Redzot tik lielus draudus un briesmas, varētu gan gaidīt, lai mūsu suga, kas vienīgā visā dzīvnieku ciltī apveltīta ar loģiskas secināšanas spējām, sāktu drudžaini darboties dabas aizsardzības jomā. Taču īstenībā ir grūti saklausīt kaut vienu pašu publisku brīdinātāja balsi, nemaz jau nerunājot par aktīvu darbību…
Runa nav par ekskursiju zinātniskajā fantastikā: turpinot pašreizējās tendences, tas būtu visoptimistiskākais vērtējums cilvēces nākotnei. Kad dabā sākas spietošanas stadija, masveida mirstība kļūst neizbēgama … Varbūt tie, kas ceļa galu iedomājas šādu, kļūdās, varbūt ir iespēja rast kaut kādu izeju. Ja izeja ir, tad atrast to var vienīgi, izdarot neiedomājami krasu pagriezienu visos mūsu zinātniskajos pūliņos no resursu ekspluatācijas uz to aizsardzību. Cerēsim, ka tie, kas izmērījuši visas pesimisma dzīles, nemitēsies stimulēt konstruktīvus pasākumus, lai novērstu to, kas jau liekas gandrīz nenovēršams.
Dr. S. R. Eirs. Populācija, produkcija un pesimisms
Četriem Ceļiniekiem nu vajadzēja samierināties ar domu, ka ceļojums būs jāturpina pa sauszemi, un, viņiem par laimi, garām pašreiz gāja vecīgs Degunradzis, kuru viņi izmantoja, lai visi četri uzsēstos tam mugurā …
Nepagāja ne astoņpadsmit nedēļu, kad viņi šādā veidā laimīgi nokļuva mājās, kur viņus sagaidīja sajūsminātie tuvinieki, kuru atkalredzēšanās priekam tomēr bija piejaukts nedaudz nicinājuma; galu galā viņi nolēma atlikušo ceļojuma daļu veikt citreiz, labvēlīgākos apstākļos.
… Kas attiecas uz Degunradzi, viņi par savas pateicības un atzinības zīmi lika to nokaut un pagatavot izbāzni, kuru novietoja pie tēva mājas durvīm kā Nedzīvo Sargu.
Edvards Lirs
Ceru, ka ar šo grāmatu man izdevies paveikt diezgan daudz. Galvenokārt varbūt esmu panācis vienu: ja jūs esat zooloģisko dārzu pretinieks, varbūt būšu pratis jūs pārliecināt, ka pareizi vadīti zooloģiskie dārzi dzīvniekiem palīdz un nenodara viņiem nekādu postu, ka daudzos gadījumos tie tiešām kļūs par pēdējo patvērumu daudzām sugām cilvēku pārapdzīvotajā pasaulē.
Taču, par spīti nule teiktajam, es būšu ar jums vienisprātis (ja esat zooloģisko dārzu pretinieks), ka ne visi zooloģiskie dārzi ir nevainojami. No apmēram 500 dzīvu dzīvnieku kolekcijām, kas pasaulē pastāv, dažas mīt lieliskos, dažas mazāk labos, bet visas pērējās — drausmīgos apstākļos. Pamatojoties uz priekšnoteikumu, ka zooloģiskie dārzi var būt un tiem jābūt ļoti nozīmīgiem zinātnē, audzināšanā un sugu aizsardzībā (ar to izdarot lielu pakalpojumu gan mums, gan dzīvniekiem), mana stingrākā pārlieciba ir, ka jācenšas zooloģiskos dārzus padarīt daudz labākus. Par ironiju var uzskatīt to, ka daudzi zvērudārzu pretinieki, kas nikni pieprasa visu zooloģisko dārzu likvidēšanu, ar mierīgu prātu pieļauj safari parku izveidošanu, kur dzīvniekiem ir daudz sliktāki apstākļi nekā jebkurā viduvējā zooloģiskajā dārzā. Dzīvnieks var būt tikpat nelaimīgs un dabūt ciest tikpat daudz pārestību kā lielā, tā šaurā teritorijā; bet, pēc šo kritiķu domām, vienīgais, kas dzīvniekiem vajadzīgs, ir plašumi ar pakalniem un- mūžveciem, lieliem kokiem.
Dīvaini, cik apmierināti jūtas cilvēki, redzot dzīvnieku
desmit akru lielā platībā. Safari parki tiek ierīkoti vienīgi naudas iegūšanai. To sākotnējā iecerē nebija ne do- miņas par zinātni vai dabas aizsardzību. Kā nelāgas sēnes tie savairojušies visā pasaulē. Gandrīz visos apiešanās ar dzīvniekiem ir riebīga, un bojāejas gadījumu (kas parasti gan tiek rūpīgi slēpts) ir ārkārtīgi daudz. Necentīšos iztirzāt motīvus, kādēļ šie parki radīti, jo motīvi ir pārāk nepārprotami, bet piebildīšu tikai: nav iespējams šo milzu koncernu vadīšanai sameklēt kompetentu darbinieku štatus, jo tādā daudzumā kompetenti un pieredzējuši darbinieki nekur nav atrodami. To es zinu, jo pats nemitīgi meklēju šos dabas brīnumus.
Man nav iebildumu pret safari parkiem vispār. Iebildumi man ir vienīgi pret veidu, kā tie noorganizēti. Pašreizējā formā tie nodara savvaļas dzīvniekiem daudz vairāk ļauna un apdraud tos daudz nopietnāk, nekā kāds zooloģiskais dārzs jel kad nodarījis. Stingri kontrolēti un zinātniski organizēti safari parki var iegūt ļoti lielu nozīmi tādu dzīvnieku kā antilopju, briežu un lielo plēsēju saglabāšanā. Taču vēl jānoiet garš ceļš, līdz tie vairs nebūs savvaļas dzīvnieku izkaušanas vietas meža krāšņajā ietvarā.
Tādēļ es domāju, ka mums jācenšas uzlabot zooloģiskos dārzus un safari parkus, nevis vienkārši jābrēc, lai tos likvidē. Ja Florensas Naitingeilas vienīgā prasība, kad viņa atmaskoja, cik drausmīgā stāvoklī pagājušajā gadsimtā bija slimnīcas, būtu bijusi likvidēt visas slimnīcas, tad vēlākajos gados gan neviens nebūtu cildinājis viņas aso uztveri un tālredzību.
Es iesaku mums visiem — zooloģisko dārzu pretiniekiem un aizstāvjiem — censties padarīt tos teicamus; tikai tā mēs panāksim, lai tie palīdzētu savvaļas dzīvniekiem, nevis kļūtu par vēl smagāku nastu radījumiem, kuri nevienlīdzīgajā sacensībā ar cilvēku jau tā tiek apspiesti līdz pēdējai iespējai. Tas panākams vienīgi, vēršoties ar vēl stingrāku kritiku pret zooloģiskajiem dārziem un citām savvaļas dzīvnieku kolekcijām, rosinot tos izturēties arī pašiem kritiskāk, līdz ar to stimulējot pat nedaudzos patiesi labos zooloģiskos dārzus kļūt vēl labākiem.
Ir visai zīmīgi, ka zooloģiskie dārzi pastāvējuši jau Ķīnā pirms vairāk nekā diviem gadu tūkstošiem un actekiem Dienvidamerikā, kad tur ieradās pirmie konkista- dori, jau bijušas fantastiskas kolekcijas. Zooloģiskie dārzi daždažādos veidos ir eksistējuši kopš tiem laikiem, kad pirmcilvēks pirmo reizi aizvēla priekšā akmeni alai, kurā atradās milzu megaterijs. Taču likumdošanas attiecībā uz zooloģiskajiem dārziem nav gandrīz nekādas.
Lielbritānijā, piemēram, zooloģisko dārzu drīkst atvērt ikkatrs, kas ir saņēmis vietējo varas iestāžu atļauju. Kolīdz šāds cilvēks savācis dzīvnieku kolekciju, viņš ir atbildīgs vairs vienīgi vietējām veselības aizsardzības iestādēm par tīrību (varas iestādes daudz vairāk interesējas par spodrību dārza kafejnīcās un tualetēs nekā par tīrību krātiņos) un vietējai dzīvnieku aizsardzības biedrībai par to, lai dzīvniekiem nedarītu pāri. Šīs biedrības ir labs iestādījums, tomēr inspektori ir gluži nevarīgi, izņemot gadījumus; kad konstatē nepārprotamu nežēlīgu apiešanos (ja dzīvnieki apauguši ar kraupi vai arī tiem aiz bada kauli gandrīz spiežas ādai cauri). Viņi nekā nezina par savvaļas dzīvniekiem. Un daudzreiz to, kas nezinātājam var likties pilnīgi pieļaujama apiešanās, dzīvnieks izjūt kā drausmīgu nežēlību.
Pēc otrā pasaules kara pēkšņi kā sēnes pēc lietus saradās milzums nožēlojamu, ļoti slikti noorganizētu zooloģisko dārzu. Reiz man piezvanīja viena šāda dārza direktors un lūdza padomu. Viņam bija brīvs 12X6 pēdu krātiņš, un viņš vēlējās tajā ievietot kādu dzīvnieku. Grūtības viņam sagādāja tas, ka viņš ne tikai nezināja, ko viņam vajadzētu, bet viņam pat nebija ne jausmas, cik liels kurais dzīvnieks ir, tādēļ viņš lūdza, lai es pastāstot kaut ko par vairākiem dzīvniekiem (pumu, hiēnu, Indijas antilopi), kurus viņam iespējams iegūt, bet kuru auguma izmēri viņam neesot zināmi, lai viņš varētu izšķirties, ko iegādāties un kādas sugas pārstāvis būtu krātiņam vispiemērotākais. Ak dieniņ, gandrīz ikvienam speciālistam, kas grib ar kaut ko nodarboties, taču vajadzīga licence! Vai nedrīkstētu prasīt, lai likums paredz kaut zināmu kompetenci, kas nepieciešama, pirms cilvēkam atļauj atvērt zooloģisko dārzu? Dīvaini gan, ka šāda situācija var rasties zemē, kuras iedzīvotāji bez mitas cits citam skandina, cik ļoti viņi mīlot dzīvniekus.
Pirms dažiem gadiem apzinīgākie zooloģisko dārzu vadītāji Lielbritānijā nodibināja Zooloģisko dārzu federāciju. Tās nolūks ir censties ar kontroles un ierosinājumu palīdzību uzlabot zooloģisko dārzu saimniecības standar-
Rāpuļu
tus, arhitektūru un vadības tehniku. Mēs iestājāmies federācijā, jo apsvērām: ja nav valdības kontroles, tad vismaz jānoteic standarti, kas jāievēro kaut vai tiem zooloģiskajiem dārziem, kuri sastāv federācijā. Tātad šī zooloģisko dārzu grupa pati izstrādāja sev ierobežojumus; tā federācija savos ietvaros veic ļoti svarīgu darbu.
Nākamais solis bija panākt, lai parlamentā tiktu apstiprināts likumprojekts, kas noteiktu vismaz kaut kādu kontroli par jau pastāvošajiem zooloģiskajiem dārziem un standartus tiem, kurus organizēs nākotnē. Ar šā likumprojekta ieceri tad arī sākās lielas jukas. Bija, gluži
mītne
pamatoti, domāts, ka jāizveido objektīva valdības iestāde, kas inspicētu un kontrolētu zooloģiskos dārzus un, vismaz līdz zināmai pakāpei, ari cilvēkus, kuri vēlas tādus nodibināt. Pārējo noteikumu vidū bija paredzēts, ka zooloģiskajiem dārziem jāiekārto uzskaite par visiem iegūtajiem, piedzimušajiem un bojā gājušajiem dzīvniekiem un ka šai informācijai jābūt attiecīgās valdības iestādes rīcībā. Kā jau varēja paredzēt, vairums tīri komerciālo zooloģisko dārzu vadītāju šādai iecerei nikni pretojās. Lai aizkavētu likumprojekta izskatīšanu parlamentā, viņi nodibināja opozīcijas organizāciju, ko nosauca par Zooloģisko dārzu asociāciju, un tajā ietilpa gandrīz visi safari parki. Šādas rīcības mērķis, protams, bija cenšanās nodibināt asociāciju, kurā ietilptu vairāk organizāciju nekā federācijā, lai asociācija varētu griezties pie valdības ar apgalvojumu, ka tā ir īstā visu zooloģisko iestāžu pārstāve. Tas, zināms, būtu asociācijai devis iespēju vai nu vispār atvairīt likumprojekta izskatīšanu, vai arī panākt, lai projektā nebūtu nekādu asu šķautņu, lai tas kļūtu par valdības sargātu aizsegu, kura patvērumā un ar kura palīdzību viss varētu turpināties tāpat kā līdz šim, turklāt atvairot jebkādu kritiku, pamatojoties uz tiesībām, ko asociācijai piešķirtu jaunais likums.
Federācija tomēr palika pie sava un uzstāja, lai likumprojekts pēc dažiem sīkiem grozījumiem paliktu, kāds bijis. Man personiski tas nepavisam nelikās pietiekami stingrs, bet sākumam būtu labi arī tā. Tomēr valdība, sastapusies ar divām organizācijām, kas šķietami nespēja vienoties par to, kādam šim likumprojektam jābūt un vai tas vispār nepieciešams, taisīja Zālamana spriedumu un izlēma apmēram šādi: «Vispirms nokārtojiet paši savas domstarpības, izlemiet, kāda valdības kontrole jums vajadzīga, un pēc tam iesniedziet projektu no jauna.» Pašlaik ledus mazliet sakustējies, tiek šis tas darīts, lai uzliktu vietējiem varas orgāniem par pienākumu zināmā mērā kontrolēt zooloģiskos dārzus. Tas būtu labāk nekā nekas, bet, ja jūs, teiksim, esat hercogs, lielākais zemes īpašnieks visā apkaimē un jums ienāk prātā pārvērst savu krāšņo īpašumu par safari parku, tad es gan gribētu redzēt tos ierēdnīšus, kuriem pietiktu drosmes pacelt balsi un apgalvot, ka jūs pret saviem savvaļas dzīvniekiem izturaties slikti, vai ar kaut kādiem aizliegumiem iejaukties jūsu rīcībā. Šāda nostādne stāvokli neuzlabo.
Kamēr mums vēl nav valdības aizsardzības, pareizākais ceļš, kā panākt uzlabojumus zooloģisko dārzu standartos, būs tas, ja apmeklētāji, ieradušies zooloģiskajā dārzā, sāks uzdot jautājumus un neuzmācīgā kārtā tomēr būs neatlaidīgi (allaž no jauna apjautāsies rakstveidā vai, ja nepieciešams, pa telefonu), līdz saņems atbildi, kas viņus apmierinās. (Ceru, ka šo metodi jūs izmantosiet ari, ierodoties Džersijā. Varat man ticēt, ka mums līdz pilnībai vēl tālu.) Iesakāmā aptauja attiecas uz visiem zooloģiskajiem dārziem, uz visām eksotisko dzīvnieku kolekcijām visā pasaulē. To var nosacīti sadalīt divās daļās: ko ievērot un ko jautāt.
Vispirms pavērojiet, kādā stāvoklī ir dzīvnieks (pagaidām nepievērsiet uzmanību krātiņam). Centieties saskatīt, vai dzīvniekam klājas labi, vai putniem ir biezs, spožs spalvojums, zīdītājiem gluds, mirdzošs matojums, rāpuļiem, abiniekiem un zivīm — veselīgs vizmojums. Taču galvenokārt mēģiniet ievērot, vai dzīvnieks jūtas brīvi, nesaspringti; nav iespējams, redzot dzīvnieku, to nepamanīt.
(Neaizmirstiet, ka tikko kolekcijai pievienoti dzīvnieki, tāpat arī veci vai slimi dzīvnieki, var izskatīties drausmīgi.)
Un tad apskatiet tuvāk krātiņu. Paturiet prātā, ka ļoti bieži tā lielumam nav nozīmes (izņemot gadījumus, ja tas ir pārlieku mazs), tādēļ neļaujiet sev apžilbināt acis ar plašumu vai arhitektonisku krāšņumu. Vai krātiņš attiecīgās sugas dzīvniekiem piemērots? Vai tas ir «apmēbe- lēts» — ar zariem, koku stumbriem, šūpolēm, mucām utt.? Vai dzīvniekiem atvēlēta kāda vietiņa, kur tie var paslēpties no publikas? Vai tiem iespējams nošķirties citam no cita?
(Sašutuma brīdī atcerieties, ka daudzi zooloģiskie dārzi naudas trūkuma dēļ izmanto turpat gadsimtu vecus krātiņus. Taču vienlaikus gribu pievērst jūsu uzmanību tam, ka citos zooloģiskajos dārzos uzbūvēti jauni, kas ir daudz sliktāki par pagājušā gadsimta krātiņiem.)
Un kā ar ūdens krājumu? Vai ūdens ir pietiekamā daudzumā un tīrs?
(Lūdzu, neaizmirstiet, ka daži dzīvnieki savus ēdiena traukus, baseinus un dīķus izmanto kā mazmājiņas, tā radot grūtības kopējiem. Citi ūdenskrātuvē mazgā barību vai peldas. Tomēr, ciešāk ielūkojoties, ir iespējams atšķirt netīru svaigu ūdeni no netīra ūdens, kas nav mainīts piecas dienas.)
Pārbaudiet tīrību. Tas nenozīmē, ka jāuztraucas, ja krātiņš nav iztīrīts tajā dienā. Vai tas izskatās tā, ka vispār tiktu kādreiz rūpīgi iztīrīts?
(Arī jūsu dzīvojamajā istabā pret vakaru redzams, ka esat tajā dzīvojuši, bet pamatos tā ir tīra; tāpat krātiņam jāizskatās tā, lai var redzēt, ka tajā dzīvo, bet ka tas tomēr tiek kopts. Nedrīkst par krātiņu rasties iespaids, ka slotu tas pēdējo reizi redzēļis Amerikas revolūcijas laikā.)
Un nu esam nonākuši pie jautājumiem. Ja jūs piederat pie tiem, kas pētī cilvēka dabu un dažādas izlocīšanās un aizbildināšanās variantus, līdz kādiem Homo sapiens spēj pazemoties, jūs piedzīvosiet patiesi jautrus brīžus.
Vispirms pavaicājiet, kāda mērķa labad šī dzīvnieku kolekcija eksistē.
(Mērķis var būt zinātniskā pētniecība, sugu saglabāšana, cilvēku audzināšana un izglītošana vai vienkārši izklaide. Protams, pareizi būtu, ja kolekcija pastāvētu visu šo uzdevumu dēļ, taču visbiežāk vienīgais mērķis ir tikai pēdējais no minētajiem.)
Pajautājiet, vai dzīvnieki tiek pētīti un, ja tas notiek, vai pētījumus publicē. Ja publicē, tad kur tas lasāms? Apvaicājieties par kartotēku un ierakstu kārtību. Jautājiet, vai kolekcijas dzīvniekus vaislo un, ja tas notiek, cik dzīvnieku gadā piedzimst, vai ir iegūta otrā, trešā, ceturtā paaudze. Vai šo informāciju publicē? Kur?
(Kāds ļoti labs un gudrs zooloģiskā dārza direktors man reiz sacīja: «Katrs muļķis, ja viņam laimējas, pratīs no dzīvnieku pāra Iegūt vienu pēcnācēju. Par sekmīgu vaislas darbu var runāt vienīgi tad, kad tas notiek regulāri un ir iegūta otrā un trešā paaudze.»)
Ja kolekcijā ir vienpatņi, pajautājiet, kādēļ tiem nav partnera. Varat arī apjautāties, vai vadība ir ar mieru aizdot savus vienpatņus citiem zooloģiskajiem dārziem vaislas nolūkos.
Pavaicājiet, cik dzīvnieku gada laikā nobeidzas. Vai par to iekārtota uzskaite, un vai rezultāti tiek publicēti? Vai dzīvniekiem izdara sekciju?
Ko kolekcijas vadītāji domā par sugu saglabāšanu un ko dara tās labā?
Kādus apdraudētus dzīvniekus šajā kolekcijā cenšas audzēt? Vai tie šeit ir pa pāriem vai veselām kolonijām?
(Nav nozīmes runāt par lielu ieguldījumu sugu saglabāšanā, ja kolekcijā ir tikai viens sugas pārstāvju pāris, kas gadā dod vienu pēcnācēju, kuru tūliņ izstāda apskatei.)
Kādi panākumi gūti apdraudēto dzīvnieku audzēšanā?
, Vai kolekcija var iztikt pati ar savu vaislas materiālu gan reto, gan bieži sastopamo savvaļas dzīvnieku vairošanā?
(Jebkura laba zooloģiskā dārza galvenais mērķis lr sasniegt tādu stāvokli, lai viss vaislas materiāls būtu uz vietas un nevajadzētu gūstīt jaunus savvaļas dzīvniekus.)
Kādas ir kolekcijas nākotnes ieceres sugu saglabāšanas darbā?
Kādas ir nākotnes ieceres izglītības darbā?
Kādas ir nākotnes iecerēs kolekcijā pārstāvētu sugu zinātniskā izpētē?
Kāds pētniecības darbs ir ieplānots?
Es nepavisam nedomāju, ka ikviena zooloģiskā dārza vadība jums spēs dot apmierinošu atbildi uz visiem šiem jautājumiem, nav arī nepieciešams standartus, pēc kuriem es jums ieteicu spriest, uzskatīt par obligātu mērauklu visur. Mana doma ir tāda: ikviena zooloģiskā dārza vadībai šie jautājumi jāuzdod arvien biežāk un arvien neatlaidīgāk, lai šie ļaudis beidzot būtu spiesti izkustēties no savas letarģijas, uzlabot standartus un nopietni padomāt par to, kas tad īsti ir viņu uzdevums.
Taču atgriezīsimies Džersijā. Mēs esam centušies šeit izveidot jauna tipa zooloģisko dārzu. Man šķiet, mums tas ir izdevies. Esam pieļāvuši daudz kļūdu un droši vien pieļausim vēl daudzas, jo darbs tikai sākas. Pirms dārza nodibināšanas man milzums cilvēku pareģoja milzums brīnumu, taču neviens no šiem pareģojumiem nav piepildījies.
Man centās iestāstīt, ka tik nomaļā vietā kā Džersijā es nekad negūšu atbalstu. Šās grāmatas rakstīšanas laikā mūsu trestam ir vairāk nekā 15 000 biedru visā pasaulē. Gadā mums ir pāri par 200 000 apmeklētāju, un to skaits ar katru gadu pieaug.
Man mēģināja iegalvot, ka neizbēgamās grūtības, kas saistītas ar reto un apdraudēto dzīvnieku turēšanu un ieaudzēšanu, esot ārkārtīgi lielas, daudzos gadījumos pat nepārvaramas. Kaut arī es nepavisam nedomāju apgalvot, ka savvaļas dzīvnieku ieaudzēšana ir vienkāršs darbs, tas tomēr ir iespējams, kā varam pierādīt ar iegūtajiem rezultātiem, kuri atbilstoši mūsu pasākuma apmēriem ir fenomenāli un kļūst ar katru gadu labāki.
Man sacīja, ka nebūšot iespējams turēt un eksponēt lielu skaitu vienas sugas dzīvnieku, jo publikai tas lik- šoties neinteresanti. Vienā no mūsu plašākajām ekspozīcijām ir seši aviāriji, kuros dzīvo vienīgi baltie ausfazāni. Turpat atrodas arī plašs stends, kurā izskaidrota mūsu veiksme šo putnu ieaudzēšanā un mūsu mērķis šai darbā. Un gala rezultāts — apmeklētājiem izskaidrojums ļoti patīk, un viņi ir sajūsmināti par mūsu pūliņiem. Neviens nav izrādījis ne mazāko neapmierinātību.
Man gribēja iegalvot, ka nekad neizdošoties atrast cilvēkus ar augstskolas izglītību, kuri būšot ar mieru «kalpot» zvēriem. Es tam neticēju; iegūt augstu izglītību nepavisam nenozīmē pacelties dievu kārtā. Puse mūsu darbinieku ir izglītoti un «kalpo» labprāt, jo ciešais kontakts ar dzīvniekiem un pētījumi uz vietas dod viņiem iespēju publicēt sava darba rezultātus mūsu gada pārskatā un citos zinātniskos izdevumos.
Pēdējais un droši vien svarīgākais arguments, ko vērsa pret mani dažādās variācijās, bija tas, ka manas idejas par apdraudēto sugu pārstāvju vairošanu nebrīvē esot vai nu veltīgas, vai nežēlīgas, vai bioloģiski aplamas. Taču tagad ir piepildījies tas, par ko esmu iestājies kopš sešpadsmit gadu vecuma: nebrīvē izaudzētu savvaļas dzīvnieku grupas tiek izsūtītas uz visām pasaules malām. Ne vienmēr dzīvnieki nokļūst vislabākajās rokās, taču darbs ir sākts. Pat vislielākā un arī viskonservatīvākā organizācija — Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība —, gan ar zināmu piesardzību, tomēr piekrīt, ka vairošana nebrīvē palīdzēs paglābt daļu apdraudēto sugu.
Esam nākotnē ieplānojuši pārvērst savu trestu par tādu kā miniuniversitāti savvaļas dzīvnieku turēšanai un audzēšanai. Tūliņ jāpiebilst, ka mēs nedomājam par darbinieku apmācības programmu, kādu pašreiz ievieš dažos zooloģiskajos dārzos. Tas ir lielisks un ļoti nepieciešams darbs, taču mūsu iecere ir kaut kas pavisam cits, daudz komplicētāks, kas nav vienkāršoti reducējams līdz zooloģiskajiem dārziem un to uzturēšanai.
Ja man atļauts kritiski izteikties par sugu saglabāšanas darba nostādni (galvenokārt, runājot par stingri kontrolētu audzēšanas programmu), gribu norādīt uz nejēdzīgo un gluži nevajadzīgo plaisu, kas šķiet pastāvam starp tā sauktajiem praktiķiem un izglītotajiem speciālistiem. Plaisa ir dziļa un var nodarīt daudz ļauna. Vaina meklējama abās pusēs: praktiķi it kā bīstas no skolotajiem speciālistiem, droši vien viņus mulsina daudzie tituli; kvalificētajiem zinātniekiem, savukārt, ir nosliece domāt, ka praktiķis, kam nav speciālās izglītības, ir galīgs stulbenis.
Patiesība, kā parasts, meklējama kaut kur vidū starp šīm abām galējībām. Es pazīstu praktiķus, kuriem neuzticētu pat beigtu čihuahua, un izglītotus vīrus, kas, nolaidušies no zinātnes augstumiem, spēj identificēt dzīvnieku tikai tad, kad tas nekustīgs peld formalīnā. Pazīstu labu tiesu praktiķu, kas savu vērtīgo pieredzi prot paust vienīgi neartikulētos ņurdienos, tāpat kā pazīstu labu tiesu zinību vīru, kuri savu vērtīgo informāciju māk izteikt tikai garā divpadsmitzilbju vārdu savirknē jumā. Mums jāatrod kopīga valoda starp neandertālieša ņur- doņu un daudzzilbīgo vārdu plūdiem. Praktiķu un zinātnieku savstarpējā neuzticēšanās noved pie saskares trūkuma, kas var nodarīt ļoti lielu postu nopietnam kontrolētas dzīvnieku audzēšanas darbam.
Piemērus teiktajam var atrast daudzās vietās jebkurā Sarkanās grāmatas sējumā, ko publicējusi Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība. Šajos lieliskajos izdevumos, kur uzskaitīti visas pasaules apdraudētie zīdītāji, putni un rāpuļi un sniegta informācija par to izplatību agrāk un tagad, ir nodaļas, kurās stāstīts par attiecīgās sugas pārstāvju skaitu nebrīvē un par vairošanās potenciālu gūsta apstākļos. Daudzās vietās aile par vairošanās potenciālu atstāta tukša, kas īstenībā nozīmē korektu un zinātnisku atzīšanos neziņā, bet daudzos gadījumos atzīmēts: «nav zināms, droši vien nepastāv» vai «nav zināms, jādomā, niecīgs». Labs piemērs ir servalu pasuga Felis serval constantina. Aili par vairošanās potenciālu nebrīvē ievada šādi vārdi: «Servali nebrīvē labprāt nevairojas, man zināmi tikai divi gadījumi.» Taču daudzi zooloģiskie dārzi audzē servalus, mums pašiem lidz šim reģistrēti 35 jaunpiedzimušie — vienai mātītei bijis trīspadsmit metienu, kopumā divdesmit deviņi mazuļi.
Sāda dezinformācija rodas no tā, ka zinātnieki nekonsultējas ar praktiķiem. Tuvāk painteresējoties, konstatēsim arī daudzus gadījumus, kad situācija ir gluži pretēja.
Otrs fakts, kas izraisa ne mazāk bažu, ir tas, ka dabas aizsardzībā sistemātiskas vaislas programmas tiešām kļūst arvien populārākas, ar tām aizvien biežāk sāk nodarboties ļoti izglītoti un kvalificēti cilvēki, no kuriem gandrīz nevienam nav praktiskas pieredzes.
Liekas, ka universitātē iegūtiem grādiem ir hipnotisks spēks. Tie, protams, ir vajadzīgi un derīgi, bet cilvēkam, kas patiesi grib nodoties programmētam vaislas darbam, bez tam jābūt spējīgam izmēzt krātiņu, stiept ūdens spaiņus un siena ķīpas, viņš nedrīkst baidīties netīrības un noguruma, viņam jāiepazīst īstais, dzīvais radījums, jo tas var būt ļoti atšķirīgs no grāmatā aprakstītā. Kā jau minēju, puse mūsu dārza darbinieku ir izglītoti speciālisti, bet vienlaikus viņi uzņēmušies dzīvnieku kopšanas smago darbu, kuram nododas tikpat dedzīgi kā pētniecībai.
Tresta nākotnes iecerēs ietilpst palielināt audzējamo sugu skaitu (protams, ievērojot mūsu ierobežoto platību), jo ir daudz dzīvnieku grupu, kuras mūsu kolekcijā nav reprezentētas, bet tomēr ietilpst mūsu darba jomā. Mums, piemēram, nav nepilnzobju (skudrulāču, bruņnešu utt.), nedz arī suņu dzimtas pārstāvju (suņu, lapsu utt.). Ceram nākotnē pievienot savai kolekcijai dažus no tiem. Ja tas izdosies, mūsu kolekcija tiešām būs visai plaša un kalpos diviem mērķiem; mēs kontrolētu vaislas grupu veidā varēsim pavairot apdraudētos dzīvniekus, kam vajadzīga palīdzība, un piedevām kolekcija dos arī iespēju cilvēkiem mācīties. Jau tagad ar radniecīgas organizācijas atbalstu Savienotajās Valstīs esam iekārtojuši barības pētniecības laboratoriju, kas, cerams, apgādās mūs nākotnē ar ļoti vērtīgu informāciju; otrs dāsns ziedojums palīdz mums celt veterinārslimnīcu ar rentgena un secēšanas iekārtu, kā ari piemērotām telpām, kur novietot dzīvniekus atveseļošanās stadijā.
Studijām mums būs nepieciešamas vēl dažas laboratorijas, kur strādāt tiklab studentiem, kā zinātniekiem, kuri mūs apmeklēs, līdz ar piemērotām telpām, kur viņiem dzīvot, lekciju zāli, nelielu kinostudiju un skaņu ierakstu laboratoriju. Kad tas viss būs pabeigts (vienīgi līdzekļu trūkuma dēļ nevaram sākt to darīt tūliņ), tresta galvenā mītne tiešām būs kompleksa faunas aizsardzības laboratorija ne tikai ar apdraudēto sugu vaislas kolonijām, bet ari ar iespējām pētīt šos dzīvniekus no visiem bioloģiskajiem aspektiem un — kas ir pats galvenais — apmācīt kvalificētu personālu, kā zinātniski pavairot dzīvniekus nebrīves apstākļos jebkurā pasaules malā, kur rodas šāda nepieciešamība.
Izraudzīti studenti varēs ierasties pie mums un praksē
Naktsdzīvnieku mītne
apgūt intensīvu kursu. Pirmkārt, strādājot visās kolekcijas sekcijās, viņi iegūs zināšanas par daudzām sugām — gan par zīdītājiem un putniem, gan par rāpuļiem. Pēc tam, atgriezušies savā pusē, viņi varēs nodoties tām sugām, kuras īpaši nepieciešams saglabāt. Starplaikā viņi varēs kārtot gan mutvārdu, gan rakstveida pārbaudījumus. Mājās atgriezušies, studenti saņems pastāvīgu palīdzību un padomus no tresta un tā personāla, viņi varēs savukārt palīdzēt savas zemes valdībai un dabas aizsardzības organizācijām ierīkot savvaļas dzīvnieku vaislas centrus visur, kur par šiem projektiem interesēsies.
Mērķis ir ne tikai iemācīt, kā apgūstama zooloģisko dārzu vadīšana, bet gan iemācīt visu par savvaļas dzīvnieku sugām tajās nozarēs, kurās mēs specializējamies: kā izveidot spēcīgas vaislas grupas ar perspektīvu šādi iegūtos dzīvniekus nākotnē izlaist brīvībā apgabalos, kur suga izmirusi, vai pastiprināt panīkušas savvaļas dzīvnieku populācijas. Šāds darbs prasīs lielu piepūli, rūpību un, galvenais, neatlaidību. Jācer, protams, ka šie studenti saņems atbalstu no savas zemes valdības vai dabas aizsardzības organizācijām. Tā trests varētu kļūt par kaut ko ļoti nepieciešamu, proti, par sava veida universitāti, kur cilvēki apgūst zināšanas savvaļas dzīvnieku vairošanā un turēšanā, lai pēc tam palīdzētu veidot dabas aizsardzības grupas visās pasaules malās.
Tādas ir mūsu nākotnes ieceres. Es pats un cilvēki, ar kuriem kopā strādāju, uzskatām, ka šie uzdevumi ir neatliekami, nozīmīgi un, galvenais, konstruktīvi. Mēs ceram, ka arī jūs, šo grāmatu izlasījis, domāsiet tāpat. Un, ja piekrītat tam visam, vai nevēlaties kļūt par mūsu tresta locekli? Dalības maksa gadā nav liela. Mēs apzināti to nepaaugstinām, jo balstāmies uz principu, ka 15 000 biedru ar nelielu dalības maksu organizācijai ir stabilāks balsts nekā 5000 biedru, kas maksā lielu dalības naudu. Jūs jebkuru brīdi varat ierasties pie mums, lai redzētu, kā jūsu nauda tiek izmantota, un tiklab mēs, kā dzīvnieki allaž priecāsimies jūs redzēt. Burvīgā un ekscentriskā, košā un eksotiskā, apbrīnojamā, majestātiskā, cienījamā mazākuma vārdā (kas neprot ne lasīt, ne rakstīt, ne balsot, ne izgudrot nervus paralizējošas gāzes) aicinu jūs piebiedroties mūsu pulkam. Sīkāk visu uzzināsiet, ja atrakstīsiet mums:
The Wildlife Preservation Trust International
Les Augres Manor
Trinity
Jersey
Channel lslands.