Tas bija drosmīgs putns; atkāpdamies lidz pašai jūrai, viņš mani nemitigi kaustīja un dzina projām.
Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «Bīgls»
Otrā rītā, vēl pirms gaismas, mani pamodināja Uiči rosīšanās pa virtuvi: viņš klusi svilpoja, skandināja kafijas kannu un tases, saudzīgi pūlēdamies aizdzīt mums miegu. Es uz to reaģēju, vēl dziļāk palīzdams zem gaišbrūno, mīksto un silto gvanako ādu kaudzes lielajā divguļamajā gultā, kur mēs abi ar Džekiju bijām ērti iekārtojušies. Tad, mirkli padomājis, nospriedu citādi: ja Uiči piecēlies, jāceļas arī man, kaut vai tāpēc vien, lai ari pārējos dabūtu no gultām ārā.
Un tā, dziļi ievilcis elpu, es nometu apsegus un veikli Izlēcu no gultas. Reti gan man nācies kaut ko vēl vairāk nožēlot — es jutos tā, it kā nupat būtu iznācis no katlu mājas un ielēcis kalnu upē. Klabošiem zobiem uzģērbu visas drēbes, kādas varēju sadabūt, un ieklumburoju virtuvē. Uiči man uzsmaidīja un pamāja ar galvu; saprazdams, kā es jūtos, viņš ielēja lielā tasē
mazliet konjaka, pēc tam piepildīja to ar kūpošu kafiju un pasniedza maft. Pēc brīža sasilis, es nometu vienu no trim puloveriem, kurus biju apvilcis, un ļaunā priekā modināju pārējos gulētājus.
Sadzērušies kafiju ar konjaku, bāli dzeltenā rītausmā braucām uz pingvīnu vietu.
Ceļā automašīnas priekšā pulciņos bēguļoja aitas truliem, muļķīgiem purniem, skrienot lēkāja un kratījās viņu vilna. Kādā vietā mēs pabraucām garām seklam, garam lietus ūdens dīķim, kas bija izveidojies iežmaugā starp diviem nelieliem pauguriem, dīķmalā barojās seši flamingi, sāTti kā ciklamenu pumpuri.
Bijām braukuši apmēram stundas ceturksnī, kad Uiči nogrieza mašīnu sānis un vadīja to tālāk bez ceļa uz kādu nolaidenu uzkalnu. Tuvojoties tā virsotnei, Uiči pagriezās pret mani un pasmaidīja.
— Ahora, — viņš teica, — ahora tos pinguinos. [9]
Mēs sasniedzām kalna kori, un tur bija pingvīnu kolonija.
Priekšā izbeidzās zemie, brūnie dzeloņkrūmi, to vietā bija plašs smiltājs ar saules karstumā' saplaisājušu
virskārtu. No jūras šo smilšu tuksnesi šķira puslokveī- dīga baltu kāpu rinda; kāpas bija ļoti stāvas, ap divsimt pēdu augstas.
Te, šajā tuksnesī, ko no vēja sargāja kāpu ieloks, pingvīni bija uzcēluši savu pilsētu. Cik tālu sniedza acs, it visur zemē bija izkārpītas ligzdalas, citas pavisam seklas — tikai nelieli, smiltīs izkasīti iedobumiņi, citas vairākas pēdas dziļas. Ligzdalas vērta klajumu līdzīgu Mēness virsmas gabaliņam, ko var redzēt spēcīgā teleskopā. Starp ligzdalām gāzelīgi rosījās lielākā pingvīnu kolonija, kādu līdz šim biju redzējis; tā bija kā vesela jūra mazītiņu viesmīļu, kas sagumuši, it kā visu mūžu nesuši pārpildītas paplātes, cienīgi staigāja šurpu turpu. Pingvīnu bija neaptverams daudzums, līdz pašam apvārsnim tie mirgoja svelmainajā dūmakā kā melnbalti punktiņi. Tas bija aizraujošs skats.
Mēs lēnām braucām caur brikšņiem, līdz sasniedzām šī milzīgā ligzdalu lauka malu, tad apturējām mašīnu un izkāpām. Stāvējām un vērojām pingvīnus, arī viņi stāvēja un bijīgi, ar lielu interesi uzlūkoja mūs. Kamēr palikām mašīnas tuvumā, pingvīni neizrādīja baiļu. Vairums, protams, bija pieaugušie putni, bet katrā ligzdalā_ tupēja viens vai divi cāļa pūkām klāti jaunie pingvīnēni, kuri pētīja mūs lielām, tumšām, it kā valgam acīm; putnēni atgādināja mazus, kautrīgus resnu-
ļus, kas ietērpušies pārāk lielos sudrablapsu kažokos. Pieaugušajiem pingvīniem, kuri staigāja spodros un glītos melnbaltos uzvalkos, pie knābja pamatnes vīdēja sarkana pasekste, bet acīs zalgoja alkatīgs spožums — kā ielu tirgotājiem. Kad tuvojāmies pieaugušajiem putniem, tie kāpās atpakaļ uz ligzdām un bez mitas brīdinoši mētāja galvu no vienas puses uz otru, līdz beidzot mēs tiem droši vien sākām rādīties ar kājām gaisā. Ja pingvīniem piegāja pārāk tuvu, tie atmuguriski iestebe- rēja ligzdalās un, arvien vēl grozīdami galvas, pamazām tajās nozuda. Mazuļi turpretim atļāva pieiet sev četras piecas pēdas tuvu, bet tad viņu nervi neizturēja — viņi piepeši apsviedās un ienira ligzdās, tad mēs redzējām vairs tikai pūkainos dibentiņus un trīcošās kājeles.
Milzīgās kolonijas rosīšanās un klaigas mūs sākumā mulsināja. Nepārtrauktajai vēja zuzēšanai skanēja cauri mazo pingvīnu nerimtīgā čiepstēšana un pieaugušo putnu skaļie, gari stieptie, ēzeļu brēcieniem līdzīgie ķērcieni; stīvi izslējušies, plati izplestiem spārniem, knābjus pavērsuši pret zilgajām debesīm, lielie putni iz- ķērca savu prieku un gaviles.
Sākumā mēs nezinājām, kurp lūkoties, ko vispirms apskatīt, jo lielo un mazo pingvīnu nemitīgā rosīšanās likās haotiska. Pagāja vairākas stundas, iekams mēs lēnām sākām aprast ar visu šo milzīgo putnu daudzumu ap mums un pamazām spējām saskatīt viņu rīcībā zināmu mērķtiecību.
Vispirms ievērojām, ka kolonijā rosās galvenokārt
pieaugušie putni. Laba daja viņu stāvēja pie ligzdalām,
acīmredzot apsargādami mazos. Bet starp šiem sar-
giem nāca un gāja daudzi jo daudzi citi lielie putni, dodamies uz jūru vai atgriezdamies no jūras. Attālās
kāpas bija sētin nosētas viņu sīkajiem, kustīgajiem
augumiem; pingvīni rāpās augšā pa stāvajām nogāzēm
vai arī šļūca pa tām lejup. Pastāvīgā pārvietošanās uz jūru un no jūras putniem aizņēma lielāko dienas daļu,
un viņu pašaizliedzīgās pūles ir varonība, kas pelna,
lai to attēlotu sīkāk.
Trīs nedēļās, kuras pavadījām starp pingvīniem, viņus diendienā rūpīgi novērodami, iepazinām viņu dzīvesveidu.
Agri no rīta viens no pingvīnu vecākiem (tēvs vai māte) devās uz jūru, bet otrs palika pie bērniem. Lai nokļūtu pie jūras, pingvīniem bija jāveic apmēram pusotras jūdzes neiedomājami grūta, nogurdinoša ceļa. Vispirms viņiem vajadzēja izlaipot cauri plašajam ligzdalu klājienam, kas veidoja pingvīnu pilsētu; kad putni sasniedza tā malu — priekšpilsētas, viņi bija pienākuši pie smilšu tuksneša, kas ar savu karstumā sacietējušo un saplaisājušo virskārtu atgādināja milzīgas saliekamās bildes.
Smiltis šai tuksnesī jau no agra rīta bija tik karstas, ka tām tikko varēja pieskarties, un tomēr pingvīni, pašaizliedzīgi pildīdami savu pienākumu, lumpačoja tām pāri, bieži it kā transā apstādamies, lai atņemtu elpu. Sis pārgājiens ilga apmēram pusstundu. Bet, kad putni nonāca tuksneša viņā malā, priekšā pacēlās jauns šķērslis — smilšu kāpas. Kā sniegbaltu Himalaju grēda kāpas slējās divsimt pēdu augstumā pāri putnu sīkajiem augumiem, un to stāvās nogāzes sastāvēja no smalkām, birstošām smiltīm. Mums nebija viegli tikt pāri šīm kāpām, bet putnam ar tik nepiemērotu ķermeņa uzbūvi kā pingvīnam tas noteikti bija vēl daudz grūtāk.
Sasnieguši kāpas, pingvīni apstājās un minūtes des-
mit atpūtās. Daži tāpat vien aptupās un pasēdēja smiltīs, citi novēlās garšļaukus uz vēdera un gulēja elsdami. Atpūtušies pingvīni stingri nostājās uz kājām un sāka kāpt. Viņi kāpa strauji, izlikdami visus spēkus, acīmredzot cenzdamies grūtāko posmu pārvarēt pēc iespējas ātrāk. Tomēr straujais kāpiens nebija ilgs, tas apsika jau tad, kad bija pārvarēta tikai ceturtā daļa nogāzes; pingvīnu spēki bija izsīkuši, putni kāpa aizvien lēnāk un biežāk atpūtās. Bet nogāze kļuva arvien stāvāka un stāvāka, tagad pingvīniem vajadzēja likties guļus uz vēdera un rāpties tālāk kalnup, piepalīdzot ar spārniem. Tad sekoja pēdējais spēku sasprindzinājums, izrāviens — un pingvīni laimīgi sasniedza virsotni; tur viņi piecēlās stāvus un sajūsmā izplivināja spārnus, tad atkal atlaidās garšļaukus uz vēdera un minūtes desmit atpūtās. Viņi bija veikuši pusceļu un, gulēdami garajā, kā naža asmens šaurajā kāpas korē, redzēja pusjūdzi atstatu zvīļojam jūru, no kuras dvesmoja vilinošs vēsums. Bet, pirms putni sasniedza jūru, vēl bija jātiek zemē pa kāpas pretējo nogāzi, ceturtdaļjūdzi jālaužas cauri briksnājam un jāpāriet daži simti jardu pa oļainu liedagu.
Nokāpšana pingvīniem, protams, nesagādāja nekādas grūtības, viņi to veica divējādi, un abi veidi bija vienlīdz interesanti. Pingvīni vai nu sāka kāpt zemē ļoti mierīgi, tad, kāpai kļūstot stāvākai, arvien ātrāk un ātrāk, līdz beidzot lēkšoja klupšus krišus, vai arī laidās zemē uz vēdera, airēdamies ar kājām un spārniem, it kā peldēdami pa smilšu virskārtu. Kā ar vienu, tā ar otru paņēmienu, mazas smalku smilšu lavīnas apņemti, putni sasniedza kāpas pamatni, nostājās uz kājām, nopurinājās un nesatricināmā apņēmībā devās cauri brikšņiem uz liedagu. Bet tieši šie pāris simti jardu viņiem, šķiet, bija visgrūtākie. Jau turpat klāt jūra, zila, zvīļojoša tā vilinoši šalc un skalojas gar krastu, bet, lai nokļūtu pie tās, pingvīniem vēl jādzen savi nogurušie ķermeņi pāri akmeņainajam liedagam, kur zem kājām čirkstēdami veļas oļi un grūti noturēt līdzsvaru.
Galu galā arī šis šķērslis tika pārvarēts, un atlikušās pāris pēdas putni, dīvaini pieliekušies, noskrēja skriešus, tad uzreiz saslējās un metās aukstajā ūdenī. Kādas desmit minūtes pingvīni nevaldāmā līksmē nira un virpuļoja saulē margojošos viļņos, izskalodami no
galvas un spārniem smiltis un putekļus, vēcinādami kaistošās, savainotās kājas, griezdamies un lēkādami, te pazuzdami zem ūdens, te atkal kā korķi izšaudamies virspusē.
Caurcaurēm atsvaidzinājušies, putni sāka zveju, savu neatliekamo pienākumu, viņus nebiedēja grūtais atpakaļceļš no jūras līdz ligzdalām, kad atnesto barību varēs nodot izsalkušajiem bērniem.
Tikko pingvīni, zivju pieēdušies, bija veikuši sūro atpakaļceļu pāri karstajam smiltājam līdz kolonijai, tūlīt lielā steigā vajadzēja barot rijīgos mazuļus.
Arī šajā grūtajā darbā, kas atgādināja gan boksu, gan cīņas sportu, varēja raudzīties ar neatslābstošu interesi.
Vienas pingvīnu ģimenes ligzdala atradās tuvu tai vietai, kur mēs ik dienas piebraucām apvidus mašīnu, un abi vecie pingvīni, kā arī viņu bērni bija tā apraduši ar mūsu klātbūtni, ka varējām turpat apmesties un filmēt no apmēram divdesmit piecu pēdu atstatuma; tā mums radās iespēja novērot ēdināšanas procesu visos sīkumos.
Kad pingvīnu ģimenes apgādnieks pienāca pie kolo-
nijas, viņam tūlīt bruka virsū vairāki tūkstoši jauno pingvīnu; šie uzbrukumi bija jāatvaira, tikai tad viņš varēja nokļūt pie savas ligzdalas un mazuļiem. Jaunie pingvīni lenca un grūstīja lielo putnu cerībā, ka tas atrīs barību. Lielais pingvīns centās aizbēgt no resnajiem pūkainiem, kā prasmīgs centra uzbrucējs futbola laukumā mānīgi lavierējot šurpu turpu.
Barības nesēja ce|ojums parasti beidzās pie ligzdalas, bet pat līdz turienei viņu neatlaidīgi vajāja divi lei trīs svešie jaunuļi, spītīgi ieņēmuši galvā panākt, lai
lielais putns atrij barību. Kad mājas bija klāt, arī putna
pacietībai pienāca gals; viņš grieza krūti pretī saviem vajātājiem un sāka tos pārmācīt, knābdams tik sparīgi,
ka lieliem kušķiem izplūca viņu mīkstās cāļu dūnas,
un tās, pacēlušās gaisā, lidinājās virs kolonijas kā pie-
neņu pūkas.
Atbrīvojies no svešajiem cāļiem, lielais pingvīns nu
varēja noņemties ar savējiem, kuri viņam tagad bruka virsū tikpat neatlaidīgi kā pirmāk citi jaunie pingvīni,
aiz nepacietības un izsalkuma skaļi, aizsmakuši čiepstē-
dami. Pingvīns aptupās ligzdas priekšā un, dziļdomīgi
raudzīdamies uz savām kājām, ar ķermeni izdarīja īpašas kustības, it kā lai apspiestu mokošu žagošanos. To redzot, jaunie pingvīni sāka līksmi, satraukti rosīties: izgrūda griezīgus, aizsmakušus ķērcienus, neprātīgi vēcināja spārnus, cieši piespiedās pie barības devēja, stiepa uz augšu knābīšus un klaudzināja ar tiem pret lielā pingvīna knābi. Tas turpinājās apmēram trīsdesmit sekundes, tad lielais pingvīns piepeši ar dziļu atvieglojumu spēcīgi atrija un iebāza savu knābi pēc kārtas jauno putnēnu vaļējos knābīšos tik dziļi, ka šķita — viņš to nekad vairs neizvilks ārā. Mazuļi apmierināti, tomēr no šīs pirmās porcijas vēl līdz kaklam nepiepildīti, apsēdās uz apaļajiem dibentiņiem un kādu brīdi it kā kaut ko pārdomāja; barības devējs šo laiciņu izmantoja, lai uz ātru roku iztīrītu un nogludinātu savu uzvalku; viņš rūpīgi saposa krūšu spalvas, nolasīja no kājām sīkus gruzīšus un, kaut ko izkniebdams, pārlaida knābi visgarām spārniem. Tad, saliecies uz priekšu gluži kā cilvēks, kas mēģina sasniegt kāju pirkstus, spārnus izpletis aizmugurē, pingvīns plati atvēra knābi un nožāvāj'ās. Tagad viņš iegrima it kā transā, kādā viņa mazuļi atradās kopš dažām minūtēm. Apmēram piecas minūtes valdīja miers, tad piepeši lielais pingvīns atkal uzsāka dīvainās žagošanās kustības, un tūlīt izcēlās kņada. Mazie uztrūkās no gremošanu veicinošās sapņainības un no jauna apstāja savu barības devēju, katrs cenzdamies pirmais pastiept pretī atplesto knābīti. Un atkal barotājs visiem pēc kārtas bāza mutē savu knābi, iegrūda to dziļi, dziļi, vai līdz pašai put-
nēna sirdij, pēc tam mazajiem no jauna uzmācās snaudiens.
Pingvīnu ģimeni, lielos un mazos, kuru ligzdala atradās netālu no tās vietas, kur mēs filmējām ēdināšanas procesu, ērtības labad nosaucām par Džonsiem. Pie paša Džonsu mājokļa kādā citā ligzdalā mita viens pats mazītiņš un galīgi panīcis pingvīnēns, to mēs nokristījām par Henrietu Vakantumu.
Henrietai trūka vecāku mīlestības. Viņas vecāki, manuprāt, bija vai nu pārāk neveikli, vai arī gluži vienkārši slinki, jo, lai apgādātu Henrietu ar barību, viņi patērēja divreiz vairāk laika nekā citi pingvīni, turklāt viņi to atrija tik mazām porcijām, ka Henrieta bija mūždien izbadējusies. Henrietas vecāku paradumus labi raksturoja netīrā, nolaistā ligzdala, kas bija tikai mazs, sekls smiltīs izkārpīts iedobumiņš, tikko pietiekams, kur Henrietai patverties sliktā laikā; šī ligzdala krasi atšķīrās no rūpīgi izraktās, dziļās Džonsu ģimenes mājas. Tāpēc nebija ko brīnīties, ka Henrietas lielajās acīs vienmēr jautās izsalkums un nabaga putnēns bija pavisam panīcis un neapkopts; mums bija viņa žēl.
Henrietai pastāvīgi bija prātā ēšana, un, kad viens no Džonsu vecākiem ceļā uz savu kārtīgo ligzdalu gāja garām viņas ligzdai, viņa drosmīgi mēģināja to aizkavēt un piespiest atrīt barību.
Sīs pūles parasti izrādījās veltīgas, un vienīgais, ko Henrieta ieguva par savu centību, bija nežēlīgi knābja cirtieni, no kuriem veseliem vīšķiem gaisā uzlidoja viņas pūkas. Nabaga Henrieta tad vīlusies nogāja malā un žēlām acīm noskatījās, kā abi resnie Džonsu mazuļi kāri rija barību. Taču kādu dienu viņa nejauši atklāja, kā bez liekām nepatikšanām nočiept Džonsiem ēdamo. Henrieta pagaidīja, kamēr vecais Džonss uzsāka žago- šanās kustības, kas ievadīja atrīšanu, un, kad abi cāļi kā neprātīgi sāka dīdīties un virpuļot, vēcināt spārnus un aizsmakušās balsīs čiepstēt, viņa, uzmanīgi tuvodamās barotājam no mugurpuses, izšķirošajā brīdī tiem pievienojās. Skaļi ieķērkusies, Henrieta plaši atpleta knābīti un pastiepa galvu pāri barotāja plecam,vai ari paslēpa to zem viņa spārna, taču vienmēr turēdamās lielā putna aizmugurē, lai paliktu nepazīta. Lielais Džonss, kuru grūstīja viņa paša jaunā paaudze, dziļā nopietnībā pūlēdamies atrīt veselu pintu garneļu,
nepamanīja, ka trokšņainajā juceklī, kas griezās ap viņu, iebāzusies vēl trešā galva. Kad svarīgais brīdis lē bija klāt, lielais Džonss iegrūda savu knābi pirmajā
atvērtajā knābītī, kas bija vistuvāk; šai brīdī pingvīns
atgādināja lidmašīnas pasažieri, kas, lidmašīnai ielido-
jot piecdesmitajā gaisa bedrē, izmisis tver mazo, brūno
papīra turziņu. Tikai tad, kad pēdējā spazma bija pāri
un lielais Džonss atkal varēja piegriezt vērību tam, kas
notika apkārt, viņš piepeši atskārta, ka barojis svešu
bērnu; nu Henrietai bija laiks dot ziņu lielajām, plaka
najām pleznām, lai izbēgtu no Džonsa dusmām. Bet pat tajās reizēs, kad viņa nepaguva tik ātri aizmukt un par savu blēdīšanos saņēma pamatīgas sukas, apmierinājuma izteiksme viņas acīs liecināja, ka pērienā bijis tā vērts.
Tai laikā, kad šo novadu tika apmeklējis Darvins, te vēl bija saglabājušās Patagonijas indiāņu atliekas, kas veltīgi pretojās kolonistiem un viņu karapūļiem, kuri tos nežēlīgi apkāva. Par šiem indiāņiem rakstīja, ka viņi esot pavisam primitīvi, īsti mežoņi, un viņos neesot nekā, kas pelnītu kaut drusciņu kristieša žēlsirdības. Tā Patagonijas indiāņi pazuda no zemes virsas tāpat kā daudzas dzīvnieku sugas, nonākušas kontaktā ar civilizācijas svētīgo ietekmi, un neviens, šķiet, pēc viņiem nesēroja.
Dažādos Argentīnas muzejos var aplūkot nedaudz viņu prasmīgo roku darināto priekšmetu (šķēpus, bultas u. c.) un neiztrūkstoši kadu lielu, drūmu gleznu, kuras nolūks parādīt indiāņu rakstura visnepievilcīgāko iezīmi — viņu tieksmi uz izvirtību. Ikvienā šādā gleznā attēlota grupa garmatainu mežonīga izskata indiāņu drasējam strauju rumaku mugurā; priekšgalā jāj viņu vadonis, sev priekšā pār segliem pārmetis balto sievieti caurspīdīgā ģērbā, ar tik kuplām krūtīm, kas padarītu domīgu dažu labu mūsdienu filmzvaigzni. It visos muzejos viena un tā pati bilde, mainījās vienīgi attēļoto indiāņu skaits un viņu upura krūšu apmēri.
Lai cik pievilcīga liktos šāda glezna, mani tomēr pārsteidza, ka tai blakus nekad nekarājās otra — ar līdzīgu saturu, kas attēlotu civilizēto balto cilvēku grupu auJojam projām ar valdzinošu indiāņu meiteni, kaut gan īstenībā tas notika tikpat bieži (ja ne vēl biežāk) kā balto sieviešu nolaupīšana. Vēsture tad tiktu
parādīta jaunā —< īpatnējā skatījumā. Tomēr šiem iedvesmojošajiem, bet slikti uzgleznotajiem nolaupīšanas skatiem nevar liegt kādu interesantu iezīmi. Gleznojumu nepārprotamais mērķis bija parādīt indiāņus cik vien iespējams atbaidošus, bet panākts tika tieši pretējais: skatītāju sajūsmināja šie skaistie, mežonīgie cilvēki, un viņš sajuta sāpīgu žēlumu, ka to vairs nav.
Tāpēc, ieradies Patagonijā, es dedzīgi meklēju indiāņu senlietas un izjautāju daudzus cilvēkus, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par indiāņiem. Diemžēl visi nostāsti bija pagalam līdzīgi un es neko jaunu neuzzināju, bet, kad ķēros pie senlietu vākšanas, izrādījās, ka grūti būtu atrast vēl labāku vietu par šo pingvīnu metropoli.
Kādu vakaru, kad, pēc ilgas, nogurdinošas filmēšanas atgriezušies estansijā, sēdējām ap kamīnu un dzērām matē, ar Marijas palīdzību es apjautājos senjo- ram Uiči, vai šajā apkārtnē dzīvojušas daudzas indiāņu ciltis.
Jautājumu centos izteikt pēc iespējas smalkjūtīgāk, jo man bija zināms, ka Uiči dzīslās ir indiāņu asiņu piejaukums, tomēr es nezināju, vai viņš ar to lepojas vai ne. Uiči mierīgi, labsirdīgi pasmaidīja un pastāstīja, ka viņa estansijas zeme un plašs apgabals ap to kādreiz bijusi viena no galvenajām Patagonijas indiāņu koncentrēšanās vietām; patiešām gan, viņš vēl piemetināja, lielais klajums, kur tagad mīt pingvīni, sniedz pierādījumus, ka tur kādreiz mituši indiāņi* Es ieinteresēts jautāju, kas tie par pierādījumiem. Uiči atkal pasmaidīja un piecēlies nozuda savā tumšajā guļamistabā. Es dzirdēju, kā viņš no pagultes izvilka kasti, to viņš ienesa pie mums un uzlika uz galda. Viņš pacēla kastes vāku, izbēra tās saturu uz baltā galdauta — un man pārsteigumā aizrāvā-s elpa.
Kā jau teicu, muzejos esmu skatījis dažādas indiāņu senlietas, bet viss līdz šim redzētais nobāl pret to, kas te bija: Uiči bija izbēris uz galda veselu kaudzi akmens priekšmetu, kuri zaigoja visās varavīksnes krāsās, to skaistums un krāsainība šķita gluži neticami. Tur bija bultu uzgaļi, sākot ar pavisam sīkiem, trausliem, ne lielākiem par mazā pirkstiņa nagu, un beidzot ar tik lieliem kā olas. Tur bija karotes, pagatavotas no lielas pāršķeltas un rūpīgi noslīpētas gliemežnīcas; garas, izliektas akmens lāpstiņas ēdamo mīkstmiešu izņem-
Šanaī no čaulām; šķēpu uzgaļi ar asām kā bārdas naži malām; boleadoras bumbiņas, apaļas kā biljardbumbiņas, ar seklām gropītēm, kurās iegūla siksna; šis bumbiņas bija izveidotas apbrīnojami precīzi, un likās neticami, ka tās darinātas tikai ar rokām, bez mašīnas palīdzības. Vēl tur bija dekoratīvi priekšmeti: glīti caurumoti gliemežvāciņu auskari, kakla rota ar skaistiem zaļiem un bāldzelteniem akmentiņiem, kuri atgādināja nefrītus, no roņa kaula izgriezts nazis, bagātīgi rotāts ornamentiem, acīmredzot galvenokārt kalpojis kā greznumlieta. Ornamenta raksts — vienkāršs līniju kārtojums, bet izpildīts ar lielu precizitāti.
Sajūsmināts es pētīju šos priekšmetus. Daži bultu uzgaļi bija pavisam niecīgi, un likās neiespējami, ka tādus varētu iztēst no akmens, bet vajadzēja tikai tos pacelt pret gaismu — un tūliņ kļuva redzamas akmens plāksnīšu atcirtuma vietas. Un — kas vēl neticamāk — katram uzgalim, lai cik tas mazs, vienā malā bija izcirsti sīksīki zobiņi, lai tas iedurtos dziļāk un sāpīgāk. Aplūkojot šos priekšmetus, mani it īpaši pārsteidza to krāsainība. Liedagā pie pingvīnu kolonijas gandrīz visi akmeņi bija brūni vai melni; lai iegūtu skaistus, krāsainus akmeņus, bija krietni jāpameklē. Tomēr katrs bultas uzgalis, pat vismazākais, katrs šķēpa uzgalis, ikviens izmantotais akmens gabaliņš, acīmredzot bija īpaši meklēts un izvēlēts, tāpēc ka bija skaists.
Es sakārtoju visus bultu un šķēpu uzgaļus rindās uz galdauta — tur tie gulēja, maigi vizēdami kā teiksmaina koka lapas. Koši sarkani ar tumšāku dzīslojumu kā izžuvušas asinis; zaļi ar smalku, baltu ornamentu; zilganbāli kā perlamutrs; dzelteni un balti ar ziliem un melniem raibumiem tais vietās, kur akmeni skārušas zemes sulas. Katrs priekšmets bija. īsts mākslas darbs, skaists pēc formas, rūpīgi izcirsts, slīpēts un spodrināts, veidots no skaistākā akmens, ko tā darinātājs spējis atrast. Bija redzams, ka visi priekšmeti darināti ar mīlestību. Un tos — es tūlīt atcerējos — bija pagatavojuši rupjie, primitīvie, mežonīgie, necivilizētie indiāņi, kuru izzušanu neviens nenožēlojal
Uiči laikam jutās laimīgs, ka viņa senlietas izraisījušas manu interesi un apbrīnu, viņš vēlreiz iegāja guļamistabā un iznesa no turienes otru kasti. Tajā bija kāds neparasts no akmens pagatavots ierocis, līdzīgs mazai hantelei. Tas sastāvēja no divām nepareizas formas akmens bumbām, savienotām ar rokturi, kas ērti iekļāvās s'aujā, tā ka viena bumba atradās virs cīnītāja dūres, otra — zem tās. Viss kopā svēra ap trīs mārciņām, tāpēc tas bija bīstams ierocis, ar kuru varēja pāršķelt cilvēka galvaskausu kā pūpēdi. Nākamais priekšmets, ko Uiči izņēma no savas lādes un godbijīgi iztina no zīdpapīra, patiesi izskatījās šādas akmens vāles iedauzīts. Tas bija kāda indiāņa galvaskauss, balts kā ziloņkauls, ar lielu, robainu caurumu pašā virsū.
Uiči paskaidroja, ka jau gadiem ilgi, kad vien viņam bijis jāstrādā tajā estansijas stūrītī, kur dzīvo pingvīni, viņš vienmēr meklējis indiāņu senlietas. Viņš izteicās, ka indiāņiem acīmredzot šis zemes gabals bijis noderīgs un viņi to plaši izmantojuši, tomēr neesot droši zināms, kādam nolūkam. Viņš personiski domājot, ka lielais, līdzenais klajums, kur tagad atrodas pingvīnu ligzdalas, indiāņiem bijis sava veida kaujas mācību laukums, kur cilts jaunie vīrieši vingrinājās šaušanā ar loku un bultām, šķēpa mešanā un medījuma gūstīšanā ar boleadorām, sapmot upurim kājas. Viņpus lielajām smilšu kāpām, Uiči sacīja, atrodoties milzīgas kaudzes tukšu gliemežnīcu. Es biju ievērojis šīs lielās, baltās grēdas, no kurām daža aizņēma ap ceturtdaļ- akra un bija līdz trīs pēdas augsta, bet, nodziļinājies pingvīnu filmēšanā, netiku tām piegriezis vērību. Uiči domāja, ka tur indiāņiem bijusi atpūtas vieta, tāds kā kūrorts — indiāņu Margeita [10] . Viņi tur ieradušies pamieloties ar treknajiem, sulīgajiem mīkstmiešiem, oļainajā liedagā sameklēt akmeņus, no kuriem pagatavot ieročus, un varbūt izraudzīties jauku, līdzenu laukumu, kur tos izmēģināt. Kāds gan cits iemesls varētu būt tam, ka te rēgojās šīs milzīgās tukšo gliemežnīcu kaudzes un it visur viņpus kāpām un oļainajos laukumiņos izkaisīts tāds daudzums bultu un šķēpu uzgaļu, saraustītas kakla rotas, mētājās arī viens otrs ielauzts galvaskauss? Uiči atzinumi likās ļoti ticami, kaut gan profesionālam arheologam droši vien atrastos argumenti, kas tos noraida. Es ar šausmām iedomājos, cik daudz šādu skaistu, trauslu, smalki apstrādātu bultu uzgaļu varēja būt sadragājuši mūsu mašīnas riteņi, kad mēs bezrūpīgi braukājām šurpu turpu pa pingvīnu pilsētu. Tāpēc nolēmu, ka nākamajā dienā pēc filmēšanas mēs meklēsim bultu uzgaļus.
Sagadījās tā, ka otrā dienā tikai kādas divas stundas spīdēja kārtīga saule, kad varēja filmēt, tāpēc atlikušo dienas daļu mēs pavadījām, tupus rāpus ložņādami pa smilšu kāpām, meklēdami bultu uzgaļus un citas indiāņu senlietas. Es ļoti drīz pārliecinājos, ka tas nemaz nav tik vienkārši, kā biju iedomājies. Uiči, gadiem ilgi ievingrinājies, nekļūdīgi saskatīja tos jau pa gabalu.
Esto una, — viņš smaidīdams sacīja, rādīdams ar kurpes purngalu uz lielu akmeņu kaudzi. Es cieši lūkojos norādītajā vietā, bet neko, izņemot neapstrādātas akmens šķembas, nevarēju ieraudzīt.
Esto, — Uiči atkārtoja un noliecies pacēla skaistu bultas uzgali, kam bija lapas forma; tas, izrādās, bija gulējis tikai piecas collas atstatu no manas rokas. Kad viņš man to parādīja, jā, tad arī man bija liels brīnums, kā gan varēju to palaist garām neievērotu. Pamazām, visu dienu rāpodami, ieveiklojāmies meklēšanā, un atrasto priekšmetu kaudzīte auga, bet, kamēr es cītīgi rāpoju pa kāpām, Uiči vēl arvien Jaunā priekā staigāja man nopakaļus, izslējies visā augumā, un, tikko man likās, ka esmu visu labi pārmeklējis, viņš noliecās un pacēla trīs bultu uzgaļus, kurus es neizprotamā kārtā nebiju ieraudzījis. Tas atkārtojās tik regulāri un apnicīgi, ka es, pagalam nomocījies — man sāpēja mugura un acīs grauza smiltis —, gandrīz vai sāku domāt, ka Uiči kā burvju mākslinieks cirkā tur plaukstā bultu uzgaļus un tikai izliekas tos atrodam, lai mani izjokotu. Bet tad manas netaisnās aizdomas tika izklīdinātas, jo piepeši, paliecies uz priekšu, viņš pamāja uz oļaino laukumiņu, kurā es rakņājos.
Esto, — viņš sacīja un noliecies parādīja man mazu dzeitenumiņu, kas vīdēja oļu kaudzē. Es neticīgi uz to noskatījos. Tad viegli satvēru pirkstos un izvilku no oļiem skaistu, dzeltenu bultas uzgali ar smalki izcirstu zobainu maliņu. No visa uzgaļa varēja redzēt tikai kādu ceturtdaļcollu, tomēr Uiči bija to pamanījis.
Bet drīz vien man izdevās viņu pārspēt. Es līdu pāri smilšu kāpai uz nākamo oļu laukumiņu, un pēkšņi manas kājas pirksts atdūrās pret kaut ko mirdzoši baltu. Es noliecos, pacēlu to un, sev par lielu pārsteigumu, atklāju, ka turu rokā skaistu, no kotika kaula rūpīgi izgrieztu, ap sešas collas garu harpūnas smaili. Es pasaucu Uiči, un, kad viņš redzēja, ko esmu atradis, viņam aiz brīnumiem iepletās acis. Uiči to saudzīgi paņēma, notrausa smiltis un grozīja rokā uz visām pusēm. Viņš paskaidroja, ka tādu harpūnas smaili kā šo gadoties ļoti reti atrast. Viņš pats tādu atradis tikai vienu reizi, bet tā bijusi salauzta un to nebijis vērts uzglabāt. Kopš tās reizes viņš bez panākumiem meklējot skaistu, veselu harpūnas smaili, lai to pievienotu savai kolekcijai.
Jau tuvojās vakars, bet mēs, kur kurais izklīduši pa kāpām, arvien vēl cītīgi meklējām. Es apgāju kādu smilšu uzkalniņu un nonācu mazā ieplakā starp divām augstām kāpām, kur vīdēja pāris nokaltušu, ķeburainu krūmu. Apstājos, lai iededzinātu cigareti un mazliet atpūtinātu sāpošo muguru. Debesis iekrāsojās sārtā un zaļā krāsā, drīz vajadzēja norietēt saulei, visapkārt bija miers un klusums, tikai jūra un vējš maigi šalkoja. Es lēnām pastaigājos pa ieplaku un piepeši pamanīju sev priekšā vieglu kustību. Pa kāpas muguru kā uzvilkta rotaļlieta tekalēja mazs, ļoti spalvains bruņnesis, čakli meklēdams sev vaka'ra maltīti. Es to vēroju, līdz tas pazuda aiz kāpām, tad gāju tālāk. Zem viena no krūmiem pārsteigts ieraudzīju pingvīnu pāri, jo parasti pingvīni nerok ligzdalas tik smalkās smiltīs. Bet šis pāris kaut kāda iemesla dēļ bija izvēlējies tieši šo ieplaku un izkārpījis tajā platu ligzdalu, kurā tupēja viens pats pūkains cālītis. Abi vecāki, mani ieraudzījuši, sāka klabināt knābjus un draudīgi mētāt galvas uz augšu un uz leju, dusmodamies, ka esmu viņus iztraucējis. Es brīdi viņos noraudzījos, tad ievēroju kaut ko pusapslēptu smilšu kaudzītē, ko viņi bija sametuši, rakdami savu ligzdalu. Tas bija kaut kas balts un gludens. Piegāju tuvāk un, nevērodams satraukto pingvīnu ķērkšanu, atkārpīju smiltis. Manā priekšā bija lieliski saglabājies indiāņa galvaskauss, kuru, domājams, abi putni bija izrakuši.
Es apsēdos, uzliku galvaskausu sev uz ceļiem un, to aplūkodams, izsmēķēju vēl vienu cigareti. Centos uzminēt, kāds varētu būt bijis šis mirušais indiānis. Iztēlojos, kā viņš sēž jūras krastā un prasmīgām rokām rūpīgi atskalda no akmens šķembas sīkas plēksnītes, lai pagatavotu vienu no šiem jaukajiem bultu uzgaļiem, kas tagad knikstēja un šķindēja man kabatā. Iedomājos šī indiāņa brūno seju un melnās acis, garos matus, kas nokarājas līdz pleciem, skaisto, brūno gvanako ādas apmetni, kas cieši apņem augumu, — tāds viņš sēž, stalti izslējies, savā mežonīgajā, nekaltajā zirgā. Es lūkojos tukšajos acu dobuļos un karsti vēlējos, kaut man bijusi laime sastapt cilvēku, kas radījis kaut ko tik skaistu kā šos bultu uzgaļus. Sākumā gribēju ņemt galvaskausu līdzi uz Angliju, lai novietotu savā darbistabā goda vietā, kur tam tuvumā būtu šī cilvēka mākslinieciskie darinājumi. Bet, palūkojies visapkārt, izlēmu citādi. Spilgtais debesu zilums jau bija sācis bālēt, un tajā peldēja sārtas un zaļas mākoņu plūksnas. Vēja dzītās smiltis sīkās urdziņās tecēja no kaudzes zemē. Dīvainie, ķeburainie krūmi tīkami melodiski čīkstēja. Es jutu, ka indiānim nevar būt iebildumu, ja viņa mūžīgā miera vietā mājo šīs dzīvās radības — pingvīni un bruņneši, kas bija ap viņu arī tad, kad šī zeme vēl bija viņa zeme. Tāpēc izraku smiltīs bedrīti, ieguldīju tajā galvaskausu, tad aizbēru un šo vietu rūpīgi nolīdzināju.
Kad piecēlos kājās, visa ieplaka biezējošā vakara krēslā šķita it kā skumju pielijuši, un es jautu izmirušos indiāņus tepat savā tuvumā. Sāku gandrīz vai ticēt, ka, ātri palūkojies pār plecu, krāsainās debess fonā ieraudzīšu vienu no viņiem sēžam zirga mugurā. Es sadurstījos, lai aizdzītu dīvaino izjūtu, un gāju atpakaļ uz automašīnu.
Kad mašīna dārdēdama un kratīdamās dziļā krēslā brauca atpakaļ uz estansiju, Uiči sarunā ar Mariju klusu, mierīgi sacīja:
— Ziniet, senjorita, šī vieta vienmēr liekas skumja. Es te stipri izjūtu indiāņus. Indiāņi ir it visur ap mums — tie ir viņu gari, un man viņu žēl, jo tie nevar būt laimīgi.
Tieši to pašu jutu arī es.
Otrā dienā pirms aizbraukšanas es iedāvināju Uiči harpūnas smaili, kuru biju atradis. Man bija ļoti žēl no tās šķirties, bet Uiči bija darījis tik daudz mūsu labā, ta ka šī dāvana būtu tikai maza pateicība par viņa laipnību.
Viņš bija sajūsmināts, un es zinu, ka tagad harpūnas smaile, rūpīgi ievīstīta zīdpapīrā, glabājas kastē zem viņa gultas, ne pārāk tālu no tās vietas, kur tai vajadzēja gulēt apraktai augstajā, saulē vizošajā kāpā, un just virs sevis vienīgi birstošās smiltis, kad pingvīni smagi soļo pāri kāpām.