… Augļojieties un vairojieties, un piepildiet zemi, un pārvaldiet to, un valdiet pār zivīm jūrā un pār putniem apakš debess, un pār visām dvašām, kas lien virs zemes.
Bībele, Vecā derība, 1. Mozus gr. 1:28
Un es jūs ievedu auglīgā zemē ēst viņas augļus un viņas labumu. Bet, kad jūs nācāt iekšā, tad jūs manu zemi sagānījāt un darījāt manu īpašumu par negantību.
Bībele, Vecā derība, Jeremijas gr. 2:6
Šī ir grāmata par zooloģiskajiem dārziem vispār, bet jo sevišķi par vienu — par to, kuru es izveidoju Džersijas salā.
Varbūt cilvēki, kas paši cieši saistīti ar zooloģiskajiem dārziem, domās, ka esmu pārāk tiešs. Bet tāds esmu tadeļ, ka vēlos, lai zooloģiskie dārzi attīstītos un plauktu, lai tajos veiktu aizvien vairāk derīga, paliekama darba, lai tie nepanīktu un neaizietu postā mūsu bezdarbības un sabiedrības nosodījuma dēļ. Gluži otrādi, daudzos aspektos, kuriem pieskaros šai grāmatā, drīzāk esmu bijis pārāk iecietīgs.
Lai nu būtu kā būdams, visus tos, kuriem es liekos pārāk ass, aicinu atbraukt uz Džersiju un pateikt, ko esam darījuši aplam. Kritika mums palīdz attīstīties, un mēs no tās (cerams) varēsim kaut ko gūt.
Un pēdīgi — vai drīkstu atzīties? Esmu centies par tematu, kas man šķiet nopietns, runāt nopietni, tomēr mēģināju nopietnību mīkstināt, pastāstot anekdotiskus notikumus, kuri ilustrē manu domu un vienlaikus atklāj mana darba jautrās puses. Varbūt kāds iebildis pret to, ko pirmajā mirklī var uzskatīt par frivolu pieeju, tādam gribu vienīgi paskaidrot: ja manis paša un visu pārējo dzīvnieku — sākot ar politiķiem un beidzot ar pāviem — ērmotības man neliktos neatvairāmi komiskas, es nemaz nebūtu spējis ķerties pie tā darba, kuru daru. Pašreizējā situācija pasaulē, vērojot ar biologa acīm, ir tik draudīga un nākotne šķiet tik tumša, ka cilvēkam nepieciešami humora jāņtārpiņi, kas mazliet pagaismotu ceļu.