No satumsušā lidlauka lidmašīna izbrauca uz starta ceļa starp divām žilbinoši spožu uguņu joslām. Te tā apstājās, dzinējs palielināja apgriezienu skaitu, līdz katrs kauliņš lidmašīnas metāla ķermenī it kā protestēdams sāka griezīgi kaukt, tad piepeši rāvās uz priekšu. Garām pašāvās starta ugunis, un mēs jau bijām gaisa; kā apskurbusi bezdelīga, gāzelēdamās no viena sāna uz otru, lidmašīna cēlās arvien augstāk un augstāk. Zem manis siltajā naktī izpletās Buenosairesa kā šaha galdiņš, kas veidots no daudzkrāsainām zvaigznēm. Es atsprādzēju drošības jostu, iededzināju cigareti un atlaidos sēdeklī — mani reibināja izdzertais atvadu konjaks. Beidzot es biju ceļā uz kādu vietu, kur jau sen tīkoju nokļūt, — tai bija neparasts nosaukums: Huhuja.
Pēc atgriešanās no dienvidiem lika sevi manīt autokatastrofas sekas; katastrofu mēs piedzīvojām tūlīt pēc ierašanās Argentīnā (vienīgā cietusi izrādījās Džekija) briesmīgā kratīšanās pa Patagonijas ceļiem un grūtie apstākļi, kādos vajadzēja dzīvot, bija par iemeslu nepanesamām galvas sāpēm, kas tagad mocīja Džekiju. Mums visiem bija skaidrs, ka viņa nespēs turpināt ceļojumu, tāpēc nolēmām sūtīt viņu atpakaļ uz Angliju. Džekija aizbrauca iepriekšējā nedēļā, bet man ar Sofiju bija jāpabeidz ekspedīcija. Sofija palika mūsu mazajā vasarnīcā, kuras dārzs jau tagad bija pilns ar dzīvniekiem, kas nodoti viņas gādībā, bet es steidzos uz Huhuju, lai šo kolekciju papildinātu.
Lidmašīna dārdēdama traucās naktī, bet es savā sēdeklī pussnaudā pūlējos atcerēties, kas man zināms par Huhuju, un tas izrādījās gaužām maz.
Huhuja ir Argentīnas ziemeļrietumu province, kas no vienas puses robežojas ar Bolīviju, no otras — ar Cīli. Sis novads neparasts daudzējādā ziņā, bet visvairāk tāpēc, ka tas kā tropu ķīlis iedzinies Argentīnā. Vienā pusē Bolīvijas kalni, otrā — īpatnā, izkaltusi Saltas province, bet vidū starp tiem — tropiskā Huhuja, kura savā krāšņumā pārspēj Paragvajas un Dienvidbrazīlijas tropu apgabalus. Es zināju, ka te rodama krāšņā, brīnišķīgā tropu fauna, kas iespiežas arī jau pampu zālainajās stepēs, un šie dzīvnieki man bija vajadzīgi. Domādams par tiem, biju iegrimis dziļā miegā, bet tieši tai brīdī, kad pa sapņiem gūstīju kādu sevišķi ļaunprātīgu jaguāru, es pamodos, jo stjuarts mani raustīja aiz rokas. Laikam bijām nolaidušies kādā dieva pamestā nostūrī, kur visiem pasažieriem jāizkāpj, kamēr lidmašīna uzņems degvielu. Man nekad nav paticis ceļot lidmašīnā (izņemot pavisam mazā, kur pa īstam izjūt lidojumu), tāpēc nebiju iepriecināts, kad mani divos naktī uzrāva no skurbā miega un vajadzēja kvernēt mazā bāriņā, kur citu neko nevarēja dabūt kā remdenu kafiju. Tikko ļāva atgriezties lidmašīnā, es iesēdos savā vietā un lūkoju no jauna aizmigt. Bet gandrīz tai pašā acumirklī atkal tiku iztraucēts, jo man uz rokas uzgūlās, kā šķita, desmit tonnu liels svars. Ar pūlēm atbrīvoju roku, kamēr vēl kauli veseli, un sadusmots raudzījos uz vainīgo. Tomēr tas neko nedeva, jo lidmašīnā bija tieši tāds apgaismojums kā no jāņtārpiņiem, kuri sirgst ar ļaundabīgo mazasinību. Es vienīgi varēju saskatīt, ka blakussēdekli (līdz šim tas, par laimi, bija tukšs) tagad pārplūdinājusi — citu vārdu es še nevaru atrast — grandiozu apmēru sieviete. Vairākām savas miesas daļām, kas nesatilpa viņas sēdeklī, sieviete augstsirdīgi ļāva ieplūst manējā.
Buenas noches, — viņa mani laipni uzrunāja, un no viņas dvakoja gan sviedri, gan smaržas.
Buenas noches, — es nomurmināju un steidzīgi aizvēru acis, ieraudamies dziļāk sēdeklī, pareizāk, tā atlikušajā brīvajā stūrī, lai nebūtu jāturpina saruna.
Laimīgā kārtā pēc šīs laipnību apmaiņas arī mana ceļabiedrene, kaut ko murminādama, grozīdamās, brīžiem smagi nopūzdamās, tā ka es neviļus atcerējos jūras ziloņus, galu galā nolikās gulēt. Pēc brīža viņa bija iemigusi, un tad gāja vaļā krākšana, gari stiepta, neparasta; izklausījās, it kā noteiktā ritmā kāds ripinātu mazus kartupelīšus pa skārda jumtu. Mani šī skaņa netraucēja, drīzāk gan ieaijāja miegā, un es aizsnaudos.
Kad pamodos, bija jau gaišs, paslepus es vēroju savu vēl vienmēr miegā iegrimušo ceļabiedreni.
Viņa bija iespaidīga izskata sieviete, kas svēra savus divdesmit stounus. Raženo stāvu apņēma zaļgandzel- tena zīda kleita, viņa nēsāja spilgti sarkanas kurpes, kas šobrīd mētājās gabaliņu tālāk no viņas kājām. Mati viņai bija spīdīgi melni, rūpīgi safrizēti sīkās cirtās, un tos vainagoja salmu cepure, uz kuras droši vien bija piestiprināta puse Argentīnā iegūtās augļu un dārzeņu ražas. Sis nepārspējamais dārzkopības ražojumu klāsts pa nakti bija paslīdējis lejup un tagad koķeti zvilnēja virs vienas acs. Seja bija apaļa, ar bedrītēm, un no varenajām krūtīm to atdalīja vesela lavīna zodu. Es ievēroju, ka rokas viņa turēja, rūpīgi saliktas klēpī, un, kaut gan tās bija sarkanas un sastrādātas, tomēr —< kā daudziem resniem cilvēkiem — mazas un glīti veidotas.
Kamēr es tā vēroju, viņa piepeši izgrūda smagu, trīcošu nopūtu, atvēra lielas, tumšas atraitnīšu acis un ar tukšu skatienu kā tikko atmodies bērns pavērās visapkārt. Tad viņa ieraudzīja mani, un tuklajā sejā ievilkās smaida bedrītes.
Buenos dias, senor, — viņa sacīja, palocīdama galvu.
Buenos dias, senora, — es atbildēju, tāpat nopietni palocīdams galvu.
Kaut kur no sēdekja apakšas viņa izvilka somiņu maza čemodāna lielumā un sāka darboties ap savu seju, lai novērstu defektus, ko tajā atstājis nakts miegs. Manuprāt, tie gan bija pavisam niecīgi, jo viņas seja izskatījās svaiga un glezna kā magnolijas zieds. Beidzot apmierināta, ka sievišķīgā pievilcība nav mazinājusies, mana ceļabiedrene nolika somiņu agrākajā vietā, iegrozīja ērtāk sēdeklī savu milzīgo ķermeni un pavērsa uz mani spožas, laipnas acis. Es biju ieķīlēts krēslā, un man nebija kur sprukt.
Kurp jūs lidojat, senjor? — viņa jautāja.
Uz Huhuju, senjora, — es atteicu.
Ak uz Huhuju! — viņa jūsmīgi piebilda, plaši ieplezdama lielās, tumšās acis un uzraudama uzacis, it kā Huhuja būtu pati interesantākā un jaukākā vieta pasaulē.
Vai jūs esat vācietis? — viņa vaicāja.
Nē, anglis.
Ak anglis? — viņa atkal jūsmīgi brīnījās, it kā anglim būt nozīmētu ko sevišķu.
Jutu, ka pienācis laiks aktīvāk iesaistīties sarunā.
Es nemaz neprotu spāniski, — es paskaidroju,
spēju pateikt tikai pāris vārdu.
Bet jūs taču runājat brīnišķīgi, — viņa atbildēja, paplikšķinādama man pa celi, un vēl piemetināja:
Es runāšu ļoti lēni, lai jūs varat saprast.
Es nopūtos un padevos savam liktenim; ja netaisījos mesties ārā pa logu, tad tas arī bija viss, ko varēju darīt. Pārliecinājusies, ka manas spāņu valodas zināšanas visai trūcīgas, viņa nosprieda, ka es viņu labāk sapratīšu, ja viņa runās ļoti skaļi; un tā visi lidmašīnas pasažieri kļuva par mūsu noslēpumu lieciniekiem.
Viņu sauca par Rozu Lillipampilu, un viņa bija ceļā uz Saltu, lai apciemotu savu precēto dēlu. Viņa to nebija redzējusi trīs gadus, un abu satikšanās solījās būt vētraina prieka pilna. Sis bija viņas pirmais lidojums, un viņa par to jūsmoja kā bērns. Laiku pa laikam skaļi, spiedzīgi iekliegdamās (nervozākie pasažieri tad pietrūkās kājās), viņa pārtrauca sarunu un, apņemdama mani ar savām krūtīm un smaržām, liecās man pāri, lai palūrētu lejup uz kaut ko, kas tur slīdēja garām. Vairākkārt es viņai piedāvāju apmainīties vietām, bet viņa atteicās. Kad stjuarts pienesa brokastu kafiju, mana ceļabiedrene sāka taustīties pēc rokassomiņas, lai samaksātu, un, kad viņai paskaidroja, ka nav jāmaksā, viņa bija tik sajūsmināta, ka varēja domāt — priekšā nolikta nevis nosmulēta kartona tase ar duļķainu šķidrumu, bet gan liela pudele šampanieša, ko viņai dāvina devīgā aviācijas sabiedrība.
Pēc brīža iedegās sarkanas ugunis, vēstīdamas, ka mēs atkal nolaidīsimies kādā nezināmā apdzīvotā vietā, lai papildinātu degvielu, un es palīdzēju savai ceļa- biedrenei apstīvēt drošības jostu ap viņas milzīgi plato vidukli. Tas bija grūts uzdevums, un viņas skaļie, jūsmīgie spiedzieni par mūsu kopīgajām pūlēm skanēja pa visu lidmašīnu.
— Redziet nu, — viņa starp smieklu šaltīm aizelsusies stāstīja, — ja ir seši bērni un lieliska ēstgriba, tad par figūru vairs nav ko domāt.
Beidzot, kad lidmašīna jau gandrīz skāra zemi, mums izdevās jostu aizsprādzēt.
Stīvi un saburzīti mēs izkāpām no lidmašīnas uz asfalta, un es ievēroju, ka mana draudzene kustas viegli un graciozi kā pūciņa. Viņa acīmredzot bija nospriedusi šai ceļojumā mani savaldzināt; kad es vecmodīgā galantumā piedāvāju viņai savu elkoni, viņa to pieņēma ar starojošu, koķetu smaidu. Saķērušies kā iemīlējies pārītis, mēs gājām uz neiztrūkstošo mazo kafejnīcu un tualetes telpām, kas dekorēja lidlauku. Te viņa uzplikšķināja man pa roku un pateica, ka nepalikšot ilgi, tad aizpeldēja uz durvīm, uz kurām vīdēja uzraksts «Senjorām», un ar grūtībām iespraucās pa tām iekšā.
Kamēr mana ceļabiedrene saposās, es lietderīgi izmantoju laiku, tuvāk aplūkodams kādu kuplu krūmu, kas auga blakus mazajai kafejnīcai. Tas bija vidējas krūmveida hortenzijas lielumā, bet tā zaros un starp lapām (tikai pavirši uzmetot acis) es saskaitīju piecpadsmit sugu kukaiņus un piecus dažādus zirnekļus. Bija jūtams, ka tuvojamies tropiskajam apgabalam. Tad es ieraudzīju kādu senu draugu — dievlūdzēju, kas bija apsēdies uz lapas un šūpojās vējā, blenzdams apkārt bālām, ļaunām acīm. Es to noņēmu no lapas un ļāvu tam cēlā gaitā rāpties pa manu roku uz augšu, kad negaidot atgriezās mana draudzene. Ieraudzījusi mazo radījumu, viņa izgrūda tādu kliedzienu, kas pa
vējam droši vien aizskanētu līdz Buenosairesai; bet, man par pārsteigumu, tas nebija izbaiļu kliedziens, drīzāk gan sajūsma par atkalredzēšanos.
— Are, velna zirdziņš! — viņa satraukta iesaucās. — Kad es biju maza, mēs bieži ar tiem rotaļājāmies.
Tas mani ieinteresēja, jo kā bērns Grieķijā ari es tiku rotaļājies ar šiem kukaiņiem, un turienes iedzīvotāji tos tāpat sauca par velna zirdziņiem. Kādas desmit minūtes mēs abi nodarbojāmies ar dievlūdzēju, ļaudami tam tekalēt augšup un lejup pa rokām, un visu laiku nesavaldīgi smējāmies, tā ka pārējie pasažieri droši vien nodomāja, ka esam tādi paviegli. Beidzot nolikām kukaini atpakaļ krūmā un iegājām kafejnīcā iedzert kafiju, bet tieši tajā brīdī ieradās kāds ierēdnis un, izteiksmīgi žestikulēdams un atvainodamies, paziņoja, ka mūsu lidojums aizkavēsies par divām stundām. Visi pasažieri sāka kurnēt. Bet ierēdnis paskaidroja, ka mūsu rīcībā tiekot nodots aviosabiedrības autobuss, kas mūs aizvizināšot uz pilsētu, viesnīcā mēs uz aviosabiedrības rēķina saņemšot visu, kas nepieciešams. Mana draudzene bija sajūsmā. Kāda augstsirdība! Kāda laipnība! Es viņai palīdzēju iekāpt autobusā, un mēs kratījāmies pa putekļaino ceļu uz pilsētu; pie kādas viesnīcas, kas izskatījās kā no karalienes Viktorijas laikiem, autobuss apstājās.
Viesnīcas telpas bija tik greznas, ka mana draudzene vai apstulba. Tur bija lieli, brūni imitēta marmora
pīlāri, neskaitāmi podi ar panīkušām palmām, veseli bari viesmīļu, kuri izskatījās kā atvaļinājumā atbraukuši sūtņi, un kaut kas līdzīgs mazu galdiņu mozaīkai, kurai pat neredzēja gala. Mana ceļabiedrene turējās man cieši pie rokas, kamēr es viņu aizvadīju pie viena no galdiņiem, mēs apsēdāmies. Viss šis krāšņums, šķiet, bija laupījis viņai valodu; es savā stostīgajā spāņu mēlē nodevu vienam no sūtņiem (viņš laikam gan nebija skuvies kopš savas pēdējās darba dienas) izšķērdīgu pasūtījumu un apsēdos krēslā ērtāk, lai ar labu apetīti paēstu. Pēc piecām lielām tasēm kafijas ar krējumu un pilna šķīvja ar karstiem Argentīnas kārtainajiem sviesta pīrādziņiem, kuriem sekoja sešas krējuma kūkas un pusmārciņa vīnogu, arī mana ceļabiedrene vairs nejuta pirmītējo godbijību pret šo iestādi un pat pieprasīja vienam no sūtņiem šķīvi, kur uzlikt vīnogu sēkliņas.
Par brīvu saēdušies, drīz vien gājām uz autobusu. Šoferis sēdēja uz mašīnas dubļu aizsarga un sadrūmis bakstīja ar sērkociņu zobus. Mēs apjautājāmies, vai drīz varēsim atgriezties lidostā. Viņš nolūkojās uz mums ar redzamu nepatiku.
— Media hora, [13] — viņš sacīja un turpināja bakstīt cauro dzerokli.
Mana ceļabiedrene un es gājām pastaigāties pa pilsētu, lai nosistu laiku. Viņa priecājās, ka radusies iespēja būt par pavadoni īstam ārzemniekam, un nebija nekā tāda, ko viņa man neparādītu un nepaskaidrotu. Lūk, tas ir apavu veikals … redziet, logā ir kurpes, un man vairs nebija šaubu, ka tas tiešām ir apavu veikals. Un te ir dārzs, kur audzē puķes. Bet tas ir ēzelis — tur tas lops, kas piesiets pie koka. Ahā, un te ir aptieka, kur var nopirkt zāles, kad jūtas slims. Viņa nelikās zinis par gājējiem, kas uz ietves spiedās mums garām, bet mierīgi stāvēja pie aptiekas skatloga un tik patiesīgi attēloja ciešanas, ka es sagaidīju — tūlīt kāds izsauks ātrās palīdzības mašīnu, ja vien pilsētā ir šādas ērtības. Tomēr mūsu pastaiga bija ļoti patīkama — un man bija žēl, ka jāiet atpakaļ uz autobusu, lai atgrieztos lidostā.
Lidmašīnā mums vēlreiz kopīgiem spēkiem bija jāveic īsts Herkulesa varoņdarbs, kamēr izdevās piesprādzēt manu ceļabiedreni pie sēdekļa un atkal atsprādzēt, kad bijām pacēlušies gaisā, lai veiktu pēdējo ceļojuma posmu.
Līdz šim bijām lidojuši pāri tipiskam pampu apvidum, kur tikai šur tur pazibēja zemu pauguru grupas, bet pārsvarā zemes reljefs bija līdzens. Tagad turpretim arvien biežāk parādījās kalni, un tie kļuva arvien augstāki, apauguši krūmiem un milzīgiem kaktusiem, kuri atgādināja lielus, zaļus svečturus sirreālistu gleznās. Tad sākās gaisa bedres.
Pati pirmā bija krietni liela, un, kamēr lidmašīna krita, man bija tāda sajūta, it kā mans kuņģis būtu palicis augšā, vismaz simts pēdas virs lidmašīnas. Mana ceļabiedrene, kura tai brīdī bija pa īstam iejutušies stāstījumā — es gan no tā neko nesapratu — par kādu savu attālu radinieci, plaši atvēra muti un izgrūda tik griezīgu kliedzienu, ka satrauca visus pasažierus. Tad, man par lielu atvieglojumu, viņa sāka jautri, nevaldāmi smieties.
— Kas tas bija? — viņa man vaicāja.
Centos kā prazdams savā trūcīgajā spāņu valodā izskaidrot, kas ir gaisa bedre, un tas man visumā ari izdevās. Viņa aizmirsa stāstu par radinieci un pacietīgi gaidīja nākamo gaisa bedri, lai to izbaudītu visā pilnībā, jo pirmā, kā viņa izteicās, viņu pārsteigusi nesagatavotu. Drīz mana ceļabiedrene tika atalgota ar brīnumjauku gaisa bedri, un viņa to sveica ar sajūsmas kliedzienu un smieklu šaltīm.
Viņa uzvedās kā bērns, kas nokļuvis tirgus balagān- būdā. Gaisa bedres viņai šķita īpašs uzjautrinājums, ko uzdāvinājusi aviācijas sabiedrība, tāpat kā maltīte, kuru viņa tikko bija baudījusi.
Es ievēroju, ka pārējie pasažieri par gaisa bedrēm nebūt nepriecājas, viņi dusmīgi raudzījās uz manu ceļabiedreni, un sejas viņiem kļuva arvien zaļākas.
Tagad mēs lidojām pāri aizvien augstākiem un augstākiem kalniem, un lidmašīna krita un cēlās kā lifts, pār kuru vairs nav kontroles. Vīrietim, kas sēdēja otrpus celiņa, seja nu bija kļuvusi tik zaļa, kādu es cilvēciskai būtnei vēl nebiju redzējis. Arī mana draudzene to pamanīja un bija pati līdzjūtība. Viņa noliecas par celiņu.
Vai nejūtaties labi, senjor? — viņa pavaicāja.
Viņš mēmi pamāja.
Ak jūs nabadziņš! — viņa izsaucās un, parakņājusies rokassomiņā, izcēla lielu turzu ar salipušām skābām konfektēm un padeva viņam.
Tās jums palīdzēs, — viņa teica. — Paņemiet vienu!
Nelaimīgais uzmeta skatienu pretīgajai, saķepušajai masai papīra turzā un enerģiski papurināja galvu. Draudzene paraustīja plecus, veltīja viņam līdzjūtīgu skatienu un iemeta sev mutē trīs konfektes. Tās cītīgi un skaļi sūkādama, viņa piepeši ievēroja kaut ko, kas līdz šim viņai nebija iekritis vērīgajās acīs, — brūnu papīra maisiņu īpašā kabatā priekšējā sēdekļa aizmugurē. Viņa to paņēma rokā, ielūkojās tajā, laikam lai pārliecinātos, vai tur neslēpjas vēl kāds priecīgs pārsteigums, ko sagādājusi dāsnā aviosabiedrība.
Tad viņa neizpratnē vērās manī.
Kam tas domāts? — viņa man stingri noprasīja.
Es paskaidroju, kādai vajadzībai maisiņš var noderēt.
Viņa to turēja paceltu gaisā sev priekšā.
Nu jā, — viņa beidzot teica, — ja man samestos nelabi, tad gan vajadzētu kaut ko daudz lielāku par šo te.
Vīrietis otrpus celiņa pameta skatienu uz viņas apjomīgo augumu, tad uz brūno papīra maisiņu, un aina, ko viņa iztēlē uzbūra manas ceļabiedrenes vārdi, laikam bija laupījusi viņam pēdējos spēkus, jo piepeši viņš sa- kņupa uz priekšu, pakampa savu maisiņu un ieslēpa tajā seju.
Kad lidmašīna beidzot nolaidās, mana draudzene un es bijām vienīgie, kas pēc lidojuma neizskatījāmies tā, it kā būtu pārcietuši viesuļvētru. Lidostas vestibilā viņu gaidīja dēls — vīrietis ar patīkamu seju, bet augumā — mats matā kā māte. Spalgi iekliegdamies, tie līgoja viens otram pretī un tik strauji apkampās, ka resnie ķermeņi kratījās un ļumēja. Kad viņi beidzot iznira viens no otra skāvieniem, es tiku iepazīstināts, ceļabiedrene uzteica manu gādību par viņu — aizbilstamo lidojuma laikā.
Tā kā nekur nebija redzams šoferis, kuram te vajadzēja mani sagaidīt, visa Lillipampilu ģimene (dēls, sieva, trīs bērni, vecmāmiņa) kā medību suņi meklēja viņu pa visu lidlauku, kamēr sadzina rokā. Tad viņi pavadīja mani līdz mašīnai, apkampa un pieteica, lai nekādā ziņā neaizmirstot viņus apciemot, kad būšu Saltā; tā viņi tur stāvēja, resni, smaidošām sejām, un māja man ar rokām, bet es braucu projām uz Kali- legvu — vietu, kur biju nodomājis apmesties.
Argentīniešu sirsnība un labsirdība ir gandrīz vai pārmērīga — pēc tam kad mani pa kārtai bija apkampuši visi Lillipampilu ģimenes locekļi, man sāpēja visi kauli. Pasniedzu šoferim cigareti, iededzināju vienu pats sev un, atlaidies sēdeklī, aizvēru acis.
Es jutu, ka man nepieciešama atelpa.