Sim zvēram, ko dēvē par jenu, acī ir akmens, ko arī sauc par jenu, un tas piešķirot cilvēkam spēju paredzēt nākotni, ja viņš tur akmeni zem mēles. Un vēl ir zināms: ja jena apiet kādam dzīvniekam trīs reizes apkārt, dzīvnieks vairs nejaudā izkustēt no vietas. Tādēļ tiek apgalvots, ka šim zvēram piemīt burvju spēks.
Dažos Etiopijas apgabalos jena pārojas ar lauveni, un reiz no tiem piedzimis briesmonis, ko sauc par krototu. Šis protot atdarināt cilvēku balsis. Stāsta, ka zvērs nespējot paskatīties uz sāniem stīvā mugurkaula dēļ, tāpēc tam jāpagriežas ar visu augumu vajadzīgajā virzienā. Un krototam nav mutē smaganu. Visa mute tam pilna ar viengabala zobu kaulu, kas aizvāžas kā lādīte un nav ne ar ko notrulināms.
T. H. Vaits. Gramata par zvēriem
Daudzās pētniecības jomās savvaļas dzīvnieki ir zooloģijas jēlmate- riāls, tādēļ viņu eksistences turpināšanās ir būtiski svarīga. Mums vēl ļoti daudz kas jāizzina par mūsu pašu evolūciju, izturēšanos un slimībām, un vispirmām kārtām par mūsu attiecībām pret apkārtējo vidi. Cilvēkam dots spēks zināmā mērā kontrolēt dabu, bet, no otras puses, arī viņš ir dabas sastāvdaļa, un pats sevi pilnīgi izprast cilvēks var vienīgi ciešā sakarā ar dabu un savvaļas dzīvniekiem. Kerolaina Džārvisa. Zooloģisko dārzu loma zinātnē un dabas aizsardzībā
Pitagors saka: «Čūskas ir radītas no miroņu mugurkaula smadzenēm …» Un, ja mēs uzskatām šos vārdus par pareiziem, tad viss saskan: tā kā Čūska ir vainīga pirmā Cilvēka nāvē, tad vienīgi ar cilvēka nāvi čūska var iemantot dzīvību..
T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem
Nav šaubu, ka cilvēki vēl joprojām nožēlojami maz zina par pasaules dzīvības norisēm. Daudzās vietās uz planētas mēs nododamies iznīcināšanai tik drausmīgā tempā, ka neatliek pat laika nosaukt vārdā vai zinātniski fiksēt to, ko mēs iznīcinām, nemaz nerunājot par iespēju noskaidrot, cik svarīgs tas ir no bioloģiskā aspekta. Derētu atcerēties, ka, iznīdējot vienu sugu, mēs līdz ar to apdraudam vai iznīcinām saimnieku vairākiem satelītiem, kuru dzīvība atkarīga no šās sugas eksistences. Nocērtot koku, cilvēks nenogalina šo koku vien, bet iznīcina veselu lielu, dzīvībā ņudzošu pilsētu, jo šajā kokā patveras daudz dažādu dzīvu būtņu. Visam, ko mēs darām, iespējamas tālejošas sekas, kaut arī tās nav pirmajā mirklī saskatāmas; un pienāks laiks, kad šīs sekas gaužām nepatīkamā kārtā ietekmēs cilvēces dzīvi. Cilvēki mēdz sevi mierināt ar vecumveco teicienu: «Dabu var kaut vai ar dakšām izvandīt, un tomēr tā atjaunosies.» Vārds, kas šai sakarā iegaumējams, ir «dakšas». Kamēr dakšas bija vismodernākais cilvēka ierocis cīņā pret dabu, šis teiciens atbilda patiesībai; taču tagad mēs uzbrūkam dabai ar insekticīdiem, buldozeriem, elektriskajiem zāģiem, mākslīgi izraisītiem plūdiem, cilvēka radītiem lūžņiem un drazu; uzbrūkam sistemātiski, nežēlīgi, un daba vairs nespēj atjaunoties.
Man pagalam apnicis mūžīgais jautājums, kāds labums tiekot no dzīvniekiem, kurus es cenšos saglabāt. Ko labu kaut kāds nenozīmīgs tropu dzīvnieks spējot darīt cilvēkam, kas dzīvo Sidnejā, Volgogradā, Čikāgā vai Pekinā?
Uz šo jautājumu ir divas atbildes. Pirmkārt, mums nav nekādu morālu tiesību iznīcināt sugas, kuru attīstībai bijuši nepieciešami miljoniem gadu un kurām ir tādas pašas tiesības dzīvot uz šīs planētas kā mums. īstenībā tārņ ir lielākas tiesības, jo tās nekad nav mēģinājušas pārkāpt dabas nospraustās robežas un vairumā gadījumu dara labu videi, kurā dzīvo. To, savukārt, nevar apgalvot par tā saukto civilizēto cilvēci, lai cik mēs mīlētu savas sugas pārstāvjus. Otrkārt, ja nu mēs savā augstprātībā, pamatojoties uz to, ka esam radīti «pēc dieva ģīmja un līdzības», uzskatām, ka pastāvēt drīkst vienīgi tie radījumi, kuri noder cilvēkam (šī Vecās derības nodaļa ir uzņēmusies milzu atbildību), tad uz jautājumu «kāds no tiem labums?» atbilde ir gaužām vienkārša: mums pagaidām vēl nav ne mazākās nojausmas par to, kas cilvēcei nāk par labu un kas ne.
Ir tūkstošiem piemēru, kuri skaidrāk par skaidru parāda, ka mums jāizzina dzīvās dabas norises, pirms sākam dabu izmantot savā labā, to neiznīcinot; jāizzina, kā pat visneievērojamākā un šķietami nenozīmīgākā būtne spēj darboties cilvēces labā. Minēšu tikai trīs piemērus.
Saseksas grāfiste Anglijā bija slavena ar savu balto āboliņu, kas deva eksistences iespēju ļoti daudziem cilvēkiem. Bet tad piepeši āboliņa ražas kļuva arvien nabadzīgākas, un, lai fermeri centās kā cenzdamies, visi viņu pūliņi bija velti. Izmisumā viņi, pēdējo glābiņu meklēdami, lūdza palīdzību dabaszinātniekam. Nejauši sagadījās, ka cilvēks, pie kura viņi griezās, bija vīrs, vārdā Čārlzs Darvins. Izpētījis šo problēmu, Darvins paziņoja raižu māktajiem fermeriem, ka viņiem jātur vairāk kaķu; izdzirduši tādus vārdus, zemnieki nodomāja, ka vecais zēns droši vien ir jucis.
Izrādījās, ka ir tikai viena kameņu suga ar pietiekami garu snuķīti, lai apputekšņotu visai grūti apputekšņoja- mos āboliņa ziedus. Šīs kamenes ierīkoja midzeņus dzīvžogu apmalēs. Turpat žogu apmalēs mitinājās arī kāda lauku peles suga — grauzēji, kam kārojās medus; peles uzkārpīja kameņu midzeņus un izēda medu un perus. Minētajā laikā peles bija ļoti savairojušās, bet to dabisko ienaidnieku — plēsoņu — skaits nebija pieaudzis tikpat strauji. Pastiprinātie grauzēju uzbrukumi kamenēm bija tik katastrofāli, ka jūtami samazinājās āboliņa raža.
Brazīlijā zemkopji nosprieda, .ka ir muļķīgi tik vērtīgai kultūrai kā Brazīlijas riekstkoki ļaut izklaidus un nekārtīgi augt mežos, kā daba iekārtojusi. Daudz saprātīgāk būtu tos audzēt kārtīgās rindās plantācijā kā jebkuru citu kultūru. Tā arī izdarīja; koki auga, plauka un ziedēja, bet neizprotamā kārtā nedeva neviena rieksta. īpašos pētījumos noskaidrojās, ka situācija ir visai līdzīga gadījumam ar kamenēm un āboliņu. Šķiet, Brazīlijas riekstkoka ziedi veidoti tā, ka tos spēj apputekšņot tikai vienas sugas bites, kuras ir pietiekami spēcīgas, lai atvērtu kaut ko līdzīgu lūciņai un iekļūtu ziedā. Bites konstatēja, ka plantācijās nav citu puķu, no kā sūkt, kad riekstkoki nezied, un tādēļ gluži saprotamā kārtā nelidoja uz mākslīgi radītajām plantācijām, bet palika mežos, kur pārtikas bija pārpārēm augu gadu.
Un tad gadījums ar necilo bruņnesi — šķietami pilnīgi nenozīmīgu dzīvnieku, kas cilvēkam nevar nekur lieti noderēt, ja nu vienīgi ēšanai vai (kā to praktizē Pa- ragvajā) atdodot savu ādu ģitāru pagatavošanai. Un tomēr ir ļoti iespējams, ka šis it kā nekam nevajadzīgais radījums var kļūt cilvēcei ārkārtīgi noderīgs. Bruņneši varbūt savas ļoti zemās ķermeņa temperatūras dēļ ir vienīgie, kuru organismā cilvēka lepras baciļi uzkrājas tik lielā daudzumā, ka var iegūt vakcīnu pret šo slimību.
Minētie piemēri, manuprāt, pietiekami skaidri pierāda, ka vairāk nekā nepieciešams ir pēc iespējas ātrāk izzināt visas mūsu apkārtējās vides norises.
Ja jūs parastajiem vidusmēra cilvēkiem vaicāsiet, kādam nolūkam pastāv zooloģiskie dārzi, vairums atbildēs: «Izklaidei», un tikai nedaudzi ieminēsies: «Tādēļ, lai mēs varētu vērot dzīvniekus.» Ja zooloģiskie dārzi ir pieļāvuši, ka tiem uzlipina izpriecu vietas etiķeti, pielīdzinot tos atrakciju būdām vai zirgu skriešanās sacensībām, tad tie paši ir vainīgi, jo ilgus gadus pārāk daudz laika ziedojuši, lai kļūtu līdzīgi cirkam, un pārāk maz, lai novērotu savus dzīvniekus vai vāktu informāciju par tiem. Patiesi, ja muzeji ar savu materiālu būtu rīkojušies tikpat bezatbildīgi un izšķērdīgi, kā to darījuši zooloģiskie dārzi, tie jau sen būtu slēgti.
Lai savvaļas dzīvnieku kolekciju turētu nebrīvē, jābūt trejiem mērķiem: pirmkārt, izvērst iespējami pilnīgas visu sugu bioloģiskās studijas, īpaši tajos aspektos, kas savvaļā pārāk grūti noskaidrojami un pārāk dārgi izmaksā, bet kas var palīdzēt šo sugu saglabāšanā to dabiskajā vidē; otrkārt, paglābt apdraudētās sugas no iznīcības, izveidojot ideālos apstākļos vaislas grupas un vēlāk izstrādājot programmu dzīvnieku palaišanai atpakaļ brīvē, lai nodrošinātu sugām pastāvēšanu nākotnē; treškārt, plaši izskaidrojot šo darbu masām, pārliecināt cilvēkus par vispārējas dabas aizsardzības nepieciešamību.
Dažādu sugu dzīvu pārstāvju kolekcijas rūpīga un pamatīga izpēte spēj sagādāt ļoti vērtīgu materiālu sugu saglabāšanai tiklab ar vaislošanu nebrīvē, kā ar attiecīgajiem aizsardzības pasākumiem savvaļā un sniegt bagātu informāciju, kurai būtu ļoti liela vērtība gan bioloģijas zinātnē, gan praksē. Tādēļ dzīvu dzīvnieku zinātniskai izpētei jākļūst par ikviena zooloģiskā dārza vai jebkuras citas savvaļas dzīvnieku kolekcijas galveno
mērķi. Informācijai jābūt tik plašai un detalizētai, cik vien iespējams; rezultāti jāapkopo un jāpublicē, lai ari citas organizācijas varētu izmantot novērojumos un secinājumos savākto ražu. Ja to visu nedara, tad savvaļas dzīvnieku kolekcijas turēšanai nav attaisnojuma; ja minētais netiek ievērots, tad zooloģiskais dārzs kļūst par tādu pašu patētisku, arhaisku, nevajadzīgu iestādījumu, kādas bija deviņpadsmitā gadsimta zvērnīcas un atrakciju būdas.
Varētu likties, ka nav nekādas vajadzības šos vienkāršos, visiem saprotamos faktus sevišķi uzsvērt, tomēr pasaulē diemžēl bijuši (un ir vēl šobaltdien) nesamērīgi daudz zooloģisko dārzu, kuri neiedomājami nevērīgi izturas pret to, kas īstenībā ir šo dārzu raison dētie [2] . Pārlieku daudzās kolekcijās informācijas sistēmas vispār nav, vai arī, ja ir, tad tā izceļas vienīgi ar savu primitīvismu un satura nabadzību. Runāsim atklāti: neviens necer sastapt zinātni gadatirgus laukumā, cirkā vai citā zooloģiskā ekstravagancē, bet ikviens meklēs zinātnisku pieeju respektablā zooloģiskajā dārzā vai citā savvaļas dzīvnieku kolekcijā, kas nevēlas tikt ieskaitīta zvērnīcu kategorijā.
Manuprāt, nav nemaz iespējams pietiekami stingri uzsvērt, ka, novērojot dzīvniekus kārtīgi vadītā zooloģiskajā dārzā, biologs savām studijām iegūst nesalīdzināmi vairāk nekā vislabākajā muzejā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka zooloģiskajā dārzā viņš var vērot neierobežotu daudzveidību, ko viņam demonstrē dzīvi radījumi. Un tomēr jāpiemin skumjais fakts, ka līdz šim tikai pavisam nedaudzi zooloģiskie dārzi tiek izmantoti šāda veida zinātniskajai pētniecībai.
1963. gadā, kad trests tikko sāka savu pastāvēšanu, es cieši nolēmu, ka mēs jau tūliņ izveidosim zinātnisku informācijas sistēmu, kura, kā cerēju, vērsīsies plašumā un nozīmībā līdz ar tresta darbības paplašināšanos. Turpmākajos gados esmu kontaktējies ar daudziem zooloģiskajiem dārziem visās pasaules malās, interesējoties par informatīvu datu apkopošanas sistēmu, un daudzos gadījumos iepazinies ar to tieši uz vietas. Gandrīz visur, kur informatīvo datu sistēma vispār pastāvēja (lielākajai daļai dārzu tās nebija), tā bija absolūti nederīga. Tā nu mēs
bijām spiesti sākt no A, kas daudzējādā ziņā varbūt ari bija vislabākais.
Plānošanas stadija, radot informācijas sistēmu, ir ērkšķiem klāts ceļš. Daudz no tā, kas sākumā liekas pavisam vienkāršs un nevainīgs, pēkšņi pārvēršas par Gordija mezglu, ko sasējis piedzēries galvkājis. Tomēr pamazām, turklāt ne bez strīdiem un šaubīšanās, mēs izstrādājām sistēmas pamatstruktūru. Tā radās sūrā darbā un pārdomās, kur piedalījās rīcības komiteja un zooloģiskā dārza darbinieki, kuriem taču galu galā vajadzēs izdarīt ierakstus un turēt visu sistēmu kārtībā. Tiekdamies izvairīties no pārliekas vienkāršošanas, mēs centāmies arī uzmanīgi apbraukt apkārt nevajadzīgas komplicētības atvariem. Pārmērīgi sarežģīta datu sistēma, lai kādi informācijas dārgakmeņi slēptos tās labirintos, nekam neder. Sistēmai jākļūst par darbarīku, ko spēj izmantot jebkurš.
Mēs centāmies paredzēt visas vajadzības, jo mums likās, ka viena visaptveroša sistēma ir labāka par desmit atsevišķām, tomēr ar nožēlu sapratām, ka no mūsu sākotnējās ieceres tikpat kādu dienu kā amēbas izaugs vismaz desmit atsevišķas sistēmas. Zināmā mērā tā patiesi arī notika. Mēs, piemēram, nolēmām dzīvnieku uzvedības kartītē iekļaut arī foto un skaņu datus, kas, to mēs skaidri zinājām, kādreiz izvērtīsies par atsevišķu kartotēku. Toreiz trests vēl bija bērna autiņos un tik izmisīgi trūcīgs, ka šie abi informācijas uzkrāšanas veidi likās pavisam nevajadzīgi un pati ideja — ārprātīga ilūzija. Taču nesen mums tomēr radās iespēja aizsākt fotogrāfiju kartotēku, un mēs ceram, ka skaņu ieraksti (kas nozīmē atklāt pagaidām vēl gandrīz neskartu izpētes jomu — dzīvnieku vokalizāciju), tiklīdz varēsim tos atļauties, kļūs par īstenību un nebūs vairs tikai neaizpildīta aile kartītē. Tā kā uzņēmām kartītē šīs ailes jau tajā laikā, kad skaņu ieraksti vēl bija tīrā vīzija, mums bija atstāta vieta šāda veida uzziņām, lai nevajadzētu vēlāk iespiest jaunas kartītes.
Sākām ar trim galvenajām kartītēm: ar vispārējiem datiem par dzīvnieku, par veselibas ainu un uzvedību. Kartītes ir vienpadsmitarpus collu garas, astoņas un trīs- ceturtdaļcollas augstas; tās ir trijās krāsās, lai būtu viegli orientēties: baltas vēsturei, sārtas medicīniskajiem datiem un zilas uzvedībai. Laika taupīšanas nolūkā kartīšu augšdaļa ir vienāda un tajā sniegta pamatinformācija:
dzīvnieka vecums, iegūšanas laiks, kondīcija, identificēšanai nepieciešamais zooloģiskā dārza uzziņas numurs utt.
Vispārējo datu kartītē atzīmēts viss, ko esam spējuši izzināt par jauniegūto dzīvnieku, un visi pieejamie dati par tā dzīves veidu savvaļā, lai šos norādījumus varētu izmantot cilvēks, kas dzīvnieku kopj (ja minētā suga viņam nebūtu pazīstama), kā arī jebkurš jauns darbinieks.
Medicīnas izziņu kartītē tiek atzīmēti visi dati par dzīvniekam sniegto veterināro palīdzību, kopš dzīvnieks atrodas kolekcijā; šeit paredzēta arī aile varbūtējas sekcijas rezultāta ierakstam.
Uzvedības kartīti zinātniski būtu varbūt pareizāk dēvēt par etoloģisko kartīti. Tajā ieraksta novērojumus par attiecīgā dzīvnieka uzvedību, sākot ar mīlas rotaļām un beidzot ar grūsnību un mazuļu attīstību.
Šajās kartītēs nav iespējams izvairīties no zināmas atkārtošanās. Pēc dažiem gadiem konstatējām, ka zīdītājiem katrā ziņā vajadzīgas arī vairošanās kartītes, jo citādi dati par vairošanos būtu ierakstāmi vai nu uzvedības, vai medicīnisko datu kartītē, kas varētu radīt sajukumu. Tomēr tiklab mīlas rotaļas, kā grūsnības perioda ilgums un medicīniskā palīdzība grūsnajai mātītei katrā ziņā jāatzīmē arī attiecīgajās kartītēs. Bez tam es konstatēju, ka putniem ir ļoti noderīgi iekārtot dēšanas datu kartīti. Tas mums palīdzējis aprēķināt veiksmes procentu perēšanas sezonas beigās. Izmantojot šo kartīšu datus, mums izdevās konstatēt dažām putnu sugām kaiti, kas, pēc mūsu domām, rodas nepareizas barošanas rezultātā un ko pašreiz cenšamies izpētīt.
Zīdītāju un putnu kartotēkas kastu aizmugurē ievietotas tā sauktās pielikuma kartītes, kas ir sārtā krāsā. Tur ir īsa informācija par anestēziju, barošanu, grūsnības periodu un piebarošanas ilgumu. Šīs kartītes ir ātras uzziņas iegūšanai. Kartotēkas kastu priekšpusē ir vēl četras īpašas kartītes, kur reģistrēta dzīvnieka iegūšana, pirkšana, zudumi un vairošanās rezultāti. Arī tās ir ātru īsu uzziņu iegūšanai. Visas šīs kartītes ir lielas un satur detalizētu informāciju par attiecīgo dzīvnieku, bet ātram ieskatam par zīdītājiem un putniem ir mazas uzziņu kartītes, kas sakārtotas alfabētiskā secībā. Šo kartīšu izmērs ir 4X5 collas, un tajās ietverts rezumējums par katru dzīvnieku, tā iegūšanas dati, iepriekšējās gaitas un inven
tarizācijas numurs. Lai viegli un ātri iegūtu pamatinformāciju par noteiktu dzīvnieku, var izmantot mazās norādes kartītes. Atrodot tajā attiecīgā dzīvnieka inventarizācijas numuru, var ielūkoties lielajā, detalizētajā kartītē un sameklēt tur visus vajadzīgos datus. Mazās uzziņu kartītes mums šķita nepieciešamas tādēļ, ka lielajās kartītēs dzīvnieki piereģistrēti pēc inventarizācijas numuriem, tas ir, tādā secībā, kādā mēs tos iegūstam vai kādā tie piedzimst, turpretim uzziņu kartītēs tie piereģistrēti alfabētiskā secībā, lai būtu ātrāk sameklējami.
Nesen mums vajadzēja ieviest vēl četras kartotēkas. Pirmā bija bibliogrāfijas kartotēka. Tajā reģistrēti autori un temati, sīki norādot saturu visiem rakstiem, ko zooloģiskā dārza darbinieki rakstījuši mūsu gada pārskatam vai zinātniskajiem žurnāliem. Otra bija uztura kartotēka, kur atzīmēts viss, kas zināms par dzīvnieka barību savvaļā un zooloģiskajā dārzā. Mēs ceram šo kartotēku ievērojami papildināt, kad būsim vēl pamatīgāk izpētījuši uztura jautājumu. Seko veterinārās uzziņas. Tā gluži vienkārši ir kartīte, kur ierakstīti visu sugu pārstāvji un slimības, tā ka, uzmetot skatienu kartītei, tūliņ var redzēt, ar kādām kaitēm kādas sugas pārstāvji slimojuši. Un visbeidzot — fotokartotēka, kas sakārtota pēc sugām alfabētiskā secībā. Tā, rakstos izlikta, mūsu sistēma var likties bezgala sarežģīta, bet īstenībā ir ļoti parocīga lietošanai. Sekretārei dienā vajadzīga tikai viena stunda, lai turētu kārtībā visas kartītes.
Materiālu kartotēkai sagādā mūsu zooloģiskā dārza direktora Džeremija Molinsona neaizstājamais Apgaitas žurnāls, kas glabājas viņa kabinetā. Šajā žurnālā ik dienu ieraksta itin visu, kas attiecas viz katru dzīvnieku: aprūpi, uzvedību, olu dēšanu, grūsnības periodu un tā joprojām. Šos datus sekretāre uz mašīnas ieraksta kartītēs.
Protams, kolekcijai paplašinoties, būs nepieciešamas vēl vairākas citas kartotēkas, bet pagaidām mēs ieskatām, ka pašreizējā sistēma, kaut arī ne ideāla, tomēr ir efektīva. Mums savākti dati par vairāk nekā divpadsmit gadiem, un mēs jau esam paguvuši izsecināt no tiem visai nozīmīgu informāciju, kuru apkopojam savā gada pārskatā.
Mēs rīkojamies pēc principa: labāk daži lieki dati nekā dažu par maz. Tas nozīmē, ka pierakstīts viss iespējamais, droši vien arī laba daļa gluži nevajadzīgas informācijas,
Kuru var atsijāt, kad piezīmes apkopo publikācijā. Tādā saskarē ar dzīvniekiem, kāda ir mums, nekad nevar zināt, kurus novērojumus uzskatīt par nozīmīgiem, kurus ne. Tādēļ labāk ir pierakstīt visu, lai brīvā brīdī varētu apkopoto nesteidzīgi izvērtēt, nekā sastapties ar tukšām vietām, tāpēc ka nav pierakstīts vajadzīgais, kas tobrīd šķitis nesvarīgs.
Rūpību, ar kādu cenšamies fiksēt pat visvienkāršākos faktus, visuzskatāmāk ilustrē kartītes, kurās atainota vesela operācija — divu gorillas mātīšu pārvietošana uz jauno mītni aptuveni 100 jardu attālumā no vecās. No vienas puses, tas šķietami nebūtu nekas sarežģīts — anes- tezēt divus dzīvniekus un, kamēr tie ir nemaņā, pārvietot tos no punkta A uz punktu B. Taču īstenībā viss bija daudz grūtāk. Pastāv risks, ka anestēzijas deva, kas iemidzina vienu gorillu, var būt nāvējoša otrai, kaut arī abas ir vienādā vecumā un vienādā svarā. Brīdis, kamēr gorillas būs nemaņā, radīs mums ideālu situāciju zobu pārbaudei, asins paraugu noņemšanai, dzīvnieku izmērīšanai un nosvēršanai, tātad iespējas visam tam, ko mēs, par spīti gorillu miermīlīgumam, nevaram izdarīt parastajos apstākļos. Tomēr visa operācija jāizdara ātri, saudzīgi un veikli, lai negadītos, ka gorillas sāk atgūt samaņu, kamēr mēs ar savu darbu esam tikai pusē. Mēs baidījāmies nemaņu pārāk ievilcināt, kā arī no tā, lai gorillas nesaaukstētos. Pneimonija pēc anestēzijas ir visai parasta komplikācija, kas var kļūt liktenīga.
Vispirms atzīmējām visus rekvizītus, kas būs nepieciešami, galveno procedūru un mediķi, kas operācijā piedalīsies:
ZEMIENES GORILLU PĀRVIETOŠANA NO VECĀS MĪTNES UZ JAUNU
1972. gada 29. februāris. N'Pongo M1+ Nendija M2+
Priekšdarbi un ekipējums pārvietošanai.
Divas nestuves (palūgtas no Sv. Džona slimnīcas ātrās palīdzības brigādes).
Divas segas.
30 pēdu gara virve.
Svari (palūgti no Dzīvnieku patversmes).
Skābekļa balons.
Smalkas ēveļskaidas (jaunajā mītnē abām gorillām zem nārām sagatavota ēveļskaidu miga).
Mērlente.
Jaunās mītnes guļamtelpa pārbaudīta un atzīta par sagatavotu gorillu uzņemšanai. Temperatūra migā 65—68 grādi (F). Abas nāras siltas. Slīddurvis darbojas.
Operāciju uzraudzīs Karaliskās veterināru asociācijas loceklis misters T. B. Begs un praktizējošs veterinārterapeits.
Paredzēts abus dzīvniekus sīki izmeklēt, ieskaitot zobu pārbaudi.
Noņemt katram dzīvniekam asins paraugu analīzei.
Abus dzīvniekus nosvērt un izmērīt.
Piedalās policijas seržants Maklintons un pirkstu nospiedumu eksperts, lai noņemtu katram dzīvniekam trīs labās rokas pirkstu nospiedumu komplektus. Šo informāciju nosūtīs uz Frankfurti institūtam, kurā atrodas Starptautiskā gorillu ciltsgrāmata, kā arī izmantos salīdzināšanai.
Dokumentēt un fotografēt visu pārvietošanas norisi.
Pulksten 14.20 zīdītāju apakšējo mītni slēdz publikai.
Dzīvnieku pārvietošana.
Tiklīdz abas gorillas būs anestezētas, lai varētu sākt pārvietošanu, viss notiks šādā secībā:
Dzīvniekus pa vienam iznes un nogulda uz nestuvēm, kas atrodas zīdītāju mītnes gaitenī.
Pēc tam gorillu līdz kaklam apsedz un ar virvi piesien pie nestuvēm.
Turpat zīdītāju mītnē abas gorillas nosver.
N'Pongo nolemts nogādāt uz mītni Nr. 1 (ziemeļpusē), bet Nendiju uz mītni Nr. 2 (dienvidpusē).
Asins paraugus un pirkstu nospiedumus paredzēts noņemt jaunajā mītnē, galveno uzmanību pievēršot iespējami ātrai dzīvnieku pārvietošanai.
Gorillas turamas atsevišķi, neļaujot tām ieiet kopējā telpā, līdz viņu stāvoklis nebūs pilnīgi normalizējies.
Piedalās šādi zooloģiskā dārza darbinieki: Dž. Mo- linsons, Dž. Melets, K. Bloksems, P. Kofijs, D. Rior- dans, Dž. Ašers-Smits.
14.30. Katram dzīvniekam orāli iedod 300 mg ser- nilāna (fenciklidīna). Norādītais anestēzijas līdzeklis iejaukts piena, medus un Bu vitamīna maisījumā.
Sīkāka informācija uz atsevišķas kartītes katram dzīvniekam. N'Pongo 4. lapā, Ml. Nendija — 4. lapā, M2.
Tad mēs gorillas anestezējam. No piezīmēm redzams, ka dzīvnieku izturēšanās ir atšķirīga. Sie lakoniskie un precīzie pieraksti, protams, neatspoguļo to, ka mums visiem (gluži nezinātniski runājot) sirds kāpa pa muti laukā, kaut gan mēs centāmies izskatīties tik mierīgi un vienaldzīgi, it kā diendienā pārvadātu gorillas no vienas vietas uz otru. Vissvarīgākais šajā akcijā bija tas, ka mums tie nebija parasti dzīvnieki; tie bija mūsu draugi, kurus neparko nevēlējāmies zaudēt.
11972. gada 29. februāris
PĀRVIETOŠANA uz jaunu mītni
N'Pongo Ml. 4. lapa
Pl. 14.30. N'Pongo iebaro sernilānu. 14.31. Abi dzīvnieki ļoti uztraucas, kad nesaņem barību. 14.45. Dzīvnieki šķiet nomierinājušies. 14.46. N'Pongo uzraušas uz lāvas mazliet smagnējāk nekā parasti. 14.52. N'Pongo skatiens kļūst miegains. 14.55. N'Pongo sāk uz lāviņas klanīties. 14.55'/2. N'Pongo, kas stāvējusi uz visām četrām, apsēžas, galva šļaugani nokarājas. 14.56. Ļoti grīļīga. 14.58. N'Pongo saļimst guļus, ļoti grīļīgi atkal apsēžas. 15.01. Saļimst uz grīdas. 15.02. Zaudē samaņu, seja pret grīdu, pakaļkājas viegli ieliektas zem ķermeņa. 15.03. Nendija pieskrien un iesit N'Pongo pa muguru. N'Pongo tikai mazliet sakustas. 15.05. Nendija iesit vēlreiz. N'Pongo nereaģē. Pēc 15.05 N'Pongo vairs nereaģē. Nemaņa ilgst 35 minūtes.
Otrdiena, 29. februāris PĀRVIETOŠANAS TURPINĀJUMS Nendija M2
Pl. 14.30. Nendijai iebaro sernilānu^ 14.31. Abas gorillas ļoti uztraucas, kad nesaņem barību. 14.45. Gorillas kļūst rāmākas. 14.50. Nendijai skatiens apmiglojas, acis mazliet iekritušas. 14.5572- Nendija ļoti satraukta, pieskrien pie slīddurvīm un sāk pa tām dauzīt. 14.56. Nendija, joprojām ļoti satraukta, nostājas draudošā pozā, tad atkal pieskrien pie durvīm un dauza tās. 14.57. Nendija sāk stipri siekaloties. 14.59. Nendija satraukta, draudošā pozā. 15.03. Pieskrien pie N'Pongo un tai iesit. 15.05. Vēlreiz iesit N'Pongo. N'Pongo nereaģē. 15.06. Nendija mazliet grīļojas, tomēr liekas būt pie pilnas apziņas un spēkiem. 15.07. Uztraukums atslābst, aktivitāte kļūst vājāka. 15.07'/2. Nendija nožāvājas, tomēr vēl turas uz visām četrām, atbalstījusi dibenu pret sienu. 15.08. Galva nokaras, ķermenis grīļojas. 15.09. Nendija apsēžas. 15.10. Aizver acis. 15.11. Nendija pašļūc pāris soļu uz priekšu, tad saļimst tādā pašā stāvoklī kā N'Pongo. 15.12. Nendija paceļ galvu, kas tūliņ atkal noslīgst atpakaļ. Pēc 15.12 Nendija vairs nekustas. Nemaņa ilgst 42 minūtes.
Tiklīdz abas gorillas bija zaudējušas samaņu, mēs steigšus sākām rīkoties. Krātiņā nolika nestuves un piesēja pie tām abas gorillas. Zīdītāju mītnes gaitenī viņas nosvēra. Jaunajā mītnē abas izmērīja, noņēma uztriepes, asins paraugus un pirkstu nospiedumus, pārbaudīja zobus. Neviens no mums par to gan neieminējās, tomēr man šķiet, mums visiem, lai arī sapratām, ka tas, ko darām, ir nepieciešams, bija ļoti nepatīkami redzēt dzīvniekus, kurus tik labi pazinām (vienmēr jautrus, možus, saprātīgus), guļam nevarīgus un šļauganus, bet pa to laiku cilvēki atpleta viņiem muti, ņēma uztriepes un asinis no vēnas. Mums likās, ka ielaužamies viņu personiskajā dzīvē, graujam viņu cieņu, un mēs bijām priecīgi, ka pēc atmošanās viņi par to visu nekā nezinās. Citiem vārdiem
sakot, mūsu jūtas bija antropomorfiskas un pilnīgi nezinātniskas.
Gorillas tika ievīstītas segās, un procesija devās ārā no zīdītāju mītnes, saudzīgi nesot dārgo nešļavu; mēs droši vien izskatījāmies kā satrauktu cilvēku pulciņš, kas pēc briesmīgas katastrofas iznes vienīgos pie dzīvības palikušos. Gorillas gādīgi apguldīja bagātīgi izklātos salmos (atšķirtas vienu no otras, tomēr pietiekami tuvu, lai viņas, atžirgstot no nemaņas, varētu viena otru redzēt), un mēs, sastājušies apkārt, gaidījām atmošanos. Šis brīdis varbūt bija vissatraucošākais, jo tikai tagad redzēsim, vai gorillas pēc anestēzijas pamodīsies sveikas un veselas.
Un arī tagad klīniskie novērojumi ne mazākā mērā ' neatspoguļoja mūsu noskaņojumu. Mēs smēķējām, izdzērām daudz kafijas, piespiedām sevi diskutēt par krīzes stāvokli pasaulē, taču drīz vien samērā nesakarīgās runas pārtrūka un dzirdama bija vienīgi mūsu pacientu dziļā, gārdzošā elpa. Mēs visi vēl atcerējāmies, kā mazulīte N'Pongo ieradās pie mums: maziņa, apaļa, melna kā oglīte, mute savilkta pastāvīga smaida urskulī. Viņa jau no paša sākuma mierīgu prātu noticēja, ka visi cilvēki viņai ir draugi. Atcerējāmies arī Nendijas ierašanos: viņa pret cilvēkiem izturējās ar nepatiku un neuzticību, un mačetes iešķeltā garā rēta šķērsām pāri visai galvai bija nepārprotams izskaidrojums viņas neuzticībai; atcerējāmies, kā mēs ar bezgalīgu pacietību turpmākajos gados iekarojām viņas uzticību un kā par to priecājāmies. Mēs pazinām abas gorillas kopš tiem laikiem, kad tās vēl bija pavisam maziņas, tādēļ nespējām izjust zinātnieku salto atšķirtību.
Novērojumi
Pl. 16. N'Pongo sāk atjēgties: pagriež galvu un zīž apakšlūpu. 16.48. N'Pongo kustas pa telpu: nespēdama nostāvēt, veļas velšus. 18.00. Uz vēdera aizvelkas no režģiem līdz telpas vidum. 18.30. Uz vēdera gulēdama un uz elkoņiem atbalstījusies, miegainu skatienu palūkojas visapkārt. Paceļas tupus uz pakaļkājām, balstīdamās pret režģiem, noveļas un rāpjas uz kalorifera pusi. 19.00. Pievelkas tuvāk
kaloriferam, mazliet pakustina rokas. Guļ uz vēdera sienā. 19.30. Stāvoklis bez pārmaiņām. 20.00. Daudz možāka — pussēdus stāvoklī var pacelt galvu, atsaucas uz savu vārdu. 20.08. Tai pašā stāvoklī pie režģiem. 21.30. Rāpo uz visām četrām, locekļiem grūti noturēt ķermeņa svaru. 22.15. Guļ uz vēdera, nereaģē uz trokšņiem. 22.50. Paceļas sēdus, ap muti vēmekļu paliekas, skatiens joprojām miegains, vieglas trīsas. 24.00. Gandrīz nekādu pārmaiņu. Gaisma tiek nodzēsta.
Novērojumi
Kad Nendiju iznes no vecā krātiņa, viņa klepo un siekalojas, žāvājas un mirkšķina acis. 18.00. Guļ » telpas vidū uz mutes. 18.30. Mazliet sakustas. Ap galvu un pleciem siens un ēveļskaidas. 19.10. Guļ, galvu ierušinājusi sienā, nekustas, elpo viegli. 19.30. Rāpo uz visām četrām, bet ļoti grīļīgi. Atsaucas uz savu vārdu. Aposta krāsojumu un padauza ar pirkstu kauliņiem pa klonu. Tup uz klona, elpošana mazliet apgrūtināta. 19.55. Izrāda interesi par barību, aktīvi kustas, lāgiem paklūp, bet turpina kustēties; pat tad, kad noveļas atmuguriski, tūliņ uzslienas. Izdalījumi no deguna. 20.00. Nendija uzrāpjas režģos, paliek tur trīsarpus minūtes karājamies. 20.10. Siekalojas, grasās vemt. 20.15. Nendija vemj. 20.19. Vēlreiz grasās vemt. 20.20. Vēlreiz ākstās, cenšoties vemt. 20.27. Nendija iedzer siltu pienu ar desmitprocentīgu glikozes šķīdumu. Nekoordinē kustības — dzerot izstiepj vispirms augš- lūpu. 20.31. Nendija stāv, iebrēcas un dauza sev pa krūtīm. 20.33. Atkal pieceļas, dauza sev pa krūtīm un klaigā, tad neapklusdama apsēžas. 20.35. Vēlreiz padzeras. 21.50. Nendija novietojusies uz nāras, kustību' koordinācija daudz labāka, izturēšanās rāmāka. 22.15. Sēž un pēc tam staigā pa nāru. 22.45. Izskatās aizmigusi. 23.30. Guļ uz nāras, poza pilnīgi normāla. 24.00. Guļ uz nāras. Šķiet mierīga. Gaisma tiek nodzēsta.
Sl vienkāršā pārvietošanas operācija nozīmēja, ka tagad mums ir abu cilvēkpērtiķu precīzais svars un izmēri, asins paraugi, pilnīga bakterioloģiskā aina no deguna, rīkles un vaginas uztriepēm un visai plaša informācija, kā lietot iemidzināšanas un anestēzijas līdzekļus. Mēs bijām viņus izmeklējuši tik pamatīgi, kā nebūtu bijis iespējams parastajos apstākļos, kaut arī abi dzīvnieki ir samērā miermīlīgi. To visu ieguldījām savā kartotēkā izmantošanai nākotnē.
Ar to zinātniskā daļa bija galā. Es atrāvu vaļā pāris pudeļu šampanieša, jo jutu, ka tas mums pašreiz ļoti nepieciešams.
Precīzi un detalizēti dati ir ārkārtīgi vērtīgi veterinārijas un parazitoloģijas pētījumos. Spilgts piemērs tam, cik cieši un sarežģīti parazitoloģija dažkārt ievijas ve- terinārzinātnē, ir mūsu bēdīgie ieraksti vulkāntrušu kartītēs. Bēdīgie tādēļ, ka tās noliktas malā līdz tam laikam, kad mums izdosies iegūt vēl dažus šos burvīgos mazos dzīvnieciņus. Vulkāntruši atrodami vienīgi netālu no Mehiko — apdzisušo vulkānu Popokatepetla un Ikstak- sivatla apvidū. Tāpat kā daudzos citos gadījumos, likums šos dzīvniekus ņēmis savā stingrajā aizsardzībā vienīgi uz papīra: par spīti likuma aizsardzībai, tos medī un nogalina pat tur, kur tiem it kā paredzēts drošs patvērums, — Popokatepetla nacionālajā parkā. Mežsargi apgalvoja, ka trušus šeit medījot ēšanai. Šādos apstākļos un vēl ņemot vērā, ka šo interesanto dzīvnieku palicis tik maz, man likās, ka svēts tresta uzdevums ir apdraudētajai sugai palīdzēt. Tādēļ 1968. gadā es finansēju un noorganizēju ekspedīciju uz Meksiku. Ekspedīcijas galvenais mērķis bija iegūt vulkāntrušus vaislas kolonijas izveidošanai.
Meksikas varas iestādes pret mani izturējās ļoti atsaucīgi, sniedza man tiešām lielu palīdzību, un pēc trim mēnešiem es apmierināts atgriezos Džersijā. Mēs bijām dabūjuši sešus trušus, tie labi pārcieta ceļojumu un drīz iejutās jaunajos apstākļos. Mums pat izdevās iegūt pēcnācējus, kas nebrīvē notika pirmo reizi un ko mēs uzskatījām par īstu triumfu. Bet tad mums uzbruka nelaime: pazaudējām vienīgo tēviņu, un sekcijā atklājās, ka tas slimojis ar kokcidiozi. Pavadījuši dažas raižu un baiļu pilnas nedēļas, mēs sagaidījām no Meksikas vēl vienu vulkāntrušu tēviņu, bet nepaguvām viņu pielaist pie mātītēm, kad viņš nobeidzās. Sekcija uzrādīja to pašu kaiti, un ir interesanti piezīmēt, ka šis dzīvnieks bija atvedis jaunu šās slimības ierosinātāja sugu.
Fakts, ka mēs tagad pazinām vulkāntrušu ienaidnieku un zinājām, kā pret to cīnīties, mums maz līdzēja, jo man nebija pietiekami cieša kontakta Meksikā, lai iegūtu trušus, no kuriem izveidot jaunu vaislas koloniju. Es tomēr ceru vēl kādreiz atgriezties Meksikā un tikt pie vulkāntrušiem, un tad mums radīsies iespēja vairot šos mazos, burvīgos dzīvniekus pareizos, stingri kontrolētos apstākļos.
Dīvainā kārtā daudzi cilvēki nepievērš uzmanību būtiski svarīgajam faktam, ka, cenšoties aizsargāt un saglabāt kādu dzīvnieku sugu savvaļā, jāpārzina ne tikai šo dzīvnieku funkcijas, bet arī to "savstarpējās attiecības ar daudziem citiem dzīvniekiem. Tuvāk paskaidrojot, var teikt, ka nav nekādas nozīmes iedalīt 5000 kvadrātjūdzes savannas, lai saglabātu savvaļas dzīves apstākļus lauvām, ja šai apvidū nav antilopju. Ja neesat novērojis (vienalga, savvaļā vai nebrīvē), ka lauva ir plēsoņa, tad jūsu aizsardzības darbs nolemts neveiksmei. Lai gan visiem skaidrs, ka dzīvnieki jāpētī dabiskajā vidē, daudzas norises nenoliedzami ir vieglāk novērojamas, ja dzīvnieks atrodas kontrolējamos apstākļos; dažas norises vispār var novērot vienīgi šādā situācijā.
Ilustrēšu teikto ar diviem piemēriem: pirmais piemērs no mūsu kartotēkas, kur savākti dati par tenreku audzēšanu. Šo īpatnējo mazo, ezim līdzīgo dzīvnieciņu dzimtene ir Madagaskara. Viena no viņu burvīgākajām savdabībām ir paradums, tikko viņus paņem rokā, nolaist vaļigo pieres ādu gandrīz pāri acīm, kas viņiem piešķir dusmīgu, sašutušu izskatu. Esam ar labiem panākumiem vaislojuši šos mazos kukaiņēdājus, ieguvuši jau piekto paaudzi un izsūtījuši pēcnācējus pa visu pasauli. Mūsu vaislas kartītēs savākti ļoti daudzi novērojumi par tenreku uzvedību, mazuļu skaitu, dzemdībām un tā joprojām — visi tie dati, kuru savākšana savvaļā izmaksātu dārgi, būtu ļoti laikietilpīga un dažos gadījumos pat neiespējama. Liela daļa savāktās informācijas var noderēt citu tenreku sugu saglabāšanā. Pavisam ir zināmas divdesmit piecas sugas (dažas no tām ļoti retas), un, uzkrājuši pieredzi ar diviem samērā parastiem tenrekiem (mazajiem un lielajiem ežtenrekiem), ceram nākotnē savākt vaislas kolonijas no ietāko un vairāk apdraudēto sugu pārstāvjiem.
Mēs, starp citu, atklājām, ka varam ietekmēt lielā ež- tenreka uzvedību, attiecīgi regulējot temperatūru. Parastā temperatūra šo dzīvnieku turēšanai svārstās no 27 līdz 29 grādiem. Ja temperatūru pazemināja līdz 21 vai 24 grādiem, dzīvniekiem tika radīti šķietami apstākļi ziemas guļai. Manipulējot ar temperatūru un gaisa mitrumu, mums izdevās dzīvniekus noturēt visu gadu aktīvā stāvoklī, turklāt vaislas kondīcijā. Šādā situācijā mātītes spēja apaugļoties jau divu mēnešu vecumā (līdz tam uzskatīja, ka dzimumgatavību tās sasniedz tikai otrajā sezonā). Tādā veidā mēs bez grūtībām ieguvām divus trīs metienus gadā. Ja apdraudēto sugu saglabāšanai varēs izmantot tamlīdzīgu tehniku, tai būs milzu vērtība lielu, spēcīgu koloniju izveidošanā un dzīvnieku paglābšanā no iznīcības. Stāstītais noder ilustrācijai, kā vācams uzziņas materiāls labi vadītā dzīvnieku kolekcijā un kā tas izmantojams praksē.
Otram piemēram varu minēt datus, ko esam savākuši mūsu Āfrikas civetas kolonijas kartotēkā. No sākotnējām divām ci vētām līdz šim laikam esam izaudzējuši četrdesmit deviņus pēcnācējus; divpadsmit ir eksportēti uz četriem zooloģiskajiem dārziem dažādās pasaules malās. Balstoties uz savām vaislas kartītēm, esam noskaidrojuši civetu grūsnības periodu, aptuvenu mūža ilgumu, mazuļu vidējo skaitu un attīstību, augšanas procesu un svara pieaugumu, lenkšanas un pārošanās parašas, dzemdību norisi un tā tālāk. Mums ir pilnīga Atrikas civetu vairošanās aina, kas izveidota no materiāla, kuru, dzīvniekam savvaļā uzturoties, būtu bijis grūti, varbūt pat neiespējami iegūt.
Nesen tiklab Eiropā, kā Savienotajās Valstīs uzviļ- ņoja zooloģiskajiem dārziem naidīgs noskaņojums un propaganda. Zinātnieki, kas kritizē zooloģiskos dārzus, nosoda tos tādēļ, ka tie par maz darot zinātnes labā. Un, runājot par daudziem zooloģiskajiem dārziem, kritika ir ļoti pamatota. Dažos dārzos, kas mēģina fiksēt datus, rezultāti ii tik nenozīmīgi, ka ikviens nopietns biologs šādu uzziņu krājumu var uzlūkot vienīgi ar nicināšanu. Mūsu kartotēkā, piemēram, ir no kāda labi pazīstama zooloģiskā dārza saņemta kartīte, kurā atzīmēta veterinārās palīdzības sniegšana žirafei. Kartītē minēts vienīgi šāds fakts: pēc tam kad veterinārķirurgs grūsnai žirafei izņēmis beigtu teļu, dzīvniekam «injicētas antibiotikas». Ne mazākā norādījuma — cik lielā devā un kādas antibiotiskās vielas lietotas, turklāt piezīme uzšņāpta ar roku diezgan nesalasāmi un neko nespētu paskaidrot cilvēkam no malas, kurš kartītē meklētu informāciju. No kāda cita dārza nākušas kartītes, kur atzīmēts, kad dzīvnieks saņemts un kad tas nomiris; seko sīki detalizēts patoloģijas apraksts. Neviena vārda par dzīvnieka uzvedību. Mums radās iespaids, ka dzīvnieks no ierašanās brīža līdz nāves stundai nav darījis itin nekā. Gandrīz likās, ka šis zooloģiskais dārzs dzīvniekam bijis vienīgi uzgaidāmā telpa, lai nokļūtu pie patologa.
1968. gadā, četrus gadus pēc tresta nodibināšanas un mūsu kartotēkas izveidošanas, Sandjego notika plaša konference par zooloģisko dārzu nozīmi savvaļas dzīvnieku saglabāšanā. Tur Kerolaina Džārvisa (tagad lēdija Medveja), kas tolaik bija «Starptautiskās zooloģisko dārzu gadagrāmatas» redaktore, teica, manuprāt, visprogresīvāko, gudrāko un konstruktīvāko runu no visām šajā konferencē teiktajām. Runājot par iznīcību, kas mūsu dienās draud tik daudzām sugām visā pasaulē, un par zooloģisko dārzu nozīmi to saglabāšanā, viņa sacīja:
«Pašreizējā situācijā zooloģiskajiem dārziem ir ļoti svarīga loma, bet tikai nedaudzi to atskārtuši. Saskaņā ar «Starptautiskās zooloģisko dārzu gadagrāmatas» visjaunākajiem datiem, apmēram pusmiljons savvaļas mugurkaulnieku mīt apmēram piecsimt zooloģiskajos dārzos un akvārijos. Šis milzu skaitlis rāda, kādā mērā zooloģiskie dārzi ir saistīti ar savvaļas dzīvniekiem, un arī liecina, ka zooloģiskajiem dārziem ir tiešāka attieksme pret savvaļas dzīvniekiem nekā jebkurai citai organizācijai. Zooloģiskajiem dārziem ir tiešs kontakts ar dažādiem dzīvniekiem un iespēja tos vislabāk iepazīt. Tur ir arī vairāk izdevības savākt dažādus datus un informāciju nekā jebkurā universitātē, pētniecības institūtā vai rezervātā. Tādēļ zooloģisko dārzu nozīme ir tik liela gan dzīvnieku sugu saglabāšanā, gan zooloģisko pētījumu jomā. Sugu saglabāšanas darba pamatā ir zināšanas, tāpat arī zooloģiskās pētniecības pamatā ir zināšanas, un šīs zināšanas mūsu dienās milzu daudzumos ir iegūstamas zooloģiskajos dārzos. Dabu mēdz dēvēt par i izziņas dārgumu krātuvi, un zooloģiskie dārzi lielā mērā ir šis krātuves sargi un kopēji, tikai pārlieku bieži tie neapzinās savus pienākumus vai pat vispār neapzinās, ka ir kopēji.»
Uzsvērdama zooloģisko dārzu nozīmi rūpīgā informācijas vākšanā, mis Džārvisa turpināja:
«Nemaz nerunājot par izglītošanu, ir divas citas iespējas, kā zooloģiskie dārzi var palīdzēt savvaļas dzīvnieku paglābšanā no iznīcības. Pirmā ir datu vākšana un uzkrāšana par dzīvniekiem un otrā — apdraudēto sugu vaislošana nebrīvē. Gandrīz vai vislielākās grūtības sugu saglabāšanā sagādā informācijas trūkums par tiem dzīvniekiem, kurus mēs cenšamies aizsargāt. Patiesi jābrīnās, cik niecīgas ir mūsu zināšanas par lielākās daļas savvaļas dzīvnieku bioloģiju un uzvedību, jo samērā maz ir tādu dziļu pētījumu kā, piemēram, Šallera slavenais darbs par kalnu gorillām. Daudz nepieciešamas informācijas var iegūt tikai brīvdabas apstākļos, piemēram, datus par dzīvnieka attieksmi pret apkārtējo vidi, par tā dzīves vietu ekoloģiju, par uzturu, taču vienlaikus ir arī ļoti daudz tādu datu, kurus brīvdabā vispār nav iespējams vai arī ļoti grūti savākt, turpretī gūstniecībā tas izdarāms it viegli. Vēl nesen zooloģisko dārzu vadītājiem nebija ne jausmas par to svarīgās informācijas bagātību, ko iespējams iegūt zooloģiskajā dārzā, un arī par to, cik nozīmīga var kļūt šī informācija, ja ir pareizi sakārtota. Tikai dažiem zooloģiskajiem dārziem ir ilgos gados uzkrāta informācija, un pat šī informācija mēdz būt diezgan nabadzīga un dažreiz ari nekārtīga.»
Par kartotēku sistēmu specifiku viņa sacīja:
«Lai zooloģiskajos dārzos uzkrātā informācija tiešām būtu vērtīga, tai jābūt plašākai, metodiskākai, ne tik paviršai, kāda tā ir pašreiz, turklāt vissvarīgākie ir divi aspekti: laba kartotēka un precīza uzrāde dzīvnieka identificēšanai. Kartotēkai nav jābūt komplicētai, tomēr akurātai un precīzai. Katram zooloģiskajam dārzam būtu jāsavāc pamatdatu minimums par tajā mītošajiem savvaļas dzīvniekiem, vislabāk kartotēkas veidā, ierakstot tur ikvienu identificējamo dzīvnieku, atzīmējot tā ierašanās datumu, aptuvenu vecumu un svaru, kā ari vietu, kur tas iegūts, pazīšanas zīmes, dzimumu, pārošanās vai atnešanās datumu, slimības, nāves vai dārza atstāšanas datumu un iemeslus.»
tu
Pēc šās konferences mis Džārvisa Londonas Zooloģijas biedrības žurnālā publicēja lielisku rakstu «Norādījumi savvaļas dzīvnieku pētīšanai nebrīvē». Spriežot pēc tā, kas mums zināms par kartotēku sistēmām daudzos zooloģiskajos dārzos, jādomā, ka šī ārkārtīgi vērtīgā publikācija nav guvusi pelnīto atbalsi.
Bija tomēr ļoti patīkami dzirdēt, ka septiņus gadus pēc mūsu kartotēkas ieviešanas mis Džārvisa ieteica arī pārējiem zooloģiskajiem dārziem darīt to, ko esam pasākuši mēs. Mēs priecājāmies, konstatējot, ka esam ņēmuši vērā visus aspektus, kurus viņa pieminēja savā referātā.
Ja zooloģiskie dārzi un citi savvaļas dzīvnieku kolekciju īpašnieki grib apturēt vai vājināt kritikas vilni, tiem daudz nopietnāk, ar lielāku atbildības sajūtu jāapsver šo iestādījumu zinātniskā nozīme. Ir diezgan drausmīgi iedomāties, ka ilgus gadus tūkstošu tūkstošiem dzīvnieku tika turēti, un vēl tagad tiek turēti, tikai vienam vienīgam nolūkam — publikas izklaidei un ka viņu gūstniecība mums nav palīdzējusi un nepalīdz nekā izzināt.
Turpmākajos gados zinātniski un saprātīgi (šie vārdi nav sinonīmi) vadītu zooloģisko dārzu un parku nozīme nemazināsies, bet gan kļūs arvien lielāka. Tie droši vien izvērtīsies par pēdējo patvērumu ļoti daudzām sugām. Tālab ir gaužām svarīgi, lai šīs organizācijas savus dzīvniekus rūpīgi koptu, vaislotu un novērotu, neaizmirstot, ka tām ir uzticēts sargāt un saglabāt radījumus, kas grib dzīvot uz šās planētas kopā ar mums, taču vairākumā gadījumu cieš neveiksmi.
Atcerēsimies, ka senatnē cilvēki pielūdza dzīvniekus (dažuviet šis paradums saglabājies arī šobaltdien); vēl ne visai sen cilvēki ticēja, ka pasaulē ir vienradži, ka krupim galvā paslēpts dārgakmens, ka bezdelīgas pārziemo dūņās dīķu dibenā. Savā lieliskajā grāmatā «Putnu folklora» Edvards A. Armstrongs min «zinātniskas pētniecības» piemēru diezgan netālā pagātnē:
«Septiņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Džons Obrijs raksta: «Baronets sers Benets Hoskinss man pastāstīja, kādu eksperimentu izdarījis viņa parku uzraugs Mor- hemptonā Herfordšīras grāfistē. Viņš, proti, iedzinis kokā naglu, aizsprostodams dzeņa ligzdas ieeju, jo pastāv ticējums, ka dzeniene atradīšot un atnesīšot kādu lapu, lai
ieeju atbrīvotu. Koka pakājē viņš noklājis baltu palagu, un, raugi, jau pēc dažām stundām nagla no koka izkritusi un uzraugs to atradis guļam uz palaga. Kas tā ir par lapu? Stāsta, ka šim nolūkam noderot ķekarpapar- des lapa. Eksperimentu nav grūti atkārtot.»»
Tādi priekšstati bija lauku muižniekiem pirms pāris gadsimtiem. Sie izglītotie džentlmeņi bija zinātkāri, labprāt eksperimentēja, bet izvēlējās gaužām paviršas metodes un pārlieku lēti noticēja eksperimentu rezultātiem. Džons Rejs atrada varen progresīvu atbildi:
«Tāds nostāsts …, neapšaubāmi, ir izgudrots, tomēr šis izcilais dabaszinātnieks apgalvo: viņa meita esot nomirusi ar dzelteno kaiti tādēļ, ka slimnieci ārstējuši ar visādām jaunmodīgām zālēm, nevis ar vecveco ārstniecības līdzekli — alu, kam piejaukti zirga mēsli.»
Protams, kopš tiem laikiem mēs esam uzzinājuši ļoti daudz par dzīvnieku uzvedību un pasaules ekoloģiju vispār, taču mums jāatzīst: lai cik plašas mūsu zināšanas, tās tomēr ir aplam niecīgas salīdzinājumā ar to, kas vēl jāizzina. Ja mums izdevies kaut ko noskaidrot par Vienu zvaigzni debesīs, tas nenozīmē, ka esam izpratuši Visumu.
Noslēgumā gribu teikt: informācijas uzkrāšanas sistēmas kvalitāte ir atkarīga no cilvēkiem, kas ar to nodarbojas; cilvēkiem, kuru rokās tā nokļuvusi, tā jāpaplašina, jāveido tālāk, jāuzlabo, jāgroza un, ja nepieciešams, jāiznīcina un jāsāk viss no gala. Mūsu kartotēkā svarīgākais ir tas, ka tai savus novērojumus pievieno jebkurš darbinieks, vienalga, vai tas ir kvalificēts vai nekvalificēts, ja vien viņš diendienā saskaras ar dzīvniekiem. Tieši šāda pieeja piešķir novērojumiem vērtību. Skaidrs, ka tādā dzīvnieku kolekcijā kā mūsējā nav vajadzīgs kabineta zinātnieks ar baltu, iecietinātu apkaklīti, kurš apskata dzīvniekus reizi mēnesī un gadiem smeļas zināšanas no citu cilvēku novērojumiem. Vēl jāatgādina viens: nedrīkst pieņemt, ka cilvēki, kas vāc un krāj informāciju, ir viszinoši. Lai cik brīnišķīgi būtu zināt visu, tas nav panākams nedz ar pieredzi, nedz ar reliģisku audzināšanu un pat nedz ar augstskolas izglītību.
Var vienīgi balstīties uz to, ka zemē, kur visi ir akli, pat spieķis palīdz tikt kādu soli uz priekšu pretī izziņai.