Atsaucot atmiņā pagātnes ainas, man bieži acu priekšā iznirst Patagonijas līdzenumi, kaut ari visiem tie šķiet nožēlojami kaili un nekam nederīgi. Aprakstot Patagoniju, var stāstīt tikai par to, kā tur nav: nav māju, nav ūdens, nav koku, nav kalnu, zeme tur baro vienīgi dažus punduraugus. Ķāpēc tad man — un vai tikai man? — šie tuksnesīgie klajumi tik cieši iespiedušies atmiņā? Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «Bīgls»