Šeit jāatgādina pamatlikums: Ideāls atrisinājums zooloģiskajam dārzam ir nevis dzivnieka dabiskās vides tieša imitācija, bet gan savvaļas vides pārnešana mākslīgi radītajos zooloģiskā dārza apstākļos, ievērojot bioloģijas principus.
H. Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārza
Mazas telpas un mitekļi virza prātu uz īstā ceļa, bet lielie to mudina klejot apkārt.
Leonardo da Vlnčl
Viens no visaplamākajiem pieņēmumiem par zooloģisko dārzu lr tas, ka dzīvniekus, kas tur mīt, mēdz uzskatīt par cietumniekiem. Tā ir nepareiza un novecojusi doma, tas ir tikpat kā mūsu dienās iedomāties, ka pa radio un televīziju runā, dzied un dejo mazītiņi cilvēciņi.
H. Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārzā
Daudzi ņujorkieši visu mūžu nodzīvo teritorijā, kas nepārsniedz lauku ciemata ietvarus. Pietiek tādam aiziet divus kvartālus no savām mājām, un viņš jutīsies kā nonācis svešā zemē un nebūs laimīgs, iekams nenokļūs atpakaļ mājās.
E. B. Valts
Ikviens, kam ir kāds sakars ar zooloģiskajiem dārziem, kaut negribot, būs spiests atzīt, ka to arhitektūrā ir gaužām maz mākslas. Vidusmēra arhitekts, ja viņam jāprojektē celtnes zooloģiskajam dārzam, izturas kā bērns, kas pirmoreiz saņēmis būvklucīšu kasti, — viņš konstruē celtnes, kuras noderīguma ziņā pielīdzināmas piecus gadus veca garīgi atpalikuša bērna «konstrukcijām».
Galvenais posts agrākajā un lielā mērā vēl arī tagadējā zooloģisko dārzu arhitektūrā ir tas, ka krātiņus un iežogojumus cilvēki projektē cilvēkiem. Varbūt kādam liksies dīvaini, ka to uzsveru, bet, ja projektē kaut ko dzīvnieku kolekcijai, tad jāievēro četri faktori šādā svarīguma secībā:
dzīvnieka vajadzības,
tā cilvēka vajadzības, kurš dzīvnieku aprūpēs,
apmeklētāju vajadzības, kuri vēlēsies dzīvnieku aplūkot,
arhitekta un zooloģiskā dārza nākamā dārznieka estētiskie mērķi.
Pavērojot viduvēju zooloģisko dārzu, jūs ļoti bieži redzēsiet, ka šī secība, kas ir tik svarīga, īstenībā ir apgriezta otrādi. Jūs redzēsiet celtni, kas arhitektoniski ir īsts sapnis un brīnum skaista no apmeklētāju aspekta, bet pilnīgi nederīga tiklab dzīvniekiem, kā dārza personālam. Tā ir, ja drīkstu radīt šādu terminu, «antropo- morfiska arhitektūra», un tās rašanās izskaidrojama divējādi.
Pirmkārt, arhitekts zina, kas vajadzīgs viņam un publikai, proti, kaut kas liels un skaists (celtne, kura nomierina viņa sirdsapziņu par iedomātajām nebrīves šausmām), bet nezina, kas vajadzīgs dzīvniekam, un, tā kā parasti arhitekts ne mazākā mērā nesadarbojas ar cilvēku, kurā būs atbildīgs par dzīvnieka labklājību, tad rodas šādi arhitektoniski ērmi.
Gribēt, lai visi zooloģisko dārzu arhitekti ir izglītoti zooloģijā, būtu tikpat muļķīgi kā vēlēties, lai visi politiķi ir godīgi, tomēr ir ļoti labi, ja arhitekts zina atšķirību starp žirafi un susuri, tāpat kā ir slavējami, ja politiķis prot atšķirt labu no ļauna. Taču vairumā gadījumu (spriežot pēc gala iznākuma) arhitektam ir pilnīgi brīvas rokas, viņš rīkojas pēc sava prāta un rada celtni, kāda, pēc viņa domām, arhitektoniskajā risinājumā būtu vislabākā, nepavisam nerēķinoties ar dzīvniekiem un to kopējiem. Ir uzcelts milzum daudz modernu novietņu zooloģisko dārzu dzīvniekiem, un dīvainā kārtā publika gaužām reti iebilst kaut ko pret šiem krātiņiem, ja vien tie ir glīti un tīri. Ņemot vērā šādu pieeju, daudzi zooloģiskie dārzi bijuši spiesti būvēt dzīvniekiem aizvien lielākus krātiņus, kaut gan vairumā gadījumu dzīvnieki aizņem tikai piekto daļu no viņiem atvēlētās platības un daudz aizsargātāki justos mazākā telpā.
Atceros apciemojumu tikko uzceltajā ziloņu mītnē kādā Eiropas zooloģiskajā dārzā, kur par direktoru bija ļoti ievērojams virs, kas domāja, ka arhitekta galvenais pasūtītājs, ja tiek projektēta celtne zooloģiskajam dārzam, ir dzīvnieks, un vissvarīgākais ir viņa vēlēšanās un vajadzības. Labu brīdi nostāvējām klusēdami, raugoties uz jauno, ērmoto celtni, un tad mans draugs ar biklu čukstu pārtrauca klusumu.
Priekš kam tas ir? — viņš vaicāja.
Ziloņiem, — es īsi atbildēju.
Ziloņiem? — viņš pārjautāja, ieplezdams acis izbrīnā un izbīlī. — Ziloņiem? Bet kādēļ tai šitāds veids, priekš kam tik daudzas mazas smailītes uz jumta, kam tās noder?
Laikam, pēc arhitekta domām, celtnei jāataino ziloņu bars pie ūdens bedres, — es paskaidroju.
Mans draugs šausmās aizvēra acis un nopurpināja krāšņu, visaptverošu lāstu maz pazīstamā serbu vai horvātu valodā. Vienīgais vārds, kurš šajā novēlējumā skaidri izcēlās, bija «arhitekts», un to viņš i«grūda ar tādu indi, kas būtu bijusi spļāvējkobras cienīga.
Iegājām iekšā. Likās, it kā mēs atrastos deformētā katedrālē. Mans draugs vērīgi aplūkoja samērā nelielo telpu, kas bija atvēlēta dzīvniekiem, un milzīgo, kroplo labirintu, kurš bija domāts publikai, tad ļāva skatienam aizklīst pret augstajiem griestiem līdz tai vietai, kur pašā augšā karātos zvans, ja šī tiešām būtu katedrāle. Viņš atkal noskurinājās un piesauca kaut kādu serbu vai horvātu dievību.
Priekš kam tik augsts jumts? — viņš vaicāja, un viņa ne pārāk veiklā angļu mēle šās arhitektūras radītajā šokā sastomījās vēl vairāk. — Priekš kam tik augsts jumts, ko? Viņi laikam domā, ka zilonim kādreiz pa nakti gribēsies uzlidot augšā un uzlēkt laktā?
Paraugieties tikai visas pasaules zooloģiskajos dārzos, un jūs redzēsiet, ka tie ir pilni ar šādiem arhitektoniskiem izdzimteņiem. Un vēl joprojām tādus, gluži kā nelaikā dzimstošus bērnus, rauj ārā no mātes arhitektūras miesām. Pati pieeja sprostu, krātiņu un citu novietņu būvei zooloģiskajos dārzos bijusi aplama no laika gala un lielā mērā ir vēl šodien. Ir, protams, daži dārzi, kas rīkojas pavisam citādi, taču diemžēl tādu ir loti maz. Projektējot mūsdienu zooloģiskos dārzus, vispirmām kārtām vis nejautā, kas vajadzīgs dzīvniekam, bet gan — ko vēlas publika. Labi turētai dzīvnieku kolekcijai jābūt apgādātai:
ar krātiņu, kura teritorija ir tāda, lai dzīvnieks tajā justos brīvi un varētu arī atrast vietu, kur patverties, ja ir satraukts un jūtas nomākts;
ar otra dzimuma pārstāvi vai pārstāvjiem — atbilstoši attiecīgās sugas prasībām;
ar tādu barību, kas garšo dzīvniekam un, pēc speciālista ieskata, ir tam piemērota;
ar pietiekamu iespēju kustēties, lai dzīvnieks negarlaikotos, proti — ar «mēbelēm» un, ja iespējams, vienu vai vairākiem kaimiņiem, ar kuriem var sarīkot satraucošas cīņas bez asins izliešanas un padiskutēt.
Taču publikas antropomorfiskās pieejas dēj vēl arvien būvē drausmīgas dzīvnieku novietnes, modernu ekvivalentu hindu mērkaķu tempļiem, kuri bija tik iecienīti deviņpadsmitajā gadsimtā un kuros tik daudzi nelaimīgi un nepateicīgi rezus makaki jeb rezus mērkaķi saldami sagaidīja nāvi.
Publikas interese par nebrīvē turētiem dzīvniekiem ir slavējama, taču loti bieži aiziet pa aplamu ceļu. Apmeklētāji gandrīz nekad nesūdzas par tādiem apstākļiem zooloģiskajā dārzā, par kādiem vajadzētu sūdzēties, toties skaļi un histēriski brēc par to, no kā dzīvniekam neceļas ne mazākais ļaunums.
Ļaudis apgalvo, ka dzīvniekus nedrīkst turēt krātiņos, nedrīkst tos ieslodzīt, nedrīkst tiem laupīt brīvību. Gandrīz nekad viņi nekritizē pašu krātiņu, bet vēršas vienīgi pret krātiņu kā ieslodzījuma vietu. Atklājums, ka dažādiem dzīvniekiem ir dažāda veida un dažāda lieluma teritorijas, sākot ar dažām kvadrātpēdām un beidzot ar vairākām kvadrātjūdzēm atkarībā no sugas — gluži tāpat kā cilvēkiem mēdz piederēt sakņu dārziņš, muiža, grāfiste vai vesela valsts —, ir samērā jauns, un mums šajā jomā vēl ļoti daudz jāmācās. Bet tieši tas jāpatur prātā, projektējot dzīvniekiem krātiņus vai novietnes. Nepavisam nav_ teikts, ka sagūstītam dzīvniekam tiek atņemta brīvība, jo arī teritorija savvaļā ir .dabisks krātiņa paveids, un «brīvība» dzīvniekam nenozīmē gluži to pašu, ko kvēlam liberālim no Homo sapieris cilts, kurš var atļauties tādu greznību kā abstraktā domāšana. Īstenībā tas, ko jūs darāt, sagūstot dzīvnieku, ir kaut kas daudz svarīgāks: jūs viņam nolaupāt teritoriju, un tādēļ jums visiem spēkiem jārūpējas, lai sagādātu viņam adekvātus apstākļus, un, ja jūs to nepratī- siet, jums būs nogarlaikojies, slims vai nobeidzies dzīvnieks.
Krātiņu par teritoriju dažkārt var pārvērst šķietams sīkums, nevis krātiņa apmēri. Reizēm visu nosaka krātiņa veidojums, zari vai zaru trūkums, dīķis, smilšu laukumiņš, kāds baļķēns. Šāds parastam apmeklētājam nenozīmīgs sīkums lāgiem palīdz dzīvniekam pieņemt šo apkārtni par savu teritoriju. Kā jau minēju — svarīgākais nav krātiņa izmēri. Bet tieši tur kļūdās cilvēki, kas pārmet zooloģiskajiem dārziem aplamu rīcību, jo viņiem nav ne jausmas, cik plašā apgabalā vairums dziv- nieku dzīvo savvaļā. Strītemas bankas klerka ikdienas gaitas salīdzinājumā ar daudzu savvaļas dzīvnieku dienas gaitām brīvībā varētu likties kā «Tūkstoš un vienas nakts» pasaku pirmo piecu sējumu dēkainie ceļojumi. Cilvēki pat iedomāties nevar, cik nelielā apvidū daži dzīvnieki pavada visu mūžu. Daudzi dzīvnieki uzturas, pārojas un nomirst telpiski ļoti šauros ietvaros un dodas tālākās gaitās vienīgi tad, kad viņiem pietrūkst kāda dzīvei nepieciešama faktora.
Reiz Rietumāfrikas lietus mežos manas nometnes teritorijas malā auga "trīs koki, kas no vienas vietas bija apvīti ar epifītiem un liānām. Šie apmēram trīsdesmit pēdas augstie, cits citam cieši līdzās augošie koki veidoja visu pasauli vidēji lielu vāveru pārim. Šai nelielajā teritorijā vāverēm bija viss dzīvei nepieciešamais. Viņām bija augļi un jaunie dzinumi, kā arī ūdens, kas no rasas un lietus sakrājās nelielajos zaru dobumos pie stumbra. Un, beidzot, nedrīkst aizmirst, ka viņas bija divatā. Nometnē es uzturējos četrus mēnešus. Vāveres bija man acu priekšā no ausmas līdz saules rietam, un nekad man negadījās redzēt, ka tās būtu pametušas koku trijotni, izņemot gadījumus, kad vajadzēja padzīt iebrukušos sugas brāļus.
Abiem mazajiem grauzējiem trīs svarīgākās lietas ir tās pašas, kas laikam dominē visu dzīvnieku eksistencē: sugas turpināšanas dziņa un nepieciešamība pēc barības un ūdens. Atbilstoši šīm vajadzībām dzīvnieks iegūst savu teritoriju, un teritorija ir dabiska krātiņa veids. Es nebūt necenšos apgalvot, ka cilvēki rīkojas nepareizi, ja kritizē, saku vienīgi, ka viņi kritizē aplamu iemeslu dēļ. Visļaunākais ir cilvēciskotā pieeja.
Dzīvnieku gūstīšanas ekspedīcijās var ļoti daudz iemācīties tiklab par teritorijām, kā arī par dzīvnieku bēgšanas . distanci. Bēgšanas distance ir termins, ko lieto, lai apzīmētu attālumu, kādā dzīvnieks pielaiž ienaidnieku, pirms metas bēgt. Šis attālums ir dažāds, bet piemīt ikvienam, pat cilvēkam. Ja jūs man neticat, aizejiet uz ganībām, kur pastaigājas bullis, un pārbaudiet savu bēgšanas distanci. Kad esat ieguvis tikko sagūstītu dzīvnieku, jūsu grūtākais uzdevums ir pārliecināt viņu, lai viņš samazina bēgšanas distanci (jo neaizmirstiet, ka jūs esat ienaidnieks, turklāt tāds, kurš ir ar gūstekni pastāvīgā tuvā kontaktā). Bez tam jums jāapgādā dzīvnieks ar jaunu teritoriju.
Piemēram, vāvere. Ievietojiet tikko sagūstītu vāveri vienkāršā koka kastē (tādi ir gandrīz visi ceļojuma krātiņi) ar stiepļu režģi priekšpusē, un jums būs dzīvnieks, kas šausmās lēks griestos un plosīsies kā negudrs, tiklīdz jūs tuvosieties. Tā tas turpināsies mēnešiem un varbūt nebeigsies nekad — aiz tā vienkāršā iemesla, ka vāverei vienā paņēmienā atņemta gan bēgšanas distance, gan teritorija. Dzīvnieks nespēj aizbēgt no jūsu šausmīgās rokas, kas iespraucas viņa mazītiņajā pasaulītē, lai to iztīrītu.
Un tad ievietojiet to pašu vāveri tai pašā kastē, kad kastei vienā galā ierīkota guļamtelpa ar tik lielu ieejas caurumiņu, lai vāvere varētu pa to iespraukties. Un aina tūdaļ mainās. Dzīvniekam nu ir droša vieta, kur atkāpties, kad jūs ielaužaties viņa teritorijā. No savas guļamtelpas drošā patvēruma vāvere, ja arī ne vienaldzīgi, tomēr bez pārliecīga satraukuma noraugās, kā jūs tīrāt krātiņu, apmaināt augļus un ūdens trauciņus.
Protams, ir ļoti svarīgi pēc iespējas neaiztikt guļamtelpa, lai tādā veidā sāktu pamazām modināt dzīvniekā uzticību. Tas dažkārt vieglāk pasakāms, nekā izdarāms, jo daži dzīvnieki, tāpat kā daži cilvēki, ir briesmīgi krājēji un savāc gujamtelpā kaudžu kaudzēm barību, ko vēders vairs neņem pretī, bet kas pēcdienās katrā ziņā noderēs. Kad sapuvušo barības palieku smirdoņa kjūst pārāk neciešama, jūs esat spiests ielauzties gujamtelpā un to izmēzt, bet — jo ilgāk to var novilcināt, jo labāk.
Kad dzīvnieks jaunajā miteklī jau pilnīgi iejuties, viņš pat sāk gaidīt jūsu periodisko ielaušanos viņa gujamtelpā, jo tas nozīmē, ka būs jaunas banānu lapas vai zāle midzenim, tajās būs sīki kukainīši un sēklas, ko ēst, būs ārpasaules smaržas, par kurām painteresēties, un kur tad drudžainais satraukums un rosība, kas saistās ar guļvietas pošanu!
Esmu konstatējis, ka gandrīz visos gadījumos ar sīkajiem zīdītājiem šai guļamtelpas tehnikai ir lieliski panākumi. Kāda savvaļas vāvere iejutās tik labi, ka pēc trim dienām, kad biju spiests izmēzt tās guļamtelpu, tā ielīda iekšā un sāka plucināt banānu lapas un post sev guļvietu, nenogaidīdama, kamēr es visas būšu sabāzis iekšā. Kāds ļoti kareivīgs un blaustīgs pundurman- gusts dažu stundu laikā guva pārliecību, ka neaizskarama ir ne tikai viņa guļamtelpa, bet arī viss pārējais krātiņš. Viņš krātiņu tūliņ sāka uzskatīt par savu teritoriju un aizstāvēja to ar ievainota tīģera niknumu. Man vajadzēja ilgi nopūlēties un viņu pierunāt, lai piespiestu atkāpties uz vienu krātiņa galu, kamēr es otrā varēju novietot barību un ūdeni, neriskējot, ka zvēriņš man pārplēsīs artēriju.
Parasto ceļojuma krātiņu lielumu nosaka tas, ka drošāk ir dzīvniekus transportēt mazos nekā lielos krātiņos; ja krātiņus pārvieto pie tāda darba nepieraduši strādnieki (kā tas diemžēl notiek loti bieži), kas izturas pret tiem nevērīgi vai pat nosviež zemē, tad nelielā krātiņā dzīvniekam ir daudz mazāka iespēja tikt ievainotam. Kaut ari ceļojuma krātiņa dimensijas ir ļoti pieticīgas, dzīvnieks tomēr, pavadījis šādā krātiņā vairākus mēnešus, iegūst tur tik lielu drošības sajūtu, ka daudzos gadījumos liedzas pāriet no tā uz plašāku mītni. Ceļojuma krātiņš viņam kļuvis par teritoriju, kuras robežas viņš pazīst, kur jūtas droši patvēries, kur saņem barību un ūdeni.
Jaunais krātiņš, kaut arī piecdesmit reižu lielāks, dzīvniekam pirmajā brīdī nešķiet solām visus minētos labumus. Tas sola vienīgi to, par ko tik ļoti uztraucas cilvēki, proti, lielāku brīvību. Bet dzīvnieks nepavisam to nevēlas; viņš vēlas drošu patvēru un to atrod šaurajā ceļojuma krātiņā. Daudzreiz ceļojuma krātiņš jāatstāj lielajā zooloģiskā dārza krātiņā vairākas dienas, pat nedēļas, līdz konservatīvais un piesardzīgais radījums būs ar mieru iekļaut lielo krātiņu savā teritorijā. Pat tad, kad viņš jau akceptējis lielo krātiņu, viņš šķietamu briesmu brīžos tomēr taisnā ceļā steidzas uz šauro mitekli, jo uzskata to par savām īstajām mājām.
Reiz ekspedīcijas laikā Rietumāfrikā mēs dabūjām dažus mazos bušbēbijus. Mums viņus atnesa kāds mednieks pēdējā' brīdī, kad jau devāmies ceļā, lai laikus sasniegtu kuģi; es zvēriņus gan nopirku, taču to ievietošanai atradu vienīgi senlaicīgu no klūgām pītu zivju murdu, kādus lieto iezemieši; tas bija apmēram divas pēdas garš un sešas collas diametrā. Par laimi, mazie bušbēbiji ir vissīkākie savā ģintī (apmēram stingrā diētā turēta zeltainā kāmja augumā), tādēļ mana trijotnite gluži labi ietilpa murdā, kuru es izpopēju ar sausām banānu lapām. Mazie bušbēbiji ir visglītākie galago — burvīgi radījumiņi ar lielām, tumšām acīm, glezni veidotām ausīm, pelēkzaļu kažociņu; viņi kustas strauji un viegli — kā vēja nestas pūkas.
Kad sasniedzām piekrasti (jau pēc trim dienām), es saviem mazajiem bušbēbijiem uztaisīju labu krātiņu un pārvietoju viņus tur. Par laimi, netiku aizmetis zivju murdu, jo bušbēbiji, tikko pārcelti jaunajā krātiņā, sāka nīkuļot. Viņi liedzās pieņemt barību, nelaimīgi ierāvās guļvietā un, raudzīdamies manī lielām, bēdīgām acīm, izskatījās kā trīs trimdā izdzītas laumiņas. Es izmisumā neattapu nekā cita kā novietot tos atpakaļ murdā, kur tie tūdaļ atdzīvojās, pieņēma barību un atkal izturējās normāli. Ceļā uz Angliju murds (kas nebija domāts šādai lietošanai) pamazām sāka irt, un mums vajadzēja to vietvietām sasaistīt ar auklām, lai tas neizjuktu pavisam. Nonākuši galā, bušbēbiji visi kā viens noniecināja zooloģiskā dārza krātiņu, kurš bija apmēram piecdesmit reižu apjomīgāks par murdu, un lielā stūrgalvībā liedzās atstāt ierasto mājokli. Vajadzēja vien piekārt murdu krātiņā pie sienas, un bušbēbiji nodzīvoja tajā veselu gadu, pirms uzdrošinājās spert soli jaunajā mitekli. Un ari tad viņi lielāko dalu laika pavadīja murda paliekās, sīksti pretodamies visiem mūsu centieniem pieradināt viņus pie plašāka, ērtāka un higiēniskāka groza. Beidzot pēc diviem gadiem murds galīgi saira, taču pa šo laiku mazie spītnieki pēdīgi bija pieraduši pie jaunā mājokļa.
Dzīvnieks, kuru dēvē par maisvaigu žurku, pievērsa manu uzmanību parādībai, ko var dēvēt par «ceļojuma teritoriju», un vienlaikus deva iespēju konstatēt, cik aukstasinīgi daži dzīvnieki uzņem nebrīvi. Maisvaigu žurkas ir pelēki grauzēji apmēram pusaugu kaķa lielumā, tās bieži sastopamas Rietumāfrikā. Pēc dabas šīs žurkas ir diezgan flegmātiskās, bet, tāpat kā lielākajai daļai dzīvnieku, arī tām piemīt savi niķi un stiķi. Raksturīga to īpašība ir absolūta bezbailība, jo neesmu vēl sastapis nevienu maisvaigu žurku, kas nemēģinātu neganti iekost, kaut arī dara to it kā garlaikoti, nepievēršot jums sevišķu uzmanību. Franču valodas termins en passant (garām ejot) laikam būtu šai darbibai vispiemērotākais apzīmējums.
Vēl viens interesants, ļoti mulsinošs maisvaigu žurku paradums (par kuru man tolaik nebija ne jausmas) ir savākt milzīgajos vaigu maisos visu barību, kuru tās vienā ēšanas reizē nespēj notiesāt, un aiznest to uz gu- ļamtelpu. Kad biju ieguvis savu pirmo maisvaigu žurku (kopā ar pirmo kodienu), es mīļu prātu atstāju tās gu- ļamtelpu mierā, tomēr jau pašā sākumā man likās, ka dzīvnieks nekad nav pietiekami paēdis. Barības trauks allaž bija iztīrīts līdz pēdējam krislītim un žurka no guļamtelpas noraudzījās manī ar skumju pārmetumu acīs, drebinādama kuplās ūsas un izskatīdamās kā pavārdzis grauzēju kārtā iemiesojies Olivers Tvists.
Es izmisis stūķēju krātiņā aizvien vairāk barības, līdz kādā jaukā dienā žurka mani sagaidīja, tupēdama nevis guļamtelpā, bet ārpusē. Kad pārbaudīju šīs neparastās uzvedības cēloni, atradu guļamistabu tā piestampātu ar barību, ka žurkai pašai tur vairs nebija vietas. Tajos laikos es vēl biju jauns un nepieredzējis un, kaut arī zināju, ka maisvaigu žurkas guļamtelpu labāk neaiz- tikt, man ne prātā nebija ienācis, ka tur tiks uzkrāta barība, kas pūstot izplatīs nejauku smirdoņu. Samazināju žurkai barības devu un varmācīgā kārtā uzbruku tās guļamtelpai apmēram ik pa desmit dienām. Otrreiz tīrot guļamtelpu, atradu, ka, par spīti samazinātajai devai, tur tomēr bija savākts krietni daudz barības, kas nozīmēja, ka es žurku joprojām baroju pārāk bagātīgi. Tādēļ vēl samazināju mīksto barību, piemēram, banānus un azimīnu, kas tik ātri pūst, toties sāku dot vairāk batātu un zemesriekstu, kurus žurka varēja šķūrēt savā midzenī, cik tīk. Ar to pašu problēma, šķiet, bija atrisināta.
Taču drīz vien maisvaigu žurka izspēlēja tādu stiķi, par kuru man iznāca krietnu brīdi palauzīt galvu. Kādu vakaru devos izmēzt žurkas guļamtelpu un ieraudzīju, ka tā tukša — bija palicis vienīgi barības krājums ba- nanu lapu migā. Guļamtelpas aizmugures sienā bija izgrauzts glīts caurumiņš, un, runājot ar viena mana dzīvnieku kopēja afrikāņa vārdiem, «tas nolādētais zvērs pazudis kokos». Ar parasto sakāmvārdu, ka darbs māca darītāju, izteicis sev līdzjūtību par savu muļķību, es, tā sakot, liku aiz auss, ka turpmāk visām maisvaigu žurkām krātiņi jāizsit ar skārdu. Nākamajā rītā gribēju paņemt krātiņu un aiznest galdniekam, lai viņš to izdara, un tad ieraudzīju savu maisvaigu žurku saritinājušos guļam migā.
Pirmajā brīdī negribēju ticēt pats savām acīm. Tas taču pārāk skaidri runāja pretī visu dzīvnieku mīļotāju sprediķiem. Savvaļas dzīvnieks no laba prāta atgriezies nīstajā gūstniecībā… Kaut kas nedzirdēts! Liku savu maisvaigu žurku pilnīgi mierā un sāku to novērot. Ik vakaru tā iznāca krātiņā, pieēdās un padzērās, cik vēders prasīja, un pēc tam visu, ko nebija spējusi apēst, svinīgi stiepa uz guļamtelpu vaigu maisos, kas bija pietūkuši kā cilvēkam, kurš slimo ar cūciņu. Kad viss bija nolikts pie vietas, žurka (ar milzīgu čabināšanu un visādu izdarīšanos) sāka post guļvietu. To paveikusi, viņa piegāja pie guļamtelpas sienā izgrauztā cauruma, paostīja gaisu, aizgāja atpakaļ, vēl mazliet pačubināja guļvietu un tikai tad vēlreiz devās pie cauruma un izlīda ārā nakts tumsā. Pēc divarpus stundām žurka atgriezās. Bez aplinkus ceļiem viņa devās tieši uz guļamkambari, mazliet ieturējās un nogulēja saldā miegā līdz rītam.
Turpmākajos divos mēnešos tas atkārtojās ik nakti. Tad man vajadzēja pārcelt nometni apmēram simt piecdesmit jūdžu tālāk, "un es ar ziņkārību gaidīju, kā mana žurka reaģēs uz teritorijas maiņu. Ceļojuma laikā aizsitu caurumu ar skārda gabalu, bet, tiklīdz bijām iekārtojušies jaunajā nometnē, es skārdu noņēmu. Maisvaigu žurka ar augsta ierēdņa aukstasinību uzskatīja ceļojumu par gluži dabisku parādību un bez minstināšanās tūliņ saposa gultu, sagādāja barības uzkrājumus un atsāka nakts klaiņojumus pa mežu. Tā turpinājās līdz tam laikam, kamēr mēs nokļuvām uz kuģa, lai dotos uz Eiropu. Nu gribot negribot vajadzēja izsist krātiņu ar skārdu, jo man bija skaidrs: lai cik labvēlīgi pret mums izturējās kuģa kapteinis, manas žurkas klejojumi naktī viņam tomēr pa prātam nebūtu. Žurka, šķiet, saprata, ka šis periods viņas dzīvē beidzies. Tā itin omulīgi iekārtojās jaunajos apstākļos, un es mierīgu un priecīgu prātu varu piebilst, ka šī žurka veselus desmit gadus nodzīvoja zooloģiskajā dārzā, kurā viņu iemitināja.
Vairākus gadus vēlāk manu ekspedīciju Paragvajā pārsteidza politisks apvērsums. Paragvaja pieder pie tām Dienvidamerikas valstīm, kur apvērsumi ir kaut kas līdzīgs nacionālam sporta veidam, piemēram, futbolam. Tā kā neviena puse nespēja gūt virsroku, spēle krietni ieilga, un es, nevarēdams tikt projām un izvest savus dzīvniekus, biju spiests tos palaist brīvē. Vairums dzīvnieku gūstniecībā bija nodzīvojuši apmēram trīs mēnešus, un viņiem tā bija iepatikusies. Viņi uzturējās nometnes tuvumā, gaidīja, kad viņus pabaros, un daži enerģiskāki resnknābjaini papagaiļi vārda vistiešākajā nozīmē cirtās cauri kokam un stieplēm, lai tiktu atpakaļ būros. Vēlāk sagūstītie dzīvnieki, protams, tūliņ pēc palaišanas brīvē pazuda biezoknī, bet tos, kuriem dzīve gūstā bija iepatikusies, ar varu nācās dzīt projām no nometnes, līdz viņi saprata, ko no viņiem vēlas.
Šādi paša piedzīvoti atgadījumi izraisa manī neiecietību pret tiem, kas, apstākļus nepārzinot, kritizē zooloģiskos dārzus. Viņi apgalvo, ka nav labi atņemt dzīvniekam «brīvību». Es nekā neiebilstu, ja viņi kaut ko jēgtu par savvaļas dzīvnieka parašām, bpt viņi nezina nenieka. Viņu izpratnē dzīvnieka ievietošana krātiņā nozīmē, ka šim radījumam laupīta iespēja aizbraukt atvaļinājumā uz Kostabravu, aiziet uz koncertu Albertholā vai doties uz Alpiem paslēpot. Šo labestīgo cilvēku uztverē dzīvnieki ir mazi, kažokādās tērpti cilvēciņi — onkulis Freds un tante Fredija kažokos. Bet tādi tie nav; tie ir indivīdi ar savu dzīves uztveri, ar savu patiku un nepatiku. Tādēļ, īpaši, ja sāk kritizēt, ir svarīgi uztvert dzīvi no dzīvnieku, nevis no sava redzesviedokļa. Galu galā, jāatgādina — neviens vīriešu kārtas kritizētājs negribēs uzsākt mīlas dēku ar nīlzirga mātīti, bet ir pietiekami daudz nīlzirga tēviņu, kas to vēlas.
Tieši šī aplamā uztvere par dzīvi nebrīvē ir cēlonis tam, ka izveidojusies antropomorfiskā arhitektūra: nav nekas ļauns, ja cilvēki nezina, kas dzīvniekam vajadzīgs; bet viņi domā, ka zina un ka dzīvniekam vajadzīgs tieši tas, ko vēlas viņi. Viņu lozungs ir: skaistus, lielus krātiņus! Ja vien krātiņš liels, viņi samierinās. Viņi dzīvo laimīgā neziņā par to, ka dzīvnieks, kam vajadzīga plaša ^dzīves telpa, ieslodzīts krātiņā, kuram ir vectētiņa stāvā galda pulksteņa forma, vai arī, ka dzīvniekam, kam piemīt neatvairāma dziņa kāpelēt pa kokiem, visu mūžu jāsmok sprostā, kura griesti ir divu pēdu augstumā no zemes. Viņi dzīvo laimīgā neziņā arī par to, ka glītais, lielais krātiņš ir gan higiēnisks, bet gaužām neinteresants cementa četrstūris, kurā dzīvniekam nav itin nekādas darbošanās iespējas, nav iespējas uzsākt visu to, kas viņam tik tīkams un nepieciešams, — rāpties, lēkāt, šūpoties, izrādīties, iezīmēt savu teritoriju.
Divi visbiežāk dzirdētie, dominējošie pārmetumi zooloģisko dārzu krātiņiem ir: tie esot pārāk mazi un turklāt aizrežģoti. Mēs nule redzējām, ka izmērs, būvējot krātiņu, nav svarīgākais aspekts. Tagad parunāsim par režģiem. Tas ir gaužām sāpīgs jautājums. rCaut arī lielākajā daļā moderno zooloģisko dārzu režģi, kas Viktorijas laika zvērnīcas darīja tik nepievilcīgas, aizstāti ar neuzmācīgiem un vieglākiem materiāliem, vairumam cilvēku tomēr vārds «zooloģiskais dārzs» joprojām šķiet sinonīms vārdam «režģi», bet režģi jeb restes neglābjami asociējas ar cietumu. Gandrīz neiespējami šos cilvēkus pārliecināt, ka vienīgi viņiem režģi nozīmē ieslodzījumu.
Piemēram, primātu mītnē labi izvietoti režģi dzīvniekam sagādā daudz prieka, jo pa tiem var kāpelēt, tajos var karāties un šūpoties. Daudzos cilvēkpērtiķu krātiņos, kas konstruēti atbilstoši publikas gaumei, cementa kamera ir tik tukša, bez jebkā kāpelēšanai piemērota, ka krātiņa iemītnieks būtu sajūsmināts, ja frontālo sienu aizstātu ar kārtīgiem Viktorijas laika režģiem. Tik aktīviem kāpelētājiem, kādi, piemēram, ir orangutani un gi- boni, gandrīz nav iespējams iekārtot par daudz režģu, lai šie dzīvnieki justos jautri un labi. Ainu, kuru skatot sirds vai lūst, es dabūju redzēt kādā Eiropas zooloģiskajā dārzā. Skaists pilnīgi pieaudzis orangutans bija Iesprostots apmēram piecpadsmit pēdu garā un desmit pēdu platā iekštelpu krātiņā, kuram nebija papildu āra laukumiņa. Krātiņu apgaismoja niecīgs, turklāt ļoti netīrs lodziņš augstu pie paša jumta. Ārā bija ziedoša, koša vasara, bet krātiņā tik tumšs, ka vajadzēja pamatīgi ieskatīties, lai dzīvnieku ieraudzītu. Krātiņā nebija nekā — ne virves, ne šūpoļu, ne plaukta. Tā bija cementa kaste ar stiklotu frontālo sienu. Orangutans tupēja krātiņa vidū uz grīdas un darbojās ar maisa drānas lupatu, pārmaiņus rūpīgi klādams to sev uz galvas un ņemdams nost. Tā bija vienīgā darbošanās iespēja šim ļoti saprātīgajam un ziņkārajam dzīvniekam. Šādā krātiņā režģi būtu bijuši īsta svētība. Kad mēs projektējām brīvdabas sprostus pērtiķiem, mēs ņēmām vērā gan šo, gan daudzas citas problēmas.
Mūsu pērtiķu brīvdabas sprostu garuma un augstuma izmērus noteica jau esošā pamatceltne (senlaicīga no granīta būvēta sidra spiede), bet tās ietvaros mums palika brīvas rokas veidot visu pēc sava prāta. Bija divi vissvarīgākie priekšnoteikumi: lai pērtiķi varētu nesaskaroties cits citu redzēt un lai krātiņā viņiem būtu maksimāla kustību un darbošanās iespēja. Atļaujot pērtiķiem citam citu redzēt, mēs gluži vienkārši parūpējāmies par to, lai viņi būtu nodarbināti. Visos zooloģiskajos dārzos viena no visgrūtāk atrisināmajām problēmām ir dzīvnieku bezdarbība, un, runājot par cilvēkpērtiķiem un citiem primātiem, šis jautājums kļūst sevišķi akūts. Pērtiķi ir ļoti ziņkāri un ārkārtīgi dzīvi interesējas par to, kas notiek blakuskrātiņā; šo aizrautīgo interesi var salīdzināt vienīgi ar to, kura vecāka gadagājuma jaunavām liek slepus raudzīties caur aizkaru mežģīnēm, lai saredzētu, kas notiek aiz cita loga mežģīņu aizkariem.
Ja daudzi krātiņi atrodas vienā rindā, nav iespējams, neatdalot ar režģiem vai stieplēm, tos iekārtot tā, lai iemītnieki varētu redzēt savus kaimiņus. Bet tas nav ieteicams divu iemeslu dēļ: pirmkārt, mēs paši uz savas ādas esam izbaudījuši, ka caur režģiem vai stiepļu pinumu var saņemt sāpīgu kodienu roku vai kāju pirkstos,
un, otrkārt, stress, kas rodas, ja turpat, gandrīz vai tveramā tuvumā, pastāvīgi ir potenciāls sāncensis, spēj sabojāt ikviena pērtiķa un arī ikviena cita dzīvnieka labo raksturu. Pēdīgi mūsu arhitekts ieteica lielisku izvietojumu: krātiņus izbūvēja gandrīz rombu veidā, tā ka tie gan saskārās, bet tiem tomēr nebija kopējas frontālās sienas. Šādā veidā pērtiķi varēja pārskatīt daju tuvākā un dalu aiznākamā krātiņa.
Pēc tam vajadzēja padomāt par fasādēm. Tolaik mūsu finanses bija tik trūcīgas, ka nevarējām ne sapņot par stikla bruņu plātnēm, kādas vēlāk izmantojām gorillu kompleksam. Tādēļ vajadzēja apmierināties ar režģiem, jo tie bija vienīgie, ko nespēj izlauzt ieslodzīts pieaudzis gorilla, orangutans vai šimpanze. Man negribējās iebūvēt taisnos vertikālos stieņus, kas pagājušā gadsimtā zvērnīcām piešķīra šausminošu izskatu, tādēj mēs pēc ilgiem eksperimentiem un strīdiem izšķīrāmies par špa- lierrežģi, kaut ko līdzīgu armatūrai, ko lieto cementa stiegrošanai. Caurumi bija apmēram piecas collas augsti un astoņas collas gari. Tie nekaitināja apmeklētājus un arī netraucēja viņus aplūkot dzīvnieku, bez tam sagādāja pieaugušajiem cilvēkpērtiķiem maksimālas iespējas izkāpelēties. Šāda veida režģi lieti noderēja, par elegantām kāpnēm arī mazajiem pērtiķīšiem, kad tie sāka nākt pasaulē. Mēs konstatējām, ka mazuļiem šādi režģi varen patīk, jo nekas cits nav tik labs košļāšanai, kad pērtiķē- niem aug zobi.
Ir pienācis laiks zooloģiskajiem dārziem just daudz lielāku atbildību par krātiņu projektēšanu. Krātiņi jāprojektē ar apdomu un garantiju, lai no dzīvnieka vajadzību aspekta tie būtu pareizi, lai tie dotu iespēju dzīvniekam justies savā mītnē maksimāli dabiski un vienlaikus būtu viegli kontrolējami un kopjami tiem cilvēkiem, kuru aprūpē dzīvnieki atrodas. Tad katrs krātiņš kļūtu it kā par eksperimentālu laboratoriju un nebūtu, kā tas ir tagad, nemākulīgi projektēta kaste, kurā dzīvnieks ievietots, lai publika viņu varētu labāk apskatīt.
Bīstos, ka vairums zooloģisko dārzu krātiņu to iemītniekiem ir bioloģiski nepiemēroti. Daudzos gadījumos tā nav zooloģiskā dārza vaina, jo jāiztiek ar krātiņiem, kuri projektēti un būvēti ļoti sen, kad par dzīvnieku vajadzībām nebija zināms tas, kas mums zināms šodien, būvēti tad, kad tikko vēl sākās nojausma par tādiem jēdzieniem
kā teritorija, bēgšanas distance, stresa faktori un tā joprojām. Taču arī mūsu dienās vēl konstruē, turklāt par milzu naudu, neiedomājami drausmīgus veidojumus. Morāli tie ir pilnīgi nederīgi, un tiem nav nekāda attaisnojuma. Piemēram, antilopju mītnes, kas līdzinās visai zemas kvalitātes publiskajām tualetēm; krātiņi lido'tājput- niem, kur pat pterodaktils nejustos mājīgi; milzu paviljoni, kur komplicēti mehānismi aizņem trīsreiz vairāk platības nekā dzīvniekiem atvēlētā vieta; mītnes dažādām dzīvnieku grupām, kur, izmisīgi cenšoties parādīt pēc iespējas vairāk sugu, katram atsevišķam pārstāvim paliek minimāla telpa. Esmu redzējis īstās šausmu lietas zooloģiskajos dārzos visās pasaules malās. Esmu redzējis gibonu krātiņu, kur daudzus mēnešus no vietas pērtiķu vienīgā izkustēšanās iespēja bija rāpšanās pa virvi un lēkāšana pa lielām betona blīvām, kurās izveidoti dobumi — tā bija tāda ērmība, kas pavedināja uz domu, ka krātiņa projektētājs gribējis sacensties (turklāt ne visai veiksmīgi) ar dažām Henrija Mūra nevienam neizprotamajām skulptūrām. Dobumi šajos vertikālajos pelēkajos akmeņos acīmredzot bija iecerēti patvērumam sliktā laikā. Esmu redzējis ziloņu mītnes ar tik šauru gaņģīti kopējam, pa kuru nav iespējams izdzīt ķerru, un, manuprāt, nebūs nepieciešams atgādināt, ka ziloņu grupā, lai cik burvīgi ir šie dzīvnieki, katrs grupas loceklis dienā saražo tik daudz mēslu, ka bez ķerras iztikt nav iespējams. Esmu redzējis sīko zīdītāju mītni, kuras aizmugurē kalpotājiem bija atstāts astoņpadsmit collu plats gaitenītis, tādējādi izslēdzot no dzīvnieku kopēju saimes jebkuru korpulentāku cilvēku.
Nesen man gadījās būt putnu novietnē, kuras celšana bija izmaksājusi tādu naudu, ka man mati slējās stāvus. Kad apvaicājos, kā viņi vajadzības gadījumā šajos milzu būros saķer saslimušos putnus, man atbildēja, ka tā patiesi esot grūta problēma. Vienīgais, ko viņi spējuši izdomāt, esot notriekt putnu pie zemes ar silta ūdens strūklu no šļūtenes. Man likās — ja jau ķeras pie šādiem šoka paņēmieniem, tad tikpat labi varētu izmantot arī bisi; gala rezultāts būtu apmēram tāds pats. Šī putnu mītne bija nevainojams antropomorfiskās arhitektūras . paraugs: vismodernākā celtne, ja runā par putnu parādīšanu, un no publikas viedokļa taisni lieliska. Neesmu sevišķi pārliecināts, ka tā bija tikpat nevainojama no putnu viedokļa, kaut arī, jādomā, tieši putniem tā bija būvēta.
Redzēju pēc moderna projekta tikko iekārtotu div- kupru kamieļu aploku; vienīgā barjera, kas kavēja dzīvniekus nokļūt pie publikas, lai tie varētu ar kamieļiem piemītošo šarmu kost un spert, cik tīk, bija astoņpadsmit collas augsts pakāpiens. Man apgalvoja, ka tas esot pilnīgi pietiekams šķērslis, jo kamieļi nelabprāt kāpjot lejup. Būtu interesanti uzzināt, vai kamieļiem pašiem arī tas bija zināms, kad viņus pārveda uz jauno aploku.
Tā kā betons ir viena no lētākajām izejvielām būvniecībā, tas ļoti plaši tiek izmantots zooloģisko dārzu celtņu projektos. Tomēr, šķiet, gandrīz nevienam neienāk prātā, ka betonu var nomaskēt un nepavisam nav nepieciešams censties panākt, lai ikviena zooloģiskā dārza celtne izskatītos tā, it kā tas būtu cietoksnis, kuram jānoturas pret veselu armiju. Betons, nokļuvis īstajās rokās, ir ļoti labs un derīgs būvmateriāls, bet no šās necilās vielas visas pasaules zooloģiskajos dārzos ir sabūvēts nesalīdzināmi vairāk drausmīgu celtņu nekā no jebkura cita materiāla. Manuprāt, tas bija Lubetkins, kurš trīsdesmitajos gados šo nedarbu uzsāka ar veselu sēriju zooloģisko dārzu projektu, kas iedveš šausmas ar savu nederīgumu un neglītumu. Kopš tā laika, liekas, betons un zooloģiskā dārza celtnes kļuvuši par sinonīmu. Austrālijā kāds zooloģiskā dārza direktors tik ļoti aizrāvās ar šo burvju materiālu, ka izmantoja vairs vienīgi to. Drīz vien viņa zooloģiskais dārzs kļuva līdzīgs vispārblīvētākajām un līdz ar to visnepievilcīgākajām Itālijas kapsētām. Par šo cilvēku kāds mans draugs, ļoti jauks franču ornitologs sacīja: «Visļaunākais jau nav tas, ka X'kungam ir slikta gaume, bet gan tas, ka viņam vispār nav gaumes.»
Amerikas rietumu krastā kāda pilsēta (no kuras gan varēja gaidīt vairāk) uzdeva arhitektam (no kura arī varēja gaidīt vairāk) izgatavot projektu zooloģiskajam dārzam. Šis vīrs, kurš bija dziļi iemīlējies cementā un tā pusbrālī dzelzsbetonā, turklāt apveltīts ar huņņu karavadoņa Atilas mākslinieciskajām dotībām, izveidoja zooloģisko dārzu, kas savā drausmībā pārspēja visu līdz tam radīto. Viņš izlietoja tik daudz betona tik daudziem pilnīgi nederīgiem krātiņiem, ka, par to domājot, prāti jūk. Rokas niez vien to visu nojaukt un celt no jauna, bet ko lai iesāktu ar milzīgajām betona grēdām? Šādu darbu varētu salīdzināt vienīgi ar* mēģinājumu nojaukt piramīdas. Visvairāk mani šai zooloģiskajā dārzā pārsteidza krātiņš, kas sastāvēja no dziļas, zemē izbūvētas alas ar kaut ko salai līdzīgu (arī betons!) vidū. Uz salas atradās tāda kā deformēta no betona celta eskimosu jurta. Viss kopumā atgādināja vienu no nepievilcīgākajām vietām Haibera kalnu pārejā Afganistānā. Arhitekts nebija Jāvis meistarprojektu ne mazākā mērā ietekmēt savai dekoratora tieksmei, un betons skatītājam atklājās visā godībā, to nemaitāja ne krāsojums, ne bareljefi, ne citādi kompozicionāli rotājumi. Man ieteica uzminēt, kādiem dzīvniekiem šī ērmotā zemes ala izbūvēta, un es, cerēdams, ka būšu pareizi trāpījis, nosaucu tādus radījumus kā paviāni, krēpjaitas un citi, kas pēc dabas ir stoiķi un varētu samierināties ar šādu krauju un vienmuļu apkārtni. Taču biju kļūdījies. Šis drausmais betona cietums, kurā nebija neviena koka, bija uzcelts par pasakainu naudu, lai tur iemitinātu orangutanus, kas vairāk nekā jebkuri citi cilvēkpērtiķi mīl dzīvot kokos. Slavenais Singsinga cietums šim nolūkam būtu bijis piemērotāks, jo tur vismaz būtu restes, pa kurām pakāpelēt.
Un, it kā nabaga dzīvniekiem un personālam vēl nepietiktu ciešanu, ko tiem sagādā arhitekts, pēdējā laikā kā suņsēnes savairojušies tā sauktie zooloģisko dārzu konsultanti. Šie šķietami nevainīgie sārtvaidži, kas medī baros, iegalvo, ka izplānošot pilsētas apstākļiem piemērotu zooloģisko dārzu, turklāt iekārtošot visu uz to labāko, sākot ar ziloņu mītni un beidzot ar delfināriju. Viss būšoj gatavs vienā mirklī, lieciet tikai naudiņu galdā! Domāt par to, kāds zooloģiskajam dārzam būs mērķis, viņi, protams, neņemas, bet, galu galā, zooloģiskajiem dārziem taču nav vajadzīgs nekāds mērķis; zooloģiskie dārzi ir prestiža lieta. Ja jūsu pilsētai nav sava zooloģiskā dārza, tā atpaliek no kaimiņu pilsētas. Vēl ļaunāk — ja visā jūsu valstī nebūs zooloģiskā dārza, jūsu tautu sāks uzskatīt par mazattīstītu.
Šīs kuriozās bandas sastāv galvenokārt no arhitektiem. Šad tad viņu vidū, protams (lai demonstrētu bandas godīgumu), ir pa kādam, kurš bez sevišķām grūtībām spēj atšķirt žirafi no brieža, iespējams pat — degunradzi no nīlzirga, taču mani moka neskaidra nojauta, ka ar to vien tomēr ir par maz. Vai šie cilvēki uzņemsies atbildību par saviem arhitektoniskajiem izdzimteņiem, ko grib saražot lielā vairumā, lai iedzītu vēl kādu naglu zooloģisko dārzu kā zinātniskas pētniecības iestāžu zārkā?
Dzīvnieku turēšanas koncepcija mūsu dienās mainās un īstenībā ir pēdējos divos gadu desmitos jau radikāli mainījusies, bet mītņu un sprostu iekārtošanā mēs vēl tikai speram pirmos soļus. Labos zooloģiskajos dārzos sāk domāt par dzīvnieku turēšanu grupās, nevis tikai pa vienam indivīdam vai pa pārim. Vairāk uzmanības sāk pievērst gūstniecības lielākajam ļaunumam, kas agrāk tikai retajam ienāca prātā, proti, garlaicībai. Dzīvniekam, kuru neapdraud plēsoņas, kurš apgādāts ar barību, ūdeni un partneri, dzīvē atliek gandrīz vai vienīgi iespēja nomirt aiz garlaicības kā vienai otrai nabaga bagātai meičai. Nākotnes zooloģiskajos dārzos jākoncentrē mazāk sugu, bet lielāks skaits vienas sugas pārstāvju. Tas nozīmē, ka zooloģiskie dārzi varētu kultivēt dabiski vairojošos dzīvnieku grupas un nebūtu vairs nepieciešamības gūstīt arvien jaunus savvaļas dzīvniekus. Pirmais solis tuvāk šim mērķim ir pareizi izprojektēta mītne.
Vēlreiz gribu atgādināt: tas, kas šķiet labs un pieņemams jums, varbūt nepavisam nav derīgs dzīvniekam, un — kas patīk dzīvniekam, varbūt nepavisam neliksies tīkams jums. Šo likumu lieliski ilustrē piemērs ar mūsu Āfrikas civetas koloniju. Pirmoreiz es 1965. gadā atvedu no Kamerūnas lielisku tēviņu — skaistu indivīdu ar pelēkiem un melniem plankumiem, un nedaudz vēlāk mums izdevās iegūt tam partneri no Ugandas. Tā kā mēs tolaik kāvāmies ar nabadzību, bijām spiesti izgatavot civetām mitekli no lielas koka kastes, kas savā laikā bija kalpojusi par ietvaru lidmašīnas motoram. Kad šis krātiņš bija jauns, tas lieti noderēja civetu alu mītnes izveidošanai, turklāt mēs paši cits citam iegalvojām, ka izmantosim to tikai pagaidām, līdz tiksim pie naudas un varēsim izbūvēt labāku krātiņu pastāvīgai mītnei. Bet, kā jau allaž mēdz notikt, tā arī šoreiz — kad tikām pie līdzekļiem, tos vajadzēja izlietot svarīgākiem nolūkiem un nozīmīgākiem dzīvniekiem. Civetu būris stāvēja, kā stāvējis, vienīgi laiku pa laikam tur šo to pielabojām un paremon- tējām.
Mums likās, ka krātiņš cik necik noderēja, kamēr vēl bija jauns, bet, kad pavisam sagrabēja, mums tas sāka riebties un mēs gājām tam garām, kautrīgi nolaiduši acis, gluži kā anglikāņu baznīcas padomes locekļi, ejot garām savas draudzes graustu rajonam. Taču civetas atšķirībā no graustu iedzīvotājiem neizrādīja nekādu nepatiku un kopā ar papildinājumu, ko svaigu asiņu pieplūdināšanai biju saņēmis no Sjeraleones, izvērsa tik plašu vairošanās programmu, ka drīz vien padarīja mūs par veiksmīgākajiem civetu audzētājiem pasaulē. Šimbrīžam esam izaudzējuši četrdesmit deviņas civetas. Esam nosūtījuši nebrīvē izaudzētu civetu pārus citiem zooloģiskajiem dārziem malu malās, un no šīs dzīvnieku grupas iegūts plašs, interesants informatīvais materiāls par civetu uzvedību, dzimumdziņām, pārošanos, mūža ilgumu, mazuļu skaitu, grūsnības periodu un tā joprojām. Kaut arī Āfrikas civeta ap šo laiku jau ir visai parasts dzīvnieks un tās vairošanas programma nebrīvē vairs nav nepieciešama, taču iemantotā pieredze būs ļoti vērtīga, ja mums kādreiz nākotnē radīsies iespēja sākt citu viveru dzimtas sugu (piemēram, Indijas civetas) vai, teiksim, interesanto Madagaskaras sīko plēsoņu glābšanas akciju.
Kā jau minēju, audzēdami civetas nebrīvē, esam uzkrājuši interesantus datus. Taču viskuriozākais šajā operācijā ir tas, ka mums izdevies veiksmīgi izaudzēt visus mazuļus gaužām nehigiēniskos apstākļos vecajā lidmašīnas motora kastē, kas savu laiku patiesi jau sen bija nokalpojusi. Mums tā šķiet pretīga, bet civetām acīmredzot patīk.
Vienmēr tomēr jāmeklē un jāraugās, kā uzlabot dzīvnieku turēšanas apstākļus. Tādēļ jo sevišķs prieks ir rast iespēju izbūvēt krātiņu vai aploku sēriju kādai dzīvnieku grupai. Vecos laikos vienā pērtiķu mītnē bija atrodami visi to pārstāvji, sākot ar kādu pundurpērtiķi žurkas augumā un beidzot ar gorillām, kas sver ap 160 kilogramu. Vēl ļaunāk — sīko zīdītāju mītnē jūs sastapāt visus iespējamos radījumus; no skudrulāča līdz žurkai, no bruņneša līdz valabijai… Skaidrs, ka nebija iespējams radīt ideālus apstākļus un apgādāt ar visu vajadzīgo šīs galējības, turpretim, uzbūvējot vienu mītni gorillām un otru pundurpērtiķiem, iespējams panākt daudz lielāku pilnību. Protams, dažādu pundurpērtiķu sugu dzīves veids ir atšķirīgs, turklāt ne tikvien populācijām, bet pat atsevišķiem indivīdiem. Ceļot mītni tikai šiem sīkajiem primātiem, jādomā vienīgi par to, kā jaunajā mītnē apmierināt visas viņu vajadzības, bet nav jādomā par simts pilnīgi atšķirīgu sugu grupas vajadzību apmierināšanu.
Mēs ceram, ka ar pundurpērtiķu kompleksu mums izdevies atrisināt ja ne visas, tad tomēr vairākas problēmas. 1939. gadā man uzdāvināja pušķausu pundurpēr- tiķi, un apburošais radījums nodzīvoja pie manis astoņus gadus, kas tolaik bija mūža ilguma rekords šo mazo primātu vidū. Viņš drīkstēja brīvi uzturēties mājā un dārzā jebkādos laika apstākļos, un vienīgais; kas tika darīts trauslās būtnes saudzēšanai, bija dzīvojamā istabā pastāvīgi iedegtā stāvlampa, pie kuras pērtiķītis vēsā laikā varēja sildīties. Viņš gulēja uz veca kažoka, un naktīs mēs šo midziņu sasildījām, ieliekot tur pudeli ar karstu ūdeni. Taču sīkaliņš šajos visai nepiemērotajos apstākļos jutās lieliski, un es bieži vien redzēju viņu vai veselu stundu no vietas dzīvojamies pa sniegu, pirms viņš devās pie stāvlampas atsildīt nosalušās kājeles.
Tas bija ļoti liegs radījums. 'Vērojot pundurpērtiķu vielmaiņu, drīzāk varētu domāt, ka tie ir putni, nevis zīdītāji. Tie dzīvo mitrajos, karstajos tropu lietus mežu apgabalos. Taču manējais ļoti labprāt baudīja dzestro, skadro gaisu un apmierinājās ar Anglijas klimata skopo sauli. Viņš bija izturīgs, veselīgs un apaudzis ar biezu, spīdīgu kažoku. Protams, pārfrāzējot vecumveco spāņu sakāmvārdu, jāteic, ka «viens pundurpērtiķis pavasari neatnes». Man šķiet, manējais būs bijis īsts spartietis savā sugā. Džersijā mums eksperimentēšanai bija divi jauni sarkanroku tamarīni, mēs tiem iekārtojām siltu patvērumu, kas viņiem bija jebkurā mirklī pieejams, un plašu aviāriju, kur dzīvoties. Rezultāts bija gluži tāds pats kā ar manu pušķausu pundurpērtiķi. Abi auga, vareni attīstījās un izveidojās par brīnišķīgiem dzīvniekiem, kam kažoks bija biezs kā karakuls.
1970. gadā, kad dāsns ziedojums mums sagādāja iespēju uzcelt īpašu kompleksu pundurpērtiķiem, mēs šo pieredzi kopā ar daudziem citiem novērojumiem likām lietā. Mūsu zooloģiskā dārza direktors Džeremijs Molin- sons ļoti mīlēja visus rotaļīgos dzīvniekus, tādēļ arī viņš izgatavoja jaunās celtnes projektu, apgalvodams, ka tas esot bijis jaukākais darbs no visiem, kas viņam jebkad piedāvāti.
No vienas puses, mēs noteikti gribējām katrai pundurpērtiķu grupai pret dienvidiem vērstu aviārija tipa krātiņu, lai tie varētu maksimāli izmantot jauku laiku. No otras puses, radās tā pati problēma, kas bija jāatrisina, būvējot cilvēkpērtiķu mītni: krātiņus vajadzēja izvietot tā, lai sīkaliņi varētu cits citu redzēt un pastrīdēties, it kā viņiem nāktos aizstāvēt savu teritoriju, un tomēr viņi nedrīkstēja atrasties tik tuvu cits citam, lai kāds varētu iekost otram pirkstā vai astē. Problēmu atrisinājām gluži tāpat kā cilvēkpērtiķu mītnē: krātiņus izbūvēja garenus kā kurpju kastes ar V veida sašaurinājumu. Frontālajā daļā krātiņi cits citam līdzās vērsās uz āru kā vairāki V, tā ka dzīvnieki gan savus kaimiņus redzēja, bet nespēja ar tiem saskarties. Atkāpjoties aviārija šaurākajā daļā, viņi var noslēpties vientulībā. Krātiņa iekšienes struktūra bija daudz sarežģītāka, jo tur Džeremijs bija ļāvis savai iztēlei pilnu vaļu.
Iekšējie krātiņi bija no plastmasas, 122 centimetrus gari, 91 centimetru plati, 152 centimetrus augsti un projektēti tā, lai dzīvniekam būtu viss, kas tam vajadzīgs (kaste migai, plaukts, plaša telpa ar ierīcēm, pa kurām kāpelēt, infrasarkanās spuldzes utt.), un lai būtu viegli telpu apkopt. Plastmasas grīda, piemēram, ir ieslīpa un tādēļ viegli tīrāma. Guļamkastē iespējams dzīvnieku ieslodzīt, kaste ir izceļama, un tā dzīvnieku var transportēt, to pārāk nenobiedējot. Kopš mūsu zvērudārza pastāvēšanas pie mums piedzimuši trīspadsmit sugu pundurpērtiķi un mēs esam iemācījušies tos pareizi turēt. Sās grāmatas rakstīšanas laikā mums ir skaistākā un plašākā šo valdzinošo un apdraudēto primātu kolekcija Eiropā, un mēs ceram savas kolonijas vēl paplašināt un pilnīgot.
Būvējot jaunas celtnes dzīvniekiem un cenšoties uzlabot vecās, agrāk projektētās, zoologs visu laiku eksperimentē. Un gandrīz neizbēgami arī kļūdās. Viņš, protams, cenšas kļūdas konstatēt jau rasējumā, bet viena otra tomēr ikreiz iezogas. Projektējot zooloģiskā dārza celtnes, mēs mācāmies no kļūdām, un atliek vienīgi cerēt, ka tās nebūs pārāk nopietnas. Piemēram, stikla izmantošana. Sis materiāls, kaut arī dārgs, manā uztverē tomēr ir vislabākais iebūvēšanai dzīvnieku krātiņos. Tas piešķir krātiņam telpiskumu (brīvības izjūtu, ja jums tā labāk patīk), kas ir pa prātam gan dzīvniekam, gan apmeklētājam. Jūs varat redzēt un aplūkot dzīvnieku bez vizuālās režģu vai stiepļu barjeras. Taču, nemaz nerunājot par cenu, stiklam ir arī savas sliktās puses, un
visjaunākais ir tas, ka stresa brīžos dzīvnieks bieži vien aizmirst, ka stikla siena eksistē.
Kad būvējām jauno iekštelpu mītni saviem līdzenumu tapiriem, ielaidām sienā divus vitrīnstikla paneļus, lai publika varētu tapirus redzēt. Starp tiem atradās durvis personāla lietošanai; durvju augšpuse bija no trīsce- turtuaļcollu bieza stikla ar stiepļu stiegrojumu. Vairākus gadus tapiri dzīvoja mierā un laimē, it kā pilnīgi apzinādamies, ka stikla paneļi ir, kaut arī neredzama, tomēr necaurejama barjera. Taču tad pēkšņi tapiriene Junona, vai nu no kaut kā izbijusies (nevarējām gan iedomāties, no kā), vai arī sapnī bēgdama no jaguāra — lai nu bijis kā būdams —, ne mirkli nevilcinoties, metās nevis lielajā stikla sienā, bet gan durvju augšdaļas ar stieplēm stiegrotajās rūtis. Mēs vēl šodien nevaram vien nobrīnīties, kā viņa toreiz nenolauza sprandu. Vēl brīnumaināk bija
mītne
tas, ka viņa nedabūja galu arī no savainojumiem, pirms mums viņu pusjūdzi no mājām pēdīgi izdevās sagūstīt un anestezēt. Taču vislielākais brīnums notika, kad šī sešus mēnešus grūsnā tapiriene, kaut brūces vēl nebija lāgā aizdzijušas, bez sarežģījumiem laida pasaulē apaļīgāko un veselīgāko mazuli, kāds jebkad mūsu zooloģiskajā dārzā piedzimis.
Stikla otra ļaunā puse ir Homo sapiens reakcija, nokļūstot tā tiešā tuvumā. Mūsu dienās noteiktam apmeklētāju kontingentam stikla siena, aiz kuras atrodas dzīvnieks, nozīmē nepārprotamu vilinājumu ietriekt stiklā ķieģeli. Mums Džersijā, par laimi, tas vēl nav gadījies. Līdz šim mums patrāpījušies vienīgi bruņnieciski jaunekļi, kas vēlas savām sirdsdāmām pierādīt, ka briljants viņu gredzenā ir īsts, un iegriezuši ar to stiklā savus iniciāļus. Ja tas tiek darīts speciāli no ārzemēm izrak- stlta bruņustikla paneli, kas maksā ap 600 mārciņu, tad nav jābrīnās, ka kļūstat neiecietīgs pret publiku un mil- jono reizi jautājat sev, vai tiešām bijis vērts uzņemties pūliņus un izdevumus izbūvēt stikla sienu, lai apmeklētāji varētu dzīvniekus labāk apskatīt.
Viena no mūsu sarežģītākajām un dārgākajām celtnēm ir gorillu komplekss, un pagaidām var teikt, ka tas ir ļoti izdevies. Tomēr arī šeit gadījusies neliela kļūme. Komplekss nav pietiekami liels. Ikreiz, kad sākat kaut ko celt, jums liekas, ka ēka būs liela diezgan, taču, kad esat to pabeidzis, konstatējat — vai nu jūsu dzīvnieki pārāk savairojušies, vai arī tagad, kad jaunceltne pilnīgi gatava, tā iznākusi uz pusi mazāka, nekā bijāt cerējis to ieraudzīt. Bet mēs jau nevarējām zināt, ka mūsu gorillas sāks vairoties ar tādu ātrumu un regularitāti, par kādu vidējs Forda konveijers kļūtu zaļš aiz skaudības.
Gorillu kompleksa vēsture ir interesanta, jo parāda, kā laimīgi gadījumi palīdzējuši mūsu trestam uzplaukt. Vispirms ieguvām vecāko savu gorillu mātīti, N'Pongo, kad tā bija divarpus gadus vecs pērtiķēns. Viņa bija ļoti jauks dzīvnieciņš pirmajās dienās, kad uzturējās mūsu viesistabā, jo krātiņš vēl nebija gatavs. Un, jāteic, viņa uzvedās daudz labāk nekā viens otrs mūsu viesis no cilvēku dzimuma, ko esam mitinājuši savā pajumtē. N'Pongo pieaugot, protams, nepieciešamība sagādāt viņai partneri vai vismaz biedru kļuva ļoti aktuāla, jo viņas kvēlās (par laimi, īslaicīgās) mīlas jūtas pret vienu vai otru personāla vīriešu pārstāvi, bija, maigi izsakoties, visai apgrūtinošas. Ja kilogramus septiņdesmit piecus smaga gorilla nolēmusi jūs aplaimot ar savu mīlestību un nevēlas laist ārā no krātiņa, tad jums neatliek nekas cits kā padoties. Lai ari nabadzība mūs māca nost kā vienmēr, es tomēr iegādājos Nendiju, ari mātīti, mazliet jaunāku par N'Pongo, glītu, mundru dzīvnieku. Abas satika labi; taču, kaut gan N'Pongo dievināja Nendiju, vina tomēr skaidri lika saprast, ka krātiņa saimniece ir viņa. Pagāja vairāki gadi, un abas gorillas mierā un saderībā dzīvoja savā vecavu mītnē. Taču bija acīm redzams, ka visā drīzumā kaut kas jādara, un tas, savukārt, izvirzīja problēmas, kas man sagādāja nopietnas raizes.
Mums vajadzēja iegūt gorillām partneri viņu pašu vecumā vai vecāku; Tirgū parādījās gan daži tēviņi, bet tie bija ļoti jauni un ļoti dārgi. Kad tie sasniegs pārošanās vecumu, abas mūsu gorillas jau būs pārāk vecas, lai laistu pasaulē pēcnācējus. Tikt pie jauna pieauguša gorillu tēviņa bija gandrīz neiespējami, turklāt mēs nedrīkstējām aizmirst vēl to iepriecinošo perspektīvu, ka arī, iegūstot šķietami piemērotu eksemplāru, mēs vēl nevarējām pateikt, vai viņam patiks mūsu mātītes un vai tām patiks viņš. Tāpat mums nebija garantijas, ka viņš sapratīs, kas darāms. Tātad pastāvēja iespēja dabūt kaklā gorillu tēviņu, kuru neviena nemīlēs, un piedevām divas īgnas vecmeitas. Bez visa tā mums bija skaidrs: mūsu pašreizējais gorillu krātiņš savam uzdevumam atbilst vienīgi tādēļ, ka abas mūsu gorillas ir piejaucēti dzīvnieki un mēs varam ar tām labi satikt; ievietot pie abām mātītēm puspieaugušu tēviņu, par kura temperamentu mums nekas nebūtu zināms, nozīmētu tīšā prātā piesaukt nelaimi. Mūsu finanses, kā parasts, bija bēdīgā stāvoklī, un man nebija šaubu, ka sadabūt naudu jauna krātiņa būvei nebūs iespējams. Taču tieši tad, kad šī problēma šķita pilnīgi neatrisināma, mums divreiz no vietas uzsmaidīja gluži neticama laime.
Bijām ieguvuši dažus jaunus dzīvniekus, un Normandijas televīzijas studija, kas vienmēr ļoti daudz darīja tresta popularizēšanai, arī tagad atsūtīja savus darbiniekus ierakstīt šo notikumu. Pirms dzīvnieku uzņemšanas filmā es runājos ar reportieri, kurš tikai nesen bija sācis strādāt. Viņš bija pārsteigts par lielo zemes platību, kas pieder trestam. Es ar zināmu rūgtumu norādīju, ka gaužām maz labuma ir no trīsdesmit piecus akrus liela zemes gabala, ja nav naudas tā izmantošanai. Reportieris apvaicājās, vai es būtu ar mieru par to ieminēties intervijas laikā. Atbildēju, ka esmu neskaitāmas reizes runājis jau senāk un nekāda labuma nav bijis, bet, ja viņš tiešām vēlas, lai to pieminu, es labprāt to darīšu.
Ierakstījām interviju, un tai pašā vakarā es skatījos pārraidi. Filma tikko bija beigusies, kad iezvanījās telefons. Zvanīja telefoniste, kas atvainojās par traucējumu, jo zinot gan, ka mūsu numura nav abonentu sarakstā, bet viņai zvanot kāds kungs, kurš vēloties ziedot man naudu. Es nekad neesmu bijis tāds snobs, lai atraidītu svešu cilvēku naudas piedāvājumus, tādēļ lūdzu, lai dod viņam savienojumu. Patīkama balss man paziņoja, ka runājot kāds Braiens Pārks, kurš tikko esot redzējis mani televīzijā. Vai man patiesi vajagot naudas?
— Nauda mums vajadzīga vienmēr, — es atbildēju, pēc balss skaņas skaidri juzdams, ka šis vīrs ir vismaz piecdesmit mārciņu vērts. Un tad Braiens Pārks panāca to, ko mani radi, draugi un ienaidnieki gadiem bija nesekmīgi centušies, panākt. Viņš padarīja mani mēmu ar šādiem vienkāršiem vārdiem:
:— Ko jūs darītu, ja es jums dotu desmittūkstoš mārciņas?
Tas bija tik liels pārsteigums, ka es nespēju izdomāt itin nekā, ko varētu uzsākt ar desmittūkstoš mārciņām. Otrā rītā es, protams, biju atjēdzies. Sapratu, ka varētu šo naudu izdot simt dažādās vietās, tomēr vissvarīgākais būtu gorillu ņiītne. Braiens, man par lielu atvieglojumu, tam piekrita. Tā nu bijām ieguvuši līdzekļus jaunam krātiņam, bet mums joprojām nebija gorillu tēviņa.
Un tad laime mums uzsmaidīja otrreiz. Ernsts Langs, Bāzeles zooloģiskā dārza direktors un pirmais cilvēks Eiropā, kuram bija izdevies iegūt no gorillām nebrīves apstākļos pēcnācējus, allaž bija nopietni interesējies par mūsu pasākumu, īpaši par abām mūsu «neprecētajām» gorillām. Nu viņš man atrakstīja, ka būtu ar mieru, ja vien es vēlētos, pārdot mums Džambo, pieaugušu gorillu, kuru pats izaudzējis. Vēl vairāk, Džambo bija pārbaudīts vaislinieks — mazas gorilliņas tēvs. Iegūt pieaugušu nebrīvē dzimušu un izaugušu gorillu tēviņu šķita bezmaz neticami; iegūt auglīgu, turklāt mīlestības lietās piedzīvojušu tēviņu — tas jau robežojās ar īstu brīnumu. Tā mūsu gorillu problēma tika atrisināta gandrīz kā uz burvja mājiena. Tūliņ ķērāmies pie darba un sākām projektēt celtni, tā saukto Braiena Pārka gorillu kompleksu.
Mūsu grandiozajam projektam robežas noteica krātiņam paredzētais zemes gabals, kas nolaideni izbeidzās palienas pļavā. Vieta bija piemērota, jo veidoja dabisku (kaut arī atšķirīgu) turpinājumu līdzšinējai pērtiķu mītnei. Tomēr slīpums bija diezgan liels un radīja jaunas grūtības, kuras mēs galu galā pratām pārvarēt.
Galīgais projekts mums tiešām patika un pagaidām nav mūs pievīlis. Tas veido trīs savstarpēji savienotas guļamtelpas ar apkuri grīdā. No tām bīddurvis ved 15x10 metrus lielā telpā, kur izvietoti rīki kāpelēšanai un iekārtots peldbaseins. Par jauninājumu var uzskatīt to, ka šai telpai nav jumta. Celtnei ir divpadsmit pēdu augstas sienas, kas noteiktos intervālos veido it kā ieloces svārkos, un katrā padziļinājumā iestrādāts sešas pēdas augsts un četras pēdas plats stikls. Siena no iekšpuses ir pilnīgi gluda, tā ka nav, kur ieķerties, logi darināti no puscollu bieza stikla, kas sastrādāts kopā ar plastmasu un ko pārsist nespētu pat buldozers. Eka ir pavērsta pret dienvidiem, tā ka pērtiķiem ir maksimāla iespēja uzturēties svaigā gaisā gan saulainā, gan lietainā laikā, jo pārkaru jumts veido kaut ko. līdzīgu verandai. Nesen mēs iekārtojām slēgtās mītnes jumtā televīzijas ierīci, lai varētu pērtiķus novērot augu diennakti.
Tādā ēkā kā šī īpaši svarīgas ir detaļas. Mītnes grīdas slīpumam bija jābūt pareizā leņķī, lai to varētu ar šļūteni nomazgāt, bet lai pērtiķiem arī nerastos iespaids, ka viņi dzīvo Everesta kraujā. Sienām, kas šķīra guļamtelpas, vajadzēja būt režģotām un bīdāmām, lai vajadzīgā reizē varētu pārvērst visu platību vienā lielā guļamtelpā. Režģi nepieciešami divu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, dzīvnieki, kaut arī atšķirti, var cits citu redzēt, un, otrkārt, ja mums rastos vajadzība lietot anestēzijas pistoli vai iebarot viņiem zāles, mēs, neriskējot iet pie viņiem krātiņā, varētu to izdarīt caur režģiem.
Uz āru vērstie sienu izciļņi veidoja krātiņā padziļinājumus, kuros dzīvniekiem citam no cita patverties, jo viņiem (lai cik saticīgi viņi dzīvotu) tomēr brīžiem apnīk partnera klātbūtne, gluži tāpat kā cilvēku dzimuma precētiem pāriem. Rūpīgi vajadzēja izraudzīties arī krāsu gammu visam kompleksam. Tas bija liels un atradās ļoti redzamā vietā zemās pļavas vienā galā, tādēļ nepareizi izraudzīta krāsa padarītu to tikpat pievilcīgu - un neuzmācīgu kā gazometru. Pēc ilgas strīdēšanās un izmēģinājumiem izšķīrāmies par sulīgu olīvzaļu krāsu ārsienām. Vasarā un pavasarī tas palīdz celtni nomaskēt, jo tā itin kā iegrimst koku zaļumā. Iekšpusei izraudzījāmies palsu sviesta dzeltenumu. Kaut arī efekts bija patīkams un gorillas pret šādu fonu izskatījās labi, tomēr drīz vien atklājās arī sliktās puses. Krātiņam, kas vērsts pret dienvidiem, šāda krāsa bija pārāk gaiša. Sienu virsma saules spožumā pārvērtās par īstu reflektoru. Spožums bija pārāk intensīvs. Tagad esam pārkrāsojuši sienas bālā gaiši zilā, bet grīdu — smilšu krāsā; rezultāts, kaut ari nav vislabākais, tomēr ir apmierinošs.
Pašreiz mūsu lielākais projekts ir rāpuļu audzētava. Tā būs viskomplicētākā no visām celtnēm, ko līdz šim esam projektējuši un būvējuši. Rāpuļi, kā tas vispār zināms, nav pratuši iekarot simpātijas, tādēļ zoologi un faunas saglabātāji tos mazliet pametuši novārtā. Un es vienmēr esmu spriedis tā: ja ari gadīsies laipni cilvēki, kas mums ziedos naudu zīdītāju vai putnu mītnēm, tad nemūžam nesaņemsim ziedojumu savai rāpuļu audzētavai. Un tad, tāpat kā gorillu problēmas laikā, mums atkal vienreiz fantastiski laimējās. Pie mums Džersijā notika pirmā apdraudēto dzīvnieku audzēšanai veltītā vispasaules konference, un daudzo simtu dalībnieku vidū bija kanādieši Dr. Gaertijs ar kundzi, kas abi jau ilgus gadus bija tresta locekļi Viņi apsveica mani par mūsu dārza izvietojumu un dzīvnieku labo kondīciju.
Bet, — sacīja Džefrijs Gaertijs, — tomēr kaut kas jūsu dārzā nav labi. Proti, mēs ar sievu esam aizrautīgi herpetologi, paši turam un audzējam daudz rāpuļu. Jūsu rāpuļi visi ir lieliski, taču rāpuļu mītne, pēc mūsu domām, ir, maigi izsakoties, nelāga.
Es atzinos, ka pats ļoti labi zinu mūsu rāpuļu mītnes trūkumus (tā bija iekārtota pārbūvētā garāžā), un dižmanīgi, nedomādams nekā nopietna, piebildu — ja Dr. Gaertijs man palīdzētu sadabūt naudu, es viņam par prieku uzceltu labāko rāpuļu mītni pasaulē, Tai pašā brīdī man vajadzēja steigties projām, lai vadītu konferences sekcijas sēdi, un Gaertijus sastapu vēlreiz tikai īsi pirms viņu aizbraukšanas.
Sakiet, — Džefrijs Gaertijs mani uzrunāja, — vai jūs to, ko teicāt, domājāt nopietni? Proti, ja jums būtu nauda, jūs uzceltu labāko rāpuļu mītni pasaulē?
Zināms, — es atbildēju, — mēs to nespējam vienīgi līdzekļu trūkuma dēļ. Kālab jūs to jautājāt?
Raugi, — sacīja Dr. Gaertijs, — es, starp citu, esmu arī pustraks miljonārs.
Nāciet man līdzi uz kabinetu, — es vārgā balsi aicināju. — Man ir daži uzmetumi, ko pats esmu uzski- cējis, gaidīdams dienu, kad sastapšu tādu cilvēku kā jūs.
Un tā es sāku īstenot to, kas, manuprāt, izvērtīsies par unikālu centru šo apbrīnojamo un galīgi aplam novērtēto būtņu — rāpuļu — pētīšanai un audzēšanai. Jau pašā sākumā piebildīšu, ka mums nav ne mazākās vēlēšanās iekārtot kādu no parastajām zooloģisko dārzu rāpuļu mītnēm, kur ļoti dažādi īpatņi tiek turēti augu gadu vienādā diennakts temperatūrā. Mēs esam savākuši ne
lielu skaitu čūsku, ķirzaku un bruņrupuču no sugām, kurām draud iznīcība. Pēc trīs gadus ilgas projektēšanas mēs tikai tagad esam tik tālu, ka jaunajā mītnē jāpabeidz vienīgi pēdējie apdares darbi. Kā vienmēr, mēs bīstamies ieraudzīt, kādas drausmīgas kļūdas būsim pieļāvuši uz rasēšanas dēļa.
Neparastais šai projektā ir tas, ka vairāk telpas mītnē ir ziedots tieši audzētavai, ko publika neredz, nevis dzīvnieku ekspozīcijai, — gluži otrādi nekā vairumā pašreiz eksistējošo rāpuļu mītņu. Tas tādēļ, ka mūsu galvenais darbs ir rāpuļu audzēšana, nevis to izrādīšana. Daudzos gadījumos ir grūti, pat neiespējami audzēt rāpuļus parastos mītņu krātiņos, jo tur nevar pietiekami kontrolēt vides apstākļus. Mūsu audzētavā būs speciāli konstruēti krātiņi, kuros varēs kontrolēt mitruma pieplūdi un radīt gaismas un temperatūras ritmisku mainu diennaktī un gadalaikos. Sādā veidā mēs ceram, piemēram, dzīvniekiem no Borneo musona laikā radīt attiecīgu mikroklimatu. Zīdītāji un putni viegli aklimatizējas, tādēļ jūs bieži redzat tropu dzīvniekus jautri draiskojamies sniegā, turpretī rāpuļu vielmaiņa tādas pārvērtības nepieļauj. Viņi var paciest zināmas nelielas temperatūras svārstības, bet, ja grib gūt panākumus rāpuļu turēšanā un audzēšanā, par pareizu klimatu jārūpējas daudz nopietnāk, nekā turot citus dzīvniekus.
Zooloģisko dārzu telpu un krātiņu problēma ir ārkārtīgi interesanta, un viena šās problēmas daļa vēl joprojām ir bērna autiņos. Proti, nav iespējams apvienot dzīvnieka izrādīšanu publikai ar teicamiem apstākļiem pašam dzīvniekam, bet to ņem vērā tikai pavisam nedaudzos zooloģiskajos dārzos, un, kur galvenais ir dzīvnieku izrādīšana publikai, tur vienmēr cieš dzīvnieki. Es gribētu teikt, ka ir ļoti labi, ja zooloģisko dārzu direktori un arhitekti ievēro stingru ekonomijas režīmu. Mēs esam daudzkārt pierādījuši, ka nemaz nav nepieciešams, lai kāda celtne izmaksātu tūkstošiem mārciņu. Dažādas labierīcības, protams, ir patīkamas, bet reizēm tiešām jāpabrīnās, cik daudz var izdarīt ar pieticīgiem naudas līdzekļiem un materiāliem. Galu galā, par to, kas maksā lielu naudu, par krātiņa estētisko pusi, taču uztraucas tikai cilvēki. Dzīvniekiem vajadzīga vieta, kur viņi spēj justies kā mājās, un, ja jūs viņiem tādu piešķirsiet, viņi pratīs par to pateikties.