Godājamais mister Darel!
Mums tik ļoti patika Jūsu programma «Noķeriet man kolobusu», ka vēlamies Jūs par to apsveikt un novēlēt Jums vislabāko nākotnē. Jūs man ļoti atgādināt kādu cilvēku, ar kuru pirms gadiem divpadsmit draudzējos Ņujorkā. Vai Jūsu istais vārds nav Džons Mičels? Gaužām gribētos zināt…
Protams, ikreiz, atgriežoties no īsāka vai garāka ceļojuma, jākonstatē, ka mājās sakrājies neiedomājami daudz darba, kas gaidīt gaida darītāju. Kaut arī biju informēts par dzīvi zooloģiskajā dārzā manas prombūtnes laikā, tomēr darīšanu bija bez jēgas daudz. Vispirms vajadzēja noskaidrot, ko paveikušas komitejas; uz rakstāmgalda slējās vēstuļu kalns turpat vai pēdas augstumā, tās visas gaidīja atbildi. Iepriecināts konstatēju, ka dārzam klājies labi. Tresta biedru skaits bija strauji pieaudzis — mums bija ap divtūkstoš biedru visās pasaules malās, un šie ienākumi kopā ar ieņēmumiem ^rr pārdotajām ieejas biļetēm mums deva iespēju īstenot vairākus sen iecerētus plānus.
Man par lielu atvieglojumu, visi Sjerraleonē savāktie dzīvnieki labi iejutās. Leopardi saskaņā ar noteikumiem pusgadu pavadīja zooloģiskā dārza karantīnā, viņus vakcinēja pret kaķveidīgo dzīvnieku enterītu, ko viņi, jāatzīstas, mums ļoti ņēma ļaunā. Kolobusi, dzīvodami plašos krātiņos, kur varēja pēc sirds patikas gan izlēkāties, gaņ izšūpoties, tagad ar teicamu apetīti tiesāja nost daudz ko tādu, kam uz kuģa pat virsū neskatījās. Izmēģinājām tos barot pat ar bambusu un aslapaino palmu zariņiem. Tavu laimi — kā vieni, tā otri viņiem varen garšoja, tātad mums būs zaļbarība, ko viņiem pasniegt arī ziemā. Sadalījām kolobusus divās grupās. īgņu ar trim vecākajām mātītēm ievietojām vienā krātiņā, bet jauno tēviņu un abas jaunās pērtiķienes — visus apmēram viena vecuma — otrā. Domājām, ka būs labāk viņus šādā veidā nošķirt, jo īgņa pēc dabas bija nikns un, kopā dzīvojot, varēja kautiņā nogalināt jauno tēviņu. Tā kā īgņa jau nāca krietni gados, nezinājām, cik ilgi viņš vēl dzīvos, tādēļ nedrīkstējām pieļaut, ka viņš ievainotu vai nogalinātu vienīgo jauno tēviņu.
Pirmās dienas pēc atgriešanās man pagāja, rūpējoties, lai visi dzīvnieki tiktu labi novietoti, un apskatot visu, kas paveikts krātiņu uzlabošanai, bet tad sēdos pie rakstāmgalda un netiku vairs no tā nost — vajadzēja atbildēt uz vēstulēm un piedalīties komiteju sēdēs. Protams, tieši vienas šādas sēdes laikā mūsu cienījamā šimpanze Sīna nolēma laist pasaulē pēcnācēju. Sīna bija tik ilgi bijusi grūsna, ka paguvu viņas stāvokli aizmirst. Šimpanzēm grūsnības laiks ir tikpat ilgs kā sievietēm, un deviņi mēneši ir garš laika sprīdis, gaidot priecīgo notikumu. Grūsnības agrīnajā periodā Sīna ļoti cieta no šķidruma aiztures organismā — rokas, kājas un seja viņai uzblīda un droši vien stipri sāpēja. Apvaicājos mūsu ārstam — ko daru vienmēr līdztekus veterinārārsta konsultācijai, kad cilvēkveidīgajiem pērtiķiem uzkrīt kād i neizprotama liksta —, un viņš man paskaidroja, ka šāda parādība esot visai bieži novērojama arī sievietēm, kas gaida bērnu; iebarojām Sīnai ārsta ieteiktās tabletes, un stāvoklis jūtami uzlabojās. Nevēlamā parādība pamazām izzuda. Nekas nenorādīja uz priecīgā notikuma tuvošanos, vienīgi šķidrumu Sīna uzņēma daudz vairāk — parasto divu pintu vietā veselas četrpadsmit dienā. Patlaban pilnā sparā ritēja administrācijas komitejas sēde, kurā apspriedām, kādi jauni krātiņi būvējami, kādi dzīvnieki jāiegādājas un citus svarīgus jautājumus, kad pēkšņi kabineta durvis sprāgtin atsprāga un pa tām iedrāzās Džekija.
— Nāc ātri! — viņa man uzsauca, iztrūcinot cienījamos sēdes dalībniekus. — Sīna tūliņ plīsīs.
To pateikusi, viņa aizskrēja zīdītāju mītnes virzienā. Es pielēcu kājās, izšķaidīdams papīrus uz visām pusēm, un metos viņai pakaļ. Lieki piebilst, ka šāda uzvešanās pilnīgi apstulboja manu nabaga komiteju, kas nezināja, ka zvērudārza žargonā «plīst» nozīmē «dzemdēt», un, tā kā vēl nekad nebiju redzējis piedzimstam šimpanzes mazuli, neparko negribēju šādu iespēju palaist garām. Aizlēkšojis pāri pagalmam, iebrāžos zīdītāju mītnē un aizelsies nobremzēju pie Sīnas krātiņa. Viņa sēdēja uz lāviņas, uzgriezusi mums muguru, un dzinās; varēja jau saredzēt mazuļa pakausīti. Tad viņa pēkšņi piecēlās un sāka salmos čubināt migu, brīžiem vieglā dzīšanās lēkmē darbu pārtraukdama, taču acīmredzot sevišķi nemocījās. Mazuļa pakausīša virsma, ko redzējām, bija izmērā aptuveni pielīdzināma zoss olas virsmai. Šad tad Sīna pieliecās un ar pirkstiem aptaustīja mazuļa galviņu, tomēr joprojām neizrādīdama, ka ciestu sāpes. Pusstundu bez pārliecīgas centības kārtojusi migu, pārtraucot darbu un pastaigājoties pa platformu, kad uznāca dzīšanās, viņa pēkšņi apsēdās ar seju pret mums, atbalstījās uz kreisās rokas un izstiepa kājas. Šķiet, dzemdību sāpes kļuva skaudrākas un dzīšanās spēcīgāka, bet tad — negaidot un aši — viņa pašāva roku aiz muguras un jau pēc mirkļa parāva mazuli uz priekšu un saņēma to abās plaukstās. Viss norisa tik strauji, ka nebūtu bijis iespējams to nofotografēt. Mazulis gulēja Sīnas plaukstās ar sāniski noslī- gušu galviņu. Visvairāk mani interesēja Sīnas sejas izteiksme — viņa, šķiet, neticēja pati savām acīm. Jādomā, viņa bija gaidījusi izskrienam neparasti lielu ekskrementu kunkuli, bet nu turēja kopā saliktajās plaukstās sīksīciņu savu atspulgu.
Sai mirklī mazulis iespiedzās tik skaļi un spalgi, ka mēs viegli būtu varējuši to noturēt par Sīnas spiedzienu, ja vien nebūtu tik koncentrēti abus vērojuši. Uz brēcienu Sīna reaģēja zibenīgi. Apsegusi mazuli ar abām plaukstām, viņa to cieši piespieda pie krūtīm. No dzemdību mirk|a līdz šim žestam nebija pagājis vairāk par četrām piecām sekundēm. Minūtes divas vai tris viņa turēja mazulīti cieši piespiestu pie krūtīm, tad pamazām tvēriens atslāba un Sīna sāka mazo aplūkot vērīgāk. Pirmais darbs bija aplaizīt un apsūkāt jaunpiedzimušā galviņu; brīžam tā pilnīgi pazuda mātei mutē; zinādams, cik Sīnai lieli un asi zobi, es baidījos, ka, pārāk spēcīgi sūkājot bērna mīksto galviņu, viņa var tam iekost un mazulis būs pagalam. Taču laikam pieskārieni bija ļoti maigi, jo mazulītis pat nesarāvis. Pēc tam viņa sāka laizīt sīkās rociņas un kājiņas, apsūkājot katru pirkstu atsevišķi un rūpīgi izlaizot plaukstiņas. To izdarījusi, viņa paņēma bērnu rokās kā šūpulī un izlaizīja tam acis, ik pa brītiņam pierimdama un pa urskulī savilktām lūpām skaļi izgrūzdama elpu līdzīgi atraugai. Nemāku teikt, vai viņa mazliet uzspļāva tīrāmajai vietai, lai tā būtu miklāka, vai arī šādā veidā izpaudās mātes maigums. Nabas saite bija gara un apmēra m collu diametra, bet placenta apmēram divpadsmit collu gara un astoņas collas plata.
Šķiet, tikai pēc tam, kad mazulis bija apkopts, Sīna pamanīja nabas saiti un placentu, kas viņu acīmredzot uztrauca un mulsināja. Turēdama mazuli kreisajā rokā, viņa sāka staigāt šurp un turp pa lāviņu, saņēmusi labajā rokā nabas saiti, kurai galā šūpojās placenta. Brīdi pa brīdim viņa nolika placentu salmos, rūpīgi to piesedza un apsēdās, laikam cerēdama, ka šādā veidā tikusi no apnicīgā piedēkļa vaļā. Taču pēc pāris minūtēm viņa konstatēja, ka nabas saite joprojām saista mazuli pie placentas, un sāka visu no gala. Nākamajā pusstundā viņa reizes sešas septiņas raka placentu salmos. Vienreiz viņa piegāja lāviņai pie pašas malas un, mums par neizsakāmām šausmām, sāka šūpot placentu kā vēzekli. Ja viņa tagad ļautu tai nokrist un nabas saite pārtrūktu, mazulis noasiņotu. Pa to laiku mums bija piebiedrojušies komitejas locekļi un arī mūsu dakteris, kas bija atnācis apraudzīt kādu saslimušu dārza darbinieku. Visi, elpu aizturējuši, noraudzījāmies dīvainajā izrādē. Bet, kad Sīna sāka vēzēt placentu pār lāviņas malu, dakteris šausmās novērsās.
— To nu es nevaru noskatīties, — viņš teica. — Baidos pat iedomāties, kas būs, ja viņa placentu nometīs zemē.
Bet Sīna, par laimi, turēja placentas svaru rokā, tā ka mazulim nekas ļauns nenotika. Pēc brīža viņa nokāpa no lāviņas un novilka zemē ari mazliet salmu, acīmredzot domādama, ka tā varēs atbrīvoties gan no saites, gan no placentas, taču tūliņ atkal uzrāpās atpakaļ.
Pēc stundas Sīna šķita samierinājusies ar abiem piedēkļiem; laikam viņai likās, ka tā ir nepatīkama, bet nepieciešama piedeva pie bērna, un viņa sāka aplūkot placentu vērīgāk, pabakstīdama to ar pirkstiem un pirkstus pēc tam aplaizīdama. Vēl pusstundu vēlāk viņa to paņēma un sāka ēst, taču visai negribīgi — it kā uzskatīdama šo iespēju par vienīgo, kā tikt no tās vaļā. Viņa noēda apmēram pusi. Mazuli viņa turēja augstu pie krūtīm, tomēr nepūlēdamas to pielikt pie pupa. Tas mani visai uztrauca, jo daudzreiz pēc pirmajām dzemdībām mazulis nomirst badā, ja māte to instinktīvi nepieliek pie krūts vai tur pārāk zemu, lai mazais pats varētu sameklēt barības avotu. Taču Sīna savējo turēja pareizā augstumā, un mazulis, gar mātes augumu taustīdamies, drīz vien atrada viņas krūtis. Redzējām, ka viņš zīž gan labo, gan kreiso krūti. Brītiņu pazīdis, mazulis, mums par pārsteigumu, negaidot izgrūda šimpanžu apsveicināšanās saucienu «eh, eh, eh, eh», un Sīna dzīvi atbildēja sveicienam, piespiežot maziņo ciešāk pie krūtīm, vērīgi ielūkojoties tam sejiņā un ik pa. brīdim nolaizīdama tam acis. Tad, nolikusies uz labajiem sāniem, bērnu pie krūtīm piespiedusi, viņa aizmiga, un mēs atviegloti nopūtāmies, saprazdami, ka pagaidām viss noris labi.
Nākamajā dienā nabas saite bija apžuvuši, placenta tāpat, bet Sīna vairs negrasījās to apēst. Trešajā dienā nabas saite, pavisam sakaltusi, atlūza, par ko Sīna šķita gaužām priecīga. Mēs visi bijām apmierināti ar mazuļa attīstību; tas ēda labi, un piena Sīnai bija daudz. Velti būtu piebilst, ka zīdītājdzīvnieku mītnes personāls vai plīsa aiz lepnuma, jo, galu galā, šimpanzes piedzimšana nebrīvē nav notikums, kas atgadās ik dienu. Pat visvecākajos zvērudārzos, piemēram, Antverpenē, kur tas pastāv jau simt gadu, nav bijis iespējams panākt šimpanžu vairošanos nebrrvē, tātad mēs lepojāmies gluži pamatoti.
Mazulis attīstījās apbrīnojami labi, un Sīna bija laba māte. Drīz vien mazais sāka rāpot pa krātiņa grīdu un reizēm pat ķērās režģos, lai raustos pa tiem augšā, bet, tikko tas kaut drusciņ iepīkstējās, Sīna tūdaļ steidzās turp un piespieda bērnu pie krūtīm. Mafits, kā mēs mazuli nosaucām, apmēram četru mēnešu vecumā sāka interesēties
par augļiem. Sākumā viņš tos neēda, tikai valstīja pa muti, bet tad sāka ēst un zīst pienu no pudelītes. Tai pašā laikā mēs arī pirmoreiz ievērojām, ka viņš rotaļājas ar salmiem. Izrāpojis visus krātiņa kaktus, viņš vāca kopā salmus un krāva vienā kaudzē. Tā nebija migas taisīšana, bet īsta rotaļāšanās. Taču pāris nedēļu vēlāk redzējām, kā viņš ik vakaru uz lāviņas sarauš salmus vienuviet un sapoš sev mazu midzinu līdzās mātei.
Diemžēl mūsu prieki par Mafita labo attīstību nebija ilgi. Kādu dienu, mazuli pavērojis, konstatēju, ka man nepatīk viņa kustības. Rokas un kājas viņam nebija tik vingras, kā šajā vecumā vajadzētu būt. Kad viņš uzrāpās pie režģiem un sāka vienu no tiem žīšļāt, redzēju, ka arī smaganas pabālas. Ieminējos par to Džeremijam, un viņš, Džekija un praktiski viss personāls tūliņ steidzās pētīt Mafitu. Viņi piekrita manam konstatējumam par bālajām smaganām, bet nebija ar mani vienisprātis par kustībām. Taču es paliku pie sava, ka Mafits kustas daudz neveiklāk nekā citi šimpanžu mazuļi viņa vecumā. Izteicu savas bažas Tomijam Bēgam, kad viņš ieradās pie mums kārtējā
vizītē, un mēs norunājām, ka jāpalielina Mafitam vitamīna B12 deva. Cerējām tādā veidā padarīt viņu mundrāku.
Turpmākajās nedēļās arvien skaidrāk atklājās, ka ar Mafitu nepavisam nav labi un mums viņš nopietni jāārstē. Bet tad viņu vajadzēja nošķirt no Sīnas. Ar anestēzijas pistoli iemidzinājām Sīnu un, kamēr viņa bija bez at- maņas, iegājām krātiņā un paņēmām mazuli. Lai gan darījām to iespējami mierīgi un maigi, mazais ārkārtīgi uztraucās. Viņš gan bija itin labi ar mums apradis, tomēr parasti mēs atradāmies otrpus režģiem; tagad, kad pēkšņi atrāvām viņu no mātes, viņš sabruka. Sejiņa un mēle pērtiķēnam kļuva zila, elpa aizrāvās un tad pārtrūka pavisam. Izmēģinājām visus mākslīgās elpināšanas paņēmienus, injicējām uzmundrinošas zāles. Uz brīdi likās, ka kļuvis labāk, sākām atkal mākslīgo elpināšanu, un Mafits tiešām sāka elpot. Taču pēc minūtēm desmit sirds stāja pukstēt un elpa pārtrūka. Izmēģinājām visu iespējamo, bet pērtiķītis neatdzīvojās.
Lieki būtu atgādināt, cik nobēdājušies visi bijām, tomēr aizsūtījām Mafita līķīti sekcijai, cerēdami, ka varbūt uzzināsim nāves cēloni un šīs zināšanas mums noderēs turpmāk, ja Sīnai vēl kādreiz piedzims mazulis. Sekcijas rezultāti bija ļoti interesanti, jo parādīja, ka dzīvnieks var būt nopietni slims, kaut arī ārēji kaite ilgu laiku vispār nav pamanāma. Sakarā ar audu bojājumiem elkonī Mafita kreisās rokas augšdelms bija kropls, kauls rahī- tisks. Kreisā sāna apakšējās ribas bija deformētas. Pati sirds anatomiski vesela, bet tās tuvumā liels sastrutojums, kas arī uzskatāms par nāves īsto cēloni. Sekcijas slēdziens mūs nedaudz nomierināja, jo beidzās ar vārdiem: «Dzīvniekam ir smagas traumas, un jāšaubās, vai, sākot ārstēšanu pat agrīnākajā dzīvības stadijā, būtu bijis iespējams viņu saglabāt.» No tā secinājām, ka, pirmkārt, Sīnai barībā trūcis kaļķa un, otrkārt, ka neesam vainojami Mafita nāvē, jo sirds tikpat nebūtu izturējusi un viņš agrāk vai vēlāk būtu aizgājis bojā arī tad, ja mēs nebūtu viņu atšķīruši no mātes. Jāteic gan, nekāds lielais mierinājums tas nebija.
Taču Sīna drīz vien atkal kļuva grūsna. Šoreiz viņai naktī piedzima dūšīgs, veselīgs sieviešu kārtas mazulis, kas grāmatas rakstīšanas laikā jau ir divus gadus vecs, nošķirts no mātes un aug griezdamies. Aleksai neparādās neviens no tiem simptomiem, kādus vērojām Mafitam.
Protams, otrās grūsnības pēdējā periodā mēs Sīnu barojām ar tādu aprēķinu, lai viņai pienā netrūktu kalcija, un, manuprāt, par Aleksas lielisko veselību varam pateikties papildu vitamīnu devām, ko saņēma viņas māte. Tā mēs no Mafita nāves vismaz kaut ko derīgu iemācījāmies.
Nedaudz vēlāk piedzīvojām otru priecīgu notikumu. Manā kabinetā satraukts ieskrēja Džeremijs — deguns sarkans, gaišie, garie mati izspūruši.
— Kolobusi! — viņš sauca. — Kolobusiem mazulis!
Tā nu bija gluži neticama vēsts. Ir vēl viens vienīgs zooloģiskais dārzs, kam pieder šās sugas kolobusi, un, cik mums zināms, kolobusiem vēl nekad nebrīvē nav dzimuši pēcnācēji. Mēs uzskatījām par triumfu jau to vien, ka mums izdevies tos uzturēt dzīvus un veselus; ja nu vēl palaimētos izaudzēt šo mazuli, uzvaras prieks būtu divtik liels. Aizskrējām pie krātiņa paskatīties. Visas trīs pērtiķienes tā sacentās ap mazuli — kas, kā jau visi jaunpiedzimuši kolobusu pērtiķīši, bija pilnīgi balts —, ka mēs nesapratām, kura ir īstā māte. Lāgā nepārzinājām ari kolobusu parašas savvaļā. Ļoti iespējams, ka viņu ciltī, līdzīgi kā paviāniem, mazuli auklē visas mātītes pēc kārtas. Bet, kad redzējām, kā šīs jaunpiedzimušo rautin rauj cita citai ārā no rokām, sapratām, ka jānoskaidro māte, kamēr mazulis vēl nav pavisam nomocīts.
Mums izdevās ieiet krātiņā un paņemt pērtiķīti; ātri viņu nosvērām un noteicām dzimumu. Kamēr rīkojāmies, noskaidrojās arī, kura ir māte. Vismazākā pērtiķiene piesteidzās pie režģa un visiem spēkiem centās dabūt atpakaļ savu atvasi.
Ieslēdzām abas pārējās pērtiķienes guļamtelpā un atdevām mazuli mātei; paturējām viņus pāris dienu atsevišķi, līdz redzējām, ka mazais labi zīž un viņu var uzticēt kūmu gādībai. Kad ielaidām pārējos pērtiķus pie mātes un mazuļa, iznāca nelielas domstarpības, jo abas bezbērnu mātītes centās iegūt mazulīti sev, bet, kad tas neizdevās, apsēdās nomaļus, tomēr nenolaižot acis viena no otras. Dažas stundas vēlāk redzējām mazo gan vienai, gan otrai pērtiķienei rokās, bet, tiklīdz tas iespiedzās, māte steidzās turp un ar varu atņēma auklēm bērnu.
īgņa, kas stipri atgādināja valdonīgu Viktorijas laika ģimenes tēvu, ļoti maz interesējās par savu atvasi, pastā- vigi grūda to nost no sevis un lāgiem pat nelaida māti ar mazuli gu]amtelpā. Visbiežāk viņš jaunpiedzimušo pilnīgi ignorēja un sēdēja parastajā pozā ar raksturīgo augstprātīgo, tālē vērsto skatienu, it kā viņš būtu visas tuvumā pārredzamās pasaules kungs un valdnieks. Mazais pērtiķītis auga dūšīgi un grasījās izvērsties par skaistu mātīti. Devām tam Annas vārdu, jo, vienīgi pateicoties Annai Pitersai, mums izdevās kolobusus dzīvus atvest līdz Džersijai. Vēlāk kolobusu piedzimšana vairs nebija sevišķs notikums, mūsu grupā tagad ir veseli divpadsmit eksemplāri. Kā jau minēju, mūsu zooloģiskais dārzs ir vienīgais pasaulē, kur kolobusiem izaudzēti mazuļi, un uzskatu to par vienu no mūsu lielākajiem sasniegumiem.
Lai neatrautos no vispārējās rosības, grūsna kļuva arī mūsu orangutanu pērtiķiene Bali. Mums tas likās ļoti nozīmīgi un satraucoši. Ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt orangutānus nebrīvē, jo speciālisti domā, ka sakarā ar nežēlīgo izkaušanu orangutani tuvākajos desmit divdesmit gados savvaļā būs pilnīgi iznīdēti. Bali ir ļoti maigas dabas dzīvnieks ar izcili mierīgu raksturu; tas stipri atviegloja mūsu uzdevumu, jo varējām droši iet viņas krātiņā un regulāri viņu izmeklēt. Viņa kļuva arvien kuplāka, un mums šķita, ka īstenībā mazulim jau vajadzētu būt piedzimušam. Sākām mazliet raizēties. Kā jau minēju, mums, tāpat kā vairumam kontinenta zooloģisko dārzu, ir cilvēku ārsts, kas kopā ar veterinārārstu uzrauga primātus, jo tie daudzējādā ziņā tik stipri līdzinās cilvēkiem, ka veterinārārstam bieži vien pietrūkst padoma, lai noteiktu pareizu diagnozi. Vienu dienu, kad es ar Džeremiju pašreiz pārrunāju Bali grūsnības problēmu, kaut kādā pavisam citā vajadzībā uz zooloģisko dārzu atnāca mūsu dakteris. Sākām spriest par Bali gaidāmo mazuli, un es ieminējos, vai tikai viss nav tīrās iedomas vien.
Ja es varētu pielikt stetoskopu viņai pie vēdera, — sacīja Maiks, — varbūt izdotos saklausīt mazuļa sirdspukstus. Vai viņa ir miermīlīga?
Protams, — atteica Džeremijs, — pilnīgi uzticama.
Nu, pamēģināsim, — piedāvājās Maiks.
Visi kopā devāmies uz zīdītājdzīvnieku mītni; Džeremijs iegāja krātiņā un Maiks viņam līdzi. Notupies salmos, viņš aplika stetoskopu ap kaklu un, visu laiku runādams ar Bali, lēni un piesardzīgi tuvojās viņai. Bali
zvilnēja salmos kā brūns, ar vilnu apaudzis Buda un ieinteresēta vēroja dakteri ar savām rāmajām mandeļveida acim. Beidzot Maiks bija pierāpies pērtiķienei pietiekami tuvu. Viņš iebāza stetoskopa galus ausīs un piespieda aparātu pie Bali milzīgā vēdera. Bali bija kā apburta. Jaukais, laipnais džentlmenis ar viņu tik mīlīgi sarunājās un piespieda viņai kaut ko pie vēdera, kurš džentlmenim acīmredzot šķita izpētes vērts; varbūt šis divās garajās caurulēs iestiprinātais priekšmets pat ir ēdams. Viņa viegli pastiepa roku un pieskārās stetoskopam, bet Džeremijs pabīdīja viņas pirkstus nost. Apmēram minūti paklausījies, Maiks izvilka stetoskopa galus no ausīm.
Nu? — es nepacietīgi jautaju. — Vai kaut ko dzirdēji?
Nemaku skaidri teikt, — atbildēja Maiks. — Dzirdēju skaņas, kas varētu būt mazuļa sirdspuksti, bet viņa neguļ pareizā stāvoklī. Būtu labi, ja varētu viņu piecelt mazliet vairāk sēdus.
Džeremijs centās pierunāt Bali pacelties sēdus, bet viņai ne prātā nenāca to darīt. Viņai patika gulēt, kā bija nolikusies, un ļaut dīvainajam cilvēkam taustīt viņas vēderu kaut vai no rīta līdz vakaram. Mums izdevās viņu pazvelt mazliet uz sāniem, un Maiks mēģināja vēlreiz paklausīties. Atkal viņš teicās dzirdējis vāru divkāršu skaņu, kas varēja nozīmēt embrija sirdspukstus, tomēr droši to apgalvot neņēmās. Vajadzēja vien visu atstāt likteņa ziņā. Maiks iznāca no krātiņa un notrausa salmus no sava nevainojamā uzvalka.
Nevaru nekā noteikta apgalvot, — viņš sacīja. — Manuprāt, viņa ir grūsna, bet tādā stāvoklī, kādā viņa pašreiz guļ, nespēju konstatēt nepārprotamus sirdspukstus. Bīstos, jums neatliks nekas cits kā pacietīgi gaidīt.
To mēs arī darījām. Bali kļuva ar katru dienu apaļāka, rāmāka un miegaināka. Tad Džeremijs kādu rītu, iegājis zīdītājdzīvnieku mītnē, ar dziļu nožēlu ieraudzīja, ka Bali gan piedzimis mazulis, bet tas ir nedzīvs. Viņš izvāca jaunpiedzimušo no krātiņa un sīki apskatīja. Acīmredzot mūsu aprēķini par Bali grūsnības ilgumu bijuši aplami, jo mazulis, kaut arī pareizi attīstīts, nepārprotami bija piedzimis par agru. Tas savvaļas dzīvniekiem pirmajās dzemdībās nav nekāds retums. Zināmā mērā mūs mierināja doma, ka Bali vēl ir par jaunu, lai būtu māte, un ka mazulis, ja vien būtu piedzimis dzīvs, būtu bijis vesels un labi attīstīts. Cerējām, ka nākamreiz veiksies labāk.
Man šķiet, Bali ļoti patika lielā uzmanība, ko viņai veltījām grūsnības laikā, jo drīz vien viņa atkal izrādīja grūsnības pazīmes. Sākām atkal viņu lutināt: atšķīrām no drauga, barojām ar visiem gardumiem, kādus vien spējām izdomāt, un laipnais cilvēks atkal apciemoja viņu krātiņā, izklausīja ar stetoskopu viņas vēderu no vienas vietas, taču nespēja nekā sadzirdēt. Turējām Bali atšķirtu no Oskara ilgi pāri laikam, kad vajadzētu piedzimt mazulim, ja tas vispār dzimtu. Nospriedām, ka viņai ir māņu grūs- nība, un mūsu domas, izrādījās, bija pareizas — tikko novietojām viņu atpakaļ pie Oskara, viņai vēders saplaka un piebriedušās krūtis saruka. Jutāmies ļoti aizvainoti par to, ka Bali mūs piemuļķojusi, tomēr cerējām piedzīvot dienu, kad viņai piedzims pēcnācējs.
Atkal pienāca pavasaris, un atkal mums ar Sepu vairāk par visu prātā bija baltausaino fazānu pavairošana. Fazānu gailis vēJ joprojām stipri kliboja, un mums ne sapnī nerādījās, ka viņš būtu spējīgs izpildīt savu vīra pienākumu. Sākām apsvērt mākslīgās apsēklošanas iespējas. Sis paņēmiens ir ļoti labi izstrādāts mājputnu audzētavās, turpretī ar savvaļas putniem šajā virzienā nav darīts gandrīz nekas, un, lai arī informējāmies pie labākajiem kontinenta un Anglijas speciālistiem, atbilde visur bija vienāda: tā kā mums piederot viens vienīgs fazānu pāris un šie putni esot tāds retums, būtu pārāk bīstami ar to riskēt. Lai atstājot putnus mierā, cerot, ka gailim kāja ar laiku kļūs spēcīgāka un mēs kādu dienu no vistiņas tomēr sagaidīsim dažas olas.
Ap šo laiku devos gadskārtējā atvaļinājumā uz Grieķiju. Protams, šādu aizbraukšanu īstenībā nevar nosaukt par atvaļinājumu, jo es šo laiku, kad esmu atšķirts no ikdienas darba un mani ik mīļu brīdi netraucē telefons, cenšos izmantot, lai uzrakstītu grāmatu. Izgozējušies Grieķijas saulē, izbaudījuši pavasara puķu un olīvju biržu skaistumu, nesteidzoties atgriezāmies mājup caur Franciju, nododamies ēšanas priekiem kā gatavie rukši. Keta un Džeremijs vēstulēs informēja mani par visu, kas manā atbūtnē notiek zvērudārzā, un allaž zināja, kur vajadzības gadījumā mani sasniegt pa telefonu, lai es nekavējoties varētu lidmašīnā steigties mājup. Par laimi, tas nebija nepieciešams. Džeremijam bija izdevies nodibināt kontaktu ar Smitsona institūtu Vašingtonā un iegūt vairākus dažādu sugu tenrekus — ežiem līdzīgus kukaiņēdājus no Madagaskaras. Sie dzīvnieki bija apdraudēto sarakstā, tādēļ ļoti priecājāmies par iespēju tos pavairot savā zooloģiskajā dārzā. Kad bijām jau izbraukuši cauri vairāk nekā pusei Francijas, man ienāca prātā piezvanīt Ketai, apjautāties, kā klājas tenrekiem, un aptuveni pateikt, kad atgriezīsimies Džersijā. Sēdējām abi ar Džekiju pie pus
dienām, maziem malciņiem baudījām burvīgu baltvīnu, un es patlaban grasījos izraudzīties austeres vai gliemežus, kad viesmīlis paziņoja, ka varam runāt ar Džer- siju.
Es iešu parunāt, — Džekija sacīja, pieceldamās un atstādama mani tīksmināmies ar ēdienu karti. Kad viņa starojošu seju atgriezās, es uzreiz sapratu, ka noticis kas neparasts.
Kādus jaunumus dzirdēji? — es jautāju.
Minēdams neuzminēsi!
Šauj tik vaļā, neliec man mocīties ar minēšanu. Saki drīzāk!
Baltausainie fazāni pacentušies, — viņa pavēstīja. — Un no deviņpadsmit izdētām olām Sepam izdevies izperināt četrpadsmit cālēnus.
Grūti vārdos izteikt to, ko pārdzīvoju šajā brīdī. Pirmajā mirklī neparko nespēju tam noticēt; pēc tam man pār visu augumu pārskrēja tirpas: ja mums izdevies izperināt četrpadsmit baltausainos fazānēnus, tas nozīmē, ka mums, izņemot Ķīnu, būs lielākā audzētava pasaulē. Un, ja šie putni savvaļā patiesi lemti iznīcībai, tad mums būs iespēja tos stabili pavairot nebrīvē, tā vismaz paglābjot tos kā sugu no pilnīgas iznīcības. Beidzot trests sāk kalpot mērķim, kura dēļ cīnījos par tā nodibināšanu. Mēs iebaudījām karaliskas pusdienas un lielajam notikumam par godu izdzērām krietni daudz vīna, un visu nākamo dienu, braucot pa skaisto Franciju, es domās atkārtoju
tikai, vienu: «Mums ir četrpadsmit! Četrpadsmit! .. . Kopā ar abiem pieaugušajiem sešpadsmit. .. Un ja nu vēl palaimējas nākamgad . .. Žēlīgā debess! Mēs taču varēsim tos sadalīt pa visas pasaules zooloģiskajiem dārziem, lai šis retums nebūtu koncentrēts vienā vietā vien. Ceru, ka visi cālēni tak nebūs viena dzimuma . .. Vajadzēs viņiem izbūvēt īpašus aviārijus. Katrā ziņā vajadzēs…»
Sādu laimīgu domu spārnoti, sasniedzām piekrasti un devāmies uz Džersiju. Tiklīdz nokļuvu mājās, ataicināju Sepu.
Ko es dzirdu? — saņēmu viņu. — Tu esot aizlaidis postā visus baltausainos fazānus?
Kā tad, — viņš atteica, — visu perējumu. Žēl, bet tā nu ir. Līdzēt tur vairs nekā nevar.
Labi, labi, āmurgalva, — es sacīju, — ved mani drīzāk turp, lai varam viņus apskatīt.
Viņš aizveda mani uz īpaši ierīkoto aploku, kur fazānu māte klukstēdama ņēmās ap nedēju vecu cālēnu pulciņu. Mazie fazāniņi bija spēcīgi, veselīgi putnēni, un, tā kā Seps bija darījis, ko spēj, lai zeme aplokā būtu absolūti tīra, varējām cerēt, ka laimēsies izauklēt visu perējumu. Aizvedu Sepu atpakaļ uz mājām, ļāvu uzsprāgt gaisā šampanieša pudeles korķim, un mēs abi svinīgi saskandinājām uz baltausaino fazānu veselību. Sis mums bija liels uzvaras brīdis pēc visām neveiksmēm un sirdsēstiem, ko bijām izcietuši kopš putnu iegādāšanās dienas.