Zebiekste… Daži stāsta, ka viņa apņemoties caur ausi, bet mazuļus dzemdējot pa muti, turpretī citi apgalvo, ka viņa apņemoties caur muti, bet mazuļus dzemdējot pa ausi.
T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem
Plašā literatūrā par mājdzīvnieku turēšanu sīki un pamatīgi aprakstīts viss lidz pēdējai detaļai. Barošana, vairošana, iedzimtība, ģenealoģija, izplatība, tirgus vērtība, patoloģija, dresūra utt. sen bijuši nopietnas pētniecības objekti un kļuvuši par iespaidīgas zinātnes nozarēm. Turpretī pieredze, kā turēt savvaļas dzīvniekus zooloģiskajos dārzos, nevar lepoties pat ar pamatnorādījumiem; vienīgā informācija ir dažādi vairāk vai mazāk sakarīgi vienkopus savākti padomi un nedaudzi fakti.
H. Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārzā
Irbes… Biežie dzimumsakari tās novārdzina. Tēviņi cīnās par mātīti, un pastāv doma, ka uzvarētājs izmantojot uzvarēto kā mātīti. Dzimumtieksme tā nomoka mātītes, ka tās apaugļojas pat tad, ja vējš pūš no tās puses, kur atrodas tēviņi.
T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem
Savos pētījumos par kalnu gorillu dzīvi savvaļā Kabaras apvidū G. B. Šallers (1963) konstatējis gorillu vidu 40 līdz 50 procentu mirstību pirmajos sešos dzīves gados. Visaugstākā mirstība ir tieši pirmajā dzīves gadā. Šai sakarā jāatgādina, ka gandrīz vienīgais gorillas ienaidnieks ir cilvēks.
II. Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārzā
Etele un Bernards atgriezās no medusmēneša un atveda līdzi savu dēlu un mantinieku — jauku, resnu puišeli, vārdā Ignācijs Bernards.
Deiziļa Ešlorde. Jaunie viesi
Varbūt tas šķiet pats par sevi saprotams, tomēr jāteic, ka saderīga dzīvnieku pāra iegūšana un abu iepazīstināšana ir svarīgākais priekšnoteikums sekmīgai vaislošanai. Daudzi domā, ka vajag tikai attiecīgās sugas tēviņu un mātīti iesprostot kopā vienā krātiņā, bet īstenībā tas viss ir daudz sarežģītāk. Kāzu sarīkošana lāgiem prasa ļoti lielas pūles, tomēr, ja dzīvnieku suga sāk izmirt, radniecības līnijas jāpārbauda tikpat rūpīgi, kā izraugoties līgavas un līgavaiņus no karaliskām dzimtām. Var gadīties, ka jūs ar milzu izdevumiem un pūliņiem iegūstat kādam dzīvniekam partneri un tad konstatējat, ka abi dzīvnieki neieredz viens otru ne acu galā vai, kas ir vēl ļaunāk, samierinās viens ar otra klātbūtni un uzsāk vienmuļu kopdzīvi, kurā nav nekā interesanta. Ja viņi izrāda viens pret otru skaidru nepatiku, jūs vismaz esat skaidrībā pair stāvokli, bet, ja tie sāk dzīvot kopā kā labi draugi, jūs paliekat neziņā. Vai šī savstarpējā ieder tība kādreiz izveidosies par dziļākām jūtām? Vai beigas būs laimīgas? Jūs uzdodat sev šos jautājumus tikpat nopietni, kā to dara sieviešu žurnāla redaktors, sākot publicēt jaunu romānu turpinājumos.
Reizēm notiek tā, ka vienīgais dzīvnieku pāris, kas ir jūsu rīcībā, izrādās nesaderīgs. Tad jūs darāt visu, kas vien ir jūsu spēkos. Mums tā gadījās ar baltajiem ausfa- zāniem. Ar kāda holandiešu tirgoņa starpniecību mēs no Pekinas zooloģiskā dārza nopirkām divus pārus šo skaisto un ārkārtīgi reto putnu. Šās sugas pārstāvju īstais skaits savvaļā nav zināms; daudz to nekad nav
bijis, un jādomā, ka tie ir vai nu pavisam iznīkuši, vai katrā ziņā ļoti nopietni apdraudēti visā pasaulē. Mūsu putni bija pirmie, kas ievesti no Ķīnas kopš 1936. gada. Ap to laiku, kad mēs saņēmām savējos, nebrīvē eksistēja tikai piecpadsmit baltie ausfazāni, turklāt lielākā daļa jau bija par vecu sugas turpināšanai vai kaut kādu citu iemeslu dēļ nevairojās. Tātad bija ārkārtīgi nepieciešams iegūt pēcnācējus no abiem mūsu pāriem un tā izveidot zināmu pamatfondu šo skaisto putnu vairošanai.
Kad putnus saņēmām, viens gailis bija aizdomīgi rāms, gandrīz letarģisks. Divdesmit četras stundas vēlāk viņš bija pagalam. Sekcija uzrādīja aspergilozi, sēnīšslimību,' kas attīstās plaušās un pagaidām nav izārstējama. Mums tātad palika viens gailis un divas vistas, taču gailis interesējās tikai par vienu vistu. Kā jau parasti mēdz notikt, tieši šī vista nobeidzās, nespēdama izdēt pirmo olu. Nu mums bija vairs viens pats pāris, turklāt nesaderīgs. Mūsu iespējas ieaudzēt baltos ausfazānus nebrīvē saruka gandrīz līdz nullei.
Un tad atgadījās pēdējā nelaime: gailis naktī no kaut kā nobijās, sapinās stieplēs un smagi ievainoja kāju. Viņš stipri kliboja, un mēs skumīgi prātojām, ka šādā stāvoklī viņš nespētu aplēkt vistu pat tad, ja atklātu viņā kādu līdz šim nepamanītu pievilcību. Taču, mums par lielu pārsteigumu, vista viņam piepeši iepatikās un nezin ar kādu akrobātisku triku palīdzību viņam izdevās to aplēkt. Un vista izdēja pirmās olas, skaitā deviņpadsmit, no kurām audžumāte — pundurvistiņa — laimīgi izperēja trīspadsmit fazānēnus. Pundurvistiņa pirms tam saņēma veselu antibiotisko vielu kursu, lai mēs justos droši, ka viņai nav nekādu slimību, ar kurām viņa varētu inficēt savus audžubērnus. Pamazām putnēnu skaits vairojās. Mūsu pirmais uzdevums, cenšoties nodrošifiāt balto ausfazānu kontrolētu vairošanos, bija nostabilizēt vaislas pārus — aizdevuma veidā — Vašingtonas, An- tverpenes un Rietumberlīnes zooloģiskajos dārzos, Fazānu trestā un Klēras zooloģiskajā dārzā. Kopš tā laika pie mums izperēti un izaudzēti 112 putni, un tagad domājam, ka varam uzdrīkstēties pārdot vaislas pārus izraudzītiem zooloģiskajiem dārziem un putnaudzētājiem. Šādi iegūtā nauda tiek iemaksāta speciālā rēķinā, kas ' paredzēts, lai iegādātos retus dzīvniekus tresta kolekcijai vai arī lai uzlabotu šādu dzīvnieku dzīves apstākļus. Tātad baltie ausfazāni tagad palīdz citiem dzīvniekiem, kuriem draud tikpat neapskaužams liktenis savvaļā.
Precības un mazuļu ieņemšana dzīvniekiem ir neiedomājami sarežģīta problēma. Gluži neatkarīgi no pašu dzīvnieku patikas vai nepatikas vērā jāņem daudzi citi aspekti. Vai attiecīgie dzīvnieki savvaļā ir vientuļnieki un sastopas vienīgi kāzu laikā? Ja tā, tad gūsta apstākļos rodas īpašas problēmas. Piemēram, mums vērīgi jāuzmana, kad mūsu Āfrikas civetas mātītēm sākas kāzu laiks, jo tās parasti, izņemot kāzu laiku, dzīvo pa vienai. Tikai kāzu laikā mēs ielaižam tēviņu pie viņas krātiņā. Pārojoties civetu tēviņš, tāpat kā to mēdz darīt tīģeri, iekož mātītei kaklā, un tikai pēc brūcēm mātītes kaklā mēs varam spriest, ka pārošanās notikusi. Tad steigšus aizvācam tēviņu, pirms abu starpā izcēlies nopietns kautiņš.
Ja mums gadās saderīgs pāris, kas laimīgi dzīvo kopā, bet nerada pēcnācējus, mēs sākam gudrot, ko esam darījuši aplam; ja vien dzīvniekiem nav kaut kādu fizisku trūkumu, kuru dēļ tie nespēj vairoties, tad kļūdu esam pieļāvuši mēs — vai nu barošanā, vai sagādājot dzīvniekiem nepiemērotus dzīves apstākļus. Senāk daudziem dzīvniekiem piedēvēja nespēju vairoties vai arī uzskatīja, ka tas ļoti grūti panākams, it kā vaina būtu meklējama dzīvniekos, nevis cilvēkos, kas nosaka un kontrolē savu gūstekņu dzīvi. Bija laiki, kad uzskatīja, ka esot neiespējami nebrīvē vairot tādus dzīvniekus kā, piemēram, degunradži vai nīlzirgi, bet pēdīgi tomēr atrada īsto pieeju, un tagad tie aug un vairojas, ka tīrais prieks. Jāpiebilst, ka tas, ko es saucu par pieeju, varbūt izklausās pārlieku vienkārši. Esmu allaž turējies pie uzskata: ja ir atrisinātas pamatproblēmas (teiksim, uzturs un piemēroti dzīves apstākļi zilajam valim), tad nav tādu dzīvnieku sugu, ko nebūtu iespējams turēt un kontrolēti vairot, kad atrasta pareizā pieeja. Pieeja var izpausties visā, sākot ar pareiza partnera izvēli un beidzot ar piemērotu atnešanās vietu, pareizu uzturu, pareizām barības piedevām mātītes grūsnības laikā un pat ar tādiem sīkumiem kā pareizu daudzumu resnu stiepļu, kur dzīvniekam šūpoties. Pieeja jāatrod; un tā jāatrod cilvēkam ar savu atjautu, jo dzīvnieki paši palīgā nenāk.
Liels ir gandarījums, ja beidzot esat atradis īsto pieeju, visu līdz pēdējam sīkumam izdarījis, kā nākas, un tad redzat, ka jūsu pūliņi vainagojas ar panākumiem. To es piedzīvoju ar diviem ļoti atšķirīgiem dzīvniekiem, turklāt viss norisinājās apbrīnojami ātri un izvērtās par notikumu, par kuru varam stāstīt lepodamies. Pirmais bija kailpieres ibiss, bet otrs — Jamaikas hutija, neliels grauzējs, kas dzīvo šajā Vestindijas salā. Abiem šiem dzīvniekiem savvaļā draud iznīcība, tādēļ jo svarīgāk bija izveidot vaislas kolonijas nebrīvē.
Kailpieres ibisa nākotne savvaļas dzīvē ir, maigi izsakoties, drūma, un pastāv gaužām niecīgas izredzes, ka šī suga saglabāsies. Tas ir vidēja lieluma ibiss ar garu, liku knābi, svinīgu melnu spalvu tērpu, kas spilgtā gaismā vizuļo zaļā un purpura tonī, ar kailu, iesarkanu fiziono- miju un ērmotu garu spalvu cekulu, kas rada iespaidu, ka putns būtu uzlicis galvā spalvu parūku, kura tam noslīdējusi uz pakauša, atsedzot platu, pliku pieri. Šie putni mitinās kolonijās uz klinšu radzēm, kur taisa-ligzdas un perē putnēnus. Savā laikā kailpieres ibisi bija izplatījušies no Vidējiem austrumiem pāri Ziemeļāfrikai līdz Eiropai, sasniedzot Šveici. Uzbrukumi viņu ligzdām (jo mazie putnēni tika uzskatīti par izcilu delikatesi) un vēlāk gan pieaugušo putnu, gan jaunuļu indēšana ar DDT un citām ķimikālijām tik stipri deldēja viņu skaitu, ka tagad atlicis vairs apmēram 500 pāru. Zināmas ir tikai divas ligzdošanas vietas: viena Ziemeļāfrikā, kur putnu skaits strauji mazinās (acīmredzot ķimikāliju ietekmē), turklāt šās ligzdošanas vietas nākotni apdraud aizsprosta būve, otra vieta gaužām nelaimīgā kārtā atrodas Eifratas krastā tieši -Biredžikas pilsētiņas vidū.
Senos laikos putni te bija zināmā mērā aizsargāti, jo viņu ailidošanu un ligzdošanu svinēja kā lielus svētkus. Taču, Biredžikai augot un izplešoties, iedzīvotāji kļuva «civilizētāki» un «gudrāki» un svētkus vairs nerīkoja. Ļoti īsā laikā putni no ielīksmotajiem kļuva par apgrūtinājumu, jo bija neuzvedīgi un apgānīja pilsētiņas iedzīvotājus, kas naktīs gulēja uz savu namu jumtiem. Puikas apmētāja ar akmeņiem mazuļus, kuri atradās ligzdās klinšu nokarēs, bet apkārtējie tīrumi (kur pieaugušie ibisi darbojās cilvēku labā, uzlasīdami un apēzdami kukaiņu kāpurus) tika bagātīgi nokaisīti ar insekticīdiem. Kaut arī Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība un Vispasaules savvaļas dzīvnieku fonds cenšas pārliecināt vietējos iedzīvotājus, ka šie putni jāsaudzē, izredzes ir gaužām vājas, jo vislielākajā kolonijā atlikuši vairs tikai 250 putni. Vienīgās nākotnes cerības ir izstrādāt vairošanas programmu nebrīvē un vēlāk palaist putnus brīvībā kādā no viņu agrākajām apmešanās vietām, varbūt Šveicē vai Ziemeļāfrikā.
1972. gadā mēs iepirkām divus šo ibisu pārus no Bāzeles zooloģiskā dārza. Tie bija jaunuļi, kas, tikko pieauguši, nesekmīgi mēģināja ligzdot. Pašai ligzdai nebija diezcik laba konstrukcija, turklāt izrādījās, ka izdētās olas nav apaugļotas. Drīz pēc tam, kad uzzinājām, cik liela nelaime ibisiem draud savvaļā, nolēmām nopietni nodoties to audzēšanai; savā programmā paredzējām vispirms nostabilizēt šo sugu nebrīvē un vēlāk padomāt par putnu pārvietošanu savvaļā. Tā izlēmuši, 1975. gadā iegādājāmies vēl divus pārus no Telavivas universitātes.
Visai drīz konstatējām, ka aviārijs, kurā bijām putnus novietojuši, vismaz no pašu putnu viedokļa, nebija tiem piemērots. Sapratām: ja gribam gūt panākumus, mums. pirmkārt, jāizveido augstāks aviārijs un, otrkārt, jāsagādā putniem klints nokare, kur būvēt ligzdas. Tā kā līdzekļu šāda projekta realizēšanai mums nebija, iepazīstinājām ar savu plānu radniecīgu organizāciju Amerikā un saņēmām no tās dāsnu dotāciju. Mūsu pirmais solis bija aizrakstīt uz visas pasaules zooloģiskajiem dārziem, kam piederēja vai bija piederējuši kailpieres ibisi, lai izzinātu panākumus putnēnu izperēšanā un iegūtu to aviāriju rasējumus, kuros putni turēti. Lielākā daļa saņemtās informācijas līdzēja ļoti maz un bija pretrunīga, mēs nespējām atrast divus zooloģiskos dārzus, kur šie putni būtu turēti vienādos apstākļos. Dažuviet acīm redzami nepiemērotos apstākļos tie tomēr bija perējuši, turpretī citur, kur apstākļi šķita labāki, tie ligzdojuši nebija. Mums atlika vienīgi pašiem konstruēt ligzdošanas vietu, kāda mums šķita vispiemērotākā, un cerēt, ka putniem tā būs pa prātam.
Mūsu konstrukcija, kad bijām to pabeiguši, veidoja 40 pēdas garu, 20 pēdas platu un 12 pēdas augstu aviāriju. Stiegrojumā ielaidām sešas pēdas augstus un trīs pēdas platus stikla paneļus noteiktos intervālos, bet aizmugurē samūrējām raupjus granīta bluķus kā radžainu klints sienu. Ik pa gabaliņu klintī bija iekārtotas dažāda veida vietas ligzdu taisīšanai. Tā kā vietas, ko ligzdu būvēšanai šie putni bija izraudzījušies citos zooloģiskajos dārzos, bija tik dažādas un atšķirīgas, mums likās visprā- tīgāk parūpēties par iespējami dažādiem variantiem. Vienā vietā iebūvējām dabiskas dzegas (ar slīpumu uz klints sienas pusi, lai olas vai mazie putnēni nenoveltos zemē); citās vietās granītā tika iemūrētas koka kastes ar vaļēju augšu un trim sānu sienām.
Kad šis komplekss ar lielo dīķi, klinti un plašo telpu lidošanai bija pabeigts, tas mums šķita ideāls. Atlika vienīgi noskaidrot, vai arī putniem tas liksies tikpat labs. Spriežot pēc tā, kā viņi laidelējās šurp un turp, šad tad notupdamies uz klints un pārbaudīdami ligzdošanas vietas, visu laiku kaut ko cits citam murminot savā ērmīgajā, gulgojošā valodā, varēja domāt, ka viņi ir apmierināti. Un tad, vēl lāgā neizpētījuši visu jaunā krātiņa ģeogrāfiju, viņi sāka stiept materiālu ligzdu taisīšanai uz šim nolūkam iebūvētajām kastēm. Elpu aizturējuši, mēs vērojām, kā viņi sagatavoja divas ligzdas un iedēja tur septiņas olas. Tā kā dējējas bija jaunās mātītes, mēs cerējām, ka varbūt mums laimēsies un izdosies no šīm septiņām olām izaudzēt pāris putnēnu, bet, kad pāršķīlās visas septiņas un vecāki izaudzēja sešus putnēnus (septītais bija vārgulis un drīz aizgāja bojā), būtu pārāk pieticīgi sacīts, ja teiktu, ka mēs bijām sajūsmā. Tas nozīmēja, ka ar vienu izdevušos perējumu esam gandrīz divkāršojuši savu koloniju, un perspektīva kādreiz nākotnē īstenot brīvē palaišanas programmu vairs nelikās tik nereāla.
Mums ļoti laimējās arī ar Jamaikas hutijām; šoreiz, tāpat kā nule minētajā gadījumā, panākumu pamatā bija laimīgi atšifrēta pareizā formula krātiņa veidojumam. Savas hutijas mēs ieguvām visai sarežģītā aplinku ceļā. Ikviens saprātīgs zooloģiskā dārza direktors plaši sarakstās ar daudziem cilvēkiem dažādās pasaules malās, cerot, ka varbūt kādā jaukā dienā tie varētu sagādāt kārotus retus dzīvniekus. Man pašam (tā kā cilvēki lasa manas grāmatas un pēc tam raksta vēstules) ir milzīgi izvērsta korespondence. Starp citiem manu vēstuļu partneru vidū bija kāda misis Nella Burke, kura man viendien atrakstīja no skaistās Jamaikas salas. Misis Burke stāstīja, ka viņai patīkot manas grāmatas, un piebilda (ļoti neapdomīgi), ka viņa būtu laimīga, ja varētu palīdzēt man iegūt kādu Jamaikas dzīvnieku, kas man liktos iekārojams. Savu piedāvājumu viņa droši vien bija izteikusi spontānā labestības uzplūdā, un esmu pārliecināts, ka viņa to rūgti nožēloja, kad saņēma manu atbildes vēstuli, kurā jautāju, vai viņai nebūtu iespējams sagādāt man dažas Jamaikas hutijas. Taču Nella Burke neatkāpās no izteiktā piedāvājuma un ar savas draudzenes Mērijas Makfārleinas palīdzību ķērās pie hutiju medīšanas.
Vispirms viņai vajadzēja izgādāt oficiālu atļauju, jo hutijas pieder pie nedaudzajiem Jamaikas savvaļas zīdītājiem, kuri kā apdraudēti savvaļas dzīvnieki atrodas stingrā likuma aizsardzībā, tomēr pastāvīgi tiek medīti un lietoti uzturā (diemžēl tik ačgārns stāvoklis ir ne tikai Jamaikā vien). Pēc tam abas dāmas nolīga mednieku ar daiļskanīgu vārdu Ferdinands Freitors. Pēc zināma laika, visiem (arī pašam Ferdinandam Freitoram) par izbrīnu un pārsteigumu, viņam izdevās sagūstīt trīs dzīvas hutijas: māti, tēvu un mazuli. Nella Burke jau bija no manis saņēmusi biezu žūksni instrukciju, kas viņu sagatavoja šai neticamajai (vismaz man tā šķita) iespējai, līdz ar precīziem rasējumiem ceļojuma krātiņam, kuri droši vien būtu kļuvuši par iemeslu misis Burkes apcietināšanai, ja būtu atrasti viņas bagāžā. Pēc lielām pūlēm un grūtībām hutijas beidzot tika iesprostotas krātiņā un nosūtītas uz lidostu. Saņēmu no Nellas Burkes šādu telegrammu: (Hutijas ieradīsies Londonas lidostā ar reisu BEA XXX. Ņemiet par labu. Nella.»
Bijām sajūsmināti, saņemot visas trīs hutijas lieliskā stāvoklī un, šķiet, garā lidojuma nenokausētas un neizbiedētas. Tās izskatījās kā lielas zaļganbrūnas jūrascūci- ņas un ļoti amizanti gāja, zvalstīdamās un plaši ieplestām pakaļkājām, it kā tikko būtu pieslapinājušas bikšeles. Pārbaudot dzimumu, mēs vīlušies konstatējām, ka mazulis ir tēviņš. Rakstot Nellai Burkei, lai paziņotu par hutiju saņemšanu, es piebildu, ka nekādā ziņā nevēlos «skatīties dāvinātam zirgam zobos», tomēr viena mātīte un divi tēviņi ir, saudzīgi izsakoties, mazliet nedrošs pamats, uz kā dibināt nopietnu vaislas programmu. Smalkjūtīgi apvaicājos, vai viņai nebūtu iespējams pierunāt godājamo misteru Freitoru, lai viņš sagūsta vēl kādu ģimenīti. Būšu Nellai Burkei pateicību parādā par to, ka viņa, kaut bija pārcietusi tik lielas grūtības, gādājot pirmās hutijas, tomēr tūliņ stājās pie darba, lai iegūtu vēl dažas. Mums par milzu pārsteigumu un prieku, viņai tas izdevās spoži. Un tā samērā īsā laikā mūsu rīcībā bija četri pārīši.
No pieredzes ar pirmo trijotni spriedām, ka nepieciešama jauna, uzlabota mītne, ja gribam nopietni ķerties pie šo dzīvnieku ieaudzēšanas. Arī šoreiz radniecīgā organizācija Savienotajās Valstīs mums piešķīra dāvinājumu, un mēs izbrīvējām savā zīdītāju mītnē plašu krātiņu sēriju ar stiklotu frontālo sienu. Katram krātiņam bija koka tuneļi, lieliem klučiem «apmēbelētas» guļamtelpas ar sarkanu apgaismojumu, kas cilvēkiem deva iespēju redzēt dzīvniekus, kuriem pašiem šķita, ka viņi atrodas pilnīgā tumsā. Apmainījām viņiem diennakts ciklu, naktīs iededzot gaismu, bet dienā to nodzēšot un atstājot degam vienīgi sarkanās spuldzes. Drīz vien hutijas saldi gulēja mūsu radītajā mākslīgajā dienā un žirgti rosījās mākslīgajā naktī, tā ka dārza apmeklētāji varēja mierīgi vērot viņu gaitas.
Gluži tāpat kā gadījumā ar ibisiem, hutijas ilgi nekavējās izrādīt savu atzinību jaunajiem dzīves apstākļiem, un jau pēc trim mēnešiem pirmajā ģimenē piedzima dvīnīši.
Mazuļi, drusku lielāki par zeltainajiem kāmjiem, tikko piedzimuši, sāka tekalēt, novērojām, ka tie divdesmit četru stundu vecumā jau ēda biezu barību. Drīz viens pēc otra vēl divi hutiju pāri, šķiet, apmierināti ar dzīves apstākļiem, laida pasaulē pa trīnīšu komplektam. Bija brīnum jauki nolūkoties šajos trijos pāros un viņu atvasēs. Mazuļi bija ļoti dzīvīgi, lēkāja kā gumijbumbiņas un šad tad skaļi, spalgi iespiedzās, spēlējot paslēpes salmos un ap koku stumbeņiem. Mazajiem varen patika pieskriet pie saviem bezgala pacietīgajiem un diezgan nomocītajiem vecākiem, uzmesties tiem uz resnā diben- gala un pļaukāt tēvu un māti pa vaigiem. Kad vecākiem tas pārāk apnika, viņi apvēla mazuli uz muguras un viegli koda tam vēderiņā, bet mazais pa to laiku konvulsīvi ķepurojās un spārdījās, sajūsmā skaļi spiegdams. Mums bija milzīgs prieks noskatīties, kā apaļie mazuļi pāri plūstošā dzīves priekā rotaļājas ar vecākiem, taču prieks mazliet saplaka, atceroties, ka no tās dienas, kad es pirmo reizi aizrakstīju Nellai Burkei par hutijām, vajadzēja paiet trim gadiem, līdz mums izdevās iegūt ģimeņu lielisko pieaugumu.
Lemuru
Var, protams, arī gadīties, ka jūs nedarāt nekā aplama, bet rezultātu tomēr nav. Ļoti iespējams, ka attiecīgās sugas pārstāvjiem nepieciešams ilgs laiks, lai iejustos jaunajos apstākļos un pieņemtu jauno mītni par savām mājām, savu teritoriju. Mūsu kolekcijas Iemuri — kopumā sešas sugas — sagādāja mums raižu bez gala, un tikai tagad mēs sākam atskārst, ka esam rīkojušies pareizi, un baudīt īstajā virzienā darītā darba augļus. Manuprāt, galvenā problēma bija tā, ka šiem dzīvniekiem vajadzēja sevišķi ilgu laiku, lai iejustos jaunajos apstākļos. Te jāpiebilst, ka Madagaskaras faunai vispār un lemuriem jo sevišķi nākotne rādās ļoti drūma. Cilvēka iejaukšanās dabā, sasniedzot augstāko pakāpi neapdomīgā mežu izciršanā, lai paplašinātu aramzemes, kā ari ganību platības, radījušas smagus bioloģiskus draudus
mītne
šai milzīgajai un zooloģiski ārkārtīgi interesantajai faunai (kuru šai ziņā var salīdzināt vienīgi ar Austrālijas faunu). Tikai dažas sugas spēj izturēt cilvēku skaitlisko pārsvaru, dzīves vietu noplicināšanu un mājlopu ganāmpulku ielaušanos dabiskajā vidē, turpretī daudzas, to vidū arī lemuri, droši vien tuvākajos piecdesmit gados pilnīgi izmirs.
Mūsu kolekcijas lemuri bija izvietoti šur un tur visā zooloģiskā dārza teritorijā, taču, kaut arī bija žirgti un veselīgi, nekad netika izrādījuši ne mazāko tieksmi uz vairošanos. Mēs sapratām: ja nopietni gribam izveidot kolonijas pēcnācēju iegūšanai, lemuriem nepieciešama īpaša mītne.
Mūsu jaunajā lemuru novietnē, kad tā bija uzcelta, bija sešas atsevišķas sekcijas. Apjumtā novietne, kur
atradās arī publikai domāts gaitenis, deva lemuriem apsildītu patvērumu; ik telpa tajā bija 2,4 metrus gara, 1,5 metrus plata un 2,7 metrus augsta. No turienes varēja nokļūt brīvdabas krātiņos, kas bija 6 metrus gari, 2,4 metrus plati un 3 metrus augsti. Katras guļamtelpas un brīvdabas krātiņa galā bija stikla siena, tā ka lemuri varēja netraucēti vērot publiku un publika lemurus.
Lemuriem — apkakles, brūnajiem, mangustveida un gredzenastes lemuriem — tūliņ iepatikās jaunā mītne, kur viņiem bija daudz svaiga gaisa un saules. Krātiņi atrodas saules pusē, un dzīvniekiem tur ir plašas telpas, kur izkustēties. Lemuru diētu rūpīgi izstrādājām saskaņā ar mūsu pašu novērojumiem un papildinājām ar to, ko izdevās uzzināt no apmēram desmit zooloģiskajiem dārziem visās pasaules malās. Nu mums likās, ka atliek vienīgi, apmierinātiem ar savu darbu, pacietīgi sēdēt un gaidīt mazuļu barus.
Jutāmies izbrīnījušies un pievilti, nesagaidot nevienu mazuli. Kaut arī uzkrāts daudz rūgtas pieredzes ar dažādu sugu dzīvniekiem, jūs vienmēr jūtaties satriekts un sāpināts, kad dzīvnieki, kuru labklājības dēļ esat sūri un grūti nopūlējies, liek jums noprast, ka tomēr neesat izdarījis visu, kā nākas. Kaut arī lemuri ēda pilnām mutēm, dziedāja dienu un nakti, pārojās līksmi un aizrautīgi kā dzīrotāji seno romiešu orģijās, tomēr labu laiku nekādi rezultāti nebija manāmi.
Pirmā ceļu parādīja mūsu visjaunākā gredzenastes lemuru mātīte Pollija, kurai piedzima skaists vīriešu kārtas mazulis, taču diemžēl mēs to atradām beigtu uz krātiņa grīdas. Rentgens atklāja, ka mazuļa plaušās nav gaisa, tātad viņš piedzimis nedzīvs un nav gājis bojā nevērības dēļ. Sekcijā konstatējām, ka nekādas iekšķīgas kaites jaunpiedzimušajam nav. Tā bija atkal viena no neizskaidrojamām parādībām; īstenībā tas mums nebija nekas negaidīts, jo esam konstatējuši, ka daudziem dzīvniekiem pirmdzimtais aiziet bojā. Gandrīz šķiet, ka, piedzimstot pirmajam mazulim, jaunās mātītes organisms vēl nav pietiekami nobriedis, un nav pilnībā atmodies mātes instinkts un viena šāda atnešanās nepieciešama, lai viņu sagatavotu nākotnei. Šis gadījums mums vismaz pierādīja, ka Pollija ir auglīga un ka viņai jau attīstījušies zināmi mātes instinkti, jo mazuli viņa bija rūpīgi notīrījusi, nabas saiti pārgrauzusi un placentu apēdusi.
Ar otru mazuli nākamajā gadā viņai vairs nebija nekādu grūtību, viņa to veiksmīgi izaudzēja. Ceram, ka tagad, kad viņa vienreiz ar šo uzdevumu tikusi galā, arī turpmāk nebūs nekādu grūtību.
Kad Pollija bija ledu iekustinājusi, pārējie lemuri sekoja cits aiz cita. Nākamais mazulis piedzima brūnajam lemuram, kas ir viena no retākajām to sugām. Arī šoreiz pirmais mazulis aizgāja bojā. Taču tagad mums jau trīsreiz laimējies. Tomēr no lemuru jaunās mītnes pabeigšanas līdz pirmajām veiksmīgajām dzemdībām pagāja trīs gadi, kas rāda, cik daudz laika un pacietības vajag, lai izveidotu saprātīgu un noturīgu vaislošanas programmu. Jo svarīgāk tas ir tad, kad darīšana ar sugām, kas savvaļas apstākļos iznīkst drausmīgi strauji.
Jebkurā vaislošanas programmā līdz ar veiksmi vairojas arī grūtības. Kad izdevies atrast īsto partneri un izzināt, kurā brīdī dzīvnieki jāsalaiž kopā (ja tie parasti dzīvo vienpatībā), un vēl stimulēt tēviņu, sagādājot viņam vairāk nekā vienu mātīti un, ja iespējams, arī kādu sāncensi (tā ir visai grūti atrisināma problēma), tad pienāk laiks, kad attiecīgā mātīte kļūst grūsna. Un nu jāatrisina visgrūtākā problēma: vai tēviņu un mātīti drīkst atstāt kopā? To darot, var notikt nelaime: tēvs var nogalināt mazuli vai ar savu klātbūtni ierosināt māti to izdarīt; taču dažkārt abu vecāku klātbūtne mazulim ir vitāli svarīga.
Divi gadījumi ar mūsu primātiem noder par ilustrāciju grūtībām dzīvnieku precību tirgū. Dienvidamerikas pundurpērtiķu vidū ilgu laiku vērojām mātīšu emancipāciju, kas norisēja ļoti neuzmācīgi, smalkjūtīgi un ar labām sekmēm. Mātīte, tikko mazuļi (gandrīz vienmēr dvīnīši) piedzimuši, tūliņ nodod tos tēvam notīrīšanai un aprū- pēšanai. Kopš tā mirkļa tēviņam ir liela loma mazuļu audzēšanā: viņš nēsā mazos, kas augdami kļūst arvien smagāki, uz abiem gurniem kā ēzelis savas nastas vai arī uz muguras, kur tie izskatās kā vilnainas deformētas mugursomas.
Lai noskaidrotu, cik svarīga loma ir tēviem mazuļu izaudzēšanā, mēs vērīgi pētījām sarkanroku tamarīnu dvīnīšus. Rezultāti bija apbrīnojami, jo izrādījās, ka abi vecāki dalās fiziskajā piepūlē, kas nepieciešama, nēsājot mazos. Tas ir ļoti svarīgs faktors, tāpēc ka mazie, augdami un kļūdami arvien smagāki, uztraukuma brīžos tomēr meklē patvērumu pie vecākiem, kaut arī. paši jau igluži labi spēj pārvietoties. Mūsu gadījumā tēvs negaidot nobeidzās, kad mazuļi bija tikko trīs dienas veci, un mātei vajadzēja tos izaudzēt vienai pašai. Viņa to arī godam paveica, bet uz beigām, kad mazuļi jau katrs bija augumā apmēram puse no mātes un tomēr pieprasīja, lai māte tos reizēm panēsā, viņai šis process sagādāja ļoti smagu piepūli. Taču māte no saviem pienākumiem neatteicās, un abi jaunuļi izauga par veselīgiem tamarīniem.
Jo interesantāks minētais gadījums ir tādēļ, ka, par spīti grūtībām, kas mātītei bija jāizcieš, šī bija pirmā reize, kad sarkanroku tamarīnus nebrīvē izdevās izaudzēt līdz briedumam. Mūsu pieredze skaidri pierādīja, ka pundurpērtiķu dzimtā tēviņam ir svarīga loma, lai gan mātīte, ja tā ir laba māte un pietiekami enerģiska, spēj izaudzēt bērnus arī bez viņa palīdzības. No tā mēs, dabiski, secinājām, ka šajās ģimenēs tēvs ar māti pēc mazuļa piedzimšanas jāatstāj kopā.
Reiz mūs apciemoja kāds ļoti cienījams slavena zooloģiskā dārza darbinieks, kurš, apbrīnojis mūsu pundurpērtiķu mazuļus, atzinās, ka viņiem ar šiem dzīvniekiem neveicoties. Mazuļi piedzimuši gan, bet nobeigušies. Tomēr, viņš sacīja, acīmredzot nezinādams nekā par pundurpērtiķu ierašām, nākamreiz sekmes varbūt būšot labākas, jo viņi esot nolēmuši aizvākt tēviņu.
Jautājums «Vai tēviņš jāatšķir no mātītes?» zooloģisko dārzu darbinieku aprindās izraisa tikpat dedzīgus strīdus, kādus baznīckungu aprindās savā laikā izraisīja jautājums, vai Ādamam un Ievai bijusi naba. Arī strīda rezultāti ir gandrīz tādi paši. Protams, viss atkarīgs ne tikai no sugas, bet arī no katra dzīvnieka individuāli. Taču pat tad, kad domājat, ka labi pazīstat tēviņu un ka ir bioloģiski svarīgi atstāt viņu kopā ar pēcnācējiem, gala rezultātā tomēr mazuļi var aiziet bojā. Jo retāka suga, jo risks, protams, lielāks un jautājums līdz ar to grūtāk izlemjams.
Orangutani, šķiet, ir visretākā un savvaļā visvairāk apdraudētā cilvēkpērtiķu suga. Ir aprēķināts: ja Borneo orangutana un viņa Sumatras pasugas, izspiešana no ierastajām dzīves vietām netiks ļoti stingri kontrolēta, šie brīnišķīgie primāti savvaļā izmirs tuvākajos divos gadu desmitos. Ja šī prognoze atbilst patiesībai, kā tas diemžēl laikam ir, tad ārkārtīgi nepieciešami ir ieaudzēt orangutanu vaislas kolonijas zooloģiskajos dārzos ne tikai tādēļ, lai aizkavētu savvaļas populācijas samazināšanu, izķerot dzīvniekus, bet ari tādēļ, lai saglabātu šo sugu — kaut vai vienīgi nebrīvē.
Mums laimējies iemantot tiklab Borneo orangutana, kā arī tā Sumatras pasugas pārstāvjus un iegūt no abējiem pēcnācējus. Kad Borneo orangutana mātīte Bali kļuva grūsna, mēs viņu atšķīrām no tēviņa — Oskara, jo visi vienprātīgi domājām, ka Oskars, kaut arī majestātisks un neapšaubāma personība, tomēr ir gatavais velns. Neviens neņēmās paredzēt, kā viņš izturēsies pret mazuli. Tā viņš Bali grūsnības pēdējā laikā nodzīvoja vecpuisī. Pēdīgi Bali piedzima jauks, sprigans mazulis, kuru nosaucām par Surabaju.
Bali bija tik jauka, maiga un vientiesīga, ka mēs viņu uzskatījām par mazliet nepilnīgu. Un tā bija mūsu laime, ka tā domājām, jo, lai gan Bali bija par mazuli sajūsmināta un ar to milzīgi lepojās, viņai nebija ne mazākās nojēgas, kā ar to apieties. Pastāv visā pasaulē pieņemts uzskats, ka cilvēkpērtiķu mazuļi dzimumiemaņas iegūst, novērojot, pieaugušos dzīvniekus; jauns tēviņš iemācās pāroties, vērodams savu tēvu, bet jaunule mātīte mācās mazuļu aprūpēšanu no mātes. Mūsu bērni darbojas ar lellēm; jaunie pērtiķēni praktizējas ar dzīviem mazuļiem. Bet, ja cilvēkpērtiķis tiek sagūstīts ļoti jauns, tam nav iespējas apgūt šīs iemaņas un tādēļ var rasties lielas grūtības vēlāk, kad pērtiķienei pašai piedzimst mazulis.
Bali nokļuva pie mums divus gadus veca, tātad viņai droši vien bija gadījies novērot mazuļu aprūpēšanu savvaļā. Var jau būt, ka viņa šo to redzējusi, bet atkal aizmirsusi, un, kā jau minēju, viņa gan bija ļoti jauka un maiga, taču nebija pārslogota ar saprātu. Lai nu būtu kā būdams, par meitu viņa izrādīja nepārprotamu sajūsmu, kārtīgi to apkopa un notīrīja un pēc tam cieši ieskāva rokās. Un tad viņai likās, ka nekas vairāk ar tādu mazuli nav darāms. Nabaga mazais pērtiķītis, ik pa brīdim mainīdams vietu no mātes gurna uz viņas muguras, rausdamies pāri galvai, izmisīgi un nesekmīgi meklēja pupu, kur pazīsties, bet Bali sēdēja un staroja laimē.
Beidzot bijām spiesti iet iekšā pie viņas krātiņā un parādīt, kā jātur mazulis, lai tas varētu zīst. Tas prasīja vairākas dienas, taču pēdīgi viņa saprata, kas darāms, un šķita pilnīgi apburta no tāda jaunuma mazuļa audzēšanā.
Gaužām nelaimīgi sagadījās, ka tēviņš, tas pats Oskars, nomira — par šo zaudējumu pastāstīšu vēlāk. Kad pienāca laiks Surabaju atšķirt no mātes, mēs salaidām Bali kopā ar jaunu orangutanu, kuru nosaucām par Džailzu. Lai gan Džailzs bija daudz jaunāks par Bali, viņi satika gluži labi, un mēs cerējām, ka viņi veiksmīgi sapārosies.
Nelaimīgā kārtā Džailzam ir īsts Makiavelli raksturs un viņam patīk izjaukt visu, ko mēs darām. Kad mēģinājām iegūt no Bali urīna paraugu, lai aizsūtītu to uz laboratoriju un uzzinātu, vai Bali ir grūsna, Džailzs darīja visu iespējamo, turklāt ļoti efektīvi, lai mums tas neizdotos. Mēs, protams, vēl kādu laiciņu centāmies panākt savu, bet tad nomierinājāmies un padevāmies maldīgai drošības sajūtai, jo Bali neizskatījās grūsna. Orangutāniem ir visai apaļš vēders un tādēļ grūsnību grūti noteikt, pie tam pirmajā reizē Bali apmēri bija milzīgi, turpretī tagad viņa izskatījās tikai mazliet piebrieduši. Bijām pārliecināti, ka viņa nav grūsna. Un tad, kamēr mēs vēl joprojām centāmies atvilt Džailzu, lai iegūtu urīna paraugu, viņa dzemdēja. Tas bija noticis ļoti agrā rīta stundā, kad darbinieki tikko bija atnākuši uz darbu. Džailzs bija nozadzis mazuli un to nogalinājis. Vienīgais pozitīvais šajā gadījumā bija tas, ka mēs nu vismaz skaidri zinājām: nākamajā reizē pirms mazuļa piedzimšanas Džailzs jāaizvāc, taču šī atziņa bija pirkta par dārgu cenu un notikušais negadījums aizkavēja mūsu vaislas programmas izpildi par veselu gadu.
Ar Sumatras orangutāniem Gambaru un Džīnu situācija bija citāda. Džina pēc dabas bija īgna un neuzticīga, turpretī Gambars — viens no saprātīgākajiem pērtiķiem, kādus vien man savā mūžā bijis gods satikt. Jau pirmajā mirklī, ar viņu sastopoties un ielūkojoties modrajās, vērīgajās acīs, atklājās viņa spēcīgais intelekts. Mēs viņu dabūjām no Londonas Zooloģijas biedrības, un, vēl atrazdamies tur, viņš bija apaugļojis mātīti un atstāts krātiņā, kad piedzimis mazulis; tā mēs. zinājām, ka viņam nav slepkavīgu tieksmju. Tomēr viņš bija tik varens augumā un spēka pārpilns (viņš viens pats rāpaļāja un kāpelēja vairāk nekā visi mūsu orangutani kopā), ka mums šķita: viņš savās straujajās pastaigās pa krātiņu nejauši varētu nogalināt vai sakropļot trauslo mazulīti. Pārdalījām Gambara un Džinas guļamtelpu tāpat, kā darījām gorillu mītnēs, proti, ar stieņu starpsienu. Mums likās, ka būs labi, ja Gambars, atrazdamies vienā pusē,, varēs redzēt Džinu ar atvasīti otrā pusē un pat pieskarties mazulim, ja Džina to atļaus, un tomēr nebūs riska, ka viņš, aizrāvies ar saviem cirka numuriem, neviļus varētu uzsēsties mazulim virsū.
Tajā svētdienas rītā, kad, pēc mūsu aprēķiniem, Džinai vajadzēja dzemdēt, Filips Kofijs, kurš pārzina lielo pērtiķu koloniju, redzēja viņu pošam no zāģskaidām guļvietu un nemierīgi rosāmies pa krātiņu. Iestūmām krātiņā pusķīpas salmu, no kuriem Džina tūdaļ sačubināja migu. Tad viņa tajā apgūlās augšpēdu, plaši ieplestām kājām un ļoti ātri, bez mazākajiem sarežģījumiem viņai piedzima dūšīgs vīriešu kārtas mazulis. Gambars, kuram bija iespēja redzēt gan Džinu, gan mazuli, izrādīja par notiekošo visai dzīvu interesi.
Pēc apmēram četrdesmit septiņām dienām, kad mazulis, kuru nosaucām par Tunku, bija paaudzies un pieņēmies spēkā, Džīna sāka ar viņu- rotaļāties, balansēdama viņu uz rokām un kājām un šūpodama pa gabaliņu no sevis gaisā. Vēlāk viņa bieži vien ļāva mazajam kāpaļāt pa starpsienas stieņiem, kur Gambars varēja ar to parotaļāties un, izbāzis rokas pa stieņu starpu, tam ari pieskarties. Gambars allaž izturējās apbrīnojami maigi, ko nemaz nevarēja gaidīt n'o tik liela un strauja tēviņa. Lāgiem viņš notupās uz grīdas un izbāza rokas pa stieņu starpu. Tunku nosēdās tēva plaukstās, un tēvs viņu ucināja; šķiet, šī izprieca abiem sagādāja varenu prieku. Kad mazais bija jau pietiekami spēcīgs un mobils, ielaidām Gambaru atpakaļ pie Džīnas un mazuļa. Viņš uzvedās nevainojami. Tunku reizumis izrāpojās pa tēvu pēc sirds patikas, un Gambars neiedomājamā pacietībā ļāva, lai mazais viņam plūkā matus, izpētī viņa ķermenī katru vietiņu, baksta viņam ar pirkstiem acīs, un neprotestēja pat tad, kad dēlēns izčiepa viņam kumosu no mutes.
Vairākums cilvēkpērtiķu spēj staigāt divkājās kā cilvēki, bet tikai mazu gabaliņu, turklāt ceļos ieliektām kājām. Taču Gambars prata iet stalti, taisnām kājām, liekot visu pēdu uz zemes; viņš savā grīļīgajā gaitā līdzinājās vecam, korpulentam pensionētam kara flotes ģenerālim, kas pastaigājas Braitonā. Viņš turklāt neapmierinās ar īsu brītiņu, bet dažkārt ilgi staigā pa krātiņu loku lokiem ar kareivīgu izteiksmi sejā, it kā inspicēdams godasardzi. Šis skats gaužām uzjautrina pats par sevi, bet, kad Gambars tā soļoja apli pēc apļa, nesdams milzīgajās rokās savu mazo dēlēnu, aina bija tik komiska, ka neviens nespēja palikt nopietns.
Sarežģījumi, kas jāpārvar, lai nodibinātu laimīgas ģimenes zooloģiskajā dārzā, vislabāk atklājās mūsu grūtībās ar gorillu grupu, jo, lai radītu piemērotus apstākļus šiem dzīvniekiem, mums praktiski bija jārēķinās ar visām, pat visnegaidītākajām iespējām. Kā jau agrāk minēju, mēs ieguvām gorillu mātīti N'Pongo, kad tā bija apmēram divarpus gadus veca. Pēc tam nopirkām Nendiju, kura bija mazliet jaunāka. N'Pongo jau no paša sākuma bija ļoti jauka pērtiķiene, jautras dabas un ļoti pārliecināta par savas personas svarīgumu. Lai gan Nen- dija viņai iepatikās no pirmā iepazīšanās mirkļa, N'Pongo tomēr tūliņ deva saprast, ka šis esot viņas zooloģiskais dārzs, kur abām būs jādzīvo, ka visi kopēji esot viņas draugi un Nendijai būtu lietderīgi to atcerēties. Taču viņa bija pārāk jauka un labdabīga, lai kļūtu par sadistisku tirānu, par kādiem līdzīgos apstākļos kļūst daudzi dzīvnieki; viņa pret Nendiju izturējās ļoti sirsnīgi, bet arī nepielūdzami stingri.
Tā viņas piecus gadus nodzīvoja mīlībā un draudzībā, kur tēviņa lomu dažā ziņā uzņēmās N'Pongo. Viņu attiecības izvērtās tādas, ko meiteņu internātskolā dēvētu par neveselīgām.
Tieši ap šo laiku mēs bijām pagalam nomocījušies, lai iegūtu gorillu tēviņu. Sākām jau bažīties, ka N'Pongo un Nendijai visu mūžu būs jānodzīvo jaunavīgu vecmeitu kārtā, un šāda doma mums likās drausmīga. Bet tad Ernsts Langs mums piedāvāja Džambo. Tā bija liela laime no daudziem aspektiem. Langs bija pirmais cilvēks Eiropā, kuram izdevies iegūt un izaudzēt gorillu — slaveno Gumu —, un kopš šā izcilā lūzuma brīža (gorillas piederēja pie tiem dzīvniekiem, par 'kuriem domāja, ka tie nebrīvē nespējot vairoties) viņa gorillu ģimene bija nemitīgi pieņēmusies spēkā. Džambo bija viens no šajā ģimenē dzimušajiem tēviņiem. Viņš ne tikai bija dzimis zooloģiskajā dārzā, bet pats bija tēvs jaunam gorillam, kura māte bija Džambo māsa. Tas nozīmēja, ka Džambo vairs nav zaļš pusaudzis, kas informāciju seksa jautājumos gūst vienīgi, paslepus pašķirstot pornogrāfiskus žurnāliņus; viņš bija radītspējīgs tēviņš, kam pārošanās nav nekas nezināms.
Tas ir ļoti svarīgi, jo pērtiķi daudz ko mācās no novērojumiem, liekas, arī pārošanos. Cilvēkpērtiķis, kas izaudzis bez kontakta ar savu baru, kā mīlnieks parasti ir nemākulīgs un ļoti bieži nesekmīgs, jo viņam gluži vienkārši nav bijis izdevības novērot, kas darāms. Džambo ne tikai bija vērojis savu vareno tēvu Ahilu, bet arī pierādījis, ka prot novērojumus likt lietā. No visa bija skaidrs, ka viņš pašreiz ir īstajā vecumā, lai kļūtu par vīru tiklab N'Pongo, kā Nendijai. Langs vēstulēs sīki un plaši izklāstīja Džambo labās īpašības, un, gandrīz vai kā vecos laikos karaļnamu locekļu precībās, notika fotogrāfiju apmaiņa. Mums rakstīja, ka Džambo esot ārkārtīgi varens un izcili glīts, melns, bet piemīlīgs, ar labsirdīgu sejas izteiksmi. Mums visiem viņš likās lielisks. Nu atlika vienīgi gaidīt, lai redzētu, vai abas mātītes būs ar mums vienisprātis.
Dzīvnieku sapazīstināšana ir tāds darbs, ka reizēm sirds vai stājas. Vai dzīvnieki metīsies viens otram virsū? Un, ja tas notiks, vai tad ar šļūteni, piepildītajiem ūdensspaiņiem un dakšām varēs ko līdzēt? Ja nu tie neuzbruks, bet neliksies viens gar otru' ne zinis un sāks uzbrukumu vēlāk, kad būs radījuši mūsos mānīgu drošības sajūtu? Varbūt viņi sākumā būs viens pret otru vienaldzīgi, bet vēlāk izveidosies patikšana? Bet varbūt arī ne, un tad visi pūliņi un izdevumi būs bijuši gluži velti. Ikvienam, kas domā, ka noteiktos apstākļos visi vienas sugas dzīvnieki izturas vienādi, būtu vajadzējis būt klāt Džambo, N'Pongo un Nendijas iepazīšanās brīdī. Tā bija klasiska šā vārda visīstākajā nozīmē.
Mātītes ieslodzījām vienā no guļamtelpas trim sekcijām, un viņas varēja ca'ur stieņoto starpsienu ielūkoties trešajā sekcijā, kur gatavojāmies ielaist Džambo. Starp viņu un mātītēm palika brīvā vidējā sekcija un divas stieņu starpsienas. Nolēmām atstāt šo neitrālo «bufer- valsti» vidū, kamēr redzēsim, kā iemītnieki reaģēs uz situāciju. N'Pongo un Nendija no apkārtējās rosīšanās, šķiet, saprata, ka notiek kaut kas neparasts, taču nenojauta, kas īsti, jo Džambo vēl joprojām atradās savā ceļojuma krātiņā.
Tad pienāca svarīgais brīdis, Džambo krātiņa durvis tika atbīdītas, lai pavērtu viņam ieeju guļamtelpā, un Džambo, smagnējs un melns kā ogle, izplatīdams ap sevi ķiploku smakai līdzīgo sviedru dvaku, kas piemīt gorillām, kūkumu kā smagsvara cēlājs uzmetis, ielāčoja krātiņā. Viņš pameta apkārt visaptverošu skatienu, ieraudzīja gan abas mātītes, bet izlikās tās nepamanām. Džambo uz mirkli aptupās un lielmanīgi pārlaida acis guļamtelpai, pirms sāka to apstaigāt un ar interesi nopētīt katru sīkumu, joprojām izlikdamies neredzam mātītes. Uz tām notiekošais atstāja ārkārtīgi pārsteidzošu iespaidu. Kad iečīkstējās bīdāmās durvis, abas pagājās uz priekšu un skatījās, bet, kad Džambo, melns un skaists, iesoļoja viņu redzes lokā, viņas izturējās pavisam citādi, nekā mēs bijām gaidījuši.
Bijām pārliecināti: ja viena no viņām tūliņ izrādīs interesi, tā būs laipnā, ekspansīvā N'Pongo. Nendija allaž bija visai aizdomīga un atturīga. Bet, kad Džambo parādījās, N'Pongo viņu pamatīgi noskatīja, tad pagriezās un gāja projām, ar savu plato muguru pauzdama bezgalīgu noniecinājumu. Viņa nepārprotami izrādīja galīgu intereses trūkumu par pretējo dzimumu vispār un par Džambo jo sevišķi. Nesabiedriskās Nendijas attieksme bija pilnīgi pretēja un apbūroši komiska. Kad Džambo parādījās, viņa tupēja netālu no starpsienas. Uzmetusi skatienu masīvajam ienācējam, viņa reaģēja gluži kā padsmitniece, kuras guļamistabā pēkšņi būtu ienācis dievināts popdziedonis bez neviena apģērba gabala mugurā, tikai ar ģitāru rokās. Viņas sejas izteiksme pauda neticību un ārkārtīgu izbrīnu; visā līdzšinējā dzīvē nekas, itin nekas viņu nebija sagatavojis šim brīnumam. Neviens viņai nebija teicis, ka pasaulē dzīvo tādi skaisti gorillu tēviņi. Viņa uzmeta Džambo vienu vienigu skatienu un iemīlējās už visu mūžu.
Man gaužām žēl, ka tas skan nezinātniski un antro- pomorfiski, bet biologu sausajā un pedantiskajā valodā to nav iespējams attēlot. Kājas vilkdama, viņa piegāja pie stieņiem, ne mirkli nenovērsdama skatienu no brīnišķīgās parādības, un, gandrīz vai izmisīgi ieķērusies stieņos, plati ieplestām acīm noraudzījās uz Džambo, kurš par viņu ne mazākajā mēra neinteresējās. Viņa tupēja kā apburta, ar acīm sūktin uzsūkdama katru Džambo kustību. Kamēr Nendija viņu tik vērīgi pētīja, viņš uz īsu brītiņu pazuda aiz sienas līkuma. Nendija ļoti uztraucās un sāka skraidīt šurp un turp, cenzdamās saskatīt, kur viņš palicis. Beidzot, kad viņš joprojām nerādījās, viņa nosprieda, ka viņš izgājis krātiņa brīvdabas pusē. Nekavēdamās viņa pieskrēja pie sava krātiņa bīddurvīm, noliecās un centās palūkoties pa durvju apakšu. Un tad, lai atdotu Nendijai sirdsmieru, Džambo no jauna parādījās, vienaldzīgi sūkādams apelsīnu un nelikdamies ne zinis gar Nendijas neapvaldīto kaisli. Priecīga, ka atkal viņu redz, Nendija no jauna nostājās postenī pie starpsienas stieņiem un neatņēmusies raudzījās viņā ar godbijīgu un dievinātāju skatienu. N'Pongo, pa to laiku apēdusi dažus riekstus, vienaldzīgi lūkojās ārā pa logu un beidzot atgūlās uz nāras, pilnā mērā ignorēdama tēviņa ierašanos viņu mītnē.
Kad pēdīgi salaidām visus kopā, mātītes izturēšanos nemainīja. Bija skaidri redzams, ka N'Pongo, tik ilgi jutusies kā valdniece, uzlūko jaunpienācēju ar aizdomām un greizsirdību, bet arī ar zināmu piesardzību. Viņa bija nolēmusi turpināt uzņemto kursu, proti, izlikties, ka turpat 115 kilogramus smagais Džambo vispār neeksistē. Nendija turpretī tagad, kad varēja tik tuvu piekļūt dievinātajam objektam, sāka izturēties vēl muļķīgāk, ja vien tas iespējams. Viņa aptupās dažus soļus no Džambo un nenovērsa no viņa sajūsmā mirdzošās acis. Kad vēlāk Džambo, saulē gulēdams, atļāva Nendijai viņu pa- ieskāt, pērtiķiene nezināja aiz prieka kur dēties, tā atspiedās pret viņa masīvo augumu ar tik stulbi lepnu cilvēka sejas izteiksmei līdzīgu izteiksmi vaigā, ka neviens nespēja noturēties nesmējies. N'Pongo bija mazliet sašutusi par šo aizraušanos, taču joprojām prata saglabāt virskundzību pār Nendiju. Un tad pamazām starp N'Pongo un Džambo sāka veidoties nevēlamas attiecības.
Džambo, kaut arī dzīvē jau daudz pieredzējis, vēl bija ļoti jauns un pilns, citādi to nevar nosaukt, jaunības pārgalvības un parupja humora. Viņš zināja, ka N'Pongo viņu lāgā neieredz, un tas viņā izraisīja tieksmi uz blēņošanos. Viņš sāka dzīt dažādus skolaspuiku jokus un stiķus, kuri, kā mēs paši zinām, spēj pagalam nogurdināt un nokaitināt. Viņš, piemēram, mēdza uzlēkt N'Pongo skaustā, kad viņa to vismazāk gaidīja, vai arī, garām drāzdamies, pieskriet klāt un paraustīt pērtiķieni aiz vilnas. N'Pongo tūliņ metās pretuzbrukumā, bet viņš aizbēga. Ķircināšana turpinājās, kamēr N'Pongo bija nokaitināta līdz baltkvēlei un, nejēdzīgi spiegdama, sāka uzbrucēju vajāt; vajāšanā piedalījās arī Nendija, kura gan visai negribīgi nostājās draudzenes pusē. Visiem bija skaidri redzams, ka Nendija šādus Džambo uzmanības pierādījumus uzskatītu par laimi un tādēļ ir ļoti pārsteigta par N'Pongo neizprotamo izturēšanos.
Džambo, gluži tāpat kā visiem muļķīgiem jokdariem, trūka mēra sajūtas. Viņš nekad nenodarīja N'Pongo nopietnas sāpes (ja nerunājam par dažiem nenozīmīgiem kodumiem vai skrambām, kas gorillu rotaļās allaž gadās), bet, atskārtis, ka spēj izvest N'Pongo no pacietības, viņš to ķircināja bez žēlastības. N'Pongo pamazām sāka izskatīties saīgusi un saskābusi kā profesionāla humorista laulātā draudzene un, kas bija daudz ļaunāk, kļuva aizvien vājāka. Gribot negribot vajadzēja viņu un Džambo izšķirt, ļaujot viņiem brīvdabā uzturēties katram savā vietā un sadalot Nendijas laiku starp abiem, lai Džambo negarlaikotos un N'Pongo nekļūtu greizsirdīga.
Bet tad N'Pongo sāka meklēties, un pēkšņi viņai atausa gaisma, kādam nolūkam pasaulē ir gorillu tēviņi, kaut vai tāds muļķīgs jokdaris kā Džambo. Ne drusciņ nekautrējoties, viņa uzmācās Džambo, slaistīdamās gar guļamtelpas starpsienu, un, tikko viņus salaida kopā, viņi gandrīz tūliņ sapārojās. Visu meklēšanās laiku N'Pongo piecieta Džambo. Kaut arī tas viņai nebija tāds dievināms varonis kā Nendijai, miesīgajiem priekiem viņa tomēr nodevās pēc sirds patikas. Taču līdz ar meklēšanās perioda izbeigšanos viņu attiecības ieslīdēja vecajā gultnē. Atkal vajadzēja viņus izšķirt. Kaut gan turpmākajos mēnešos N'Pongo bija pret Džambo iecietīgāka, īsti savu labvēlību viņa izrādīja vienīgi meklēšanās laikā. Mums būtu bijis daudz vieglāk, ja abi būtu dzīvojuši saticīgi, bet bijām pateicīgi par to pašu. Vismaz viņi bija sapārojušies, tātad galvenais sasniegts. Arī Nendija meklēšanās periodā baudīja Džambo labvēlību, un mums nu atlika vienīgi gaidīt un cerēt, ka abas mātītes būs auglīgas, ka dzemdības norisēs labi un, kas vēl daudz svarīgāk, ka abas būs labas mātes.
Un beidzot mēs saņēmām no laboratorijas, uz kuru bijām aizsūtījuši jaunākos urīna paraugus, satraucošo vēsti, ka abas mātītes ir grūsnas. Pirmajai vajadzēja dzemdēt Nendijai. Sis pirmais gaidāmais gorillu pieaugums izvērtās par neaizmirstamu notikumu. Nemaz jau nerunājot par pašām dzemdībām, gorillu vairošana nebrīvē sākta tikai mūsu gadsimta sešdesmitajos gados, un vienīgi četrdesmit septiņus mazuļus līdz šim bija izdevies izaudzēt. Mēs cerējām, ka sarežģījumu nebūs, kaut gan Nendijai tās būs pirmās dzemdības. Iekārtojām guļamtelpā iekšējo televīziju, lai varētu grūtnieci novērot augu diennakti; tādā kārtā konstatējām, ka Nendijai dzemdību sāpes sākās pulksten astoņos vakarā. Tūliņ tika izsludināta operācija «Gorilla».
Vairāku mēnešu ilgotnē, kamēr Nendija un N'Pongo brieda arvien apaļākas, mēs bijām sagatavojušies visām varbūtībām. Nedrīkstējām droši pieņemt, ka abas gorillas būs labas mātes, nedz arī paļauties, ka dzemdības norisēs viegli un normāli; tādēļ bija jāizplāno viss un jāparūpējas par visu, sākot ar ķeizargrieziena iespēju un beidzot ar nepieciešamību atņemt mātēm mazuļus un barot tos mākslīgi.
Visticamāk likās, ka mums vajadzēs aizvākt Nendijas jaunpiedzimušo un pašiem uzņemties mātes lomu. Tādēļ dzīvojamā mājā tika iekārtota bērnistaba. Tajā ietilpa vēdināms sienas skapis, mazgāšanās ierīce un niša; šajā telpā novietojām divas barokameras un — tam laikam, kad mazie jau būs paaugušies — divus no klūgām pītus veļas grozus, kas tiem noderēs gan gulēšanai, gan sākumā rotaļām. Bērnistabu apsildīja radiators, temperatūra tika kontrolēta un regulēta no 21 grāda līdz 24 grādiem. Turpat novietojām arī mašīnu autiņu mazgāšanai un sildāmierīci to žāvēšanai. Bez tam, protams, bija jāparūpējas vēl par sīko inventāru, sākot ar zīdaiņu eļļu, losjonu un autiņiem un beidzot ar mērpudelītēm, termometriem un plastikāta biksītēm. Kaut arī viss izmaksāja diezgan dārgi, mēs tomēr Cerējām, ka tas nebūs jāizmanto.
Kad Nendijai pulksten astoņos tajā liktenīgajā vakarā sākās dzīšanās, mums likās, ka esam profilaktiski darījuši visu, kas cilvēka spēkos. Pārējais tagad bija atkarīgs no Nendijas, mēs varējām vienīgi vērot un steigties palīgā, ja radīsies nepieciešamība.
Tās bija stundas, kas plosīja mūsu nervus. No mirkļa, kad pamanījām pirmo dzīšanos, līdz tam brīdim, kad Nendija saņēma mazuli rokās, pagāja deviņas stundas un divdesmit četras minūtes — nepieredzēti ilgs laiks salīdzinājumā ar novērojumiem, ko par gorillu dzemdībām bijām savākuši no citiem zooloģiskajiem dārziem.
Mazulis piedzima tā sauktajā ventex. stāvokli, tas ir, ar sejiņu nevis uz augšu, bet uz leju, un šādā situācijā dzemdības neizbēgami ieilgst. Pienāca brīdis (Nendija jau bija pārsniegusi visus dzemdību ilguma rekordus), kad mēs, kaut negribēdami, tomēr nopietni sākām apsvērt nepieciešamibu ķerties pie ķeizargrieziena; taču beidzot izšķīrāmies to nedarīt, jo Nendija, kaut arī cieta sāpes un niķojās, bija fiziski ļoti spēcīga un veselīga. Par laimi, mazulis piedzima, pirms bija apritējis mūsu noliktais laika limits.
Ikviena Nendijas kustība no sāpju sākuma brīža līdz pat mazuļa piedzimšanai tika reģistrēta — pavisam 260 vērojumi, tātad kopumā viens no pilnīgākajiem zinātniskiem protokoliem, kāds jebkad sastādīts par gorillas dzemdību gaitu. Nendija rūpīgi notīrīja mazuli, apēda placentu un apvalkus. Pēc tam viņa ļoti maigi pieglauda jaunpiedzimušo pie krūtīm, un mēs jau sākām cerēt, ka viss būs labi. Bet tad atdūrāmies pret parasto klupšanas akmeni. Nendijai nebija ne jausmas, ka jaunpiedzimušo vajadzētu pabarot. Četras stundas pēc piedzimšanas mazulis, kas bija vīriešu dzimuma, mēģināja zīst, bet Nendija viņu grūda nost no pupa.
Līdz šim gorillu mazulis nebarots bija atstāts pie mātes trīsdesmit divas stundas, bet mūsējais -bija tik spēcīgs un tik enerģiski meklēja pupu, ka mēs viņu atstājām pie Nendijas četrdesmit stundu. Taču viņa visu laiku liedzās mazo pabarot. Lai cik ļoti negribējās to darīt, mēs tomēr pielādējām anestēzijas pistoli, iemidzinājām Nendiju un pievācām mazuli. Aiznesām viņu uz bērnistabu, kuras sienas un griesti bija izlipināti ar izgrieztiem Volta Disneja varoņu attēliem, lai mazajam būtu kur pievērst skatienu, un ielikām viņu barokamerā. Pirmās pāris reizes pabarojām mazuli ar ūdeni un gli- kozi, ko viņš kāri iezīda; vēlāk devām viņam kondensētu pienu, un viņš strauji pieņēmās svarā. Nosaucām mazo par Asumbo. Tā sauc kādu vietu Kamerūnā pašos Āfrikas rietumos, kur sastopami zemienes gorillas. Asumbo bija ļoti spēcīgs un dūšīgs mazulis.
Trīs mēnešus vēlāk pienāca N'Pongo kārta. Viņa diemžēl priekšlaikus ne ar ko neizrādīja, ka gatavojas dzemdībām, un, kaut ari mums bija atzīmēti vairāki datumi, kad priecīgais notikums būtu gaidāms, viss tomēr norisinājās pavisam citādi. Mēs to uzzinājām astoņos no rīta, kad zīdītāju uzraugs Kventins Bloksems atnāca uz darbu un atrada N'Pongo sēžam uz savas guļamnāras un pilnīgi neliekamies zinis par mazuli, kas gulēja uz grīdas un, rociņas mētādams, žēli īdēja. N'Pongo bija apēdusi placentu, aptīrījusi mazuli un tad, acīmredzot apzinādamās, ka maksimāli izpildījusi savu pienākumu pret gorillu sugas nākotni, pametusi to likteņa ziņā. Kventins atvilka bīddurvis, kas ved uz brīvdabas mītni, un N'Pongo, ārā dodamās, pagāja garām brēcošajam mazulim, pat skatienu uz viņu nepametuši. Viņa ar savu izturēšanos nepārprotami parādīja, ka viss turpmākais ir mūsu darīšana. Kventins pievāca spiedzošo mazuli, un tas piebiedrojās Asumbo — tika ievietots otra barokamerā. Šis mazulis tāpat bija vīriešu kārtas un arī tika nosaukts pēc kādas vietas Kamerūnā — par Mamfi; tur es parasti ierīkoju galveno nometni, kad biju ieradies Rietumāfrikā vākt dzīvniekus.
Abi pērtiķēni auga sacenzdamies, no barokameras tika pārvietoti uz grozu, tad uz rotaļu telpu un beidzot (kad kļuva pārāk draiskulīgi) uz īpašu krātiņu zīdītāju mītnē. Tur svaigā gaisā un saulē mazie auga vēl straujāk, lauza rotaļlietas un bungoja sev pa krūtīm kā īsti pieauguši gorillas, lai pierādītu, cik viņi spēcīgi un varen mežonīgi; bet lielīgā izturēšanās bija nepielūdzamā pretrunā ar burvīgajiem mazajiem, vilnainajiem radījumiem un jautrajām dzirkstīm viņu acīs.
Šie abi tikko bija iejutušies jaunajā mājvietā, kad bērnistabai no jauna radās iemītnieki, jo Nendijai un N'Pongo ar dažu nedēļu atstarpi otrreiz piedzima mazuļi. Un arī šoreiz mums tos diemžēl vajadzēja mātēm atņemt. Nendijas otrais mazulis bija sieviešu dzimuma, tika nosaukts par Zairi un izraisīja lielu prieku, jo gorillām nebrīvē dzimst gandrīz vienīgi vīriešu kārtas pēcnācēji. N'Pongo otrais pēcnācējs atkal bija vīriešu kārtas — Tatu, šķiet, glītākais mazulis, kādu man gadījies redzēt, tēva kopija. Kamēr es rakstu šo grāmatu, Nendija ir grūsna trešo reizi, un es nešaubos, ka N'Pongo sekos viņas pēdās. Ja arī šajās dzemdībās viss izies labi, tas nozīmēs, ka trijos gados būsim ieguvuši sešus gorillas, ko patiesi var uzskatīt par veiksmi, ja ņem vērā, ka pirmais gorilla nebrīvē piedzimis 1956. gadā, tātad pirms septiņpadsmit gadiem, un visā šajā laika posmā reģistrētas tikai septiņdesmit četras veiksmīgas dzemdības. Ceram, ka varēsim paturēt vismaz trīs jaunuļus, lai izveidotu spēcīgu vaislas grupu nākotnei, kad Džambo, N'Pongo un Nendija vecuma dēļ vaislai vairs nederēs. Mūsu pūliņu nolūks ir izveidot stabilas vaislas grupas, lai ne tikai mums vairs nevajadzētu gūstīt savvaļas gorillas, bet. lai mēs no sava kontingenta varētu apgādāt arī citus zooloģiskos dārzus.