtu vainīgs, un pat grasījās viņam ievilkt ar ķepu. Lai arī leopardēniem bija tikai seši mēneši, nedrīkst tomēr aizmirst, ka tie ir bīstami zvēri, kas ar vienu rotaļīgu ķepas cirtienu viegli var noraut cilvēkam pussejas. Tādēļ mēs centāmies rīkoties ļoti piesardzīgi, manevrējot Gerdu atpakaļ būdā. Kad pēdīgi izdevās viņu tur ievest, Garais Džons apsēdās viņai blakus, runājās, glaudīja viņu, un viņa acīm redzami nomierinājās. Es devos atpakaļ uz nogāzi un ieraudzīju Krišu stāvam kā nelaimīgu, nomaldījušos stārķi; viņš turēja rokā virves vienu galu, bet tās otrā galā gulēja Lokajs un diezgan īgni blenza uz viņu. Atņēmu Krišam virvi un, to viegli vilkdams, piecēlu Lokaju kājās.
Nāc nu, Lokaj, — es aicināju, — nāc, nāc… būs gards ēdiens . . . Gerda tevi gaida. Nāc, labiņais … tāda jauka mazmājiņa … nāc, nāc …
Pamazītēm, vairākkārt apstādamies paostīt priekšmetus, kas gadījās ceļā, un apbrīnodams ainavu, Lokajs tomēr mums sekoja uz mazmājiņu.
Pa to laiku galdnieks bija pacenties, atnesis dēļus un aizsitis spraugu pie jumta, lai leopardi otrreiz vairs nevarētu pa to izlīst. Devāmies atpakaļ uz māju un nomierinājām satrauktos nervus ar kausiņu alus.
Ceru, ka tādi notikumi negadās katru dienu, — ieminējās Evarts.
Nē, kur nu, — es atteicu, — caurmērā tikai divas trīs reizes nedēļā. Un, galu galā, — vai tad jūs neesat braukuši uz šejieni uzņemt filmu?
Bet mūžīgi taču jūs nevarēsiet turēt leopardus tai būdā, — sacīja Kriss. — Ko domājat iesākt tālāk?
Galdnieks darina viņiem krātiņu. Cerams, tas šovakar būs gatavs, un tad mums vajadzēs dabūt viņus tajā iekšā. Tas, liekas, atkal būs darbiņš.
Dieviņ tētit! Burvīgi kadri filmai! — iesaucās Kriss.
Man šķiet, galdnieks labi ja līdz tumsai pabeigs.
Tas nekas, — Evarts sacīja, — mēs varam ieslēgt lielās spuldzes.
Ja vien gaisma leopardus nebiedēs, — es iebildu. — Ja tā viņus uztrauks, jums tūliņ vajadzēs filmēšanu pārtraukt un gaismu izslēgt. Man ne prātā nenāk riskēt ar savu sprandu BBC dēļ.
Labi, labi, — Kriss sacīja, — to es tev apsolu.
Pēcpusdiena pagāja, uzstādot apgaismošanas ierīces,
bet galdnieks pa to laiku dzina pēdējās naglas skaistajā leopardu krātiņā. Kad viņš pabeidza, bija jau pavisam tumšs un mēs izmēģinājumam ieslēdzām gaismu. Spuldzes patiesi bija ļoti spēcīgas, visa apkārtne uzmirdzēja tik spoži, ka es biju pārliecināts — leopardi kļūs nemierīgi. Mēs ar Garo Džonu paņēmām bļodas ar suņu barību, virves un nūjas un gājām vest leopardus kalnā. Vispirms iedevām viņiem paēst, pēc tam sākām labināt, mīlīgi stāstīdami, ka šovakar viņi kļūs par kinozvaigznēm, izvilkām virves caur kaklasiksnām un izvedām viņus ārā. Lēnītēm, zvērus nesteidzinot, kāpām pakalnā. Viņi ik pa brīdim apstājās, vērīgi skatījās, pieglauduši ausis un izslējuši ūsas kā taustekļus. Soli pa solītim sperot, sasniedzām pakalna rozu un nokļuvām starmešu spožajā gaismā.
Vienā mirklī Garais Džons, kas vēl tikko atradās man līdzās, bija pazudis. Ieraudzīju, ka Gerda rauj viņu kā salmu kūli tenteru tenteriem pa nogāzi lejup. Es neko nespēju līdzēt, jo biju pārāk cieši sasaistīts ar Lokaju, kurš, pretēji Gerdai, nepavisam neuztraucās par spilgto gaismu. Lēnām vedu viņu arvien tuvāk krātiņam. Viņš kaut ko tādu ieraudzīja pirmo reizi mūžā un, protams, kļuva mazliet aizdomīgs. Lāvu, lai viņš apiet krātiņam apkārt un to aposta, tad ieliku tur trauku ar ēdienu un mudināju leopardēnu iet iekšā. Viņš jau bija pa pusei krātiņā, kad pēkšņi nosprieda, ka esmu noiēmis izspēlēt ar viņu ļaunu stiķi, un atspēries gribēja tikt atpakaļ. Par laimi, Lokajam bija visai apaļš dibens, tā ka es ar ašu kustību iespiedu viņu no mugurpuses krātiņā un aizcirtu
durvis. Kamēr viņš ēda, izvilku virvi no viņa kaklasiksnas un izmanījos ārā no krātiņa. Sai brīdī aizelsies pie apvāršņa parādījās Garais Džons, vilkdams līdzi Gerdu, kas viņam sekoja gaužām nelabprāt. Viņa bija ļoti sliktā omā un mūsu uzdevums visai nepatīkams: iemānīt niknu leopardu krātiņā, kur priekšā jau atrodas otrs leopards, kas, brangi paēdis, nevēlas nekā cita kā tikt no krātiņa ārā. Noņēmāmies labu laiku, līdz beidzot mums tomēr palaimējās, abi leopardi bija krātiņā, mēs aizcirtām durvis un atviegloti uzelpojām. Kaut kur aiz spožās gaismas robežas atskanēja Kriša balss.
Brīnišķīga epizode! — viņš jūsmīgi sauca. — Un viss noritēja tik mierīgi. Nesaprotu, par ko jūs sākumā tā uztraucāties.
Mēs ar Garo Džonu, sviedros izmirkuši, no vienas vietas saskrāpēti, kur pa ceļam mums rotaļīgi bija pieskā- rušies leopardu nagi, saskatījāmies.
Es varu teikt tikai vienu, — dziļā pārliecībā sacīja Garais Džons, — lai nelabais parāvis visu BBCI
Teiktajam pievienojos, — es piebildu.