pirms kāda laika uzrakstīju grāmatu («Zvēru dārzs manā bagāža»), kura darīju zināmu, ka man apnicis, gadiem ilgi ceļojot pa dažādām pasaules dalām, kolekcionēt dzīvniekus zooloģiskajiem dārziem. Tūlīt pat jāpiebilst, ka man nebūt nav apnikušas pašas ekspedīcijas, nemaz jau nerunājot par dzīvniekiem, kurus esmu atradis. Apnicis tas, ka, atgriežoties Anglijā, no viņiem jāšķiras.
Tā nu man nekas cits neatlika kā iekārtot pašam savu zooloģisko dārzu.
Pieminētajā darbā «Zvēru dārzs manā bagāžā» jau pastāstīju, kā es devos uz Rietumāfriku, lai savāktu savas ieceres kodolu, kā pārvedu dzīvniekus mājās un beidzot iekārtoju zooloģisko dārzu Džersijas salā (Normāņu salās).
5ī mana jaunā grāmata būs iepriekšējā darba sava veida turpinājums, kur aprakstīts, kā mana sieva un es, un mūsu nenogurdināmā sekretāre Sofija aizceļojām uz Argentīnu nolūkā savākt labu Dienvidamerikas dzīvnieku kolekciju Džersijas zooloģiskajam dārzam, pavadījām šai zemē astoņus mēnešus un, pārvarēdami daudzus un dažādus šķēršļus, galu galā savu panācām.
Par šo kolekciju visaugstākā atzinība pienākas Sofijai; kaut gan Sofija šīs grāmatas lappusēs nav bieži pieminēta, viņa gan laikam iznesa uz saviem pleciem ekspedīcijas galveno smagumu. Nekurnēdama viņa palika Buenosairesā un rūpējās par daudzajiem dzīvniekiem, kurus es savedu pilsētā no dažādām vietām, un viņas rūpes darītu godu pieredzējušam dzīvnieku kolektoram.
Par to un vēl par daudz ko citu esmu viņai no sirds pateicīgs,
Pirmā daļa