Pavasara rotā Buenosairesa izskatījās brīnumskaista. Augstās, greznās mājas saulē vizuļoja kā leduskalni, gar platajām avēnijām rindojās jaka- randas koki, violetā ziedu dūmakā tīti, un palo bor- acho ar dīvainiem pudeļu formas stumbriem un gariem, tieviem dzeltenu un baltu ziedu piebārstītiem zariem. Pavasara gaiss, šķiet, bija apskurbinājis arī gājējus, līkumodami starp satiksmes līdzekļiem, skrēja pāri lām, neievērojot parasto piesardzību, bet tramvaju, autobusu un vieglo automašīnu vadītāji sacentās Buenosairesā kopš sendienām iecienītajā izpriecā — braucot cieši līdzās, ar maksimālu ātrumu citam citu apdzīt un tomēr nesadurties.
Man nebija prātā domas par pašnāvību, tāpēc es atteicos pilsētā vadīt mašīnu, un mūsu apvidus mašīna traucās pa nāves nicinātāju avēniju ar Hosefinu pie stūres. Hosefina, šī augumā sīkā meiča ar cirtainiem, kastaņbrūniem matiem un lielām, brūnām acīm, spēja ar savu smaidu kā ar prožektoru no divdesmit soļu atstatuma apžilbināt pat visnepieejamāko vīrieti.
Man blakus sēdēja Mersedesa, liela auguma slaida gaišmate zilām acīm; parasti Mersedesa rādīja tādu
seju, it kā nespētu mušu no deguna nodzīt, bet īstenībā aiz šis mānīgās izteiksmes slēpās dzelžaina griba un sīksta neatlaidība iecerētā mērķa sasniegšanā. Šīs divas meitenes bija daļa no manas privātās skaistā dzimuma armijas, kuru es izmantoju cīņā pret Argentīnas ierēdņu birokrātismu.
&obrīd mēs tuvojāmies kādai maslvai ēkai, kas pēc sava ārējā izskata varētu būt Panteona un reihstāga hibrīds, kura varenajās iekšās slēpās Argentīnā briesmīgākais veselā saprāta un brīvības ienaidnieks —• aduana jeb muita.
Kad es tur ierados pirms apmēram trim nedēļām, muitas ierēdņi bez iebildumiem atļāva man ievest vērtīgus iekārtas priekšmetus, kā kinokameras, filmas, apvidus mašīnu un citas mantas, kas būtu apliekamas ar augstu muitas nodevu, taču kaut kāda visuvarenajam un aduanas gaišajiem prātiem vien zināma iemesla dēļ konfiscēja visus manus tiklus, slazdus, būru režģus un dažādus citus nevērtīgus, bet kolekcionāram nepieciešamus piederumus.
Mersedesa, Hosefina un es jau trīs nedēļas katru dienu nīkstam aduanas ietilpīgajās dzīlēs, kur mūs ar pulksteņa mehānisma rugularitāti raida no nodaļas uz nodaļu — ar regularitāti, kas ir tik monotona un bezcerīga, ka nopietni jābaidās, vai nesajuksim prātā.
Kamēr Hosefina lavierēja starp gājējiem — turklāt lavierēja tā, ka es jutu, man vēders raujas čokurā, — Mersedesa mani bažīgi vēroja.
Kā jūtaties šodien, Džerij?
Brīnišķīgi, nu, teiksim, burvīgi, — es sarūgtināts atbildēju, -— nespēju iedomāties neko jaukāku kā piecelties tik skaistā rītā kā šodien un apzināties, ka man priekšā visa saules pilnā diena, kas jāveltī tam, lai vēl sirsnīgāk iedraudzētos ar muitniekiem.
i— Nu, lūdzu, tā nerunājiet, — Mersedesa sacīja, — jūs man apsolījāt, ka nezaudēsiet savaldību, —- ar to taču nekas nav līdzēts,
Protams, līdzēts nav, bet kļūst tomēr vieglāk. Ja mums atkal liks pusstundu gaidīt pie kāda kabineta durvīm, lai pēc tam tā iemītnieks paziņotu, ka mūsu lieta neattiecas uz viņa nodaļu un mums jāgriežas istabā numurs septiņi simti četri, zvēru jums: es vairs nespēšu par sevi atbildēt.
Bet šodien mēs iesim pie senjora Garsijas, — Mēri sedesa sacīja ar tādu sejas izteiksmi, it kā apsolītu bērnam konfekti.
Es nošņācos.
—< Cik man zināms, šais trīs nedēļās muitā esam sastapušies vismaz ar četrpadsmit senjoriem Garsijām, Garsiju cilts te izrīkojas kā vecā ģimenes firmā. Gandrīz vai jādomā, ka visi mazie garsijēni piedzimst ar gumijas zīmodziņiem rokā, — es turpināju, arvien vai« rāk iekarsdams. — Kristībās viņiem dāvina izbalējušu svētā Martina [1] ģīmetni, lai izauguši viņi to piekārtu pie sienas savos kabinetos.
Ziniet, mīļo Džerij, labāk būs, ja jūs paliksiet mašīnā, — Mersedesa sacīja.
Ak tā, vai gribat laupīt man prieku vēl pamatīgāk izpētīt Garsiju dzimtas ģenealoģiju?
Nu labi, nāciet ar, bet apsoliet man, ka neteiksiet ne vārda! — viņa sacīja, lūkodamās manī savām rudz- puķu zilajām acīm. — Lūdzu, Džerij, ne vārda!
Bet es taču nekad neko nerunāju, — es protestēju, — ja es tiešām kādreiz pateiktu, ko domāju, visai šai ēkai būtu jāuzsprāgst gaisā.
Un kā bija todien, kad jūs teicāt, ka diktatūras laikā varējāt savas lietas netraucēti ievest un izvest, bet tagad, kad mums ir demokrātija, ar jums apejoties kā ar kontrabandistu?
Nu, tā jau ir patiesība. Cilvēkam taču būs brīv izteikt savas domas pat demokrātiskā iekārtā, kā jums liekas? Visas šīs trīs nedēļas neesam darījuši neko citu kā vien cīnījušies ar garīgi atpalikušajiem indivīdiem, kādi ir muitnieki, starp kuriem laikam gan neviens nav spējīgs pateikt ko citu, izņemot to, ka jāiet tālāk pa gaiteni pie senjora Garsijas. Esmu veltīgi izšķiedis trīs nedēļas dārgā laika, kad būtu varējis filmēt un vākt dzīvniekus.
Roku… roku!.., — Hosefina piepeši skaļā balsī iesaucās.
Es izbāzu roku pa mašīnas logu, un, bremzēm kaucot, joņojošo automobiļu rinda aizmugurē nodrebēdama apstājās, bet Hosefina spēji iegrieza apvidus mašīnu šķērsielā. Aiz muguras pamazām noklusa nikni bļāvieni, starp kuriem varēja saklausīt vārdu « animal!» [2] .
Hosefina, lūdzu, brīdiniet mūs laikus, kad nākošo reizi izdarīsiet pagriezienu! — es sacīju.
Hosefina apveltīja mani ar savu apburošo smaidu.
—< Kāpēc? — viņa vientiesīgi jautāja.
—- Nu tā, drošības pēc. Mums būs iespēja sagatavoties, pirms stājamies sava radītāja priekšā.
Bet jūs taču nekad neesat piedzīvojis avāriju, kad es esmu pie stūres, vai nav tiesa? — viņa sacīja.
Tiesa gan, bet, manuprāt, tas ir tikai laika jautājums.
Ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā mēs cēlā gaitā šķērsojām ielu krustojumu, un taksometram, kas joņoja šurp no pretējās puses, bija jālaiž darbā bremzes, lai neietriektos mums sānos.
Sasodītais kretīns! — Hosefina klusu nolamājās.
Hosefina! Nelietojiet šādus izteicienus! — es dusmīgi aizrādīju.
Kāpēc ne? — viņa nevainīgi vaicāja. — Jūs arī tā runājat.
— Tas nav attaisnojums, — es bargi atbildēju.
— Bet kas šim teicieniņam vainas? — viņa irgājās. — Es zinu vēl citus .., sasodītais kretīns un …
Pietiek, pietiek, — es viņu nepacietīgi pārtraucu. — Ticu jau. Bet dieva dēļ tā nerunājiet, kad dzird jūsu māte, citādi viņa jums aizliegs vadīt manu mašīnu.
Ja darbā jāizmanto jaunu, skaistu sieviešu palīdzība, tam, izrādās, ir arī savas ēnas puses — es sevī nodomāju.
Ir jau tiesa, skaistules tev noburs pat putnu no zara, bet, kā redzams, viņas arī lieliski iegaumē īsākos piparotos anglosakšu lamu vārdus, ar kuriem reizēm esmu bijis spiests izlīdzēties dusmu brīžos.
Roku … roku! — Hosefina atkal iesaucās, un mēs šķērsojām ielu, atstādami aiz sevis satracinātu automašīnu jūkli, un apstājāmies pie aduanas drūmās fasādes.
Pēc trim stundām apdulluši, sāpošām kājām mēs at- kaMznacam uz ielas un krišus iekritām apvidus mašīna.
Kur tagad brauksim? — Hosefina gurdi jautāja.
Uz bāru, — es atteicu, — vienalga, uz kuru, gribu iedzert glāzi konjaka un dažas tabletes aspirīna.
Okei! — Hosefina atsaucās un iedarbināja motoru.
Rīt droši vien mums izdosies, — Mersedesa mundri teica, cenzdamās pacelt mūsu nošļukušo garastāvokli.
Klausieties, — es dzedri atbildēju, — no senjora Garsijas — lai svētīts viņa zilganais, skūtais smakrs un ar odekolonu slacītā pierei — bija tikpat daudz labuma, cik mironim no kompreses. Un jūs to zināt.
Nē, nē, Džerij! Garsija apsolīja mani rīt aizvest pie kāda augsti stāvoša aduanas ierēdņa.
Un kā to sauc? … Garsija?
Nē, tas ir kāds senjors Dante.
Cik piemērots vārds! Tikai cilvēks ar Dantes vārdu spēj palikt dzīvs šai Garsiju ellē.
Un jūs gandrīz visu sabojājāt, — Mersedesa pārmetoši piebilda, — vaicādams Garsijam, vai tas ir viņa tēva portrets. Jūs taču zinājāt, ka tas ir svētais Mārtiņš.
Nu jā, bet es jutu, ka jāpasaka kāda muļķība vai arī mana galva pārsprāgs kā ķirbis.
Hosefina apturēja apvidus mašīnu pie kāda bāra, un mēs, apsēdušies pie galdiņa ielas malā, drūmi klusēdami, sūcām savus dzērienus. Pamazām man izdevās atbrīvoties no dulnuma sajūtas, kāda mani vienmēr pārņēma aduanā, un es atkal spēju domāt par ko citu.
Vai varat man aizdot piecdesmit centus? — es ievaicājos Mersedesai. — Man jāpiezvana Marijai.
Kāpēc? — Mersedesa gribēja zināt.
Nu, ja jūs tas interesē — viņa apsolīja sameklēt kādu vietu, kur turēt tapiru. Uz viesnīcas jumta man to neatļauj.
Kas ir tapirs? — Hosefina ieinteresēta iejaucās.
Tas ir dzīvnieks, apmēram tik liels kā ponijs, ar garu degunu. Tapirs izskatās kā mazs, nepareizi izveidojies zilonītis.
Es nemaz nebrīnos, ka jums neļauj viņu turēt uz viesnīcas jumta, — Mersedesa piezīmēja.
Bet viņš jau vēl ir mazs… ne lielāks par cūku.
Te bus piecdesmit centi.
Es atradu telefonu, pārvarēju Argentīnas telefonu sistēmas grūtības un uzgriezu Marijas numuru.
Marij? Te Džerijs. Kā veicās ar tapiru?
Redziet, mani draugi izbraukuši, tā ka jūs nevarat tapiru vest pie viņiem. Bet māmiņa domā, ka viņu gluži labi varētu atvest pie mums un turēt dārzā.
Patiešām?
— Jā, tā viņa teica.
— Nu jā, bet vai viņa maz zina, kas ir tapirs?
Jā, es viņai pastāstīju, ka tapirs ir tāds mazs zvēriņš ar biezu spalvu.
Tas nu gan nav gluži precīzs zooloģisks apraksts. Ko viņa teiks, kad es pie jums ieradīšos ar kaut ko gandrīz pavisam kailu labas cūkas lielumā?
— Atvests ir atvests, — Marija loģiski secināja.
Es nopūtos.
Labs ir. Atvedīšu tapiru šovakar. Okei?
— Okei, un neaizmirstiet paķert līdzi tam mazliet ēdamā.
Es atgriezos pie Hosefinas un Mersedesas, kuras mani sagaidīja ar slēptu ziņkāri.
Nu, ko viņa teica? — Mersedesa beidzot iejautājās.
Šodien pulksten četros sākam operāciju «Tapirs».
Uz kurieni tad mēs viņu vedīsim?
Uz Marijas māju. Viņas māte atļāva tapiru turēt dārzā.
Dievs žēlīgais, ko vēl ne! — Mersedesa izbīlī iesaucās.
Kāpēc ne? — es vaicāju.
Tur viņu nevar vest, Džerij. Dārziņš ir ļoti mazs. Turklāt misis Rodrigesa ļoti mīl savas puķes.
Kāds tam sakars ar tapiru? Viņš būs piesiets. Galu galā kaut kur taču viņam jāpaliek, un pagaidām tā ir vienīgā iespēja.
Nu tad manis pēc vediet ar, — Mersedesa, apzinādamās savu taisnību, pašapmierināti sacīja, — bet vēlāk nesakiet, ka neesmu jūs brīdinājusil
Labi jau, labi. Tagad iesim pabrokastot, jo pulksten divos man jāpiebrauc pie Džekijas, jāuzzina par kuģa biļetēm atpakaļbraucienam. Pēc tam varam paņemt Klaudiju.
Kas tas Klaudijs tāds?
Tapirs. Es viņu tā iesaucu, jo ar savu garo, romiešu degunam līdzīgo purnu viņš atgādina vienu no senaj iem imperatoriem.
Klaudijs! — Hosefina ķiķināja. — Tas ir nāvīgi jocīgi.
Četros pēcpusdiena mes paņemam tapiru, kurš mazliet stīvējās pretī, un braucām uz Marijas māju; pa ceļam nopirkām garu suņa saiti un kaklasiksnu, piemērotu lielam angļu dogam.
Dārziņš, kā Mersedesa bija sacījusi, patiešām izrādījās ļoti mazs. Tā platība nepārsniedza piecdesmit reiz piecdesmit pēdas, īstenībā dārziņš bija tikai tāda kvadrātveida ieplaka, kuru no trim pusēm ieslēdza kaimiņmāju melnās sienas, bet no ceturtās — maza verandiņa ar divviru durvīm, kas veda uz Rodrigesu istabām. Apkārtējās augstās mājas dārziņu vērta krēslainu un mitru, tomēr misis Rodrigesa bija paveikusi brīnumu, iedēstīdama tajā tādas puķes un krūmus, kas vislabāk aug tieši noēnotās vietās.
Klaudiju, kas tagad nežēlīgi spārdījās, mēs iznesām cauri visai mājai pa verandas durvīm dārzā un tur piesējām saitē pie verandas kāpnītēm.
Ar savu romiešu snuķi Klaudijs atzinīgi paošņāja mitrās zemes un puķu smaržas, kas dvesmoja viņam pretī, un tad izgrūda dziļu, apmierinātu nopūtu. Es noliku viņam blakus bļodiņu ar ūdeni, veselu kaudzi sasmalcinātu dārzeņu un augļu un gāju projām. Marija apsolīja tūlīt no paša rīta piezvanīt man uz viesnīcu un pastāstīt, kā Klaudijs jūtas. To viņa arī tiešām izdarīja.
Džerij? Labrīt!
Labrīt! Kā klājas Klaudijam?
— Ziniet, labāk būtu, ja jūs atbrauktu, — viņa sacīja tā, it kā vēlētos sliktu vēsti pateikt pēc iespējas sau- dzīgāk.
Kāpēc? Kas noticis? Vai viņš saslimis? — es satraukts taujāju.
Ak nē! Slims viņš nav, — Marija svešādā balsī turpināja. — Bet naktī viņš pārrāva saiti, un, kad mēs viņu atradām, viņš jau bija apēdis pusi māmiņas begoniju. Es Klaudiju ieslodzīju ogļu pagrabā, bet māmiņa augšā guļamistabā mokās ar galvas sāpēm. Labi būtu, ja jūs atbrauktu un paņemtu līdzi jaunu saiti.
Nolādējis visus dzīvniekus un jo sevišķi tapirus, es ielēcu taksometrā un drāzos uz Marijas māju, ceļā apstādamies, lai nopirktu četrpadsmit podiņus pašu skaistāko begoniju, kādas vien bija dabūjamas.
Klaudiju es atradu ogļu putekļiem klātu domīgi zelējam kādu lapu. Es viņu krietni sabāru, piestiprināju viņam jauno, stipro saiti (pietiekami izturīgu, lai noturētu dinozauru), uzrakstīju misis Rodrigesai dažus atvainošanās vārdus un, saņēmis no Marijas solījumu tūlīt sazināties ar mani, ja rastos jauni sarežģījumi, aizgāju.
Otrā rītā viņa man atkal piezvanīja.
Džerij? Labrīt!
Labrīt! Viss kārtībā?
Nē, — Marija drūmi sacīja, — viņš atkal izdarīja to pašu. Nu māmiņai vairs nav nevienas begonijas, un viss dārzs izskatās tā, it kā tajā būtu strādājis buldozers. Man liekas, viņam vajadzīga ķēde.
Ak vai, — es nostenējos, — aduana un šis sasodītais tapirs mani novedīs tiktāl, ka es sākšu aiz bēdām dzert. Nu labi, atbraukšu un atvedīšu ķēdi.
Un vēlreiz es ierados Rodrigesu mājā, paņēmis līdzi ķēdi, ar kuru varētu noenkurot okeāna laineri «Queen Mary», un lielu daudzumu puķpodu. Klaudijs bija sajūsmā par ķēdi. Viņš to kodīja un zelēja, jo tai bija patīkama garša, bet vēl vairāk viņam patika tās varenā, skanīgā graboņa, kad papurināja galvu; šis troksnis vedināja domāt, ka Rodrigesu dārzā darbojas metāl- lietuve.
Es manījos projām, iekams misis Rodrigesa pagūst nonākt lejā, lai noskaidrotu trokšņa cēloni.
No rīta Marija man atkal piezvanīja.
«— Džerij? Labrīt!
Labrīt! — es atsaucos, un man bija spēcīga priekšnojauta, ka šis rīts nekāds labais vis nebūs.
Man ļoti žēl, bet māmiņa saka, ka Klaudijs jāved prom, — Marija paziņoja.
Ko viņš šoreiz izdarīja? — es izmisis vaicāju.
«— Ziniet, — Marija iesāka ar tikko jaušamu humora pieskaņu balsī, — māmiņa vakar rīkoja viesības. Tikko bijām apsēdušies pie galda, dārzā izcēlās briesmīgs troksnis. Klaudijam bija izdevies atraut ķēdi no kāpņu margām, es pat nevaru iedomāties, kā tas bija iespējams. Lai nu kā, bet, pirms mēs paguvām kaut ko pasākt, Klaudijs iebruka pa verandas durvīm istabā, vilkdams aiz sevis ķēdi.
Vai dieniņ! — es pārbijies iesaucos.
Jā, jā, — Marija turpināja, mulsi iesmiedamās, — tas bija tik jocīgi. Viesi izbailēs pielēca kājās un spruka uz visām pusēm, bet Klaudijs kā spoks, žvadzinādams ķēdi, skrēja apkārt galdam. Tad, nobijies no visa šī trokšņa, viņš kaut ko izdarīja… nu, jūs jau saprotat… «izdekorēja» grīdu.
Ak debess! — es ievaidējos, jo zināju, kā Klaudijs spēj «izdekorēt».
Tā māmiņas viesības izjuka, un viņa lūdza ar jums parunāt, vai tapiru nevarētu vest prom. Viņa domā, ka Klaudijs dārzā nejūtoties labi un vispār viņš neesot simpātisks dzīvnieks.
Vai jūsu māte pašlaik ir augšā guļamistabā un viņai sāp galva?
Man gan liekas, šoreiz būs ne tikai galvas sāpes vien, — Marija gudri piezīmēja.
Okei, — es izdvesu, — vedīšu viņu prom. Gan es kaut ko izdomāšu.
Sī neizdošanās, kā izrādījās, tomēr bija pēdējā mūsu neveiksmju virknē, jo piepeši viss nokārtojās. Muita man izsniedza atpakaļ konfiscēto inventāru, un, kas vēl svarīgāk, es negaidot atradu mājokli ne tikai Klaudijam, bet arī pārējiem dzīvniekiem; Buenosairesas nomalē mums atvēlēja mazu mājiņu, kur uz laiku ievietot manu dzīvnieku kolekciju.
Sīs problēmas — vismaz pagaidām — nu bija laimīgi atrisinātas; tagad mēs ņēmām rokā kartes, lai izstrādātu maršrutu ceļojumam uz dienvidiem — uz Patago- nijas piekrasti, kur ledainajos ūdeņos plunčājas kotiki un jūras ziloņi.
Sākumā viss šķita pavisam vienkārši. Marija dabūja savā darbavietā atvaļinājumu, un tika nospriests, ka viņa dosies mums līdzi kā tulks.
Ceļojuma maršruts bija sīki izstrādāts, cik nu vispār tas iespējams cilvēkiem, kuri paši nekad nav apmeklējuši šīs vietas. Nepieciešamais inventārs tika vairākkārt pārbaudīts un rūpīgi iesaiņots. Pēc bezcerībā un garlaicībā nodzīvotajām nedējām še, Buenosairesā, mēs beidzot sajutāmies kā ceļotāji.
Mūsu pēdējā kara padomē (to noturējām mazajā stūra kafejnīcā) Marija nāca klajā ar kādu ierosinājumu, kas viņu acīmredzot bija nodarbinājis jau ilgāku laiku.
Džerij, es domāju, mums derētu kāds, kas labi pārzina ceļus, — viņa sacīja, tiesādama lielu rausi, kurā bija iecepta sevišķi liela vērša mēle, — uzkoda, ko Argentīnā dēvē par sviestmaizi.
Kādēļ? — es jautāju. — Mums taču ir kartes.
—<> Jā, bet jūs nekad neesat braucis pa Patagonijas ceļiem, un tie ir tādi kā nekur citur pasaulē.
Kādi tad? — es painteresējos.
Slikti, — Marija atteica, viņa nemēdza velti tērēt vārdus.
Marijai taisnība, — Džekija sacīja. — Par šiem ceļiem visi stāsta briesmu lietas.
Mana dārgā, tu labi zini un ari es zinu, ka šādas briesmu lietas par ceļiem, moskītiem vai mežonīgām ciltīm stāsta vienmēr un it visur, kurp vien tu gribētu doties, un parasti tie ir tukši izdomājumi.
Tomēr man šķiet — Marijas priekšlikums nav peļams. Ja mēs varētu sameklēt kādu cilvēku, kas pazīst ceļus un būtu ar mieru aizvest mūs turp, tad vismaz zinātu, kas mūs gaida atpakaļceļā.
Bet mums nav tāda cilvēka, — es aizkaitināts atbildēju. — Rafaels ir koledžā, Karloss atrodas ziemeļos, Braiens mācās …
Mums ir Dikijs, — Marija sacīja.
Es nesapratnē raudzījos viņā.
Kas tas par Dikiju? — es beidzot iejautājos.
Mans draugs, — viņa jautri sacīja, — viņš ļoti labi vada mašīnu, pazīst Patagoniju un vispār ir patīkams cilvēks. Dikijs bieži piedalās medību ekspedīcijās un radis daudz ko paciest.
Vai ar vārdu «paciest» jāsaprot grūtības, vai arī tas ir netiešs mājiens, ka mūsu sabiedrība varētu aizvainot viņa maigo raksturu?
Beidz savas asprātības! — Džekija norāja. — Ma- rij, vai šis puisis būtu ar mieru braukt mums līdzi?.
Nu, protams, —> Marija atsaucās. — Viņš teica, ka ļoti gribētu.
Labi, — Džekija sacīja, — kad viņš varētu ar mums tikties?
Es viņam piekodināju, lai viņš būtu apmēram pēc desmit minūtēm šeit, — Marija paskaidroja. — Domāju, ka Džerijs gribēs viņu redzēt, jo var taču gadīties, ka viņš jums nepatīk.
Es pārsteigts lūkojos uz abām sievietēm.
Vai tā nav laba ideja? — Džekija jautāja.
Jūs gribat dzirdēt manas domas? — es savukārt vaicāju. — Man šķiet — jūs jau visu esat norunājušas.
Es domāju — Dikijs jums patiks… — Marija iesāka, un tai pašā brīdī Dikijs ienāca.
Pirmajā mirklī es nospriedu, ka Dikijs man nepavisam nepatīk. Viņš neizskatījās pēc tāda, kuram kādreiz būtu nācies kaut ko paciest, un es šaubījos, vai viņš vispār spējīgs ciest.
Dikijs bija izmeklēti labi ģērbies, pārāk izmeklēti. Viņam bija apaļa, tukla seja, acis kā pogas, virslūpu greznoja paplānas ūsiņas kā brūna naktstauriņa spārni, bet tumšie mati bija tik rūpīgi ieziesti un pieglausti, ka izskatījās kā uzgleznoti.
Dikijs de Sola, — Marija mazliet satraukta iepazīstināja.
Dikijs man uzsmaidīja, un šis smaids pārvērta viņa seju.
—- Vai Marija jums jau stāstīja? — viņš vaicāja, rūpīgi ar mutautiņu noslaucīdams krēslu un tikai tad apsēzdamies pie galda. — Ar lielāko prieku es brauktu jums līdzi, ja vien jūs to vēlētos. Ar lielāko prieku dotos uz Patagoniju, kuru es ļoti mīlu.
Es sāku pret viņu iesilt.
— Ja es jums nederu, varu nebraukt, tomēr ieteicu manu priekšlikumu pie'ņemt, jo es pazīstu ceļus. Vai jums ir karte? A, tas labi, un tagad atļaujiet jums šo to paskaidrot.
Abi kopā mēs noliecāmies pār karti, un pēc pusstundas Dikijs bija pilnīgi iekarojis manu sirdi. Viņš ne tikai lieliski pārzināja apvidu, kuram mums jādodas caur, — man iepatikās arī viņa īpatnējā lauzītā angļu valoda, personības šarms un nepārspējamais humors.
Labi, — es sacīju, salocīdams kartes, —> ja jūs varētu atlicināt laiku, mēs ļoti priecātos.
Graujoši! — Dikijs iesaucās, pastiepdams man pretī roku.
Ar šo mazliet nepiedienīgo izsaucienu darījums bija noslēgts.