Es apbrīnoju gleznās zāles, neredzētos para- zitaugus, skaistās puķes, suligi zaļās lapas, bet visvairāk — visas šis augu valsts izšķērdīgo krāšņumu.
Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «Bīgls»
Kalilegvas galvenā produkcija ir cukurs, lai gan šeit audzē arī daudz dažādu tropu augļu Buenosairesas tirgum. Kalilegva atrodas līdzenā ieplakā, ko puslokā ieslēdz kalni, apauguši ar biezu tropu mežu.
Sai zaļajā krāšņumā es iekļuvu pēkšņi. Atstājuši lidostu, braucām apmēram stundu cauri tuksnesīgam, saulē kveldētam, sadēdējušam kalnājam; tur auga zemi krūmi un tikai vietumis slējās resnie, it kā pietūkušie palo borracho stumbri, kuru miza nosēta adatām kā dzeloņcūkas mugura; šur tur rēgojās milzīgi, ap divdesmit pēdas augsti kaktusi dīvaini izlocītiem zariem. Arī tie bija adataini un tāpēc šķita nedraudzīgi.
Tad pēc dažiem pagriezieniem nobraucām no kalna lejā Kalilegvas ielejā, un piepeši viss bija tā pārvērties, ka apžilba acis. Te valdīja tropu svaigais zaļums daudzās nokrāsās, un dažās vietās tas bija tik spilgts, ka Anglijas ainava tam blakus izskatītos pelēka. It kā apliecinādams, ka esmu atkal atgriezies tropos, pār ceļu ķērkdams un klaigādams pārlidoja bariņš garas-
taino papagaiļu. Pēc tam mēs sastapām grupu indiāou noplīsušos kreklos un biksēs, lielām salmu cepurēm galvā. Viņi bija maza auguma, drukni, mongoliskiem sejas vaibstiem, bet īpatnējās dzeloņplūmju krāsas acis, tāpat kā plūmes, sedza it kā viegla apsarme, kas noslēpa domas un izteiksmi. Indiāņi vienaldzīgi paskatījās uz mašīnu, kad mēs tiem slīdējām garām.
Pēc tam kad tik ilgi biju dzīvojis starp eiropiešiem, vērojis vienmuļās pampas un Patagonijas klajumus, šī ieleja, kurai tagad braucām cauri, ar savu košumu, papagaiļiem un indiāņiem mani skurbināja kā vīns.
Mašīna samazināja gaitu un nogriezās no lielceļa uz lauku ceļa; gar tā malām kuploja milzīgu bambus- niedru audzes, dažas niedres sasniedza cilvēka gurna resnumu, tās bija bālganā medus krāsā, ar zaļu svītrojumu. Lielās niedres graciozi liecās pāri ceļam, un to plandošās lapotnes bija tik cieši savijušās, ka zem tām uz ceļa valdīja krēsla; mums bija tāda sajūta, it kā mēs brauktu pa katedrāles jomu.
Mašīna traucās pa grambaino ceļu, starp garajiem stumbriem zibēja un ņirbēja saulstari, bet cauri motora rūkoņai bija dzirdama savāda, vaidiem līdzīga čīkstoņa, bambusiem šūpojoties vējā.
Drīz mēs sasniedzām pa pusei ziedos un vīteņaugos paslēpušos vasarnīcu, te mašīna apstājās.
293
Džouna Leta, kas ar savu vīru Čārlzu bija mani uzaicinājuši apmesties pie viņiem Kalilegvā, iznāca pretī apsveicināties, ieveda mani mājā un pacienāja ar.garšīgu tēju.
Kad no darba atgriezās Čārlzs, mēs sēdējām uz balkona violetā vakara krēslā un apspriedām manus turpmākos plānus.
No pieredzes, ko biju guvis visās pasaules malās, es zināju, ka biezi apdzīvotās vietās bez sevišķām grūtībām var iegūt gandrīz visus dzīvniekus, kādi sastopami zināmā apvidū, jo vietējie iedzīvotāji tos tur savam priekam vai ari audzē tik ilgi, līdz tos var izmantot uzturam. Dzīvnieku vācējam tikai jāapstaigā apkārtējie ciemi un rančo un jāsapērk viss, ko var dabūt. Tad savākto kolekciju pārskata un mēģina papildināt ar trūkstošajiem dzīvniekiem (parasti tie ir reti sastopamie).
Mēs dzērām džinu ar minerālūdeni, glāzēs melodiski tinkšķēja ledus, bet, kad es savu dzīvnieku vākšanas plānu ieteicu Čārlzam, viņš diemžēl nepiekrita. Viņš apšaubīja, vai Kalilegvas indiāņiem varētu būt kādi dzīvnieki, atskaitot visparastākos suņus, kaķus un cāļus. Tomēr viņš apsolīja nākamajā dienā atsūtīt kādu no saviem saprātīgākajiem palīgiem, kurš ciemā apjautāsies un paziņos man par rezultātiem.
Es nolikos gulēt, džina spēcināts, tomēr nospiestā garastāvoklī, prātodams, vai vispār bija vērts ierasties šai vietā. Pat liegā sienāžu sisināšana dārzā un lielās, trīcošās zvaigznes, kas atgādināja, ka esmu atgriezies tropos, nespēja mani iepriecināt.
Bet otrā rītā man viss atkal rādījās gaišākās krāsās. Pēc brokastīm es uzturējos dārzā, vērodams veselu baru zeltainu, zilu un sudrabainu tauriņu, kuri barojās kāda krūma spilgti sarkanajos ziedos, kad ieradās Luna. Es dzirdēju, kā viņš, soļodams pa bambusa aleju, dziedāja patīkamā tenorā; pienācis pie vārtiem, puisis apklusa un sasita plaukstas, kā pieņemts Dienvidamerikā, kad ierodas cita mājās, tad atvēra tos un pienāca pie krūma ar tauriņiem, kur es stāvēju. Viņš bija maza auguma, ap piecas pēdas garš, un tik sīks kā četrpadsmit gadus vecs zēns .Viņam bija glīta, mazliet stūraina seja, lielas, tumšas acis un melni, īsi apgriezti mati. Luna pasniedza man roku, kas likās tik trausla kā tauriņi, kuri lidinājās mums apkārt.
Senjors Darels? — viņš jautāja.
Jā, — es atbildēju, viegli paspiezdams viņa plaukstu, baidīdamies, ka tā nenotrūkst.
Es esmu Luna, — viņš teica, it kā tas būtu izsrne* |ošs paskaidrojums.
Vai jūs atsūtīja senjors Lets? — es vaicāju.
Si, si, — viņš attrauca un jauki, mīlīgi pasmaidīja.
Mēs abi stāvējām, vērodami tauriņus, kas riņķoja ap
sarkanajiem ziediem, un es pūlējos sagrābstīt īstos spāņu valodas vārdus, lai varētu sarunāties.
I Que lindo, — Luna sacīja, rādīdams uz tauriņiem, — que bicho mās lindosl [14]
Si, — es piekritu. Atkal iestājās klusums, un mēs viens otram uzsmaidījām.
Vai runājat angliski? — es ar cerībām iejautājos.
Nē, gandrīz nemaz, — Luna atbildēja, noplātīdams rokas, un atkal kautrīgi pasmaidīja, it kā nožēlodams šo briesmīgo robu savā izglītībā.
Es atskārtu, ka viņa zināšanas manā valodā ir apmēram tikpat plašas, cik manas viņējā. Un nebiju maldījies. Mēs abi spējām saprast diezgan komplicētu sarunu svešajā valodā, bet paši tik vien varējām kā savārstīt kopā pāris kļūdainu lietvārdu un darbības vārdu.
Jūs… es… braukt Helmuts, — Luna piepeši sacīja, mādams ar tievo roku.
Es tūlīt biju ar mieru, kaut gan nesapratu, ko nozīmē vārds Helmuts. Tas man bija jauns vārds un varēja nozīmēt it visu, sākot ar jauna tipa reaktīvo dzinēju un beidzot ar pēdējās šķiras krodziņu. Lai tas būtu kas būdams — es gribēju to redzēt, it sevišķi, ja izrādītos, ka tas ir krodziņš. Mēs gājām pa melodiski čīkstošo, vaidošo un šalcošo bambusu ceļu, līdz nonācām lielā pļavā, kur vietumis auga milzīgas palmas; ap to resnajiem stumbriem vijās parazītaugi un orhidejas. Mēs soļojām starp palmām uz kādu garu, zemu ķieģeļu ēku, un ap mums gaisā spurdza un trīsuļoja kolibri, vizēdami ziepju burbuļa maigajās krāsās.
Luna ieveda mani pa kādām durvīm, ko sedza caurspīdīgs aizkars, lielā, vēsā ēdamistabā, un tur gara galda galā vientulīgi sēdēja un locīja iekšā brokastis gadus trīsdesmit vecs vīrietis dzeltenbrūniem matiem, možām, zilām acīm, vēju appūstu, sarkanu, tādu kā jocīgu seju.
Kad ienācām, viņš pacēla galvu un veltīja mums platu, nebēdnīgu smaidu.
Tas ir Helmuts, — Luna teica, rādīdams uz šo personu kā burvju mākslinieks, kas tikko izpildījis sevišķi grūtu triku. Helmuts piecēlās no galda un pasniedza lielu, vasarraibumainu roku.
Sveiks! — viņš teica, spiezdams manu roku. — Mans vārds Helmuts. Apsēdieties, vai nevēlaties ar mani pabrokastot?
Es paskaidroju, ka esmu jau brokastojis, un Helmuts atgriezās pie savām sviestmaizēm un runāja ar pilnu muti, bet Luna apsēdās galda pretējā pusē un, atlaidies krēslā, sevī kaut ko dungoja.
Čārlzs man stāstīja, ka jums vajagot dzīvniekus, — Helmuts iesāka. — Neko daudz par dzīvniekiem mēs še nezinām. Dzīvnieki, protams, ir tur kalnos, bet, ko jūs sadabūsiet šejienes ciemos, grūti pateikt. Šķiet, neko lielu. Kad beigšu ēst, varam paskatīties.
Kad Helmuts, neslēpdams savu vilšanos, bija pārliecinājies, ka uz galda vairs nav nekā ēdama, viņš steigšus bīdīja mani un Lunu ārā, iesēdināja autofurgonā un pa putekļainiem, nelīdzeniem ceļiem, kuri pēc pirmā lietus pārvērtīsies lipīgos dubļos, veda uz ciemu.
Ciems bija gluži parasts — kā visi turienes ciemi, tas sastāvēja no mazām būdām, kuru sienas bija sanaglotas no nevienāda garuma dēļu nomaļiem un nobalsi- nātas. Katrai būdai savs zemes gabaliņš, apjozts ar bambusniedru žodziņu, daudzi mazie dārziņi pilni ar visādām bundžām, vecām tējkannām un salauztām mucām, kurās auga puķes. Sos «dārziņus» atdalīja no ceļa plati grāvji ar netīru ūdeni, pār tiem uz vārtiņiem veda ļodzīgi žagaru tiltiņi.
Pie vienas no būdām Helmuts apturēja mašīnu. It kā ko meklēdams, viņš ielūkojās dārziņā starp kupli saaugušajiem granātkokiem, kurus klāja sarkani ziedi.
Te es viņdien tā kā būtu manījis papagaili, — viņš sacīja.
Mēs izkāpām no mašīnas un pārgājām pār ļodzīgo tiltiņu. Sasitām plaukstas un sākām pacietīgi gaidīt. Pēc brīža no mājiņas izbira bars bērnu šokolādes krāsā, ģērbušies tīrās, bet noplīsušās drānās, un, nostājušies rindā kā karavīri, skatījās uz mums tumšām acīm, visi cītīgi sūkādami īkšķus. Aiz bērniem, kautrīgi smaidi- dama, paradījas viņu māte, maza, diezgan glīta indiāniete.
Lūdzu, lūdzu, senjori, — viņa sacīja, vadīdama mūs dārzā.
Mēs iegājām mazajā dārziņā, un, kamēr Luna pie- tupies klusu sarunājās ar jaukajiem indiāņu bērniem, Helmuts, laipni smaidīdams, uzrunāja sievieti:
5im senjoram, — viņš teica, cieši saspiezdams manu plecu, it kā baidīdamies, ka es varētu aizbēgt,
šim senjoram vajadzīgi bichos, dzīvi bichos. Un viņdien, kad es braucu garām jūsu mājai, redzēju dārziņā papagaili, gluži parastu un pavisam neglītu, kādu šis senjors droši vien negribēs. Tomēr man tas viņam jāparāda, kaut arī putnam nav nekādas vērtības.
Sieviete noskaitās.
Tas ir skaists papagailis! — viņa spalgi, dusmīgi attrauca. — Ļoti skaists, turklāt vēl reti sastopams. Viņš atvests no augstiem kalniem.
Tie nu ir nieki, — Helmuts stingri noteica.
Esmu tādus redzējis Huhujas tirgū, cik uziet, un tie bija tik neizskatīgi, ka droši vien vajadzēja dot projām par velti. Sis putns, bez šaubām, ir viens no tādiem pašiem.
Senjors maldās, — sieviete teica, — šis ir ļoti neparasts putns, ļoti skaists un saradis ar cilvēkiem.
Es vis nedomāju, ka putns ir skaists, — Helmuts iebilda un vēl augstprātīgi piemetināja: — Senjoram nav svarīgi, vai putns ir pieradināts vai mežonīgs kā puma.
Es jutu, ka pienācis laiks arī man iesaistīties sarunā.
E-ē … Helmut, — es nedroši iesāku.
Ko tad? — viņš atsaucās, uzlūkodams mani savām zilajām acīm, kurās zibsnīja cīņas kaisme.
Es negribu iejaukties, bet vai nebūtu labāk, ja es tūlīt apskatītu putnu, pirms mēs runājam par pirkšanu? Varbūt tas ir pavisam parasts, bet varbūt ari rets.
Labi, — Helmuts piekrita, brīnīdamies, kā šī doma viņam pašam nebija iešāvusies prātā, — apskatīsim putnu.
Viņš pagriezās un raudzījās uz sievieti.
Kur tad ir tas jūsu nožēlojamais papagailis? — viņš vaicāja.
Sieviete klusēdama norādīja man pār plecu, un pagriezies es ieraudzīju, ka papagailis tup uz zara starp zaļajām granātkoka lapām tikai dažas pēdas atstatu no mums un kā ieinteresēts skatītājs vēro mūsu strīdu. Tikko uzmetis tam acis, es zināju, ka man tas jādabū, jo tas bija rets papagailis — amazoņu ģints sarkanpie- res tukumans, putns, kāda parasti nav eiropiešu kolekcijās. Tas bija samērā mazs amazoņu papagailis ar spilgtām, zāles zaļām spalvām, starp kurām šur tur vīdēja dzelteni lāsumiņi, ap tumšajām acīm balti apļi bez spalvām, visa piere koši sarkana. Ap kājām, kur beidzas apspalvojums, tādas kā oranžkrāsas prievītes. Es skatījos uz putnu ar ilgošanos. Tad, cenzdamies piešķirt sejai vienaldzīgu izteiksmi, pagriezos pret Helmutu un paraustīju plecus, lai gan, varu derēt, putna īpašnieci man šai brīdī neizdevās apmānīt.
Sis papagailis ir retums, — es teicu tādā balsī, kas pauda nepatiku un dusmas, — man viņš jādabū.
Redziet nu, — Helmuts sacīja, no jauna pāriedams uzbrukumā, — senjors saka, ka putns ir gluži parasts un viņam jau esot seši tādi paši Buenosairesā. ' Sieviete mūs vēroja ar dziļām aizdomām.
Es pūlējos izskatīties pēc tāda, kam jau ir seši amazoņu tukumani un kas tiešām nekāro iegūt vēl vairāk. Sieviete brīdi vilcinājās, tad izspēlēja savu galveno trumpi.
Bet šis papagailis runā, — viņa triumfējoši paziņoja.
Senjoram vienalga, vai papagailis runā vai ne, — Helmuts tūlīt deva pretī. Mēs bijām pienākuši putnam klāt un sastājušies puslokā ap zaru, uz kura viņš tupēja, bet papagailis no augšas vienaldzīgi blenza uz mums.
Blatico… Blanco, — sieviete mīlīgi sauca, icomo te vas, Blanco
Dodam jums par viņu trīsdesmit peso, — Helmuts sacīja.
Divi simti, — sieviete attrauca, — par papagaili, kas runā, divi simti nav nauda.
Blēņas, — Helmuts sacīja, — un kā tad galu galā mēs varam zināt, ka viņš runā?-Viņš vēl neko nav teicis.
Blanko, Blanko, — sieviete aizkaitināta labināja putnu, — parunā ar mammu … runā, Blanko!
Blanko mūs visus domīgi uzlūkoja.
Piecdesmit peso — tā jau nu ir liela nauda par putnu, kas nerunā, — Helmuts paziņoja.
Madre de Dios, bet viņš runā augu dienu, — sieviete sauca caur asarām, — viņš pasaka visādas brīnuma lietas … neviens papagailis to nemāk.
Piecdesmit peso jūsu, vai arī lai putns paliek, kur bijis, — Helmuts kategoriski noteica.
Blanko, Blanko, runā, — sieviete vaimanāja, — pasaki kaut ko senjoriem … lūdzu!
Ar zīdainu skaņu papagailis pabužināja zaļās spalvas, pašķieba galvu uz vieniem sāniem un sāka runāt.
Hijo de puta} — viņš lēnām, skaidri teica.
Sieviete stāvēja kā apstulbusi, ar vaļēju muti, nespēdama ticēt sava mīluļa nodevībai. Helmuts izdvesa apmierinātu nopūtu, apzinādamies, ka kauja uzvarēta. Lēni, ar ļaunu prieku viņš pagriezās pret nelaimīgo sievieti.
Tā! — viņš šņāca kā ļaundaris melodrāmā. — Tā! Ak tad tāds ir tas jūsu runājošais papagailis!
Bet, senjor… — sieviete bailīgi bilda.
— Diezgan! — Helmuts viņu pārtrauca. — Dzirdējuši esam diezgan. Jūsu mājā ienāk svešzemnieks, kas grib jums palīdzēt ar naudu (kura jums vajadzīga), nopirkdams nevērtīgu putnu. Un ko jūs darāt? Jūs mēģināt viņu piekrāpt, stāstīdama, ka putns runā, tā jūs gribat izspiest vairāk naudas.
Bet viņš tiešām runā! — sieviete centās iebilst.
Jā, bet ko viņš runā? — Helmuts šņāca. Viņš brīdi apklusa, izslējās visā augumā, ievilka dziļi elpu un nodārdināja: — Viņš saka, ka šis laipnais, labsirdīgais senjors esot padauzas dēls!
Sieviete skatījās zemē un ar kāju pirkstiem rušināja smiltis. Viņa bija sakauta un to saprata.
Tagad, kad senjors dzirdēja, kādas rupjības esat iemācījuši šim papagailim, domāju, ka viņš to vairs nekāros, — Helmuts turpināja. — Šaubos, vai viņš dos piecdesmit peso par tādu putnu, kas apvainojis ne vien viņu, bet arī viņa māti.
Sieviete uzmeta man ašu skatienu, tad atkal lūkojās uz kāju pirkstiem. Helmuts pagriezās pret mani.
Tagad viņa mūsu rokās, — viņš lūdzošā balsī sacīja, — centieties notēlot apvainoto.
Bet es arī patiešām esmu apvainots, — atbildēju, pūlēdamies tāds izskatīties, tikko valdīdams smieklus. — Nudien, lai kā esmu ticis lamāts, taču tā mani vēl neviens nav nolamājis.
Jūs labi tēlojat, — Helmuts teica, izstiepdams abas rokas, it kā cenzdamies mani iežēlināt. — Tagad kļūstiet mazliet pielaidīgāks.
Es pūlējos izskatīties stingrs, bet piedodošs kā visnopietnākais svētais svētbildē.
Labi, — es vilcinādamies noteicu, — bet tikai šoreiz es piekāpjos. Piecdesmit, jūs teicāt?
Jā, — Helmuts atbildēja un, kad es izvilku maku, atkal uzrunāja sievieti. — Tā kā senjors ir pati labsirdība un laipnība, viņš jums piedod šo apvainojumu. Viņš samaksās tos piecdesmit peso, ko jūs savā negausībā no viņa prasāt.
Sieviete staroja. Es noskaitīju viņai netīrās naudas zīmes un tad piegāju pie papagaiļa. Putns domīgi manī nolūkojās. Es pastiepu viņam pirkstu, un viņš svarīgi uz tā uzkāpa, tad rāpās augšup pa manu roku uz pjeca.
Tur viņš apstājās, uzmeta man zinošu skatienu, tad skaļi un skaidri teica:
ļComo te vas, como te vas, que tai? [15] — un dusmīgi nogrudzinaja.
Pasteidzieties, — Helmuts skubināja, veiksmīgais darījums bija izraisījis viņa aktivitāti. — Paskatīsimies, ko vēl varam dabūt.
Mēs pal6cījāmies pret sievieti, un viņa palocījās pret mums. Bet, kad, aizvēruši bambusa vārtiņus, sēdāmies mašīnā, Blanko man uz pleca apgriezās un izšāva atvadu salūtu:
Estūpido, — viņš uzsauca savai bijušajai īpašniecei, — muy estupido! [16]
Tas papagailis ir īsts velns! — Helmuts iesaucās, steidzīgi iedarbinādams mašīnu.
Man bija viņam jāpiekrīt.
Mūsu tālākais brauciens pa ciemu nepalika gluži tukšā. Rūpīgi krustām šķērsām iztaujājuši gandrīz katru, ko satikām, atradām piecus amazoņu dzelten- galvas papagaiļus, vienu bruņnesi un divas pelēkkakla penelopes. Tie ir «cīņas putni», vietējie iedzīvotāji pene- lopes sauc par charatas — pēc šo putnu kliedziena. No pirmā acu uzmetiena penelopes izskatās kā noplukušas, panīkušas fazānu vistas. Neparasta ir viņu brūnā pamatkrāsa (pelēkbrūna — kā sakaltušai šokolādei), pie kakla pelēka. Bet pavērojiet penelopi saulē, un šķietami nespodrais, brūnais apspalvojums iezaigo- jas zeltainā mirdzumā. Zem zoda penelopēm nokarājas divas sarkanas pasekstes, bet, kad putns uztraukts, spalvas uz galvas paceļas stāvus kā cekuls un atgādina «ezītī» apcirptus matus. Abas penelopes bija jauni putni — paņemti no ligzdas dažas dienas pēc izšķilšanās un izaudzināti nebrīvē, tāpēc arī smieklīgi droši. Amazoņu papagaili arī bija ļoti droši, bet neviens no viņiem nemācēja tā runāt kā Blanko. Viņi tikai brīžiem izķērca «Lorito» un prata griezīgi svilpot. Es nospriedu, ka vienam rītam guvums ir pietiekams, un priecīgi vedu savus pirkumus mājā. Džouna Leta man laipni atvēlēja tukšu garāžu, kur novietot savāktos dzīvniekus.
Tā kā es savam baram nebiju sagatavojis būrus, dzīvnieki bija jātur garāžā brīvi — cerībā, ka viņiem nekas ļauns neatgadīsies. Man par brīnumu, viss nokārtojās uz labāko. Papagaiļi tūlīt atrada sev piemērotas laktas, kur tie cits citu nevarēja aizsniegt ar knābjiem, un, tā kā visi acīmredzot bija vienis prātis, ka šeit pavēlnieks būs Blanko, tad izpalika nepieklājīga ķildošanās. Arī penelopes atrada sev kārtis, kur uzmesties, tās gan viņas izmantoja vienīgi gulēšanai, bet dienu viņām labāk patika pastaigāties pa garāžas grīdu, šad tad atmest galvu un izgrūst apdullinoši spalgu kliedzienu. Bruņnesis, palaists savā vaļā, tūlīt aizbēga aiz lielas kastes un pavadīja tur pārdomās visu dienu, vienīgi naktī iztipināja garāžas vidū, lai apēstu tur nolikto barību, bailīgi, aizdomīgi vērodams guļošos putnus.
Nākamajā dienā pa visu ciemu bija izplatījušās ziņas, ka ieradies kāds jucis gringo, kas maksā labu naudu par dzīviem kustoņiem, un tad sekoja pirmie piedāvājumi. Pirmais ieradās kāds indiānis, nesdams auklas galā piesietu koraļļčūsku ar dzeltenu, melnu un sarkanu svītrojumu; čūska atgādināja sevišķi bezgaumīgu, vecmodīgu kaklasaiti. Par nelaimi, indiānis savā centībā bija sažņaudzis auklu pārāk cieši ap rāpuļa kaklu, un tas izrādījās beigts.
Labāk paveicās ar nākamo piedāvājumu. Ieradās cits indiānis, maigi spiezdams pie krūtīm lielu salmu cepuri. Kad bijām pieklājīgi apsveicinājušies, es sacīju, ka gribu redzēt, ko viņš tik rūpīgi glabā cepurē. Ar cerību pilnu smaidu viņš man pastiepa pretī cepuri, un, ielūkojies tajā, es ieraudzīju burvīgu kaķēnu, kas vērās manī ar tādu kā valgu skatienu. Tas bija 2ofruā' kaķēns, kādas savvaļas kaķu sugas pārstāvis, kura tagad Dienvidamerikā kļūst arvien retāka. Kaķēna pamatkrāsa bija dzeltenbrūna, viscaur izraibināta ar tumšāka brūnuma punktiem. Kaķēns vēroja mani no cepures dziļuma lielām, zilzaļām acīm, it kā lūgdams, lai paņemu viņu rokā. Man vajadzēja būt uzmanīgākam. No pieredzes zināju, ka tieši pēc izskata nevainīgākie dzīvnieki var sagādāt vislielākās nepatikšanas. Tomēr, viņa eņģeliskās izteiksmes maldināts, pastiepu roku un mēģināju viņu saņemt aiz čupra. Nākošajā mirkli viņš man iekoda īkšķa mīkstumā, un man uz delnas parādījās divpadsmit dziļas, sarkanas kaķa nagu švīkas. Kad es, lādēdams kaķēnu, atrāvu roku, viņš sēdēja tai pašā nevainīgajā pozā, it kā gaidīdams, kādu rotaļu ar viņu tagad uzsākšu.
Kā izbadējies vampīrs sūkdams sakosto roku, es kaulējos ar indiāni un galu galā nopirku savu mazo pretinieku. Kaķēns šņāca un krāca kā mazītiņš jaguārs, kad es to izkratīju no cepures kastē, kur bija ielikti salmi. Tur es viņu atstāju uz kādu stundu, lai aprod. Sapratu, ka sagūstīšana un pēc tam nešana salmu cepurē viesusi viņā bailes un ļaunumu, jo kaķēns, cik varēju noprast, bija tikai kādas divas nedēļas vecs.
Kad kaķēns, šķiet, bija jau apradis ar savu mitekli un pieņēmis manu draudzību, es pacēlu kastes vāku un ielūkojos iekšā. Vēl kādi trīs milimetri — un es būtu zaudējis kreiso aci. Domīgi slaucīju asinis no vaiga: jā, ar šo radījumu nebūs viegli tikt galā. Apti- nis roku ar audekla gabalu, ieliku kastes vienā stūrī apakštasīti ar jēlu olu un kapātu gaļu, otrā — bļodiņu ar pienu un visu to atstāju kaķēna ziņā. Otrā rītā atklāju, ka abi trauki stāv neaizskarti. Ar priekšnojautu, ka barošana man atnesīs lielāku ļaunumu nekā kaķēnam badošanās, es piepildīju vienu no barojamām pudelītēm ar pienu, ievīstīju roku drānā un tuvojos kastei.
Man bija krietni liela pieredze pārbiedētu, aizkaitinātu vai vienkārši muļķīgu dzīvnieku barošanā ar pudelīti, un es domāju, ka zinu visas viņu izdarības. Bet savvaļas kaķēns man pierādīja, ka šai laukā esmu vēl tikai iesācējs. Kaut gan kaķēns bija pavisam mazs, viņš bija tik veikls, žigls un stiprs, ka, pusstundu ar viņu nocīnījies, es sajutos tā, it kā būtu mēģinājis ar diviem laužņiem satvert dzīvsudraba pilienu. Biju nošļakstījies ar pienu un asinīm, galīgi noguris, bet kaķēns tikai lūkojās manī spožām acīm, gatavs, ja vajadzīgs, šo cīņu turpināt vēl trīs dienas. Mani it īpaši kaitināja tas, ka viņam bija labi attīstīti zobi — tos dabūju izjust uz savas ādas —, un es neredzēju iemesla, kāpēc viņš pats negribēja ne ēst, ne dzert, bet to gan sapratu, ka ar šādu stūrgalvību viņš spējīgs sevi no- badināt līdz nāvei. Pudelīte man šķita vienīgais iespē- amais veids, kā viņu pabarot. Ieliku kaķēnu atpakaj castē, izmazgāju savas brūces un pašreiz dziļākajām īmēju virsū plāksterus, kad, priecīgi dziedādams, ieradās Luna.
—' Labrīt, DžerijI — viņš mani sveicināja, tad apjucis palika stāvot un lūkojās uz manām rokām. Viņš iepleta acis, jo daudzi mazākie skrāpējumi joprojām asiņoja.
Ko tas nozīmē? — viņš vaicāja.
Kaķis… gato, — es aizkaitināts atbildēju.
— Puma… jaguārs? — viņš vēlreiz pārjautāja.
Nē, — es negribīgi atteicu, — chico gato montēs
Chico gato montēs to izdarīja? — Luna neticīgi atkārtoja.
— Jā. Tas sasodītais muļķa kaķēns negrib ēst. Es mēģināju viņu pabarot ar pudelīti, bet viņš ir nikns kā tīģeris. Viņam būtu vajadzīgs kāds, kas rāda labu piemēru… — Es apklusu, jo man iešāvās galvā laba doma. — Ziniet, Luna, iesim pie Ednasl
Kāpēc pie Ednas? —. viņš aizelsies jautāja, steigdamies man līdzi, kad mēs gājām pa ceļu uz Helmuta māju.
Viņa var palīdzēt, — es sacīju.
Bet, Džerij, Helmuts nebūs ar mieru, ka gato montēs sakož Ednu, — Luna spāņu valodā sacīja.
— Viņa netiks sakosta, — es paskaidroju. — Man tikai vajag vienu no viņas kaķēniem.
Luna lūkojās manī lielām, izbrīna pilnām acīm — to nu viņš nespēja saprast, tāpēc tikai paraustīja plecus un gāja man nopakaļis līdz Helmuta mājas durvīm. Es sasitu plaukstas, un mēs iegājām Helmuta un Ednas omulīgajā viesistabā, kur Edna sēdēja, aizslēpusies aiz liela vīriešu zeķu kalna, viņa mierīgi lāpīja un klausījās gramofonu.
Hallo! — viņa sacīja, dāvādama mums savu plato, laipno smaidu. *— Tur ir džins, lūdzu, apkalpojieties paši!
Ednai bija ļoti jauks, miermīlīgs raksturs, nekas viņu bevišķi nesatrauca. Esmu pārliecināts — ja es būtu ienācis viņas viesistabā kopā ar četrpadsmit marsiešiem, arī tad viņa tikai pasmaidītu un parādītu, kur atrast džinu.
Pateicos jums, dārgā, — es sacīju, — bet, lai cik dīvaini tas liktos, neesmu ieradies džina dēj.
Tas patiešām izklausās savādi, — Edna piekrita, nebēdnīgi pasmīnēdama. — Nu labi, ja negribat džinu, ko tad jus gribat?
Kaķēnu.
Kaķēnu?
Jā … ziniet, mazu kaķīti.
Šodien Džerijs ir loco [17] , — Luna pārliecināti teica, ieliedams divās glāzēs krietnu porciju džina un vienu no tām pasniegdams man.
Esmu nopircis gato montēs mazulītī, — es paskaidroju Ednai. — Viņš ir ļoti mežonīgs. Viņš negrib ēst, un redziet, ko viņš man padarīja, kad es viņu mēģināju pabarot ar pudelīti. — Es parādīju savas brūces. Edna iepleta acis.
Cik liels ir šis dzīvnieks?
Būs apmēram tik liels kā divas nedēļas vecs mājas kaķēns.
Edna pavērās manī ar nopietnu skatienu. Viņa salocīja zeķi, ko tikko bija lāpījusi.
Vai esat dezinficējis šos skrāpējumus? — viņa apjautājās, acīmredzot gatavodamās mani apstrādāt pēc visiem medicīnas likumiem.
Ak, nav vērts runāt par šiem skrāpējumiem… Es tos izmazgāju… Man vajadzīgs kaķēns, gluži parasts kaķēns. Vai jūs viņdien neteicāt, ka esat kaķu apsēsti?
Jā, — Edna atbildēja, — mums ir kaķēnu papilnam.
Jauki. Vai es varu vienu dabūt?
Edna brīdi padomāja.
Ja nu es vienu dotu, vai tad jūs man atļautu apkopt savas skrāpējumu brūces? — viņa viltīgi jautāja.
Es nopūtos.
Lai tad ar notiek, jūs, izspiedēja, — es sacīju.
Edna nozuda virtuvē, no turienes atskanēja skaļi izsaucieni un ķiķināšana. Tad viņa atgriezās ar bļodu
karsta ūdens un sāka apstrādāt manas rokas, bet pa to laiku istabā ienāca jautra indiāņu meiteņu procesija, meitenes nesa rokās visāda lieluma un krāsas kaķēnus, sākot ar pavisam maziem, vēl akliem, līdz tādiem, kas jau labi paaugušies un izskatījās gandrīz tikpat mežonīgi ka mans savvaļas kaķēns. Es izvēlējos mierīgu, resnu svītrotu kaķenīti, apmēram tikpat lielu kā mans Zofruā, un priecīgi nesu to uz garāžu. Tur es stundas laikā pagatavoju vienkāršu būri, pa to laiku mazais svītrainais kaķēns omulīgi murrāja un trinās man gar kājām, tā ka es reižu reizēm paklupu. Kad būris bija gatavs, ieliku tajā svītraino un atstāju kādu stundu, lai iedzīvojas.
Lielākajai daļai savvaļas dzīvnieku ir ļoti attīstīta teritorijas izjūta. Savvaļā katram dzīvniekam ir kāds noteikts meža vai pļavas stūrītis, kuru-viņi uzskata par savu un grib aizstāvēt un nosargāt pret jebkuru savas cilts pārstāvi (arī pret citu dzīvnieku). Kad savvaļas dzīvnieku ievieto būrī, tas kļūst par viņa teritoriju. Bet, ja šai pašā būrī ievietos vēl otru dzīvnieku, pirmais šo teritoriju droši vien visiem spēkiem aizstāvēs, un iedegsies cīņa uz dzīvību un nāvi. Tāpēc šādos gadījumos jāizmanto viltus. Iedomājieties, piemēram, ka jums ir kāds liels, spēcīgs dzīvnieks, kas spēj sevi aizstāvēt, un tas dažas nedēļas ir dzīvojis šai būrī. Tad jūs iegādājaties otru tās pašas sugas dzīvnieku un ērtības labad gribat abus turēt vienā būrī. Ja jūs šai būrī ievietosiet otro dzīvnieku, tad var gadīties, ka pirmais to nonāvēs. Tāpēc vislabāk pagatavot jaunu būri un tajā likt vājāko no abiem dzīvniekiem. Kad tas tur paguvis iedzīvoties, ievietojiet pie viņa stiprāko dzīvnieku. Stiprākais, protams, arī tur ir stiprākais un var pat mēģināt iebiedēt vājāko, bet viņš tomēr ieradies citam piederošā teritorijā, tāpēc viņam jāpievaldās. Ar šādu dzīvnieku savstarpējo attieksmju kārtošanu šad tad nākas nodarboties ikvienam dzīvnieku kolektoram.
Sai gadījumā es biju pārliecināts, ka mazais savvaļas kaķēns spējīgs nonāvēt mājas kaķēnu, ja es to ieliktu viņa — Zofruā būrī, nevis otrādi.
Tāpēc, kad svītrainais kaķēns bija iejuties savās mājās, es satvēru Zofruā, lai kā tas šņāca un rūca, un iegrūdu jaunajā būrī, bet pats atgāju mazliet nostāk, lai pavērotu, kas notiks. Svītrainais bija sajūsmināts. Viņš nāca pretī dusmīgajam Zofruā un, skaļi murrādams, berzās tam gar kaklu. Savvaļas kaķēns, kā jau biju paredzējis, pārsteigts par šo apsveicināšanos, tikai nikni nosprauslājās un ielīda kaktā. Svītrainais bija spēris pirmo soli, lai starp abiem nodibinātos draudzība un saprašanās, tagad viņš apsēdās un skaļi murrāja, tad apmierināts sāka mazgāties. Es apklāju būri ar drānu un atstāju abus, lai sarod, jo tagad biju drošs, ka Zofruā nedarīs svītrainajam ļaunu.
Tai pašā vakarā, kad noņēmu pārklāju, abi kaķēni gulēja cieši blakus, un savvaļas kaķis, mani ieraugot, vairs nesprauslāja kā līdz šim, tikai biedinoši uzrāva lūpu. Es uzmanīgi ieliku būrītī lielu bļodu ar pienu un šķīvi ar smalki kapātu gaļu un jēlām olām; gribēju, lai Zofruā to ēstu. Tuvojās izšķirošais brīdis; es cerēju, ka svītrainais tūlīt metīsies uz garšīgo maltīti un ar labu piemēru iekairinās arī savvaļas kaķēna ēstgribu. Un tiešām — pukšķēdams kā vecmodīgs piekabināmais motors, svītrainais metās pie piena bļodas, krietni pa- lakās, tad apsēdās pie gaļas un olām. Es biju iekārtojies tādā vietā, no kurienes varēju labi redzēt, bet pats paliku neredzams, un uzmanīgi vēroju savvaļas kaķēnu. Sākumā viņš ne par ko nelikās zinis un gulēja puspievērtām acīm. Bet pēc brīža svītrainā kaķēna kārīgā šņakstināšana, kad tas locīja iekšā gaļu un olas, — un svītrainais izrādījās īsts negausis, — piesaistīja viņa biedra uzmanību. Mežonēns lēnām piecēlās un tuvojās šķīvim, es aizturēju elpu. Viņš atturīgi apostīja šķīvja malas, bet svītrainais tai brīdī pacēla purniņu, no kura pilēja ola, un uzmundrinoši, mazliet slāpēti ieņaudējās, jo viņam mutē bija gaļā. Brīdi Zofruā vilcinājās, tad, man par lielu prieku, noliecās pie šķīvja un sāka ēst. Kaut gan viņš noteikti bija briesmīgi izbadējies, viņš tomēr ēda glīti: mazliet palaizīja jēlo olu, tad satvēra gaļas kumosiņu, pamatīgi sakošļāja un tikai tad norija.
Es vēroju kaķēnus, kamēr viņi iztukšoja abus traukus, tad ielēju vēl pienu, ieliku šķīvī gaļu ar olām un apmierināts gāju gulēt.
Otrā rītā abi trauki bija tīri izlaizīti, un Zofruā ar svītraino, cieši saķērušies, gulēja aizmiguši, pilnie ve- deri tiem bija apaļi kā bungas. Viņi pamodās tikai ap dienasvidu, un es jau domāju, ka viņi ir pārēdušies. Bet, kad abi ieraudzīja mani tuvojamies ar ēdiena traukiem, viņi tūlīt izrādīja lielu interesi; tagad es zināju, ka cīņā ar savvaļas kaķēnu esmu guvis virsroku.