Kad jāpārved liela dzīvnieku kolekcija no viena pasaules gala līdz otram, tad vis nevar, kā daudzi iedomājas, vienkārši ņemt un iekraut tos pirmajā kuģī, kas pagadās, jautri pavicināt ar roku un doties ceļā. Te ir ko palauzīt galvu. Vispirms jāatrod tāda kuģniecības sabiedrība, kas ir ar mieru pārvadāt dzīvniekus. Vairums rēderu, kad viņiem tikai ieminas par «dzīvnieku kravu», tūlīt kļūst bāli, jo acu priekšā viņiem jau rēgojas jaguārs, kas uz komandtilta saplosa kapteini, milzu čūska, kura savos gredzenos lēnām nožņaudz kapteiņa vecāko palīgu, un liels bars dažādu bīstamu, pretīgu dzīvnieku, kuri dzenā pasažierus no viena kuģa gala uz otru. Kuģniecības ļaudis nereti mēdz domāt, ka jūs vēlaties ceļot ar viņu kuģi tikai tāpēc, lai izlaistu no būriem visus dzīvniekus, ko ar tādām pūlēm esat vācis veselus sešus mēnešus.
Taču, kad šī psiholoģiskā barjera ir pārvarēta, visas problēmas vēl nebūt nav atrisinātas. Jānorunā ar vecāko stjuartu, cik daudz vietas refrižeratorā var atvēlēt jūsu gaļas, zivju un olu uzglabāšanai, lai neciestu pasažieru intereses; jāvienojas ar kapteiņa vecāko palīgu un bocmani, kur un kā tiks iekrauti būri un kā tos nodrošināt vētras laikā; cik daudz pārsedzamo brezentu būs iespējams aizņemties. Tad jāierodas oficiālā vizītē pie kapteiņa un — parasti pie džina glāzes — jācenšas iestāstīt (gandrīz vai ar asarām acīs), ka viņam par jums nebūs nekādu raižu, ka viņš pat nemanīs, ka jūs vispār esat uz kuģa, — jāiegalvo kaut kas tāds, kam nevar noticēt ne viņš, ne arī jūs pats. Tomēr vissvarīgākais — lai jūsu kolekcija būtu sagatavota iekraušanai kuģī jau kādas desmit dienas pirms paredzētā kuģa
atiešanas datuma, jo dažās ostās gadās neparedzēti notikumi, kuri var paātrināt vai, kas vēl daudz ļaunāk, aizkavēt kuģa iziešanu jūrā, tāpēc jārēķinās ar visām varbūtībām.
Ja ostā izceļas streiki, kā, piemēram, dokeru streiks, tad var gadīties, ka jums nākas dirnēt krastā vairāk nekā mēnesi un aiz nepacietības līst vai no ādas ārā, bet jūsu dzīvnieku apetīte šai laikā pieaug tieši proporcionāli tam, kā izsīkst jūsu finanses. Ceļojuma beigās jūs tad piedzīvojat vislielāko postu, bezcerību un izbailes — un jūsu spēki ir galā.
Kad cilvēki man jautā par ekspedīciju «briesmām», tad man allaž gribas atbildēt, ka «meža» briesmas nav nekas salīdzinājumā ar briesmām, kas uzbrūk, ja tālā pasaules malā gadās uzsēsties uz sēkļa ar simt piecdesmit dzīvnieku lielu kolekciju, kuri jābaro, bet nauda iet uz beigām.
Tagad, kā likās, visas grūtības bija aiz muguras. Kuģis mums bija sagādāts, pārrunas ar kuģa ļaudīm sekmīgi pabeigtas, barība dzīvniekiem pasūtīta — viss šķiet nokārtots, kā nākas. Bet gadījās, ka tieši šai sagatavošanās posmā Huanita — mazā savvaļas cūciņa — sadomāja mums sagādāt pārsteigumu un saķēra plaušu karsoni.
Mani dzīvnieki, kā jau tiku minējis, pašreiz mitinājās lielā neapkurināmā šķūnī muzeja teritorijā. Nevienam no viņiem acīmredzot aukstums neko nekaitēja (kaut
gan ap šo laiku Argentīnā sākās ziema un laiks kļuva arvien vēsāks), bet ar Huanitu bija citādi. Bez iepriekšēja klepus, kas mūs būtu laikā brīdinājis, Huanita piepeši saslima. Vēl no rīta viņa pamatīgi pieēdās ar pupām, bet vakarā, kad gājām apsegt būrus, Huanita izskatījās pavisam savārgusi. Viņa gulēja, piespiedusies pie būra sienas, it kā meklēdama atbalstu, acis puspievērtas, elpa ātra, gārdzoša. Es steidzīgi atvēru būra durtiņas un viņu pasaucu. Huanita ar lielām pūlēm grīļodamās uzrausās kājās, atstreipuļoja pie manis un sabruka manās rokās. Gluži kā kinofilmā, bet es izbijos. Turēdams viņu rokās, es varēju dzirdēt, kā elpa sēca un burbuļoja mazajās krūtīs; Huanitas ķermenis bija pavisam slābs un auksts. •
Nolūkā taupīt mūsu strauji izsīkstošo naudu divi « mani Buenosairesas draugi piedāvāja mums ar Sofiju apmesties pie viņiem, lai nebūtu jāmaksā par viesnīcu.
Sofija ērti iekārtojās Blondijas Maitlendas-Herietas dzīvoklī, bet es okupēju saliekamo gultu Deivida Džonsa apartamentos.
Tai brīdī, kad atklāju, kādā stāvoklī ir Huanita, Dei- vids bija atnācis līdzi. Tīdams cūciņu savā mētelī, es satraukti domāju, ko darīt. Sapratu, ka dzīvniekam nepieciešams siltums, papilnam siltuma. Bet es arī zināju, ka lielajā skārda šķūnī mēs viņam to nespējam sagādāt pat tad, ja tur sakurtu tik lielu ugunskuru kā lielais Londonas ugunsgrēks [22] . Pie Blondijas jau bija viens slims papagailis, kas domīgi plucināja tapetes vannas istabā, un es jutu, ka draudzības vārdā tomēr nevaru uzdrīkstēties lūgt, lai viņa uzņem savā skaisti iekārtotajā dzīvoklī vēl arī pekaru.
Deivids žigli atnesa no automašīnas segu, kur ietīt cūciņu. Otrā rokā viņam bija puspudele konjaka.
Vai tas varētu noderēt? — viņš jautāja, kamēr es ievīstīju Huanitu segā.
Un kā vēl, pat ļoti! Uzsildiet, lūdzu, uz spirta lampiņas mazdrusciņ piena un samaisiet ar tējkaroti konjaka.
Kamēr Deivids izpildīja, ko biju lūdzis, Huanita, ciešajā vīstoklī gandrīz neredzama, briesmīgi klepoja. Pēc
brīža piens ar konjaku bija sagatavots, un man izdevās Huanitai iemānīt divas pilnas tējkarotes, ko viņa norija, kaut gan to panākt nepavisam nebija viegli, jo cūciņa bija gandrīz nesamaņā.
Ko vēl varētu darīt? — Deivids norūpējies bilda, jo viņš, tāpat kā es, mazo Huanitu bija ļoti iemīļojis.
Tagad viņai vajadzīga liela deva penicilīna, daudz siltuma un svaigs gaiss.
Es ar cerībām raudzījos Deividā.
Ņemsim viņu līdzi uz dzīvokli! <— Deivids, kā to biju paredzējis, ierosināja.
Domāts, darīts. Automašīna joņoja pa pielijušajām, spīdīgajām ielām tādā ātrumā, ka bija jābrīnās, kā mēs sveiki un veseli sasniedzām Deivida māju.
Kamēr es ar Huanitu steidzos augšup pa kāpnēm, Deivids aizskrēja uz Blondijas dzīvokli, jo tur, pie Sofijas, bija mūsu medikamentu kaste ar penicilīnu un šļircēm;1
Es apguldīju tagad jau pilnīgi samaņu zaudējušo Huanitu uz Deivida dīvāna; kaut gan dzīvoklī bija silts no centrālapkures, ieslēdzu vēl arī elektrisko sildlampu, beidzot atvēru visus tos logus, kurus bija iespējams turēt vaļā, neradot caurvēju.
Deivids atgriezās ļoti drīz, un mēs steidzīgi novārījām šļirci; es iešļircināju Huanitai vislielāko penicilīna devu, kurai vajadzēja cūciņu vai nu izdziedināt, vai nonāvēt; nekad vēl nebiju ārstējis pekaru, tomēr zināju, ka šis dzīvnieks ne vienmēr labi panes penicilīnu.
Kādu stundu mēs nosēdējām pie Huanitas. Tad es pūlējos pats sevi pārliecināt, ka cūciņai kļuvis mazliet vieglāk elpot, taču viņa arvien vēl bija bezsamaņā, un es sapratu, ka viņa vēl ilgi būs slima.
Kāds no tā labums, — Deivids runāja, kad es atkal — vai simto reizi — pieliku ausi pie Huanitas krūtīm, — ka mēs tā sēžam un uz viņu skatāmies?
Nekāds, — es vilcinādamies atbildēju, — manuprāt, pirms trim četrām stundām kaut kādas pārmaiņas nav ko gaidīt — un tad arī vēl nevar zināt. Šobrīd viņai ir mazdrusciņ vieglāk — droši vien no konjaka.
Nu tad iesim pie Ollija kaut ko iekost, — Deivids lietišķi ierosināja. — Nezinu, kā jums, bet man briesmīgi gribas ēst. Tas mums prasīs ne vairāk kā trīs ceturtdaļstundas laika.
— Okei! — es negribīgi atsaucos. — Laikam jau tā būs jādara.
Vēlreiz aplūkojuši Huanitu un pārliecinājušies, ka segas no sildlampas nevar aizdegties, braucām uz Ollija mūzikas bāru de Maijo ielā 25; šī iela stiepjas paralēli vecajai Buenosairesas pludmalei. Gar to rindojās sīki izpriecu klubi, un dažam labam bija burvīgs nosaukums: «Manas ilgas», «Zilā mēness skaistule» un mazliet noslēpumainais «Džo briesmās».
De Maijo ielā parasti nerādās cienījami ļaudis, bet man jau sen vairs nerūpēja, vai esmu cienījams vai ne. Ar dažādiem draugiem esmu apmeklējis lielāko daļu šo mazo, tumšo un piesmēķēto bāru; mēs baudījām dzērienus no mazītiņām glāzītēm par augstu cenu un vērojām bāra meitenes viņu mūžvecajā arodā.
Labāk par citiem man patika Ollija mūzikas bārs, mēs allaž mēdzām tur iegriezties. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, mums patika pats Ollijs, kuram bija tik krunkaina seja kā valrieksta čaumala, un viņa jaukā sieva. Otrkārt, Ollijs vienmēr lēja glāzēs pareizu mēru un bieži vien iedzēra kopā ar mums. Treškārt, šis bārs bija gaiši apgaismots, tā ka katrs apmeklētājs varēja labi redzēt savus biedrus; citos bāros cilvēkam bija jābūt vai nu sikspārnim, vai pūcei, lai kaut ko saskatītu. Ceturtkārt, bāra meitenēm nebija atļauts pastāvīgi apgrūtināt apmeklētājus ar lūgumiem izmaksāt dzērienus, un, piektkārt, tur bija brālis un māsa ar ģitāru, tie abi jauki spēlēja un dziedāja. Beidzot — un tas laikam ir pats svarīgākais — es biju ievērojis, ka bāra meitenes pēc pabeigta darba maigi jo maigi atvadām noskūpsta Olliju un viņa sievu — tā, it kā tie abi būtu viņu vecāki.
Mēs ar Deividu nokāpām pa kāpnītēm lejā Ollija bārā, kur mūs priecīgi sveica pats Ollijs un viņa sieva. Kad bijām pastāstījuši, kāpēc esam nospiestā garastāvoklī, viss bārs no sirds juta mums līdzi; Ollijs izdzēra ar mums lielu glāzi degvīna, bet bāra meitenes, nostājušās mums apkārt, pūlējās iestāstīt, ka Huanitai kļūs labāk, un visādi centās mūs uzjautrināt. Bet mēs uzkodām karstas desiņas un sviestmaizes, piedzerdami degvīnu, un pat jautrās dziesmiņas, ko brālis un māsa spēlēja un dziedāja speciāli mums, nespēja kliedēt manu
drūmo noskaņojumu. Biju pārliecināts, ka Huanita nobeigsies, un es tik ļoti biju iemīļojis šo mazo radlbiņu.
Paēduši un padzēruši tūlīt atvadījāmies un izgājām uz ielas.
Atnāciet rītā atkal un pastāstiet, kā jūtas cūciņa! — Ollijs nosauca mums nopakaļis.
Si, si, — bāra meitenes piebalsoja kā sengrieķu koris, — pienāciet rītā un pastāstiet, kā jūtas pobrecita
Es iedomājos, ka, ieradušies Deivida dzīvoklī, atradīsim Huanitu jau mirušu. Kad iegājām dzīvojamā istabā, es tūlīt uzmetu skatienu segu vīstoklim uz Deivida dīvāna, tad saņēmos un piegāju klāt apskatīties. Maigi pacēlu segas stūrīti, un manī mīļi pavērās spoža, tumša actiņa, sārtais, apaļais šņukuriņš nošņācās, un slimā cūciņa klusu, priecīgi ierukšķējās.
Paldies dievam, nu viņai labāk! — Deivids, vēl lāgā neticēdams, izsaucās.
Jā, mazliet labāk ir, — es piesardzīgi atteicu. — Briesmas vēl nav pāri, tomēr tagad es jau sāku cerēt.
It kā apstiprinādama manus vārdus,. Huanita atkal ierukšķējās.
Lai Huanita naktī nevarētu nospārdīt segas un pasliktināt savu stāvokli, es viņu paņēmu pie sevis uz dīvāna. Viņa gulēja mierīgi, cieši aizmigusi, man uz krūtīm. Lai gan elpa cūciņai arvien vēl bija sēcoša, tai vairs nebija briesmīgās gārdzošās pieskaņas, kas sākotnēji pavadīja katru elpas vilcienu.
No rīta mani pamodināja Huanitas vēsais, raupjais šņukurs, ko viņa grūda man acī, un aizsmacis, rukšķošs sveiciens. Es viņu iztinu un redzēju, ka viņa pilnīgi pārvērtusies. Acis atkal bija spožas, temperatūra normāla, elpa gan vēl sēcoša, bet jau daudz vienmērīgāka, un, galvenais, — cūciņa uz īsu brīdi grīļodamās piecēlās kājās.
Ļaunākais nu bija pāri. Huanita sāka strauji atveseļoties, bet, jo labāk viņai kļuva, jo grūtāk bija viņu novaldīt. Tiklīdz cūciņa atkal spēja stingri turēties uz kājām, viņa sāka skraidīt pa istabu un bija gaužām neapmierināta, kad es viņai apliku nelielu segu un ar
drošības adatu saspraudu kopā zem kakla kā apmetni. Huanita ēda kā zirgs, un mēs viņu barojām ar visādiem gardumiem.
Sevišķi grūti ar cūciņu bija naktīs. Gulēt pie manis uz dīvāna viņai likās ļoti interesanti, bet es, kaut arī jutos aplaimots, domāju citādi. Mums abiem laikam bija gluži pretēji ieskati par to, kāpēc jāliekas gultā. Es gāju gulēt, lai iemigtu, bet Huanitai šķita, ka pienācis īstais laiks jautri padraiskoties. Mazam pekaram ir ļoti asi ilknīši un nadziņi un raupjš, mitrs šņukurs; ja šos trīs ieročus lieto pret cilvēku, kad viņš laižas miegā, tad, maigi izsakoties, viņam tas ir ļoti apgrūtinoši. Dažreiz Huanitas asie nadziņi dejoja man uz vēdera un krūtīm kaut ko līdzīgu cūku tango, citreiz atkal viņa bez mitas kulstīja astīti. Brīžiem viņa pārtrauca diet un iegrūda mitro šņukuru man acī, lai uzzinātu, vai deja man patikusi. Citreiz viņu apsēda iedoma, ka esmu noslēpis kaut kur pie sevis vai savā tuvumā kādu retu gardumu. Tie varētu būt trifeļi, tā man šķita; lai kas tas būtu, Huanita visur meklēja ar degunu, zobiem un nagiem un, nekā neatradusi, īgni, spiedzīgi rukšķēja. Ap pulksten trim no rīta viņa ieslīga dziļā, mierīgā miegā. Jau ap pusčetriem viņa uzsāka strauju galopu pa manu ķermeni no viena gala uz otru, lai pamodies es būtu lieliskā noskaņojumā. Tas viss turpinājās četras neizturamas naktis, līdz beidzot, pārliecinājies, ka Huanita izveseļojusies, ieliku viņu uz nakti kastē, par ko viņa skaļā balsī pauda savu neapmierinātību.
Tikko biju dabūjis Huanitu uz kājām, saņēmām ziņu, ka kuģis sagatavots izbraukšanai jūrā. Es būtu dziļi nelaimīgs, ja ceļojumu vajadzētu sākt ar smagi slimo Huanitu, jo tad viņa to neizturētu.
Noteiktajā dienā divas mūsu kravas automašīnas ar iekārtas priekšmetiem un dzīvnieku būriem ieripoja piestātnē, tām sekoja automašīna, un sākās garā, nogurdinošā dzīvnieku uzlādēšana un būru izvietošana uz kravas tilpņu vākiem.
Iekraušana man allaž prasījusi nervus, jo, kad lielie tīkli, pilni ar būriem, šaujas augstu gaisā, tā vien liekas — tūlīt pārtrūks kāda virve un dārgie dzīvnieki vai nu sabirs jūrā, vai arī juku jukām trieksies pret beto- nēto krastmalu.
Tomēr līdz vakaram pēdējais būris bija laimīgi uzlādēts un pēdējais iekārtas priekšmets novietots tilpnē, nu mēs varējām atviegloti uzelpot.
Visi mūsu draugi bija ieradušies mūs pavadīt, un, ja arī viena vai otra acīs es izlasīju pusapslēptu atvieglojuma izteiksmi, es to nevarēju ņemt ļaunā, jo tā vai citādi biju viņus visus nomocījis. Mēs bijām piekusuši, tomēr apmierināti, un tagad bija pienācis laiks atkorķēt daudzās dzērienu pudeles, kuras es jau laikus biju licis ienest savā kajītē. Viss bija uz kuģa un drošībā, un mēs nu varējām mierīgi uz atvadīšanos iedzert, jo pēc stundas kuģim bija jāatiet.
Bet tai brīdī, kad es piepildīju glāzes piektajam tostam, kajītes durvīs parādījās mazs vīriņš muitas ierēdņa uniformā, rokā viņam bija liels žūksnis papīru. Es laipni uz viņu paskatījos, nejauzdams nekādas briesmas.
Senjors Darels? — viņš pieklājīgi jautāja.
Senjors Garsija? — es atsaucos.
Si, — viņš atteica un nosarka aiz prieka, ka es zinu viņa vārdu. — Esmu senjors Garsija no aduanas.
Marija jauta briesmas.
Vai kaut kas atgadījies? — viņa vaicāja.
Si, si, senorita, senjora papīri ir kārtībā, bet tos nav parakstījis despachante [23] .
Kas tas tāds?! — es iesaucos.
Tas ir kaut kāds vīrs, — Marija norūpējusies atbildēja un atkal pievērsās de Garsijam. — Bet vai tas tik svarīgi, senjor?
Si, senorita, — viņš nopietni sacīja, — bez.despachante paraksta mēs nevaram atļaut izvest dzīvniekus. Viņus nāksies izkraut.
Es jutos tā, it kā man kāds rautu iekšas ārā, jo mūsu rīcībā bija vairs tikai apmēram trīs ceturtdaļstundas.
Vai tad te nav neviena despachante, kas varētu parakstīt? — Marija jautāja.
Senjorita, ir jau vēls, visi aizgājuši mājās, — senjors Garsija paskaidroja.
Tā nu bija situācija, kas paņem divdesmit gadu jūsu dzīves. Varēju sev stādīties priekšā, ko teiktu kuģniecības sabiedrība, ja mēs tagad ierastos un paziņotu, ka kuģis vis nevarēs pēc stundas laimīgi doties ceļā uz
Angliju, bet nāksies aizkavēties apmēram piecas stundas, kamēr tiks izkrauti visi mani dzīvnieki un — kas vēl ļaunāk — visi iekārtas priekšmeti un apvidus mašīna, kuri atrodas dziļi kravas tilpnē.
Bet mani draugi — nabaga nelaimīgie radījumil — jau bija apraduši ar šādām krīzēm un tūlīt sāka aktīvi darboties. Mersedesa, Hosefina, Rafaels un Deivids aizgāja aprunāties ar dežurējošo muitas priekšnieku, bet Vilijs Endersons, kāds cits mūsu draugs, un Marija aizbrauca pie kāda pazīstama despachante uz mājām. Sis ierēdnis dzīvoja Buenosairesas nomalē, tāpēc viņiem bija jābrauc kā sadegušiem, lai paspētu nokļūt laikā atpakaļ. Mūsu jautrais pavadītāju pulciņš pajuka uz visām pusēm. Mums abiem ar Sofiju atlika vienīgi gaidīt un cerēt, bet es jau gudroju, kādiem vārdiem kapteinim darīt zināmu nepatīkamo vēsti, lai netiktu pārāk smagi piekauts.
Pēc neilga laiciņa bezcerīgā noskaņojumā atgriezās tā pavadītāju grupa, kas bija aizgājusi runāt ar muitas priekšnieku.
Viss velti, — Deivids sacīja, — viņš nepiekrīt. Bez paraksta nevar izbraukt.
Viņš ir stulbs lējējs, — Hosefina sacīja un tad piepeši iejautājās: — Džerij, ko īsti nozīmē vārds «lējējs»? Esmu skatījusies vārdnīcā, bet tur ir tikai viens skaidrojums: cilvēks, kas kaut ko lej. Vai tas ir kaut kas aizvainojošs?
Es nebiju tādā noskaņojumā, lai spētu palīdzēt Hose- finai pareizi tulkot no angļu valodas. Mums bija atlikušas divdesmit minūtes. Bet tai pašā brīdī mēs izdzirdām augšā piestātnē automašīnas bremžu čīkstoņu. Visi izskrējām uz klāja, un tur mums pretī pa trapu ar uzvarētāju smaidiem nāca Marija un Vilijs, vicinādami vajadzīgos papīrus, kurus bija kārtīgi parakstījis kāds despachante — droši vien pats jaukākais un krietnākais visā muitā.
Tā kā līdz kuģa atiešanai vēl palika desmit minūtes, mēs visi vēlreiz iedzērām. Es pat uzcienāju senjoru Garsiju.
Tad kajītē pabāza galvu stjuarts, paziņodams, ka kuģis tūlīt aties; mēs visi atkal izgājām uz klāja.
Mēs atvadījāmies, mūsu draugu pulciņš nokāpa no Kuģa krastmalā.
Tauvas tika atdotas, pamazām plaisa starp kuģi- un krastu auga arvien platāka, tumšajos ūdeņos šūpojās piestātnes uguņu atspīdumi. Kuģa ātrums pieauga, un drīz vien mūsu draugi izzuda skatieniem, tagad mēs redzējām vienīgi lielu, daudzkrāsainu uguņu kopu — tur palika Buenosairesa.
Kad atgājām no reliņa un devāmies uz kajītēm, es atcerējos Darvina vārdus, rakstītus pirms simt gadiem. Par ceļotāju naturālistu'Darvins teica:
«• Viņš uzzinās, cik daudz ir patiesi labu un sirsnigu cilvēku, ar kuriem viņam nekad agrāk nav bijis un ari turpmāk nebūs nekādu sakaru, bet kuri ik bridi gatavi sniegt viņam nesavtīgu palīdzību.»