Kungi!
Būsim pateicīgi, ja piedalīsieties mūsu deju vakarā, kas sāksies precīzi pl. 9. Vakars notiek par godu mūsu māsai Regīnai, kas iestājusies policijas dienestā un pavadīja mājās atvaļinājumu. Viesības rīkojam viņas izvadībām. Ielūdzam jūs visus uz deju vakaru.
Mūsu adrese Dž. B. Mass Dž. P. Mass Bambavu
Kā jau biju paredzējis: sagūstīt kolobusu ir viens, bet saglabāt pie dzīvības — pavisam kas cits. Galvenās grūtības neradās tādēļ, ka kolobusi nespētu iejusties nebrīvē; viņi ar to samierinājās gandrīz tūliņ pēc sagūstīšanas. Grūtības sākās ar barošanu. Savvaļā dzīvodami, kolobusi uzturas koku galotnēs un pārtiek gandrīz tikai no lapām, sūnām un citas zaļbarības, kaut gan man ir nelielas aizdomas, ka šad tad viņi savu ēdienu karti papildina ar kādu meža putna olu vai ķirzaku. Tā kā kolobusi pārtiek no šādas barības, tad kuņģis viņiem nav kā citiem pērtiķiem vienkāršs, kulei līdzīgs veidojums, bet gan divdaļīgs, lai ekstrahētu pēc iespējas vairāk barības vielu no mazvērtīgās barības masas. Tas zināmā mērā līdzīgs at- gremotāju kuņģim. Bieži vien kolobusa kuņģis ir tik liels, ka kopā ar barību, kas tajā atrodas, līdzinās ceturtdaļai visa dzīvnieka svara.
Sākumā varējām viņus apgādāt ar dabisko barību, ko ieguvām apkārtējā mežā un ko viņi negausīgi rija. Bet negausībai, man šķiet, pamatā bija gūstīšanas laikā pārciestais izbīlis, jo pēc divdesmit četrām stundām pērtiķiem pilnīgi pazuda ēstgriba. Sākām nopietni bažīties. Izmisumā aizbraucām uz Bambavu tirgu kalnu pakājē un iepirkām lielā daudzumā dažādus zaļumus, ko afrikāņi audzē, lai papildinātu sautējumus un citus ēdienus. Zaļbarība tur bija lielā izvēlē — gan spinātiem, gan āboliņam līdzīgi augi, kurus mēģinājām iebarot kolobusiem. Sākumā viņi uz zaļumiem pat nepaskatījās, tad sāka gan ēst, bet nekādu lielo aizrautību neizrādija. Vēlāk, kad pēr- tiki, šķiet, jau bija samierinājušies ar likteni, melnbaltie bez ierunām notiesāja visus zaļumus, ko tiem piegādājām no tirgus, turpretī sarkanmelnie paskrubināja tikai kādu nieciņu, lai izvilktu dzīvību. Pērtiķi tik ļoti atšķīrās raksturā, ka nebija gandrīz iespējams tos uzskatīt par vienai ģintij piederīgiem. Melnbaltie bija žirgti, dzīvīgi un drīz tā pierada pie mums, ka ņēma barību no rokas. Sarkanmelnie rādījās gluži citādi — saīguši, drūmi, sevī noslēgušies, viegli paļāvās īstām grūtsirdības lēkmēm.
Visvairāk mani satrauca divas problēmas: pirmkārt, mums drīzumā vajadzēja doties atpakaļ uz Frītaunu, lai tiktu laikā uz kuģa, kas mūs vedīs mājup; otrkārt, jāpieradina kolobusus līdztekus ierastajai barībai ēst arī kaut ko citu, ar ko mēs viņus varētu apgādāt ceļojuma laikā, piemēram, ābolus, burkānus un tā. tālāk. Diemžēl Bambavu un Kenemā šāda barība praktiski nebija iegūstama. Par lielu naudu nopirkām dažus ābolus, bet kolobusi tos tikai apostīja un aizmeta. Cerēdams, ka mums izdosies iegūt kolobusus, tiku pasūtījis, lai ar «Akru» mums atved daudz burkānu, kāpostu un citu dārzeņu, jo iedomājos, ka viņiem tie garšos, bet, ieraugot, ar kādu nicināšanu viņi izturas pret āboliem, man dūša pavisam saplaka. Šaubījos, vai viņi maz pieņems to barību, ko varēsim uz kuģa viņiem piedāvāt.
Beidzot sarkanmelnie neēda gandrīz vairs nemaz un kļuva tik drūmi un sevī ierāvušies, ka mums bija skaidrs: vajadzētu mēnešiem bezgalīgā pacietībā ar viņiem noņemties, lai viņus pieradinātu pie dzīves nebrīvē un jauna veida barības. Ar skumju sirdi sapratu, ka jāatlaiž viņi brīvē, un beidzot mēs to arī izdarījām. Gandarījumu guvām no melnbaltajiem, kas bija mundri un jutās ļoti labi, kaut arī joprojām noniecināja ābolus un banānus. Tā kā zaļumi ātri savīta, mums pērtiķus vajadzēja barot četras piecas reizes dienā, kas aizņēma ārkārtīgi daudz dārgā laika, jo mums bija ne tikai jāpiedalās filmēšanā, bet arī jāapkopj pārējie dzīvnieki.
Un tieši tad es izdarīju muļķību, kādas mēdz izdarīt ceļojumos. Bijām ar BBC mazo apvidus mašīnu aizbraukuši divas trīs jūdzes mežā uzņemt kādu filmas epizodi. Kad, beiguši filmēšanu, atgriezāmies mājās, es apsēdos uz mašīnas pakaļējā borta; straujā gaitā braucot, mašīna atsitās dziļā grambā. Es uzlidoju gaisā, tomēr laimīgā kārtā nokritu atpakaļ mašīnā, bet stipri sadauzīju astes
^ *
kaulu un ielauzu divas ribas. Līdz šim brīdim tiku domājis, ka lauzta riba ir tīrais nieks. Taču tagad biju spiests savus uzskatus grozīt. Lauztas ribas bija ārkārtīgi sāpīga būšana. Pirmkārt, sadauzītā mugura neļāva lāgā apsēsties, otrkārt, ribas neganti sāpēja, tiklīdz pieliecos vai arī tikai dziļāk ievilku elpu. Sādā stāvoklī ikdienas darbs man sagādāja lielas mokas, jo, tīrot krātiņus, tāpat nesot ūdens spaiņus un darot visu pārējo, bieži iznāk pieliekties. Nebiju paņēmis līdzi nekādas citas zāles kā vienīgi tabletes pret galvas sāpēm, un šo sāpju remdēšanai tās nelīdzēja nenieka. Cerēju, ka pēc pāris dienām kļūs vieglāk. Tas diemžēl nenotika, sāku justies vēl sliktāk un sapratu, ka nespēšu uz kuģa apkopt kolekciju un piedalīties noslēguma filmēšanā. Mums bija vajadzīgs trešais cilvēks.
Laimīgā kārtā zināju, ka Džekijai jāatgriežas no Argentīnas uz Angliju apmēram tai pašā laikā, kad «Akra» pacels enkuru un sāks ceļu uz Rietumāfriku, lai uzņemtu mūs uz klāja. Nosūtīju telegrammu, kurā lūdzu Džekiju ierasties ar «Akru» pie manis, neminēdams, kādēļ tas jādara. Telegrammu, protams, nosūtīju Ketai uz zooloģisko dārzu, jo nebiju īsti drošs, kur patlaban atrodas Džekijas kuģis, un nevarēju telegrafēt tieši viņai. Drīz vien saņēmu atbildi, ka Džekijas kuģis piestāšot malā pavisam citā ostā un viņai būšot tikai četrdesmit astoņas stundas laika, lai sagatavotos braucienam ar «Akru». Vai jābrauc obligāti? Negribēju minēt aicinājuma īsto iemeslu, jo zināju, ka viņa uztrauksies, tādēļ nosūtīju jaunu telegrammu ar šādu tekstu: «Džekijas ierašanās nav obligāta. Es vienkārši mīlu savu sievu.» Ar to sasniedzu vēlamo efektu — viņa steidzās uz «Akru» —, bet laikam arī izraisīju sašutumu telegrāfistos, caur kuru rokām gāja mans vēstījums. Sāda vaļsirdība telegrammās, šķiet, netiek akceptēta.
Beidzot pienāca diena, kad bija jāšķiras no zvēru raktuvēm un jāatgriežas Frītaunā. Dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā allaž ir grūti izlemt, vai labāk ceļot dienu vai nakti. Dienā braucot, dzīvniekiem ir ļoti karsti, un, pa ceļu grambām kratoties, tie nevar paēst. Ceļš gan tikpat dan- gains ir arī naktī, un dzīvnieki nedabū gulēt, tomēr vismaz necieš no karstuma. Nospriedu, ka jābrauc naktī. Lai aizvestu visus savāktos dzīvniekus, mums vajadzēja trīs kravas mašīnas un vēl mūsu lielo apvidus mašīnu. Visvairāk raizējos par mazuļiem, kam ceļojums uz Frītaunu būs ļoti grūts.
Gluži negaidot mūs izglāba Džo Sārps. Viņš piebrauca ar savu mazo apvidus mašīnu un tūdaļ piedāvājās aizvest uz Frītaunu mani kopā ar visiem mazajiem zvēriņiem, kā mēs tos dēvējām. Viņš teica, ka to varot paveikt pāris stundās, turpretī kravas mašīnām būšot jābrauc visu nakti. Ar mazo mašīnu varējām braukt dienā un vajadzības gadījumā apstāties, lai pabarotu mazuļus. Tātad rīta agrumā mēs ar Džo Sārpu un mašīnas aizmugurē novietotajiem mazuļiem izbraucām no zvēru raktuvēm. Norunājām, ka Garais Džons, BBC ļaudis un kravas mašīnas dosies ceļā tai pašā vakarā. Kad zvēru raktuves mums palika aiz muguras, es pēdējo reizi pametu pār plecu skatienu uz nolaidenajām kalnu nogāzēm un skaisto mežu. Nezinu, vai man vēl kādu citu reizi bijis tik gauži žēl šķirties no nometnes.
Džo brauca cik vien iespējams ātri, lai nenodarītu pāri mazajiem pasažieriem, un mēs sasniedzām Frītaunu rekordlaikā. Dimantraktuvju sabiedrība atkal laipnā kārtā nodeva mūsu rīcībā lepno Holivudas dzīvokli, kurā uzturējāmies ekspedīcijas sākumā, turklāt bija izbrīvētas divas lielas garāžas nojumes dzīvniekiem. Uznesām un iekārtojām mazuļus dzīvoklī, un es tūdaļ likos gulēt, jo gribēju būt kājās, kad atbrauks Garais Džons ar dzīvniekiem. Viņiem vajadzēja būt klāt pulksten sešos no rīta, bet pienāca seši, un no karavānas ne vēsts. Ceturksni pēc sešiem sāku mazliet uztraukties, pusseptiņos jau biju pagalam satraukts … Vai kāda kravas mašīna būtu iebraukusi grāvī un visi mūsu dārgie dzīvnieki beigti? Vai viņus aizkavējusi kāda kļūme, piemēram, mašīnai pārsprāgusi riepa? Septiņos man mācās virsū izmisums, tomēr līdzēt nekā nespēju. Gaidpilni abi ar Džo raudzījāmies pa logu, tomēr no kravas mašīnām nebija ne miņas. Tikai ceturksni pēc septiņiem piebrauca pirmā putekļiem klātā kravas mašīna un piestāja pie mūsu mājas. No visiem pārējiem dzīvokļiem salasījās cilvēki, kas zināja, ka mums vedīs dzīvniekus; viņi ziņkāri stāvēja uz balkoniem, gribēdami redzēt, ko tad īsti esam sagūstījuši. Kad mašīna pēc mašīnas tebrauca pagalmā un apstājās, skatītājiem acis brīnumos kļuva pavisam apaļas. Izcēlām no mašīnām krātiņus ar zvēriem, un es gaužām atvieglots redzēju, ka braucienā neviens nav cietis, vienīgi Gerda bija satraukusies
un nikna. Novietojām dzīvniekus garāžā un naski ķērāmies pie tīrīšanas un barošanas, jo man vajadzēja steigties uz ostu sagaidīt Džekiju, kas atbrauks ar «Akru».
Džo mani aizveda turp; man bija līdzi maza kartona kārbiņa, kurā uz vates pol- stējuma ērtā midziņā gulēja mazs meža vāverēns, kam tikko bija atvērušās actiņas
un ko mednieks man atnesa pēdējā mirklī. Sīs mazās vāve- rītes ir neizsakāmi burvīgi radījumi. Tām ir zaļganzeltains kažociņš ar baltu svītru katrā sānā, glītas, mazas austiņas un kupla aste — ar melnu apmali, bet vidū sarkana. Zināju, ka Džekija dievina vāveres, un šī bija vienīgā dāvana, ko varēju viņai pasniegt sagaidot. Ostā iznāca aizkavēšanās, jo nebiju padomājis, ka nepieciešama caurlaide, tomēr beidzot vārti atvērās, mūs ielaida un es ieraudzīju piestātnē visai uztrauktu Džekiju.
Kur tu tik ilgi kavējies? — mīļotā sieva mani maigi apsveica.
Mani nelaida iekšā sasodītajā ostā, — es atbildēju.
Viņa pienāca klāt, lai mani noskūpstītu, un es viņu
brīdināju:
Nespied mani pārāk cieši pie krūts, man lauzta riba.
Ko tu atkal esi izdarījis? — viņa kareivīgi noprasīja. — Pie ārsta biji? Krūtis tev apsaitētas?
Nav. Es pats tikko atbraucu. Rau… atnesu tev dāvanu.
Šādā veidā cerēju novērst viņas domas uz citu pusi. Viņa ļoti aizdomīgi saņēma kārbiņu.
Kas tur iekšā? — viņa jautāja, acis no manis nenolaizdama.
Dāvana, — es atteicu, — paver vaļā …
Viņa atvēra kārbiņu un jau nākamajā mirklī pilnīgi aizmirsa manu lauzto ribu un visu citu, nespēdama atraut skatienu no sīkā vāverēna, kas gulēja viņas plaukstā.
Nāc nu, — es aicināju, — brauksim uz mājām.
Tas tak ir bezgala burvīgs! Kur tu viņu dabūji?
Piecas minūtes pirms mūsu aizbraukšanas. Nopirku to tādēļ, ka man likās — tev tas sagādās prieku.
Dievīga vāverīte, — viņa sacīja. — Vai esi to pabarojis?
Pabaroju, pabaroju, — es atteicu, — viss izdarīts. Autiņus varēsi vāverēnam apmainīt, kad būsim savā dzīvokli. Bet nu gan pasteigsimies, nejēdzigi daudz darba.
Ejam, — viņa sacīja.
O, gandrīz aizmirsu, — es atjēdzos. — Iepazīsties — šis ir Džo Sārps. Mans draugs.
Hallo, Džo! — Džekija sacīja.
Sveika! — atsaucās Džo.
Pēc šīs paraugapsveicināšanās laulātiem draugiem, kas četrus mēnešus bijuši šķirti, devāmies uz mašīnu un braucām uz savu mitekli.
Tur nonākusi, Džekija tūliņ nolika vāverīti guļamistabā un jautāja:
Kur telefona abonentu grāmata?
Kam tev vajadzīga abonentu grāmata? — es neizpratnē jautāju.
Piezvanīšu kādam dakterim par tavu ribu.
Liecies mierā! Viņš man nekā nevarēs līdzēt.
Varēs gan, — viņa atteica, — tev jāaiziet pie ārsta. Es neķeršos ne pie viena darba, pirms nebūsi to izdarījis.
Labi, labi, — es negribīgi piekritu. — Uzkāpšu vienu stāvu augstāk. Tur dzīvo puisis, vārdā Jans. Viņš droši vien zina, kur atrast ārstu.
Aizgāju pie Jana, uzzināju no viņa kāda ārsta vārdu un adresi un atgriezos dzīvokli. Džekija jau pēc pāris minūtēm sazvanīja dakteri un paskaidroja situāciju. Ārsts laipni piedāvājās atnākt pie mums. Viņš ilgi skatījās uz lielo punu manas muguras lejgalā un sacīja, ka es droši vien esot satriecis astes kaulu druskās; pēc tam viņš sāka spaidīt manas ribas tā, ka es sāpēs palēcos divpadsmit pēdu gaisā.
Skaidrs, — viņš sacīja, — jums lauztas divas ribas.
Tad ārsts man nosaitēja krūtis tik cieši, ka es tikko
spēju ievilkt elpu.
Jūs nedrīkstat locīties, nedrīkstat neko smagu nest vai strādāt, — viņš piekodināja, — vismaz pagaidām ne. Kamēr nokļūsiet Anglijā, ribas būs saaugušas. Iedošu jums tabletes sāpju remdēšanai.
Tablešu iedarbība es tiešam saku justies labak, bet ciešs is apsaitejums Sjerraleones karstuma nebija izturams, un galu galā man neatlika nekas cits kā to noraisīt.
Redzu, ka no tevis nekāda labuma uz kuģa nebūs, — Džekija sacīja, — jo tu nedrīkstēsi ne pieliekties, ne ko smagāku pacelt. Ja jūs ar Džonu būsiet aizņemti filmēšanā, tad visu kolekciju apkopt praktiski vajadzēs man vienai pašai.
Kaut kā jau iztiksim.
Man gan tā neliekas, — Džekija atteica. — Kā būtu, ja mēs ataicinātu šurp Annu?
Anna, kā jau esmu minējis, ir mana sekretāre un tikko bija kopā ar Džekiju atgriezusies no Argentīnas.
Vai ceri, ka viņai izdosies laikā nokjūt šurp? — es jautāju. — «Akra» ļoti drīz būs atkal klāt.
Ja mēs šodien nosūtītu telegrammu, viņa vēl pagūtu atlidot, — sacīja Džekija.
Telegrammu nosūtījām un gandrīz tūliņ saņēmām atbildi, ka Anna dabūjusi vietu lidmašīnā. Pēc pāris dienām ieradās Anna, izdarīga, enerģiska blondīne, un bija sajūsmināta par mūsu kolekciju. Viņa ļoti mīl dzīvniekus, tādēļ krātiņu tīrīšanu un dzīvnieku barošanu ceļojuma laikā nepavisam neuzskatīja par apgrūtinājumu. Izstāstīju viņai visu par kolobusiem.
Posts ir tas, ka viņi jālutina, — es paskaidroju, — un, godīgi sakot, uz kuģa nevienam nebūs laika to darīt. Nezinu arī, kā viņi reaģēs uz neierasto barību. Tādēļ gribētu nodot visu grupu tavā pārziņā. Tu vari nedarīt itin nekā cita, tikai piespied sasodītos radījumus ēst, lai varam viņus dzīvus aizvest lidz mājām.
Centīšos, — viņa sacīja, — bet no dzirdētā saprotu, ka viegli nebūs.
Nē, viegli tiešām nebūs, — es piekritu, — vismaz man tā šķiet, ja vien viņiem neuznāk pēkšņa kāre uz kāpostiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Lai nu kā — dzīvosim, redzēsim.
Drīz pēc Annas atbraukšanas saņēmām vēl vienu papildinājumu savai kolekcijai, burvīgāko no visiem mūsu dzīvniekiem. Kādu vakaru sēdējām, iedzerdami pa glāzītei pirms pusdienām, kad pēkšņi iezvanījās telefons, un Džekija pacēla klausuli.
Ambrozs, — viņa pavērsās pret mani, — viņš saka, ka varot tev dot cūku.
Ambrozs bija Sjerraleones karaspēka majors Ambrozs Dženders, ar kuru tiku iepazinies, pirmoreiz uzturoties Frītaunā. Mani ar viņu iepazīstināja galvenokārt tādēļ, ka viņš uzstājās Sjerraleones bērnu raidījumos kā «krusttēvs Ambrozs», allaž parādīdams bērniem kādu dzīvnieku un par to pastāstīdams. Paņēmu klausuli.
Hallo, Ambroz!
A, Džerijs! — viņš atsaucās zemā, labskanīgā balsī. — Esmu tev sadabūjis cūciņu. Ļoti jauku cūculēnu. Saucam viņu par Puķīti.
Kādas sugas?
Skaidri nemāku pateikt, bet man liekas, ka jūs tās dēvējat par pušķausu cūkām.
Žēlīgā debess! Brīnišķīgi!
Sī mežacūku suga man ir vismīļākā. Pieaugušiem dzīvniekiem ir koši rudi sari, gara aste un gari, balti pušķi pie ausīm.
Vai vari atbraukt tai pakaļ? — Ambrozs jautāja.
Protams. Kur tu atrodies?
Tūliņ iešu uz studiju, man tur pārraide. Vai negribi noskatīties pārraidi un pie reizes paņemt cūculēnu?
Norunāts. Par ko tu šovakar stāstīsi pārraidē?
Vēlreiz parādīšu policijas suņus. Iepriekšējai pārraidei bija tik lieli panākumi, ka mēs slīkstam vēstulēs, kurās lūdz to atkārtot.
Pagājušajā reizē Ambrozs aptina roku ar drānas gabalu un pastiepa, lai suns varētu uzbrukt; suns to arī darīja, turklāt tik aizrautīgi, ka stingri iekampa Ambrozam rokā.
Labi. Kad lai ierodamies studijā?
Apmēram pēc pusstundas, — Ambrozs sacīja.
Skaidrs. Būsim.
Atri paēdām pusdienas un braucām uz studiju. Tā bija neliela, bet labi iekārtota. Visdīvainākais tomēr bija tas, ka platās durvis pārraižu laikā netika slēgtas ciet un zālē stāvēja rindā salikti krēsli, tā ka ikviens, kurš tajā brīdī gāja garām un gribēja redzēt, kas notiek televīzijas studijā, varēja ieiet zālē, apsēsties un noskatīties programmas tapšanu. Kriss par šādu nevīžību satraucās līdz sirds dziļumiem.
Pie mums BBC nekas tamlīdzīgs nav iespējams.
Seit nav BBC, bet Sjerraleones televīzija, — atteica Ambrozs.
Viņš bija vidēja auguma, ļoti glīts, ar milzīgām, spožām acīm, kurās pastāvīgi dzirkstīja jautrība. Droši vien atceroties Sendherstas karaskolā pavadītos gadus, viņš bija uzaudzējis varenas, melnas ūsas ar saskrullētiem galiem.
Tūliņ man sāksies pārraide, — viņš sacīja. — Vai varēsi pagaidīt, kamēr tā beigsies, tad atdošu tev cūciņu?
Protams, — es teicu, — man pat ļoti gribas noskatīties tavu pārraidi ar policijas suņiem.
Pēdējā laikā Frītaunā bija notikušas vairākas aplaupīšanas, tāpēc policija bija iegādājusies trīs dresētus suņus noziedznieku iebiedēšanai. Suņi patiesi spēja iedvest bailes. Visi trīs kopā ar pavadoņiem stāvēja studijā; suņi spuldžu sakarsētajā gaisā smagi elsa. Ambrozs nostājās kameras priekšā.
Labvakar, bērni, — viņš sāka pārraidi. — Atnācis atkal jūsu krusttēvs Ambrozs. Tā kā esam saņēmuši ļoti daudz vēstuļu, kurās lūgts vēlreiz parādīt policijas suņus, tad esam tos šovakar atveduši šurp. Vispirms parādīsim, cik tie paklausīgi. Savam pavadonim tie seko itin visur.»
Pavadoņi svinīgi nogāja gar kamerām, suņi viņiem cieši blakus. Apgājuši līkumu, visi atkal apgriezās un nostājās ierindā.
Bet tagad, — Ambrozs turpināja, — dresētāji liks suņiem apsēsties un palikt vietā, bet paši aizies studijas otrā malā, un jūs redzēsiet, kā suņi klausīs viņu pavēlēm.
Dresētāji deva suņiem komandu sēdēt, un tie, mēles izkāruši, nosēdās rindā.
Nu, vai redzat? — Ambrozs, pār visu seju smaidīdams, jautāja. — So suni sauc par Pīteru, viņam ir pieci gadi, otrs, Tomass, ir četrus gadus vecs …
Sajā mirklī trešais suns, kuram šī padarīšana laikam bija pagalam apnikusi, piecēlās un aizgāja uz studijas viņu galu, kur gaisma nežilbināja acis.
— Bet tas tur, — Ambrozs nesamulsis turpināja, norādīdams ar roku virzienā, kur bija nozudis suns, — ir Džozefīne un vispār ir kuce.
Man diemžēl jāatzīstas, ka mēs visi aizbāzām muti ar kabatas lakatiņiem, lai televīzijas skatītāji nedzirdētu mūsu smieklus.
Parādījis vēl dažus suņu darba paņēmienus, Ambrozs atvadījās no skatītājiem un nosvīdis, bet smaidīdams pienāca pie mums.
Tā, — viņš sacīja, — nu varu atdot tev Puķīti.
Aizgājis uz studijas kaktu, viņš atgriezās ar nelielu
kastīti. Biju domājis ieraudzīt prāvu krātiņu. Viņš pacēla kastītes vaku, un no tās izrausās burvīgākais sivēntiņš, kadu es jel kad esmu redzējis. Tas bija tumšā šokolādes krāsā, ar koši dzeltenām gareniskām svītrām, tā ka sivēntiņš man mazliet atgādināja ērmotu, lielu, pūkainu lapseni. Tam bija jauks, strups šņukurs, spožas, dzīvīgas ačeles, garas, noļukušas ausis un gara aste. Sajūsmā spiegdama un urkšķēdama, Puķīte iztrausās no kastes un tūliņ sāka apošņāt mūsu kājas un pārbaudit, vai tuvumā nav kas ēdams. Mēs iemīlējāmies viņā no pirmā acu uzmetiena un līksmodami nesām viņu uz mājām. Nākamajā dienā aizgāju pie tuvākā galdnieka un pasūtīju ērtu krātiņu.
Tuvojās aizbraukšanas diena, un es sāku bažīties, kur ņemt transportu dzīvnieku aizvešanai no mūsu mītnes uz ostu. Apvaicājos pilsētā, taču izrādījās, ka noīrēt kravas mašīnu ir ļoti grūti. Kādu vakaru pie mums iegriezās Ambrozs, un es ieminējos, vai viņš nezina firmu, kas būtu ar mieru izīrēt kravas mašīnas īsam maršrutam.
Kam tev vajadzīgas kravas mašīnas? — viņš interesējās.
Mums kaut kā jādabū dzīvnieki līdz ostai. Uz rokām neaiznesīsim.
Bet tavā rīcībā tak ir armija, mīļais draugs, — Ambrozs sacīja.
Kā to lai saprot — armija?
Nu, parastā armija, protams. Es došu trīs mašīnas, ar ko aizvest tavus zvērus.
Nē, Ambroz, tas nav iespējams! — es pretojos. — Tu taču nevari nodarbināt armijas mašīnas zvēru pārvadāšanai uz ostu vai no ostas.
Kādēļ gan ne? — viņš brīnījās. — Majors esmu es. Armiju komandēju es. Cikos mašīnām jābūt šeit?
Tu patiesi domā, ka tā varētu? Man negribētos, lai tev iznāktu darīšanas ar karatiesu vai kaut kas tamlīdzīgs.
Neraizējies, Džerij, neraizējies, — viņš sacīja. — Es visu nokārtošu. Tikai pasaki, kad tev mašīnas vajadzīgas, un tās būs klāt.
Norunājām laiku, un noteiktajā dienā armijas kravas mašīnas piestāja pie mūsu bloka, šoferi izkāpa no kabīnēm,
nostājās ierindā un stalti salutēja. Skats bija iespaidīgs. Iekrāvām krātiņus un uzmanīgi aizvizinājām dzīvniekus uz ostu. Tur celtnis lielos tīklos krātiņus pārcēla uz kuģa tilpnēm, bet es izrīkoju, kur katrs krātiņš noliekams. Ne tikai matroži, bet arī kapteiņa vecākais palīgs nāca mums talkā, tomēr operācija ilga veselu stundu, saule nežēlīgi svilināja — par patīkamu šo darbu pie labākās gribas nevarēja nosaukt. Tā kā es nedrīkstēju cilāt krātiņus, jutos visai bezpalīdzīgs. Taču beidzot visi dzīvnieki bija labi iekārtoti un mēs uzkāpām uz klāja iedzert atvadām alus kausu, kamēr kuģis lēnām slīdēja ārā no ostas. Frītauna pamazām pārvērtās par mirguļojošu mākonīti tālumā, kuģa skaļrunī skanēja «Valdi, Britānija!», un skaņas aizviļņoja pār eļļaino ūdeni.
Pirmais darbs mums ar Garo Džonu bija nokāpt lejā un iepazīties ar saimniecības pārzini. Ja vedat dzīvniekus, tad saimniecības pārzinis ir gandrīz vai svarīgākā persona uz kuģa, jo viņš vārīs cietās olas un sagatavos rīsus, viņš pārzina saldētavu, kur glabājas jūsu dārgie krā- . jumi. Es mazliet bažījos, jo nezināju, vai manis pasūtītie produkti Anglijā saņemti un atvesti. Par laimi, viss bija pie vietas: burkānu saišķi, kastes ar brīnišķīgiem kāpostiem, āboliem un bumbieriem, ar kuriem cerējām iekārdināt kolobusus. Pateicu saimniecības pārzinim, cik apmēram man katru dienu vajadzēs produktu, tomēr piebildu, ka jūras gaiss parasti pastiprina dzīvnieku ēstgribu un devas ceļojuma laikā nāksies palielināt. Viņš bija ļoti izpalīdzīgs un apgalvoja, ka ar prieku darīšot mūsu labā visu iespējamo.
Filmēšana aizņēma daudz laika, jo kinoļaudis nebija braukuši ar mums kopā turp, tādēļ tagad vajadzēja uzņemt kadrus, kas attēloja, it kā mēs ar Garo Džonu nu tikai ceļotu uz Frītaunu, kā arī visas epizodes, kas saistījās ar atgriešanos mājup. Pēc tam filmā uzņēma dzīvnieku kārtējo aprūpi. Mēs ar Garo Džonu darījām, cik spējām, bet, tā kā mūs turpat vai visu laiku nodarbināja filmēšanā, tad viss īstais darba smagums gūlās uz Džekijas un An: nas pleciem. Sakarā ar lauztajām ribām mans darbības loks bija visai ierobežots. Varēju, piemēram, pabarot leopardus, kas tiesāja nost vistas un trušus tādā rijībā, ka ne aprakstīt — to vajag redzēt pašam savām acīm. Varēju arī, kājās stāvēdams, smalcināt barību pārējiem dzīvniekiem un pilnībā uzņēmos rūpes par Puķīti.
Tā nebija barošana, bet gan īstas laušanās sacīkstes. Trauku ar ēdienu nolikt viņai krātiņā nebija iespējams, jo viņa to tūliņ apgāza un tik briesmīgi piejauca krātiņu, ka tas vairs nebija iztīrāms. Tādēļ divreiz dienā izlaidām viņu ārā paēst. Viņas barības trauks bija liela, lēzena cepešpanna, kurā sakrāvām veselu kaudzi sulīgu augļu un dārzeņu, ko pēc tam pārlējām ar pienu; tiklīdz trauku nolika zemē pie Puķītes krātiņa, viņa sāka pilnā rīklē kviekt un dauzīt strupo šņukuru pret durvīm. Operācijas šī daļa prasīja visvairāk izmaņas. Vajadzēja atvērt durvis un, ja iespējams, notvert sivēnu, lai tas nepagūtu pilnā sparā mesties virsū bļodai, pareizi neaprēķinot attālumu un trauku apgāžot, kā tas bieži vien notika. Tātad, tikko atvēru durvis, sagrābu Puķīti aiz vienas garās auss un turēju no visa spēka, jo pa durvīm viņa izsprāga kā lode. Pēc tam uzmanīgi aizvirzīju viņu līdz bļodai, kurā viņa tūdaļ iekāpa ar abām īsajām priekškājām, nostājās, tās plati iepletusi, iegrūda šņukuru ēdienā, apmierināti rukšķēja un šad tad spalgi iekviecās.
Pat tad, kad bija izsūkta pēdējā piena lāsīte un uzlasīts pēdējais barības krislītis, Puķīte vēl arvien nebija pārliecināta, ka nekas ēdams vairs nav palicis, un, ja vien viņu neaizkavēja, metās lēkšot gar visiem pārējiem krātiņiem, Parasti viņa uzņēma kursu uz to pusi, kur atradās pērtiķu krātiņi, bet vienu dienu brāzās taisni pie leopardiem, un es tikko paguvu viņu laikā satvert. Sprauga, pa kuru tīrīja krātiņu, bija pietiekami plata, lai leopards varētu pa to izbāzt ķepu, un ar to pašu mūsu Puķītei būtu pienācis gals. Bet viņa nepavisam nenobijās, kad leopardi rēca un ieķērās ar nagiem režģos, cenšoties viņu satvert. Viņa spalgi un nikni iekviecās, klakstināja ilknīšus un man rokās kārpījās kā negudra, lai mestos cīņā ar leopardiem. Tie bija reizes divdesmit lielāki par sivēnu, un tomēr tas bezbailīgi gribēja stāties tiem pretī.
Anna, paklausot manam lūgumam, pilnīgi nodevās ko- lobusiem. Un, kā jau paredzēju, darba viņai augu dienu bija pilnas rokas. Nepietika ar to, ka pērtiķus vajadzēja pieradināt pie pilnīgi jauna veida barības, bija viņiem jāiemāca arī jaunas ēšanas iemaņas. Kolobusiem nav īkšķu. Savvaļā viņi pārvietojas tik ātri un tik akrobātiskā veiklībā lēkā pa zariem, ka īkšķis viņus vienīgi traucētu, tādēļ tas sarucis par niecīgu stumbenīti. Līdz ar to kolobusiem grūti kaut ko satvert, jo tas jādara ar plaukstas sāniem,
kā mēs, piemēram, mēdzam saslaucīt drupačas no galda. Pusdienojot koka galotnē, jūs piekampjat pilnu muti, teiksim, ar lapām un visam, kas nav derīgs, mierīgi ļaujat nokrist zemē no pusotra simta pēdu augstuma; pēc tam jūs pārvietojaties uz nākamo zaru. Bet krātiņā tas nav iespējams. Nometnē un Frītaunā barojām kolobusus ar lapām, un tas bija samērā vienkārši, jo sastūķējām lapotos zarus caur režģiem pie pašiem krātiņā griestiem, lapas nokarājās lejup, un pērtiķi varēja netraucēti tās plūkt un mest zemē visu, kas viņiem likās nebaudāms. Nekad viņi nelēca zemē, lai kaut ko uzlasītu no grīdas. Uz kuģa mums lapu nebija, un vienīgais tām cik necik līdzīgais produkts šķita kāposti. Sevišķi tie pērtiķiem pie sirds negāja. Viņiem negaršoja arī nekas cits no tā, kas bija mūsu krājumos, piemēram, burkāni,.bumbieri, āboli un tā joprojām.
Izvērsās sīva cīņa starp Annas nelokāmo gribu uzturēt pērtiķus pie dzīvības un viņu nevēlēšanos pieņemt doto barību un ciešo apņemšanos izlaist garu mūsu acu priekšā. Stundām Anna tupēja pie krātiņiem, pacietīgi cenzdamās iemācīt pērtiķiem satvert barību un kaut vai tikai to nomēģināt, lai justu, kā īsti tāds ēdamais garšo, jo kolobusi pat nepielika piedāvāto pie mutes, tikai apostīja un meta zemē. Mūsu lielākais eksemplārs bija gadus trīspadsmit vai četrpadsmit vecs tēviņš, kuru iesaucām par īgņu, jo viņš nevienu neieredzēja. Visvairāk viņš nīda Annu. Visu brauciena laiku starp īgņu un Annu norisa spīva cīņa — tai vajadzēja izšķirt, kuram spēcīgāks raksturs. Ja barības šķīvi vienkārši iebīdīja viņa krātiņā, viņš šķīvi vispirms apgāza un tad, lai vēl skaidrāk parādītu savu riebumu pret tādu cienastu un pret Annu, sāka šļūkāt uz dibena pa zāģskaidām šurp un turp tik ilgi, kamēr sašķīdušie augļi ar skaidām sajuka riebīgā putrā.
Annai vajadzēja izdomāt kaut ko citu. īgņa viņu nīda tik neganti, ka reizēm bezmaz likās — vienīgi naids viņu uztur pie dzīvības; bet Anna pacietīgi tupēja pie pērtiķa krātiņa un turēja kaut ko ēdamu plaukstā. Tā kā īgņa varēja izbāzt roku pa režģu starpu, tad viņš parasti metās mežonīgā lēciena pret režģiem, atsizdamies tajos ar galvu, un nikni izgrūda ārā roku, cenzdamies sagrābt Annas pirkstus, pievilkt sev tuvāk un no sirds viņai iekost. Reizē ar to pa gaisu aizlidotu arī piedāvātais kumoss. Kādu dienu Anna pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem pārmaiņai nolēma īgņām piedāvāt gabalu kokosrieksta. Viņai likās,
ka baltais kokosrieksta gabals būs plaukstā labāk saredzams, jo visu pārējo viņš jau bija noniecinājis.
Varbūt tā bija tikai sagadīšanās, ka, cenšoties sagrābt Annas pirkstus, īgņa saķēra kokosrieksta gabalu un, ievilcis roku atpakaj krātiņā, apostīja trofeju, pirms nometa to zemē. Bezgalīgā pacietībā Anna atkārtoja mēģinājumu, lidz īgņa sāka apgurt. Annu ieraudzījis, viņš gan vēl sita galvu pret režģiem, bet, rokas vietā allaž saķerdams kokosriekstu, sāka to ostīt un beidzot gabaliņu nokoda. Drīz pēc tam viņš ņēma kokosriekstu daudz mierīgāk, un mēs skaidri redzējām, ka izdevies atrast kaut ko tādu, kas viņam patiesi garšo. Pamazām gan īgņa, gan pārējie kolobusi iemācījās ēst no zemē nolikta trauka un sāka iebaudīt ar katru dienu drusku vairāk barības. Mēs uzelpojām. Lai arī viņi ēda ļoti maz, tomēr vairs neatteicās no vīnogām, burkāniem un ābolu kumosiņiem, bet galvenais — dzēra pienu, kuram pievienojām vitamīnus. Sapratām, ka ar tādu barības daudzumu vismaz izdosies viņus noturēt pie dzīvības. Bet pūliņi bija neaprakstāmi un Annas pacietība bezgalīga. Par laimi, laiks turējās labs; ja būtu uznākusi vētra, kolobusi būtu sasirguši ar jūras slimību. Līdz ar to būtu lūzis pēdējais salmiņš un mēs būtu viņus zaudējuši.
Pa ceļam piestājām Laspalmasā. Mēs devāmies tieši uz tirgu. Tur sapirkām visu iespējamo, ko varējām dabūt un ar ko cerējām iekārdināt kolobusus, lai gan atnesām daudz ko tādu, ko pērtiķi savā mūžā nebija redzējuši, piemēram, spinātus, zemenes un ķiršus, piedevām daždažādus citus zaļumus un augļus. Triumfā stiepām visu uz kuģi un cēlām priekšā saviem kolobusiem nogaršošanai. Būtu lieki piebilst, ka viņi sarauca degunu par mūsu dārgajiem ķiršiem un zemenēm, taču mazliet vēlāk sāka ēst arī tos. Spinātus viņi nogaršoja gan, bet pa prātam tie viņiem nebija. Visā pirkumā tomēr atradās kaut kas vērtīgs — pupām lidzīgi dārzeņi, kurus Anna pēdējā brīdī bija tirgū ieraudzījusi un mazliet nopirkusi, tāpat vien, izmēģināšanai. Ja mēs būtu paredzējuši, kas notiks, būtu nopirkuši veselu maisu, jo kolobusi metās tiem virsū kā negudri un pieēdās līdz kaklam, aši notiesādami visu, cik bija.
Beidzot iebraucām Liverpūlē. Man par lielu prieku, diena bija karsta un saulaina, īsts bula laiks. Likās, ka visas grūtības pārvarētas, jo nu atlika vairs tikai aizvest
dzīvniekus no kuģa uz lidostu un ar lidmašīnu nogādāt Džersijā. Cerēju, ka vakarā visi būs iekārtoti un beidzot varēs justies labi, mūsu personāla mīļi aprūpēti un kopti. Kamēr kuģis lēnām slīdēja ostā, mēs strādājām sviedriem vaigā, sitot krātiņu režģiem priekšā maisa drānu un lētas segas. Es vienmēr ievēroju šo piesardzību — ne tik daudz dzīvnieku kā cilvēku dēļ, lai tie nebāztu pirkstus starp krātiņu režģiem, netiktu sakosti paši un piedevām nebiedētu dzīvniekus. Bez tam dzīvnieki jūtas drošāk, ja atrodas tumsā, kamēr krātiņš tiek stumdīts un mētāts. Krātiņus atkal lielos tīklos pārcēla pār kuģa malu un nolika zemē ostā, kur kravas mašīnas jau bija piebraukušas, lai aizvestu mūs uz lidostu; tur jau gaidīja speciāli noīrēta lidmašīna. Kad visi krātiņi kārtīgi bija iecelti mašīnās, es atviegloti uzelpoju. Vēl tikai dažas stundas, un mēs būsim Džersijā, es nodomāju. Tad pie manis pienāca sīka auguma vīriņš un jautāja, vai es esot misters Darels. Priekā starodams, atbildēju, ka esmu gan.
Redziet, ser, — viņš sacīja, — runa ir par jūsu leopardiem.
Man sirds saskrēja papēžos.
. — Kas ar viņiem ir? — es vaicāju.
Redziet, ser, jums nav ievešanas atļaujas.
Ir gan, — es sacīju. — Mēs iesniedzām lūgumu ministrijai. Ministrija mums izdeva atļauju, jo leopardi šeit ir tikai tranzītā ceļā uz Džersiju, tādēļ tiem karantīna Anglijā nav nepieciešama.
Neesmu saņēmis nekādus dokumentus, kas to apliec 'iātu, ser, — viņš sacīja.
Paklausieties, jums tikai jāpiezvana uz mūsu zooloģisko dārzu . . .
Par to man nekas nav zināms, ser. Neesmu saņēmis nekādus dokumentus. Nedrīkstu ļaut leopardiem iebraukt.
Centos savaldīties. Man jau agrāk pietiekami bieži bija iznākušas darīšanas ar sīkmanīgu birokrātiju, tādēļ zināju, ka visļaunākais ir apskaisties un sākt strīdu.
Tad ļaujiet jel man piezvanīt uz zooloģisko dārzu, — es teicu.
Lūdzu, ser. Tikai bīstos, ka jums pašam būs par tālsarunu jāmaksā.
To es labprāt darīšu, — zobus sakodis, noņurdēju.
Iegājām mazā, tumšā kantorītī, un es pieteicu sarunu
ar Ketu.
Sasodīts, kur palikusi atļauja leopardu ievešanai? Keta apgalvoja, ka tikko to saņēmusi. Drošības labad viņa piezvanījusi uz ministriju, kaut gan bijusi pārliecināta, ka noraksts aizsūtīts uz Liverpūli. Nē, ministrijā viņai laipni atbildējuši, uz Liverpūli nekas neesot sūtīts, jo atļauju vienmēr sūtot tikai tiem cilvēkiem, kas pieņem leopardus vai attiecīgi citus dzīvniekus.
Es ievaidējos.
Labi, — noteicu, — zvanīšu uz ministriju, Ket.
Viņa nosauca vajadzīgo nodaļu un telefona numuru,
un es piezvanīju. Ministrijas ļaudis pieklājīgi atvainojās, ka viņi no savas puses rīkojušies saskaņā ar noteikumiem, nosūtot atļauju pēc pareizas adreses, tas ir, uz turieni, kur leopardus turēs.
Vai jūs nebūtu tik laipni un visu to nepaskaidrotu šim džentlmenim? — es jautāju. — Viņš man neļauj transportēt leopardus uz Džersiju, jo sakās neesam saņēmis attiecīgo atļauju . . . Vai jūs nevarētu viņam pateikt, ka atļauja ir izdota?
Pasniedzu klausuli sīkajam vīrelim. Viņš kaut ko purpināja un murdēja, pretojās kā mācēdams, taču pēdīgi ministrijas ierēdnim izdevās viņu pārliecināt, ka atļauja leopardu ievešanai tiešām ir izdota. īgnu seju viņš nolika klausuli. Viņam bija pienācis brīdis parādīt savu varu, bet es šo prieku sabojāju.
Vai nu es. varu iet? — apvaicājos.
Varat, — viņš nīgri noteica.
Braucām uz lidostu. Taču bijām zaudējuši vismaz stundu, vajadzēja zvanīt un lūgt, lai lidmašīna pagaida. Beidzot krātiņus iekrāva Hdmašīnā, iekāpām arī mēs un piesprādzējām drošības jostas. Lidmašīna sadrebēja, motori ierēcās, riteņi sāka griezties. Un tad piepeši apstājās. Mašīna atgriezās izejas stāvoklī, vēlreiz sadrebēja, vēlreiz sāka ripot, bet tad apstājās pavisam. Ar ļoti vainīgu sejas izteiksmi pie manis pienāca pilots.
Bīstos, ka mašīnā kaut kas bojāts, ser, — viņš sacīja, — nevaru pacelties.
Cik ilgā laikā to var izlabot? — es jautāju.
Bīstos, ka nevarēšu pateikt, ser.
Labi, — es sacīju, — bet vai dzīvnieki varēs remonta laikā palikt mašīnā?
Var palikt, ser, bet varam arī viņus izcelt un novietot angārā, ja jums tā šķiet labāk.
Man tiešām tā šķiet labāk, — es sacīju, — jo daļu no viņiem jāpabaro.
Ta nu dzīvniekus atkal vāca laukā no lidmašīnas un novietoja tukšā angārā. Pagāja vairākas stundas. Mēs dzīvniekus pabarojām un padzirdījām ar pienu. Beidzot pie manis pienāca kāds aviosabiedrības darbinieks un sacīja, ka viņi vēl joprojām meklējot vainu un nekavējoties man paziņošot, tiklīdz lidmašīna varēs pacelties. Piezvanīju Ketai uz zooloģisko dārzu un pastāstīju, kas noticis. Pienāca lenča laiks, pienāca pēcpusdiena — pulksten divi, trīs, četri. Piecos man paziņoja, ka lidmašīna vēlreiz pārbaudīta un, kaut gan viņi cerējuši, ka kļūme novērsta, motors joprojām neklausot.
Tas nekam neder, — es sacīju, — jādabū cita lidmašīna.
Atļaujiet vēlreiz pamēģināt, ser, — viņi lūdzās.
Labi, — es sacīju, — bet man gan negribētos sēsties lidmašīnā, kas var izjukt. Nemīlu lidot pat labās lidmašīnās, kur nu vēl tādā, uz kuru nevar paļauties.
Bija jau pavēls vakars, kad viņi atgriezās un pavēstīja, ka beidzot esot kļūmi izlabojuši. Manas ribas neganti sāpēja, pats biju kļuvis nervozs, pirmkārt, jau tādēļ, ka man nepatīk lidot, otrkārt, baidījos, ka dzīvnieki var saaukstēties, jo vakars metās arvien dzestrāks.
Nē! — es pēkšņā apņēmībā iesaucos. — Lai mani pakar, ja uzticēšu savus dzīvniekus, pats sevi un savu sievu sagrabējušai lidmašīnai. Bīstos, ka jums tomēr vajadzēs sagādāt man citu.
Kā vēlaties, ser, — ar skaidri jaušamu vilšanos balsī atteica pilots.
Aizgāju pie lidostas vadības, izprasīju atļauju paturēt dzīvniekus angārā un lūdzu sagādāt citu lidmašīnu, kas, izrādījās, nemaz nebija tik viegli izdarāms. Beidzot tomēr mašīnu sadabūja. Nākamajā rītā steigšus devāmies uz lidostu, cerot, ka vēsā nakts nav nodarījusi dzīvniekiem nekā ļauna. Likās, nekādas vainas nebija. Mūs iesēdināja citā lidmašīnā, un tā patiesi pacēlās.
Kad atradāmies gaisā, es noslaucīju sasvīdušās plaukstas, atlaidos sēdeklī, aizkūpināju cigareti un aizvēru acis. Nu gandrīz viss pārciests, es nodomāju, atliek vairs tikai laimīgi nosēsties Džersijā. Lidmašīna rēkdama traucās uz priekšu, un beidzot pie apvāršņa iznira mūsu sala kā mazs, melns punktiņš. Lēnām laidāmies arvien zemāk un nevainojami nosēdāmies. Kad pieripojām pie lidostas ēkas, ieraudzīju tur rindā sastājušās mašīnas ar celtņiem, gatavas izcelt kolekciju, un — ja acis mani nevīla — gandrīz visu zooloģiskā dārza personālu.
Kamēr izkrāva krātiņus, fotoreportieri spidināja zibspuldzes, uzņemot leopardus, šimpanzes un citus zvērus, kurus celtņi pārvietoja konteineros, lai nogādātu uz zooloģisko dārzu. Pēc stundas bijām mājās, dzīvnieki tika izcelti no mašīnām un visi, kas nebija pakļauti karantīnai, pārvietoti īstajos krātiņos. Izjutu neizsakāmu atvieglojumu. Mēs patiesi bijām pārveduši kolobusus sveikus un veselus. Tagad varēsim tiem veltīt nepieciešamo uzmanību. Tagad mums līdztekus parastajai ēdienkartei būs iespējams sagādāt lielā daudzumā zaļas lapas, ar ko viņus barot, — ozolu, gobu, liepu un citu koku lapas, un biju pārliecināts, ka viņiem tās garšos un viņi jutīsies labi. Vismaz cerēju, ka tā būs.