Satraukums, ko viņā viesa neredzētie priekšmeti, un izredzes' gūt panākumus rosināja viņu vēl aktīvākai darbībai. Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «Bīgls»
Kopš biju ieradies Kalilegvā, Luna centās mani pierunāt braukt kopā ar viņu uz Oranas pilsētu, kādas piecdesmit jūdzes no Kalilegvas; tur, kā viņš teica, es dabūšot papilnam bichos. So apgalvojumu uzņēmu mazliet skeptiski, jo zināju, ka dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā skriet kā sadegušam no vienas vietas uz otru ir tīrais neprāts — tā galu galā var palikt tukšā, jo skraidīšanas iznākums parasti ir pavisam niecīgs, kaut ari katra vieta par sevi būtu pietiekami bagāta ar dzīvniekiem. Nolēmu par to aprunāties ar Čārlzu, un tai pašā vakarā, kad abi nesteidzīgi sūcām džinu, raudzīdamies uz mēnesi, kas, zilgana starojuma apņemts, sidraboja palmu lapotnes, es viņam izklāstīju savas šaubas.
Kāpēc Luna tik ļoti tiecas uz Oranu? — es gribēju zināt.
Nu, tā taču ir viņa dzimtā pilsēta, — Čārlzs lietišķi paskaidroja, — un šim apstāklim var izrādīties zināmas priekšrocības, jo viņš Oranā it visus pazīst. Es domāju, ka jūs neko nezaudēsiet, ja aizbrauksiet turp un pats papētīsiet. Oranā ir daudz vairāk iedzīvotāju nekā Kalilegvā, un, manuprāt, jūs tur iegūsiet divtik dzīvnieku kā te.
Vai jūs varētu Lunu uz šo laiku atbrīvot no darba? — es jautāju.
Čārlzs pavīpsnāja.
— Domāju, tās trīs dienas mēs viņa trūkumu nejutīsim, bet jūs savāksiet visu Oranas faunu, kāda vien tur atrodama.
Vai mēs varētu doties ceļā jau pirmdien? — es, cerību spārnots, vaicāju.
Jā, — Čārlzs teica, — man nav iebildumu.
Lieliski! — es atsaucos, izdzerdams glāzi līdz dibenam. — Un tagad gribu aiziet pie Ednas.
Kāpēc?
Redziet, kādam taču būs jābaro mani dzīvnieki, kamēr būšu projām, un es ceru uz Ednas labo sirdi.
Man ienākot, Helmuts, Edna un Luna sprieda par divām tautas dziesmām, kuras viņi allaž mēdza klausīties gramofonā. Edna klusēdama norādīja uz dzērieniem: es sev ielēju un tad apsēdos uz grīdas pie viņas kajam.
Edna, — es sacīju kādā klusuma brīdī, — es jūs mīlu.
Viņa nicīgi uzrāva uzaci un palūkojās manī.
Ja Helmuts nebūtu stiprāks par mani, es jums liktu priekšā ar mani slepus bēgt, — es turpināju, — jo no pirmās dienas, kopš jūs ieraudzīju, esmu kā bez prāta … jūsu acis, jūsu mati… kā jūs ielejat džinu …
Ko jūs īsti gribat? — viņa jautāja.
Es nopūtos.
Jūs esat cietsirdīga, — es žēlojos. — Es tikai nupat vēl gudroju, kā izteikt savu vajadzību. Nu labi, ja gribat zināt — Čārlzs ieteic man un Lunam braukt uz trim dienām uz Oranu. Vai jūs parūpēsieties par maniem dzīvniekiem?
Nu protams, -— viņa sacīja, pārsteigta par manām šaubām.
— Nu protams, — atbalsoja Helmuts. — Džerij, jūs patiešām esat muļķis. Es jums apsolu: mēs palīdzēsim, cik spēsim. Jums tikai jāpasaka, kas jādara. Centīsimies izpildīt visu, kā nākas.
Viņš iešļāca vēl džinu manā glāzē.
— Protams, — viņš vilcinādamies piemetināja, — ja vien jūs nedomājat aizbēgt ar manu sievu.
Pirmdienā agri no rīta mēs devāmies ceļā mazā autofurgonā, kuru vadīja jautrs, mazliet iereibis indivīds milzīgi garām un tik sakuplojušām ūsām, kas atgādināja dabas rezervātu. Šai ceļojumā mums bija līdzi vienīgi pats nepieciešamākais: Lunas ģitāra, trīs pudeles vīna, naudas maks, piebāzts ar peso, magnetofons un kinokameras. Mums katram bija līdzi arī pa tīram kreklam, kurus mūsu šoferis maigi, dziļā godbijībā ielika eļļas peļķē.
Visu iepriekšējo nakti plīkšķēdams aumaļām bija gāzis lietus — tāds lietus, kāds līst tikai tropos; tagad tas smidzināja biezi un smalki kā pelēka migla, bet zemes ceļš bija pārvērties par kaut ko līdzīgu slikti saputotam uzputenim.
Lunu nebiedēja ne sliktais laiks, ne dubļainais ceļš, ne šofera apšaubāmās vadīšanas spējas, ne mūsu balto kreklu liktenis, ne arī tas, ka caur furgona jumtu smalkā, nepārtrauktā strūkliņā tecēja ūdens; viņš klusu kaut ko dziedāja un izskatījās laimīgs, bet mašīna zvalstīdamās traucās pa ceļu uz Oranu.
Bijām braukuši apmēram trīsceturtdaļstundas, kad mūsu šoferis, kam vairāk rūpēja Lunas sērīgā dziesma, kuru viņš pūlējās vilkt līdzi, nekā mašīnas vadīšana, piepeši strauji uz diviem riteņiem iegrieza mašīnu ap stūri, un, kad tā brīnumainā kārtā tomēr atguva līdzsvara stāvokli, es ieraudzīju kaut ko, no kā man galīgi sašļuka dūša. Mūsu priekšā viļņoja sarkanīga, putojoša, savus četrsimt jardus plata upe. Tās malā kā skumīgu ziloņu rinda gaidīja trīs kravas automašīnas, bet viena mašīna, kuru straumes spēks bija sasvēris uz sāniem, vīdēja upes vidū; kā^s cits milzīgs, traktoram līdzīgs mehānisms ar vinču tērauda tauvā vilka to pāri uz otru krastu. Mūsu šoferis pievienojās gaidītājiem, izslēdza motoru un mums jautri uzsmaidīja.
Mucho agua1, — viņš sacīja, rādīdams uz ūdenī, it kā es ar savām acīm nespētu saskatīt šo Biskajas līci miniatūrā, kuram vajadzēja tikt pāri. Es zināju, ka dienu iepriekš šī platā upe bija pavisam sīka un sekla urdziņa, kas vizuļodama līkumoja starp oļiem. Vienas nakts lietus to bija pārvērtis varenā straumē. Biju pieredzējis, kā mazs strautiņš gluži nemanot pāraug mežonīgi straujā upē, — reiz Rietumāfrikā šāda upe tikko neaizskaloja manu nometni: upe, kas sākotnēji bija tikai trīs pēdas plats un četras collas dziļš strauts, stundas laikā jau atgādināja Amazones augšteci. Neviens, kas pats nav novērojis šo pēkšņo pārvērtību, nespēj tai noticēt, bet tā var izrādīties par vienu no nepatīkamākajiem (dažreiz arī bīstamākajiem) šķēršļiem tropu ceļojumā.
Beidzot, pēc stundu ilgas gaidīšanas, kad pāri straumei bija pārvilkta pēdējā kravas mašīna, pienāca mūsu kārta. Tauva tika piesieta pie autofurgona amortizatora, un mēs lēnām ieslīdējām ūdenī. Pamazām ūdens kāpa arvien augstāk un augstāk, tā spēks pieauga, un gar furgona sāniem jau plīsa un šļakstījās mazi vilnīši. Ūdens šļācās iekšā pa durvju šķirbām, un mazas urdziņas tecēja pa grīdu mums zem kājām. Drīz ūdens apklāja mūsu zābakus. Mēs jau atradāmies upes vidū, un ūdens spēks mūs lēni, bet nemitīgi virzīja pa straumi uz leju; sākumā mūsu mašīna bija tieši pretī traktoram un vinčai, bet tagad bijām paslīdējuši kādus piecdesmit jardus lejāk. Tauva bija cieši novilkta, un man bija tāda sajūta, ka mūsu mašīna ir milzīga ērmotas formas zivs, ar kuru, sēdēdami uz traktora, spēlējas divi nerunīgi indiāņi. Ūdens jau sniedzās līdz sēdekļiem, te tas brīdi apstājās, tad bagātīgi applūdināja mūsu sēdekļus. Šajā kritiskajā brīdī, sēdēdami puscollu dziļā ledainā ūdenī, izdzirdām, ka vinča apstājas.
Ā-ū! — auroja šoferis, izbāzis galvu pa mašīnas logu, iespaidīgi kratīdams ūsas. — i Que pasa?2
Viens no indiāņiem nolēca no traktora un pusteciņus slāja projām pa ceļu; otrs atgrūda pakausī lielo salmu cepuri un lēnām pienāca pie krasta.
Nafta no hay, [18] — viņš paskaidroja un apmierināts kasīja vēderu.
īstais brīdis, lai aptrūktu degvielas! — es dusmīgi sacīju Lunam.
Jā, — Luna bēdīgi piekrita, — bet otrs indiānis aizgāja pagādāt. Viņš drīz atgriezīsies.
Apritēja pusstunda. Tad vesela stunda. Pa to laiku mūsu ķermeņa lejasgals bija tā pārsalis, ka sākām sēdekļos neveikli grozīties, lai kaut cik sasiltu, un ūdens ap mums šķīda un šļakstījās, it kā pārplūdušā purvā vāļātos bars nīlzirgu.
Beidzot, mums par lielu prieku, uz ceļa parādījās aizgājušais indiānis, nesdams rokā degvielas kannu. Abi indiāņi tagad sāka gari un plaši spriedelēt, kā vislabāk iepildīt šo dzīvības šķidrumu traktorā, bet mūsu šoferis klabošiem zobiem lamāja viņus kā vien mācēdams. Galu galā indiāņi paveica šo ārkārtīgi sarežģīto operāciju, traktors sāka darboties, tauva saspringa, un mūs lēnām, neatlaidīgi vilka uz otru krastu; ūdens furgonā sāka kristies.
Izkļuvuši sausumā, izkāpām no mašīnas, novilkām bikses un izgriezām tās; mūsu šoferis skaļi rāja abus indiāņus par slepkavības mēģinājumu, bet tie tikai blenza uz mums un mīlīgi smaidīja. Šoferis, palicis vienā kreklā, pacēla motora pārsegu un appētīja dzinēju; ūsas kustinādams, viņš kaut ko sevī murmināja. Pirms iebraukšanas ūdenī viņš tika rūpīgi ietinis lupatās dažas mūsu mašīnas vitāli svarīgas detaļas, tagad viņš tās iztina un sāka apžāvēt motoru. Pēdīgi viņš sēdās pie stūres, nospieda starteri un ar platu, lepnu smaidu klausījās motora rūkoņā, kas mašīnai iepūta jaunu dzīvību. Mēs iekāpām mašīnā un kratījāmies pa ceļu projām, indiāņi ar salmu cepurēm priecīgi māja ardievas.
Bijām nobraukuši kādas piecas jūdzes un gandrīz jau apžāvējušies, kad priekšā parādījās vēl viens ūdens šķērslis. Ceļš te vijās gar kalnu nogāzēm, un no kalniem noplūstošais ūdens vietām bija izgrauzis dziļas, šauras aizas. Tur, kur ceļš krustojās ar vienu no šīm šaurajām, bet straujajām upēm, šķiet, nebūtu nekā vienkāršāka kā uzbūvēt pāri nelielu tiltiņu. Tomēr šādu upju te bija pārāk daudz, un tilti acīmredzot izmaksāja dārgi, tāpēc izlīdzējās citādi.
Upes gultnē izveidoja mazliet izliektu betona celiņu, uz tā varēja balstīties mašīnas riteņi. Sausajā gadalaikā celiņš bija it kā lielceļa turpinājums, bet, kad no kalniem straumēm šļācās ūdens, tas krākdams plūda pāri betona celiņam, vietām sasniegdams četras pēdas dziļumu, un tālāk kā skaists desmit pēdas augsts ūdenskritums gāzās zemē uz lejā tekošo upi. Dažas dienas atradusies zem ūdens, betona virsma apauga ar aļģēm un kļuva slidena kā stikls, braukt pa to tagad bija bīstamāk nekā pa dabisko upes gultni.
Te nebija vinčas, kas mums varētu palīdzēt, un šoferis pats uzmanīgi ievadīja furgonu sarkanīgajā ūdenī, kaut ko bailīgi murminādams izspūrušajās ūsās. Pusceļš pa neredzamo cementa grīdu jau bija veikts, kad piepeši motors apstājās. Mēs sēdējām un mēmi saskatījāmies, līdz ūdens spēks, kas gāzās pret mašīnas sāniem, to pastūma dažas collas pa labi uz ūdenskrituma pusi, bet tad gan pielēcām kājās un sākām rosīties. Neviens negribēja atrasties furgonā, kad straume to piepeši sagrābtu, aizrautu līdz ūdenskrituma malai un triektu lejā pret daudzajiem lielajiem akmeņiem.
Jāstumj… visiem mašīna jāstumj, — Luna sauca, pārkliegdams ūdenskrituma dārdus. Viņš pieķērās ar abām rokām pie furgona malas, jo straume bija spēcīga. Viņam bija tik trausls augums, ka šķita, straume viņu kuru katru mirkli var aizraut kā spalviņu pāri ūdenskrituma malai.
Ejiet mašīnas otrā pusē, — es kliedzu, — tur jūs būsiet drošībā!
Sis aizrādījums bija vietā. Luna to pareizi saprata un kā jūras zvaigzne, ar visu augumu cieši pieplacis furgona sienai, lēnām līda tam apkārt, līdz furgons atradās starp viņu un ūdenskritumu. Tad mēs piespiedām plecus pie furgona un sākām grūst. Tas bija viens no nepateicīgākajiem uzdevumiem, kādu es jebkad biju uzņēmies, jo mēs ne vien mēģinājām uzgrūst mašīnu pa cementa slīpumu augšā, bet stūmām to arī pret straumi, kas visu laiku grieza mašīnu sānis. Apmēram pēc desmit minūšu ilgas cīņas mums bija izdevies pavirzīties kādas trīs pēdas uz pretējā krasta pusi, bet arī straume bija pievirzījusi mūsu mašīnu trīs pēdas tuvāk ūdenskritumam. Nu es sāku no tiesas uztraukties: stumjot šādā tempā, mašīna pusstundas laikā viegli un graciozi pārmestos pāri ūdenskrituma malai, jo mums trim nepietika spēka pret straumi pa slīpumu uzgrūst to krastā. Furgonā bija virve, un, ja tā izrādītos pietiekami gara, es vienīgi varēju ieteikt piesiet mašīnu pie koka pretējā krastā un pašiem sēdēt mašīnā un gaidīt, kamēr ūdens nokrītas. Bet tieši tai mirklī, kad es savu priekšlikumu. mēģināju izteikt spāņu valodā, pretējā krasta ceļa līkumā parādījās ķbā feja, veikli nomaskē- jusies dārdošas un rūcošas kravas mašīnas izskatā, kura, kaut arī veca un aprūsējusi, tomēr likās stipra un droša. Mēs to sveicām prieka saucieniem. Kravas mašīnas šoferis ar vienu skatienu aptvēra mūsu stāvokli un, samazinājis ātrumu, vadīja vareno mašīnu sarkanīgajā ūdenī, kamēr tā atradās tikai dažas pēdas no mums. Mēs aši sadabūjām virvi un sasaistījām abas mašīnas, tad kravas auto uzņēma atpakaļgaitu un lēnām, uzmanīgi izvilka mūsu furgonu sausumā. Mēs pateicāmies šoferim, iedevām viņam cigareti un ar skaudību noskatījāmies, kā viņš ar savu vareno rumaku brauca pāri upei, it kā tās tur nemaz nebūtu. Tad sākām nepatīkamo un netīro motora apžāvēšanas darbu.
Beidzot pulksten divos pēcpusdienā, pārvarējuši vēl trīs ūdens šķēršļus, kuri, par laimi, nebija tik nepatīkami kā abi iepriekšējie, sasniedzām Oranu.
Lunas mājā ieradāmies tādā izskatā, it kā visu dienu būtu tupējuši upē, un tas galu galā nebija tālu no patiesības. Lunas jaukā dzimta saņēma mūs ar sajūsmu, pievāca mūsu slapjās drēbes, lai tās izžāvētu, pagatavoja bagātīgu maltīti un nosēdināja mūs mājas iekšējā pagalmiņā pie galda; pagalmiņš bija pārpilns puķu un pasargāts no saules tveices. Kamēr mēs ēdām un dzērām labu, spēcinošu sarkanvīnu, Luna izsūtīja, kā likās, nebeidzamā straumē savus mazos radiniekus ar visādiem noslēpumainiem uzdevumiem uz dažādām pilsētas malām, un tie atkal nāca atpakaļ un čukstus ziņoja par gājiena rezultātiem, bet viņš tikai cienīgi māja ar galvu un smaidīja vai arī dusmīgi viebās — atkarībā no tā, kādas vēstis nācās uzklausīt. Vajadzēja tikai Lunam ieklepoties vai paskatīties uz mazajiem, un tūlīt visi saspringa satrauktās gaidās. Man bija tāda sajūta, it kā es ieturētu brokastis ar Velingtonas hercogu
Vaterlo kaujas priekšvakarā. Beidzot Luna pasniedzās uz priekšu un pēdējo reizi piepildīja mūsu glāzes, viņa lielās, tumšās acis dzirkstīja apvaldītā kaismē, kad viņš smaidīdams spāniski teica:
Džerij, esmu atradis jums dažus bichos.
Jau? — es vaicāju. — Pa kuru laiku?
Viņš pameta ar roku uz savu mazo radinieku armiju, veselu rindu smaidošu bērneju.
— Es aizsūtīju savējos apjautāties, un viņi uzzināja, ka daudziem pilsētas iedzīvotājiem ir bichos. Tagad vienīgi atliek tos nopirkt, ja vien šie bichos jums derēs.
Lieliski, — es sacīju, vienā rāvienā iztukšodams glāzi, — iesim!
Pēc desmit minūtēm mēs ar Lunu gluži kā mednieki devāmies sirojumā pa pilsētu, un pa priekšu mums gāja bars mazo, satraukto Lunas radinieku.
Pilsēta nebija liela, bet mājas celtas izklaidus, pēc Argentīnā iecienītā šaha galdiņa parauga. Kur vien mēs parādījāmies, kā jau Čārlzs bija pareģojis, Luna tika sveikts ar jūsmīgiem kliedzieniem, un mums bija jāatsakās no daudziem uzaicinājumiem kopīgi iedzert. Luna, kaut arī mazliet negribīgi, novērsās no visām šādām vieglprātībām, un mēs turpinājām ceļu.
Drīz viens no mūsu svītas jaunākajiem locekļiem paskrējās uz priekšu un skaļi pieklaudzināja pie kādas lielas mājas ļoti masīvajām durvīm. Kad mēs pienācām, durvis atvērās, un tajās stāvēja veca sieviete, ģērbusies viscaur melnās drānās, līdzīga noplukušam tarakānam. Luna nostājās viņas priekšā un godbijīgi padeva lab- vakaru, sieviete savukārt viegli palocījās.
Es zinu, ka jums mājā ir papagailis, — Luna iesāka kā policists, kas pratina noziedznieku, labi zinādams, ka līķis paslēpts zem dīvāna.
Tiesa gan, — sieviete, mazliet izbrīnījusies, apstiprināja.
Sis angļu senjors vāc dzīvniekus savam jardin zoologicokas atrodas Anglijā, — Luna turpināja, — un var būt, ka viņš gribēs nopirkt jūsu putnu.
Sieviete vienaldzīgi pavērās manī savām tumšajām, neizteiksmīgajām acīm.
Putnu varat dabūt, — viņa beidzot teica, — jo tas
Jardin zoologico (spāņu vai.) — zooloģiskais dārzs.
ir nekrietns putns un neprot runāt. To man atnesa dēls, un es būtu priecīga, ja izdotos pārdot. Nāciet vien iekšā, senjori, un apskatiet paši.
Viņa, kājas vilkdama, čāpoja pa priekšu un ieveda mūs neiztrūkstošajā iekšējā pagalmā, kur podos kuploja zaļi augi; šis pagalms atgādināja aku.
Ieraudzījis papagaili, es tikko spēju atturēt sajūsmas saucienu, jo tas bija rets papagailis — dzeltengalvas ara. Putns sēdēja uz koka laktiņas atliekām, kuru tas acīmredzot visu iepriekšējo nedēļu bija lēni, sistemātiski plucinājis, kamēr gandrīz nekas nebija palicis pāri. Kad sastājāmies apkārt, papagailis ar koka skaidiņu knābī pablenza uz mums, tad izgrūda ķērkstošu skaņu un atsāka savu postīšanas darbu. Luna uzmeta man ašu savu spožo acu skatienu, un es enerģiski pamāju ar galvu. Viņš dziļi ievilka elpu, nicīgi aplūkoja papagaili, tad pagriezās pret sievieti.
Gluži parasts papagailis, — viņš vienaldzīgi sacīja, — un tomēr senjors ir ar mieru to pirkt. Jūs sapratīsiet, ka par šādu parastu blēņdari papagaili, kas turklāt nerunā, mēs nevaram atļauties būt pārāk devīgi. Senjors būs ar mieru maksāt par šo radījumu ne vairāk kā, teiksim, divdesmit piecus peso.
Tad viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un, skatīdamies uz sievieti, gaidīja sašutuma vētru par piesolīto zemo cenu.
Labi, — sieviete teica, — ņemiet putnu.
Kamēr Luna pārsteigts palika ar vaļēju muti, viņa satvēra papagaili un bez kādām ceremonijām uzsēdināja man uz pleca, tad pastiepa pretī sačervelējušos sauju, kurā es, iekams viņa neapdomājas, steidzīgi noskaitīju naudas zīmes.
Tad mēs atkal bijām uz ielas, papagailis brīnīdamies priecīgi guldzināja man ausī, un tikai tagad Luna beidzot atguva valodu. Viņš skumīgi šūpoja galvu.
Kas noticis, Luna? — es jautāju. — Putns taču ir brīnišķīgs, nemaz negribas ticēt, ka es to ieguvu tik lēti.
Jūsu dēļ es priecājos, — Luna drūmi sacīja. — Bet esmu noraizējies par Argentīnas nākotni, jo sastapu cilvēku, kas negrib kaulēties un pieņem pirmo piedāvāto cenu. Kur mēs nonāksim, ja visi tā darīs?
Dzīve droši vien kļūtu daudz lētāka, — es piezīmēju, tomēr nespēju viņu nomierināt; visu laiku, kamēr klīdām pa pilsētu, viņš nepārtraukti gremzās par vecās sievietes izturēšanos, kaut gan rosmīgs, pusstundu ilgs darījums ar kādu vīru, kurš nežēlīgi kaulējās par savu papagaili, atkal atdeva viņam ticību cilvēcei.
Mēs staigājām pa pilsētu, kamēr satumsa, un šai laikā bijām savākuši tik daudz dzīvnieku, ka pietiktu mazam zooloģiskam dārzam. Mums bija pieci papagaiļi (man par prieku, starp tiem vēl viens dzeltengalvas ara), divi Brazīlijas pundurtruši ar sarkanbrūnām ķepām un baltām brillēm ap acīm un viens oranžkrāsas agūtis — liels grauzējs tumšām acīm, slaidām rikšotāja kājām, tramīgs, vājiem nerviem.
Visus dzīvniekus mēs atnesām uz Lunas māju un palaidām brīvi patio\ tad Luna atkal sadabūja kopā savu radinieku baru un izsūtīja uz visām pusēm savākt tukšas kastes, stiepļu tīklus, zāģus, āmurus, naglas un citus galdnieka piederumus. Turpmākās divas stundas pagāja, gatavojot piemērotus mitekļus maniem dzīvniekiem. Beidzot, kad visi bija ievietoti būros, mēs ar Lunu turpat blakus apsēdāmies pie galda un ar lielisku ēstgribu krietni paēdām un iedzērām, bet no koka kastu grēdas skanēja klusa kāju švīkstoņa un putnu ķērcieni, kas dzīvnieku kolektora ausīm šķiet īsta mūzika. Nolicis sev blakus kausu laba vīna, es apsēdos būru priekšā, lai lampas gaismā aplūkotu savus pirkumus, bet Luna lika atnest ģitāru un dziedāja maigās, sērīgās argentīniešu tautas dziesmas, brīžiem, kur tas vajadzīgs, izmantodams ģitāras korpusu par bungām.
Visi papagaiļi, izņemot abus ara, bija zilpieres amazoni, slikti ēdināti, panīkuši, tomēr droši un spējīgi izķērkt neiztrūkstošo «Lorito», kas atbilst angļu vārdam «PoUy». Tā kā putni bija gandrīz viena lieluma un vecuma, ievietojām tos kopā vienā būrī, un tur nu tie tupēja visi rindā uz laktiņas lampas gaismā kā spilgtos tērpos ieģērbti tiesneši un vēroja mani mūžveciem, viltīgi gudriem rāpuļu skatieniem, ko papagaiļi tik labi pieprot. Biju ar viņiem apmierināts: kaut ari viņi šobrīd izskatījās noplukuši, es zināju, ka dažās nedēļās, labi baroti, viņi atkopsies un, nometuši vecās spalvas, atkal atmirdzēs citrondzeltenumā, zilumā un visādos žilbinoši zaļos toņos, kuriem blakus smaragdu kolekcija īz-
1 Patio (spāņu vai.) — iekšējais pagalms.
skatītos bāla un nespodra. Uzmanīgi apklāju būri ar drānu un paklausījos, kā viņi tīrīja un spodrināja spalvas (šī skaņa atgādināja spēju kāršu jaukšanu), taisīdamies uz gulēšanu. Tad es pievērsos dzeltengalvas ara un vispirms pamieloju ar tiem acis. Mēs pamēģinājām viņus turēt vienā būrī un, tā kā viņi tūlīt sāka mīlināties, nospriedām, ka abi ir pāris. Tagad viņi tupēja uz laktiņas un nopietni mani vēroja, brīžiem piešķiebdami galvas, it kā lai redzētu, vai tā esmu pievilcīgāks. Pamatkrāsa viņiem bija spilgti zaja, vienīgi pakausī pie kakla vīdēja koši dzeltens, plats pusmēness- veida ielāps. Ara, kā zināms, ir paši lielākie papagaiļi, bet šie bija mazi — pat mazāki un sīkāki par amazo- niem. Viņi kaut ko klusu čarkstēja man pretī un paši savā starpā, līdz bālie plakstiņi miegaini nolaidās pār spožajām acīm, tad es aizklāju būri un atstāju viņus mierā.
Es priecājos ne vien par ara papagaiļiem, bet arī par Brazīlijas trušiem, kurus jau sen biju vēlējies iegūt. Sie divi bija vēl pavisam maziņi trusēni, es izņēmu tos no būrīša, un tagad tie mīksti un mīlīgi piepildīja manas plaukstas ar savu apaļo ķermenīšu siltumu, mazie deguntiņi ošņāja svešās ēdiena un puķu smaržas, kas vēdīja patio. No pirmā acu uzmetiena viņus varēja noturēt par parasto Eiropas trušu mazuļiem, bet, aplūkojot tuvāk, bija redzama starpība. Samērā ar ķermeņa lielumu ausis šiem trusēniem bija joti īsas un plānas. Mugura tumšbrūna, ar rūsganiem raibumiem. Pēdas un stilbu apakšējā daļa gaišbrūna, bet ap acīm, kā jau teicu, balti apļi. Arī ap degunu un lūpām bija šaura, balta maliņa. Es zināju, ka arī pieauguši šie truši būs savas ģints pundurīši, jo Brazīlijas trusis ir uz pusi mazāks par Eiropas savvaļas trusi. Cik man zināms, visā pasaulē nevienā zooloģiskā dārzā nav šo interesanto mazo dzīvnieciņu, un es biju sajūsmināts, ka esmu tos ieguvis, kaut arī mani mazliet māca raizes, vai izdosies trusēnus aizvest uz Eiropu, jo savvaļas truši, tāpat kā zaķi, slikti panes nebrīvību un grūti pieradināmi. Bet šie bija vēl pavisam maziņi, un es cerēju, ka viņi iedzīvosies.
Kad pacēlu agūta būrīša pārklāju, zvēriņš palēcās stāvus gaisā un ar blīkšķi nokrita atpakaļ salmos, trīcēdams pie visām miesām, acīs tam bija tāda izteiksme
kā vecmeitai, kura gadiem ilgi ielūkojusies pagultē un beidzot tur atradusi vīrieti. Tomēr ar ābola gabaliņu man galu galā izdevās agūtu nomierināt, un viņš pat ļāva sevi noglaudīt. Agūti ir grauzēji, viņi pieder pie milzīgi lielas un interesantas kārtas, kurā ietilpst gan pavisam sīki radījumi, kā lauku pele, kas var ievietoties pat tējkarotē, gan arī lieli dzīvnieki, kā kapibaras, kas ir krietna suņa lielumā, un starp šo vismazāko un lielāko dzīvnieku ir daudz dažādu vāveru, gulētājpeļu, žurku, dzeloņcūku un citu ļoti atšķirīgu dzīvnieku. Agūti, tūlīt jāpiebilst, nebūt nav paši skaistākie grauzēju kārtas pārstāvji. Atklāti sakot, tie izskatās kā mazā aizvēsturiskā zirga un neglīta truša krustojums. Agūta apspalvojums ir pulēta mahagoni krāsā, uz krustiem rūsgans. Kājas šokolādes brūnas, ļoti garas un tievas kā rikšotājam zirgam, to galā saišķis trauslu, slaidu pirkstu, un tieši te saskatāma līdzība ar aizvēsturisko zirgu. Pakaļkājas spēcīgākas, jo tām jānotur nesamērīgi platā ķermeņa pakaļējā daļa, tāpēc liekas, ka dzīvniekam būtu kupris. Galva kā trusim, mazliet pagarināta un saglabā nelielu līdzību ar zirgu. Agūtiem ir lielas, skaistas acis, glītas, noapaļotas ausis un kuplas, melnas ūsas, kas patāvīgi kustas. Pazīstot šī dzīv-
nieka temperamentu, viņa vienmēr satraukto, tramīgo noskaņojumu, straujos lēcienus gaisā pie katra troksnīša un drudžainās trīsas, tiešām jābrīnās, kā agūti vispār spēj izdzīvot. Pēc manām domām, jaguāram vajadzētu tikai ierūkties, un simt jardu rādiusā visi agūti tūlīt nomirtu ar sirdstrieku. Domādams par to, aizklāju agūta būrīti, zvēriņš atkal palēcās gaisā un nokritis trīcēja kā apšu lapa. Tomēr pēc dažām minūtēm viņš tiktāl atguvās no briesmīgā pārdzīvojuma, ka nogaršoja ābolu, ko biju atstājis būrī.
Pa to laiku vīns un dziesmas bija radījušas Lunam svētlaimīgu noskaņojumu, viņš sēdēja pie galda, sevī kaut ko klusu dūkdams kā samiegojusies bite. Vakara noslēgumā mēs vēl izdzērām katrs pa glāzei vīna, tad, nepārtraukti žāvādamies, gājām pie miera.
Skaņa dziesma mani uzrāva no miega, kā man šķita, civilizētam radījumam pilnīgi nepieņemami agrā rīta stundā; tā plūda no Lunas gultas pretējā istabas kaktā. Dziesmas un mūzika caurstrāvoja visu Lunas būtni gluži tāpat kā asinis, kas tek pa dzīslām. Kad viņš nerunāja, viņš dziedāja vai sevī kaut ko dungoja, un starp tiem cilvēkiem, kurus es pazīstu, viņš vienīgais, dodamies pie miera tikai pulksten trijos no rīta, spēja piecelties piecos, bet viņa dziesma skanēja jau tad, kad viņš vēl atradās gultā. Taču viņš dziedāja tik jauki un, kā šķita, ar tādu prieku, ka gribot negribot vajadzēja viņam piedot pat šai agrajā stundā; pazīstot Lunu ilgāk, ar viņa dziedāšanu aprod un nepiegriež tai vairāk vērības kā putnu korim rītausmā.
«Mēness ir kā mazas, baltas debesu bungas,» —• skanēja no Lunas gultas, — «kas vada mani pār Tuku- manas kalniem pie manas mīļās ar tumšajiem matiem un zvīļajām acīm.» ,
Ja visām savām draudzenēm jūs dziedat dziesmas tik agri no rīta, — es miegaini sacīju, — tad man rādās, ka gultā jums bieži jāguļ vienam. Tādas lietas iziet pasaulē.
Viņš iesmējās un labpatikā izstaipījās.
Šodien būs skaista diena, Džerij, — viņš teica. Es brīnījos, kā viņš to zināja, jo abi logi bija cieši aizslēģoti. Naktī argentīnieši mēdz sēdēt laukā, cik ilgi katram patīk, un āra gaiss viņiem nebūt nekaitē, bet, kad jāliekas gultā, tas piepeši pārvēršas par nāvējošu gāzi, kas draud viņus noslāpēt. Tāpēc, lai glābtos no šīm briesmām, slēģiem jābūt cieši aizvērtiem.
Kad apģērbušies izgājām laukā, es pārliecinājos, ka Lunam taisnība: pagalmiņš bija pilns saules.
Tikko beidzām dzert kafiju, kad ieradās jauno izlūku grupa ar ziņojumu. Acīmredzot viņi jau bija izgājuši mazā gaismiņā un tagad stāstīja Lunam par paveikto, bet viņš, lēnā garā dzerdams kafiju, brīžiem augstprātīgi pamāja ar galvu. Tad vienam no mazākajiem tika iedota nauda, lai viņš nopirktu barību maniem dzīvniekiem, un, kad viņš atgriezās, bērni, acis iepletuši, skatījās, kā es sakapāju gaļu un saknes, piepildīju bļodiņas ar pienu vai ūdeni un apkopu dzīvniekus.
Kad pēdējais kustonis bija pabarots, mēs ciešā rindā Izgājām saules pielietajā ielā un atkal devāmies klejojumos pa pilsētu. Šoreiz Luna izmantoja mūsu svītu mazliet citādi. Kamēr mēs abi gājām uz kādu māju, kurā, kā bijām uzzinājuši, tika turēts kāds luteklītis, mūsu jaunie palīgi izklīda un pētīja katru ielu un ieliņu šīs mājas tuvumā; izlūki sasita plaukstas pie māju durvīm un izjautāja pavisam svešus cilvēkus par viņu dzīvniekiem. Visi mums bija labvēlīgi un neņēma ļaunā traucējumu; kam pašam nekā nebija, tas labprāt pastāstīja, kurā mājā rodams kāds vietējās faunas pārstāvis. Tādā ceļā rīta cēlienā mēs atradām vēl trīs pundurtrusīšus, vienu papagaili, divas kariamas — neparasta izskata garkājainus putnus — un divus koatus jeb degunsuņus — ļoti retus jenotiem līdzīgus Dienvidamerikas plēsējus.
Visus šos dzīvniekus aiznesām uz Lunas māju, ievietojām būrīšos, ar lielisku ēstgribu ieturējām otrās brokastis, tad, panākumu spārnoti, devāmies izpētīt Oranas nomales; šim nolūkam kāds Lunas draugs mums aizdeva vecu automašīnu.
Luna bija saklaušinājis, ka vienā no pašiem nomaļākajiem Oranas nostūriem dzīvojot kāds vīrs, kuram esot meža kaķis, bet neviens nevarēja droši pateikt, kas tas par vīru un kur tieši atrodas viņa māja. Tāpēc mēs sašaurinājām meklējumu loku ap kādu juceklīgi apbūvētu ielu un, pie katras mājas sasizdami plaukstas, beidzot atradām šo vīru. Viņš bija liela auguma, tumšu ādas krāsu, sasvīdis un netīrs, gadus četrdesmit vecs, ar nesamērīgi lielu vēderu un mazām, melnām, spožām ačelēm, kurās mainījās lišķība ar viltu. Jā, viņš apstiprināja, viņam esot gan meža kaķis ocelots, un tad kaismīgā daiļrunībā kā politiķis priekšvēlēšanu kampaņā ņēmās stāstīt par sava dzīvnieka skaistumu, grāciju, rātnumu, vērtību, krāsu, lielumu, apetiti, līdz beidzot man sāka likties, ka viņš pārdod veselu zooloģisko dārzu, nevis vienu vienīgu dzīvnieku. Pārtraukdami šos aizrautīgos slavinājumus, kas bija domāti visai kaķu ciltij un viņa kaķim jo sevišķi, lūdzām, lai viņš parāda savu dzīvnieku. Viņš aizveda mūs aiz mājas — visnetīrākajā pagalmā, kādu līdz šim biju redzējis, jo Oranā un Kalilegvā, lai cik maza un nabadzīga mājiņa, pagalms allaž bija tīrs un pilns ar puķēm. Sis te atgādināja pilsētas atkritumu izgāztuvi: visur mētājās salauztas mucas, sarūsējušas skārda kannas, veselas kaudzes vecu stiepļu tīklu, velosipēdu riteņi un citas grabažas. Mājas saimnieks lamzāja tām pāri uz pagalma stūri, kur stāvēja rupji sanaglots koka būrītis, tik mazs, ka tajā būtu pārāk šauri vidēja lieluma trusim. Viņš atvēra būrīša durtiņas, sataustīja ķēdi un izvilka aiz tās kādu pavisam nožēlojamu radījumu. Tas bija jauns, vēl nepieaudzis ocelots, un es nespēju iedomāties, kā viņu varēja ievietot tik mazā būrītī. Viņš izskatījās briesmīgs.
Zvēriņa kažoks tā savēlies un salipis ar paša mēsliem, ka krāsu varēja noteikt tikai aptuveni, vienā sānā gara nobrāzuma brūce, un pats dzīvnieks bija tik vājš, ka zem saķepušā kažoka spiedās ārā ribas un mugur- kaulājs. Ocelots bija pavisam vārgs — nolikts zemē, tas grīļojās kā piedzēries un beidzot pat vairs nepūlējās nostāvēt kājās, bet sakņupa uz netīrā vēdera.
Vai redzat, cik viņš rāms? — vīrs teica, lišķīgā smaidā atklādams dzeltenus, aplūzušus zobus. — Tāds viņš ir pret visiem. Nekad nevienam nav kodis. — Vīrs glaudīja kaķi ar sasvīdušo plaukstu. Es sapratu, ka nevis pieradums pie cilvēka atturēja ocelotu mesties virsū savam saimniekam, bet gan pilnīga apātija, ko bija radījis barības trūkums. Ocelota stāvoklis bija gandrīz bezcerīgs, kaķēns jau sajutās tik nespēcīgs, ka viņam bija vienalga, kas ar viņu notiek.
Luna, — es sacīju, tikko valdīdams dusmas, —- es dodu piecdesmit peso par šo kaķi. Ne vairāk. Jau tas ir pārāk daudz, jo viņš droši vien nobeigsies. Negribu kaulēties, tā ari pasakiet šim lielibniekam — sātana izdzimumam, — vairāk viņš nedabūs.
Luna pārtulkoja, ko biju teicis, ar gudru ziņu izlaizdams vārdus, kas raksturoja pārdevēju. Vīrs sašutumā sasita rokas. Vai mēs domājot jokus dzīt? Viņš sāka irgāties. Par tik krāšņu dzīvnieku pat trīs simti peso esot smiekla nauda. Cerams, senjors taču redzot, kas tas par brīnišķīgu zvēru… un tā joprojām. Bet senjors bija redzējis pietiekami. Es skaļi nospļāvos kādas salauztas mucas atliekās, kas bija maigi apskāvušas velosipēda riteni, uzmetu vīram iznīcinošu skatienu, tad apgriezos uz papēža un slāju atpakaļ uz ceļu. Iekāpis vecajā mašīnā, aizcirtu durvis ar tādu sparu, ka vienubrīd likās — vecā kaste sašķīdīs gabalu gabalos. Dzirdēju, kā Luna ar vīru strīdējās, un, kad biju saklausījis pretīgā vīra balsī pielaidīgāku skaņu, izliecos ārā pa logu un uzkliedzu Lunam, lai nāk šurp un veltīgi nešķiež laiku. Pēc brīža viņš bija klāt.
Dodiet naudu Džerij, — Luna teica. Es iedevu solītos piecdesmit peso, un tūlīt Luna atnesa kasti ar kaķi, ko novietoja uz pakaļējā sēdekļa. Braucām projām klusēdami.
Mums jāsteidzas ātrāk mājās, Luna. 5im kustonī- tim vajadzīgs kārtīgs būris un kaut kas, ko ēst, citādi viņam beigas, — es sacīju. — Man vajadzēs arī zāģu skaidas.
Si, si, — Luna atsaucās, un viņa tumšajās acīs jautās rūpes. — Nekad vēl neesmu sastapis cilvēku, kas tā apietos ar dzīvnieku. Kaķis ir tikko dzīvs.
Domāju, ka man izdosies viņu izglābt, — es bildu. — Vismaz piecdesmit procentu garantijas.
Kādu laiku klusēdami braucām tālāk pa bedraino ceļu, tad Luna no jauna ierunājās.
Džerij, vai mēs nevarētu vēlreiz apstāties — tikai uz mirkli? — viņš noraizējies jautāja. — Tas mums būs pa ceļam. Es zinu vēl vienu, kam ir pārdodams kaķis.
Labi, ja pa ceļam, tad var. Es tomēr ceru, ka dzīvnieks būs labākā stāvoklī par šo te.
Pēc brīža Luna pagrieza mašīnu nost no ceļa zaļā maurā. Plašā zālāja vienā galā stāvēja noplīsusi telts un tai blakūs mazs, sagrabējis karuselis un dažas svītraina brezenta balagānbūdas; brezents bija tā izbalojis,
ka izskatījās gandrīz balts. Turpat ganījās trīs brangi, spīdīgi zirgi, viens no tiem ābolains sirmis, ap lielo telti un būdām skraidīja bars labi barotu suņu, spriežot pēc izturēšanās, cirka suņi.
Kas tas? Izskatās gandrīz kā cirks, es sacīju Lunam.
Tas ir cirks, — viņš atbildēja, — tikai pavisam mazs.
Es biju pārsteigts, ka cirks, kaut arī neliels, var pastāvēt tik mazā pilsētiņā, kāda ir Orana, bet šis te, redzams, eksistēja gluži labi, kaut gan rekvizīti izskatījās nolietojušies, toties dzīvnieki bija labā stāvoklī. Kad mēs izkāpām no mašīnas, no lielās telts iznira rud- matains vīrs. Viņš bija atlētiska auguma, vērīgām zaļām acīm un ļoti lielām, koptām rokām; radās iespaids, ka viņš vienlīdz labi spēj izpildīt akrobātisku vingrojumu uz trapeces un strādāt ar lauvām.
Mēs sarokojāmies, un Luna pastāstīja, kas mums vajadzīgs.
Ak jūs gribat manu pumu? — viņš smaidīdams vaicāja. — Bet es jūs brīdinu, tas maksās bargu naudu… Viņa ir skaistule. Bet viņa pārāk daudz apēd, tāpēc nevaru atļauties viņu turēt. Nāciet un apskatiet, puma tepat ir. īsts velns, es jums saku. Nezinām, ko ar viņu iesākt.
Viņš pieveda mūs pie liela būra, kura stūrī tupēja skaista jauna puma, tik liela kā suns. Viņa bija branga un spīdīga, un kā visi jauni kaķi — nesamērīgi lielām ķepām. Zvēra kažoks bija dzintara dzeltens, dusmīgās, caururbjošās acis skaistā lapu zaļumā. Kad pienācām pie būra, puma uzrāva lūpu un, nikni rūkdama, atieza labī attīstītus piena zobus. Brīnišķīga puma; pēc pusdzīvā radījuma, ko tikko bijām nopirkuši, viņā varēja noraudzīties ar prieku, bet, taustīdams kabatā maku, es zināju, ka par viņu būs jāmaksā liela nauda.
Tirgošanās ilga pusstundu pie glāzes ļoti laba vīna, ko uzlika galdā cirka īpašnieks, uzstādams, lai mēs ar viņu sadzertu. Galu galā vienojāmies par cenu, kas, lai gan augsta, tomēr šķita taisnīga. Tad es pajautāju, vai puma varētu palikt pie viņa līdz nākamajai dienai, ja es samaksāju par vakariņu tiesu; zināju, ka viņa būs labās rokās, turklāt man nebija sagatavots būris. Mūsu laipnais rudmatis bija ar mieru, un darījums noslēdzās vēl
ar vienu vīna glāzi, tad mēs ar Lunu braucām atpakaļ uz mājām, lai mēģinātu glābt nelaimīgo ocelotu.
Kad biju tam pagatavojis būri un viens no Lunas mazajiem radiniekiem bija atnesis lielu maisu ar smaržīgām zāģu skaidām, es izņēmu nabaga dzīvnieku no
smirdošās kastes un apkopu brūci viņa gurnā. Ocelots apātiski gulēja, kaut gan brūces apmazgāšana noteikti bija sāpīga. Tad es viņam ielaidu lielu šļirci penicilīna, un arī uz to viņš nereaģēja. Nākamais darbs bija ap- žāvēt viņa kažoku, jo tas bija piesūcies ar urīnu, un āda uz vēdera un ķepām no skābes iekaisusi. Vienīgais, kā te varēja līdzēt, bija apbērt dzīvnieku ar skaidām, iebu- žināt tās viņa kažokā, lai uzsūc mitrumu, un tad viegli, uzmanīgi izpurināt. Tad es izlasīju no viņa kažoka pašus lielākos mēslu pinkuļus, un pamazām viņš sāka izskatīties mazliet līdzīgs ocelotam. Vēl arvien dzīvnieciņš gulēja zemē, un viņam bija viss vienalga. Es ap- cirpu mēslainās kakla spalvas un ievietoju viņu jaunajā būrī uz salmiem un zāģu skaidām. Noliku ocelotam priekšā bļodiņu ar jēlu olu un mazu porciju smalki kapātas svaigas gaļas. Sākumā viņš nelikās par to zinis, un man sašļuka dūša, jo šķita, ka viņš jau sasniedzis to bada stadiju, kad nekādas barības vairs nekārojas. Izmisumā es viņu saņēmu aiz galvas un iegrūdu purnu " jēlajā olā, lai viņš būtu spiests vismaz aplaizīt ūsas. Pat šo apvainojumu viņš pacieta, tomēr apsēdās un nolaizīja pilošo olu sev no lūpām; viņš laizīja lēnām, piesardzīgi, it kā garšodams jaunu, nepazīstamu un droši vien bīstamu barību. Ar neuzticīgu skatienu kaķēns raudzījās traukā. Biju pārliecināts, ka sliktā apiešanās un bads dzīvnieku noveduši it kā transa stāvoklī, kad viņš vairs netic pats savām sajūtām. Tad es aizturēju elpu: ocelots paliecās uz priekšu un sāka bikli laizīt jēlo olu. Pēc pusminūtes trauks bija tukšs, un mēs ar Lunu, sajūsmā saķērušies, par prieku viņa mazajiem radiniekiem nodejojām tango apkārt patio.
Dodiet viņam vēl, Džerij! — Luna elsdams izdvesa, un viņa smaids sniedzās no vienas auss līdz otrai.
Nē, to nedrīkst, — es atbildēju. — Ja dzīvnieks tā nobadināts, viņš var nobeigties, ja ieēd par daudz. Vēlāk es viņam ieliešu bļodiņā pienu, un rīt viņš dabūs pa mazai porcijai četras reizes dienā. Tagad es ceru, ka viņš atlabs.
Tas vīrs bija gatavais sātans, — Luna sacīja, šūpodams galvu.
Es dziļi ievilku elpu un spāņu valodā pateicu savas domas par kaķa bijušo īpašnieku.
— Nebūtu domājis, ka jūs spāniski protat tik vareni lamāties, Džerij, — Luna izteica savu apbrīnu. — Vienu vārdu, kādu jūs lietojāt, es pat nekad nebiju dzirdējis.
Man bija labi skolotāji, — es paskaidroju.
.— Cerams, jūs šovakar'neko tādu neteiksiet, — Luna turpināja, un acis viņam spulgoja.
Šovakar? Kas tad būs šovakar?
Tā kā rīt mums jābrauc atpakaļ uz Kalilegvu, mani draugi jums, Džerij, par godu rīko asado vakaru. Viņi spēlēs un dziedās vienīgi ļoti vecas argentīniešu tautas dziesmas, un jūs tās varēsiet ierakstīt magnetofonā. Ko jūs par to sakāt? — viņš bažīgi vaicāja.
Ne par ko tā nejūsmoju kā par asado, — es atteicu, — un asado ar tautas dziesmām — tā ir paradīze zemes virsū.
Un tai pašā vakarā ap desmitiem pie mums ar mašīnu piebrauca kāds Lunas draugs un aizveda mūs ārpus pilsētas uz kādu estansiju, kur bija paredzēts asado vakars. Vieta bija izraudzīta birzī estansijas tuvumā — uz nomīdīta, smilšaina laukuma, kas vedināja domāt, ka šeit jau daudz ticis dejots; laukumu iekļāva šalcoši eikalipti un lieli oleandru krūmi. Maiga, dzeltena gaisma, ko izstaroja kāds pusducis petrolejas lampu, apspīdēja garos solus un uz steķiem uzliktos koka galdus, bet ārpus šī dzeltenā apļa mirdzēja sidrabains mēness. Te bija sapulcējušies apmēram piecdesmit cilvēku, daudzus no tiem es nekad nebiju redzējis, un tikai daži varēja būt vecāki par divdesmit gadiem. Viņi mūs trokšņaini apsveica un gandrīz grūšus aizgrūda pie galdiem, kas lūza no ēdienu pārpilnības, nolika mums priekšā lielus kraukšķošus gaļas gabalus, tikko atgrieztus no liesmās čurkstoša cepeša. No rokas rokā ik pa brīdim ceļoja vīna pudeles, un pēc pusstundas mēs ar Lunu bijām pilnīgi iejutušies asado vakara noskaņā — saēdušies labu ēdienu, sarkanvīna sasildīti. Tad šie jautrie, patīkamie jaunieši nostājās aplī, un, kamēr es sagatavoju magnetofonu, viņi ar lielu interesi vēroja manu noslēpumaino darbošanos ar lentēm un kloķiem. Kad es beidzot paziņoju, ka viss kārtībā, it kā uz burvju mājiena parādījās ģitāras, bungas un fleitas, un jaunieši sāka dziedāt. Viņi dziedāja un dziedāja, un ikreiz, tikko viena dziesma bija izdziedāta, kāds uzņēma jaunu, un viņi dziedāja atkal. Dažreiz apļa vidū tika iegrūsts kautrīgs, smaidošs jauneklis — kādas dziesmas vienīgais pratējs, un, daudzu uzmundrinošu saucienu iedrošināts, viņš dziedāja. Tad bija kārta kādai meitenei — viņa dziedāja saldsērīgā balsī solo refrēnu, un uz viņas tumšajiem matiem mirgoja lampu ugunis; ģitāras trīcēja un drebēja zem spēlētāju zibenīgi veiklajiem brūnajiem pirkstiem. Viņi dejoja rindā uz akmens plātnēm izliktas taciņas, zābaku pieši šķīla dzirkstis, mūzikai cauri skanēja papēžu piesitieni, kuriem jāiekļaujas dažu dziesmu sarežģītajā ritmā, un es tos varēju iemūžināt lentē; viņi dejoja brīnišķīgo lakatiņu deju, kurai bija tik jautra, patīkama melodija, dejoja visādus tango, un es brīnīdamies domāju: vai stīvajai, bezkaislīgajai dejai, ko ar tādu pašu nosaukumu pazīst Eiropā, tiešām ir kaut kas kopējs ar to, ko dejo te? Tad, skaļi smiedamies par manu izmisumu — bija izbeigusies lente —, viņi bīdīja mani pie galda, lika vēl ēst un dzert, bet paši apsēdās apkārt un dziedāja vēl skaistāk nekā iepriekš. Es jau teicu, ka tie pa lielākai daļai bija jaunieši padsmitos gados; viņi aizrautīgi dziedāja savas zemes vecās, skaistās tautas dziesmas un dejoja senās, jaukās dejas; sejas viņiem sajūsmā kvēloja, jo viņi redzēja manu sajūsmu; viņi godāja svešzemnieku, kuru nekad agrāk nebija redzējuši un droši vien arī nekad vairs neredzēs.
Bija sasniegta augstākā līksmības pakāpe. Pamazām iestājās atslābums, dziesmas kļuva arvien klusākas un sērīgākas, un tad pienāca brīdis, kad mēs zinājām, ka vakars beidzies un veltīgi būtu to mākslīgi pagarināt. No debesu augstumiem, kur tos bija pacēlusi dziesma, jaunieši kā cīruļu bars nolaidās atpakaļ uz zemes. Pietvīkuši, spožām acīm, laimīgi mūsu jaunie saimnieki vēlējās, lai mēs braucam atpakaļ uz Oranu kopā ar viņiem lielajā vaļējā kravas mašīnā, ar kuru viņi bija ieradušies. Sakāpām visi mašīnā, un mūsu cieši sablīvētie ķermeņi izstaroja siltumu, par ko visi priecājāmies, jo nakts tagad bija vēsa.
Un, kad mašīna ducināja projām pa ceļu uz Oranu, pudeles ar sarkanvīnu atkal ceļoja no rokas rokā, un ģitāristi sāka trinkšķināt stīgas. Vēsais nakts gaiss deva jaunu spirgtumu, atkal skanēja refrēns, un mēs kā debesu koris traucāmies samtainajā naktī. Es pacēlu acis uz augšu un redzēju lielos bambusus, kuri liecās pār ceļu un kurus tagad apgaismoja mašīnas ugunis. Tie izskatījās kā milzīga, zaļa pūķa nagi; šis pūķis lidinājās virs ceļa, draudēdams uzbrukt, ja mēs kaut uz mirkli mitētos dziedāt. Man rokā tika iespiesta vīna pudele, un, kad es atgāzu galvu, lai iedzertu, redzēju, ka pūķis bija nozudis un tumšās debess fonā kā balta sēne lejup uz mani raudzījās mēness.