Pēc tam sekoja paplāte, uz kuras gulēja milzīga meža cūka. Galvā tai bija uzmaukta atbrīvota verga cepure; uz katra ilkņa uzkārts ar palmu lapām izklāts grozs — viens pildīts ar Sīrijas, otrs ar Tēbu datelēm. No mīklas iztaisīti un krāsnī izcepti sivēntiņi bija salikti zvēram visapkārt, it kā tie zīstu . .. Izvilcis mednieka dunci, kāds vergs pāršķēla meža cūkai vēderu, no kura pēkšņi izspurdza strazdu bars.
Petronijs. Trimalhija dzīres
Grieķi deva šim putnam vārdu upupa, jo tas savu ligzdu popē ar cilvēka mēsliem. Šis riebīgais radījums ēd smirdošus ekskrementus. Tas dzīvo kapos uz trūdiem … Ja kāds notriepjas ar šā putna asinīm pirms gulētiešanas, naktī viņu moka murgi, viņam liekas, ka viņu sagrābuši velni un žņaudz nost. .
T. H. Valts. Grāmata par zvēriem
Zirneklis ir gaisa tārps, jo saņem barību no gaisa, novilkdams to garā diegā līdz savam sīkajam ķermenim.
T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem
Slavenais gardēdis Brijā-Savarēns reiz runājis šādus vārdus: «Pasaki man, ko tu ēd, un es pateikšu, kas tu esi.» Diemžēl šis vienkāršais likums nav attiecināms uz dzīvniekiem. Teicienu nedrīkst pat apgriezt otrādi: nedrīkst, zinot to vien, kas šis dzīvnieks ir, iedalīt viņu attiecīgas diētas kategorijā, nepainteresējoties par viņa gaumes savdabībām, turklāt mēs taču gandrīz nekā nezinām par to, no kā viņš pārtiek, dzīvodams savvaļā. Var gadīties, ka jūs iegūstat dzīvnieku, kurš zinātniskajā literatūrā klasificēts kā «stingrs veģetārietis», turpretī praksē trīc un dreb, lai tiktu pie zivīm vai gaļas, un otrādi — «visīstākais plēsoņa» sāk izturēties kā plānprātiņš, ieraudzījis vīnogu ķekaru.
Vēl visai nesen barības jautājumam zooloģiskajos dārzos veltīja gaužām maz uzmanības un tā svarīgums vispār vēl nebija atskārsts. Uzskatīja un diemžēl vēl šobaltdien daudzos zooloģiskajos dārzos uzskata, ka viss, kas neder cilvēka uzturam, ir ideāla barība dzīvniekiem. Taču savvaļā, ja vien dzīvnieks pēc dabas nav mait- ēdājs, viņš prot iegūt visu svaigāko un labāko; tikai par šo vienkāršo faktu neviens nebija padomājis. Esmu pārlieku daudzos zooloģiskajos dārzos (arī dažos visai ievērojamos) redzējis izbarojam dzīvniekiem sasmakušu gaļu un zivis, iepuvušus dārzeņus, pārgatavojušos un appelē- jušus augļus. Pārvērtējot šādu rīcību naudā, man tā vienmēr likusies nelietderīga taupība. Ja jūs, būdams fermeris, turat savus mājdzīvniekus pusbadā vai dodat tiem mazvērtīgu barību, jums nav pamata cerēt uz lieliem izslaukumiem vai augstvērtīgu pieaugumu ganāmpulkā. Tāpat arī zooloģiskā dārza direktors nesagaidis, lai viņam būtu spēcīgi, veselīgi dzīvnieki un labi rezultāti vaislošanā, ja viņš dzīvnieku iztikai izmantos mazvērtīgu barību. Par interesantu, kaut arī visai skumju pētījumu tematu zoovēsturniekiem varētu noderēt jautājums: cik lielā mērā agrāk dzīvniekus ieskaitīja «grūti turamo» kategorijā tādēļ vien, ka tie tika aplam baroti?
Līdztekus dzīvnieku ēdienkartei (kas daudzos gadījumos nodarījusi vairāk ļauna nekā laba) par mūžsenu postu un nelaimi jāuzskata zooloģisko dārzu pastāvīgo apmeklētāju ietekme. Aizgājušiem zooloģiskajā dārzā, «pabarot zvēriņus» bija vispār pieņemta izprieca, turklāt to akceptēja ne tikai apmeklētāji, bet arī zooloģisko dārzu vadība. Publikas līdzdalība dzīvnieku barošanā
tieši vai netieši veicināja ienākumus. To, ka apmeklētāji parasti baroja dzīvniekus ar nepiemērotu barību un pārmērīgās devās, izraisot dzīvnieku saslimšanu un pat bojāeju, vairums zooloģisko dārzu vadītāju uzskatīja par neizbēgamu Jaunumu. No paša rūgtās pieredzes zinu, cik grūti ir apmeklētājus no dzīvnieku barošanas atturēt, taču senāk neviens pat necentās to darīt, drīzāk gan vēl to veicināja. Dažuviet vadība bikli mēģināja iestāstīt apmeklētājiem — ja nu viņi par visu vari vēlas dzīvniekus barot, lai dod tiem piemērotu barību, taču vairākumā gadījumu šiem padomiem neviens neklausīja. Apmeklētāji labāk pacienāja dzīvniekus ar īstām nāveszālēm — zemesriekstiem, šokolādi un saldējumu (to visu varēja iegādāties turpat zooloģiskajā dārzā), un dzīvnieki, gluži kā bērni, ēda un pārēdās visus šos gardumus un pēc tam nobeidzās no zarnu piepūšanās, enterīta vai trombozes.
Mūsu dienās visos cik necik progresīvos zooloģiskajos dārzos publikai aizliegts barot dzīvniekus. Bet aizliegt ir viens, un tiešām to novērst — pavisam kas cits. Vidusmēra apmeklētājs, šķiet, uzskata, ka viņam ir trejas neaizskaramas tiesības jebkurā zooloģiskajā dārzā, nerēķinoties ne ar kādiem aizliegumiem un kavēkļiem, proti: kaisīt kā blaugznas ap sevi dažādus atkritumus; bakstīt dzīvniekus ar lietussargiem vai mest ar akmeņiem, lai tos uzmundrinātu, ja tie, nekā no smalkas uzvedības nejēgdami, guļ vai ir paslēpušies; un barot dzīvniekus ar visu, kas vien gadās pie rokas, — zemesriekstiem, lieliem cukura gabaliem, lūpu zīmuļiem vai žiletēm. Abi pēdējie priekšmeti nav pārspīlējums. Mūsu dzīvniekiem tie iebaroti kopā ar aspirīna tabletēm, pudeju lauskām, plastmasas gabaliem; reiz par cienastu kāds bija izraudzījies ar tabaku piebāztu un aizdedzinātu pīpi. Visumā publika, šķiet, vēl mazāk nekā daudzi zooloģisko dārzu direktori sajēdz, kāda barība dzīvniekiem vajadzīga.
Interesants fakts, ka dzīvnieki, kas, nokļuvuši zooloģiskajā dārzā, izturas ļoti konservatīvi pret jebkādu jaunu barību, nemaldīgi metas kā negudri uz barību, kura viņiem dod vismazāk labuma vai nodara vislielāko ļaunumu. Ja viņi šo savu īpašību atklātu, kad ir tikko sagūstīti, tas dzīvnieku vācējiem ļoti atvieglotu darbu, jo būtu atrasts līdzeklis, ar ko jauno gūstekni iekārdināt. Bet tā nenotiek, un kolekcionāra pacietība tiek smagi pārbaudīta, jo viņa neapskaužamais uzdevums ir piera- dlnāt dzīvnieku pie jauna veida barības jau ilgi pirms tam, kad tas tiek ievietots zooloģiskajā dārzā. Tas ir tikpat grūts un gandrīz tikpat bezcerīgs pasākums kā ieviest franču virtuves ēdienus Anglijas vidusmēra pansijā.
Skalas pašā galā ir monofāgie dzīvnieki. Viņu barība ir tik vienmuļa, ka pat viduslaiku svētajiem šāda miesas mērdēšana liktos par traku. Piemēram, Āfrikā un Āzijā dzīvojošie zvīņneši jeb «zvīņainie skudrēdāji» pārtiek vienīgi no skudrām, dažos gadījumos no melnajām, šķietami nesagremojamām koku skudrām, kas nelabi ož pēc skudrskābes, pat tik spēcīgi, ka jums asaras saskrien acīs, kad šķeļat pušu skudru pūzni.
Rietumu un Centrālās Āfrikas dzidrajās mežu upēs mīt ļoti īpatnējs dzīvnieks, kas ieguvis nosaukumu Potamogale velox jeb lielais ūdrtenreks. Sis melnais kukaiņēdājs — vienīgais savas ģints pārstāvis, kaut arī Mada- gaskarā tam sastopams attāls radinieks — ir apmēram divas pēdas garš, ar tumšu kažoku kā kurmim, mazām ačtelēm, bez atslēgkauliem, apaļu purniņu, tādēļ galva atgādina āmuru, kurā saspraustas ūsas; aste tam saplacināta kā kurkulim. Lielais ūdrtenreks ir nakts un ūdens dzīvnieks un (vismaz Kamerūnā, kur es to sagūstīju) pārtiek vienīgi no brūnajiem saldūdens krabjiem. Kad ieguvu pirmo Potamogale velox un sāku to vērot, man likās, ka tik spēcīgs, ūdram līdzīgs zvērs, kas droši vien pieradis vajāt un medīt ļoti dažādus dzīvniekus, nevar eksistēt no tādas vienveidīgas barības. Pat vislielākajam vēžēdājam,- tā man šķita, kādreiz iekārosies uzkost svaigu zivtiņu, vardi vai nogaršot gabaliņu ūderisčūskas. Tā nu es sāku eksperimentēt un mēģināju iekārdināt savu ūdrtenreku ai vabolēm, gardām dažāda lieluma, veida un kiāsu zivīm, treknām vardēm, gan īsākām, gan garākām ūdensčūskām, maziem putnēniem un olām, Viss ve'ti. Potamogale ar riebumu uzlūkoja visus piedāvātos papildinājumus un stūrgalvīgi palika tikai pie cietajiem krabjiem. Cik es varēju spriest, šādā barībā praktiski nebija nekādu uzturvielu, jo šie krabji sastāv gandrīz vienīgi no bruņām.
īstenībā man bija jāatrisina ne tikai viena, bet veselas divas pioblēmas: pirmkārt, es nevarēju saņemties līdzi uz kuģa tādus krabju krājumus (mans ūdrtenreks nakti notiesāja apmēram trīsdesmit piecus krabjus) un, otrkārt, neviens Eiropas zooloģiskais dārzs necentisies viņu apgādāt ar tik eksotisku barību. Diemžēl pasaulē nepastāv tādas firmas, kas rūpētos par gastronomiskām delikatesēm dzīvniekiem. Tādēļ šim radījumam ar tik ļoti ierobežoto ēdienkarti vajadzēja iemācīt ēst ari kaut ko citu. Tas vieglāk pasakāms, nekā izdarāms un prasa lielu izdomu.
Sapirkos vietējā tirgū milzum daudz kaltētu saldūdens garneļu, pikantuma labad pievienoju_ tām garšvielu mērci, kapātus zemesriekstus un citādu Āfrikā sastopamu barību. Pulverī saberztās garneles sajaucu ar kapātu gaļu un jēlu olu. Barošanas laikā ūdrtenreks bija ļoti rijīgs, tādēļ cerēju, ka mans eksperiments varbūt izdosies. Nobeidzu vairākus krabjus un piepildīju ar savu garneļu un gaļas maisījumu; vispirms piedāvāju zvēriņam īstu krabi, kuru viņš notiesāja, ka nokraukšķēja vien. Sādā veidā iemidzinājis viņa aizdomas, pasviedu pildīto. Līdz pusei to apēdis, viņš pēkšņi konstatēja, ka te kaut kas nav kārtībā. Viņš izspļāva kumosu un sāka caur ūsu biezokni to pārbaudīt, taču pēdīgi, man par lielu prieku, noēda. Pēc vairākām nedēļām panācu, ka viņš ēda manu maisījumu no bļodas, kur tikai dekorācijas dēļ virspusē bija uzlikts pildīts krabis.
Otrs tāds pats rūpju bērns ir lielais skudrulācis, varenākais savā dzimtā. A.r garo, lāstekai līdzīgo purnu, vim- peļveida asti un lāča ķetnām, ar kurām viņš atlauž ak- menscietās termītu mītnes, lielais skudrulācis ir visai iespaidīga izskata dzīvnieks. Pirmo lielo skudrulāci es ieguvu Gvajānas plakankalnē, džinos jāšus viņam pakaļ, sagūstīju viņu ar laso un, vairīdamies no nāvējošajiem nagiem, beidzot, tomēr sasaistīju neganto zvēru, kas 'šņāca kā līdz galam atgriezts gāzes krāns, un nogādāju viņu nometnē. Tur es viņu piesēju pie koka un sāku gudrot, kā gūstekni pieradināt pie cita veida barības. Zināju, ka agrāk vienīgā aizstājējbarība, ko milzu skudrulāči pieņēmuši, bijusi jēla ola, kapāta gaļa un piens. Pieradināt skudrulāci pie aizstājēja, kas tik kardināli atšķiras no viņa iemīļotajiem termītiem, bija ļoti āķīgs uzdevums, tik svarīga problēma, ka tā komentēta pat nedaudzajās rokasgrāmatās, kādas vispār sastādītas zooloģisko dārzu darbinieku vajadzībām.
Dažreiz dzīvnieki ar tādu aprobežotību pieķeras saviem aizspriedumiem, ka pat nemēģina nogaršot jauna
veida barību; daudzos gadījumos viņi ij nepieiet tai tuvāk, lai to paostītu. Esmu pārliecinājies, ka tas ir tīrais aizspriedums, jo pēc neilga laika dzīvnieks ar patiku tiesā nost barību, ko ar sašutumu un šausmām bija atraidījis, kad viņam tā tika piedāvāta pirmoreiz. Gadās pat, ka pirmāk noniecinātais cienasts kļūst viņam par lielāko gardumu.
Mans skudrulācis nebija gluži tik aprobežots, tomēr bjodiņu, kur ar svaigām olām sakultā pienā peldēja jēlas gaļas kumosiņi, viņš uzlūkoja ar aizdomām, kādas varētu izraisīt vienīgi Bordžu dzimtas nesimpātiskākā pārstāvja piedāvātas brokastis. Tad man iešāvās prātā laba doma. Iesitu caurumu termītu mītnē un pagrābu riekšavu lielo, ļoti neglīto iemītnieku. Izbēru tos uz platas, zaļas lapas, kuru novietoju bļodā uz piena virsmas. Skudrulācis, pamanījis ierasto gardumu, izritināja pēdu garo, lipīgo mēli un sāka ar to uzlasīt termītus. Mēle, protams, neviļus pašāvās arī zem lapas, un jau pēc dažiem mirkļiem viņš laka manu sakūlumu ar tādu patiku, it kā visu mūžu nebūtu nekā cita ēdis vai vēlējies ēst. Nākamajā maltītē man pat vairs nevajadzēja nomaskēt barību ar termītiem. Zvērs izlaizīja bļodu un eleganti ieslidināja ar mēli taurei līdzīgajā mutē vispēdējo gaļas krislīti.
Lai cik stūrgalvīgi mēdz būt tikko sagūstīti dzīvnieki, parasti tomēr pienāk brīdis, kad viņi jūs pārsteidz ar pilnīgi negaidītiem pavērsieniem savā uzvedībā. Dodoties uz Sjeraleoni, viens no maniem galvenajiem mērķiem bija iegūt grupu melnbalto kolobuspērtiķu jeb gve- recu. Šie glītie dzīvnieki pamatā pārtiek no lapām, un tā nu svarīgākais uzdevums bija pieradināt viņus ēst citādas lapas nekā līdz tam. īstenībā tas bija trīskāršs uzdevums: pirmkārt, mums vajadzēja viņus iemācīt ēst tos zaļumus, kurus varējām iegādāties vietējā tirgū, otrkārt, pieradināt pie barības, kādu varēsim viņiem piedāvāt ceļojuma laikā, un, treškārt, pieradināt pie tās, kas būs pieejama Džersijā. To prātā turēdams, es kuģa saldētavā iekrāvu kastes ar salātiem, kāpostgalvām, burkāniem, spinātiem un citiem gardumiem, kuriem, manuprāt, vajadzēja iekārdināt kolobusus. Visu noorganizēju ilgi pirms došanās uz Sjeraleoni, kad vēl vispār nezināju, vai man izdosies sagūstīt kolobusus, nemaz nerunājot par viņu nogādāšanu piekrastē. Beidzot mums tomēr izdevās septiņus kolobusus notvert un itin labi viņus pieradināt pie dažādiem zaļumiem, ko varēja iegādāties vietējā tirgū.
Pēdīgi nokļuvām piekrastē, uzkāpām uz kuģa, un kolo- busi tūliņ sadumpojās. Uz gardumiem, kurus mēs ar tādām pūlēm par milzu naudu bijām sapirkušies, lai sagādātu viņiem baudu, uz mūsu skaistajām, kraukšķīgajām kāpostlapām un spinātiem, uz burkāniem un tomātiem viņi noraudzījās tā, it kā mēs viņiem krautu priekšā indīgas driģenes. Nu mums bija vairs tikai vienas rūpes — noturēt pērtiķus pie dzīvības. Tas bija pats svarīgākais. Manai sekretārei Annai Pītersai vienīgais pienākums bija augu dienu neatkāpties no kolobusiem un pierunāt viņus kaut ko iebaudīt, kamēr mēs apkopām visu pārējo kolekciju. Izvērsās cīņa par to, kam stingrāks raksturs — Annai vai kolobusiem; mums par laimi, uzvarēja Anna. Gan ar varu, gan ar labināšanu viņa piedabūja kolobusus uzņemt mazumiņu barības, lai izvilktu dzīvību. Es sapratu, ka mums tikai jānokļūst līdz Džersijai, tur varēsim kolobusiem piedāvāt plašā izvēlē ozolu, kļavu un liepu lapas, un viss nokārtosies. Taču, tikko ieradāmies Džersijā, kolobusi, kas uz kuģa bija tītējušies un ieskrubinājuši vienīgi tik daudz, lai nenomirtu badā, pēkšņi šķita atzinuši, ka viss, ko mēs viņiem tikām piedāvājuši, ir tieši tas, ko viņi visvairāk kāro, un ņēmās milzu daudzumos tiesāt kāpostus, spinātus, burkānus un tomātus.
Nav iespējams noteikt stingrus un nemainīgus likumus, jo arī vienā sugā katram indivīdam ir sava, dažkārt ļoti atšķirīga gaume. Reiz kādā dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā Kamerūnā man izdevās sagūstīt trīs angvantibo. Tie ir īpatnēji mazi biskvītkrāsas lemuroīdi, kas atgādina prātā jukušus rotaļlācīšus un līdz tam laikam vēl nekad nebija atvesti dzīvi uz Angliju. Zināju tikai vienu pašu cilvēku, kam bija piederējis šāds dzīvs zvēriņš, tādēļ arī informācija par viņu parašām bija gaužām trūcīga. Es tomēr biju noskaidrojis, ka līdztekus augļiem un koku pumpuriem šie lemuroīdi kādreiz nobauda sīkus putnēnus; arī es uzņēmu viņu diētā pa audējputna mazulim trīsreiz nedēļā. Visi trīs angvantibo bija sagūstīti piecu jūdžu rādiusā no manas nometnes, tādēļ man neviens nedrīkst ņemt Jaunā, ja iedomājos, ka viņu ēšanas parašās nebūs nekādu atšķirību, bet: pirmais angvantibo, saņēmis putnēnu, kāri to aprija, neaiztiekot vienīgi kājas un galvu, otrais noēda tikai krūtiņu, turpretī trešais ar īsta lietpratēja māku atvēra putnēna galvaskausu, izlaizīja smadzenes un gar atlikumu nelikās vairs ne zinis.
Ar katru jaunu dienu, ar katru jaunu dzīvnieku kolekciju jūs nākat pie pārsteidzošas atziņas, ka dzīvnieku gaume, viņu patika vai nepatika pret kaut ko ir tikpat dziļa un negrozāma kā jebkuras lielas viesnīcas viesu gaume un untumi. Mēs tikko bijām izvērsušies Džersijā, kad atklājām, ka divējiem dzīvniekiem, no kuriem to varēja gaidīt vismazāk, ir nepārvarama tieksme uz siļķēm.
Tie bija Dienvidamerikas tapiri, vispāratzīti pilnīgi veģetārieši, un lauvas, kas, protams, ir gaļēdāji, bet grūti ticēt, ka viņi, savvaļā dzīvodami, būtu tikuši pie siļķēm. Gadījumā ar tapiriem mēs sākām domāt, vai tikai viņi (tā kā tapiri daļēji ir ūdensdzīvnieki) sausajā gadalaikā, kad ūdeņi izžūst un kļūst par sekliem dīķiem, neiet ķerstīt zivis. Bet nekur, lai cik esmu par to interesējies, nav rakstīts, ka tapiri savvaļā zvejotu zivis. Doma, ka zivis, īpaši siļķes, varētu eksistēt kā regulāra barība savvaļas lauvas ēdienkartē, liekas pārāk neticama. Tomēr mūsu lauvām siļķu smarža, šķiet, bija tik kārdinoša, ka tie nespēja no šāda cienasta atteikties.
Lai nu cēlonis būtu bijis kāds būdams, mēs abos gadījumos bijām priecīgi par šo gaumes dīvainību, jo siļķe ir noderīgs sāļš ietvars, kur vajadzības brīdī paslēpt zāles, kas jāiedod dzīvniekam. Gaļā vai auglī noslēptu - tableti pacients tūliņ atrastu un ar riebumu izspļautu, bet īsti mīkstā siļķē dziļi noslēptu viņš to norīs ar lielāko patiku. Šāda veida izņēmumu sarakstu, kas dzīvnieku kopējam jāiemācās, var uzskatīt par bezgalīgu. Dažiem putniem, piemēram, par caurejas līdzekli noder zirnekļi, turpretī saviem cilvēkpērtiķiem mēs šim nolūkam izmantojam svaigu ananasu. Viena no mūsu Āfrikas civetām parasti «medīja» banānus (nevienu citu augli — vienīgi banānus), rīkojoties tā, kā droši vien civetas savvaļā mēdz nogalināt laupījumu. Vispirms sagrāba banānu un purināja, līdz tas, pēc viņas domām, bija puslīdz zaudējis samaņu, tad vairākkārt metās tam virsū ar plecu, kamēr no banāna atlika vairs tikai mīksts šķiedenis. Nu «upuris» bija pagalam un civeta ar lielu patiku to apēda.
Protams, jāuzmanās, ja redzams, ka dzīvniekam kaut kas sevišķi iegaršojas, jo tas var sākt kārot tikai šo barību un atteikties no visa cita. Ļoti svarīgi, turot dzīvniekus, ir rūpēties, lai viņiem ēdienu karte neapniktu. Tas nozīmē, ka allaž jāizmēģina kaut kas jauns, barībai jāmaina ietērps, krāsas un smaržas, lai nerastos vienmuļība. Vīnogā, piemēram, vienīgā barības vērtība ir drusku cukura, pārējais ir ūdens, un tomēr vīnoga reizēm ir nepieciešama kā kārums, kā tīkami satraucoša piedeva pie parastā ēdiena, gluži kā želeja uz bērnu viesību galda. Taču visu laiku jāpatur prātā, ka jebkurš pārspīlējums, jebkura pārliecīga stimulācija ar tām pašām vīnogām var kļūt bīstama.
Reiz mums Dienvidamerikā bija durakuls — viens no visburvīgākajiem tinējpērtiķīšiem. Viņu mēdz saukt arī par pūčpērtiķi, un visai pamatoti, ja varat iedomāties nevis ar spalvām, bet ar kažoku apaugušu pūci. Interesanti piebilst, ka tas ir vienīgais nakts pērtiķis. Šis burvīgais radījums vēl nebija ilgi mitis pie mums, kad zaudēja ēstgribu. Dzīvnieciņam, šķiet, nekas nekaitēja, tas bija vesels, bet uz barību, ko mēs devām, skatījās bez jebkāda prieka, šņakājās ap to bez intereses, dziļā vienaldzībā — gluži kā viesis lepnā restorānā ar nezin kā izslavētu internacionālu virtuvi. Bija skaidrs, ka jāatrod kaut kas, lai uzmundrinātu zvēriņa panīkušo apetīti. Manai sievai ar zināmu alķīmijas palīdzību un par milzu naudu (mēs tolaik atradāmies Matugrosā) beidzot izdevās sadabūt pāris burku konservētu ķiršu. Kad burku atvērām, ieraudzījām, ka saturam nav ne mazākās līdzības ar ķiršiem, kādus mēs tos bijām paraduši redzēt; tie izskatījās kā virkne neizdevušos eglītes rotājuma kreļļu, kas darinātas no tēta samta, un bija tik neganti sarkani, ka pat Sniegbaltīte būtu vilcinājusies tādus bāzt mutē. Taču mūsu durakuls, uzmetis īsu mirkli ellišķīgi sarkanajiem augļiem, laikam nosprieda, ka tam piedāvā īstu debesmannu. Jaunais ēdiens zvēriņu tā sajūsmināja, ka viņš vairs pat neskatījās ne uz ko citu, un mēs notērējām milzumu laika, nemaz nerunājot par naudu, turklāt dabūjām neiedomājami nopūlēties, lai no jauna pieradinātu pērtiķīti pie saturīgākas, kaut arī ne tik košas krāsas barības.
Kad esat dzīvnieku aizvedis projām no savvaļas dzīves, tad viena no grūtākajām problēmām, kas jums jāatrisina, ir pasargāt viņu no garlaikošanās. Lielāko dalu laika dzīvnieki savvajā pavada, meklējot barību, un, kad jūs esat viņiem atņēmis nepieciešamību papūlēties, lai nenomirtu badā, ļoti viegli var sākties garlaikošanās. Tas ir gluži tāpat kā ar cilvēku, kurš, trīsdesmit piecus gadus nostrādājis kantorī vai fabrikā, aiziet pensijā un pēkšņi izjūt dzīves tukšumu. Daudzos gadījumos šāds cilvēks aiz tīrās garlaicības drīz vien nomirst. Dzīvnieki pārcieš kaut ko līdzīgu, tādēļ jāmēģina pret to cīnīties, laiku pa laikam pievienojot barībai kaut ko jaunu, pat ja tam ir maznozīmīga uziturvērtība vai pat tādas nav nemaz, līdztekus, protams, rūpējoties, lai dzīvnieks pamatā saņem barību, kas tam garšo un turklāt ir arī saturīga uzturvielu ziņā. Absolūti ideālā kolekcijā, protams, vajadzētu barot katru dzīvnieku individuāli, lai jūs redzētu, cik barības viņš faktiski uzņem. Daudzos gadījumos, kad dzīvnieki jātur grupās, tas nav iespējams vai arī ir ļoti ,grūti īstenojams. Mēs vismaz savus cilvēkpērtiķus varam barot individuāli un esam konstatējuši, cik ļoti vērtīgi ir, īpaši slimības reizēs, precīzi līdz pēdējai tējkarotei zināt, kādu barību cik lielā daudzumā dzīvnieks dienā uzņem.
Kā jau teicu, savvaļā dzīvnieks daudz laika ik dienu pavada, meklējot barību. Pat ja barība nav diezcik vērtīga, ļoti svarīgs ir pats meklēšanas process. Mēs, piemēram, esam konstatējuši, ka ir ļoti derīgi novietot sīko zīdītāju mītnē satrunējušus baļķus, kam bieži vien ir labs terapeitisks efekts. Tīksme par smaržām, kas plūst no baļķa, pūles to izārdīt, cītīgā pārbaude, vai sapluinl- tajā koksnē un mizās neatradīsies kaut kas ēdams, ļoti labvēlīgi iespaido dzīvnieku psiholoģiski, pat ja viņš par saviem pūliņiem neko barībai neiemanto. Ideāli, protams, būtu barot dzīvniekus desmit vai piecpadsmit reižu dienā, bet tas prasītu tik daudz kopēju, ka šī ideja, lai cik vilinoša, jāatmet kā neekonomiska. Esam tomēr konstatējuši, ka daži dzīvnieki jābaro divas vai trīs reizes dienā. Taču, lai nodarbinātu dzīvnieku grupu, nav nepieciešams viņiem trīsreiz dienā celt priekšā triju ēdienu maltīti. Riekšava graudu vai saulgriezes sēkliņu, piemēram, ko jūs izkaisāt krātiņā, kur atrodas pērtiķi vai vāveres, dzīvniekiem barības ziņā neko sevišķu nenozīmē, toties ļauj tiem ilgi jo ilgi darboties, meklējot graudiņus un vienlaikus savā starpā jautri pastrīdoties.
Kā jau teicu, agrāk zvēru barošanai pievērsa ļoti maz uzmanības, un daudzos zooloģiskajos dārzos vēl šobaltdien dzīvnieku barības sagatavošanā un pasniegšanā nav ne mazākās iztēles. Manuprāt, vissvarīgākie jauninājumi tropu dzīvnieku turēšanā un audzēšanā sākās -ar diētas eksperimentiem un jaunatklājumiem Filadelfijas zooloģiskajā dārzā Redklifa vadībā. Viņa atklājumi ir ārkārtīgi nozīmīgi.
Strādājot zooloģiskajā dārzā, Redklifu pārsteidza, ka parastie tā iemītnieki, kaut arī dzīvoja ilgu mūžu, taču nelaida pasaulē pēcnācējus. Daži trauslākas dabas dzīvnieki gan ēda labi, tomēr viņu vidū bija visai augsta mirstība. Pēc ilgstošas novērošanas viņš atklāja, ka barībai, lai arī, pavirši lūkojoties, tā šķita pati pilnība, tomēr trūkst dažu mikroelementu, sāļu un vitamīnu. Viņš sāka eksperimentēt un beidzot izstrādāja pilulas, kurās atradās visas barībai nepieciešamās piedevas. Šīs pilulas viņš pievienoja parastajai barībai, un drīz vien zooloģiskajā dārzā sāka rasties dabisks pieaugums, uzlabojās dzīvnieku vispārējā kondīcija, paildzinājās mūžs. Vēlāk šos jauninājumus pārņēma Langs un Vakernāgels Bāze- les zooloģiskajā dārzā Šveicē, kur Redklifa atradumu plaši izvērsa un uzlaboja, gūstot teicamus rezultātus, no kuriem visievērojamākais bija gorillas pēcnācēju iegūšana nebrīves apstākļos, kas Eiropā tika sasniegts pirmo reizi.
Kad Bāzeles rezultātus publicēja, tos uzņēma diezgan dažādi; kāda plaši pazīstama Anglijas zooloģiskā dārza direktors, piemēram, man sacīja, ka tās esot «idiotiskas blēņas — barot zvērus tikai ar pilulām», cits gudrs un progresīvs direktors par jauninājumu izteicās: «tīrā ķēmošanās — nedot dzīvniekiem kārtīgu barību, bet piebāzt viņus ar vitamīniem». Nodzīvojušam mūža lielāko daļu kontinentā, man trūkst tās salinieku stingros ietvaros iežņaugtās pašpārliecības, kas dara angļus tik apburoši vienpusīgus. Tādēļ, par spīti faktam, ka visu jauno receptūru atklājusi viena ārzemnieku grupa (amerikāņi) un papildinājusi un uzlabojusi otra (šveicieši), es tomēT sapratu, ka tam ir milzu nozīme un ka ir vērts tam pievērsties tuvāk. Aizbraucu uz Bāzeles zooloģisko dārzu, tā teikt, uz pašu jaunā pasākuma izcelsmes vietu. Viss, ko tur redzēju un ko man pastāstīja Langs un Vakernāgels, mani dziļi ietekmēja, un, atgriezies Džersijā, es nolēmu, ka mēs, cik drīz vien iespējams, sāksim strādāt pēc šīs barošanas sistēmas.
Kopīgi ar mūsu zooloģiskā dārza melderi misteru Le- markānu ilgi un daudz spriedām un prātojām, jo dažas sastāvdaļas bija grūti dabūjamas, tādēļ vajadzēja atrast piemērotus aizstājējus. Beidzot bija gatavs pirmais rausis, kā to nosaucām. Mēs sīki pārrunājām, vai piedevas jādod klaipa, biskvīta vai vēl kādā citā veidā, un pēdīgi vienojāmies turēties pie Bāzeles zooloģiskā dārza metodes, proti, izcept kaut ko līdzīgu plātsmaizei un sagriezt to apmēram collu garos un puscollu platos gabaliņos. Langs tika brīdinājis: ja mani dzīvnieki esot tādi paši kā viņējie, tie fanātiski pretošoties jauno elementu uzņemt savā ēdienkartē. Viņam daudzos gadījumos esot vajadzējis dzīvniekus vārda vistiešākajā nozīmē izbadi- nāt, pirms tie bijuši ar mieru kaut nogaršot jauno vielu. Toties tagad viņiem visiem tā varen patīkot.
Langa prognoze izrādījās pilnīgi pareiza; mūsu dzīvnieki izturējās pret jauninājumu ar tādām drausmām un pretīgumu, kādu izrādītu jebkurš misionārs, ja tam piedāvātu sautētu cilvēka gaļu mērcē. Redzēdami tik nesalaužamu stūrgalvību, mēs sākām domāt, ka varbūt mūsu rausis garšo citādi nekā Langa rausis; vai tādēļ, ka dažas sastāvdaļas mums bija atšķirīgas, rausis būtu kļuvis nebaudāms? Mēs gluži kā pavāru konkursa žūrijas komisija stūķējārn mutē abējus cepumus un salīdzinājām garšu. Mums iikās, ka mūsu cepienam ir laba garša un tīkama riekstu un biskvītu, smarža. Mums visiem tas šķita gaužām pieņemams. Taču mūsu atzinība vēl nenieka nenozīmēja. Dzīvniekiem cepums likās nebaudāms, un tas izšķīra visu. Vienīgais, ko varēja darīt, bija pievienot kādu īpašu garšu, lai padarītu rausi pievilcīgāku.
Gandrīz visas piedevas, ko varējām izprātot, cepšanas procesā sadegtu. Un, kad es jau domāju, ka nekas vairs nav atrodams, mums iešāvās prātā kādas vecumvecas zāles ar anīsa smaržu, kuras kopš seniem laikiem izmanto par ēsmu zvēru ķeršanai slazdos un suņu zagšanai. Mēs tās izmēģinājām, un, mums par lielu prieku, anīsa smarža cepot neizzuda. Noslaucījusi drupačas no lūpām, visi vienprātīgi nospriedām, ka jaunais cepums tagad ir ļoti garšīgs. Par laimi, arī dzīvnieki atzina to pašu. Tagad nevaram vien nopriecāties, nolūkojoties, kā, piemēram, viens no mūsu gorillām, kad tam pasniedz trauku, kas krautin piekrauts ar dažādiem gardumiem, sākot ar vīnogām un beidzot ar jēlām olām, iegrūž resno, melno rādītājpirkstu barības kaudzē un rūpīgi izlasa cepuma gabaliņus, lai apēstu tos vispirms, piedevām ņurdēdams un rūkdams kā lavīna, kas allaž norāda, ka gorilla ir ļoti apmierināts.
Līdztekus šim cepumam sagatavojām arī īpašu variantu plēsīgajiem dzīvniekiem un apsmidzinājām ar šo sajaukumu gaļu un pārējo barību, ko dodam lauvām un servaliem. Mūsu apstākļos tam bija ļoti liela nozīme. Džersijā daudzus bullīšus nokauj tūliņ pēc piedzimšanas vai dažas dienas vēlāk. Pirms mēs bijām ieradušies salā, šos vērtīgos olbaltuma krājumus gluži vienkārši apraka zemē, jo teļi bija par jaunu, lai tos izmantotu gaļai, turklāt tiem mēdz būt dzelteni tauki, kas nezin kādēļ padara tos pārdošanai nederīgus. No mūsu viedokļa tā bija necerēta laime, jo nozīmēja, ka mēs par baltu velti iegūstam gandrīz neierobežotus svaigas gaļas resursus. Sāda iespēja izbarot zvēriem tikko kautu lopu gaļu ar visiem kauliem, ādu un kuņģi, protams, bija lieliska. Tomēr mēs drīz vien atskārtām, ka mazo teliņu gaļā nav tik daudz barības vielu, īpaši vitamīnu un minerālvielu, cik mēdz būt pieauguša zirga vai liellopa gaļā. Plēsoņām domātās piedevas, ko sākām pievienot barībai, satur tieši šos trūkstošos elementus.
Barība un slimības ir savā starpā cieši saistītas: sāciet tikai dzīvniekiem dot nepiemērotu vai tādu barību, kurā trūkst vajadzīgo vitamīnu vai minerālvielu, jūs jo plaši atvērsiet durvis dažādām slimībām. Raksturīgs piemērs ir tā sauktā krātiņa paralīze, kurai, kā vēlāk noskaidrojās, ar krātiņu nav nekāda sakara.
īpaši Jaunās pasaules primātu vidū, bet atsevišķos gadījumos arī Vecās pasaules primātiem, ir visai izplatīta dīvaina lienošās paralīzes forma, kuru neviens neprata izārstēt. To iesauca par krātiņa paralīzi, jo pastāvēja nepierādīts uzskats, ka tā rodas no dzīvnieku ieslodzīšanas nelielos krātiņos, kur viņiem nav iespējas pietiekami izkustēties. Domāja, ka muskuļi no mazkustības atrofējas. Taču es ievēroju, ka sērga uzbrūk arī pērtiķiem, kuri uzturas lielos krātiņos, un tas šķita norādām, ka īstais nelaimes cēlonis meklējams barībā.
Kamēr es vēl vācu dzīvniekus, šī sērga bija visplašāk izplatītā un draudīgākā gūstā dzīvojošu primātu vidū, jo šķita neizdziedināma. Tā parasti sākās dzīvniekam pakaļkājās un gurnos. Slimais pērtiķis pārvietojās šļūceniski un vispār negribēja daudz kustēties. Pēc laiciņa paralīze pilnīgi pārņēma pakaļkājas, izplatījās tālāk uz augšu un padarīja visu ķermeni kustēties nespējīgu. Taču dzīvnieku parasti nogalināja, pirms bija iestājusies šī stadija, jo, kā jau teicu, kaite tika uzskatīta par nedziedināmu. Vācot dzīvniekus Dienvidamerikā, es ne vienreiz vien saskāros ar šo slimību, sasirga arī mani pērtiķi, un atgriezies pārrunāju šo tematu ar vienu no tiem nedaudzajiem saprātīgajiem veterinārārstiem, kurus pazīstu. Nav grūti atrast prasmīgus veterinārķirurgus, bet isti saprātīgi veterinārārsti ir tāds pats retums kā teiksmainie vienradži. Šī ārste ieteicās, ka slimība varētu izcelties no fosfora trūkuma barībā. Pārbaudījām pērtiķu ēdienkarti un konstatējām, ka fosfora barībā pietiek.
— Varētu būt, — sacīja ārste, — ka pērtiķu organisms kaut kāda iemesla dēļ nespēj fosforu izmantot.
Viņa ieteica injicēt D3 vitamīnu, apgalvojot, ka tas palīdzēs izmantot fosforu. Tieši tobrīd mums neviens pērtiķis ar paralīzi neslimoja, tādēļ es informāciju gan uzklausīju, bet vēlāk aizmirsu.
Aizmirsu līdz tam brīdim, kad biju jau apmeties Džersijā un man radās iespēja to izmēģināt. Mums bija rudais- mērkaķis no Rietumāfrikas, skaists rūsganmelns dzīvnieks ar slaidiem locekļiem. Tas saslima ar paralīzi, kas progresēja ļoti strauji. īsā laikā mērkaķiene bija pilnīgi paralizēta, nemaz nespēja patstāvīgi kustēties; viņa gan vēl elpoja, arī ēda un dzēra, ja mēs pacēlām un pieturējām viņas galvu. Tad es atcerējos ārstes padomu un steigšus sagādāju D3 vitamīnu. Mums nebija pieredzes tā lietošanā, bet, tā kā preparāts tiek uzskatīts par nekaitīgu, es iešļircināju mērkaķienei trieciendevu. Slimība bija jau tik tālā stadijā, ka šī deva vārda tiešā nozīmē varēja viņu tikai vai nu nogalināt, vai glābt. Biju ļoti pārsteigts, redzot, ka četrdesmit astoņu stundu laikā dzīvnieks jūtami atlaba. Iešļircināju tam vēl vienu, drusku mazāku devu. Nākamajā nedēļā mērkaķiene jau sāka kustināt locekļus un pēc mēneša draiskuļojās pa krātiņu ar tādu enerģiju un ioie de vivre [1] , it kā tas nepavisam nebūtu tas pats novārgušais, nekustigais dzīvnieks, kas atradās uz nāves sliekšņa.
Šī ļaunā sērga ļoti bieži uzbruka pundurpērtiķiem, un tie gandrīz vienmēr aizgāja bojā, jo ir sevišķi trausli un vāri. Agrāk jau pirmie šo dzīvnieku šļūcošie soļi nozīmēja tiem drošu nolemtību nāvei. Tagad pietiek nekavējoties iešļircināt D3 vitamīnu un visas briesmas ir novērstas. Protams, salīdzinājumā ar pundurpērtiķu dzīvsvaru Da vitamīna nepieciešamā trieciendeva ir ļoti liela, un dzīvniekiem nav viegli to izturēt. Taču šāda ārstēšana nozīmē dzīvības glābšanu, un mēs bijām spiesti to darīt. Tagad, par laimi, D3 vitamīnu iespējams iedot bez injekcijas, mēs to pievienojam barībai. Ir gaužām patīkami apzināties, ka tā sauktā krātiņa paralīze pieder pagātnei, jo grūti iedomāties vēl mokošāku situāciju kā nevarīgi noraudzīties it kā veselā dzīvniekā, kura ķermeni pakāpeniski savā varā pārņem nāve, un nespēt viņam palīdzēt.
Cik svarīgas ir visas šīs piedevas, ko pievienojam parastajai barībai, to rāda mūsu jaundzimušo dzīvnieku skaits. Jebkurā dzīvnieku kolekcijā barošana ir ārkārtīgi nozīmīgs faktors, ja vēlaties iegūt labus rezultātus dzīvnieku pavairošanā, un tieši vairošanas un audzēšanas rezultāti ir ļoti svarīgs, ja vien ne pats svarīgākais aspekts mūsu darbā. Esmu šeit centies parādīt, ka dzīvnieku barošana nav tik vienkāršs un elementārs uzdevums, kā, pavirši lūkojoties, varbūt šķiet. Vēl joprojām mēs nezinām ļoti daudz atbilžu tam, kas nepieciešams gūstā turētam dzīvniekam. Tas tādēļ, ka mums trūkst zināšanu par dzīvnieku barību savvaļā. Nav taču noslēpums, ka daži dzīvnieki noteiktos gadalaikos uzmeklē vietas, kur var ielaizīt īpašas minerālvielas vai sāli, un ēd noteiktus augļus, ogas vai sēnes un piepes, bet mums nav ne jausmas, cik svarīgi tas ir viņu veselībai. Pagaidām mēs vēl tikai mācāmies, ka barībā, ko dodam dzīvniekiem, kaut arī tā ir pietiekami daudzveidīga, lai uzturētu dzīvniekus sveikus un veselus, tomēr dažkārt trūkst vajadzīgo vitamīnu un sāļu. Un varbūt tieši tas izšķir dzīvnieka mūža ilgumu, viņa vispārējo veselības stāvokli, labsajūtu un vairošanās potenciālu.
Saprazdami, kādi neizzināti plašumi šajā jomā paveras pētījumiem, mēs nesen ar Freinda fonda (Amerikā) dāsnā ziedojuma palīdzību iekārtojām uzturzinību laboratoriju.
Mūsu vispirmais darbs ir sīki pārbaudīt līdzšinējo uzturu, lai precīzi izzinātu tā saturu. Līdztekus centīsimies apkopot maksimālu informāciju par dzīvnieku uzturu savvaļā un tā sezonālajām variācijām. Tādā veidā ceram iegūt materiālu salīdzināšanai, iespēju uzlabot dzīvnieku barību, papildinot to ar nepieciešamajiem un līdz šim trūkstošajiem vitamīniem un sāļiem, un atklāt optimālo veidu, kā papildvielas pievienot barībai. Lai to realizētu, mēs sākam iekārtot dēstu audzētavu, kurā esam paredzējuši kultivēt speciālus krūmus, ieaudzēt vajadzīgos dārzeņus, augļus un lakstaugus. Ja konstatējam, ka dzīvniekam uzturā nepieciešami noteikti vitamīni vai sāļi, un ja varam tos iedot ar augiem vai augļiem, kas dzīvniekam garšo, tad tas acīm redzami ir vērtīgāk nekā iebarot dzīvniekam šīs vielas no zāļu pudelītes. Bez tam šādā veidā var atklāt daudz jaunu lakstaugu, krūmu, dārzeņu un augļu, kas dzīvniekam garšo. Tie var noderēt par labām piedevām pat tad, ja tiem nepiemīt izcila barības vērtība, jo tie kuplina un daudzveido uzturu un, īpaši slimības reizēs, var kļūt par teicamiem stimulantiem.
Tikpat nepieciešami ir izzināt — un mēs ceram to savos brīvdabas pētījumos panākt •—, kurā gadalaikā un kādēļ tieši tad dzīvnieki meklē īpašu barību. Vai viņi to dara tādēļ, ka šīs barības vielas tikai tad iegūstamas, vai arī meklē tās tādēļ, ka tieši tajā periodā — kaut tās dabūjamas augu gadu — tām piemīt kaut kas sevišķs? Piemēram lieti noder monofāgais koala jeb lāčsomainis. Tas pārtiek tikai no divu eikaliptu sugu lapām. Noteiktos gada periodos koala pārorientējas no x sugas uz y sugu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka x sugas koka dzinumi un jaunās lapas šai laikā satur nāvējošā daudzumā zilskābi.
Tikpat vitāli svarīgi ir vairāk uzzināt par savvaļas dzīvnieku ēšanas parašām, jo vienas sīkas sastāvdaļas trūkums barībā spēj panākumus pārvērst neveiksmē. Nepārspīlēšu, teikdams, ka dzīvniekiem savvaļā dažkārt piemīt ļoti ērmoti niķi attiecībā uz barību. Bija, piemēram, zināms, ka pundurpērtiķi ēd gan kokuvardes, ķirzakas, mazus putnēnus un olas, gan arī augļus un pumpurus. Tikai pavisam nesen atklātas vēl divas ļoti pārsteidzošas sastāvdaļas viņu ēdienkartē: koku sula un kaut kas pavisam neiedomājams, proti, sikspārņi. Koku sulu dzīvnieki iegūst, izgraužot caurumus zaros un laizot sulu, kas sūcas no brūces. Sikspārņus viņi medī koku dobumos, kur tie dienā uzturas.
Ja pastāv iespēja, ka mēs gūstā izaugušus dzīvniekus kādreiz palaidīsim brīvībā vai nu tādā vietā, kur tie izmiruši, vai arī lai papildinātu samazinājušos populāciju, tad barības jautājums iegūst īsti vitālu nozīmi. Ilustrācijai varam izmantot mazliet komisku, tomēr visai ticamu piemēru: pūce, kas septiņas paaudzes kultivēta nebrīvē un barota tikai ar baltajām pelēm, palaista savvaļā, nomirtu badā, ja sastaptu tur vienīgi pelēkās peles. Prātā jāpatur vēl viens aspekts: savvaļā uzturvielas atrodamas daudz mazākā daudzumā, nekā labi kopts dzīvnieks saņem nebrīvē. Ļoti iespējams, ka pirms palaišanas brīvībā dzīvnieki jāsagatavo, liekot tiem ieturēt stingru diētu, kā tiek darīts ar sportistiem, kurus gatavo olimpiādēm. Tās visas ir nākotnes problēmas, bet dzīvnieku sugu saglabāšanā nākotne diemžēl drausmīgā ātrumā pārvēršas par pagātni. Tādēļ mēs jau tagad sākam nodoties šo jautājumu pētīšanai.
Ekonomēt ar pārtiku ir aplam. Protams, šo to var aizstāt. Ja atklājam, ka burkānos ir vairāk labuma nekā siltumnīcā augušās vīnogās, mēs sākam barot dzīvniekus ar burkāniem, jo tie ir lētāki. Tomēr nedrīkst vīnogas atmest pavisam. Tās noder, ja ne vairāk, tad kā aperitīvs pirms maltītes ēstgribas veicināšanai. Ikviens, kas savā laikā gulējis slimnīcā, man piekritīs: lai cik zinātniski sabalansēti, barojoši.un vitamīniem bagāti ir slimnīcas ēdieni, tiem tomēr trūkst tās gardēdības piedevi- ņas, kas kairina un tīksmina garšas kārpiņas. Un, ja jums ir darīšana ar savvaļas dzīvnieku kolekciju, ir ļoti svarīgi, lai jūs pastāvīgi atcerētos savu dzīvnieku garšas kārpiņas.