Nobeigumā gribu sacit, ka jaunam naturālistam visvērtīgākais ir ceļojums uz tālām ze- ' mēm.
Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «Bīgls»
Savos ceļojumos pa pasauli esmu sastapies ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Ja gribētu sastādīt šo cilvēku sarakstu, tad pašās pirmajās vietās būtu jāieraksta divi, ar kuriem iepazinos Kalilegvā pēdējās desmit dienās pirms aizbraukšanas.
Kādu rītu pie manis ieradās Helmuts un paziņoja, ka viņam jābrauc darīšanās uz kādu estansiju netālu no Kalilegvas un ka šīs estansijas tuvumā esot vēl otra, kuru pārvaldot cilvēks, kas turot pieradinātus dzīvniekus. Iekams viņš, Helmuts, tikšot ar visu galā, viņš labprāt aizvestu mani uz šo otro estansiju, lai es pats iipskatos, kas man tur var noderēt.
Pa ceļam Helmuts stāstīja par cilvēku, kuru man nāksies sastapt:
Pats viņu nekad neesmu redzējis, bet šejienieši stāsta, ka viņš esot eiropietis, cēlies no ļoti_ ievērojamas dzimtas. Pavadījis laiku kopā ar karaļiem un prinčiem, jo viņa tēvs bijis premjerministrs vienā no Balkānu valstīm. Nezinu, vai tā ir patiesība … jūs, Džerij, pats varat iedomāties, ko visu ļaudis sarunā tādā vietā kā šī. Viņi labprāt mēļo par cilvēka pagātni un, ja citu neko nespēj izdomāt, tad saka, ka viņš nav precējies ar savu sievu, ir dzērājs vai vēl kas tamlīdzīgs.
Jā, es zinu, kā tas notiek, — es sacīju, — reiz es dzīvoju jaukā Anglijas ciematiņā, tur gaišā dienas laikā man vajadzēja tikai pabūt kopā ar kādu sievišķi vecumā no septiņiem līdz septiņdesmit gadiem, un tūlīt jau mani nosauca par pavedēju.
Un galu galā ir taču vienalga, kas viņš par cilvēku, ja vien viņam ir bichos, — Helmuts filozofiski piezīmēja.
Pēc vairāku stundu brauciena pa lielce|u mēs nogriezāmies uz grambaina lauku ceļa, kas veda cauri cukurniedru laukiem. Pēc neilga laika apstājāmies pie mazas, glītas vienstāva mājas ar labi koptu dārzu. Zālienā gulēja izsvaidītas bērnu rotaļlietas: šūpuļzirgs, apbružāts lācītis, mazā cementa baseiniņā, nosvēries uz labajiem sāniem, šūpojās mazītiņš burinieks.
Esam klāt, — Helmuts teica. — Kāpiet nu ārā, pēc pāris stundām atbraukšu jums pakaļ. Okei?
Okei, — es atbildēju, rausdamies ārā no mašīnas. •— Bet kā sauc šo cilvēku?
Kaporals, — Helmuts atteica un aizbrauca, ietīdams mani putekļu mākonī.
Te jāpaskaidro, ka pieminētās personas vārds nebija Kaporals, bet es nenosaucu viņa īsto vārdu vairāku iemeslu dēļ, un viens ir tas, ka viņš man neļāva par sevi rakstīt.
Kad biju izšķaudījis no deguna daļu tur salīdušo putekļu, pie vārtiņiem sasitu plaukstas, tad atvēru tos un tuvojos mājai. Pie plašās verandas ieraudzīju gar mājas stūri nākam kādu vīrieti. Viņš bija liela auguma, stalti noaudzis, ģērbies, kā še parasts: garos, sakrunkā* jušos zābakos, palsās golfa biksēm līdzīgās vecās bikses, galvā nonēsāta filca cepure platām malām.
i Buenos dias! — viņš sveicināja un nāca man klāt.
i Buenos dias! Es vēlos satikt senjoru Kaporalu. Vai viņš mājās? — es jautāju.
Vīrietis pienāca pie manis un noņēma cepuri.
Es esmu Kaporals, — viņš teica. Viņš saņēma manu izstiepto roku, sasita papēžus un viegli palocījās. Sais kustībās nebija nekā teatrāla, tās šķita pierastas, gandrīz automātiskas. Viņam bija skaista, brūna seja un ļoti laipnas, tumšas acis. Zem ērgļa deguna dižojās glīti apcirptas melnas ūsas, bet vaigi un zods bija klāti melniem bārdas rugājiem.
Vai jūs runājat angliski? — es ar cerībām ievaicājos.
O, jā, protams, — viņš tūlīt atsaucās, un viņam bija nevainojama izruna, domājams, iegūta kaut kad agrāk, vēl skolas gados. — Es nerunāju sevišķi labi, tomēr spēju brīvi sarunāties. Bet nestāvēsim taču te arā. Lūdzu, ienāciet, padzersim kafiju, un tad jūs man pastāstīsiet, ar ko varu būt jums noderīgs.
Viņš ievadīja mani pa kādām durvīm nelielā viesistabā, kas bija ari ēdamistaba. Grīda spoži nospodrināta, uz tās izklāti pīti celiņi spilgtās krāsās; spožas bija arī nedaudzās mēbeles. Mājastēvs pabāza galvu kādās citās durvīs un, iesaucies: «rMaria, cafe para dos, por favor— atkal smaidīdams atgriezās pie manis.
Es ļoti priecājos, — viņš sirsnīgi runāja, — man visai reti gadās likt lietā savas angļu valodas zināšanas. Bet tagad, lūdzu, atvainojiet mani uz brīdi. Kafija būs drīz… un te ir cigaretes… lūdzu, jūtieties kā inājās.
Viņš atkal viegli palocījās un izgāja no istabas. Es izklaidīgi paņēmu cigareti un tad piepeši pārsteigts ievēroju, ka tās bija ieliktas sudraba kastē, kuras vākā iegravēts krāšņs, sarežģīts ornaments. Pamezdams skatienu istabā, ieraudzīju vēl citus sudraba priekšmetus: skaistu, slaidu vāzi, pilnu ar koši sarkaniem hibiska ziediem, uz bufetes lieliski darinātu svečturu pāri tin starp tiem masīvu augļu vāzi, kas tukša, manuprāt, svēra vairākas mārciņas. Es sāku domāt, ka tas, ko par Kaporalu runā, laikam gan būs taisnība, jo šie sudraba priekšmeti nebija gatavoti Argentīnā un visi kopā maksāja lielu naudu.
Kaporals atgriezās pārsteidzoši ātri, viņš bija nomazgājies, noskuvies un apģērbis tīras bikses, kreklu un zābakus.
Esmu tagad kaut cik saposies, un mēs varam patērzēt, — viņš smaidīdams teica, kad kalpone indiāniete ienāca istabā ar kafijas paplāti, — ar ko varu jums pakalpot?
Es pastāstīju, ka Normāņu salās man ir zooloģiskais dārzs un esmu ieradies Argentīnā vākt dzīvniekus; viņš klausījās ar lielu interesi. Izrādās, ka vēl gluži nesen viņam bijuši daži pieradināti savvaļas dzīvnieki, ar kuriem noņēmušies viņa bērni, bet, kad dzīvnieki paauguši lielāki, viņš baidījies tos ilgāk turēt mājās un nosūtījis Buenosairesas zooloģiskajam dārzam. Tas noticis dažas dienas pirms manas ierašanās Huhujā, un tāpēc lieki pieminēt, cik ļoti es biju apbēdināts.
Man bija divi strausi, — viņš smaidīdams stāstīja, vērodams manu sapīkumu, — lapsa, ocelots un meža cūka. Zēl gan, ka tos aizsūtīju. Ja vien būtu zinājis, ka jūs ieradīsieties…
Neko darīt, — es atteicu. — Bet, ja jums gadītos kāds dzīvnieks turpmākajās desmit dienās, vai jūs būtu ar mieru man to atsūtīt uz Kalilegvu vai vismaz pa ziņot, lai varu atbraukt pakaļ?
Nu protams, — viņš apsolīja, — ar lielāko prieku!
Viņš man vēl ielēja kafiju, un mēs pārgājām uz citu
tematu. Kaporalam bija lieliskas manieres, un visa viņa izturēšanās liecināja, ka viņam ne tikai nav trūcis naudas, bet bijis arī augsts sabiedrisks stāvoklis un autoritāte. Man radās vēlēšanās uzzināt kaut ko tuvāk, bet viņš šķita pārāk labi audzināts, lai runātu par sevi, un centās virzīt sarunu uz to, kas, pēc viņa domām, varētu mani interesēt.
Tad man iešāvās prātā kāda doma. Izmantodams klusuma brīdi, es sacīju:
Lūdzu, piedodiet, kopš esmu jūsu mājās, visu laiku apbrīnoju šos krāšņos svečturus.
Viņa seja iemirdzējās.
—Jā, tie ir skaisti, — vērodams svečturus, viņš atbildēja. — Tā ir maza atmiņa no pagātnes… arī citi sudraba priekšmeti, ko jūs še redzat. Ir taču .patīkami, ja ap tevi ir dažas lietas, kas atgādina tavas dzīves laimīgāko posmu, — viņš sacīja, piedāvādams man cigareti. — Kādas lieliskas medības mēs toreiz rīkojām! Vai jums patīk medības vai arī jūs pārāk mīlat dzīvniekus?
Es neesmu pret dzīvnieku šaušanu, bet esmu pret to nesaudzīgu iznīcināšanu.
Kaporala acis satraukti spīdēja.
Varbūt, — viņš nedroši iejautājās, — jūs gribētu apskatīt manas fotogrāfijas?… — Balss viņam bija pavisam pieklususi.
Es dzīvi atsaucos, ka ar lielāko prieku vēlētos tās redzēt, un viņš ātri iegāja kādā citā istabā un atgriezās ;ir skaisti inkrustētu ozolkoka lādīti, kuru novietoja uz grīdas.
Kaporals pacēla lādītes vāku, izbēra uz paklāja lielu kaudzi fotogrāfiju un sāka tajās vandīties. Viņš ņēma no kaudzes fotogrāfiju pēc fotogrāfijas un satraukts lika tās man rokās, vēlēdamies, lai arī es izjustu kaut ko no tā, ko viņš bija pārdzīvojis… Sīs fotogrāfijas viņam atsauca atmiņā neaizmirstamas medības, bet tajās redzamie cilvēki, liekas, viņu interesēja maz vai vispār neinteresēja.
Lūk, pats lielākais meža kuilis, kādu mums gadījās nošaut… tas bija medībās par godu Zviedrijas karalim… redziet, kāds lielisks eksemplārs, grēks tādu nošaut… kas par vareniem ilkņiem …
Milzenis meža kuilis gulēja zemē, nicinoši atšiepis lūpu virs lielajiem ilkņiem, bet aiz viņa stīvs, kā mietu norijis, stāvēja Zviedrijas karalis ar šauteni rokā.
Un tagad apskatiet šo te. Veiksmīgākās pīļu medības, tajās piedalījās Siāmas princis… piecsimt pīļu… brīnišķīga diena, debesis melnas no pīlēm… kā siseņi… medniekiem kājas nosalušas, šauteņu stobri pārkarsuši, bet mēs tikai šaujam un šaujam…
Apmēram stundu mēs aplūkojām fotogrāfijas — tā bija īsta dzīvnieku, karaļu un augstmaņu parāde. Tad es beidzot izvilku no kaudzes kādu lielu fotogrāfiju, uz kuras bija redzama plaša ēdamzāle ar paneļiem noklātām sienām. Virs garā galda, uz kura vizēja kristāls un sudrabs, it kā svētku eglītes ar galotnēm uz leju karājās lielas lustras. Ap galdu svētku tērpos sēdēja vīrieši un sievietes, galda galā kāds vecāks vīrs, no viņa pa kreisi — dārgakmeņiem izrotājies indiešu valdnieks ar turbānu galvā, bet labajā pusē es pazinu šis estansijas saimnieku — viņš izskatījās nevainojami elegants, tērpies frakā.
Ā, tas bija bankets par godu maharadžam, — viņš nevērīgi sacīja. — Labāk apskatiet šos briežus. Kādas majestātiskas galvas! Tādi brieži ir vienīgi Ungārijā.
Tad es izdzirdu Helmutu taurējam ārā uz ceļa un negribīgi piecēlos, lai atvadītos. Mājastēvs ierausa fotogrāfijas atpakaļ lādē un uzlika vāku.
Man ļoti žēl, — viņš nelaimīgā balsī bilda, — ka liku jums garlaikoties ar šīm fotogrāfijām. Ja mājās būtu bijusi mana sieva, viņa prastu jūs uzņemt labāk un interesantāk.
Es iebildu, sacīdams, ka man bija ļoti patīkami, un, kad jau bijām izgājuši verandā, nedomādams, vai tas taktiski vai ne, es uzdevu viņam vēl vienu jautājumu:
Sakiet, lūdzu, senjor Kaporal, — vai jūs nemaz neilgojaties pēc agrākās dzīves? Tā taču jums bija tik interesanta… daudz naudas, medības, iespaidīgi draugi… Vai pēc visa tā jums Argentīnā nav garlaicīgi?
Viņš lūkojās manī un smējās.
Senjor Darel, — viņš teica, — tas, ko jums rādīju, ir pagaisis kā sapnis. Tas bija skaisti. Bet tagad man ir jauna dzīve. Gribu iekrāt mazliet naudas, lai varētu sūtīt bērnus uz Buenosairesu skolā, un, cerams, tās man pietiks ari, lai nopirktu mazu estansiju sev un sievai, kur mums abiem dzīvot, kad bērni būs pieauguši. Ko vēl var vēlēties?
Brīdi es pārdomāju dzirdēto, bet viņš smaidīdams lūkojās manī.
Tātad jūs esat apmierināts ar savu pārvaldnieka darbu?
Nu protams, — viņš atbildēja. — Tas ir daudz labāks par agrāko, kad tikko biju ieradies Argentīnā.
Kas tas bija par darbu? — es ieinteresējos.
Kordovā es kastrēju buļļus, — viņš smiedamies paskaidroja.
Domīgs gāju ārā pie Helmuta uz mašīnu. Man bija laimejies pavadīt divas stundas kopā ar ļoti neparastu cilvēku — patiesi laimīgu, nesarūgtinātu cilvēku.
Mana dzīvnieku kolekcija bija tā pieaugusi, ka viņu apkopšana paņēma visu dienu. Tagad es vairs nevarēju aizbraukt uz trim četrām dienām, mierīgi atstājot savā vietā Ednu. Bez tam man vajadzēja gatavot būrus tiem pieradinātajiem dzīvniekiem, kuri līdz šim bija atradušies vai nu pilnīgā brīvībā, vai arī piesieti saitē.
Sākotnēji man bija nodoms pārvest kolekciju uz Bue- nosairesu lidmašīnā, bet kravas transporta maksa izrādījās neticami augsta, tā ka neviļus bija jādomā: to noteikusi Karaliskā astronomu biedrība ceļojumiem gaismas gados.
Vajadzēs braukt ar vilcienu; mani nepavisam nevilināja divas dienas un trīs naktis ilgais ceļojums, bet izvēles nebija.
Čārlzs ātri un labi (kā tas viņam raksturīgi) nokārtoja visas ar braucienu saistītās formalitātes. Visam viņš atrada laiku, lai gan pašam bija darbs un bez tam viņu māca raizes par sievu Džounu, kura bija ievietota slimnīcā.
Es dārzā augu dienu zāģēju dēļus un nagloju būrus, gatavodamies gaidāmajam ceļojumam vilcienā, tai pašā laikā centos paturēt acīs tos dzīvniekus, kas vēl staigāja brīvi un tāpēc nebija pasargāti no nejaušībām.
Paši lielākie no brīvībā esošajiem dzīvniekiem bija degunsuņi Marta un Matiass, kuri ar kaklasiksnām un ķēdēm bija piesieti zem kokiem. Man ļoti patīk šie dzīvnieki, kaut arī daudziem cilvēkiem tie nemaz neliekas jauki. Viņos, manuprāt, ir kaut kas aizkustinošs: garš, raupjš deguntelis, kura galiņš slīpi noliekts uz leju, lācīga gaita, kājām pirksti izplesti uz visām pusēm kā balodim, īpatnējs garās, šķērssvītrainās astes stāvoklis — dzīvnieks kustoties to tur stāvus gaisā, un tā izskatās kā pūkaina izsaukuma zīme. Savvaļā degunsuņi! parasti dzīvo baros: ceļodami lielās grupās pa mežu, šie dzīvnieki apvērš kritušos kokus un akmeņus, viņu deguni kā putekļsūcēji izošņā katru stūrīti un sprau- dziņu, meklēdami medījumu, kas var būt it viss — sākot no vabolēm līdz putniem un no sēnēm līdz augļiem. Tāpat kā vairums mazāko zīdītāju, kuri dzfvo baros, degunsuņi izdod diezgan daudzveidīgas skaņas, un viņu sarunas, man šķiet, būtu vērts izpētīt pamatīgāk. Ma- tiass manā klātbūtnē runāja kādu stundu, čiepstēdams un vīterodams kā putns; tiklīdz, izpētot sapuvušu stumbru vai apvēršot akmeni, viņam šķita, ka uzdūries sulīgai vabolei vai gliemim, viņš sāka gan smalkāk, gan rupjāk urkšķēt, un šīm skaņām cauri jaucās savāda čapstināšana, dzīvniekam lielā ātrumā klabinot zobus. Dusmās degunsuns spiedzīgi smilkst, pie tam viss viņa ķermenis trīc kā drudzī; svelpjošie spiedzieni neciešami griež ausīs.
Abiem degunsuņiem bija ļoti garas saites, ar kurām viņi bija piesieti pie koka. Kad degunsuņi bija apvēr- suši un izpētījuši katru satrūdējušo stumbru un akmeni, cik tālu vien ļāva saite, es viņus piesēju pie cita koka. Ikreiz, kad tas notika, Matiasam pagāja apmēram desmit minūtes, līdz viņš ar kāda dziedzera izdalījumiem, kurš atrodas pie astes pamatnes, iezīmēja apli ap jauniegūto teritoriju. Viņš tad lēnā, šļūcošā gaitā veica šo apli, un acīs viņam jautās nopietna koncentrēšanās; brīžiem degunsuns aptupās, lai paberzētu dibenu pret akmeni vai žagaru, kas gadījās ceļā.
Kad šis process, kurš degunsuņiem šķiet tikpat svarīgs kā flagas pacelšana virs iekarotās teritorijas, bija pabeigts, Matiass atkal sajutās brīvāks un mierīgi atsāka vaboļu medīšanu. Ja kāds no apkārtējiem suņiem vieglprātīgi iedomājās tuvoties šo dzīvnieku ieņemtajai teritorijai, otrreiz viņš to vairs neuzdrošinājās. Lēni, draudīgi degunsuns gāja tam pretī, satraukti kņadzi- nādams zobus, aste kā pīķis stāvus izslieta gaisā, spalvas uzboztas, tā ka dzīvnieks šķita divreiz resnāks nekā īstenībā. Piegājis pietiekami tuvu ienaidniekam, degunsuns, dīvaini veldamies, griezīgi spiegdams, metās uz priekšu. Sis briesmīgais troksnis nobiedēja jebkuru mazāk drosmīgu suni, un, kad ienaidnieks atkāpās, Matiass, omulīgi ņurdēdams un brīžiem iesmilkstēdamies, atkal turpināja savu ceļu pa apli, lai norobežotu visu sev piederošo teritoriju. Pa to laiku Marta, līdz galam nostiepusi saiti, sēdēja un vēroja Matiasu, uzmundrinādama viņu sīkiem pīkstieniem.
Pārējiem dzīvniekiem, kurus nesen biju iegādājies, klājās lieliski, Huanita, mazā savvaļas cūciņa, kļuva af katru dienu apaļāka un mīlīgāka, un papagaiļi no vielas baidījās. Vērtīgie dzeltengalvas ara mani gandrīz
iedzina izmisumā, kad es ievēroju, ka viņi sāk vārguļot; galu galā es nejauši atklāju, ka viņi nav vis slimi, bet kaut kāda man nezināma iemesla dēļ nakti vēlas gulēt kastē. Tiklīdz šiem papagaiļiem sagādāju kasti, apetīte viņiem uzlabojās un viņi atkal jutās labi.
Stāstot par savvaļas kaķiem, jāsaka, ka mazais Zofruā tagad bija pilnīgi apradis un samierinājies ar dzīvi nebrīvē; abi ar svītraino mājas kaķēnu viņi aizrautīgi spēlēja paslēpes; viņi bija izgudrojuši arī kādu jaunu rotaļu, ko varētu nosaukt par «žņaudz savu kaimiņu», tā ka es pat sāku baidīties, vai izdosies abus kaķēnus dzīvus aizvest uz Buenosairesu, nemaz jau nerunājot par Džersiju Anglijā.
Luna, mana skaistā puma, tagad bija tiktāl nomierinājusies, ka, omulīgi rūkdama, atļāva sevi pakasīt aiz ausīm.
Nabaga badā. pamirušais ocelots tagad bija brangs un spīdīgs. Viņš vairs nebija apātisks, bet izturējās kā īsts meža kaķis; sirdīgi kā neaizskaramu svētumu viņš sargāja sava būra teritoriju, tāpēc pabarot un apkopt viņu bija visai bīstams uzdevums. Tāda nereti ir atmaksa par.laipnību.
Starp jauniegūtajiem dzīvniekiem, kurus tiku pievienojis savai kolekcijai, bija divi apburoši pērtiķu cilts pārstāvji — durukuliju pārītis, tos mežā bija sagūstījis kāds indiāņu mednieks.
Tas bija labs mednieks, bet nelaimīgā kārtā par abiem pērtiķiem biju viņam samaksājis pārāk dāsni; viņš kļuva vieglprātīgs: atgriezies ciemā, sāka dzert, un tā es no viņa vairs nedabūju nevienu dzīvnieku. Tā ir māksla — samaksāt par dzīvnieku īsto cenu: ja pārmaksā, viegli var pazaudēt labu mednieku, jo pa ceļam no jūsu nometnes līdz mežam daudzās vietās pārdod džinu, bet medniekiem šai ziņā ir vājš raksturs.
Durukuliji ir pasaulē vienīgie nakts pērtiķi, un ar to vien jau pietiktu, lai rastos par viņiem interese. Ja vēl ņem vērā, ka šie pērtiķi izskatās kā pūces un klauna krustojums, ka viņi ir paši mīlīgākie starp saviem ciltsbrāļiem un dienas lielāko daļu pavada apkampušies, piespiedušies viens otram klāt, skūpstīdamies gluži kā cilvēki, tad durukuliji, manuprāt, ir tieši neatvairāmi. Durukulijiem — kā visiem nakts dzīvniekiem — ir ļoti lielas acis, ap tām redzama tāda kā balta maska mel-
nām malām. īpatnēja mutes forma: liekas, durukulijs tūlīt, tūlīt skumji pasmaidīs. Mugura un aste skaistā zaļganpelēkā krāsā, bet uz krūtīm it kā pūkaina veste, kas var būt gaišāka vai tumšāka — no bāli dzeltenas līdz tumši oranžai — atkarībā no dzīvnieka vecuma.
Savvaļā šie pērtiķi, tāpat kā degunsuņi, dzīvo baros; grupās pa desmit, piecpadsmit viņi klusu rosās lapotnēs, lēkdami no koka uz koku. Durukuliji sarunājas vienīgi ēdot, tad dzirdama ņurdēšana un urkšķēšana — un dzīvnieka kakls piepamst; brīžiem viņi čivina kā putni, ņaud kā kaķi, rukšķ kā cūkas vai arī šņāc kā čūskas.
Kad es pirmo reizi dzirdēju durukulijus mežā barojamies tumšajās koku lapotnēs, noturēju viņus pēc kārtas par visiem šiem dzīvniekiem un galu galā tā apjuku, ka iedomājos atklājis kaut ko vēl nezināmu.
Es urbināju ārā no pūstošajiem stumbriem lielas, sarkanas vaboles un baroju ar tām durukulijus, uz šiem kukaiņiem viņi bija sevišķi kāri.
Klusi, satraukti pīkstēdami, viņi vēroja mani tuvojamies ar gardumiem, acis viņiem bija plaši ieplestas, mazliet trīcošās rociņas lūdzoši pastieptas pretī. Ar maza bērna lempīgo grāciju, kurš saņem rokā šokolādes gabaliņu, viņi sagrāba pirkstos kustīgās vaboles un sāka tās grauzt un košļāt, brīžiem mitēdamies, lai priecīgi iespiegtos. Kad pēdējais kumoss bija sakošļāts un norīts, pērtiķīši rūpīgi pārbaudīja savas plaukstas gan no virsas, gan no iekšpuses, lai pārliecinātos, ka tur vairs nekā nav, un tad vēl aplūkoja viens otra rokas — arī tā paša iemesla dēļ. Redzēdami, ka nekur vairs nav ne kripatiņas, viņi apķērās viens otram apkārt un, it kā viens otru sveikdami, kādas piecas minūtes dedzīgi skūpstījās.
Tūlīt pēc tam, kad biju ieguvis burvīgos pērtiķīšus, man gadījās sastapties ar otro neparasto cilvēku, un par šo iepazīšanos jāpateicas Lunam.
Kādu rītu viņš ieradās pie manis un stāstīja, ka dienesta darīšanās jāaizbraucot uz kādu vietu dažas jūdzes no Kalilegvas. Viņš bija dzirdējis, ka ciemā, kuru viņš nodomājis apmeklēt, dzīvojot kāds cilvēks, kas interesējoties par dzīvniekiem un pat turot dažus mājās savam priekam.
Džerij, vienīgais, ko es par viņu zinu, ir tas, ka viņa vārds ir Koko un visi viņu uzskata par loco, — Luna teica. — Bet labāk aizbrauciet un noskaidrojiet pats!
Labi, — es atteicu, jo man nebija nekas pretī kādu brīdi atpūsties no nogurdinošā galdnieka darba, — bet vai varat pagaidīt, kamēr apkopju un pabaroju dzīvniekus?
Okei, — Luna atsaucās un, atlaidies zālē, pacietīgi gaidīja, kasīdams Huanitai vēderu, kamēr es pabeidzu kopšanos.
Iebraukuši ciemā, redzējām, ka tas ir krietni liels, izklaidus sabūvētām mājām, bet galīgi nolaists. Pat
mājas, kas bija celtas, kā še parasts, no nomaļiem, izskatījās netīras un noplukušas. Visur jautās nekārtība un nevīžība.
Taču ikviens šai ciemā pazina Koko, jo, kad mēs krodziņā apjautājāmies, kur viņš dzīvo, pacēlās vesels roku mežs, kas gribēja mums parādīt; viņi visi smaidīja, sacīdami: «Ak jā, Koko,» — it kā runa būtu par ciema muļķīti.
Mēs braucām, kā bija teikts, un viegli atradām viņa māju. To jau ari tāpat varēja pamanīt, jo salīdzinājumā ar pārējām tā spīdēja un laistījās. Māja bija rūpīgi no- balsināta, dārziņš tās priekšā glīti apkopts, un — pilnīgi neticami! — no braucamā ceļa uz māju veda kārtīgi nogrābstīts grantēts celiņš. Ja tāda māja ir ciema muļķītim, tad es ļoti vēlējos ar viņu iepazīties.
Mēs sasitām plaukstas, un tūlīt parādījās trausla tumšmate, kas, manuprāt, atgādināja itālieti. Viņa apstiprināja, ka esot Koko sieva, bet paša Koko neesot mājās: pa dienu viņš strādājot vietējā zāģētavā, kuru mēs iztālēm dzirdējām dūcam, it kā tur būtu salasījušās uz konferenci visas pasaules bites. Luna paskaidroja manu vajadzību, un sievietes seja priecīgi iemirdzējās.
Ak manu dieniņ! — viņa izsaucās. — Es aizsūtīšu vienu no bērniem viņam pakaļ. Viņš man nekad nepiedos, ja nebūs ar jums sastapies. Lūdzu, ieejiet dārzā, tepat aiz mājas, un pagaidiet… pēc dažām minūtēm viņš būs klāt.
Sis dārzs bija tikpat kārtīgs kā puķu dārziņš mājas priekšā, un sev par pārsteigumu es tajā ieraudzīju divas lietpratīgi būvētas, pietiekami plašas putnu mājas. Es ar cerībām tajās ielūkojos, bet tās izrādījās tukšas.
Uz Koko ierašanos nenācās ilgi gaidīt. Viņš pusteciņus steidzās šurp pa taku no zāģētavas, aizelsies nostājās mūsu priekšā un sveicinādams noņēma salmu cepuri. Viņam bija mazs, samērīgs augums, ogļmelni, sprogaini mati, Argentīnā neparasta bieza, melna bārda un kārtīgi apcirptas ūsas. Melnās, dedzīgās acis satraukti spīdēja, kad viņš sniedza man un Lunam brūnu, glīti veidotu roku.
Sveicināti, sveicināti, — viņš sacīja, — lūdzu, atvainojiet, ka tik slikti runāju angliski… man jau nav izdevības praktizēties.
Mani pārsteidza tas, ka viņš vispār runā angliski.
Jūs nevarat iedomāties, kā es priecājos par šo apciemojumu, — viņš runāja, dedzīgi kratīdams manu roku, — tāda laime sarunāties ar cilvēku, kas interesējas par dabu… ja sieva nebūtu man paziņojusi, es viņai nekad nepiedotu … es pat negribēju ticēt, kad dēls man sacīja … kāds angļu senjors vēlas mani satikt un turklāt vēl interesējas par dzīvniekiem.
Viņš smaidīja, bet sejā vēl arvien nebija izzudusi bijīgā izteiksme par notikušo brīnumu. Koko izturējās gandrīz tā, it kā es būtu ieradies viņam piedāvāt Argentīnas prezidenta posteni. Viņš mani sveica kā tikko no debesīm nokāpušu eņģeli, un tas mani tā samulsināja, ka labu brīdi neattapu, ko atbildēt.
Labi, — teica Luna, acīmredzot nospriedis, ka viņa misija beigusies, jo viņš bija savedis kopā divus apsēstus cilvēkus, — es nu tagad iešu pats savās gaitās un iegriezīšos pie jums vēlāk.
Luna aizgāja, dungodams dziesmiņu, bet Koko maigi saņēma manu roku, it kā tā būtu tauriņa spārns, ko viņš baidās ievainot, tad vadīja mani augšā pa lieveņa kāpnītēm dzīvojamā istabā. Viņa sieva bija sagatavo-
jusi brīnišķīgu, joti saldu limonādi no svaigiem citroniem, un mēs apsēdāmies pie galda un dzērām; Koko visu laiku runāja. Viņš runāja lēnām, brīžiem neatrada īstos angļu vārdus un pateica kādu teikumu spāniski, kad bija pārliecinājies, ka spēju viņu saprast. Tas bija neparasts pārdzīvojums, es klausījos Koko kā apburts, un man bija tāda sajūta, ka manā priekšā ir cilvēks, kas gadiem ilgi bijis mēms un negaidot atguvis valodu. Viņš bija tik ilgi nodzīvojis gluži viens savā pasaulē, jo ne viņa sieva, ne arī kāds cits šajā netīrajā ciemā neizprata viņa intereses. Es biju gluži neticams viņa karstāko vēlmju piepildījums — cilvēks, kas piepeši ieradies nezin no kurienes, cilvēks, kas saprot, ko viņš domā, sacīdams, ka putns ir skaists vai zvērs interesants, — kāds, kas prot runāt tai valodā, kuru viņš tik ilgi glabājis sevī un kuru neviens no tiem, kas bija ap viņu, nespēja saprast. Runādams Koko visu laiku vēroja mani ar mulsu skatienu, kurā mijās gan godbijība, gan bailes, — godbijība, tāpēc ka es vispār atrodos šeit, bailes — ka es atkal varu piepeši izgaist kā mirāža.
Mani sevišķi interesē putni, — viņš teica, — es zinu, ka ir sastādīti Argentīnas putnu katalogi, bet vai īstenībā kāds kaut ko zina par putniem? Kas zina viņu paradumus pārošanās laikā, kādas viņiem ligzdas, cik olu izdēj, cik perējumu izvadā, vai migrē? Par to nekas nav zināms, bet tie ir jautājumi, uz kuriem jādod atbildes. Sajā svarīgajā darbā es cenšos palīdzēt, kā vien varu un protu.
Sie jautājumi ir aktuāli visā pasaulē, — es sacīju,
mēs gan zinām, kādi dzīvnieki eksistē — vai vismaz zinām lielāko daļu, — bet gandrīz neko nezinām par viņu dzīvi.
Vai jūs vēlētos apskatīt to telpu, kur es strādāju? Es to saucu par kabinetu, — viņš kautrīgi atzinās,
tas ir ļoti mazs, bet neko vairāk es nevaru atļauties …
•— Es ļoti gribētu to redzēt, — es atbildēju.
Viņš mani steidzīgi izveda ārā, un mēs gājām uz mazu piebūvīti, kas bija uzcelta pie dzīvojamās mājas sānu sienas. Durvis, kas veda šai telpā, bija cieši noslēgtas. Viņš izvilka no kabatas atslēgu un pasmaidīja.
Es nevienu te nelaižu iekšā, — viņš man paskaidroja, — viņi jau neko nesaprot.
Koko bija atstājis uz mani spēcīgu iespaidu, mani pārsteidza viņa lielā interese par dzīvnieku valsti. Bet tagad, kad atrados viņa darbistabā, es biju vairāk nekā pārsteigts. Es biju mēms aiz brīnumiem.
Koko kabinets bija apmēram astoņas pēdas garš un sešas plats. Vienā stūrī stāvēja skapis ar daudzām atvilktnēm, kurās atradās izbāztu putnu un mazāku zīdītāju kolekcija un putnu olas. Kabinetā vēl bija garš, zems sols, uz kura viņš preparēja, un turpat blakus vienkāršs grāmatu plaukts ar apmēram četrpadsmit dabas zinātņu grāmatām spāņu un angļu valodā. Zem viena no mazajiem logiem bija uzstādīts molberts, uz tā vēl nepabeigts akvarelī gleznots putns, kura nedzīvais ķermenis gulēja turpat blakus uz kastes.
Vai tas jūsu darbs? — es neticīgi jautāju, apskatījis akvareli.
Jā, — viņš kautrīgi atbildēja, — redzat, es nevaru atļauties nopirkt kinokameru, un tas man ir vienīgais veids, kā attēlot putnu skaistās spalvas.
Es skatījos uz nepabeigto gleznojumu. Tas bija skaisti izstrādāts, mani pārsteidza līniju smalkums un krāsu bagātība. Es saku — pārsteidza, jo zīmēt un gleznot putnus ir viens no pašiem grūtākajiem naturālista darba veidiem. Manā priekšā bija gleznojums, kas varēja stāties līdzās vislabākajiem paraugiem, kurus darinājuši mūsdienu putnu gleznotāji. Bija redzams, ka tas ir amatiera darbs, tomēr izpildīts ar pedantisku akurātību un mīlestību, un uzgleznotais putns uz molberta staroja kā dzīvs. Man rokā bija tā nedzīvais paraugs, un, salīdzinot to ar gleznojumu, es konstatēju, ka šī glezna ir daudz labāka par daudzām citām, kuras esmu redzējis grāmatās par putniem.
Kokp izņēma kādu lielu mapi un parādīja man vēl citus darbus. Viņam bija kādi četrdesmit putnu gleznojumi, parasti viņš tos zīmēja pa pāriem, ja vien tēviņa un mātītes apspalvojumā bija kaut kādas atšķirības, un visas gleznas bija tikpat labas kā pirmā.
Tie ir ļoti labi darbi, — es sacīju, — jums tie kaut kur jāparāda.
Jūs tā domājat? — viņš, šaubu pilns, jautāja, aplūkodams gleznojumus. — Esmu dažus aizsūtījis Kor- dovas muzejam, un viņiem tie patika. Direktors apsolīja, ka tad, kad man būšot vairāk, viņi tos varot izdot mazā gramatiņā, tam es gan lāgā neticu, jo tas taču izmaksa ļoti dārgi.
Es pazīstu Buenosairesas muzeja vadītājus, — es sacīju. — Aprunāšos ar viņiem par jums. Nevaru neko solīt, bet varbūt viņi palīdzēs.
Tas būtu brīnišķīgi, — Koko teica, un acis viņam spulgoja.
Sakiet, ludzu, — vai jums patīk darbs zāģētava? — es pavaicāju.
Patīk? — viņš neticīgi jautāja. — Kas tur var patikt? Tas nokauj garu. Bet ar šo darbu es sagādāju līdzekļus iztikai un, taupīgi dzīvojot, varu mazliet atli- cinat krasām. Es krāju arī kinokamerai, jo pat visveiksmīgākais gleznotājs tomēr nevar visu uzgleznot — putniem ir daži paradumi, kurus iespējams ietvert vienīgi filmā. Bet kinokamera ir ļoti dārga, un man šķiet — vēl ilgi es to sev nevarēšu atļauties.
Tā viņš runāja kādu stundu, ātri, aizrautīgi stāstīdams, ko sasniedzis un ko vēl iecerējis. Un es ne mirkli neaizmiršu, ka šis vīrs, tā sakoi, zemnieks, strādā zāģētavā un dzīvo mājā, kas, lai gan tīra un spodra, tomēr ir tik vienkārša un neērta, ka Anglijas strādnieks tādā vis nedzīvotu. Ja es būtu atradis Koko kādā Buenosairesas priekšpilsētā, tas neliktos tik neticami, bet atrast viņu te, šai tālajā, nomaļajā kaktā, ir tas pats, kas Pikadilli sastapt vienradzi [21] . Lai gan Koko stāstīja, cik grūti atlicināt naudu krāsām un sakrāt tik daudz, lai piepildītu ilgoto sapni — nopirktu kinokameru, viņš tomēr ne ar pušplēstu vārdu nelika nojaust, ka gaida no manis kādu materiālu palīdzību. Viņš tikai atklāti, patiesi kā bērns runāja par savām problēmām ar cilvēku, kurš, kā viņš juta, spēj saprast un novērtēt viņa centienus. Viņa acīs es droši vien biju miljonārs, tomēr es zināju, ka, piedāvādams viņam naudu, es vairs nebūtu viņa draugs un, tāpat kā pārējie ciema iedzīvotāji, pārvērstos par cilvēku, kurš nesaprot. Vienīgais, ko varēju darīt Koko labā, bija aizrunāt par viņu Buenosairesas muzejā (labu putnu zīmētāju galu galā nemaz nav tik daudz) un atstāt viņam savu vizītkarti, kā arī piekodināt: ja vien viņam vajadzīgs no Anglijas kaut kas, ko nevar dabūt Argentīnā, lai paziņo man, un es to aizsūtīšu.
Kad drīz vien atkal ieradās Luna un mums bija jābrauc prom, Koko noskumis no manis atvadījās — kā bērns, kuram bija atļauts rotaļāties ar jaunu spēlīti, bet tad tā piepeši atņemta.
Mēs aizbraucām, bet Koko stāvēja putekļainā, izbrauktā ceļa vidū, ar acīm pavadīdams mašīnu un kā talismanu grozīdams rokās manu vizītkarti.
Nelaimīgā kārtā ceļā uz Buenosairesu es pazaudēju Koko adresi un šo zaudējumu pamanīju tikai tad, kad biju jau atgriezies Anglijā. Bet viņam bija mana adrese, un es biju pārliecināts, ka viņš rakstīs un lūgs aizsūtīt kādu grāmatu par putniem vai arī krāsas, kuras diezgan grūti sadabūt Argentīnā. Tomēr no viņa nepienāca nekādas ziņas.
Uz ziemas svētkiem es aizrakstīju viņam karti un tajā vēlreiz piedāvājos nosūtīt to, kas viņam būtu vajadzīgs. 3o karti es adresēju Čārlzam uz Kalilegvu, kurš bija tik laipns un aizgādāja to Koko. Tad Koko atrakstīja man sirsnīgu vēstuli, kurā atvainojās par savu slikto angļu valodu, tomēr, viņš piebilda, viņam liekoties, ka tā jau sākot mazdrusciņ uzlaboties. Viņš pastāstīja par saviem putniem un gleznojumiem. Bet vēstulē nebija neviena paša lūguma. Tāpēc, riskēdams aizvainot Koko, aizsūtīju viņam saini ar grāmatām, kuras viņam, manuprāt, varētu būt ļoti noderīgas.
Tagad, kad reizēm kurnu par dzīvi vai esmu nikns, ka nevaru atļauties nopirkt iecerēto dzīvnieku, kādu jaunu grāmatu vai jaunu ierīci savai kinokamerai, atceros Koko, kā viņš mazajā darbistabiņā aizrautīgi veic grūtu darbu bez piemērotiem instrumentiem un bez naudas, un tad man kļūst atkal viegli un labi.
Atpakaļceļā uz Kalilegvu Luna man jautāja, ko es domājot par Koko, ciemā katrs taču viņu uzskatot par jukušu. Es sacīju, ka Koko, pēc manām domām, ir viens no saprātīgākajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu sastapis, un noteikti arī viens no visievērojamākiem. Ceru, ka man vēl kādreiz būs laime ar viņu satikties.
Uz īsu brīdi mēs apstājāmies kādā ciemā, par kuru Luna bija dzirdējis, ka tur esot kāds bicho.
Sev par lielu prieku es tur atradu pilnīgi pieaugušu pekaru, līdz smieklīgumam drošu, īsti piemērotu draugu Huanitai. Līdzšinējais saimnieks viņu bija nosaucis par Huanu; mēs viņu nopirkām satraukti rukšķošu, ievietojām bagāžas nodalījumā, tad priecīgi atgriezāmies Kalilegvā.
Huans bija liels, lempīgs un pārlieku drošs, es baidījos, ka viņš netīšām var nodarīt ļaunu Huanitai, kurai bija tikai ceturtā daļa viņa lieluma, turklāt cūciņa bija pavisam tieviņa un trausla, tāpēc nolēmu ievietot Huanu atsevišķā būri, kamēr Huanita paaugas. Viņiem tomēr bija iespējams caur būra režģiem saskarties ar šņukuriem, un likās, ka viņi ir sajūsmināti viens par otru; tā man radās cerība viņus vēlāk sapārot.
Beidzot pienāca diena, kad vajadzēja atstāt Kali- legvu. Man nepavisam negribējās braukt projām, jo visi pret mani bija izturējušies labi. Džouna un Čārlzs, Helmuts un Edna, un cilvēks lakstīgala Luna bija uzņēmuši mani — svešinieku savā dzīvē, ļāvuši izjaukt ierasto dzīves ritmu un apbēruši mani laipnībām, kā arī visādi man palīdzējuši.
Biju ieradies Kalilegvā kā svešinieks, bet man tika parādīta tik liela laipnība, ka jau pēc pāris_ stundām sajutos tā, it kā būtu dzīvojis še gadiem. Tāpēc man bija ļoti žēl šķirties no draugiem.
Sākuma posmā mans ceļojums rādījās diezgan sarežģīts. Vispirms vajadzēja nogādāt visu dzīvnieku kolekciju pa nelielo dzelzceļa atzarojumu no Kalilegvas uz tuvāko lielo pilsētu. Tur dzīvnieki jāielādē Buenosairesas vilcienā. Čārlzs saprata, ka pārkravāšanās no viena vilciena otrā man sagādā raizes, un uzstāja, lai Luna brauc ar mani kopa līdz tuvējai pilsētai; arī viņš, Helmuts un Edna (Džouna vēl arvien nebija veselaj dosies turp, un tad mēs visu nodarīsim gods godam.
Negribēdams sagādāt viņiem liekas rūpes, es iebildu, bet viņi neļāva man runāt, un Edna teica: ja viņai liedzot mani pavadīt, viņa man šovakar vairs nedošot džinu. Sis briesmīgais drauds tūlīt salauza manu pretestību.
Aizbraukšanas rītā pie Čārlza mājas piestāja traktors ar milzīgu platformai līdzīgu piekabi, mēs tajā iekrāvām būrus ar dzīvniekiem un lēnām braucām uz staciju. Būri tika novietoti uz perona, un mēs gaidījām vilcienu.
Apskatījis sliežu ceļu, kļuvu gaužām domīgs. Sliedes bija galīgi nolietojušās, acīmredzot gadiem ilgi nekija mainītas. Dažuviet vilcienu svars gulšņus un sliedes bija gandrīz iedzinis zemē un tie nemaz nebija redzami. Uz sliežu ceļa auga zāles un nezāles, un bija grūti izšķirt, kur beidzas pļava un sākas dzelzceļš. Es nodomāju: ja pa šādu ceļu jābrauc ātrāk par pieciem kilometriem stundā, mūs gaida šī gadsimta pati lielākā vilciena katastrofa.
Tas ir nieks, — Čārlzs mierīgi atbildēja, kad es nopēlu nolaisto sliežu ceļu, —'dažās vietās ir vēl daudz sliktāk.
Man likās, ka lidojums uz šejieni bija bīstams, bet tagad redzu, ka brauciens pa dzelzceļu ir tīrā pašnāvība. Tās jau pat nevar saukt par sliedēm — izlocījušās kā piedzērušas čūskas.
Nu jā, bet līdz šim mums te vēl nav atgadījusies neviena katastrofa, — Čārlzs sacīja, un ar šo priecīgo ziņu man bija jāsamierinās.
Kad pēc brīža parādījās vilciens, tā izskats mani tik ļoti pārsteidza, ka es beidzu domāt par sliežu stāvokli. Vagoni bija no koka un izskatījās tādi, kādus var redzēt vecās kovboju filmās. Tomēr vispārākā šķita lokomotīve. Tā bija pavisam senlaicīga — arī kā no filmas par mežonīgajiem Rietumiem, ar milzīgu drošības režģi priekšā. Kādam acīmredzot tomēr nebija paticis lokomotīves arhaiskais izskats, un viņš bija mēģinājis to mazliet atdzīvināt un piedot tai plūdlīniju formu, apšujot ar metāla plātnēm, uz kurām bija uzkrāsotas oranžas, dzeltenas un koši sarkanas joslas.
Katrā ziņā tā bija viskošākā lokomotīve, kādu man gadījies redzēt; it kā atgriezdamās no karnevāla, ar divdesmit kilometru ātrumu stundā tā cēlā gaitā peldēja mums pretī; sliežu ceļš bija tik pamatīgi aizaudzis ar zāli, ka likās — vilciens nāk šurp tieši pāri laukiem. Bremzēm čīkstot, tas dārdēdams ieripoja stacijā un tad lepni izpūta melnu, kodīgu dūmu mākoni, ietīdams mūs tajā. Steidzīgi iekrāvām būrus ar dzīvniekiem bagāžas vagonā, Luna un es iekāpām blakus vagonā un ieņēmām cietos sēdekļus pie durvīm, tad ar spēju rāvienu vilciens nodrebēdams uzņēma gaitu.
Paralēli dzelzceļam gandrīz visā tā garumā stiepās šoseja; sliežu ceļu no tās šķīra tikai zāles un krūmu jusia un zems dzeloņstiepļu žogs. Tāpēc Čārlzs, Helmuts un Edna brauca gandrīz līdzās mūsu vagonam, izkliegdami apvainojumus, kratīdami pret mums dūres un piedēvēdami man un Lunam dažādus noziegumus. Pārējie pasažieri sākumā bija pavisam apmulsuši, bet, izpratuši šo joku, dedzīgi mums pievienojās un pat pateica priekšā vienu otru stiprāku vārdu, ar ko sadot pretiniekiem. Helmuts apvainoja Lunu, teikdams, ka viņam ir tik maiga balss kā ēzelim, kas slimo ar laringītu, un Luna atriebdamies izmeta pa vagona logu apelsīnu, kas gandrīz trāpīja Helmutam pa galvu. Tā bija bērnišķīga niekošanās, bet mums bija jautri, un viss vagons dzīvoja mums līdz.
Vilciens apstājās daudzās mazās stacijās, un katrā no tām trīs jokupēteri savā mašīnā mūs sagaidīja uz perona un pasniedza man lielu, novītušu puķu pušķi, bet es pateikdamies pa vilciena logu teicu garu, kaismīgu runu grieķu valodā par vislielāko izbrīnu tiem pasažieriem, kuri nupat bija iekāpuši vilcienā un laikam domāja, ka esmu kāds ceļojošs politisks darbonis. Tā mēs jautri pavadījām laiku, līdz bija sasniegta pilsēta un vajadzēja pārsēsties citā vilcienā. Seit rūpīgi izlādējām visu kolekciju uz perona un nostādījām sardzē pie tās stacijas nesēju, lai ap būriem nedrūzmētos cilvēki un nesatrauktu dzīvniekus, tad gājām paēst, jo līdz Buenosairesas vilcienam vēl bija vairākas stundas laika.
Kad atgriezāmies uz perona, metās jau krēsla; dārdēdams un šņākdams, tīdamies iespaidīgā tvaiku un dzirksteļu mākonī, stacijā iedrāzās Buenosairesas vilciens. Bet tam bija gluži parasta lokomotīve, kas nepavisam nelīdzinājās košajam, zvalstīgajam drakonam, kas mūs tik cēli bija atvizinājis no Kalilegvas. Helmuts, Luna un es uzmanīgi iekrāvām būrus noīrētajā lopu vagonā, kas izrādījās daudz mazāks, nekā es biju paredzējis. Pa to laiku Čārlzs pasažieru vagonā bija nolaidis zemāk manu guļvietu un salicis tajā manas mantas. Kupejā bez manis vēl vajadzēja būt trim pasažieriem, bet tobrīd neviena nebija, un man vienīgi atlika cerēt, ka tie būs interesanti ceļabiedri. Viss nu bija nokārtots, varēja gaidīt prombraukšanu; es apsēdos uz vagona kāpnītēm, bet pārējie sastājās uz perona grupā ap mani. Edna, parakņājusies savā rokassomā, izvilka no turienes kaut ko, kas pēkšņi iespulgojās stacijas blavajas ugunis. Tā bija džina pudele.
Uz atvadām, — viņa sacīja, zobgalīgi pavīpsnādama. — Es taču nevaru jūs aizlaist tik tālā ceļā bez kaut kā stiprāka.
Helmut, — es ierunājos, kad Luna bija aizgājis sadabūt minerālūdeni un glāzes. — Tāda sieva kā jūsējā gadās tikai viena starp simtiem.
Tas var būt, — Helmuts sadrūmis atbildēja, — bet to viņa dara tikai jums par prieku, Džerij. Kad es braucu projām, man viņa nekad nedod džinu. Viņa vienmēr saka, ka es dzerot par daudz.
Un atvadīdamies mēs vēlreiz iedzērām. Es tikko biju iztukšojis savu glāzi, kad atskanēja' dežuranta svilpe, vilciens sāka kustēties. Ar glāzēm rokās mani draugi skrēja vilcienam blakus, lai vēlreiz paspiestu man roku, un es, skūpstīdams Ednu, gandrīz izvēlos no vagona. Vilciens uzņēma ātrumu, es redzēju, kā viņi, stāvēdami pulciņā uz pustumšā perona, pacēla glāzes pēdējam atvadu tostam, tad viņi izzuda skatienam, bet es noskumis atgriezos kupejā, nesdams rokā pustukšo džina pudeli.
Ceļojums ar vilcienu tomēr izrādījās patīkamāks, nekā biju paredzējis, kaut gan braukt Argentīnā vilcienā, vedot sev līdzi četrdesmit būrus ar dažādiem dzīvniekiem, nepavisam nav tas pats, kas doties piknikā. Visvairāk es baidījos, ka naktī (ari dienā) kādā stacijā manu vagonu ar dzīvniekiem varētu atkabināt un novadīt uz rezerves sliedēm un vēlāk aizmirst piekabināt. Sāds briesmīgs piedzīvojums reiz gadījās kādam dzīvnieku kolektoram, manam draugam Dienvidamerikā, un, kad viņš, to atklājis, noīrētā automašīnā steidzās atpakaļ uz zināmo staciju, gandrīz visi dzīvnieki jau bija nobeigušies. Tāpēc es nolēmu: kad vien vilciens apstāsies — naktī vai dienā —, vienmēr iziešu ārā uz perona, lai būtu drošs, ka ar manu vērtīgo kravu nekas ļauns nenotiek.
Mana neparastā izturēšanās, kad es nakts vidū lēcu ārā no guļvietas, pārsteidza manus kupejas biedrus. Tie bija trīs jauni, patīkami futbolisti, kas atgriezās no Cīles, kur bija spēlējuši. Kad es viņiem izskaidroju savu rīcību, viņi bija patiesi noraizējušies, ka man maz
'iznāks gulēt, un uzstāja, lai mēs katrs pa kārtai nakti ietu aplūkot dzīvniekus; jāpiebilst, ka futbolisti dežurēja ar pienākuma apziņu visu brauciena laiku. Droši vien visa šī procedūra viņiem likās ārkārtīgi smieklīga, bet viņi pildīja uzņemto pienākumu ļoti nopietni un man daudz palīdzēja.
Apgrūtinošs bija vēl tas apstāklis, ka es pie saviem dzīvniekiem varēju nokļūt tikai tad, kad vilciens stāvēja stacijā, jo lopu vagonā nevarēja iekļūt, izejot cauri pārējiem. Un te man izlīdzēja guļamvagona apkalpotājs. Viņš mani ikreiz brīdināja jau desmit minūtes pirms iebraukšanas stacijā un arī pateica, cik ilgi vilciens stāvēs. Tas man deva iespēju caur dažiem vagoniem nokļūt līdz dzīvnieku vagonam un, tikko vilciens apstājās, izlēkt ārā un apraudzīt dzīvniekus.
Trīs vagoni, kuriem vajadzēja iziet cauri, bija trešās klases vagoni; tajos uz koka soliem sēdēja vesels lēvenis cilvēku, kuriem apkārt bija mazi bērni, vīna pudeles, sievasmātes un vīramātes, kazas, cāļi, sivēni, augļu grozi un citas ceļojumam nepieciešamas mantas. Kad viss jautrais, skaļais, pēc ķiplokiem dvakojošais pūlis uzzināja manas pastāvīgās dīvainās staigāšanas iemeslu, visi kopīgiem spēkiem nāca man talkā. Tikko vilciens apstājās, viņi palīdzēja man izkļūt no vagona, sameklēja tuvāko ūdenskrānu un izsūtīja bērnus uz visām pusēm pēc maizes un banāniem vai kā cita, kas nepieciešams dzīvniekiem; kad biju galā ar kopšanos, viņi mani, vilcienam lēni kustoties, vilkšus uzvilka uz platformas un laipni apjautājās gan par pumas veselību, gan arī par putniem, kā tie panes karstumu un vai taisnība, ka man ir papagailis, kas saka «/u'/o de puta». Viņi man piedāvāja saldumus un sviestmaizes, pasniedza glāzēs vīnu un bļodas ar gaļu, rādīja savus zīdaiņus, kazas, cāļus un cūkas, dziedāja man dziesmas un vispār izturējās pret mani kā pret savējo. Viņi bija tik jauki, mīļi un draudzīgi, ka tad, kad mēs beidzot iebraucām lielajā, trokšņainajā Buenosairesas stacijā, man bija gandrīz vai žēl, ka ceļojums beidzies.
Mēs ielādējām dzīvniekus kravas automašīnā, un kāds simts cilvēku atvadīdamies kratīja man roku, tad es braucu projām; visi dzīvnieki bija ļoti labi pārcietuši ceļojumu vilcienā, un man rūpēja viņus drīzāk pievienot pārējiem lielajā šķūnī muzeja teritorijā.
Tai vakarā es ar šausmām uzzināju, ka viens labs draugs rīko man par godu kokteiļu vakaru, lai nosvinētu manu atgriešanos Buenosairesā. Es neciešu kokteiļu vakarus, tomēr nespēju izdomāt nekādu iemeslu, kā no tā izvairīties, neapvainojot rīkotāju.
Un tā, lai cik abi ar Sofiju bijām noguruši, tomēr saposāmies un gājām. Viss vairums viesu man nebija pazīstami, un es nemaz nekāroju ar viņiem iepazīties, bet viņu vidū bija ari daži veci draugi, kuru dēļ bija vērts ierasties.
Es stāvēju, mierīgi sarunādamies ar vienu no šiem senajiem draugiem, kad pie manis pienāca kāds tips, kuru es nicinu. Tas bija anglis — viens no tiem, kuru var salīdzināt ar īpašu nezāli, kas zeļ un kuplo vislabāk svešā zemē. Ar šo tipu biju sastapies jau agrāk, un man viņš pagalam nepatika. Tagad viņš nostājās manā priekšā, apsējis savu veco universitātes kaklasaiti, it kā lai mani vēl vairāk sakaitinātu. Viņam bija trula seja bez jebkādas izteiksmes — kā slikti pagatavota pēcnāves maska, viņš runāja lēnām, augstprātīgā tonī, it kā lai pierādītu pasaulei, ka pat tad, ja cilvēkam galvā ir tukšums, viņš tomēr var būt labi audzināts.
Es dzirdēju, — viņš māksloti laipni sacīja, — ka jūs esot tikko atgriezies no Huhujas.
Jā, — es īsi atteicu.
Ar vilcienu? — viņš, mazliet saviebies, vaicāja.
Jā, — es atbildēju.
Nu, un kāds tad bija šis ceļojums? — viņš tincināja.
Ļoti patīkams… jauks, — es atbildēju.
Man šķiet — vilcienā gan bija ļoti prasta publika, — viņš tēlotā līdzjūtībā piezīmēja.
Es nopētīju viņa gļēvo, neizteiksmīgo ģīmi, tukšās acis un atcerējos savus ceļabiedrus: jaunos, brašos futbolistus,-kas palīdzēja man naktīs dežurēt; veco vīru, kas man runāja no galvas garu garo dzejoli, līdz es pašaizsardzības nolūkā starp trīspadsmito un četrpadsmito pantu biju spiests uzkost ķiplokus; mīlīgo, resno lēdiju, kurai tiku neviļus uzgrūdies un kura atmuguriski iekrita savā olu grozā, tomēr neļāva samaksāt par sasistajām olām, jo, kā viņa paskaidroja, gadiem ilgi neesot dabūjusi tik sirsnīgi izsmieties.
Es skatījos uz šo garlaicīgo savu aprindu pārstāvi un nespēju savaldīties.
•— Jā, — es ar nožēlu sacīju. — Tie patiešām bija loti vienkārši ļaudis. Un, vai jūs varat iedomāties, — tikai retais no viņiem nēsāja kaklasaiti, un neviens neprata sarunāties angļu valodā.
Tad es viņam uzgriezu muguru un gāju iebaudīt kādu dzērienu. Es jutu, ka esmu to pelnījis.