Visiem šajā grāmatā ietvertajiem piemēriem ir viena pamatdoma: turpinādams postīt dabu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž, jo saprātīga dabas aizsardzība vienlaikus ir arī visas cilvēces aizsardzība.
Vinsents Zisvilers. Izmirušie un izmirstošie dzīvnieki
Mūsdienu Rietumu tehniskās kultūras galvenais trūkums ir tas, ka tā ieguvusi spēju ļoti īsā laikā pilnīgi iznīcināt dzīvību plašā apkārtnē, bet neapzinās daudzos blakusefektus, ko šī darbība izraisa.
Di. S. R. Eirs. Dabas aizsardzība un produktivitāte
Zooloģisko dārzu bioloģija ir pavisam jauna zinātne, un pašlaik daudzu zooloģisko dārzu vadītājiem nav pat nojausmas, ka tāda eksistē Dažā labā vietā neviens pats nedomā par to, cik svarīga loma mūsdienās ir zooloģiskajiem dārziem vai cik svarīgai tai vajadzētu būt.
Heini Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārzā
Kaut kādā veidā es visu mūžu esmu bijis saistīts ar zooloģiskajiem dārziem. Jau pašā agrīnākajā bērnībā, kad man bija vēl tikai divi gadi un mūsu ģimene dzīvoja Centrālindijā kādā pilsētiņā, kas lepojās ar savu zvērnīcu, es esot bijis gluži ķerts uz dzīvniekiem. Divi lāgi dienā, kad mana nabaga auklīte apvaicājusies, kurp mēs varētu doties pastaigā, es esot vilcis viņu gar smirdošajiem krātiņiem, kuros mituši noplukuši eksponāti. Ja viņa mēģinājusi šajā rituālā kaut ko grozīt, es esot saniknojies un tik neganti bļāvis, ka mani brēcieni bijuši dzirdami līdz Bombejai dienvidos un līdz pat Nepālas robežai ziemeļos. Ņemot to vērā, nemaz nejutos pārsteigts, uzzinājis no mātes, ka pirmais vārds, ko es esot iemācījies cik necik skaidri izrunāt, bijis zoo.
Un kopš viņiem laikiem tas man bijis mutē nemitīgi, skanējis visās sajūsmas un izmisuma niansēs.
Gluži dabiski, ka šī pirmā pieredze modināja manī neremdināmu vēlēšanos tikt reiz pašam pie sava zvērudārza. Un tā no divu līdz sešu gadu vecumam es centīgi gatavojos tai dienai, kad man piederēs dzīvnieku kolekcija, — vācu kopā visu, ko vien varēju sadabūt, sākot ar mailītēm un beidzot ar mitrenēm, un šo radību aizvien lielākā skaitā iemitināju savā guļamistabā vai arī nēsāju līdzi. Ap to laiku mēs pārcēlāmies uz Grieķiju, kur es dzīvoju lielā brīvībā un varēju pilnā mērā nodoties savai kaislībai — savvaļas dzīvnieku vākšanai "un pētīšanai. Man lieti noderēja viss — no ūpja līdz skorpioniem. Vēlāk, atgriezies Anglijā, es sapratu: ja ceru jel kad mūžā tikt pie sava zooloģiskā dārza, man vispirms jāiegūst zināma pieredze saskarē ar lielajiem dzīvniekiem, piemēraļp, lauvām, bifeļiem un žirafēm, kurus es, lai cik dedzīgi to vēlētos, tomēr nevarētu ievietot ne pagalmā, ne guļamistabā, nemaz jau nerunājot par kabatām. Tādēļ iesniedzu lūgumu un, man par lielu laimi, tiku pieņemts darbā Vipsneidas zooloģiskajā dārzā, kas ir Londonas zooloģijas biedrības filiāle Bedfordšīrā. Es kļuvu par zvēru kopēju praktikantu; tituls skanēja lepni, bet īstenībā tas nozīmēja, ka esmu palīgstrādnieks, ko norīko visur, kur vien darāms kāds netīrāks darbs. Daudzējādā ziņā tas bija ideāls treniņš, jo iemācīja man (ja neko vairāk) vismaz to, ka nodarboties ar dzīvniekiem galvenokārt ir darīt netīru, ļoti necilu darbu, taču tas man deva iespēju rast kontaktu ar daudziem brīnišķīgiem radījumiem, sākot ar emu un beidzot ar ziloņiem. Aizgājis no Vipsneidas, nākamos desmit gadus pavadīju, vācot savvaļas dzīvniekus: es finansēju un pats vadīju desmit lielas ekspedīcijas uz dažādām pasaules malām, lai savāktu dzīvniekus zooloģiskajiem dārziem.
Jau Vipsneidā un vēlāk četrās pirmajās ekspedīcijās manī sāka mosties šaubas par zooloģisko dārzu jēgu. Es neapšaubīju to nepieciešamību, jo biju un vēl joprojām esmu pārliecināts, ka zooloģiskie dārzi ir ļoti svarīgs iestādījums. Šaubas man uzmācās vienīgi par to, vai daudzi zooloģiskie dārzi ir pareizi noorganizēti un vai lielākā daļa šo dārzu kalpo savam īstajam mērķim. Pirms sāku strādāt Vipsneidā, es biju tāds zoomaniaks, ka man likās: pietiek kaut ar niecīgāko domiņu nokritizēt kādu zooloģisko dārzu, lai mani par sodu uz vietas nospertu zibens. Taču Vipsneidā un vēlāk dzīvnieku vācēja darbā gūtā pieredze (apmeklējot daudzus zooloģiskos dārzus) darīja manu prātu aizvien nemierīgāku. Un, jo vairāk vēroju, jo drošāk sāku secināt, ka parastajos vidusmēra zooloģiskajos dārzos ir daudz, ko kritizēt, ka daudz ko vajag kritizēt, lai zooloģiskais dārzs kā zinātniski nozīmīgs institūts, kādam tam, pēc manām domām, jābūt, izkļūtu no strupceļa, kurā vairums bija iemaldījušies un no kura tie kopš savas pastāvēšanas sākumiem nemaz nebija centušies izkļūt. Taču kritizēt virves dejotāju, ja pats neesi gaisā uz virves šūpojies, bija pārāk vientiesīgi, un tādēļ manī aizvien stingrāk nobrieda apņēmība tikt pašam pie sava zooloģiskā dārza.
Cik zemā līmenī zooloģiskie dārzi jau noslīdējuši sabiedrības acīs, to es īsti konstatēju tad, kad redzēju, kā manas apkārtnes cilvēki reaģē, uzzinājuši, ko esmu nolēmis darīt. Ja es būtu stāstījis, ka gatavojos atvērt plastmasas flakonu fabriku, dibināt popmūzikas ansambli, organizēt striptīza klubu vai uzsākt ko citu, kas nepārprotami nāktu par labu cilvēcei, sabiedrība to nešaubīdamās būtu novērtējusi ļoti atzinīgi. Bet zvērudārzu? Vietu, kurp vecāki bez sevišķa prieka ved bērnus, lai mazie varētu pajādelēt uz ziloņa un pārēsties saldējumu? Vietu, kur nebrīvē moka dzīvniekus? Es taču to nedomājot nopietni? Kādēļ gan neko citu, bet tieši zvērudārzu?
Zināmā mērā es jautātājus sapratu un pat biju ar viņiem vienisprātis. Uz viņu jautājumiem atbildēt nebija viegli, jo viņu izpratne par zooloģisko dārzu bija pavisam citāda nekā manējā. Visam pamatā ir fakts, ka pagātnē — un pat mūsu dienās — tikai nedaudzi cilvēki, tiklab zinātnieki, kā ari laji, prot pareizi novērtēt laba zooloģiskā dārza nozīmi. Gandrīz neviens to neuzlūko par nopietnu zinātnisku iestādi, un tikai retais izprot, ka zooloģiskais dārzs spēj pavērt milzu iespējas svarīgam pētniecības, dabas aizsardzības un audzināšanas darbam. So nezināšanu un neizpratni lielā mērā veicinājuši paši zooloģiskie dārzi, jo daudzos vadība neapzinās plašās zinātniskās iespējas un ļauj cilvēkiem vērtēt zvērudārzus kā izklaidēšanās vietu. Tādēļ nav jābrīnās, ka publika un visa zinātnieku brālība uzskata zooloģiskos dārzus par izpriecu iestādījumu — gan ne tik viegli pārvietojamu un arī ne ar tik interesantu programmu kā cirks, bet zinātniskās nozīmības ziņā apmēram tādā pašā līmenī. Vairums zooloģisko dārzu veicina šāda uzskata rašanos, jo lielākajai daļai cilvēku vārds «zinātnisks» ir sinonīms vārdam «garlaicīgs» un tādēļ nav cerību uz izpārdotu namu.
Taču zvērudārzs paver tādas iespējas, kādas nevar sagādāt neviens līdzīgs pasākums. Ideāls zooloģiskais dārzs būtu komplekss, kurā apvienots laboratorijas, zinātniskās pētniecības un dabas aizsardzības darbs. Mūsu zināšanas pat visparastāko dzīvnieku bioloģijā ir nožēlojami paviršas, un tieši tādēļ zooloģiskie dārzi var kļūt par ļoti vērtīgu avotu trūkstošās informācijas iegūšanai. Ka tādējādi iespējams atvieglot kādas sugas saglabāšanu savvaļā, par to nav šaubu, jo nevar runāt par sugas saglabāšanu, ja mēs nekā nezinām par tās dzīves funkcijām. Pareizi noorganizēts zooloģiskais dārzs rada visus priekšnoteikumus šādam darbam.
Ikvienam ir tīkamāk pētīt dzīvniekus savvaļā, taču dzīvnieku bioloģijā ir daudz aspektu, kas vieglāk izpētījami zooloģiskā dārza apstākļos, un ir pat tādi aspekti, kurus pienācīgi var izpētīt vienīgi tad, ja dzīvnieks atrodas kontrolējamā vidē, teiksim, zooloģiskajā dārzā. Savvaļā, piemēram, ir gandrīz neiespējami precīzi noteikt dzīvnieku grūsnības periodu vai diendienā izsekot mazuļu attīstībai, augšanai un tā joprojām. Tas viss labi novērojams zooloģiskajā dārzā. Tādēļ zvērudārzs, ja tas labi noorganizēts un tiek labi vadīts, ir neizsmeļama vērto tīgas informācijas krātuve, ja vien dzīvniekus novēro rūpīgi un rezultātus kārtīgi apkopo.
Liela loma zooloģiskajiem dārziem ir ari audzināšanā. Tagad, attīstoties milzīgajām pilsētām — megapolēm, mēs esam laiduši pasaulē jaunu paaudzi, kas aug bez iespējas papriecāties par suni, kaķi, zeltzivtiņām vai viļppapagaili, aug stāvgrūdām sastatītajos debesskrāpju zārkos, paaudzi, kas domā, ka piens rodas pudelēs, un neiepazīst ne govi, ne zaļo zāli, neapjauš sarežģīto sakarību starp vienu un otru. Šai paaudzei vai tās pēcnācējiem vienīgi zooloģiskie dārzi varēs parādīt radījumus, kas atšķiras no viņu sugas, bet tāpat grib apdzīvot planētu kā viņi.
Un vispēdīgi — zooloģiskie dārzi ir neiedomājami svarīgs faktors sugu saglabāšanā. Pirmkārt, vajadzētu pacensties zvērudārza kontrolē pavairot iespējami daudz kādas sugas pārstāvju, tādā kārtā samazinot attiecīgo dzīvnieku skaita izsīkšanu savvaļā. Vēl svarīgāka ir iespēja radīt dzīvotspējīgu vaislinieku grupas tām sugām, kuru populācija savvaļā bīstami sarukusi. Daudzi zooloģiskie dārzi to jau darījuši un dara ar labiem panākumiem.
Līdztekus aptuveni tūkstotim dzīvnieku sugu, kam draud pilnīga iznīcība, no ļoti daudzām sugām palicis tik maz pārstāvju, ka obligāti jāsāk to ieaudzēšana pēc noteiktas programmas un jāķeras pie daudz stingrākām faunas aizsardzības metodēm. Šajos gados esmu runājis ar daudziem cilvēkiem (arī zooloģisko dārzu direktoriem), kuriem ir gaužām vājš priekšstats par kontrolētas dzīvnieku pavairošanas iespējām un tās nozīmi faunas saglabāšanā un lāgā nav pat ienākusi prātā doma par šāda darba nepieciešamību. Pēdējā laikā tomēr progresīvākie zooloģiskie dārzi un reālistiskāk noskaņotie dabas aizsardzības kustības piekritēji sākuši domāt par zooloģisko dārzu bankām dažu sugu saglabāšanai. Dēvēsim tās par kritiskā līmeņa sugām. Tas nozīmē: ja kādas dzīvnieku sugas populācija noslīdējusi līdz kritiskajam līmenim, visiem spēkiem jācenšas šo sugu saglabāt savvaļā, bet bez tam profilaktiskā kārtā jārada arī dzīvotspējīga vaislas dzīvnieku grupa kādā zooloģiskajā dārzā vai, vēl labāk, tieši šim nolūkam jāizveido īpašs vaislošanas centrs. Ja savvaļā dzīvojošajiem uzbruktu nediena, jūsu dzīvnieki būs drošībā. Vēl vairāk — Ja dabiskajā vidē šī suga pilnīgi iznīktu, tomēr paliktu kodols, no kura vēlāk piemērotās vietās iespējams sugu atjaunināt dzīvošanai savvaļā agrākajā areālā.
Šāda dzīvnieku pavairošana nebrīves apstākļos jau izrādījusies lietderīga un dažkārt pat līdzējusi paglābt no izmiršanas vairākas sugas, piemēram, milubriedi, sumbru, baltraibo govj antilopi, Havaju zosi un citas. Tomēr zooloģisko dārzu, kas ar to nodarbojās, bija maz, un tie varēja palīdzēt tikai nedaudziem dzīvniekiem. To dzīvnieku saraksts, kuriem, lai glābtos no iznīcības, vajadzīga cilvēka palīdzība, drausmīgā ātrumā stiepās arvien garāks. Es sapratu — ja nesāksim veltīt vairāk uzmanības faunas saglabāšanai tieši šādā veidā, daudzām dažādu dzīvnieku sugām draud pilnīga iznīcība.
Vissvarīgāk, manuprāt, ir, lai jau pastāvošie zooloģiskie dārzi šim ne uz mirkli neatliekamajam darbam pievērstos daudz lielākā mērā, nekā tas tiek darīts. Ikvienam jaunizveidotam dārzam to vajadzētu uzskatīt par savu galveno uzdevumu. Pienācis laiks, kad nepieciešams atvērt nevis jaunus plašus, bet gan nelielus, specializētus zooloģiskos dārzus, kas visus pūliņus, laiku un rūpestus ziedotu to dzīvnieku kontrolētai pavairošanai, kuriem palīdzība sevišķi nepieciešama. Svarīgi ir ari, lai šāds dārzs spētu palīdzēt saglabāt eksistenci šķietami neinteresantiem un nepievilcīgiem dzīvniekiem, par kuriem parasti maz liekas zinis, jo tie nav «kases gabali»; šādā dārzā varētu pievērsties apdraudēto sugu pārstāvju vairošanai (vismaz tik ilgi, līdz populācijai vairs nedraud briesmas) un dzīvotspējīgu vaislas grupu izveidošanai. Tad šāds dārzs būtu ne tikai patvērums dzīvniekiem, bet arī pētniecības centrs un, kas vissvarīgāk, lieliska izmēģinājumu stacija. Dzīvnieku, it īpaši retu un vāru dzīvnieku, turēšana un kopšana ir māksla, kas jāmāca un jāmācās. Diemžēl agrāk (un daudzos zooloģiskajos dārzos vēl šobaltdien) ļaudis, kurus pieņem darbā dzīvnieku kopšanai un uzraudzīšanai, ir tādi, kas savas apšaubāmās «dotības» daudz labāk varētu likt lietā citur.
Kaut arī man pašam nepieciešamība pēc tāda veida zooloģiskā dārza, kādu es gribēju veidot, šķita acīm redzama, tomēr toreiz man nācās sastapties (un, lai gan mazākā mērā, arī tagad vēl jāsastopas) ar visai sīkstu pretestību no, ja tā varētu teikt, iesīkstējušo zinātnieku puses. Bija gaužām grūti viņiem ieskaidrot, ka kontrolēta
Hzīvnieku audzēšana ir ļoti vēlama un izmantojama kā paralēla līnija tradicionālajām faunas saglabāšanas metodēm, kādas ir rezervātu, nacionālo parku veidošana un tā tālāk. Ilgus gadus, tiklīdz reprezentablos dabas draugu forumos aizsāku šo tematu, visi raudzījās uz mani tādām acīm, it kā es nule būtu atzinies, ka uzskatu nekrofiliju par ideālu veidu dzimstības kontrolei.
Doma, ka zooloģiskais dārzs nav nekas vairāk kā Viktorijas laika zvērnīca, bija pārlieku dziļi iesakņojusies, un likās gandrīz neiespējami piespiest cilvēkus ticēt, ka tam var būt daudz nopietnāki uzdevumi. Galvenais iebildums bija tas, ka visi zvērudārzi tiekot slikti vadīti un gandrīz nevienā nepastāvot ne vēlēšanās, ne iespēja palīdzēt sugu saglabāšanā ar kontrolētu vaislas programmu īstenošanu. Ar lielmanīgi nevērīgo pieeju — «zvēru jau pasaulē netrūkst» zooloģiskie dārzi kļuva par savvaļas faunas izskaudējiem, tie iznīcināja lielu daudzumu dzīvnieku, lai atjauninātu savas kolekcijas, kurās neveiksmju, sliktas kopšanas vai abu šo iemeslu dēļ bija aizgājuši bojā eksponāti. Esot pārāk daudz zooloģisko dārzu (tā iebilst faunas aizsargātāji), kas vārdos dižojoties diezin kā, bet praktiski sugu saglabāšanas labā nekā derīga nedarot, pārāk daudz tādu zooloģisko dārzu, kas cenšas iegūt retus dzīvniekus, lai pievilinātu apmeklētājus un gūtu slavu, pārāk daudz zooloģisko dārzu, kuru plaši izreklamētajiem «faunas saglabāšanas centieniem» ar saprātīgu darbu šai virzienā tikpat daudz kopīga kā puķu kastītei uz palodzes ar apmežošanas programmu.
Diemžēl šāda kritika lielā mērā ir pamatota vēl tagad. Mani paskaidrojumi, ka es nemaz nevēlos palielināt parasto zooloģisko dārzu skaitu, bet runāju par specializētiem dārziem ar rūpīgi izstrādātu programmu mērķtie- cīgai dzīvnieku pavairošanai, tika teikti kurlām ausim. Šādos apstākļos patiesi vajadzēja visai lielu apņēmību, lai atvērtu vēl vienu zooloģisko dārzu, pat ja bija iecerēts veidot kaut ko pavisam atšķirīgu no tiem, kas jau pastāvēja. Es sapratu, ka nav nozīmes gaidīt atbalstu un atsaucību no savvaļas dzīvnieku aizsardzības speciālistiem. Jāsāk tikai īstenot savu ieceri un jāredz, kā tas izdosies.
Nebiju tik liels optimists, lai nepadomātu par kādu svarīgu faktu. Pat ja man uzsmaidītu veiksme, tas, ko es radīšu, būs tikai mazs zobratiņš lielajā, sarežģītajā sugu saglabāšanas mašīnā. Un tomēr tas būs zobratiņš, kura līdz šim trūcis, un, pēc manas pārliecības, — ļoti nozīmīgs. Padomājiet, cik bezgala daudz vajag sīciņo, bet gardo garnelīšu, cik daudz vajag planktona, lai varētu izaugt un dzīvot zilais valis!
Drīz vien man atklājās, ka brīnišķīgi gan ir iecerēt lielus, spožus pasākumus, taču bez stingra pamata tie nav nenieka vērti. Un stingrais pamats bija nauda. Vislielākās grūtības man sagādāja tas, ka gribēju radīt kaut ko tādu, kas nevarēja nest peļņu un nekad arī nenesīs. Es skaidri zināju: ja gribēšu savu ieceri īstenot, katrs iegūtais penijs būs jāiegulda atpakaļ pasākumā. Vidusmēra rēķinvedī — šā slāņa cilvēkiem, kā zināms, bezrūpība un vieglprātība nav raksturīga — doma par naudas aizņemšanos, lai uzsāktu kaut ko, kas nenesīs peļņu, izraisa nervu sabrukumu. Kad cēlu savu ideju priekšā, banku direktoriem, efekts bija vel satriecošāks. Nekad pirms tam nebiju varējis pat iedomāties, cik apbrīnojami skeptiska izteiksme spēj atplaiksnīt tāda gudra un pieredzējuša bankas direktora skatienā.
Un tomēr šai drūmajā tumsībā pēkšņi iespīdēja mazs gaismas stariņš. Kādā bankā man solīja: ja vien es varot sagādāt garantiju, banka man aizdevumu piešķiršot. Viņi mani brīdināja vislaipnākajā veidā, taču neslēpjot savu pārliecību, ka man vislabākais būtu aiziet mājās, iekāpt siltā vannā un pārgriezt vēnas. Vismaz tāda man šķita brīdinājumu īstā jēga. Tomēr es nelikos ne dzirdis. Galvenā problēma bija: ko izmantot par garantiju? Un beigu beigās šī problēma nemaz nebija tik sarežģīta, kā sākumā likās, jo man piederēja tikai viena vienīgā vērtība, kuru es, piesardzīgi izsakoties, varēju izmantot garantijai, proti, mans rakstnieka vārds. Ja tā vispār bija garantija, tad, jāteic gan, visai nedroša; bet es biju uzrakstījis trīs grāmatas, kam bija labi panākumi, un savā vientiesībā nespēju iedomāties, kālab lai neuzrakstītu vēl kādu. Kādēļ nemēģināt aizņemties naudu, izmantojot drošībai savus vēl neiecerētos meistardarbus? Sajūsmināts par to, ka biju atklājis sevī tādas veikalnieka dotības, par kādām man pašam līdz tam nebija ne jausmas, steidzos pie sava toreizējā izdevēja Rūperta Hārta-Deivisa un sāku plaši, daiļrunīgi un mazliet nesakarīgi klāstīt savus nodomus. Es savus argumentus aizstāvēju tik neatlaidīgi, ka pieveicu nabaga Rūpertu, un viņš teicās esam ar mieru garantēt man divdesmit piecus tūkstošus mārciņu aizņēmuma, tikai lai es par attiecīgo summu apdrošinot dzīvību (gadījumam, ja mani aprītu lauva, pirms esmu paguvis parādu atmaksāt). To es ar mīļu prātu izdarīju.
Kad nu biju ticis pie nepieciešamajiem līdzekļiem, nākamā problēma bija atrast vietu, kur pasākumu realizēt. Visideālāk būtu bijis izveidot zinātniskās pētniecības un vaislas staciju, kas nebūtu pieejama publikai, taču apzinājos, ka tas nebūs iespējams. Apmeklētāji mums būs vajadzīgi ne tikai ikdienas izdevumu segšanai, bet arī procentu nomaksai un aizņēmuma atmaksāšanai. Zooloģiskajam dārzam tātad jāatrodas vai nu tādā.vietā, kur tuvumā ir biezi apdzīvots centrs, vai arī tādā, uz kurieni daudz cilvēku brauc atpūsties.
Vispirms ieprātojos par Bornmutu, kas no visiem viedokļiem šķita ideāla. Esmu jau citā grāmatā rakstījis, kā cīnījos, lai realizētu savu pasākumu šai pilsētā un vēlāk Pūlā, kura atrodas turpat tuvumā. Negribu skumjo stāstu atkārtot vēlreiz. Aprobežošos ar atgādinājumu, ka abu pilsētu municipalitātē sastapos ar tādu stūrgalvību un tik tuvredzīgu vienaldzību, ka pilnīgi atteicos no mēģinājuma kaut ko uzsākt Anglijas dienvidu piekrastē. Likās, visa Anglija ir sētin nosēta ar aprobežotiem pilsētas valžu vīriem, tādā makiavelliskā viltībā sasaistīta birokrātijas valgos, ka ikviens, ar to visu sastapies, jūtas kā iepinies milzu zirnekļa tīklā. Sapratis, ka Anglijā man nav ko cerēt, sāku lūkoties pēc tālākiem apvidiem. Katrā ziņā gribēju apmesties kādā nelielā centrā, turklāt tādā, kuram ir pašnoteikšanās tiesības. Sī doma nemaz nebija tik neprātīga, kā izklausās, jo man tūliņ iešāvās prātā divas vietas, abas (ne pārāk cieši) saistītas ar Apvienoto karalisti, tomēr ar pašvaldības tiesībām. Viena no tām bija Menas sala Īrijas jūrā, otra — Normandijas salas, kas atrodas Angļu kanālā, tuvāk pie Francijas nekā pie Anglijas krastiem. Pārbaudījis apstākļus, es no Menas salas atteicos, jo sapratu, ka tā ir pārāk tālu ziemeļos un klimats manam pasākumam tur būtu par skarbu. Džersija, lielākā no Normandijas salām, šķita daudz pieņemamāka. Taču atkal viens āķis: šai salā es nepazinu nevienas dvēseles.
No jauna izsūdzēju bēdas savam daudz cietušajam izdevējam Rūpertam, un viņš vēlreiz kļuva par manu glābēju. Rūperts uzrakstīja ieteikumu kādam majoram Frei- zeram, kurš dzīvoja Džersijā un, nekā ļauna nenojauzdams, bija apsolījis izvadāt mani pa salu, lai palīdzētu atrast manām vajadzībām piemērotu īpašumu un zemes gabalu. Tā nu es kopā ar sievu Džekiju aizlidoju uz Džersiju, kur majors Freizers mūs sagaidīja, izvadāja mašīnā pa salu un izrādīja daudzas vietas, kuras mums dažādu iemeslu dēļ tomēr nelikās pieņemamas. Diezgan nospiestā garastāvoklī devāmies uz majora mājām, lai ieturētu lenču. Šīs mājas bija Lezogras muiža, būvēta no Džersijas skaistā zeltītu rudens lapu krāsas granīta; tai bija plašs ar mūri apjozts dārzs un pagalms, kurā iebraucām caur divām brīnišķīgām piecpadsmitā gadsimta arkām; visa šī godība pletās uz lēzeniem pauguriem apmēram trīsdesmit piecu akru platībā. Jau pirmajā acu uzmetienā redzēju, ka tieši šī ir tā vieta, kas man vajadzīga. Tomēr man likās gaužām nepiedienīgi, sēžot pie kāda cilvēka pusdienu galda, mēģināt viņu izdzīvot no sentēvu mājokļa. Beidzot, cik vien smalkjūtīgi pratu, uzsāku sarunu. Biju ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka majors vēlētos pārcelties uz Angliju, jo Lezogra privātpersonai izmaksājot pārāk dārgi. Viņš teica, ka labprāt iznomātu muižu man, turklāt piedāvāja pat iespēju vēlāk, kad būsim tikuši uz kājām, to nopirkt. Devāmies tūliņ pie vietējiem varasvīriem, kuri par manu ideju likās patiesi sajūsmināti. Tā es trijās dienās biju atradis tieši tādu objektu, kāds man bija vajadzīgs, ieguvis visas pasākumam nepieciešamās atļaujas, kā arī Džersijas Štatu (tā šeit dēvē vietējo valdību) sirsnīgu svētību. Trijās dienās panācu to, ko man nebija izdevies izcīnīt gandrīz gadu ilgos cīniņos ar Anglijas smago birokrātijas aparātu. Es nolēmu, ka tāds neliels, bet garā vienots apvidus ar paš- noteikšanos patiesi ir ko vērts.
Sākuma stadijā mūsu zooloģiskais dārzs nebija nekāds krāšņais. Dzīvnieku novietnes, kaut arī savam mērķim atbilstošas, neizskatījās diezcik pievilcīgas, bet tur bija vainojami mūsu ierobežotie naudas līdzekļi, tādēļ cerējām, ka, pieņēmušies spēkā un turībā, varēsim tās aizstāt ar jaunām. Arī zooloģiskā dārza tapšanas laikā man bija jārūpējas par naudas pelnīšanu gan iztikai, gan aizdevuma atmaksai. Lai iegūtu vielu rakstīšanai, vajadzēja atkal doties ekspedīcijās, un man pašam tas, protams, šķita gaužām jauki, jo nu es pirmo reizi mūžā skaidri zināju, kas notiks ar maniem dzīvniekiem (kā tos kops un novietos) pēc tam, kad būšu tos atvedis. Taču braukt ekspedīcijā nozīmēja atstāt zooloģisko dārzu, kurš īstenībā bija vēl nepiedzimis bērns, direktora valdīšanā un pārziņā. Un drīz vien sapratu, ka daru drausmīgi aplam. Atgriezies no pirmās ekspedīcijas, redzēju, ka jāatsakās no nākamās, ko biju iecerējis, un pašam jāpārņem dārza vadība, lai pasākums nepiedzīvotu bankrotu. Turpmākie divi gadi bija, maigi izsakoties, ļoti grūti, jo vajadzēja aizņemties vēl vairāk naudas, ja negribēju pieredzēt sava lolojuma bojāeju, tikko tas sāk veidoties, un bez tam nācās turpināt rakstīšanu, lai nopelnītu iztiku un sāktu atmaksāt parādus, kas bija pieņēmuši pavisam netīkamus apmērus.
Man bija laimējies jau pašā sākumā sakomplektēt ļoti strādīgu un aizrautīgu cilvēku štatu. Bez viņiem mans pasākums neapšaubāmi būtu iznīcis dīglī. Es viņiem izskaidroju finansiālās grūtības un norādīju, ka mēs ne mirkli nevaram būt droši, vai izdosies dārzu nostādīt uz kājām, un ka viņiem būtu daudz izdevīgāk iet projām un strādāt vietā ar pieklājīgu algu un nodrošinātu nākotni. Būšu viņiem mūžam pateicīgs par to, ka visi izšķīrās par palikšanu, un pēc ilgām mokām un uztraukumiem, pēc daudzām nestundām, kad mēs vārda vistiešākajā nozīmē nezinājām, vai spēsim savu zooloģisko dārzu noturēt pat līdz nedēļas beigām, mums tomēr izdevās to ievirzīt atpakaļ sliedēs. Sākumā ļoti lēni, bet tad arvien straujāk tas sāka plaukt un vērsties plašumā. Trīs gadus mēs rāvāmies melnās miesās, veidodami pamatus nākotnes celtnei.
Mūsu zooloģiskais dārzs bija nostiprinājies. No ienākumiem, ko ieguvām par biļetēm, tas gadiem ilgi būtu varējis pastāvēt kā necils, neliels zvērudārzs, bet neba tāds bija mans nodoms, to dibinot. Šādu neievērojamu «sētas puses» zooloģisko dārzu bija pārpārēm, un nekas lietderīgs tajos netika darīts. Ja vēlējos dārzu paplašināt un pārvērst par to, ko biju iecerējis, man bija nepieciešami līdzekļi no ārpuses. Vienīgā iespēja tos iegūt bija pārvērst dārzu par zinātnisku trestu.
Kā vēlāk uzzināju, Amerikā tresta vārdu parasti lieto, lai apzīmētu kredītiestādes, organizācijas naudas sadalei. Turpretim Anglijā par trestiem dēvē arī apvienības vai klubus, kuri gan vairāk ieinteresēti naudas iegūšanā nekā sadalē. Es gribēju dibināt zinātniska tipa trestu, kuru varētu klasificēt kā filantropisku institūtu, kas nenes pelņu un tādēļ netiek aplikts ar ienākuma nodokli, turklāt vēl bauda priekšrocību, ka drīkst pieņemt labprātīgus ziedojumus no saviem atbalstītājiem, nemaksājot nodokli, kuru jau automātiski samaksājis ziedotājs.
Tresta statūtus un nolikumus izstrādāja vesels pulks juristu un rēķinu pratēju, kuru apsvērumos parastais cilvēks nespēj tikt gudrs. Nolēmām to nosaukt par Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu. Pēdīgi izkristalizējās tresta mērķi, un tie bija šādi:
Popularizēt visā pasaulē interesi par savvaļas dzīvniekiem.
Kontrolētos apstākļos izveidot vaislas grupas no to sugu dzīvniekiem, kurām savvaļā draud iznīcība.
Organizēt īpašas ekspedīcijas, lai glābtu nopietni apdraudētas dzīvnieku sugas.
Pētījot šo dzīvnieku bioloģiju, uzkrāt un apkopot datus, kas palīdzētu aizsargāt apdraudētās sugas savvaļā.
Tresta līdzdalībnieku sākotnējais sastāvs izveidojās visai kuriozā kārtā. Gluži dabiski, ka jau tad, kad tikko sāku rakstīt grāmatas, man no prāta neizgāja iecerētais zooloģiskais dārzs, kuru vēlāk varētu pārvērst par trestu, un tādēļ biju rūpīģi sakārtojis gadu gaitā saņemtās atzinīgās lasītāju vēstules. Man likās, ikviens, kam patīk manas grāmatas un kas papūlējies man par to atrakstīt vēstuli, droši vien būs ar mieru kļūt par tresta dibināšanas līdzdalībnieku. Tādēļ, kad trests bija nodibināts un proklamēts, es personiski rakstīju šiem cilvēkiem un lūdzu, vai viņi nebūtu ar mieru mūs atbalstīt. Mums par lielu prieku, vairums tiešām piekrita. Tā radās tresta līdzdalībnieku kodols.
Taču bija vēl viena ļoti svarīga problēma, ko vajadzēja atrisināt, pirms trests pārņēma dārza vadību, proti, parāds, ar kura palīdzību bija radīts tas, kam jākļūst par tresta galveno mītni. Es sapratu: ja šāds trests tiek nodibināts, lai vēlāk izvērstos par zinātniski nozīmīgu organizāciju, tas nedrīkst pūrā saņemt līdzi parādu trīsdesmit piecu tūkstošu mārciņu apmērā, jo ar tādu nastu tas nevarētu ne plaukt, ne zelt. Man bija tikai viena izeja: pārņēmu visus parādus savā kontā. Tas nozīmēja — kad juridiskās' formalitātes bija nokārtotas un trests sāka darboties, es zooloģisko dārzu ar visu, kas tajā at
radās, parādu nenoslogotu nodevu tresta pirmajiem līdzdalībniekiem un valdei.
Nu jau pagājis divpadsmit gadu kopš tās dienas un trests izaudzis par žirgtu bērnu. Es tīšām to nosaucu par bērnu, jo priekšā vēl garš ceļš, taču mums ir krietns pamats, uz kura būvēt pārējo. Sājos divpadsmit gados esam daudz paveikuši. Dzīvnieku sākotnējo sastāvu, kas bija parasta zooloģiskā dārza jauktā kolekcija, esam visai plašā mērā nomainījuši pret dzīvotspējīgām apdraudēto sugu vaislas kolonijām, tādēļ mūsu kolekcijā tagad sugu ir mazāk, toties tās pārstāvētas ar lielāku skaitu indivīdu, kā tas jau pašā sākumā bija iecerēts. Vaislas rezultāti (attiecīgi mūsu zooloģiskā dārza apmēriem) ir teicami, mums ir diezgan daudz tādu sugu, kuru pārstāvjus nebrīvē izdevies ieaudzēt pirmo reizi (tas nozīmē, ka esam apguvuši jaunu tehniku), un vēl jo svarīgāk ir tas, ka esam izaudzējuši daudzu reti sastopamu un savvaļā apdraudētu sugu dzīvniekus. Mūsu zinātnisko pārskatu sistēma ieguvusi jūtamu nozīmi, un mūsu gada pārskats (kuru piesūta visiem tresta līdzdalībniekiem) izvērties par vērtīgu zinātnisku dokumentu. Mūsu dzīvnieku kolekciju tresta galvenajā mītnē Lezog- ras muižā šai laikā paguvuši apskatīt vairāk nekā divi miljoni apmeklētāju, un tresta līdzdalībnieku skaits pieaug ar katru gadu; un ar katru gadu mēs topam spēcīgāki gan zinātniski, gan finansiāli.
Nesen biju Amerikā, lai iepazītos ar Starptautisko savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu — radniecīgu organizāciju, kas dos mums iespēju paplašināt darbības sfēru sugu saglabāšanā. ŠI organizācija ne tikai atbalsta mūsu darbu Džersijā, bet, kas ir vissvarīgākais, arī palīdz mums to popularizēt visā pasaulē. Džersijas trests kopā ar šo radniecīgo organizāciju paveicis nozīmīgu zinātnisku darbu visās pasaules malās. Mēs esam palīdzējuši ar padomiem un naudu tādu projektu realizēšanai kā nesen- no jauna atklāto pundurcūku un Mazo Antiļu salās sastopamo apdraudēto papagaiļu sugu audzēšana, esam vadījuši glābšanas ekspedīcijas uz Sjeraleoni un Meksiku, lai savāktu vaislas grupu tādu apdraudētu sugu kā vulkāntruši pavairošanai, un tā joprojām.Džersijā mūs pa vecam paradumam pazīst kā «zooloģisko dārzu». Tas arī ir pareizi, tikai mūsu zooloģiskais dārzs ir citāds. Mums ir stingri nosprausti mērķi un
skaidra apjēga par to, kāda ir zooloģiskā dārza loma faunas saglabāšanā un zinātniskās pētniecības darbā. Šai ziņā mēs joprojām esam unikāla organizācija, kas visu savu laiku, naudu un enerģiju ziedo dzīvnieku audzēšanai nebrīvē, lai saglabātu dažādas sugas. Un mēs neaprobežojamies ar to vien, ka sludinām šāda darba nepieciešamību, bet darām to praktiski. Šajā grāmatā centīšos parādīt, kas mums izdevies, kas nav izdevies un ko ceram iegūt nākotnē.