Sikspārņi vampiri bieži sagādā lielas raizes, jo sakož zirgiem skaustu. Čārlzs Darvins, Cc]ojums ar kuģi «Bīgls»
Pēc atgriešanās no Oranas garāža bija pārpildīta ar dzīvniekiem. Savā nesaprotamajā valodā (brīžiem tajā ielauzās kāds griezīgs spiedziens) trokšņaini ķerkstēja papagaiļi, spalgi, dārdoši kliedza penelopes, neiedomājami skaļi savu dziesmu taurēja kariamas, degunsuņi murkšķēja, un kā tāls pērkons šad tad ierūcās puma, kuru es nokristīju par Lunu — cilvēkam Lunam par godu, — garāžā nu bija tāds jandāls, ka tajā noslāpa mana paša balss. Bet cauri šim skaņu jūklim bija dzirdama nerimtīga skripstoņa, kas skanēja no agūta būra, kura iemītnieks ar kaltveida zobiem nepārstāja pārveidot savu mitekli.
Tikko atgriezies, es sāku gatavot būrus saviem daudzajiem un dažādajiem dzīvniekiem; Lunu biju nolēmis ievietot būrī pašu pēdējo, jo viņa bija atceļojusi šurp lielā konteinerā, kur varēja izkustēties tiku tikām. Taču, kad pārējie dzīvnieki jau atradās savos mitekļos, bija jādomā arī par Lunu — un es sāku būvēt tādu sprostu, kas būtu viņas vērts un ļautu apbrīnot pumas skaistumu un grāciju. Sprosts bija tikko pabeigts, kad ieradās Lunas krusttēvs, kā vienmēr jautri dziedādams, un piedāvāja palīdzīgu roku sarežģītajā uzdevumā — pārvietot pumu no konteinera jaunajā sprostā.
Mēs rūpīgi aizbultējām garāžas durvis: ja notiktu kās neparedzēts, puma nevarētu izskriet ārā, skraidelēt apkārt un pazust.
Ar šādu piesardzību, kā cilvēks Luna, pagalam satraukts un nobijies, norādīja, bija-panākts arī, ka mēs
nu atradāmies ieslēgti garāžā kopā ar pumu. Es centos viņu iedrošināt, paskaidrodams, ka puma baidās un uztraucas daudz vairāk nekā mēs, bet tieši tai brīdī dzīvnieks tik draudīgi, dārdoši ierēcās, ka Luna nobālēja. Pūlējos viņu pārliecināt, ka šis rēciens tikai pierāda, cik ļoti dzīvnieks baidās, bet Luna veltīja man vienīgi neticības pilnu skatienu.
Man bija nodoms piegrūst konteineru ar pumu pie jaunā sprosta durvīm, tad izlauzt dažus dēļus konteinera sienā — un puma brīvi ieietu jaunajā miteklī. Diemžēl/jaunā sprosta mazliet neparastās konstrukcijas dēļ konteineru nebija iespējams piebīdīt tam pietiekami tuvu klāt — un starp jauno un veco mitekli palika ap astoņas collas plata sprauga. Tas mani nebiedēja: ar pāris dēļiem es izveidoju starp abiem sprostiem kaut ko līdzīgu mazam tunelim un sāku lauzt dēļus konteinera gala sienā, lai puma tiktu no tā ārā. Izlauztajā robā tūlīt pazibēja plata, zeltaina ķepa, tik liela kā plācenis, un manā delnā ievilkās dziļa brūce.
Are! — Luna sadrūmis izsaucās. —• Vai es neteicu?
Tas tikai tāpēc, ka puma baidās no cirtienu trokšņa, — es māksloti jautri sacīju, sūkādams savainoto roku. — Tagad, šķiet, esmu izlauzis pietiekami lielu caurumu, un viņa varēs brīvi iziet cauri. Nu tikai jāpagaida.
Mēs gaidījām. Pagāja desmit minūtes, es palūrēju pa izkrituša zara caurumiņu konteinerā un redzēju, ka nekaunīgā puma mierīgi snauž savā krātiņā un neizrāda ne mazāko vēlēšanos iziet pa mūsu nestipro tuneli uz
jauno — daudz ērtāko mājokli. Acīmredzot vajadzēs dzīvnieku pabaidīt, lai tas no konteinera iebēgtu jaunajā sprostā. Es pacēlu āmuru un ar skaļu blīkšķi belzu pa konteinera aizmugures sienu. Varbūt man vajadzēja iepriekš brīdināt Lunu. Vienlaicīgi norisa divi notikumi. Puma uztrūkās no snaudas, pielēca kājās un skrēja uz robu konteinera sienā, bet āmura trieciena spēks izsita dēli tai tuneļa pusē, kur stāvēja Luna. Viņš tobrīd paskatījās lejup — tieši īstā laikā — un redzēja, ka ārkārtīgi satrauktā un aizkaitinātā puma jau ošņā viņa kājas. Luna palaida tik spalgu bļāvienu, kādu reti gadās dzirdēt, un palēcās stāvus gaisā. Viņa bļāviens glāba stāvokli. Puma tā pārbijās, ka žigli iebēga jaunajā sprostā, es nolaidu tam priekšā durvis; nu viņa bija droši ieslodzīta. Luna cilvēks, atspiedies pret garāžas durvīm, ar kabatas lakatiņu slaucīja seju.
Viss kārtībā, — es priecīgi sacīju. — Es jau teicu, ka tas būs pavisam viegli.
Luna uzmeta man iznīcinošu skatienu.
Jūs esot vācis dzīvniekus Dienvidamerikā Un Āfrikā? — viņš beidzot iejautājās. — Vai tas tiesa?
- Jā.
Un nodarbojaties ar to jau četrpadsmit gadus?
Jā.
Tagad jums ir trīsdesmit trīs gadi?
Jā.
Luna pašūpoja galvu, it kā būtu jāatmin viena no lielajām dzīves mīklām.
Dievs vien zina, kā esat tik ilgi palicis pie dzīvības, — viņš piezīmēja.
Man ir burvju vārdi, — es atteicu. — Starp citu, kāpēc jūs šorīt ieradāties pie manis, vai tikai tāpēc, lai pamērotos spēkiem ar savu vārdamāsu?
Ārā, — Luna teica, arvien vēl slaucīdams no sejas sviedrus, — stāv kāds indiānis ar bicho. Es viņu sadabūju ciemā.
Kas tas ir par bicho? — es jautāju, kad mēs no garāžas iegājām dārzā.
Liekas, tā ir cūciņa, — Luna paskaidroja, — šis bicho atrodas kastē, tāpēc nevarēju lāgā saskatīt.
Indiānis tupēja mauriņā, un viņam priekšā bija kaste, no kuras skanēja spiedzīgi kviecieni un dobja rukšķē-
šana. Šādas skaņas raksturīgas vienīgi cūku cilts pārstāvim. Indiānis smaidīdams pacēla lielo salmu cepuri, palocīja galvu un tad, noņēmis kastes vāku, izcēla kādu burvīgu, mazu radījumu. Tas bija ļoti jauns apkakles pekars — Dienvidamerikas tropiskajos apgabalos parasta savvaļas cūka.
— Tā ir Huanita, — indiānis paskaidroja, nolikdams mazo radlbiņu uz mauriņa, kur tā izgrūda spalgu, jūsmīgu kviecienu un ņēmās visu apošņāt.
Pret cūku cilti allaž esmu jutis vājību, sevišķi man patīk mazas cūciņas — no tām es nekādi nespēju atteikties, tāpēc nepagāja ne piecas minūtes — un Huanita bija mana? es viņu nopirku par tādu cenu, kas no finansu viedokļa divreiz pārsniedza viņas vērtību, bet to simtkārt atsvēra cūciņas jaukums un tikumi. Huanita bija ap astoņpadsmit collas gara un kādas divpadsmit collas augsta, klāta ar garu, diezgan asu, pelēku vilnu, bet no mutes kaktiņiem uz augšu visapkārt kaklam viņai stiepās glīta balta josla, kas atgādināja Itonas studenta apkaklīti [19] . Huanitai bija šmaugs ķermenis, garens, smails purns ar apburošu uzrautu šņukuriņu, tievas kājas ar spīdīgiem nadziņiem sešpensa lielumā. Huanitas gaita bija viegla, sievišķīga, kājas viņa kustināja ļoti ātri, nadziņi maigi dipēja pret zemi kā lietus lāses. Viņa bija smieklīgi droša, un viņai piemita brīnišķīgs paradums — sveicināt; pat tad, kad es biju projām tikai piecas minūtes, viņa mani apsveica tā, it kā neredzējusi gadiem un šis laiks viņai bijis tukšs un drūms. Jūsmīgi kviekdama, viņa skrēja man pretī un nevaldāmā atkalredzēšanās līksmē berzēja gan šņukuru, gan dibenu man gar stilbiem, svētlaimīgi rukšķēdama un saldi nopūzdamās. Kā septītajās debesis viņa sajutās tad, kad es viņu paņēmu rokās, apguldīju kā zīdaini augšpēdu un kasīju viņai puncīti. Tad viņa gulēja aizvērtām acīm un lielā labpatikā kņadzināja mazos piena zobiņus.
Visi mani drošākie, mierīgākie dzīvnieki vēl arvien brīvi skraidīja pa garāžu, un, tā kā Huanita uzvedās ļoti labi un pieklājīgi, arī viņai es neliedzu šo brīvību, vienīgi naktīs ievietoju viņu būrī.
Bija interesanti novērot dzīvniekus barošanas laikā; Huanita iegremdēja šņukuru lielajā ēdiena bļodā, bet viņai apkārt pulcējās kariamas, papagaiļi, pundurtruši, penelopes —• visi gribēja ēst no tās pašas bļodas. Huanita vienmēr uzvedās nevainojami un atstāja citiem pietiekami vietas, nekad viņa nenaidojās — pat tad ne, ja kāda blēdīga kariama viņai deguna priekšā nočiepa kumosus. Vienīgā reize, kad redzēju viņu dusmīgu, bija tad, kad viens no muļķīgākajiem papagaiļiem, ieraudzījis ēdiena bļodu, lielā satraukumā, priecīgi ķērkdams, laidās lejup un uzmetās Huanitai tieši uz šņukura. Viņa to tūlīt nokratīja un, nikni rukšķēdama, skrēja tam paka], kad tas ķērkdams, spārnus sizdams, metās bSgt; cūciņa iedzina negantnieku kaktā, kur mirkli pastāvēja, noliekusies pār putnu, brīdinoši šņirkstinādama zobus, tad atgriezās pie pārtrauktās maltītes.
Kad visiem jauniegūtajiem dzīvniekiem bija sagādājis kārtīgus mitekļus, es apciemoju Ednu, lai pateiktos par gādību un rūpēm, ko viņa tiem veltījusi manas prombūtnes laikā.
Ednu un Helmutu es sastapu darbojamies ar lielu kaudzi smalko sarkano piparu, no kuriem pēc Helmuta receptes viņi uzbūra kaut kādu mērci — smaržīgu virumu, kas, pieliets pie zupas, ar pirmo malku gan sarāva muti čokurā, tomēr piešķīra zupai dievišķīgu garšu. Esmu pārliecināts, ka jebkurš gardēdis slavētu pat vecu zābaku, jo viņam to pasniegtu novārītu un pārlietu ar Helmuta mērci.
Sveiks, Džerij, — Helmuts, mani ieraudzīdams, iesaucās un steidzās pie dzērienu skapja, — man ir labas ziņas.
Vai gribat teikt, ka esat nopircis jaunu džina pudeli? — es ieinteresēts jautāju.
Protams, protams, — viņš smaidīdams sacīja, — Mēs taču zinājām, ka jūs būsiet mājās. Bet vai jūs zināt, ka nedēļas nogalē man sākas atvaļinājums?
Jā, un tad?
Tas nozīmē, —- Helmuts turpināja, bezbēdīgā nevērībā iešļākdams glāzēs džinu, — ka es jūs uz trim dienām varu ņemt līdzi Kalilegvas kalnos. Vai gribat?
Es griezos pie Ednas.
Edna, — es iesāku, — es jūs mīlu …
Labi jau, labi, — viņa rezignēti sacīja, — bet dodiet man garantiju, ka puma netiks ārā, — to es kategoriski prasu.
Sestdienas rītā līdz ar gaismu mani pamodināja Luna; iebāzis galvu manas istabas logā, viņš dziedāja diezgan piedauzīgu dziesmiņu par mīlestību. Es īzrau- sos no gultas, uzmetu plecos saini ar nepieciešamajām mantām, un vēsajā, blāvajā ausmā mēs soļojām uz Helmuta māju. Pie tās stāvēja vairāki diezgan vāji, nodzīti zirgi ar ļoti interesantiem, Argentīnas ziemeļos parastiem segliem. Tiem bija dziļš, ieliekts sēdeklis ar augstu priekšējo loku, tā ka segli atgādināja atzveltnes krēslu. Seglu priekšā piestiprināti divi lieli ādas gabali, kas mazliet atgādināja eņģeļa spārnus un lieliski aizsargāja jātnieka lielus un ceļgalus, jājot cauri dzelkšņainiem krūmiem. Nespodrajā rītausmā dīvaini seglotajiem zirgiem bija attāla līdzība ar mītiskajiem pega- ziem, kas vientuļi ganās rasotā zālē. Turpat blakus slaistījās četri mednieki pavadoņi, kuriem vajadzēja doties mums līdzi; šie vīri izskatījās diezgan mežonīgi: neskūtas sejas, kājās platas, netīras bikses, sakrokoju- šies zābaki, galvā lielas, apdriskātas salmu cepures. Mednieki vēroja Helmutu, kura salmu dzeltenajos matos mirdzēja rasas pilieni; viņš pa kārtai apstaigāja visus zirgus, bāzdams dažādus priekšmetus šķērsām pāri segliem pārmestajos maisos. Tajos, kā Helmuts man paskaidroja, bija mums visiem pārtika trim dienām. Ieskatījies divos maisos, es atklāju, ka šī pārtika sastāv galvenokārt no ķiplokiem un sarkanvīna, bet viens bija piebāzts ar milzīgiem apšaubāma izskata gaļas gabaliem, no kuriem cauri audumam sūcās un pilēja zemē asinis.
Kad viss bija sagatavots tā, kā Helmuts vēlējās, drebinādamās rīta svārkos, iznāca Edna, lai mūs izvadītu, mēs sēdāmies kaulainajos zirgos un mundriem rikšiem jājām pretī savam ceļamērķim — palsajā rīta miglā tītajai kalnu grēdai, ko vietvietām izraibināja zaļi un zeltaini lecošās saules staros mirdzoši laukumiņi.
Sākumā jājām pa taku cauri cukurniedru laukiem,-kur niedres zuzēja un čabēja maigajā vēsmā. Mednieki pavadoņi bija aizauļojuši pa priekšu, bet Luna, Helmuts un es jājām rindā soļiem. Helmuts man pastāstīja par savu dzīvi, kā viņš, pēc tautības austrietis, septiņpadsmit gadu vecumā iesaukts vācu armijā, kur izkarojies visus kara gadus — sākumā Ziemeļāfrikā, tad Itālijā un beidzot Vācijā, tomēr izkūlies sveiks un vesels, ja neskaita pirksta galu, ko zaudējis, uzkāpdams uz mīnas, un tomēr palicis dzīvs.
Luna sakņupis zvilnēja lielajos seglos kā apgāzta lelle un klusu sevī kaut ko dziedāja.
Kad ar Helmutu tiku tikām bijām apsprieduši vispasaules problēmas un nonākuši pie sensacionālā secinājuma, ka karš ir nevajadzīgs, abi beidzot apklusām un klausījāmies Lunas klusajā dziedāšanā, cukurniedru zuzēšanā un nepārtrauktajā pakavu dipoņā, kas smalkajos ceļa putekļos šķita kā mierīgi sirdspuksti.
Drīz vien taka mūs izveda no niedru laukiem un sāka vīties pa zemākaj'ām kalnu nogāzēm augšup mežā. Masīvos kokus rotāja nokareni epifīti un orhidejas, liānu mudžekļi tās bija savijuši un piesaistījuši citu citai1 kā vergus pie ķēdes. Taka tagad virzījās pa senu izžuvu-
šas upes gultni (varu iedomāties, kāda tā izskatījās lietus sezonā) un bija piebārstīta dažāda lieluma negludiem, vaļīgiem akmeņiem.
Zirgi, pazīdami apvidu, visu laiku bija soļojuši droši, tomēr šajā vietā bieži klupa un tikko nenometa jātniekus pār kaklu zemē, tāpēc vajadzēja tos stingri valdīt, lai nenokūleņotu ar iedauzītu galvaskausu.
Taka sašaurinājās un ieveda biezā krūmājā, kur iz- vijās tādos līkumos, ka mēs, lai gan jājām ciešā virtenē, bieži vien cits citu neredzējām, un, ja Luna man aiz muguras nedziedātu un palaikam neatskanētu Helmuta lamāšanās, kad viņa zirgs paklupa, es varētu domāt, ka jāju viens.
Tā bijām jājuši apmēram stundu, brīžiem cits citam kaut ko uzsaukdami, kad piepeši es izdzirdu krietnu gabalu priekšā Helmuta saniknoto bļāvienu. Iegriezies kādā līkumā ieuaudzīju viņa dusmu cēloni. Te taka bija atkal kļuvusi platāka, un gar tās vienu malu stiepās ap sešas pēdas dziļa akmeņaina aiza. Neizprotamu iemeslu dēļ •— ceļš te bija pietiekami plats, lai šāda katastrofa nenotiktu, — tajā bija iegāzies viens no mūsu nastu nesējiem zirgiem. Tas stāvēja aizas dibenā un, šķita, bija gluži apmierināts, bet mūsu mežonīgā izskata mednieki bija nokāpuši no zirgiem un mēģināja to uzdabūt augšā. Viens sāns zirgam bija viscaur noliets ar koši sarkanu šķidrumu; tas pilēja zemē, un skats bija šaušalīgs, jo likās, ka dzīvnieks stāv asiņu dīķī, kas kļūst arvien lielāks. Sākumā man bija brīnums, kā zirgs no nelielā kritiena varēja sevi tik briesmīgi savainot, bet tad es sapratu, ka viņa nastā starp citām mantām atradās arī daļa mūsu vīna pudeļu. Tagad bija skaidrs, kur radies lipīgais, sarkanais šķidrums, un saprotamas Helmuta dusmas. Galu galā mums tomēr izdevās uzdabūt zirgu uz takas, bet Helmuts, ieskatījies samirkušajā maisā, nostenējās vien.
Nolādētais zirgs, — viņš sūkstījās, — kāpēc tas nevarēja krist uz otriem sāniem, kur bija gaļas maissl
Vai kaut kas vēl atlicis? — es jautāju.
It nekas, — Helmuts atteica, uzmezdams man cieteja skatienu, — pudeles visas līdz pēdējai sasistas. Vai jus zināt, ko tas nozīmē?
Nē, — es godīgi atbildēju.
— Tas nozīmē, ka mums jāiztiek ar divdesmit piecām vīna pudelēm, — Helmuts teica. Sīs traģēdijas satriekti, lēnām turpinājām ceļu. Laikam pat Lunam bija ķēries pie sirds mūsu zaudējums, jo tagad viņš dziedāja pašas skumjākās dziesmas no sava plašā repertuāra.
Mēs jājām un jājām, un taka kļuva arvien stāvāka. Pret pusdienu apstājāmies pie mazas, krāčainas upītes un nokāpām no zirgiem, sviedros mirkdami; izpeldējušies ieturējām vieglu maltīti, kas sastāvēja no ķiplokiem, maizes un vīna. Izlepušiem ļaudīm šāda uzkoda būtu pretīga, bet izsalcis ceļinieks to ēd ar gardu muti. Atpūtāmies vienu stundu, kamēr apžuva sasvīdušie zirgi, tad sēdāmies atkal seglos un jājām visu pēcpusdienu. Beidzot, kad jau ēnas metās garas un virs mums starp koku lapām ielija zeltaina saulrieta mirdza, nogāze izbeidzās, mēs iejājām līdzenā meža klajumā. Mūsu mednieki te jau bija priekšā, nokāpuši no zirgiem un tos noseglojuši, viens no viņiem jau bija salasījis sausus žagarus un aizkūris ugunskuru. Arī mēs stīvi notrausāmies zemē, noņēmām zirgiem seglus un, aizbāzuši tos un vilnaino aitādas segu, sauktu rekado, sev aiz muguras, atlaidāmies zemē ap ugunskuru un kādas desmit minūtes atpūtāmies; pa to laiku mednieki izņēma no maisiem dažus nepievilcīgā izskata gaļas gabalus, uzdūra uz koka iesmiem un sāka cept.
Pēc kāda laika es jutu, ka stīvums mazinājies, tā kā bija vēl gaišs, nolēmu turpat nometnes tuvumā mazliet paklejot pa mežu. Saliecies spraucos cauri saulrieta apgaismotajam biezajam krūmājam. Aiz manis mednieku rupjās balsis drīz vien noslāpa starp lapām. Brīžiem man virs galvas, spārniņus plivinādams, aizspurdza kolibri un nolaidās pie kādas puķes, lai iebaudītu nakts- maltīti, mazi tukanu bariņi, vaukšķēdami kā kucēni, lidoja no koka uz koku vai arī, galvas piešķiebuši, čīkstēdami kā sarūsējušas eņģes, mani uzmanīgi vēroja. Bet vairāk par putniem manu uzmanību šobrīd saistīja neparastā sēņu dažādība, kuras auga visapkārt. Nekad nevienā pasaules daļā neesmu redzējis tik daudzas un dažādas ēdamas un neēdamas sēnes, ar kurām bija kā sētin nosēta meža zeme, kritušo koku stumbri un arī augošie koki. Sēnes bija visās krāsās — no vīna sarkanas līdz melnai, no dzeltenas līdz pelēkai un neiedomājami dažādas pēc formas. Es lēnām klejoju pa mežu kādas piecpadsmit minūtes un šai laikā biju pārstaigājis apmēram vienu akru. Tomēr pa šo īso laiciņu un tik ierobežotā platībā man cepurē bija savāktas divdesmit piecu dažādu sugu sēnes. Dažas bija spilgti sarkanas, pēc formas līdzīgas Venēcijas stikla kausiem, ar tieviem kātiņiem; citas sīki caurumotas kā mazi, balti un iedzelteni filigrāni izstrādāti ziloņkaula galdiņi; vēl citas līdzīgas lielām darvas vai lavas pikām, melnas un cietas tās apklāja trūdošos stumbrus; dažas bija spīdīgi brūnas kā no šokolādes, zarotas un žuburotas kā mazītiņi brieža ragi. Citas sēnes auga rindās kā sarkanas, dzeltenas vai brūnas pogas uz kritušo koku krūtežām, vēl citas bija līdzīgas veciem, dzelteniem sūkļiem un karājās koku zaros, no tām pilēja indīgs dzeltens šķidrums. Te bija pats īstākais «Makbeta» raganu sils, kur jebkurā brīdī varēja parādīties salīkusi, krunkaina vecene ar grozu uz rokas, lai savāktu visu šo pēc izskata indīgo sēņu bagātību.
Drīz pilnīgi satumsa, starp kokiem vairs neko nevarēja redzēt, tāpēc es devos atpakaļ uz nometni, izliku rindās savas sēnes un pētīju tās ugunskura gaismā. Neizskatīgie gaļas gabali pa to laiku bija pārvērtušies gardos cepešos, brūnos un čurkstošos, un mēs ikviens paliecāmies uz priekšu un ar nazi nošņāpām sev pa mīkstai šķēlei, pamērcējām Helmuta mērcē (viņš bija iedomājies paņemt vienu pudeli ljdzi) un tad kraukšķošu un smaržīgu bāzām mutē. Ēšana norisa pilnīgā klusumā, tikai reižu reizēm kāds atraugājās. Klusu no rokas rokā ceļoja vīna pudeles, brīžiem kāds pastiepās uz priekšu, lai sabikstītu ugunskuru, liesmas tad iedegās spožāk, un cepešu atliekas čūkstēja kā miegainu lapseņu pūznis. Beidzot, pamatīgi saēdušies, atlaidā- mies guļus pret ērtajiem, apklātajiem segliem, bet Luna, iedzēris krietnu vīna malku, paņēma ģitāru un sāka maigi trinkšķināt stīgas. Pēc brīža viņš uzņēma klusu dziesmu, tā liegi skanēja ugunskura lokā, un mednieku zemās, sulīgās balsis tai pievienojās. Es uzģērbu pončo (šo nenovērtējamo apģērba gabalu, līdzīgu segai ar caurumu vidū), cieši tajā ievīstījos, atstādams brīvu vienu roku, ar ko saņemt vīna pudeli, kad tā pa apli atceļos pie manis, pagalvī saritināju mīksto, silto aitādās rekado un, klausīdamies sapņainajās dziesmās, vēroju baltu mēnesi slīdam cauri zaru režģim, kas melnēja virs mūsu galvām. Tad pēkšņi, pats to nemanīdams, biju cieši iemidzis.
Es pamodos tai pašā stāvoklī — ar seju pret debesīm, kas tagad bija bāli zilas, zeltaini vizošas. Pagriezies uz sāniem, redzēju, ka mednieki jau piecēlušies, ugunskurs iekurts un uz iesmiem cepšanai uzdurti jauni gaļas gabali. Helmuts sakņupis sēdēja pie uguns, rokā viņam bija liela krūze ar kūpošu kafiju, viņš ieraudzīja, ka es žāvājos, un man uzsmaidīja.
— Paskatieties uz Lunu, — viņš sacīja, rādīdams ar krūzi. — Krāc kā sivēns.
Luna gulēja man blakus neredzams zem pončo. Es atbrīvoju vienu kāju no sava pončo un spēcīgi iespēru viņam pa to vietu, kur pēc manas saprašanas vajadzēja būt dibenam. Nebiju pārskatījies, jo uz manu ļaunprātību viņš reaģēja ar kaucienu. Tad atskanēja klusi smiekli un jautra dziesma, un pončo caurumā parādījās Lunas galva, viņš izskatījās gaužām jocīgs — kā dziedošs bruņurupucis, kas izbāzis galvu no bruņu apakšas.
Pēc neilga laika, iestiprinājušies un kafijas sasildīti, seglojām zirgus un jājām tālāk mežā, kas bija rasas pilns un smaržīgs, putnu dziesmu pieskandēts.
Jādams es domāju par sikspārņiem vampīriem. Man bija skaidrs, ka īsajā laikā, kamēr būsim kalnos, maz izredžu saķert īsti labus eksemplārus, bet es zināju, ka mūsu ceļamērķis ir šo sikspārņu apsēsts. Kādreiz bijis nodoms tajā vietā ierīkot kafijas plantāciju, taču izrādījies, ka vampīru dēļ tur nebija iespējams turēt zirgus, un tā šis projekts ticis atmests. Bet man ļoti gribējās sastapties ar vampīriem viņu dzimtenē un, ja iespējams, kādus noķert un aizvest līdzi uz Eiropu; es tos barotu ar cāļu asinīm vai nepieciešamības gadījumā ar savām vai kāda cita cilvēka asinīm, ja izdotos tādu sadabūt. Cik man zināms, nevienā Eiropas zooloģiskajā dārzā nav sikspārņu vampīru, kaut gan daži ir diezgan labi aklimatizējušies Savienotajās Valstīs.
Es tikai baidījos, vai barības trūkuma dēļ vampīri nebūs šo apvidu pametuši, lai uzmeklētu izdevīgākas barošanās vietas.
Mūsu ceļamērķis, kuru pēc stundas sasniedzām, izrādījās maza, pussagruvusi mājiņa ar vienu istabu un mazu, slēgtu verandiņu, kas piebūvēta mājiņas vienos sānos. Vēl apmēram seši mēneši, es nodomāju, tad mājiņa klusu sabruks un kļūs par meža daļu — mes vēl bijām paguvuši ierasties laikā. Visi mednieki, Helmuts un Luna acīm redzami priecājās par šo būdiņu, it kā tā būtu nez kāda lepna viesnīca, viņi steidzīgi nesa seglus iekšā un tur draudzīgi apspriedās, kurā istabas stūrī uz ķirmju izgrauztās grīdas katrs gulēs. Es pieteicos gulēt ārā uz verandas — ne vien tāpēc, ka tas būtu mazliet higiēniskāk, bet arī tāpēc, ka no turienes es varēju paturēt acīs koku, pie kura bija piesieti zirgi, jo biju pārliecināts, ka sikspārņi vispirms kritīs uz zirgiem.
Ieturējuši maltīti, devāmies kājām pastaigā pa mežu; redzējām tapira, jaguāra un citu mazāku meža dzīvnieku pēdas, bet paši dzīvnieki nekur nebija manāmi. Apvēršot katru satrūdējušu koku, kas gadījās ceļā, man tomēr izdevās sagūstīt divus jaukus, mazus krupīšus, koku vardi un par izbailēm visiem ceļabiedriem — arī mazu koraļļčūskulēnu. Kad bijām atgriezušies mājās, lai ieturētu vakariņas, es savu guvumu rūpīgi ieliku audekla maisiņos, kurus šim nolūkam biju paņēmis līdzi. Paēduši apsēdāmies ap gailošajiem nodeguļiem, un Luna, kā parasti, mums dziedāja. Pēc tam visi iegāja mājiņā, rūpīgi aizvēruši logu un durvis, lai ne vēsmiņa nāvējošā nakts gaisa neiekļūtu istabā un viņus nenonāvētu (kaut gan iepriekšējā naktī bija saldi gulējuši ārā); es sev iekārtoju uz verandiņas guļvietu ar augstu pagalvi, lai varētu pārredzēt mēnesnīcas sudrabotos zirgus, kuri bija piesieti kādas divdesmit pēdas atstatu. Ērti atlaidos, iededzināju cigareti un tad cieši vēros mēnessgaismā, vai visas acis izskatīdams, cerībā ieraudzīt kaut ko, kas liecinātu, ka zirgu tuvumā parādījies sikspārnis. Tā nosēdēju divas stundas, tad pret savu gribu ieslīgu miegā.
Es pamodos ausmā nikns uz sevi, ka biju gulējis. Izvīstījos no pončo un gāju aplūkot zirgus. Sev par neizsakāmām dusmām atklāju, ka divi zirgi tomēr bija vampīru sakosti, un tas bija noticis, kamēr es krācu tepat dažus soļus tālāk. Abi zirgi bija sakosti vienā un tai pašā vietā Uz kakla, apmēram plaukstas attālumā no skausta. Kodumi izskatījās kā divi taisni iešķēlumi, katrs kādu collu garš un pavisam sekls. Bet šo mazo kodumu sekas mēdz būt visai nepatīkamas, jo pēc tam, kad sikspārnis savu maltīti pabeidzis un aizlaidies, brūcīte joprojām asiņo, tāpēc ka vampīru siekalas satur kādu antikoagulantu, kas kavē asiņu sarecē- šanu.
Arī tagad sasodītais sikspārnis bija aizlaidies, bet kodumu brūces nepārstāja asiņot, un uz mūsu zirgu kakliem rēgojās platas sarecējušu asiņu joslas; notecē- jušo asiņu daudzums nekādi neatbilda brūču lielumam. Vēl es ievēroju, ka brūces uz abu zirgu kakliem bija ne tikai vienās un tajās pašās vietās, bet arī vienā un tajā pašā pusē: labajā, ja skatās, zirgā sēžot, bet kreisajā es nesaskatīju nekādas kodumu pazīmes. Abi zirgi izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis, un šķita patīkami pārsteigti, ka es tos tik pamatīgi aplūkoju.
Pēc brokastīm, pārliecināts, ka sikspārņi paslēpušies tepat tuvumā, ierosināju visiem kopā tos sameklēt. Mēs izklīdām mežā un pārmeklējām to ceturtdaļjūdzes rādiusā ap mājiņu, ielūkodamies koku dobumos un nelielās alās, kur vampīri varētu būt paslēpušies. So veltīgo nodarbošanos turpinājām līdz pusdienlaikam, tad no jauna sapulcējāmies pie mājiņas, un vienīgās dzīvās radības, ko mums izdevās iegūt, bija ap trīs simti četrdesmit melnas ērces — dažāda vecuma un lieluma —, kurām, šķiet, vislabāk patika Lunas un Helmuta smaka, tāpēc tās bija uzkritušas tieši viņiem. Abiem nelaimīgajiem vajadzēja iet uz tuvējo upīti izģērbties; noņēmuši no ķermeņa visciešāk piezīdušos kukaiņus, viņi apsēdās un sāka izlasīt atlikušos no apģērba krokām un vīlēm; abi kā paviānu pāris sēdēja kaili uz akmeņiem un knibinājās ap drēbēm.
Ir gan savādi radījumi šīs ērces, — es ierunājos, atnācis pie upītes, lai paziņotu, ka ēdiens gatavs, — parazīti ar pareizu nojautu. Zinātniski konstatēts, ka ērces mēdz uzbrukt pašiem nepatīkamākajiem kādas ekspedīcijas dalībniekiem… parasti dzērājiem, pamuļķiem vai morāli pagrimušiem cilvēkiem.
Luna un Helmuts blenza manī.
Vai gribat, lai mēs ar Lunu jūs iemetam, lūk, tajā ūdenskritumā?
Jums tomēr jāatzīst, ka mazliet dīvaini tas ir. Neviens no medniekiem nav dabūjis ērces, lai gan parazītiem viņi ir labu labā ēsma. Arī man nav ērču. Vienīgi jums abiem. Te būtu vietā visiem zināmā paruna.
— Kāda? — Helmuts aizdomīgi vaicāja.
•— «Tāds ar tādu saprotas», — es sacīju un mudīgi steidzos atpakaļ uz nometni, iekams viņi nav paguvuši uzaut zābakus ūn mesties man pakaļ.
Izcirtumā saule nežēlīgi cepināja, tāpēc paēduši uz neilgu laiciņu nolikāmies verandā pagulēt dienvidu. Kamēr pārējie krāca kā liels cūku bars, es nespēju iemigt. Vēl arvien domāju par vampīriem. Mani kaitināja, ka nebijām atraduši viņu paslēptuvi, kurai taču vajadzēja būt kaut kur tepat tuvumā. Protams, tur varēja būt tikai viens vai divi sikspārņi, un tādā gadījumā atrast viņus šajā mežā būtu daudz grūtāk nekā adatu siena kaudzē.
Kad visi, kaut ko murminādami, žāvādamies bija pamodušies, man iešāvās galvā kāda doma. Es uzlēcu kājās un iegāju mājiņā. Palūkojies augšup, sev par lielu prieku ieraudzīju, ka vienīgajai istabai ir koka griesti, tātad starp tiem un jumta kori jābūt bēniņiem. Izsteidzos ārā, un tur patiesi rēgojās četrstūraina lūka, kas acīmredzot veda bēniņu telpā. Tagad biju pārliecināts, ka bēniņi bāztin piebāzti ar sikspārņiem; es nepacietīgi gaidīju, kamēr mednieki no tieviem kokiem sanagloja vienkāršas kāpnes un pieslēja tās pie lūkas.
Tad steidzīgi rāpos augšā, apbruņojies ar maisu, kur ielikt sagūstītos sikspārņus, un drēbes gabalu, ar ko tos noķert, lai pats netiktu sakosts. Helmuts man sekoja — viņam bija jāaizklāj lūka ar vecu kreklu. Turēdams mutē kabatas lukturīti, es ielīdu bēniņu telpā. Tūlīt pat atklāju, ka koka griesti, uz kuriem es salīcis stāvēju, bija ārkārtīgi nedroši, tāpēc vajadzēja laisties garšļaukus uz vēdera un līst uz priekšu kā jūras zvaigznei — izplestām rokām un kājām, lai iegūtu lielāku atbalsta laukumu, jo citādi griesti droši vien ielūztu un es kopā ar tiem iekristu istabā. Šļūkdams uz vēdera kā indiānis, kas lavās klāt medījumam, sāku izpētīt bēniņus.
Pirmā dzīvā radība manā ceļā bija tieva, gara koku čūska, kas pašāvās garām uz lūku, kuru apsargāja Helmuts.
Kad es viņu brīdināju un lūdzu, lai viņš pamēģina to noķert, viņš bija sašutis un nolamājās sulīgiem austriešu lamu vārdiem. Viņam par laimi, čūska atrada griestos šķirbu un nozuda tajā, mēs to vairs nedabūjām redzēt. Es pacietīgi līdu tālāk, iztraucēdams trīs mazus skorpionus, kuri tūlīt ieskrēja tuvākajās sprau- dziņās, un astoņus lielus, pretīgus un ļoti spalvainus zirnekļus, kuri tikai mazliet sakustējās, kad uz tiem krita kabatas lukturīša gaismas stars, tad atkal sastinga. Bet sikspārņu nebija, pat ne viņu mēslu, kas dotu cerības, ka izdosies viņus atrast. Manī jau brieda niknums uz visiem sikspārņiem, bet jo sevišķi uz vampīriem, kad piepeši lukturīša gaismas stars apstājās pie kāda dzīva radījuma, kas nesatricināmā mierā tupēja uz sijas, ļauni blenzdams uz mani, un tai pašā mirklī es aizmirsu vampīrus.
Gaismas lokā sēdēja pundurpūce — mazs putniņš, nedaudz lielāks par zvirbuli, apaļām, dzeltenām acīm; pūcīte cieši, klusā niknumā vērās manī — gluži kā mācītājs, kas dievkalpojuma vidū pēkšņi atklājis, ka ērģelnieks piedzēries.
Man ļoti patīk visu veidu pūces, bet visjaukākās liekas šīs pundurpūcītes. Mazītiņi putniņi, bet ne no kā nebaidās — laikam gan tāpēc viņas man iepatikušās; lai nu kā, es gribēju, vai plīst vai lūst, pievienot šo pūcīti savai kolekcijai. Spīdinādams lukturīša gaismu pūcītei tieši acīs, lai viņa neredzētu, ko es daru, lēni pastiepu augšup otru roku un ar ātru kustību uzmetu putnam virsū drānu, un nocēlu viņu no sijas. Pūcīte dusmīgi iebrēcās un mežonīgi pērās ar spārniem, cauri audumam man pirkstos iecirtās viņas mazie, asie nagi. Es noliku kabatas lukturīti zemē un, cieši ievīstījis putniņu drānā, aizbāzu viņu sev aiz krekla, kuru drošības dēļ vēl aizpogāju. Tad, vēlreiz pārliecinājies, ka sikspārņu bēniņos nav, sāku virzīties uz izeju. Tas, maigi izsakoties, bija visai grūts uzdevums, jo man uz krūtīm bija sainītis ar pūci, tā ka atpakaļ nācās līst augšpēdu. Tā es lieliski varēju apskatīt zirnekļus, kuri rēgojās virs manis; tagad tie man šķita zupas šķīvja lielumā, ik brīdi gatavi mesties man virsū, ja es izdarītu kādu aplamu kustību. Lai cik interesanti ir zirnekļi, man tomēr nepatīk atrasties lielo un spalvaino sugu pārstāvju tiešā tuvumā.
Beidzot sasniedzu lūku un izrāpos ārā saules gaismā.
Mani pārsteidza tas, ar kādu satraukumu un sajūsmu mednieki uzņēma ziņu par pundurpūcītes sagūstīšanu. Kad es par to brīnījos, man tika paskaidrots, ka pēc argentīniešu ticējumiem pundurpūcītes īpašniekam smaidot laime mīlestībā. Tā bija arī atbilde uz kādu jautājumu, kas man jau ilgāku laiku nedeva mieru. Buenosairesas putnu tirgū es biju redzējis vienu šādu pūci būrītī. īpašnieks par to prasīja fantastisku cenu, tāpēc sākumā nodomāju, ka viņš jokojas, bet tad pārliecinājos, ka tā ir nopietnība. Viņš negribēja kaulēties un ļāva man aiziet, putnu nenopirkušam.
Pēc trim dienām es atkal ierados tirgū cerībā, ka vīrs būs apdomājies, bet maldījos, pūce bija pārdota par sākotnējo cenu. Man tas šķita neticami, es nezināju, kā to izskaidrot. Tagad sapratu, ka mani pārsolījis kāds iemīlējies lauku puisis, un atlika vienīgi cerēt, ka pūce viņam tiešām atnesusi laimi.
Tā bija mūsu pēdējā nakts kalnos, un šoreiz biju cieši nolēmis sagūstīt sikspārni vampīru, tikko gaisā samanīšu kaut sīkāko virmojumu. Es pat biju gatavs pats kļūt viņiem par ēsmu. Tā es cerēju ne vien pievilina^ sikspārņus savā tuvumā, bet arī pārliecināties, vai viņu kodiens patiesi tik nesāpīgs, kā to mēdz stāstīt.
Kad pārējie bija sagājuši savā bezgaisa buduārā, es ierīkoju sev guļvietu zirgu tuvumā, tomēr ne pārāk tuvu, lai neizbaidītu sikspārņus, ievīstijos pončo un vienu kāju atstāju ārā sikspārņiem par ēsmu: biju lasījis, ka sikspārņi vampīri krītot uz cilvēku ekstremitātēm, it īpaši uz kāju īkšķiem. Tomēr nolēmu ziedot zinātnei tikai vienu ekstremitāti.
Gulēju mēnesnīcā, raudzīdamies uz zirgiem, un mana kāja kļuva aukstāka un aukstāka. Sāku šaubīties, vai vampīri iekāros ari sasalušu cilvēka kājas īkšķi.
No apkārtējā meža skanēja klusi, naksnīgi trokšņi: miljons cikāžu pamežā strādāja savu nebeidzamo galdnieka darbu — cirta un zāģēja, izkala sīkus pakaviņus; vingrinājās pūst bazūni; skaņoja arfas; mācījās lietot pneimatiskos urbjus. Koku galotnēs aizsmakušas kurkstēja vardes, izklausījās, ka tur augšā vesels vīru koris pirms koncerta nokremšļojas un iemēģina balsis.
Visu apkārtni, ari manas kājas īkšķi, apgaismoja spoža mēnesnīca, bet nekur neredzēju neviena sikspārņa.
Drīz mana kreisā kāja bija galīgi pārsalusi, un es jutos tā, it kā būtu kopā ar Skotu [20] nosūtīts uz polu un tur pamests likteņa varā, tāpēc ievilku nosalušo kāju zem siltā pončo un izbāzu upurēšanai otru — labo kāju.
Mēnessgaismā zirgi stavēja rami, nolaistam galvām, laiku pa laikam pārnesdami ķermeņa svaru no viena kāju pāra uz otru. Lai kaut cik izvingrinātu nosalušās kājas, es aizkluburēju pie zirgiem un ņēmos viņus apskatīt luktura gaismā. Neviens nebija sakosts. Atgriezos guļvietā un turpināju pašmocības. Ko tikai nedarīju, lai neaizmigtu, — pončo aizsegā nepārtraukti smēķēju, galvā sastādīju garu garos Dienvidamerikas faunas sarakstus, ietverot tajos alfabēta kārtībā visus dzīvniekus, kādus vien spēju iedomāties; kad tas vairs nelīdzēja un es tomēr slīgu miegā, sāku domāt, ka esmu pārsniedzis savu bankas kredītu. Tas bija pārbaudīts miega aizdzīšanas līdzeklis. Ap to laiku, kad nakts melnumu nomainīja ausma, miegs man bija pilnīgi pazudis un es sajutos tā, it kā visa vaina par valsts parādiem gultos vienīgi uz mani. Tikko kļuva pietiekami gaišs un varēja redzēt bez kabatas luktura, es atkal tenterēju pārbaudīt zirgus — gan tikai formas pēc, jo necerēju, ka tos būtu apmeklējuši sikspārņi. Nespēju ticēt savām acīm: diviem zirgiem kakli bija izpušķoti asiņainām lentām. Es taču biju uzmanījis šos zirgus gaišā mēnesnīcā visu cauru nakti un biju ar mieru likt galvu ķīlā, ka tuvāk par simts jardiem tiem nav pielidojis neviens sikspārnis. Tomēr izrādījās, ka turpat manu acu priekšā divi sikspārņi vampīri bija mielojušies pie diviem zirgiem. Ka biju par to apbēdināts — būtu pārāk maigi teikts. Kājas man bija tā pārsalušas, ka likās, pie niecīgākā pieskāriena tās nolūzīs, mani mocīja neciešamas galvas sāpes, un vispār es jutos kā susuris, kas oktobra vidū izrauts no migas.
Luna un Helmuts, kad es tos pamodināju, par manām neveiksmēm tikai pasmējās, viņi uzskatīja, ka esmu saņēmis pelnītu atmaksu par savām zobgalībām, kuras izteicu, kad viņus bija apsēdušas ērces. Bet, kad samiegojies, nospiestā garastāvoklī beidzu brokastot un tukšoju trešo kafijas krūzi, piepeši kaut ko atcerējos, un tas mani ļoti satrauca.
Biju dedzīgi vēlējies noķert sikspārni vampīru un pat gribēju, lai viņš man iekož, jo kāroju uzzināt, vai tas sāp vai ne, taču biju pilnīgi aizmirsis, ka sikspārņi 1 impīri var būt trakumsērgas pārnēsātāji un ka cilvē- I im, kuru sakodis vampīrs, labākā gadījumā jārēķinās ar nepatīkamām sekām. Atcerējos, ka trakumsērgas vakcīna (kuru ar īsti vampīrisku izdarību injicē vēderā) ir ļoti sāpīga, turklāt cietušajam, lai būtu pasargāts no saslimšanas, medikaments jāsaņem lielā daudzumā.
Nezinu, vai daudzās injekcijas tiešām nepieciešamas, var jau būt, ka vakcīnu fabrikanti par tām no savas peļņas kaut ko atmet arī ārstiem, bet vienu gan zinu: cilvēkiem, kas tikuši injicēti pret trakumsērgu, tas bijis gaužām nepatīkams pārdzīvojums.
Saj^apvidū, manuprāt, bija niecīgas iespējas dabūt trakumsērgu no sikspārņa, bet, ja sikspārnis būtu man iekodis, injekcijas kā profilaktisks pasākums būtu neizbēgamas; ikviens, kas kādreiz lasījis aprakstu par trakumsērgas pēdējām stadijām, ar lielāko prieku steigsies uz tuvāko slimnīcu, lai saņemtu injekciju.
Un tā bez sikspārņiem un to kodieniem, bet ar vērtīgu, jauku pundurpūcīti, kas karājās man kaklā mazītiņā bambusniedru būrītī, mēs jājām no kalniem lejā, atpakaļ uz Kalilegvu. Ap to laiku, kad sasniedzām cukurniedru laukus, iestājās zaļgans mijkrēslis; mēs' visi bijām noguruši, sāpēja kauli. Pat Luna, kas jāja priekšgalā, dziedāja arvien klusāk un klusāk.
Beidzot ieraudzījām Helmuta mājas ugunis; kad stīvi, nosvīduši un netīri nokāpām no zirgiem un iegājām mājā, smaidoša un jauka mūs sagaidīja Edna, un viņai blakus uz galda bija trīs lielas glāzes ledus auksta džina ar minerālūdeni.