Patagonijas līdzenumi ir bezgalīgi, jo iie grūti pārejami un tāpēc maz izpētīti; šodien iie šķiet tādi paši kā sensenos laikos un droši vien tādi saglabāsies ari tālā nākotnē. Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «BJgls»
Ceļojumu uz dienvidiem mēs uzsākām pienaini blāvā ausmā, kas solīja brīnišķīgu dienu. Ielas bija tukšas un skanīgas, rasoto parku un skvēru malās pacēlās ziedu kupenas — veselas kaudzes zilu, dzeltenu un rožainu ziedlapiņu, nobirušas no palo borracho un jakarandas kokiem.
Priekšpilsētā iegriezušies kādā sānielā, ieraudzījām kopš izbraukšanas pirmo rosību — bariņš ielas tīrītāju izpildīja savu rīta baletu. Tas bija tik neparasts skats, ka mēs labu brīdi lēnā gaitā braucām viņiem nopakaļus, lai pavērotu.
Pa ielas vidu ar pieci kilometri ātrumu stundā dārdēdama brauca mēslu mašīna, tās pakaļgalā līdz ceļiem atkritumos stāvēja mēslu savācējs. Četri vīri kā vilki rikšoja mašīnai līdzās, brīžiem pazuzdami kādos tumšos vārtos, lai atkal parādītos ar pilniem atkritumu spaiņiem uz pleciem. Viņi joņoja blakus mašīnai un katrs bez pūlēm pasvieda gaisā savu pilno spaini, bet vīrs, kas stāvēja uz vezuma, to saķēra, iztukšoja un aizmeta atpakaļ, visu paveikdams ar vienu pašu plūstošu kustību. Darba veikšanai nepieciešamais laiks te bija aprēķināts līdz pēdējam sīkumam: mirklī, kad tukšais atkritumu spainis traucās lejā, pilnais jau lidoja augšup. Pusceļā abi spaiņi pašāvās viens otram garām un pilnais tika saķerts un iztukšots. Dažubrīd gaisā vienlaicīgi atradās četri spaiņi. Darbs norisa klusu ciešot un neticamā ātrumā.
Pilsēta, kas tikko modās, drīz vien palika mums aiz
muguras; mēs braucām pa klaju lauku, ko zeltīja uzlecošā saule. Agrais rīts bija vēss, un Dikijs, to paredzēdams, bija silti saģērbies. Viņš bija apvilcis garu tvīda mēteli un baltus cimdus, tumšās, mīlīgās acis un labi koptās «tauriņa» ūsas lūkojās ārā no jocīgas briežu mednieka cepures apakšas, kuru, kā viņš pats paskaidroja, valkājot, «lai ausis vienmēr būtu siltas».
Sofija un Marija sakņupušas tupēja mašīnas pakaļgalā uz mantu kalna, kuru lielākā daļa, kā viņas apgalvoja, esot iepakotas kastēs ar asām kā naži malām. Džekija un es sēdējām priekšējā sēdeklī blakus Dikijam, uz ceļiem mums bija izklāta karte, un mēs, noliekušies pār to, pūlējāmies nospraust maršrutu.
Dažām apdzīvotām vietām, kurām vajadzēja braukt cauri, bija nepārspējami nosaukumi: Caskomusa, Do- loresa, Nekočea, Tres Arroijosa un vēl citi līdzīgi vārdi, kurus izrunāt bija tīrais baudījums. Mūsu ceļš Veda cauri diviem ciemiem, kas atradās dažu jūdžu attālumā viens no otra un saucās «Mirušais Kristietis» un «Bagātais Indiānis». Marija paskaidroja, kā šie dīvainie nosaukumi radušies: indiānis kļuvis bagāts tāpēc, ka nonāvējis kristieti un nozadzis viņa naudu; lai cik interesants šāds izskaidrojums, manuprāt, tas tomēr nevarēja būt īstais.
Divas dienas mēs traucāmies pa tipisku pampu apvidu — zeltainu līdzenumu, kur līdz ceļiem zālē ganījās lopi; retumis pazibēja eikaliptu puduri, to bālie stumbri
ar atlupušo mizu Izskatījās kā lepras slimnieka locekļi; mazas, glītas estansijas balti vizēja lielu ombu koku ēnā, drūmās zarotnes balstīja masīvi, bemberaini stumbri.
Kārtīgos žogus, kas stiepās gar ceļu, vietumis bieza kārtā nosedza vīteņaugi, kuros karājās zilganbāli ziedi apakštases lielumā, un katrs trešais ceturtais žoga stabs auklēja dīvaino, futbolbumbai līdzīgo mūrniekputna ligzdu.
Tā bija krāšņa, ziedoša, savā vienveidīgajā košumā gandrīz apnicīga ainava.
Trešajā dienā pret vakaru mēs nomaldījāmies; nobraukuši ceļa malā, atkal noliecāmies pār kartēm un dedzīgi strīdējāmies.
Mūsu tuvākais ceļamērķis bija kāda pilsēta ar nosaukumu Karmen de Patagonesa, tā atradās Rionegro ziemeļu krastā. Es ļoti vēlējos pārnakšņot šai pilsētā, jo Karmen de Patagonesā savā ceļojumā ar kuģi «Bīgls» kādu laiku bija uzturējies Darvins; es gribēju redzēt, kādas pārmaiņas pilsēta piedzīvojusi simt gadu laikā.
Un tā, par spīti pārējo ekspedīcijas dalībnieku protestiem, kurii gribēja apmesties pirmajā piemērotajā miteklī, kas gadītos ceļā, mēs braucām tālāk. Tomēr izrādījās, ka Karmen de Patagonesa bija vienīgā iespējamā nakšņošanas vieta, jo ceļā negadījās neviena māja; beidzot ieraudzījām sev priekšā blāzmojam sīku bālas gaismas kūlīti. Pēc desmit minūtēm mūsu apvidus mašīna jau piesardzīgi brauca pa Karmen de Patago- nesas bruģētajām ielām, uz kurām laternas meta nespodras, trīcošas gaismas strēles.
Pulkstenis rādīja otro rīta stundu; ik māja vienaldzīgi vērās mums pretī ar cieši aizslēģotiem logiem. Vājas cerības, ka izdosies sastapt kādu cilvēku, kurš varētu pateikt, kur atrodas viesnīca, bet mums tas bija vajadzīgs, jo visas mājas abās ielas pusēs izskatījās pilnīgi vienādas, tā ka nebija iespējams atšķirt viesnīcu no privātas dzīvojamās ēkas.
Mēs apstājāmies pilsētas centra laukumā un noguruši un aizkaitināti spriedām, ko darīt, kad negaidot zem vienas no ielas laternām parādījās glābējs eņģelis liela, slaidi noauguša polismeņa izskatā; viņš bija ģērbies tīrā, kārtīgā uniformā ar spožu siksnu un spodros
zābakos. Polismenis mūs pieklājīgi sveicināja, paklanījās pret sieviešu dzimumu un ar vecmodīgu galantumu norādīja uz kādu sānielu, kur, viņš apgalvoja, mēs atradīšot viesnīcu.
Mēs piebraucām pie lielas, drūmas mājas ar cieši aizslēģotiem logiem un tik masīvām durvīm, kādas piederētos katedrālei. Skaļi padauzījuši pa varenajām, nodeldētajām durvīm, sākām pacietīgi gaidīt. Pagāja desmit minūtes, joprojām vēl neviens neatsaucās, tad Dikijs metās uz durvīm ar tādu sparu, ka šim triecienam, ja vien tas būtu izdevies, vajadzēja atmodināt pat mirušos. Bet, tikko viņš iegāzās durvīs, tās neizprotamā kārtā piepeši atsprāga vaļā un pavēra skatienam garu, vāji apgaismotu gaiteni ar durvīm katrā pusē un marmora kāpnēm, kas veda uz augšējiem stāviem.
Līdz nāvei nogurušiem un briesmīgi izsalkušiem mums nebija vēlēšanās cienīt citu cilvēku īpašuma tiesības, un mēs kā iekarotāja armija iesoļojām viesnīcas skanīgajā vestibilā. Tur mēs stāvējām un saucām «hallo!», līdz visa viesnīca drebēja no mūsu kliedzieniem, bet atbildes nebija.
Zini ko, Džerij, var taču gadīties, ka viņi visi ir miruši, — Dikijs nopietni teica.
Pieņemsim, ka tā, bet tādā gadījumā ieteicu izklīst un pašiem uz savu roku sameklēt guļvietas, — es atbildēju.
Mēs uzkāpām augšā pa marmora kāpnēm un, pavēruši pēc kārtas visas durvis, atradām trīs guļamistabas ar uzklātām gultām. Guļvietas mums nu bija, tagad abi ar Dikiju kāpām atkal lejā, lai izpētītu, vai viesnīcā ir arī kādas labierīcības. Pirmās durvis, ko šajos meklējumos atrāvām vaļā, ieveda mūs pustumšā guļamistabā, kurā stāvēja milzīga divguļamā gulta ar senlaicīgu baldahīnu. Pirms vēl paguvām izbēgt ārā gaitenī, no segu apakšas kā valis no dzelmes iznira kāds milzīgs stāvs un gāzelēdamies nāca mums pretī. Tā bija kolosālu apmēru sieviete vaļīgā flaneļa naktskreklā; viņa droši vien svēra savus piecpadsmit stounus [3] . Sieviete iznāca gaitenī, blisinādama acis, ģērbdama mugurā plīvojošu, spilgti zaļu kimono ar lielām rozā rozēm, un efekts bija pārsteidzošs: es neviļus iedomājos, ka viens no Celsi
puķu izstādes viseksotiskāko rožu klāstiem piepeši uzsācis patstāvīgu dzīvi. Pār sievietes kuplajām krūtīm izplūda divas garas sirmu matu šķieznas; apvilkusi ki- mono, viņa tās veikli pārmeta pār pleciem un veltīja mums labsirdīgu, miegainu smaidu.
Buenas noch.es, [4] —- viņa pieklājīgi sveicināja.
Buenas noches, senora, —< mēs atbildējām ne mazāk pieklājīgi šai agrajā rīta stundā.
i Hablo con la patrona? [5] — dikijs apjautājās.
— Si, si, sehor, — viņa atteica, plati smaidīdama, — i que queres? [6]
Dikijs atvainojās par neparasto apmeklējumu, bet
viesnīcas saimniece tikai atmeta ar roku. Vai būtu iespējams, Dikijs gribēja zināt, dabūt kafiju un sviestmaizes. Kālab ne — saimniece atsaucās. Bez tam, Dikijs skaidroja, mums steidzīgi jātiek tualetes istabā, vai viņa būtu tik laipna mūs uz turieni aizvest. Labsirdīgi smiedamās un jokodamās, viņa mūs pavadīja uz kādu mazu ar flīzēm izliktu telpu, parādīja, kā jālieto skalojamā ierīce, un, mīlīgi pļāpādama, pagaidīja, kamēr mēs ar Dikiju sakārtojāmies.
Tad tusnīdama un gorīdamās viesnīcniece atgriezās virtuvē un sagatavoja mums veselu kalnu sviestmaižu un kannu kūpošas kafijas. Pārliecinājusies, ka mums ir viss, ko vēlamies, un viņas palīdzība vairs nav vajadzīga, saimniece aizlīgoja atpakaļ uz gultu.
No rīta pabrokastojuši uz ātru roku apbraukājām pilsētu. Man palika iespaids, ka, atskaitot elektrifikāciju, kopš Darvina laika pilsēta ļoti maz mainījusies; mēs to atstājām un braucām no kalna lejā uz plato dzelzs tiltu, kas uzcelts pār Rionegro sarkanbrūnajiem ūdeņiem. Mašīna aizrībināja pāri tiltam, mēs atstājām Buenosairesas provinci un iebraucām Cuvutas provincē, bijām šķērsojuši tikai vienu upi, bet negaidot atradāmies gluži citā pasaulē.
Pazudušas bija sulīgi zaļās pampas, to vietā abpus putekļainā ceļa, cik tālu sniedza acs, pletās tuksnesīgs, vienmuļš līdzenums, klāts pelēkzaļiem brikšņiem — ap trīs pēdas augstiem krūmiem, kas bija sētin nosēti asiem, durstīgiem dzelkšņiem. Sausajā briksnājā, šķiet, nebija nekādas dzīvības, jo apstājušies nedzirdējām ne putnu dziesmas, ne kukaiņu sanoņu, šajā vienkrāsainajā, marsiāniskajā ainavā vienīgi vējš maigi zuzēja dzelkšņainajos krūmos, nekas tur arī nekustējās, izņemot mūs pašus un milzīgo putekļu grīsti, kas vērpās aiz mašīnas.
Braukt pa šo apvidu bija ārkārtīgi grūti un nogurdinoši. Mūsu priekšā taisnā virzienā līdz pat apvārsnim stiepās nelīdzens, dziļām grambām izvagots ceļš, un pēc pāris stundām šīs ainavas vienmuļīgums bija mūs tiktāl notrulinājis, ka uzmācās miegs, no kura mūs pamodināja griezīga riteņu čirkstoņa, mašīnai ietriecoties lūstošajos brikšņos.
Vakarā pirms iebraukšanas Deseado pilsētā kādā ceļa posmā, kuru lietus bija atmiekšķējis un virskārtu pārvērtis par kaut ko līdzīgu biezai līmei, mums gadījās ķibele. Dikijam, kurš ilgu laiku bija vadījis mašīnu, piepeši sāka miegaini klanīties galva, un, pirms kāds no mums iespēja ko glābt, mašīna, nerimtīgi buksēdama, ar visu piekabi jau bija pamatīgi iestigusi ceļmalas dubļos.
Negribīgi kāpām ārā no mašīnas, tūlīt mūs sagrāba salts vakara vējš, un blāvajā rieta gaismā bija jāķeras pie darba, lai atāķētu piekabi un pēc tam to un mašīnu katru atsevišķi izstumtu sausumā.
To paveikuši, no aukstuma stingstošām rokām un kājām visi pieci ietrausāmies atpakaļ mašīnā un vērojām saulrietu, no rokas rokā laizdami pudeli skotu viskija, kas man allaž glabājās līdzīgam gadījumam.
Ceļa abās pusēs tumšs un līdzens pletās nepārskatāms briksnājs, un bija tāda sajūta, it kā mēs atrastos milzīga šķīvja pašā centrā.
Saulei rietot, debesīs ielija zaļa gaisma, tad tās negaidot izbālēja un kļuva zilganpalsas. Rietumu pamalē piepeši satumsa lēverainu mākoņu gūzma, mākoņu malas iekvēlojās liesmainā sārtumā, un tagad tie atgādināja milzīgu armādu spāniešu galjonu, kuras, debesīs izcīnīdamas niknu jūras kauju, peldēja cita citai pretī, bet lielgabalu uguns žilbinošā gaisma to siluetus vērta melnus. Saulei slīdot arvien zemāk un zemāk, mākoņu melnumā izšāvās pelēki raibumi — un debesīs aiz tiem ievilkās zaļas, zilas un maigi sārtas svītras. Pēkšņi mūsu galjonu flote nozuda un tās vietā iznira skaists arhipelāgs, salas bija izkaisītas pa visu debess plašumu — mierīgu saulrieta iekrāsotu jūru. Ilūzija bija pilnīga: klinšainajā, robotajā krastu līnijā skaidri izdalījās mazi, baltu putu ieskauti līcīši, dažuviet vīdēja garš, balts liedags, pie ieejas līcī — drošā patvērumā — mākoņu veidotas bīstamas klintis, uz salām dīvainas formas kalni, klāti ar retu, naksnīgi tumšu mežu, kas atgādināja sadriskātu kažoku.
Mēs sēdējām automašīnā, viskija sasildīti, un sajūsmināti pētījām šī arhipelāga ģeogrāfiju. Katrs izvēlējāmies sev tīkamāko salu, kur pavadīt atvaļinājumu, un apspriedām, kādām ērtībām jābūt salas viesnīcā.
— Man nepieciešama ļoti liela un ļoti dziļa vanna, — Marija teica.
Bet man — tikai patīkama, silta duša un ērts, mīksts atpūtas krēsls, — Sofija sacīja.
Man vienīgi gulta, — Džekija atsaucās, — liela gulta ar pēli.
Es vēlos bāru, kur var dabūt dzērienus ar īstu ledu, — es sapņaini piebildu.
Dikijs brīdi klusēja. Tad viņš paraudzījās lejup uz saviem zābakiem, kas bija aplipuši ar biezu, sakaltušu dubļu kārtu.
Man būtu vajadzīgs cilvēks, kas notīra apavus, — viņš cietā balsī paziņoja.
Jāšaubās gan, vai mēs Deseado no visa tā kaut ko dabūsim, — es drūmi prātoju, — bet tagad piespiedīsim, lai tiekam tur ātrāk.
Kad mēs otrā rītā desmitos iebraucām Deseado pilsētā, tūlīt kļuva skaidrs, ka uz tādu greznību kā gultas ar pēļiem, dzērieni ar ledu vai pat zābaku tīrītājs nav ko cerēt. Nekad vēl nebiju redzējis otru tik nožēlojamu, tādu kā pamestu pilsētu. Ielas atgādināja sliktās kovboju filmās redzētās dekorācijas, un radās iespaids, ka visi Deseado iedzīvotāji (pēc ceļveža ziņām — divi tūkstoši) piepeši būtu sakravājuši savas mantas un iz- vākušies, pamezdami pilsētu aso vēju un saules svelmes varā.
Tukšajās, nelīdzenajās ielās starp aizslēģotajām mājām lāgiem uzbrāzmoja vējš, saceldams gurdenus putekļu stabus, kas, mirkli virpuļojuši, sabruka un gausi nosēdās zemē.
Kad, lēni braukdami, bijām nokļuvuši tur, kur, pēc n/ūsu domām, vajadzēja būt pilsētas centram, redzējām vienīgi kādu suni, kas mundri rikšoja savu ceļu, un ielas vidū aptupušos bērnu, kurš šķita iegrimis kādā noslēpumainā rotaļā. Bet tad, nogriezušies ap stūri, pārsteigti ieraudzījām jātnieku, kas lēni klidzināja pa ielu uz priekšu; viņa izskats bija tik nožēlojams, it kā viņš vienīgais būtu palicis dzīvs pēc briesmīgas katastrofas.
Kad apturējām mašīnu, jātnieks pievilka pavadu un mūs pieklājīgi sveicināja, tad, tuvāk par mums nepainteresējies, parādīja ceļu uz abām pilsētas viesnīcām.
Izrādījās, ka tās atrodas vienotrai pretī un no ārpuses ir vienādi nepievilcīgas; pametuši gaisā naudas gabalu, izšķīrāmies, kurā iet iekšā.
Viesnīcas bārā mēs sastapām tās īpašnieku. Viņš Izskatījās tā, it kā nupat būtu pārcietis smagu zaudējumu, negribīgi atbildēja, ka istabas esot gan, un aizveda mūs pa šauriem gaiteņiem uz trim mazām, netīrām istabelēm.
Dikijs, atgrūdis pakausī savu mednieka cepuri, stāvēja istabas vidū un vilka nost baltos cimdus, klīrīgā izsmalcinātībā blenzdams uz izgulēto gultu un netīri pelēko veļu.
Vai zināt, Džerij, — viņš nopietni teica, — tā ir pati draņķīgākā viesnīca, kādu vien var vēlēties.
Ceru, jūs nevēlēsieties vēl ko draņķīgāku, — es atteicu.
Pēc brīža mēs atgriezāmies bārā, lai kaut ko iedzertu un sagaidītu kapteini Hiri, par kuru mums bija stāstīts, ka viņš labi pazīstot Puerto Deseado pingvīnu koloniju.
Mēs apsēdāmies pie galdiņa un sūcām dzērienus, ar interesi vērodami pārējos bāra apmeklētājus. Tie pa lielākai daļai bija ļoti veci vīri garām, nokarenām ūsām, viņu brūnās sejas bija vēju ārdētas un grumbu izvagotas. Viņi sēdēja nelielos pulciņos, it kā būtu šai netīrajā bārā ieradušies tikai tāpēc, lai nosistu laiku, un, noliekušies pār mazām konjaka vai vīna glāzītēm, stīvi blenza tajās, gaidīdami, kad beidzot nostās vējš, zinādami, ka tas nenostās.
Dikijs, galanti smēķēdams cigareti, apskatīja apkvēpušās sienas, noputējušo pudeļu rindas un piemīdīto grīdu, uz kuras bija vismaz divdesmit gadu veca netīrumu kārta.
Tas tik ir bārs! — viņš man sacīja.
— Ne pārāk omulīgs, ko?
Vecs-… tas izskatās ļoti vecs, — Dikijs turpināja,- raudzīdamies apkārt. — Zināt, Džerij, bārs ir tik vecs, ka, jādomā, pat mušām te jau uzaugušas bārdas.
Piepeši atvērās durvis, telpā ievirmoja auksta gaisa plūsma, vecie vīri pavērsa augšup trulos reptiļu skatienus — ienāca kapteinis Hiri. Tas bija liela auguma plecīgs vīrs gaišiem matiem, glītu, diezgan pareizi veidotu seju un tik izteiksmīgām, zilām acīm, kādas es nekad nebiju redzējis. Nosaucis savu vārdu, sasveicinājies viņš apsēdās pie mūsu galda, bērnišķīgi laipnās acis raudzījās uz mums tik jautri, ka acumirklī izzuda nospiedošā atmosfēra, kas valdīja bārā, un mēs jutām,
ka atgriežas prieks un enerģija. Vispirms mazliet iedzērām, tad kapteinis Hiri sadabūja lielu karšu rulli, izklāja kartes uz galda, un mēs sākām tās pētīt.
Pingvīni, kapteinis sacīja, domīgi vilkdams ar pirkstu pa karti. »— Te, lūk, ir vislabākā kolonija… pati labakā un lielākā, bet man šķiet, ka tas nu gan jums būs mazliet par tālu, vai ne?
Tā patālāk ir, — es piekritu. — Mēs negribētu doties tik tālu uz dienvidiem. Tas prasītu pārāk daudz laika. Cerēju, ka mēs atradīsim kādu koloniju Deseado tuvumā.
Tāda kolonija ir, — kapteinis sacīja, kā burvis jaukdams kartes, un izvilka vienu no kaudzes. — Lūk, skatieties šeit, šajā punktā… tas būs apmēram četru stundu braucienā no Deseado… visgarām līča piekrastei.
Lieliski! — es priecīgi iesaucos. — Tas ir īstais attālums.
Par vienu gan neesmu pilnīgi drošs, — kapteinis turpināja, pievērsdams man norūpējušos zilo acu skatienu. — Vai tur būs diezgan putnu jūsu vajadzībām… nu, fotografēšanai.
Jā, jā, — es domīgi sacīju, — man vajag krietni daudz. Cik pingvīnu ir šajā kolonijā?
Aptuveni rēķinot, kāds miljons būs, — kapteinis Hiri atbildēja. — Pietiks?
Es lūkojos viņā vaļēju muti. Nē, šis vīrs nejokoja. Viņš nudien domāja, ka miljons pingvīnu man būs par maz!
Liekas — ar miljonu pietiks, — es teicu. — Tādā pulkā ceru atrast dažus fotogēniskus eksemplārus. Sakiet — vai viņi visi ir vienuviet vai izkaisīti?
Liekas — apmēram puse vai trīs ceturtdaļas koncentrētas šeit, — viņš sacīja, bakstīdams ar pirkstu kartē. — Pārējie izkaisīti gar visu piekrasti, lūk, šeit.
Tas nu būtu lieliski. Bet vai tur var ierīkot nometni?
Ak tā! — kapteinis Hiri atsaucās. — Tas nav tik vienkārši. Bet, pag, te ir mana drauga senjora Uiči estansija. Pašlaik viņš tur neuzturas. Bet, ja mēs pie viņa aizietu un aprunātos, var gadīties, ka viņš atļaus jums apmesties savā estansijā. Redziet, tas ir apmēram
divi kilometri no galvenās kolonijas, tā jums būtu laba apmešanās vieta.
— Tā būtu brīnišķīga vieta! — es sajūsmināts izsau-
cos. —, Kad mēs varam satikties ar senjoru Uiči?
Kapteinis ielūkojās rokas pulkstenī un aplēsa laiku,
— Ja vēlaties, varam iet pie viņa tūlīt, — Hiri teica.
— Labi! — es atbildēju un iztukšoju glāzi. — Iesim!
Uiči māja atradās Deseado nomalē, un pats Uiči, kad
kapteinis Hiri bija mūs iepazīstinājis, man tūlīt iepati-
kās. Viņš bija maza auguma, drukns, ar vēja nobrūni-
nātu seju, ļoti melniem matiem, biezām, melnām uz acīm un tādām pašām ūsām, acis tumšbrūnas, jautras un labsirdīgas, ar sīkām krunciņām kaktiņos. Uiči kustības un runa pauda mieru un nosvērtību, kas iedvesa
uzticēšanos. Viņš stāvēja klusēdams, kamēr Hiri skaidroja mūsu vajadzību, un brīžiem it kā vērtēdams paraudzījās manī. Tad viņš šo to pajautāja un beidzot, man par bezgalīgu atvieglojumu, pastiepa pretī roku un vēlīgi pasmaidīja.
Senjors Uiči atļauj jums apmesties viņa estan- sijā, — Hiri sacīja, — un viņš pats jūs uz turieni pavadīs, lai parādītu labākās pingvīnu vietas.
Tiešām laipni no senjora Uiči… esam viņam ļoti pateicīgi, — es bildu. — Vai mēs varētu doties ceļā rīt pēcpusdienā, kad būšu aizvadījis uz lidmašīnu savu draugu?
Si, si, i como no?1 — Uiči atbildēja, kad viņam pārtulkoja. Mēs vienojāmies satikties nākamajā dienā pēc otrajām brokastīm, pēc tam kad būšu pavadījis Dikiju uz lidmašīnu, kas viņu nogādās Buenosairesā.
Tovakar visi kopā sēdējām mūsu viesnīcas nožēlojamā bārā pie dzērienu glāzēm un ar skumjām domājām par to, ka nākamajā dienā Dikijs mūs atstās. Viņš patiešām izrādījās interesants, jautrs ceļabiedrs, kas bez kurnēšanas bija pacietis visas neērtības un visā brauciena laikā centies uzturēt mums možu garastāvokli gan ar jokiem, asprātīgām replikām, gan ar jautrajām argentīniešu dziesmiņām. Mēs zinājām, ka mums viņa pietrūks, un arī viņš pats izskatījās bēdīgs, ka spiests mūs atstāt tieši tad, kad ceļojums sāk kļūt interesants.
Negaidītā joie de vivre [7] uzplūdā viesnīcnieks bija ieslēdzis mazu radiouztvērēju, kas ar gudru ziņu bija novietots uz plaukta starp divām konjaka pudelēm. Radio skaļi gaudoja kādu bezgala garu, sērīgu tango, īstu kakafonijas paraugu. Klusēdami mēs to klausījāmies, līdz bija izskanējuši pēdējie izmisīgie kaucieni.
Par ko īsti dzied šai jaukajā gabaliņā, vai varat man pārtulkot? — es jautāju Marijai.
Tur dzied par kādu vīru, kas atklājis, ka viņa sieva ir slima ar tbc, — Marija skaidroja. — Viņš zaudējis darbu, un bērni cieš badu. Sieva ir pie miršanas. Viņš ļoti nobēdājies un jautā, kāda ir dzīves jēga.
Radio rāva vaļā jaunu gaudu dziesmu, kas skanēja gandrīz tāpat kā iepriekšējā. Kad tā bija beigusies, es jautājoši pacēlu acis uz Mariju.
Sī dziesma ir par vīru, kas tikko atklājis, ka sieva viņam neuzticīga, — Marija īgni tulkoja. — Viņš to ir nodūris. Viņu pakārs, un bērni paliks bez tēva un mātes. Arī šis vīrs ir satriekts un jautā, kāda bijusi dzīves jēga.
Gaisu satricinaja trešais refrens. Es lūkojos uz Mariju. Brīdi uzmanīgi klausījusies, viņa paraustīja plecus.
Tas pats.
Mēs visi reizē piecēlāmies no galda un gājām gulēt.
Otrā rītā agri Marija un es aizvedām Dikiju uz lidlauku, Sofija un Džekija pa to laiku apstaigāja visus trīs Deseado veikalus, lai sagādātu nepieciešamos pārtikas krājumus mūsu braucienam uz Uiči estansiju.
Lidlauks bija ierīkots uz samērā līdzena zemes gabala pilsētas nomalē, tā centrā pacēlās angārs, kas izskatījās kā kožu saēsts, jo daudzās vietās tam bija vaļēji dēļi, kas vējā šūpojās un grabēja. Vienīgās dzīvās būtnes šai lidlaukā bija trīs poniji, kas vientuļi plūca zāli.
Lidmašīnai vajadzēja pienākt jau pirms divdesmit minūtēm, bet arvien vēl no tās nebija ne miņas, un rnēs sākām domāt, ka galu galā Dikijam būs jāpaliek pie mums.
Tad pa putekļaino ceļu no pilsētas puses grabēdams steidzās šurp mazs kravas auto. Tas apstājās pie an« gāra, no tā izkāpa divi vīri garos haki krāsas mēte-
Jos, pēc izskata spriežot, amatpersonas. Viņi ilgt pētīja vēja rādītāju, tad palūkojās uz debesīm un sarauktām pierēm apspriedās. Ielūkojušies rokas pulksteņos, abi sāka staigāt šurp un turp.
Tiem jābūt mehāniķiem, — Dikijs sprieda.
Jā, viņi nudien izskatās pēc amata vīriem, — es piekritu.
Ei! Paklau! — Dikijs iesaucās, izdzirdis klusu rūkoņu. — Lidmašīna ir klāt!
Lidmašīna parādījās pie apvāršņa kā sīks punktiņš, kas ātri auga lielāks. Abi haki vīri tūlīt sāka rosīties. Skaļi kliegdami, viņi izskrēja lauka vidū un dzina projām trīs ponijus, kuri līdz tam bija mierīgi ganījušies tai pašā vietā, kas nu piepeši izrādījās starta ceļš.
Kad lidmašīna sāka piezemēties, mūs īsu brīdi pārņēma uztraukums, jo šķita, ka viens no ponijiem skries atpakaļ, taču haki vīrs metās uz priekšu un pēdējā brīdī nogrāba to aiz krēpēm.
Lidmašīna nodrebēdama atsitās pret zemi un apstājās, abi vīri, pametuši zirgus savā vaļā, iznesa no an- gāra vieglas kāpnītes uz ritentiņiem un atslēja pret lidmašīnas sāniem.
Acīmredzot Dikijs bija vienīgais pasažieris, kas jāuzņem Deseado.
Dikijs kratīja manu roku.
Džerij, — viņš teica, — vai apsolāt izpildīt kādu manu vēlēšanos?
Protams, Dikij, — es atbildēju, — visu, ko vien gribat.
Uzmaniet, lai tai brīdī, kad mēs pacelsimies, te nebūtu neviena no šiem zirgu izdzimteņiem, — viņš nopietni teica un, cepures atlokiem plīvojot, gāja uz lidmašīnu.
Lidmašīna rūkdama aizlidoja, ponijs aizslāja atpakaļ uz.starta ceļu, bet mēs pagriezām automašīnas strupo degunu uz pilsētas pusi.
Pie Uiči mēs ieradāmies mazliet pēc divpadsmitiem, un viņš tūlīt sēdās pie stūres. Par to es no sirds nopriecājos, jo, kad bijām nobraukuši tikai dažas jūdzes aiz Deseado, nogriezāmies sānis no braucamā ceļa uz tikko manāmām riteņu sliedēm, kurām diezin vai varētu piešķirt godu saukties par ceļu. Brīžiem tās pilnīgi izzuda; ja man tad pašam vajadzētu vadīt mašīnu, es nezinātu, ko iesākt, bet Uiči stūrēja iekšā necaurejamā dzelkšņainu krūmu biezoknī, kur dzelkšņi, trīdamies gar mašīnas sāniem, griezīgi šņirkstēja kā pulks ļaunu vēstošu pekles garu; tad, kad bijām izlauzušies cauri, vājās sliedes atsākās no jauna. Citur tās ieveda tādā vietā, kas izrādījās par trīs pēdas dziļu izžuvušas upes gultni, tieši tik platu kā mūsu apvidus mašīna; mēs tad uzmanīgi braucām ar diviem riteņiem pa tās vienu un ar diviem pa otru krastu. Sīkākā kļūdīšanās — un mašīna iekristu ieplakā un tur neglābjami iestigtu.
Pamazām tuvojoties jūrai, apvidus mainījās. Tas vairs nebija līdzens, bet viegli viļņots, šur tur vējš bija nopūtis augsnes virskārtu un atsedzis lielus dzeltenus un rūsganus grants plankumus, kas rēgojās kā plikumi apvidus pūkainajā kažokā. Sos maziem tuksnešiem līdzīgos zemes gabalus bija iecienījis kāds interesants dzīvnieks — Patagonijas zaķis; mēs tos vienmēr redzējām uz šiem saulē vizuļojošajiem grants laukumiem — dažreiz pāros vai grupiņās pa trim četriem. Tie bija savādi radījumi ar tādu kā nevīžīgi veidotu ķermeni. Patagonijas zaķiem bija parastais zaķa ģīmītis ar strupu purniņu, mazas, glītas truša austiņas, samērīga ķermeņa priekšdaļa ar slaidām kājiņām, bet pakaļējā daļa bija plata un muskuļaina, pakaļkājas spēcīgas. So zaķu anatomijā vispievilcīgākās šķita acis — lielas, tumšas un mirdzošas, garām, biezām skropstām. Zaķi gulšņāja uz grants, gozējās saulē, cēlā mierā iz- slējuši strupos purnus, un lūkojās tālē, atgādinādami Trafalgarskvēra lauvas miniatūrā. Viņi pielaida mūs diezgan tuvu sev klāt, tad piepeši garās skropstas liegi nolaidās pār acīm, un pārsteidzošā ātrumā zaķi uzrāvās sēdus.
Pagriezuši galvas un mūs mirkli uzlūkojuši, viņi lieliem, atsperīgiem lēcieniem dieba projām pretī saulē virmojošai tālei, baltie un melnie lāsumi uz viņu dibeniem vīdēja kā-bēgoši šaujammērķi.
Tuvojās vakars, saule slīga lejup, un tās slīpie stari piešķīra ainavai jaunas krāsas. Zemā dzeloņkrūmu audze iekrāsojās sarkani violeta, ugunssarkana un brūna. Grants laukumos plaiksnījās sarkani, rūsgani, balti un dzelteni raibumi.
Kad mēs, riteņiem čirkstot, braucām pāri vienam tādam daudzkrāsainam grants laukumam, pamanījām
pašā tā centrā melnu plankumu un, piebraukuši tuvāk, atklājām, ka tas ir liels bruņurupucis, kas ar šļūdoņa nepielūdzamo apņēmību šļūca pa karsto smilti uz priekšu. Mēs apturējām mašīnu un pacēlām bruņurupuci, bet šis rāpulis, negaidītās satikšanās pārbiedēts, izlaida lielu daudzumu urīna. Neizprotami — kā viņš šai izsusējušajā apvidū bija izmanījies atrast pietiekami mitruma, lai saražotu tik izšķērdīgā daudzumā šo savu aizsarglīdzekli. Lai nu kā, mēs viņu nokristījām par Etelbertu, ievietojām kravas kastē un braucām tālāk.
Līdz ar saulrietu viļņoto uzkalniņu virknes izbeidzās — un mēs, šķērsojuši pēdējo no tām, piebraucām pie kādas ieplakas, kas sākumā šķita sena ezera līdzens dibens. No visām pusēm to ciešā lokā ieslēdza zemi pauguri, īstenībā te bija izveidojusies tāda kā mazītiņa smilšu krātuve, kurā vējš no piekrastes pāri kalniem sadzina smiltis un saputināja tik biezā kārtā, ka zem tās bija iznīkusi visa veģetācija.
Kad mašīna dārdēdama brauca pāri šim līdzenajam smilšu klajumam, atstādama aiz sevis vēdekļveidīgu, baltu putekļu mākoni, tālumā, kalnu aizvējā, mēs ierau-
dzijām zaļu koku puduri — pirmos kokus kopš izbraukšanas no Deseado. Piebraukuši tuvāk, redzējām, ka šī mazā zaļo koku oāze apjozta ar glītu, baltu sētu, bet tās centrā koku ēnā paceļas skaista spilgti zilā un baltā krāsā nokrāsota koka māja.
Mums pretī iznāca divi Uiči peoni — mežonīga izskata cilvēki, ģērbušies bombachas un noplīsušos kreklos, viņiem bija gari, melni mati un tumšas, dzirkstošas acis. Peoni palīdzēja izkraut mūsu ierīces un piederumus un ienest mājā; kamēr mēs izsaiņojām mantas un mazgājāmies, viņi ar Uiči aizgāja nokaut aitu, lai pagatavotu mums par godu asado1. Uzkalna virsotnē, kur atradās māja, Uiči bija ierīkojis īpašu asado vietu. Asado pagatavošanai vajadzēja spēcīgu uguni, bet Patagonijas nepārtrauktajā brāzmainajā vējā bija jāievēro vislielākā piesardzība, lai nebūtu jāpieredz, ka vējš sagrābj ugunskuru, paceļ gaisā un aizpūš projām, aizdedzinot sausos brikšņus, kas tad liesmo jūdzēm tālu visā apkārtnē. Lai tā nenotiktu, Uiči bija apstādījis laukumu uzkalna virsotnē ar cipresēm. Tām ļāva izaugt ap divpadsmit pēdu garām un tad apgrieza galotnes, lai koki ņemtos kuplumā. Cipreses bija iedēstītas tik tuvu cita citai, ka to zari savijās kopā un radās gandrīz necaurejams dzīvžogs. Tad Uiči tajā izcirta šauru eju uz laukuma centru un izveidoja apmēram divdesmit reiz divpadsmit pēdas lielu klajumu. Tā bija asado vieta; no visām pusēm to iekļāva biezas ciprešu sienas, te varēja droši kurināt ugunskuru.
Kamēr mazgājāmies un pārģērbāmies, aita jau bija nokauta un nodīrāta, bet laukā iestājusies tumsa; mēs devāmies uz asado vietu, kur viens no peoniem jau bija sakūris milzīgu ugunskuru. Tā tuvumā rēgojās garš zemē iedzīts miets, uz kura kā atvērta austere čurkstēdama cepās liela aita. Mēs atlaidāmies zemē ap ugunskuru un, iedzerdami sarkanvīnu, gaidījām mielastu.
Argentīnā esmu piedalījies daudzos asado vakaros, bet šis pirmais vakars Uiči estansijā vienmēr saglabāsies man atmiņā kā visjaukākais.
Brīnišķīga degošu žagaru smarža, kurai jaucas klāt ceptas gaļas aromāts, sārtu un oranžu liesmu atspulgi uz mūsu patvēruma sienām, brāzmaina, neganta vēja
' Asado (spāņu vai.) — uz iesma cepta vesela aita, auri; vējš sitas pret šīm sienām, bet, sapinies ciprešu zaros, noklust vājā nopūtā, un virs galvas nakts debesis, kur vizuļo zvaigznes un savu gaismu lej šaurs mēness sirpis… Tu iedzer malku viegla, silta sarkanvīna, pēc tam pasniedzies uz priekšu un nošņāp smaržīgu gaļas šķēli no brūnā, čurkstošā liemeņa, kas karājas tev pretī, iegremdē to asā etiķa, ķiploku un sarkano piparu mērcē un tad pikantu un sulīgu iebāz mutē v- jā, tas viss sagādāja īstu baudījumu.
Drīz' vien mūsu uzbrukumi cepetim apsīka. Uiči vēl iedzēra mazliet vīna, noslaucīja ar delnu lūpas un pāri kvēlojošām oglēm, kas gulēja zemē kā milzīgs saulriets, raidīja man starojošu smaidu.
tManana [8] , — viņš laipni jautāja, —- iesim lūkot pinguinos?
Si, si, — es gurdi atsaucos un kā negausis vēlreiz paliecos uz priekšu, lai nogrieztu no dziestošajām cepeša paliekām kraukšķošu gabalu, — manana pin- guinos.