Stāsta, ka zebiekstes esot vaieni dakteri: kad viņu mazuļi nogalināti, viņas spējot tos atdzīvināt, ja vien tiekot tiem klāt.
T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem
Violeta lielā mīlestībā noadīja vilnas mētelīšus vairākām zivtiņām, un Slingsbijs tām iebaroja opiļa piluliņas, tā ka zivtiņas tik gādīgā kopšanā atsila un saldi aizmiga.
Edvards Līts
Heiba Sacta. Senie romieši ticēja, ka «svētā zāle» — verbena — dziedinot negantu zvēru kodienu brūces, apturot čūsku indes iedarbību, glābjot no mēra, novēršot burvestības ļaunumu, samierinot ar ienaidniekiem utt.
Brūvera. Frazeoloģijas un teiksmu vārdnīca
Atklāt un noskaidrot kāda dzīvnieka slimību un pēc tam ķerties pie ārstēšanas ir tik neaprakstāmi grūts uzdevums, ka tas liktu nodrebēt pat Florensas Naitingei- las* drosmīgajai sirdij. Iedomājieties pacientu, kas ne tikai neprot pateikt, kur viņam sāp, bet daudzos gadījumos, tieši otrādi, visiem spēkiem cenšas neizrādīt vai noslēpt slimības simptomus; pacientu, kas, cieši pārliecināts, ka gribat viņu noindēt, konsekventi noraida visas zāles, lai cik rūpīgi tās būtu ieslēptas gaļā, banānā vai šokolādē; pacientu, kas (tādēļ, ka jūs nespējat viņam neko ieskaidrot) jebkuru jūsu rīcību, sākot ar rentgenu un beidzot ar injekciju, iztulko kā uzbrukumu viņa dzīvībai, viņa pašcieņai vai abām kopā.
Cilvēkam, kas ķeras pie slima dzīvnieka ārstēšanas, jābūt apveltītam ar Ijaba pacietību, Sīzifa skaudro neatlaidību, Jūdasa divkosību, Samsona spēku un Zālamana gudrību, tikai tad ir cerības gūt panākumus — ja jums piedevām vēl ir velnišķīga laime.
Savvaļas dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā (kur jūs saviem dzīvniekiem vienlaikus esat namdaris, uzturzinis, krātiņa tīrītājs, pavārs un veterinārsts) var uzkrāt visai daudz zināšanu, kā rīkoties, ja dzīvnieks saslimst. Ja jūsu aprūpē ir kolekcija ar pārsimt dzīvniekiem un jūs atrodaties 140 jūdzes no tuvākās apdzīvotās vietas (kas nevar lepoties ar ārstu, nemaz nerunājot par veterinārārstu), jums jāatrod pašam sava pieeja. Tajā, protams, nebūs nenieka no Hārlijstrītas dakteru liegās bezrūpības, un, ja Britu ārstu apvienības vīriem gadītos redzēt jūs darbā, jūs nezin vai paliktu dzīvs, kad viņu bardzība nolītu pār jūsu galvu.
Kurš cienījams Hārlijstrītas ārsts gan ņemtos uzmaukt galvā pacientam (šai konkrētajā gadījumā mangustam) vecu čību, lai izdarītu tam klizmu ar odekolona pulve- rizatoru (kuru mums izmisīgā nepieciešamībā bija izdevies nopirkt afrikāņu ciema tirgū)? Kurš respektabls Hārlijstrītas speciālists noģērbtos apmēram divsimt ļoti ieinteresētu afrikāņu klātbūtnē kails līdz ādai un durstītu savu miesu neskaitāmās vietās ar injekcijas adatu tādēļ vien, lai pārliecinātu ārkārtīgi aizdomīgu (un ļoti spēcīgu) paviānu, ka tā ir ļoti interesanta nodarbība, kas tikko nākusi modē? Kurš godājams dakteris no Hārlijstrī- tas būtu ar mieru, paklausīdams savas profesijas aicinājumam, likties gultā kopā ar jaunu šimpanzi (kas slimo ar bronhītu) un paciest, ka pērtiķis visu nakti cenšas uzsākt jautras karaspēles, baksta ar pirkstu klātgulētājam acīs un ik pusstundu neskopojoties dziļā apmierinājumā atvieglo pūsli? Vai kādam Gaja, Bārta, Edinburgas vai citas universitātes absolventam draud briesmas, ka pacients ieknābs viņam kreisajā nāsī, kamēr viņš tam apkops salauzto spārnu? Man tā atgadījās, kad iešinēju tīģergārņa spārnu, un sāpes un sastrutojumu, kas vēlāk izcēlās, gaužām nepilnigi kompensēja apziņa, ka putns nebija trāpījis mērķī. Mērķējis tas bija man acī.
Es nepavisam nevēlos nopulgot medicīnas profesiju, gribu tikai teikt, ka cilvēku ārstiem ir ļoti piemīlīgs darbs salīdzinājumā ar tiem dziedniekiem, kuriem jāsaskaras ar slimu dzīvnieku. Nezinu, vai ierindas terapeits izmisumā nesaplēstu savu ārsta diplomu, ja viņam gadī- tos ārstēt trīsdesmit septiņus pērtiķus, kas slimo ar akūtu caureju, jo afrikāņu zēns parastā alus rauga tablešu vietā tos sabarojis ar caurejas tabletēm, un tas viss notiek desmit minūtes pirms tam, kad jāsēžas kuģī, kura kapteinis plaši pazīstams ar to, ka necieš dzīvniekus. Bet, lai cik nogurdinoši ir šādā veidā gūt pieredzi, tas ir ļoti labs pamats jūsu zināšanām par visu, kas var atgadīties un ko varat gaidīt vēlāk. Un tad, kad beidzot uzsmaida veiksme, jūs jūtaties gan pārsteigts, gan laimīgs.
Paoēmieni, kā ar dzīvniekiem apieties nomaļā pasaules nostūrī un kā rīkoties labi noorganizētā zooloģiskajā dārzā, gan ir līdzīgi, tomēr ne gluži identiski. Zoologu aprindās ilgus gadus turpinājās strīdi par to, vai ieteicams iekārtot dzīvniekiem hospitāļus. Pastāv divēji uzskati. Pirmējā uzskata piekritēji apgalvo, ka slims dzīvnieks jāizolē no sugas brāļiem, lai novērstu slimības izplatīšanos un lai vājinieks varētu veseļoties higiēniskā vidē, tā dodot veterinārārstam iespēju strādāt kontrolējamos un no viņa viedokļa optimālos apstākļos. Otra virziena piekritēji iebilst, ka hospitāļi gan ir nepieciešami, lai radītu higiēniskus apstākļus, piemēram, operēšanai, tomēr psiholoģiskais efekts, ko dzīvniekā izraisa pārvietošana no ierastās vides citā, viņam nepatīkamā vidē ar svešu smaku un ierasto kontaktu zaudēšana ar pazīstamiem cilvēkiem, kuru vietā stājas sveši kopēji, ir daudz nevēlamāks nekā ievietošana atpakaļ nehigiēniskajā, toties drošajā vecajā mītnē. Es no abiem virzieniem izraugos pēdējo. Nopietna slimība pati par sevi dzīvniekam ir dziļš psihisks satricinājums. Pievienojiet tam neizbēgamās bailes, ko rada ārstēšana ar zālēm vai ķirurga iejaukšanās, un tad vēl atraujiet dzīvnieku no ierastās vides un pazīstamiem cilvēkiem, un jūs varat būt gandrīz vai pārliecināts, ka dzīvnieks nomirs aiz bailēm un nomāktības.
Tresta sākuma gados sāpīgais jautājums, iekārtot vai neiekārtot hospitāli, attiecībā uz mums bija tīri retorisks. Mums gluži vienkārši nebija naudas šādai labierīcībai un neatlika nekas cits kā izraudzīties trešo ceļu, proti, to, kuram abēju virzienu piekritēji nebija pievērsuši uzmanību. Tā kā mums nebija līdzekļu hospitāļa iekārtošanai, mums vajadzēja darīt visu iespējamo, lai nerastos vajadzība dzīvniekus hospitalizēt. Citiem vārdiem sakot, mēs visu naudu, kas bija mūsu rīcībā, tērējām par vislabāko barību un maksimāli labu apstākļu radīšanu saviem dzīvniekiem, centāmies profilaktiski novērst saslimšanas iespēju. Lielā mērā tas mums patiesi izdevās. Saslimstības procents, ievērojot mūsu kolekcijas apmērus un sastāvu, visu laiku bijis ļoti mazs. Tas tomēr nenozīmē, ka esam pilnīgi no tās pasargāti. Mums, tāpat kā visiem, jāsastopas ar slimībām, epidēmijām un nelaimes gadījumiem, ko apdrošināšanas sabiedrības (kuras, kā zināms, vienmēr cenšas atrast vainīgo) dēvē par «dieva darbiem».
Labierīcību trūkums stipri apgrūtināja mūsu tiešām varonīgo veterinārķirurgu darbu. Liela operācija vēdera dobumā vienmēr saistīta ar zināmām briesmām. Bet operēt tādā vietā, kur nav iespējams sagādāt ideālus antiseptiskus apstākļus, ir vēl daudz bīstamāk. Un turēt pēc operācijas pacientu parastajos apstākļos nozīmē divkārt pastiprināt kļūmīga galarezultāta iespējas.
Pirmoreiz mēs to piedzīvojām, kad mūsu lauvene īsi pirms atnešanās inficējās ar mikroorganismiem, kas rada gāzi. Kad sākās dzīšanās, viņa, protams, nebija spējīga dzemdēt. Mūsu stāvoklis bija neapskaužams, jo iebarot lauvenei anestēzijas līdzekli nebija iespējams un mēs savā toreizējā attīstības stadijā bijām pārāk nabadzīgi, lai būtu varējuši iegādāties anestēzijas pistoli. Visu sarežģīja vēl tas, ka bija nedējas nogale. Man tomēr izdevās pierunāt savu draugu Oliveru Grehemu-Džonsu, kurš tolaik bija Londonas zooloģiskā dārza galvenais veterinārārsts, atteikties no tīkamās nodarbības ap savām godalgotajām rozēm nedēļas nogalē, lidot uz Džersiju un atvest mums anestēzijas pistoli (citam viņš anestezēšanu uzticēt nedrīkstēja, jo policija ļoti stingri raudzījās, lai ar pistoli rīkotos vienīgi viņš). Ar mūsu veterinārķirurga palīdzību lauvene tika anestezēta un sagatavota ķeizargriezienam. Operācija notika krātiņa brīvdabas daļā, apgaismojumam izmantojot dažas vecas zobārsta lampas. Operācijas galds bija neapskaužami vienkāršs: uz diviem krāģiem uzliktas rūpīgi noberztas vecas durvis. Par mūsu zooloģiskā dārza veterināru prasmi liecina tas, ka pēc tam, kad viņi bija izņēmuši uzpūstos lauvēnus (trīs) un sterilizējuši lauveni, neradās nekādas komplikācijas — ne pneimonija, ne vēderplēves iekaisums —, kaut arī par pēcoperācijašT palātu vajadzēja pārvērst zooloģiskā dārza darbnīcu.
Šī operācija norisēja nehigiēniskos apstākļos, taču jāpiebilst, ka var dažkārt būt tāda situācija, kad pārliecīga higiēna nāk par ļaunu. Jūs izberžat dzīvnieka krātiņu ar dezinficējošu šķīdumu, izmēžat to divreiz dienā, kas parasti netiek darīts, ja kolekcija ir liela, dezinficējat barību, rūpīgi sargājat dzīvnieku no saskarsmes ar publiku, paši uzliekat masku un uzvelkat cimdus, ejot pie viņa, un viss patiesi ir labi; bet pietiek mazam, nejaukam kukainītim izlauzties cauri jūsu aizsardzības līnijai, un dzīvnieks ir pagalam, jo viņam nav bijis spēka šim uzbrucējam pretoties.
Ļoti laba ilustrācija teiktajam ir gadījums ar abiem mūsu gorillu mazuļiem — Asumbo un Mamfi. Veiksmīgi izaudzēt gorillu mazuļus nebrīvē vēl joprojām ir grūts un neparasts uzdevums, tādēļ nav jābrīnās, ka mēs šiem abiem — mūsu dārza pirmajiem mazuļiem — veltījām sevišķu uzmanību. Bērnistabā tika ievērota maksimāla spodrība, autiņi tika rūpīgi mazgāti, barība sagatavota atbilstoši higiēnas prasībām, visiem kopējiem un apmeklētājiem bija jāuzliek maska, mazuļi tika sargāti no infekcijas, it kā tie būtu kādas svētas dinastijas troņmantnieki. Ar laiku pienāca diena, kad viņi bija pietiekami pieauguši, lai atstātu barokameru, tad veļas grozu, kur bija gulējuši, rotaļistabu un beidzot arī bērnistabu;
triumfa gājienā viņus nogādāja uz zīdītāju mītni, kur viņiem bija sagatavots īpašs krātiņš.
Un gandrīz vai tūliņ pēc pārvietošanas Mamfe, kas bija jaunākais no abiem, saslima. Sākumā tas izpaudās tikai zināmā vienaldzībā pret ēdienu, vieglā letarģijā un nenozīmīgā ķermeņa svara zudumā. Taču,- kad šīm pazīmēm pievienojās arī caureja, mēs steigšus izsaucām vietējo pediatru Dr. Kārteru, kura uzraudzībā mazuļi atradās kopš piedzimšanas brīža. Viņa atzinums slimības sākuma stadijā (tas ierakstīts mūsu kartotēkā un publicēts mūsu 11. gada pārskatā) skan šādi:
«Izmeklēšana šai stadijā apstiprināja letarģiju un ēstgribas zudumu, bez tam slimnieks nevēlējās rotaļāties ar Asumbo; mēle gan bija pasausa, tomēr tīra; rīkle tīra, arī plaušās nekāda anomālija nebija konstatējama. Nebija nekādu norādījumu uz limfadenītu, kakla, paduses un elkoņa limfmezgli normāli, arī cirkšņu limfmezgli nebija palielināti. Izmeklējot ausis jun kaklu, iekaisums nebija konstatējams, arī urīna analīze, ko izdarīja laboratorijā, neuzrādīja urīnceļu iekaisumu. Mamfes ārstēšanai lietoja parasto līdzekli — lomotilu 2,5 ml trīsreiz dienā (2,5 mg sālsskābā difenoksilāta, 0,025 mg atropīnsulfāta 5 mililitros šķīduma). Tā kā viņam pēc lomotila ieņemšanas radās tieksme uz vemšanu, viņam turpmāk deva tikai piecprocentīgu glikozes šķīdumu vājpienā.»
Caureja tomēr nemitējās, un ekskrementu analīzes rezultāts uzrādīja kolibaktērijas. Tā ir nelāga infekcijas slimība, kas spēj dzīvnieku arī nogalināt. Laboratorija it priecīgi paziņoja, ka slimības izraisītājs esot jutīgs pret hloramlenikolu, tetraciklinu, streptomicīnu, septrīnu un neomicīnu, taču šī informācija daudz nelīdzēja. Bija sestdienas pēcpusdiena (kādēļ gan dzīvnieki vienmēr saslimst tieši nedēļas nogalē?) un ļoti grūti sadabūt dažādos antibiotiskos līdzekļus. Devām Mamfem ik pa sešām stundām 125 mg oksitetracikllna sīrupā. Bijām gluži izmisuši, kad šis līdzeklis caureju neapturēja, pat nemazināja. Kad Dr. Kārters ieradās svētdien, Mamfe bija gaužām bēdīgā stāvoklī: organisms ļoti stipri atūdeņots. Dr. Kārters savā ziņojumā tālāk raksta:
«Viņš bija pavisam apātisks, vāji reaģēja uz pieskaršanos: acis iekritušas, skatiens stiklains; pret apkārtni viņš izturējās vienaldzīgi un bieži vien nespēja noturēt skatienu fokusā. Acu āboli iegrimuši dobuļos, viņš izska- tljās tieši kā mazs cilvēkbērns, kuram atūdeņots organisms. Mēle sausa un āda uz vēderiņa šļaugana: kad to saņēmu starp rādītājpirkstu un īkšķi un pēc tam palaidu vaļā, tā neatkrita atpakaļ spraigi, kā parasts. Bija skaidrs, ka nekavējoties kaut kas jādara, lai mazulis pēc iespējas drīzāk atžirgtu. Ja izdotos panākt aizturi, Mamfe ātri vien atgūtu spēkus. Tā kā nebija nekādas iespējas izdarīt intravenozu injekciju, izmēģinājām trīs dažādus ārstēšanas paņēmienus.
Intraperitoneālā tiansfūzija. So metodi Kārters bija aprakstījis un 1953. gadā plaši lietojis Āfrikā, lai rehidra- tizētu stipri atūdeņotu bērna organismu, un mazie parasti netika izrādījuši gandrīz nekādu pretošanos. Toties Mamfe protestēja gluži mežonīgi un no nepārtrauktās brēkšanas tā pieauga spiediens vēdera dobumā, ka draudēja briesmas ar injekcijas adatu iedurt zarnās. Tādēļ adatu izvilka, līdzko bija ievadīti 50 ml Hartmaņa šķīduma; pēc tam vajadzēja meklēt citu ārstēšanas paņēmienu.
Zemādas infūzija gurnos. Bija konstatēts, ka Mam- fem ir ļoti vaļīga āda gurnu anteromediālajā daļā, tādēļ nolēma izmēģināt paņēmienu, ko pediatri jau agrāk plaši izmantojuši bērnu slimnīcās: ievadīt zem ādas 150 vienību hialuronidāzes, kas izšķīdināta 500 mililitros Hartmaņa šķīduma. Izrādījās, ka bez grūtībām katrā gurnā zemādas audos var ievadīt 80 ml Hartmaņa šķīduma, un atlika vienīgi pabrīnīties, cik ātri šķidrums uzsūcās: radās iespaids, ka nepieciešamības gadījumā Mamfem varētu iešļircināt divtik šā šķīduma.
Barošana pa caurulīti. Tā kā Mamfe bija vēmis vienīgi pēc lomotila ieņemšanas, nolēma izmēģināt arī šo metodi. Aprēķināja, ka viņam jāuzņem vēl apmēram 180 ml šķidruma, lai aptuveni līdzsvarotu vajadzīgo šķidruma daudzumu viņa atūdeņotajā organismā. Medicīnas māsa mis Robinsa, kuras tiešajos pienākumos ietilpa pirms laika dzimušu cilvēkbērnu barošana, ievadīja Mamfem pa muti caurulīti tik ātri un veikli, ka viņš nepaguva ne iepīkstēties. Lēnām pa caurulīti ielaida 180 ml tīra Hartmaņa šķīduma. Piedevām mazulis turpmākajās dienās ik pēc sešām stundām saņēma muskulī 50 mg am- picilīna un 25 mg kloksacilīna; mis Robinsa apmācīja zooloģiskā dārza personālu barošanā pa caurulīti. īsā laikā caurulītes ievadīšana vairs nesagādāja nekādas grū- tlbas. Mamfes ārstēšanas turpmākā gaita aprakstīta citā vietā, taču organisma atūdeņošanos mēs pārvarējām, un pēc tam šī problēma vairs nekad mums nav radījusi grūtības.»
Nekad nespēšu aizmirst, kā gorillu mazulis, kas bija tik apaļš, dzīvīgs un vesels, turpat mūsu acu priekšā ļoti īsā laikā sakritās un izkalta. Dr. Kārters man pastāstīja, ka šādi gadījumi esot visai parasti ar neiznēsātiem bērniem, kuri, pārvesti no speciāla izolatora, kur viņu kopšana bijusi pastiprināti rūpīga, uz parasto palātu, bieži vien kļūstot par kolibaktērijas upuriem, jo nespēj pretoties slimībai.
Protams, jādara viss iespējamais, lai profilaktiski novērstu infekcijas draudus. Mēs katru jauniegūtu dzīvnieku turam pilnīgā atšķirtībā, kamēr izdarītas visas pārbaudes, un tikai tad pievienojam to kolekcijai. Sādā veidā var līdz minimumam reducēt iespēju uzņemt kolekcijā slimu dzīvnieku. Ja dzīvnieks šķiet savārdzis vai arī tam konstatēti iekšēji vai ārēji parazīti, viņu nošķir no citiem, kamēr briesmas vairs nedraud. Tā mēs cīnāmies par to, lai neviens jaunpienācējs neievazātu nekādu sērgu. Sā iemesla dēļ mēs arī nepieņemam naftā samirkušus vai slimus putnus, jo esam piedzīvojuši, ka tie ienes parazītu izraisītas infekcijas. Mēs nosūtām tos uz Dzīvnieku aizsardzības biedrības Džersijas nodaļu un vajadzības gadījumā dodam padomus un sniedzam palīdzību «no distances».
Karantīna un pārbaudes ir mūsu pirmā aizsardzības līnija, taču esam konstatējuši, ka arī tā diemžēl nav nesalaužama. Piemēram var minēt aspergilozi, ko izraisa patogēna sēnīte, kura iekļūst putnu plaušās. Pret šo slimību nav nekādu zāļu. Netrūkst pierādījumu, ka putns spēj gadiem ilgi nodzīvot ar slēptu infekcijas formu. Bet, tiklīdz putns pārdzīvo lielāku satraukumu, piemēram, ja viņu noķer, lai pārvietotu no viena aviārija otrā vai pārsūtītu uz citu vietu, slimība uzliesmo, un putns īsā laikā ir pagalam. Bieži gadās, ka slimība ir norisējusi pilnīgi nemanāmi: šķietami vesels putns pēkšņi bez jebkāda redzama iemesla nobeidzas. Tikai sekcijā atklājas, ka tam plaušās bijis vesels sēnīšslimības perēklis. Jo iespējamāks šāds pārsteigums ir ar tikko saņemtu putnu. Kā jau šai pašā grāmatā minēju, viens mūsu balto ausfazānu tēviņš bija inficēts ar šo kaiti un nobeidzās divdesmitčetras stundas pēc atvešanas. Ar Džersijā izaudzētajiem baltajiem ausfazāniem mēs esam piedzīvojuši to pašu. Esam tos nosūtījuši uz citiem zooloģiskajiem dārziem šķietami lieliskā kondīcijā un pēc tam saņēmuši ziņu, ka tie nobeigušies no aspergilozes divdesmit četras stundas pēc ierašanās jaunajā vietā. Acīmredzot putni bija inficējušies, kamēr vēl atradās pie mums, kaut arī nekādas pazīmes netikām manījuši.
Vēl bēdīgāks piemērs tam, kā piepeši var atklāties, ka spēcīgs, veselīgs, jautrs dzīvnieks sirgst ar nāvējošu kaiti, ir gadījums ar Oskaru — mūsu Borneo oīrangutanu tēviņu. Mēs ieguvām Oskaru, kad viņš bija pavisam maziņš. Bērnībā viņš pārcieta parastās saaukstēšanās un kāsa reizes, taču nopietni nekad neslimoja. Un tā viņš izauga par vienu no varenākajiem orangutāniem, kādus es jebkad esmu redzējis. No platās, gaļīgās sejas pretī raudzījās mazas saprātīgas ačteles. Oskars bija milzīgs; viņš bija pašā briedumā, un viņam bija divu vīru spēks. Un tad kādu dienu bez redzama iemesla viņš kļuva apātisks. Četras dienas vēlāk varenais un šķietami pilnigi veselais dzīvnieks bija pagalam.
Viss sākās ar to, ka viņš pilnīgi zaudēja interesi par barību. Tam varēja būt dažādi cēloņi, sākot ar saaukstēšanos un beidzot ar zobu sāpēm, taču tajos retajos gadījumos, kad dzīvnieks pats izrāda, ka nejūtas vesels, mēs drošības labad allaž pieņemam visļaunāko. Kā parasti, kad runa ir par cilvēkpērtiķiem, mēs tūdaļ pieaicinājām abus veterinārus un arī cilvēku ārstu. Viņi tūliņ pārņēma Oskaru savā aprūpē un darīja visu, ko vien spēja izdomāt, bet pēc tik niecīgām slimības pazīmēm bija grūti noteikt diagnozi.
Nākamajā dienā sākās caureja, un kopš šā brīža ar Oskaru ātri gāja uz leju. Diemžēl mēs nedrīkstējām viņu anestezēt, lai varētu pamatīgi izmeklēt, jo stāvoklis pasliktinājās tik strauji, ka anestezējot varējām viņu nogalināt. Esam atzīmējuši kartītē, kā viss norisinājās.
Ceturtdien, 25. jūlijā 00.15. Dzīvnieks šķiet viegli klepojam. 00.40. Dzīvnieks izvemj mazliet šķidruma. 01.30—03.15. Dzīvnieks visu laiku ļoti nemierīgs, maz guļ un bieži maina stāvokli. Vēdera muskuļi
brīžiem saraujas, bet tikai vienu reizi dzīvnieks vemj. Acis ļoti spožas, slimnieks kļūst it kā možāks.
03.55. Pagriežas uz sāniem. Vēdera muskuļu kon- trakcijas, gāze.
04.10—05.40. Guļ diezgan ciešā miegā, šad tad mainīdams stāvokli. Elpas ātrums 21, 22 reizes minūtē.
05.40. Kļūst diezgan možs, atspiedies pret platformas stieņiem, pieceļas sēdus. No piedāvātā dzēriena atsakās.
05.45. Snauž, gulēdams augšpēdu, brīžiem ieņurdas.
05.55. Pagriežas uz sāniem, pēc tam uz vēdera. Reaģē, ja viņu maigi uzrunā. Klusi ņurd. Piedāvājam dzert. Liekas, viņš pieņems dzērienu, jo pieceļas sēdus, tad atkal atlaižas guļus.
06.00. Guļ ciešā miegā. Vēdera muskuļu kontrak- cijas nav vērojamas.
06.50. Pamostas. Ar lielu piepūli pieiet pie stieņiem. Ieņem divus malkus šķidruma, kam pievienots keflekss, tad lēnām noslīd gar režģiem uz grīdas,
07.05. Viss ķermenis trīc un raustās.
07.12. Elpas ātrums — 20 reizes minūtē.
07.50. Elpa — 24 reizes minūtē.
09.15. Guļ uz muguras, elpo skaļi ar atvērtu muti.
09.20. Konvulsijas, pirmsnāves vēmas.
Džersijas patoloģijas laboratorijas direktors Dr. Džons Krogs laipnā kārtā neatteicās izdarīt sekciju, kurā atkla- jās, ka Oskars slimojis ar čūlojošo kolītu, kas ir ļoti reti sastopama kaite cilvēkam un vēl jo retāk — orangutāniem. Slimība skar resnās zarnas gļotādu, kas sāk čūlot, un pēdīgi slimība beidzas ar nāvi. Mēs bijām pagalam pārsteigti, kad sekcijā atklājās, ka Oskars, jādomā, slimojis jau ilgi, neizrādot nekādas pazīmes; daļa resnās zarnas bija sākusi atjaunoties un dzīt, bet tieši tajā brīdi slimība kļuva liktenīga.
Ko gan mums līdzēja apziņa, ka šādu slēptu slimību nekad nebūtu bijis iespējams diagnosticēt pēc tiem sīkajiem simptomiem, kurus mums būtu izdevies novērot, un ka cilvēku, ja viņam konstatē šo kaiti, ārstē ar kortizona klizmām — procedūru, kurā nepieciešama pacienta līdzdalība, ja grib gūt panākumus. Ja mēs būtu Oskaru anes- tezējuši, viņš mums nespētu palīdzēt. Un, būdams pie pilnas apziņas, viņš ne tik nebūtu to darījis.
Salīdzinājumā ar medicīnu, kura kalpo cilvēkam, veterinārmedicīna vēl nav tikusi tālāk par viduslaikiem. Mums, jāatzīst, ir gaužām laimējies, jo izdevies tresta kolekcijas aprūpē iesaistīt ne tikai ļoti saprātīgus, bet arī ieinteresētus veterinārārstus; vispār gan jāteic, ka nevienā citā cilvēku sabiedrības daļā neesmu sastapies ar tik lielu neziņu par savvaļas dzīvniekiem kā veterinārārstu aprindās, izņemot varbūt vienīgi zooloģisko dārzu īpašniekus, direktorus un biologus. Vidusmēra veterinārs, ārstēdams jebkuru dzīvnieku, sākot ar feneklapsu (kas ir mazāka par pundurpūdeli) un beidzot ar suņu cilts žirafi — krēpjvilku, rīkosies tā, it kā feneklapsa un krēpjvilks būtu dzinējsuņa viena metiena kucēni. Strukturāli, protams, tiklab feneklapsa, kā krēpjvilks ir suņu dzimtas pārstāvji, bet starp viņiem ir vesela atšķirību pasaule, turklāt ne tikai auguma, bet arī dzīves veida, parašu un psiholoģiskajā ziņā. Par veterinārārsta rīcību nav jābrīnās, jo sava šaurā profesionālisma dēļ ikviens veterinārārsts gandrīz katrā dzīvā radījumā prot saskatīt vienīgi mājdzīvnieku. Tikai retumis kāds vēlas paspert piesardzīgu solīti veterinārijas bīstamajā jomā, kur darīšana ir ar savvaļas dzīvniekiem.
Savvaļas dzīvnieku veterinārzinātnē ir milzum plašas iespējas pētniecības darbam. Ja būsim pietiekami saprātīgi, mēs varbūt nākotnē, kad izmisīgi būs jāmeklē iespēja sagādāt pārtiku kaut dažiem cilvēkiem, varēsim lopkopībā izmantot tādus eksotiskus dzīvniekus kā kanna, žirafe, Indijas antilope vai anoa, un tad zināšanas eksotiskajā veterinārijā būs ārkārtīgi vērtīgas. Par savvaļas dzīvnieku ārstēšanu zināms tik maz, ka ikviens izziņas krislītis, ko iegūstam, jau uzskatāms par progresu. Piemēram, mākslīgā apsēklošana, ko plaši un sekmīgi izmanto lopkopībā. Runājot par savvaļas dzīvniekiem, šī metode vēl ir bērna autiņos, taču ir katrā ziņā kaut kas jādara, lai pierādītu, ka tā var izvērsties par visefektīvāko līdzekli apdraudēto sugu saglabāšanā, metodiski pavairojot dzīvniekus nebrīvē. Kornela universitāte, piemēram, guvusi labus panākumus piekūnu mākslīgajā apsēklošanā un iecerējusi nebrīvē dētās olas novietot savvaļā dzīvojošo putnu ligzdās (savvaļas piekūnu olas, kas satur insekticīdus, parasti ir vai nu neauglīgas, vai ar mīkstām čaumalām; ļoti bieži no tām izšķiļas kropli putnēni). Tādēļ ir cerības, ka tādu sugu kā lielais piekūns varbūt būs iespējams reintroducēt tajos apvidos, kur šie putni piedzīvojuši tādu likteni, kādu Reičela Kārsone attēlo savā grāmatā «Klusais pavasaris».
Ļoti nopietni vēl jāpētī uztura problēma, jo nav ko domāt turēt un sekmīgi pavairot savvaļas dzīvniekus, nezinot, kāds ir pareizais uzturs, kas tiem nepieciešams. Vai sēņu piedeva barībā nosaka veiksmi vai neveiksmi dzīvnieku audzēšanā? Varbūt noder sūna? Varbūt jūras aļģes? Bet varbūt mēs dzīvniekus gluži vienkārši pārbarojam?
Mūsu neziņa ir neizmērojama. Mēs, piemēram, gandrīz nekā nezinām par stresa faktoriem, par bailēm, ko dzīvniekā var izraisīt publikas tuvums vai citas sugas dzīvnieks, kas atrodas pārāk tuvu kaimiņos. Mūsu jaunajā pundurpērtiķu kompleksā nepiemērota ventilācija gaitenī starp iekštelpu guļamkambariem rada stresa problēmu. Dziļāk nepadomājot, tas šķiet smieklīgi, bet tam, neapšaubāmi, ir noteikts pamats, jo šie mazie primāti iezīmē savu teritoriju ar aromātisku sekrētu no smarž- dziedzeriem, kurus berzē gar zariem vai krātiņa režģi. Nepiemēroti vēdinātā gaitenī viņi, protams, tūliņ saož kaimiņos dzīvojošo sugu pārstāvju atstātās «zīmītes». Viņiem liekas, ka teritorija apdraudēta, tādēļ viņi drudžaini cenšas savus krātiņus iezīmēt ar divkāršu sekrēta daudzumu, bet rezultāta kā nav, tā nav.
Ja nākotnē liela daļa mūsu planētas savvaļas dzīvnieku būs sastopami vienīgi zooloģiskajos dārzos, tad ir gaužām svarīgi atrisināt vai vismaz censties atrisināt pēc iespējas vairāk problēmu. Zooloģiskajiem dārziem vajadzēs uzņemties gādību par ļoti reti sastopamiem dzīvniekiem, un ar šiem pēdējiem savas sugas pārstāvjiem mēs nedrīkstēsim riskēt. Savvaļas dzīvnieku veterinārijas problēmas būtu jārisina ar tādu pašu entuziasmu, kādu pašlaik veltī govīm, aitām un zirgiem. Šīm sugām, galu galā, iznīcība pagaidām vēl nedraud..