Godājamais kungs!
Mana sieva ievietota slimnīcā. Ārsts man atrakstīja, lai es aizbraucot par viņu samaksāt. Ja Jūs man šodien izsniegsiet naudu, es braukšu. Ja vēl nemaksāsiet, tad, lūdzu, ser, uzticiet man četras leones jeb divas mārciņas. Negribu aizbraukt. Jums nepaziņojis.
Uz redzēšanos, ser'
Kolekcija ap šo laiku bija kļuvusi jau krietni liela un viens no mūsu papildinājumiem bija trīs draiskulīgi jauni šimpanzes, ko ieguvām no cilvēkiem, kas viņus bija turējuši mājās. Vienu jaunuli sauca par Džimiju, otru par Amosu Tatlpeniju, bet trešo par Samusu Notūlu. Lielā kolekcija prasīja daudz darba, un mums abiem ar Garo Džonu vajadzēja celties rītausmā, lai pagūtu līdz pulksten deviņiem vai pusdesmitiem dzīvniekus uzpost, pabarot un
sagatavot filmēšanai, jo tad saule jau bija pilnīgi uzlēkusi un gaisma vispiemērotākā.
Lai cik dīvaini tas izklausītos, tomēr jāteic, ka zvēru raktuvēs mēs rītausmā cēlāmies drīzāk ar prieku nekā ar nepatiku. Ainava, kas atklājās uz dienvidiem, sniedzās trīssimt vai četrsimt jūdžu tālu līdz pat Libērijas robežai un rīta agrumā līdzinājās piena jūrai, kurā atsevišķi pakalni rēgojās kā salas. Saule iznira koša kā sasaldēts sarkanais apelsīns, un vēlāk, kad kļuva karstāks, migla sāka plēnēt garām, līkumotām vērpetēm; tajā brīdī likās, ka mežs, cik tālu vien skatiens sniedz, aizdedzies spožās liesmās. Izdzēruši pa tasei tējas un apbrīnojuši rītausmas skaistumu, apstaigājām pēc kārtas visus krātiņus, lai pārliecinātos, ka nevienam dzīvniekam pa nakti nav uzkritusi nekāda briesmīga sērga, pēc tam Garais Džons sāka barot mazuļus ar pienu vai ko citu, kas tiem pienācās, bet es ķēros pie krātiņu tīrīšanas. Tikuši ar šiem darbiem galā, sākām kapāt augļus un citu barību dzīvniekiem; tā pagāja apmēram stunda, pienāca brokastlaiks, un pa nogāzi žāvādamies un staipīdamies uz mūsu māju slāja kinoļaudis. Pēc brokastīm pārrunājām, kādas epizodes tai dienā uzņemamas, un sākām tām gatavoties.
Katra filma, protams, ir viltojums, tomēr starp viltojumu un viltojumu ir atšķirība. Ja mēs, piemēram, gribējām parādīt, kā sagūsta dzīvnieku, mums to vajadzēja aizvest no krātiņa atpakaļ uz mežu un tad it kā vēlreiz sagūstīt, lai to varētu uzņemt filmā. Arī tad, ja vēlējāmies parādīt, kā dzīvnieks izturas, mēs to aizvedām uz mežu, izraudzījāmies piemērotu vietu, apvilkām apkārt tīklus un gaidījām, līdz tas sāks darboties un izturēties tā, kā mums filmēšanai vajadzīgs. Tas lāgiem bija ļoti apnicīgs darbs, kas prasīja bezgalīgu pacietību.
Atceros, ka reiz gribējām uzņemt maisužurku ēšanas brīdī, parādot, kā tā, kad paēdusi, piebāž vaigu maisus ar barību vēlākam laikam. Tāda žurka izskatījās it kā saslimusi ar cūciņām. Maisužurkas ir ārkārtīgi pievilcīgi dzīvnieki pusaugu kaķa augumā, ar lielām, iesārtām ausīm, kuplām, trīsošām ūsām, garu, sārtbrūnu asti un tumšpelēku kažoku. Vienu mūsējo sauca par Albertu, un, tikko nolikām krātiņā trauku ar ēdienu, viņš rija, cik vien spēja, pēc tam pārpalikumu sastūķēja vaigu maisiņos, aiznesa kaktā uz migu un tur apraka. Biju pārliecināts, ka mežā Alberts atkārtos visu uz mata tāpat; torīt nedevām viņam
brokastis, svinīgi aiznesām viņu uz mežu līdz milzu kokam ar virszemes saknēm. Apvilkām kokam apkārt tīklus, salikām zemē bagātīgu krājumu meža augļu un palaidām Albertu brīvībā.
Kameras sāka dūkt, un mēs sašutuši vērojām, kā Alberts pastaigājas turpat gar augļiem, tomēr neizrādīdams par tiem ne mazāko interesi. Viņš atrada saknēs jauku dobumiņu, saritinājās un aizmiga. Bez žēlastības izvilkām viņu no turienes laukā, nolikām atpakaļ pie augļiem un sākām epizodi no jauna. To mums iznāca atkārtot četras reizes; visas četras reizes Alberts nelikās gar augļiem ne zinis, lai gan brokastlaiks bija jau aiz kalniem un viņam droši vien atkal sāka gribēties ēst. Bet tad, piektajā mēģinājumā, viņš pēkšņi gandrīz vai iztrūcies pamanīja augļus. Vispirms kāri apostīja vienu, tad otru, taču nepavisam nerīkojās tā, kā es biju Krišam apsolījis, bet gan cīrīgi saņēma augli mutē, atkāpās gabaliņu tālāk, aptupās uz pakaļkājiņām un sāka ēst ar tādu grāciju, ar kādu padzīvojusi hercoga atraitne baudītu saldējumu. Tas nu nebija gluži tas, ko vēlējāmies uzņemt, tomēr arī diezgan interesants materiāls.
Kādā citā reizē gatavojāmies filmēt poto. Tie ir ērmoti, rotaļu lācīšiem līdzīgi radījumi, attāla rada pērtiķiem.
Viņiem ir ārkārtīgi dīvainas rociņas, kuru rādītājpirksts sarucis līdz īsam stumbenītim, lai zvēriņš varētu labāk pieķerties pie zara, bez tam poto kakla skriemeli kā smaili, mazi pīķīši gandrīz duras cauri ādai. Uzbrukuma gadījuma poto aizsargājas, ieraujot galvu starp priekškājām. Ja uzbrucējs mēģina sagrābt zvēriņu aiz rīkles, asie pīķīši tam saduras mutē, un sāpes nobiedē visus, ja vien uzbrucējs nav kāds no īsti lielajiem plēsoņām. Gribējām uzņemt poto, tā teikt, «ilustrācijai», lai papildinātu iepriekšējā dienā filmētu epizodi. Poto vienīgais uzdevums bija vispirms patupēt uz zara un tad aiziet līdz zara galam. Mēs no viņa tiešām neprasījām sevišķi daudz. Viņš dabūja vakariņas, tātad izsalcis nevarēja būt, un mēs cerējām, ka, novietojuši viņu uz piemērota zara, uzņemsim epizodi piecās minūtēs. Atradām labu zaru izdevīgā stāvoklī, ieslēdzām gaismu, uzstādījām kameras — nojēdzā- mies labu laiku, tad atnesām poto un nosēdinājām uz zara. Viņš tūliņ ierāva galvu starp priekšķepām — ieņēma aizsardzības pozīciju — un palika tā guļam. Pagāja ceturtdaļstunda, spuldzes tik stipri sakarsa, ka vajadzēja tās izslēgt. Bet poto nekustējās. Nespēju iedomāties, kādēļ viņš pēkšņi no mums tā nobijies, jo citkārt ņēma labprāt
no cilvēka rokas barību; taču tagad kaut kāda iemesla dēļ filmēšana viņu biedēja. Sēdējām tumsā un pacietīgi gaidījām.
Man tropu mežs naktī liekas gandrīz vai skaistākais pasaulē, un šis mežu apvidus bija sevišķi skaists. Lietus periodā grava droši vien pārvērtās par putojošu straumi, bet pašlaik tā bija izžuvusi, lielie akmeņi apauguši ar sūnu cepurēm, un malu malās lidoja un rāpoja simtiem jāņtārpiņu kā mazi, mirdzoši smaragdi. Gaisā rēgaini griezās sīku naktstauriņu bari, un visapkārt sīca un zuzēja cikādes un citi kukaiņi, brīžam kā zāģi tirkšķinot, brīžam iedziedoties kā sīksīki zvārgulīši. Iegrimis savās izjūtās, gandrīz pilnīgi aizmirsu poto un BBC, līdz Kriss man pačukstēja:
Šķiet, viņš sāk kustēties.
Tūliņ ieņēmām kaujas pozīcijas, ieslēdzām gaismu un redzējām, ka poto mazliet pacēlis galvu, tomēr tūliņ viņš to atkal paslēpa starp priekšķepām. Pagāja otrs stundas cēturksnis, un tad piepeši atgadījās divi notikumi uzreiz. Vispirms, poto atkal pacēla galvu, bet Evarts tai pašā mirklī palūkojās rokas pulkstenī un izteica tik nepiemērotu piezīmi, kāda, manuprāt, Āfrikā nav dzirdēta kopš Stenlija tikšanās ar Livingstonu.
Bristolē puiši patlaban iet mājās no kroga, — viņš domīgi sacīja.
Sie vārdi atstāja graujošu iespaidu uz poto, kurš, kā man šķiet, bija atturībnieku virsvadonis, jo metās skriet, tikai diemžēl nevis pareizajā virzienā pretī kamerām, bet gan, asti pacēlis, joza pa zaru prom uz otru pusi. Veselu pusstundu medījām viņu pa zaru labirintu. Pēdīgi tomēr zvēriņu notvērām, nolikām atpakaļ uz zara, un nu mūsu poto uzvedās priekšzīmīgi, tā ka beidzot tikām pie kārotajiem kadriem. Taču bija pagājušas vairāk nekā divas stundas, lai uzņemtu epizodi, kas uz ekrāna pazibēs droši vien tikai trīsdesmit sekundes.
Mēs, protams, filmējām arī parasto ikdienas darbu — dzīvnieku kopšanu un barošanu, kaut gan īstenībā dzīvnieku kolekcijas apkopšanu nemaz nevar nosaukt par parastu ikdienas darbu. Dzīvnieki allaž izdomā kaut ko jaunu, lai savus kopējus pārsteigtu un kaitinātu. Mums, piemēram, bija ļoti skaists Āfrikas zivjudzenītis. Mēs nevarējām viņam pietiekamā daudzumā sagādāt dabisko barību (sīkas ķirzaciņas, čūskulēnus, sienāžus un siseņus),
tādēļ vajadzēja viņu pieradināt pie gaļas. Bet ikreiz, saņēmis gaļas strēmeli, zivju- dzenītis to vispirms «nogalināja», sirdīgi dauzot pret koku, un tikai tad apēda.
Tiku Garo Džonu brīdinājis, ka ikvienā ekspedīcijā pienāk brīdis, kad jums šķiet, jūs zināt itin visu. Tas ir ļoti bīstams brīdis, jo nekad jūs nezināt par savu kolekciju visu, lai kā censtos. Tieši tad, kad sākat justies iedomīgs un lepns uz savām zināšanām un spējām, varat pieļaut smagu kļūdu. Es reiz kļūdījos, domādams, ka zinu visu, un man iekoda čūska, kas nepavisam nebija patīkami. Bet šis piedzīvojums mani iemācīja būt piesardzīgākam. Kādu dienu pie mums atnāca mednieks un atnesa apburošu putnēnu. Tas bija jauns baltcekulainais degun- ragputns. Sie putni ir melni kā ogle, bet galvu sedz koši baltas, pūkainas spalvas, un izskatās, it kā putniem būtu galvā baltas vates cepures. Ļoti priecājos par ieguvumu, jo šis bija mūsu pirmais degunragputns, un es nolasīju Garajam Džonam veselu lekciju par degunragputniem un viņu dzīves veidu. Degunragputnu un tukanu mazuļi ir ļoti viegli izbarojumi, un es biju pārliecināts, ka ar Tomiju (kā mēs putnēnu nosaucām) mums nekādu raižu nebūs. Tikko Tomijs bija mazliet apradis, sakapājām augļus, nolikām mazuli uz putnu barojamā galdiņa un karinājām augļu šķēlītes viņam pie paša knābja. Viņš izlikās tās neredzam.
Gan jau pieradīs, — es teicu, — tomēr, šķiet, sākumā vajadzēs viņu pabarot piespiedu kārtā.
Ielikām Tomijam knābī augļu gabaliņu, bet viņš to tūliņ izspļāva. Otru gabaliņu iestūmām dziļāk rīklē, taču pēc maza brītiņa viņš izvēma arī to.
Varbūt nav vēl īsti iejuties, — es sacīju Garajam Džonam. — Atstāsim viņu kādu laiciņu būrī un atnāksim vēlāk. Galu galā, mēs nezinām, kad mednieks viņu ieguvis, varbūt māte viņu pirms tam pabarojusi un viņš nav izsalcis.
Ielikām putnēnu atpakaļ būri. Pēc divām trim stundām sākām grūto barošanas procedūru no jauna, bet putnēns augļus katru reizi izvēma. Visu dienu turpinājām viņu barot ar varu, tomēr viņš neko neņēma pretī.
Nesaprotu, — sacīju Garajam Džonam, — tiešām nesaprotu. Vairums degunragputnu mazuļu pēc pirmās barošanas kļūst par gatavajiem rimām, un vēlāk nevar vien spēt viņus piebarot.
Otrā rītā Tomijs izskatījās diezgan šļaugans un, kaut arī nepārprotami bija izsalcis, tomēr no augļiem atteicās.
Sasodīts! — es dusmojos. — Neatliks nekas cits kā paskatīties grāmatā. Varbūt tur teikts kaut kas īpašs, kāda barība viņiem jādod.
Savā neziņā tiku domājis, ka visi degunragputni pārtiek no augļiem, dārzeņiem un kukaiņiem un uzskatāmi par visēdājiem. Tomēr grāmatā uzgāju, ka mūsējais pieder pie tiem retajiem degunragputniem, kas pārtiek vienīgi no gaļas. Mēs centāmies viņam ar varu iebarot augļus, ko viņš vispār neuzskata par barību; tas bija apmēram tāpat kā pārliecinātam veģetārietim ar varu bāzt mutē bifšteku. Izcēlām Tomiju nb būra, novietojām uz barojamā galdiņa un nolikām viņam priekšā gabaliņos sagrieztu gaļu, kurai viņš jau nākamajā mirklī uzklupa kā vilks. Kopš tā laika viņš nekad vairs neniķojās. Man šis gadījums noderēja par labu mācību, un ceru, ka arī Garais Džons no tā kaut ko iegaumēja.
Nav grūti aprūpēt dzīvnieku labi iekārtotā zooloģiskajā dārzā, kur jūsu rīcībā ir viss, sākot ar barību un beidzot ar veterināro palīdzību, bet pavisam citādi ir tad, ja atrodaties piecsimt jūdžu aiz pasaules viņas malas, ja visi dzīvnieki iesprostoti šaurās kastēs un jums pašam jāpilda visas funkcijas — jābūt gan veterinārārstam, gan galdniekam; un dzīvnieki, protams, tiklīdz samierinājušies ar nebrīvi, sāk, jums par nebeidzamu prieku, rādīt visu, ko māk. Jābrīnās, cik dažādus niķus un stiķus tie spēj izdomāt. Piemēram, vienu dienu viņi ir kā negudri pēc apelsīniem, un jūs, zināms, sagādājat šos augļus lielos daudzumos un vai apberat savus gūstekņus ar tiem. Bet, ja otrā dienā piedāvājat apelsīnu, viņi skatās jums acīs ar tādu izteiksmi, it kā jūs viņus būtu līdz nāvei apvainojis, un liek noprast, ka daudz labāk viņiem garšotu
zemesrieksti. Un, kamēr jūs viņiem neiztopat kā veca dāma savam pekinietim, viņi nejutīsies laimīgi ur. sāks nīkuļot.
Viendien mums atnesa zvīņnesi jeb pangolīnu, par ko es ļoti nopriecājos, jo agrākajās ekspedīcijās, kad vācu dzīvniekus Rietumāfrikā, man nekad neveicās ar šiem ērmotajiem radījumiem, kas izskatās kā dzīvi egles čiekuri ar asti. Man nelaimējās tādēļ, ka šie dzīvnieki pārtiek galvenokārt no niknajām, melnajām skudriņām, kas savus pūžņus ierīko kokos. Anglijā vairākkārt domāju par pangolīnu barošanu un nospriedu, ka barībā, ko sakombinēju no jēlām olām, piena un maltas gaļas un ko pangolīni labprāt ēda, kaut kā tomēr bija pietrūcis, proti, skudr- skābes. Tādēļ šoreiz biju atvedis līdzi pudelīti skudrskā- bes, lai savu teoriju pārbaudītu, un ik dienu gatavoju pangoliniem šādu maltīti. To darot, iedomājos, kā televīzijas kulinārs nodiktētu skatītājiem manu recepti:
«Mīļie draugi, ņemiet divas ēdamkarotes sausā piena, atšķaidiet to ar ceturtdaļpinti ūdens un, kad sajaukta stīgra masa, pievienojiet vienu jēlu olu un sakuliet. Pēc tam sajauciet masu ar riekšavu smalki samaltas jēlas gaļas; viegli izcilājiet un garšvielu vietā pielieciet šķipsniņu melno koku skudru un pilienu skudrskābes. Galdā pasniedziet tūliņ pēc sagatavošanas. Jūs būsiet sajūsmināti, redzot, cik ļoti jūsu viesiem garšo šāda maltīte, un iemantosiet labākā pangolīnu viesību rīkotāja slavu šajā sezonā.»
Man šķiet, būtu visai interesanti sastādīt pavārgrāmatu dzīvnieku vācējiem, sava veida «Larousse Gastronomique» ar ieteikumiem, kā vislabāk servēt kāpurus un tā joprojām.
Bijām jau uzņēmuši filmā gandrīz visus mūsu kolekcijas dzīvniekus, filmas rituļu krājās arvien vairāk, bet vēl tomēr nebijām ieguvuši divus dzīvniekus, kuru dēļ īstenībā izraudzījāmies par ekspedīcijas vietu Sjerraleoni, proti — sarkanmelnos un melnbaltos kolobusu pērtiķus. Mednieki mums nesa dažādu sugu pērtiķus, tikai ne šos, un man jau sāka uzmākties izmisums.
Nekas nelīdzēs, — sacīju Krišam, — mums vajadzēs sarīkot dažus pērtiķu aplenkumus un tādā veidā mēģināt tikt pie kolobusiem.
Kas tie par pērtiķu aplenkumiem? — pārsteigts jautāja Kriss.
Tos rīko kakao plantācijās, — es paskaidroju. — Visus pērtiķus sadzen vienuviet un nogalina, jo viņi baros uzbrūk kakao dēstījumiem un tos iznīcina. Esmu dzirdējis, ka valdība maksājot divus šiliņus par katru nogalinātu pērtiķi. Šorīt aizsūtīšu Garo Džonu uz Kenemu, lai uzzina, kurš apvidus mums būtu vispiemērotākais filmēšanai. Domāju, ka šai operācijā varētu uzņemt ļoti interesantus kadrus.
Aizsūtīju Garo Džonu uz Kenemu, un viņš atgriezies pastāstīja, ka viņam minēti trīs vai četri ciemi, kur pērtiķu aplenkumi notiekot diezgan regulāri, bet, ja mēs gribot pierunāt cieminiekus sarīkot ārkārtēju aplenkšanu, tad vispirms jāizprasot atļauja apvidus pārvaldniekam. Nolēmām jau tūliņ nākamajā dienā doties pie pārvaldnieka
un noorganizēt pērtiķu aplenkumu, cik driz vien iespējams.
Otrā dienā es, kā parasts, piecēlos rītausmā un izgāju verandā, gaidīdams, kad Sadu atnesīs tēju. Garais Džons nekad necēlās, pirms tēja nebija galdā; viņš turējās gultā kā dadzis sunim kažokā. Stāvēju, vērodams dūmakā tīto mežu, kad ielejā pie pašas mājas izdzirdu troksni. Sapratu, ka tie ir pērtiķi, jo dzirdēju tīkamo skaņu, kas rodas, kad tie ielec koku lapotnē, — it kā bangas sistos pret klinšainu krastu. Pērtiķi traucās uz lielu, skaistu koku, kas auga pārsimt jardu no verandas, tieši zem mūsu mājas. Kokam bija zaļpelēks stumbrs, koši zajas lapas un pašlaik aizmetušās ap sešas collas garas sēklu pākstis ķiršu sarkanumā. Atkal nošalca lapotne. Tad mirklis klusuma. Un pēc tam piepeši likās, ka viss koks izplaucis ziedos — katrs zieds viens pērtiķis. Tie bija sarkanmelnie kolobusi, un skats — neaizmirstams. Pērtiķu kažokiem bija krāšņa, mirdzoša kastaņbrūna un koši melna vilna, un rīta gaismā tie lāsmoja kā nolakoti; pērtiķi bija apžilbinoši. Viņu tur bija apmēram ducis un vēl daži mazuļi; man nāca smiekli, skatoties, kā mazie pārvietojoties ķērās pie kā pagadījās — vienalga, vai tas zars vai mātes aste. Izbrīnījies konstatēju, ka pērtiķi neaiztiek sēklu pākstis, bet milzīgā daudzumā stūķē mutē lapas un zaru jaunos dzinumus. Sie neapšaubāmi bija skaistākie pērtiķi, kādus vien man mūžā gadījies redzēt, un es cieši nolēmu, ka mums vismaz daži jāpievieno savai kolekcijai, lai tas maksātu ko maksādams. Pērtiķi kavējās
kokā, mierīgi ieturēdamies un īsi sasaukdamies, bet tad pēkšņi verandā ienāca Sadu ar lielu paplāti, uz kuras šķindēja tējas trauki. Kad vēlreiz pavēros uz koku, visi pērtiķi bija pazuduši. Maziem malciņiem dzerot tēju, atcerējos kādu pastulbu sievišķi, ar kuru iepazinos koktei|u vakarā Frītaunā; viņa toreiz man teica: «Nesaprotu, kādēļ jūs dodaties uz zemes iekšieni, mister Darel. Ne tur ko darīt, ne ko redzēt.» Man būtu gribējies, lai viņa šorīt būtu redzējusi pērtiķus.
Priekšpusdienā es kopā ar kinoļaudīm braucu pie apvidus pārvaldnieka un vecākajiem, kas dzīvoja netālu no mūsu ciema, bet Garo Džonu atstājām mājās uzraudzīt dzīvniekus. Pārvaldniekam un vecākajiem pašreiz bija apspriede, un mums vajadzēja pagaidīt, līdz mūs pieņems audiencē. Pārvaldnieks bija jauns, ļoti glīts cilvēks, tērpies vienkāršās, baltās drānās, ar raibu, izrakstītu micīti galvā, bet vairums vecāko bija ģērbušies košos dažādu krāsu tērpos. Ar tulka palīdzību paskaidroju, kādēļ esam ieradušies Sjerraleonē un ka galvenokārt vēlamies uzņemt filmā un iegūt dažus dzīvus abēju kolobusu sugu pērtiķus. Man vajadzēja sevišķi uzsvērt, ka gribam pērtiķus sagūstīt dzīvus, jo šejienieši paraduši viņus nogalināt un lāgā nespēja aptvert, ka mums tie vajadzīgi dzīvi un neievainoti. Beidzot man tomēr izdevās pārliecināt pārvaldnieku un vecākos par mūsu vajadzību; izteicu cerību, ka viņi nosauks vairākus ciemus un tuvākajā laikā informēs cieminiekus. Sarunas ar pārvaldnieku un vecākajiem mani sajūsmināja. Priecājos par viņu dzīvīgajām, skaistajām sejām. Lielās, melnās acis bija vērīgas un vērtējošas kā Londonas Petikotleinas ielu tirgonim, bet pietika pateikt kāut nenozīmīgu joku, lai tās iezibētos un dzirkstītu tādā apgarotā jautrībā, kāda eiropiešu acīs diemžēl gandrīz nekad nav ieraugāma. Pārvaldnieks sacīja, ka filmēšanai viņš varot ieteikt kakao plantāciju netālu no mūsu ciema, jo tur sastopami daudzi dažādu sugu pērtiķi. Taču aplenkumam šī vieta neesot piemērota. Sai nolūkā mums vajadzēšot aizbraukt uz citu ciemu, kas atrodoties tālāk. Nospriedām, ka pie reizes, ja jau esam atbraukuši, varētu paskatīties, kas redzams kakao plantācijā.
Braucot domāju par pērtiķu stāvokli Sjerraleonē. Ik gadu aplenkuinos nogalina divus trīs tūkstošus pērtiķu. Un tas notiek vienīgi tādēļ, ka pērtiķi diemžēl nav informēti par to, cik liela nozīme kakao ražai ir Sjerraleones ekonomikā; viņi iebrūk plantācijās un nodara tur milzu zaudējumus, pret ko, protams, jācīnās. Taču nelaimīgā kārtā no tā cieš visi pērtiķi. Ja Sjerraleonē notiek pērtiķu aplenkums, tā rīkotāji saņem maksu par katru nogalinātu pērtiķi, un tādēļ nomaitāts tiek ikviens, kas gadās ceļā. Izņēmums nav arī abēju sugu kolobusi, pēc kuriem mēs tīkojām, kaut gan teorētiski tie atrodas likuma aizsardzībā. Sis ir uzskatāms piemērs tam, ka vienu var pakārt par noziegumu, ko izdarījis cits, jo kolobusi nenodara kakao plantācijām ne mazāko postu. Tā ir tieši tāda pati situācija, kādu esmu novērojis daudzās pasaules malās un no kuras man allaž meties nelabi: valdības gatavas izgāzt miljoniem mārciņu par gaisa pilīm, bet noskauž pat peniju dzīvnieku aizsardzībai. Un tā nu notiek, ka ik gadu apkauj trīs tūkstošus pērtiķu, no kuriem puse ne mazākajā mērā nav noziegusies pret kakao plantācijām un īstenībā varētu kļūt par vērtīgu atrakciju tūristu pievilināšanai.
Tikko nonācām kakao plantācijā, man kļuva skaidrs, kādēļ nepieciešami pērtiķu aplenkumi. Malu malās mudžēja pērtiķi, kas grauza jaunos kakao kociņus. Bet, kā jau tiku paredzējis, tur galvenokārt bija diānas un zaļie pērtiķīši; neredzēju neviena paša kolobusa. Skatoties uz kokaudzētavu, kur kārtīgās rindās auga jaunie kociņi, kļuva skaidrs, ka pērtiķu bars šādu divus trīs gadus vecu kociņu spēj noplicināt desmit minūtēs.
Kriss ar saviem puišiem uzstādīja kameras un sāka filmēt kokos satupušos zaļos un diānas pērtiķus, bet es aizgāju līdz plantācijas malai un drīz vien nokļuvu mežā. īstas robežas starp plantāciju un mežu nav, bet, kad tuvumā vairs neredz kakao kokus, kad apkārt ir tikai mežs un milzīgie, čabošie bambusi šaujas pret debesīm kā sastingušas strūklakas, tad saprotat, ka plantācija beigusies. Ir brīnumaini iet pa bambusu audzi, jo pat vieglākajā vējpūtā stumbri, kas ir cilvēka vidukļa resnumā, šūpodamies dziedoši čīkst un kunkst. Droši vien šādu mūziku senos laikos dzirdēja jūrnieki, kad lielā vējā ar pilnām burām laida apkārt Labās Cerības ragam. Skatījos, vai neieraudzīšu kādu kolobusu, bet tropos cilvēks ik uz soļa sastopas ar kaut ko tik interesantu, ka neviļus aizmirst visus sākotnējos nodomus. Jūs ieraugāt puķi, kādu vēl neesat redzējis, košu sēni vai tauriņu, vai tikpat košu koku vardi un tūliņ pēc tam siseni. Tropi, gluži tāpat kā Holivudas lielfilma, liek jums izjust, cik niecīgs un nenozīmīgs esat pats un cik sarežģīta un skaista ir pasaule, kurā dzīvojat,
Nesteigdamies gāju pa mežu, šad tad apstājoties, lai pavērotu šo vai to, kas saistīja manu uzmanību, un tad piepeši kļuvu līksms, ieraugot tos, kuru dēļ biju šurp nācis. Man virs galvas kokos kaut kas nobrīkšķēja, un, klusi virzoties uz trokšņa pusi, es nonācu līdz vietai, kur kokos rosījās melnbaltie kolobusi. Grupiņa nebija liela, tikai seši pērtiķi, bet vienai mātītei bija dvīņi, kas man šķita visai neparasti. Pērtiķi mierīgi savā nodabā mielojās zaros ap piecdesmit pēdu man virs galvas un, lai arī redzēja mani stāvam, nepavisam neizbijās. Aplūkojot viņus talskatī, konstatēju, ka šie, protams, nav tik koši kā sar- kanmelnie kolobusi, toties ar piķa melnajiem kažokiem, koši baltajām astēm un balto matu ieloku ap seju izskatījās nopietni un cienīgi kā nezināma reliģiska ordeņa brāļi. Beidzot, paēdušies pie viena koka, pērtiķi to pameta. Līdz šim biju redzējis, ka sarkanmelnie kolobusi ļoti veikli rāpaļā pa kokiem, taču melnbaltie tos tālu pārspēja. Ne mirkli neapdomājušies, tie metās lejup no pusotra simta pēdu augstuma un nonāca apakšējos zaros ar tādu precizitāti un grāciju, ka pats Bilijs Smārts, to redzot, no prieka apraudātos. Gāju atpakaļ uz plantāciju un ieraudzīju tur retu parādību: Kriss staroja priekā, jo viņam bija izdevušies lieliski kadri, uzņemot diānas un zaļos pērtiķus ēšanas laikā. Savācām savas mantas un devāmies atpakaļ uz ciemu.
Bijām tur iegadījušies tirgus dienā, un man tik ļoti patīk afrikāņu tirgus, ka bridi pakavējāmies, lai to apstaigātu. Tirdzinieki visi bezgala rosīgi, satraukti, skaistās acis zibin zib, baltie zobi zaigo, ikvienam mugurā labākā svētdienas kārta viskošākajās krāsās. Kaudzēm dažādu krāsu augļu un dārzeņu, rindām košu audumu baķu — man likās, es eju pa varavīksni. Šķita, ka pasaulē nav nekā tāda, ko šajā tirgū nevarētu nopirkt, sākot ar bambusa skaliņos gliti savērtām kaltētām vardēm un beidzot ar sandalēm, kas pagatavotas no vecām autoriepām. Kamēr staigājām pa tirgu, man negaidot pienāca klāt slaids jauneklis, ģērbies baltā sporta krekliņā un haki bikšelēs, ar vecu tropu ķiveri galvā. Viņš pieklājīgi pacēla ķiveri un jautāja.
— Vai jūs esat misters Dalels, ser?
Viņš runāja tik smalkā, spalgā balsī, ka, par spīti vīrieša apģērbam, bezmaz noturēju viņu par sievieti.
Apstiprināju, ka es tiešām esmu es.
Mani sūta pārvaldnieks, ser, — viņš sacīja. —Mans vārds ir Mohameds, un pārvaldnieks teica, ka jūs gribot noķert dzīvus pērtiķus. Varu to noorganizēt.
Sirsnīgi pateicos, — es piesardzīgi sacīju, jo man viņš nepavisam nelikās īstais vīrs, kas varētu organizēt pērtiķu aplenkumu. Bet, ja jau pārvaldnieks viņu ieteicis, tad laikam būs zinājis, ko dara.
Kad jūs vēlētos sarīkot aplenkumu, mister Dalel? — viņš neatlaidās.
Cik vien drīz iespējams. Mani interesē kolobusi — sarkanmelnie un melnbaltie. Vai jūs tos pazīstat?
Jā, ser, es tos pazīstu, — viņš atteica, — tādu te ir daudz, ļoti daudz.
Kā šie aplenkumi īsti notiek? — es vaicāju.
Tūliņ pastāstīšu, ser, — viņš sacīja. — Vispirms agri, pavisam agri no rīta sameklējam pērtiķus un tad sākam tos dzīt, dzenam, dzenam un kliedzam, un atkal dzenam, un kliedzam vēl skaļāk, un dzenam, kamēr aiz- dzenam īstajā vietā. Tad nocērtam tuvākajā apkārtnē visus kokus. Pēc tam jāsakrauj augsta kaudze ap to koku, kurā sasēdušies pērtiķi.
Kaudze? Kas tā par kaudzi?
Pie koka zemē mēs sakraujam zarus — lielā, augstā kaudzē, saprotiet, un tad pērtiķi lec lejā no koka, ielec kaudzē un mēs viņus saķeram.
Man tas viss šķita gaužām nereāli, bet, spriežot pēc jaunekļa nopietnās sejas, varēja redzēt, ka viņš zina, ko runā.
Un kad mēs varētu to izdarīt? — es jautāju.
Man būtu izdevīgi parīt.
Ļoti jauki, — atteicu, — mēs būsim klāt, kad sāksiet, un visu uzņemsim filmā. Sapratāt? Nesāciet, pirms mēs atbraucam.
Skaidrs, ser.
Būsim ap pulksten deviņiem.
O-o-o-o … tas ir ļoti vēlu, ser.
Saprotiet, ka agrāk nevaram filmēt, jo nav gaismas, — es paskaidroju.
Nu jā… bet, ja mēs pirms tam sadzenam pērtiķus īstajā kokā, vai tad varēsiet filmēt? — viņš bažīgi jautāja.
Varēsim… ja vien būs pietiekama gaisma, — es atbildēju. — Tas būtu ap pusdesmitiem. Ap to laiku gaismas filmēšanai pietiek.
Viņš mirkli padomāja, tad sacīja:
Labi, ser. Atbrauciet uz ciemu pulksten deviņos, un pērtiķi jūs gaidīs.
Ļoti jauki. Sirsnīgi pateicos.
Nav par ko, ser, — viņš sacīja, uzlika galvā ķiveri un pazuda tirgus burzmā.
Aiznākamajā dienā piecēlāmies ļoti agri. Rūpīgi pārbaudījuši kameras un skaņu ieraksta aparatūru, devāmies ceļā uz ciemu, kur vajadzēja notikt pērtiķu aplenkumam. Kad nonācām tur, mūs pa šauru taku izveda cauri banānu plantācijai un ieveda gabaliņu mežā. Jau iztālēm izdzirdām negantu troksni un drīz nonācām vietā, kur bija sadzīti pērtiķi. Tur valdīja elles jezga un kņada: apmēram trīssimt cilvēku uz visām četrām debess pusēm cirta nost pamežu, bet Mohameds skraidīja apkārt, pilnā rīklē kliegdams pavēles un rīkojumus, kuros, šķiet, neviens neklausījās. Afrikāņi bija sadzinuši divus kolobusu barus milzīgā kokā un cirta bez žēlastības nost visu, kas auga tuvākajā apkārtnē un ko pērtiķi varētu izmantot bēgšanai. Kad tie redzēja, ka zūd pēdējā glābšanās iespēja, izcēlās panika. Vienam vai diviem pērtiķiem izdevās no lielā koka aizlēkt apmēram simt piecdesmit pēdu līdz palmas galotnei un aizbēgt; par to afrikāņi visi korī sāka satraukti klaigāt un cirta vēl nadzīgāk.
Neciešu, ka cērt lielus, zaļoksnējus kokus, un man bija sāpīgi noskatīties, kā tie šeit brakšķēdami gāzās, bet zināju, ka apvidu drīzumā nolīdīs, lai ierīkotu kakao plantāciju, un kokiem tikpat būs jākrīt. Beidzot nogāzās pēdējais lielais koks, ko pērtiķi būtu varējuši izmantot bēgšanai, atlika vairs tikai dažas palmas, kurām vajadzēja apcirst lapas. Katrs palmas vēdeklis nocirsts vēlās zemē ar klusu šalkoņu, kas izklausījās, it kā dāmas sastīvi- nātos krinolīnos pietuptos reveransā.
Pateicoties manu cildeno mednieku pūliņiem, lielā koka apkārtnē bija nolīsts krietns meža gabals, un es gaidīju, kas notiks tālāk. Bet tālāk nenotika nekas — afrikāņi bija nolēmuši atpūsties. Daži nocirta garus staipekņus ar dobu vidu, kur mēdz uzkrāties daudz ūdens. No šīm dzīvajām akām viņi dzēra, turēdami staipekņus pie mutes kā garas caurules. Nokarsuši, sviedros izmirkuši un izslāpuši, viņi apspriedās, kā vislabāk turpināt operāciju. Mohameds savā smalkajā balstiņā mani informēja, ka nākamais darbs būšot sakraut kaudzi. Vīri atkal stājās strīpā, cirta, zāģēja, bet pēc tam sakrāva lielos zarus un palmu vēdekļus konusveida kaudzē koka pakājē. Kaudzei apkārt apvilkām tīklus. To paveikuši, afrikāņi aizgāja uz tuvākajiem krūmiem un nocirta garas, žākļainas nūjas. Tādas bija nepieciešamas: kad pērtiķi beidzot sāk lēkt no koka sakrautajā zaru kaudzē un sapinas tīklos, ar nūjas žākli tīklu piespiež viņiem klāt, lai varētu viņus satvert reizē aiz galvas un astes.
Es visu laiku uzmanīgi vēroju koku, kurā pērtiķi bija sadzīti, tomēr pārāk biezās lapotnes dēļ nebija iespējams precīzi noteikt, cik pērtiķu tajā īsti paslēpušies, taču skaidri zināju, ka tur ir abēju sugu kolobusi, kurus kārojām iegūt. Mohameds apgalvoja, ka tagad viņi esot gatavi sākt, un es, drīzāk gan aiz pieklājīgas piekāpības nekā aiz pārliecības, liku pienest krātiņus tuvāk. Neticēju, ka šai metodei būs panākumi, tomēr cerēju, ka varbūt izdosies kādu kolobusu noķert, un tādēļ gribēju, lai viss būtu sagatavots. Divi vīri nezin no kurienes atstiepa milzīgu aizvēsturisku zāģi, kuram praktiski vispār vairs nebija zobu, pārrāpās pāri tīkliem, uztrausās kaudzes galā pie milzīgā koka stumbra un sāka zāģēt.
Kādēļ viņi to dara? — es vaicāju Mohamedam.
Ja pērtiķis nodomās, ka mēs taisāmies koku zāģēt nost, ser, viņš lēks lejā uz kaudzi, un tad mēs viņu noķersim, — Mohameds, sviedrus slaucīdams, paskaidroja.
Pavērsu tālskati uz koka galotni. Pagaidām gan likās, ka zāģēšana uz pērtiķiem neatstāj nekādu iespaidu. Koks bija milzīgi resns, un pat pērtiķis apjēdza, ka ar šādu darbarīku vīriem vajadzēs noņemties vismaz pusgadu, lai koku nogāztu. Nogaidījis vairāk nekā pusstundu, sapratu, ka pūliņi veltīgi. Pasaucu Mohamedu.
Lūdzu, ser, — viņš atsaucās, pieskriedams pie manis un militāri salutēdams.
Paklau, Mohamed, man šķiet, šitādā veidā mēs tālu netiksim, — es sacīju. — Pērtiķiem no zāģēšanas, liekas, nav ne silts, ne auksts, un paies pus mūža, kamēr koku nozāģēs. Vai nepamēģināt kaut ko citu?
Klausos, ser. Ko mēs citu varētu pamēģināt, ser? — viņš vaicāja.
Vajadzētu attīrīt mazu laukumiņu koka pakājē, — es paskaidroju, — un tā, lai liesmas netiek kaudzei klāt. iekurt mazu uguntiņu. Uz ugunskura mēs saliksim daudz, daudz, daudz zaļu lapu. Tad dūmi kāps augšup un varbūt piespiedīs pērtiķus lēkt zemē.
Labi, ser, — viņš sacīja, — tūliņ pamēģināsim.
Viņš aizsteidzās, spalgā kaijas balsī kliegdams komandas, un drīz vien koka pakājē tika sagatavots neliels tīrs laukumiņš un sakurta uguns. Vēroju, kā dūmi laiski līkumo, vīdamies ap milzu koka stumbru un kāpdami aizvien augstāk. Pametu acis uz koka galotni, lai redzētu, ko darīs pērtiķi. Saoduši pirmos dūmus, kolobusi bažīgi mazliet sarosījās, taču sevišķi satraukti nelikās. Bet vēlāk, kad ugunskuram sameta virsū vēl vairāk zaļo lapu un dūmi kļuva aizvien biezāki un biezāki, pērtiķi sāka nemierīgi skraidīt pa zariem.
Trīssimt afrikāņu, kuru balsis bija skanējušas drausmīgā kakofonijā, kamēr viņi cirta un tīrīja pamežu, tagad bija pilnīgi noklusuši un saspringti stāvēja lokā ap tīklu, turēdami gatavībā žākļainās nūjas. Tikko grasījos Mohamedam teikt, lai viņš neļauj krist virsū pirmajam pēr- tiķim, kurš lēks lejā, ja tas tiešām lēks, jo tad viss tīkls praktiski paliktu neapsargāts, — kad viens melnbaltais kolobuss patiesi metās zemē no koka galotnes, graciozi nonāca kaudzes galā un, man par lielu pārsteigumu, tūliņ pazuda zaru mudžeklī. Atskanēja daudzbalsīgs «āāāāā!» kā futbola sacīkstēs, kad bumba ielido vārtos. Brīdi nenotika nekas, tad kolobuss pēkšņi iznira no kaudzes un ieskrēja tieši tīklā. Kā jau biju paredzējis, vesels afrikāņu bars, nūjas vicinot, drāzās tam virsū.
Sakiet viņiem, lai iet atpakaļ vietās… atpakaļ vietās! — kliedzu Mohamedam.
Viņš, pavēles spiegdams, stūma vīrus atpakaļ, atstādams pie kolobusa tikai divus. Tie veiksmīgi piespieda pērtiķi zem tīkla pie zemes, un es skriešus devos turp. Pa to laiku viens bija cieši nogrābis gūstekni pie spranda un muguras lejgala un cēla ārā no tīkla. Cik varēju spriest, tā bija pusaugu mātīte, turklāt ļoti labā kondīcijā. Kaut arī šie pērtiķi izskatās tik melanholiski un rāmi, viņi
tomēr spēj sāpīgi iekost, tādēļ ar viņiem jārīkojas ļoti uzmanīgi. Aiznesām pērtiķieni uz krātiņu, ievietojām viņu tur, nosprostojām durvis un pēc tam apsedzām krātiņu ar lapām, lai viņa tumsā justos mierīgāk. Kad pēc tam atgriezos pie koka, izskatījās, it kā no tā būtu sācis līt pērtiķu lietus. Cits pēc cita tie lēca lejā tik strauji, ka es vairs nespēju tos saskaitīt; mēģināju skaitīt tad, kad tie nonāca kaudzes galā, bet tie tūliņ pazuda starp zariem.
Nu bija elle vaļā. Pērtiķi cits pēc cita rausās ārā no zaru jūkļa, sapinās tīklos, afrikāņi spieda tos ar žāk- ļainajām nūjām pie zemes, paši kliegdami un spiegdami.
Juceklis bija neaprakstāms. Man neatlika nekas cits kā stāvēt pie krātiņiem, iespējami ātrāk šķirot pērtiķus pēc dzimuma un skaitīt, kad afrikāņi nesa man tos klāt.
Vēlāk, to visu atceroties, man pašam bija brīnums, cik daudz dornu vienlaikus man toreiz nodarbināja prātu. Tiklīdz man tuvojās divi afrikāņi, nesdami pērtiķi, kas kārpījās un spirinājās, es tūliņ skatījos, vai tikai viņi nav to sagrābuši pārāk nežēlīgi. Uzreiz novērtēju, kādā miesas stāvoklī ir gūsteknis, vai tas pieaudzis vai jaunulis, vai tam nav nodiluši zobi, kas norādītu, ka pērtiķis jau krietni vecs. Minēju, vai tas spēs iejusties nebrīvē. Vajadzēja rūpīgi uzmanīt, kā gūsteknis tiek novietots krātiņā, jo, cērtot ciet durvis, viegli varēja iecirst pērtiķa asti. Tajā pašā laikā man nedeva mieru doma par to, kādas izbailes pārdzīvo notvertais dzīvnieks. Vai krātiņā tam nebūs par karstu? Vai gūstekņi izturēs ceļojumu līdz zvēru raktuvēm? Un vai, tur nonākuši, pratīs iejusties? Interesanti piebilst, ka pērtiķi, droši vien gūstīšanas laikā līdz nāvei pārbijušies, tomēr jau dažas stundas pēc notveršanas labprāt ņēma barību no manas rokas.
Kad pēdējais pērtiķis bija notverts, mēs rūpīgi pārbaudījām kaudzi, lai redzētu, ka zaros tiešām vairs neviens nav paslēpies. Beidzot varēju iet un apskatīt noķertos pērtiķus katru atsevišķi un tos saskaitīt. Sapratu, ka mums neticami laimējies, vienā akcijā iegūstot gan sar- kanmelnos, gan melnbaltos kolobusus. Pārlūkojis krātiņus, konstatēju, ka esam sagūstījuši desmit sarkanmelnos un septiņus melnbaltos kolobusus — abu dzimumu un dažāda vecuma. Noseguši visus krātiņus ar palmu lapām, vīri cēla katru uz kārts, un mūsu ekspedīcija devās ārā no meža; vīri gāja garā rindā, nesa pār plecu kārtis, kurās šūpojās krātiņi, un jautri dziedāja kā daždien uzvarētāji.
Es sirdī gavilēju. Pēc ilgajām, gaidpilnajām nedēļām, pēc grūtā darba un pūliņiem, ko prasīja ekspedīcijas noorganizēšana, beidzot bijām sasnieguši galveno mērķi — ieguvuši kolobusus. Taču, kad krātiņus novietoja mūsu milzīgās apvidus mašīnas aizmugurē un mēs sākām lēnām braukt pa grambaino ceļu atpakaļ uz zvēru raktuvēm, sapratu, ka tas ir tikai sākums. Pats grūtākais vēl priekšā: vai pratīsim guvumu saglabāt?