Viņi izskatījās ļoti miermīlīgi un, saspiedu, šies kopā ciešā blāķi, gulēja aizmiguši kā liels cūku bars.
Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kugi «Bigls»
Pingvīnu kolonija netālu no Uiči estansijas bija mūsu ceļojuma pats tālākais dienvidu punkts. Atstājuši aiz muguras Deseado, mēs tagad braucām ziemeļu virzienā pa sarkanīgiem brikšņiem klātu līdzenumu uz Valdesa pussalu, kur, kā man tika stāstīts, rodamas lielas kotiku kolonijas un Argentīnā vienīgā vēl saglabājusies jūras ziloņu kolonija.
Valdesa pussala ietilpst Cuvutas provincē. Pēc formas pussala atgādina cirvja pietu un ir savas astoņdesmit jūdzes gara un trīsdesmit plata. īstenībā Valdesa ir gandrīz sala, jo ar cietzemi to savieno tik šaura zemes strēle, ka, braucot pa to, jūru redz abās pusēs ceļam.
Sasnieguši pussalu, piepeši sajutāmles it kā citā zemē. Dienām ilgi bijām braukuši pa vienmuļo, vienkrāsaino Patagonijas apvidu, tas bija līdzens kā galds, un tajā, šķiet, nemājoja neviena dzīva radība. Tagad mēs atradāmies pie zemes šauruma, aiz kura sākās pussala, un pēkšņi viss bija pārvērties. Zemo, dzelkšņaino brikšņu vietā, kuri sarkanīgi vīdēja līdz pašam apvārsnim, mums pavērās koši dzeltena ainava: te auga lielāki un zaļāki krūmi, piebārstīti sīkiem ziediņiem. Apvidus vairs nebija līdzens, bet paugurains; kā dzeltena, saulē margojoša jūra tas saplūda ar horizontu.
Pārmainījusies bija ne tikai ainavas krāsa un noskaņa, tajā pēkšņi bija radusies ari dzīvība. Mēs braucām pa sarkanīgu, grambu grambām izbrauktu zemes-
ceļu, un piepeši ceļmalas krūmos es pamanīju tādu kā vieglu kustību. Atrāvis acis no grambām, paraudzījos pa labi un tai pašā mirklī tik strauji nobremzēju, ka visas ekspedīcijas sievietes sāka neganti protestēt, bet es pacēlu pirkstu, un viņas apklusa.
Labajā pusē, līdz ceļiem iebriduši dzeltenajos krūmos, stāvēja seši gvanako un mūs ziņkāri vēroja. Gvanako ir lamas savvaļas radinieks; biju iedomājies, ka ieraudzīšu druknu dzīvnieku, tādu pašu kā lama, ar brūnu, nosmulētu kažoku. Vismaz tas, kuru atcerējos redzējis pirms daudziem gadiem kādā zooloģiskā dārzā, bija tā izskatījies. Varbūt atmiņa bija mani vīlusi, bet varbūt arī toreiz redzētais gvanako bija sevišķi panīcis. Lai nu kā — es nudien nebiju cerējis ieraudzīt kaut ko tik krāšņu kā šie savvaļas dzīvnieki.
Tas, kuru es šai ganāmpulkā ieskatīju par tēviņu, stāvēja nedaudz priekšā pārējiem, apmēram trīsdesmit pēdu no mums. Viņam bija garas, tievas rikšotāja kājas, slaids rumpis un garš, lokans kakls kā žirafei. Purns bija daudz garāks un smailāks nekā lamai, bet ar to pašu augstprātīgo izteiksmi. Acis tumšas un ļoti lielas. Mazās, glītās ausis grozījās šurpu turpu, kad viņš, izslējis zodu, pētīja mūs it kā caur iedomātu lorneti. Aiz tēviņa ciešā, biklā pulciņā stāvēja viņa trīs sievas un divi bērni, katrs apmēram terjera lielumā, un mazuļu plaši ieplestās acis lūkojās tik nevainīgi, ka mūsu sievietēm neviļus izlauzās skaļas, dīvainās sajūs-
mas un aizkustinājuma pilnas nopūtas. Netīri brūno kažoku vietā, kādus biju sagaidījis ieraudzīt, šiem dzīvniekiem spalva spīdēja un laistījās. Kakls un kājas bija gaišas kā saules apstarota smilts, bet ķermenis viscaur klāts ar biezu sarkanbrūnu vilnu.
Es biju pārliecināts, ka otra tik laba izdevība man vairs negadīsies, tāpēc nolēmu izkāpt no mašīnas un šo gvanako pulciņu nofilmēt. Paķēris kinokameru, lēni, uzmanīgi atvēru mašīnas durvis. Gvanako tēviņš, izslējis abas ausis uz priekšu, aizdomīgi pētīja manu rīcību. Tad es piesardzīgi aizvēru mašīnas durvis un sāku celt pie acīm kinokameru. Bet ar to pietika. Dzīvnieki neuztraucās, kad es izkāpu no mašīnas, bet, kad sāku celt pie pleca kaut kādu melnu priekšmetu, visai līdzīgu šautenei, viņi neizturēja. Tēviņš iešņācās, apcirtās un lēkšoja projām, trenkdams sev pa priekšu mātītes un mazu|us. Mazie gvanako to saprata kā joku un draiskodamies meta līkumus, tā ka tēvam tie galu galā bija jāpārmāca trāpīgiem spērieniem. Nokļuvuši drošā attālumā, gvanako palēnināja skrējienu — viņi vairs neauļoja, bet uzņēma rāmu, pastīvu riksi. Ar sarkanrudajiem un dzeltenajiem kažokiem viņi izskatījās kā dīvainas, raibas rotaļlietas, kas, augšup lejup cilādamās, aizlīgo cauri dzeltenajam krūmājam.
Dziļāk pussalā mēs sastapām vēl citus gvanako, parasti pa trim četriem dzīvniekiem grupā, bet reiz gadījās redzēt ganāmpulku, kas stāvēja kalna galā, debesu ziluma ieskauts, un šajā pulkā es saskaitīju astoņus gvanako. Es ievēroju, ka pussalas centrā viņu pulciņi sastopami biežāk, bet tuvāk piekrastei — daudz retāk. Tomēr visur, kur gadījās redzēt gvanako, tie bija bailīgi, tramīgi dzīvnieki, gatavi laisties lapās, tiklīdz pamanīja kaut ko neparastu, jo viņus vajā vietējie aitkopji, un dzīvnieki no rūgtās pieredzes zina, ka drosme ir laba, bet piesardzība vēl labāka.
Pievakarē mēs tuvojāmies Punta del Norte, kas atrodas pussalas austrumu krastā; braucamais ceļš te pamazām izzuda, palika tikko saredzamas riteņu sliedes, kas cilpu cilpām vijās cauri krūmājam, tā ka es pat sāku šaubīties, vai tās vispār kaut kur aizved. Bet tieši tad, kad man šķita, ka esam nomaldījušies, priekšā parādījās maza, balta estansija ar cieši aizslēģotiem logiem, un pa kreisi no tās es ieraudzīju lielu holandiešu šķūni jeb galponu.
Es zināju, ka estansijā visi svarīgākie darbi tiek veikti galponā, tāpēc piebraucu pie tā un apturēju mašīnu. Tūlīt, neganti riedami, uzradās trīs lieli, resni suņi, bet pēc brīža, laikam uzskatīdami, ka pienākums izpildīts, tie aprima un priecīgā jutoņā apslacīja mūsu mašīnas riteņus.
No šķūņa iznāca trīs peoni — brūni, kalsni, diezgan mežonīga izskata vīri — un sveica mūs platiem, vēlīgiem smaidiem. Viņi ļoti priecājās par sastapšanos, jo svešinieki šai pusē bija retums. Peoni uzstāja, lai ieejam pie viņiem šķūnī, atnesa mums krēslus, kur apsēsties, un pēc pusstundas, kamēr sēdējām un, iedzerdami vīnu, paguvām izstāstīt, kāpēc esam ieradušies, bija jau nokauta aita un pagatavots asado.
Peoniem bija lielu lielie brīnumi, kad viņi uzzināja, ka esmu braucis šurp no Anglijas — visu garo ceļu tikai tāpēc vien, lai iegūtu un filmētu bichos, un viņi, bez šaubām, nosprieda, ka esmu mazliet jucis, tomēr izrādījās pietiekami taktiski, lai man to nepateiktu.
No peoniem mēs daudz ko uzzinājām par kotikiem un jūras ziloņiem. Sai laikā, viņi stāstīja, jūras ziloņiem jau esot mazuļi un dzīvnieki noņemoties ar tiem. Tas nozīmē, ka viņi vairs neuzturas noteiktajā vietā krastmalā netālu no kotikiem — vietā, kas viņiem bija noderējusi par sava veida dzemdību palātu. Tagad viņi peldot šurpu turpu gar visu piekrasti un esot grūti pa- manāmi, tomēr divās trīs vietās viņiem patīkot uzturēties, un tur viņi dažreiz apmetoties. Sīs ziloņu iemīļotās uzturēšanās vietas peoni nosauca jaukā vārdā — par elefantērijām. Peoni atzīmēja uz kartes laukumiņus, kur, pēc viņu domām, jābūt elefantērijām, un parādīja arī lielākās kotiku koncentrēšanās vietas. Kotikus būšot vieglāk atrast, viņi skaidroja, jo bērni tiem vēl mazi, tāpēc viss milzīgais bars sadrūzmējies krastmalā un viegli ieraugāms. Turklāt, peoni stāstīja, kotiku kolonijas tuvumā rodama izdevīga vieta nometnes ierīkošanai — līdzena, zāļaina ieplaka, kuru no visām pusēm iejož nelieli uzkalni, kas aizsargā no vēja.
Sīs ziņas mūs iepriecināja, mēs vēl iedzērām vīnu, noēdām lielas porcijas ceptas aitas gaļas un tad sēdā- mies mašīnā, lai dotos izlūkot apmešanās vietu.
Mēs to atradām bez sevišķām grūtībām, un vieta patiešām izrādījās tik laba, kā peoni bija solījuši, — mazs, līdzens klajumiņš ar asu zāli un retiem nokaltušu krūmu puduriem. No trim pusēm to aizsargāja mazu, dzelteniem krūmiem apaugušu uzkalnu ieloks, bet jūras pusē slējās augsts oļu valnis. Te varēja kaut cik patverties,.tomēr arī šajā ieplakā ielauzās vējš, kas nemitīgi1, spēcīgi pūta no jūras un tagad vakarā bija kļuvis ļoti auksts.
Nolēmām, ka mūsu ekspedīcijas trīs sievietes nakšņos mašīnā, bet es zem tās. Mēs izrakām bedri, savācām sausus žagarus un sakūrām ugunskuru, lai varētu uzvārīt tēju. Ar uguni vajadzēja ļoti uzmanīties, jo visapkārt stiepās nepārskatāmas sausu, viegli uzliesmojošu krūmu platības; ja aizmirstu piesardzību, vējš parautu gaisā ugunskuru un iesviestu to krūmos. Bija bail pat iedomāties šī milzīgā ugunsgrēka apmērus.
Saule iegrima sārtu, koši sarkanu un melnu mākoņu muldā, iestājās īsa, zaļgana krēsla. Tad satumsa, uzlēca liels, dzeltens mēness un noraudzījās, kā mēs, savilkuši mugurā visu, ko vien varējām sadabūt, sarāvušies tupējām ap ugunskuru, jo vējš tagad bija ledaini auksts.
Drīz vien manas ceļabiedrenes iekāpa automašīnā un tur dedzīgi sprieda un strīdējās, kā katra gulēs, bet es paņēmu savas trīs segas, apbēru ar smiltīm ugunskuru un iekārtoju sev guļvietu zem mašīnas pakaļējās ass. Lai gan biju apģērbis trīs puloverus, divas bikses, vilnas mēteli, siltu cepuri un apņēmis sev apkārt visas trīs segas, man tomēr sala, un es, zobus klabinādams, laizdamies snaudā, nolēmu no rīta katrā ziņā noteikt citādu gulēšanas kārtību.
Es pamodos pirmsausmas mijkrēšļa klusumā, kad pat jūra likās rimusi. Naktī vējš bija grozījies, un tagad mašīnas riteņi mani nemaz vairs neaizsargāja. Zilganzaļajās ausmas debesīs iezīmējās apkārtējo kalnu tumšie silueti, visapkārt ne skaņas, tikai vēja žūžošana un tikko saklausāms bangu troksnis.
Gulēju un drebēju, lai gan biju satuntuļojies un ievīs- tījies segās, un zīlēju, vai labāk necelties augšā, sakurt uguni un uzvārīt tēju. Biju nosalis, par spīti siltajām drēbēm un daudzajām segām, tomēr nospriedu, ka zem tām noteikti ir par dažiem grādiem siltāks nekā ārā, vācot žagarus, tāpēc paliku guļam. Uzmanīgi, lai vējš neaizrautu pēdējo siltumu no manas kūniņas apvalka, mēģināju iegrūst roku mēteļa kabatā un paņemt cigaretes, kad piepeši atskārtu, ka pie mums ieradies viesis.
Manā priekšā, it kā izaudzis no zemes, stāvēja gvanako. Viņš atradās kādas divdesmit pēdas no manis, stāvēja pilnīgi mierā un izbrīnījies, kustinādams mazās, glītās ausis, ar netīksmi mani vēroja. Tad viņš pagrieza galvu, ošņādams vēju, un uz debess fona es ieraudzīju viņa profilu. Viņam bija savu ciltsbrāļu augstprātīgā izteiksme, tāds kā vīzdegunīgs smīns, it kā viņš zinātu, ka pēdējās trīs naktis esmu gulējis neizģērbies. Viņš klīrīgi pacēla priekškāju un cieši mani uzlūkoja. Varbūt tanī brīdī vējš viņam bija uzpūtis manu smaku, jo piepeši viņš sastinga, mirkli it kā pārdomāja, tad atraugājās. Tās nebija nejaušas atraugas — neparedzēta atkāpšanās no pieklājības normām, kas dažreiz var gadīties jebkuram no mums. Gvanako atraugas bija tīšas: viņš atraugājās ar baudu, sulīgi un īpaši paildzināti. Brīdi viņš pastāvēja, blenzdams manī, lai pārliecinātos, ka es pareizi saprotu, ko viņa acīs esmu vērts, un jūtos pazemots, tad veikli apcirtās un nozuda tikpat pēkšņi, kā bija uzradies; es dzirdēju vienīgi klusu čaboņu, kad viņš skrēja projām pa zemajiem krūmiem. Pagaidīju, vai gvanako neatgriezīsies, bet viņš acīmredzot bija aizgajis savās gaitās; iededzināju cigareti un drebinādamies gulēju un smēķēju, kamēr uzlēca saule.
Pabrokastojuši, kaut cik saposušies, noāķējām piekabi, izcēlām no mašīnas visu iekārtu un piederumus, sakrāvām tos kaudzē zem brezenta pārklājiem, pārbaudījām kinoinventāru, sagatavojām sviestmaizes un kafiju un braucām meklēt kotikus.
Peoni tika stāstījuši, ka jābrauc apmēram pusjūdzi pa ceļu, tad jānogriežas un tālāk jāvirzās bez ceļa tieši uz jūru — tur mēs viegli uziešot koloniju. Viņi gan nebija brīdinājuši, ka kratīšanās mašīnā bez ceļa būs smags pārbaudījums mūsu nerviem un mugurām, jo zeme še bija briesmīgi nelīdzena un bedraina, turklāt gandrīz visas bedres noslēpa krūmi, tā ka mašīna tajās iebruka, pirms mēs paguvām tās ieraudzīt; braucot krūmi šaustīja mašīnas sānus un griezīgi šņirkstēja, atgādinot it kā vājprātīgā histēriskos smieklus.
Galu galā es izlēmu, ka tālāk jādodas kājām, ja negribam salauzt kādu atsperi vai pārdurt riepu, tāpēc, atraduši kaut cik līdzenāku vietu, apturējām mašīnu un izkāpām. Tūlīt es izdzirdu tālas, dīvainas skaņas, līdzīgas satraukta pūļa aurošanai futbolsacīkstēs. Mēs izlauzāmies cauri zeltainiem krūmiem, kas sniedzās līdz viduklim, un pienācām pie nelielas klinšu kraujas, bet tur, lejā, akmeņainajā liedagā, pie pašas putojošās ban- gotnes atradās kotiku kolonija.
Mēs stāvējām uz kraujas — izdevīgā novērošanas vietā, un dzīvnieku radītais troksnis mūs apstulbināja: viņi kauca, blēja, gārdza un klepoja — tas bija nepārtraukts skaņu jūklis, it kā te vārītos milzīgs putras katls.
Kolonija, kurā varēja būt ap septiņsimt dzīvnieku, bija izstiepusies liedagā pa desmit, divpadsmit dzīvnieku platā joslā, un kotiki bija tik cieši sablīvējušies, ka kustoties un pārvietojoties visa kolonija saulē zeltaini margoja kā satrauktu bišu spiets.
Aizmirsis filmēšanu, es apsēdos uz kraujas malas un kā apburts vēroju daudzos brīnišķīgos dzīvniekus.
Sākumā, tāpat kā pingvīnu kolonijā, šķita, ka te valda viens vienīgs ņudzeklis — tik daudz te bija kustības un trokšņa, kas mūs mulsināja; mūsu acis nemitīgi maldījās milzīgajā dzīvnieku blāķī, cenzdamās uztvert, izprast katru kustību, līdz beidzot sāka reibt galva. Taču pēc stundas, kad daudzmaz bijām atguvušies no pārsteiguma, ko izjutām, tuvumā ieraugot visu šo karalisko dzīvnieku masu, spējām atkal koncentrēties.
Mūsu uzmanību vispirms saistīja pieaugušie kotiku tēviņi, jo tie bija īsti milzeņi. Viskrāšņākie un neparastākie dzīvnieki, kādus man gadījies redzēt. Viņi sēdēja, izslējuši purnus pret debesīm, spalvainais kakls atliekts atpakaļ, ļumīgajā pakaklē tauku krokas; resnais purns ar strupo degunu blenž mākoņos tik lepni un augstprātīgi kā Resnītis Tenjela zīmējumā [11] . Ķermenis kotikiem bija spēcīgi veidots, un viņi mazliet atgādināja bokserus: ļoti plati, muskuļoti pleci un šaura ķermeņa lejasdaļa, kas nobeidzas ar nesamērīgi tievām, smieklīgi īsām kājelēm. Garie kāju pirksti savienoti ar plēvi; radās iespaids, it kā kotiks kaut kāda viņam vien zināma iemesla dēļ apvilcis ļoti elegantas akvalangista pleznas.
Nereti gadījās redzēt smiltīs atlaidušos, aizmigušu vecu kotiku tēvaini, kas sevī kaut ko rūca un ņurdēja, kamēr lielās pleznas ar slaidajiem, graciozi kā Bali salas dejotājai nostieptajiem pirkstiem vienā laidā kustējās augšup lejup. Kad kotiki staigāj'a, .viņu lielās, varžu pleznām līdzīgās pēdas bija vērstas uz sāniem un ķermenis gorījās kā rumbas dejā — tas izskatījās ļoti jocīgi. Kažoka krāsa kotiku tēviņiem bija gan gaišāka, gan tumšāka — no šokolādes brūnas līdz sarkanbrūnai, pie tam kuplajā kakla un plecu vilnā tā pārgāja rūsganā tonī. Viņus varēja viegli atšķirt no mātītēm, kas bija daudz mazākas, ar sidrabainiem vai zeltainiem kažokiem. Lielie tēviņi bija masīvi un resni kā mucas, bet viņu sievas slaidas, lokanas un vijīgas, ar glītiem, smailiem purniem un lielām, mīlīgām acīm. Viņas rādījās pati sievišķība — ļoti graciozas, skaistas, koķetas un tai pašā laikā mīlošas. Nu taisni dievišķīgas būtnes, es spriedu, un, ja man būtu lemts šai pasaulē kļūt par dzīvnieku, es noteikti vēlētos būt kotiks, jo tad man piederētu šāda brīnišķīga sieva.
Kaut gan kotiki varēja apmesties turpat vai sešas jūdzes garajā liedagā, kolonijai tomēr labāk patika turēties kopā ciešā gūzmā, aizņemot tikai apmēram ce»
turtdaļjūdzi. Liekas — ja kotiki būtu izvietojušies lielākā platībā, kolonijā būtu daudz mierīgāk, jo tik blīvā masā katram tēviņam vienmēr bija jāuzmana savas mātītes un nepārtraukti izcēlās kautiņi. Liela vaina par to, manuprāt, gulstas uz mātītēm, kuras, kad vien tām šķita, ka tēviņš tās neievēro, tūlīt, graciozi locīdamās, līda pa smiltīm pie kaimiņu ģimenes grupas un, tur apsēdušās, nenovērsa skatienus no ģimenes tēva. Kaimiņam tad vajadzētu būt stingram puritānim, lai spētu pretoties šo maigo acu vilinājumiem. Bet, pirms vēl sieva paspēja kļūt neuzticīga, tās īstais pavēlnieks, žigli pārlūkojis savu pulku, atklāja, ka vienas sievas trūkst. Ieraudzījis negantnieci, viņš joza tai pakaj, ar milzīgo ķermeni šķaidīdams oļus uz visām pusēm, no viņa mutes ar lielajiem, baltajiem zobiem vēlās ārā gari stiepta, lauvas rēcienam līdzīga rūkoņa. Sasniedzis vainīgo, viņš to nogrāba aiz čupra un nežēlīgi sapurināja. Tad ar spēju galvas vēzienu tenteriski aizli- dināja pa smiltīm uz savu harēmu.
Bet pa to laiku bija satraucies kaimiņu ģimenes tēvs. Viņam likās, ka nelūgtais viesis pienācis pārāk tuvu viņa sievām, tāpēc, atplētis rīkli, baismīgi rēkdams, viņš rāvās uz priekšu, un abi tēvaiņi klupa viens otram skaustā. Tomēr vairums šādu kautiņu norisa it kā pa jokam: pavārstījuši mutes, krietni izrēkušies un izgrūs- tījušies, sāncenši uzskatīja, ka viņu gods gandarīts. Bet gadījās arī tā, ka abi tēviņi iedegās trakās dusmās, un tad likās neticami un bija baisi noskatīties, kā divi tik smagi, tūļīgi un resni radījumi piepeši pārvērtās ātros un izveicīgos cīnītājos uz dzīvību un nāvi. Oļi šķīda pa gaisu, kad abi kolosālie dzīvnieki gāzās viens otram virsū, zobi cirtās treknajos kaklos, un pār sajūsminātajiem skatītājiem — sievām un bērniem — šļācās asins šaltis. Parasti, cīņu sākot, abi pretinieki, galvas grozīdami kā bokseri, kas izdara māņu kustības, grīļīgā gaitā rāpās pa oļiem viens otram pretī. Krietni pietuvojušies, viņi uzbruka, mēģinādami ar sānisku kodienu uzšķērst biezo ādu uz pretinieka kakla. Sai liedagā vairumam veco tēviņu kaklus greznoja svaigas brūces vai baltas rētas, bet es redzēju arī vienu tādu, par kuru varēja domāt, ka viņam kāds iecirtis ar zobenu, jo brūce bija ap astoņpadsmit collu gara un droši vien savas sešas collas dziļa.
Kad tēviņš pēc šādas kaujas atsteberēja atpakaļ pie savām sievām, viņas to apstāja no visām pusēm, staipīdamas lokanos kaklus, lai aizsniegtu un noskūpstītu viņa purnu, berzēja zeltainos un sidrabainos sānus gar viņa varenajām krūtīm, bet viņš tikai uzpūtīgi blenza mākoņos, paretam visžēlīgi pieliekdams galvu, lai kādai maigi iekostu kaklā.
Daudz satraukumu, rūpju un vēl vairāk kautiņu kotiku ģimeņu tēviem sagādāja vecpuiši. Tie bija jauni, bezbēdīgi tēviņi, daudz šmaugāki par vecajiem un ar
vājāk attīstītu muskulatūru, tādi, kuriem pārošanās sezonas sākumā nebija izdevies iegūt sev vienu vai vaira- kas sievas, atkarojot tās sāncenšiem. Sie jaunie tēviņi pavadīja laiku, gulšņājot saulē vai peldot šurpu turpu pa piekrastes seklajiem ūdeņiem. Bet lāgu lāgiem viņiem uznāca bezkaunīga vēlēšanās pakaitināt savus vecākos un pārākos ciltsbrāļus. Lielās varžu pleznas izvērsuši, vecpuiši tad dižmanīgi pastaigājās visgarām kolonijai, nevainīgi lūkodamies visapkārt, it kā viņu galvās neperinātos neviena ļauna doma. Iedams garām kādai ģimenes grupai, kuras centrā sēdēja ģimenes tēvs un blenza debesīs, vecpuisis piepeši cirtās sānis un gorīdamies skrēja turp. Mātītes bailēs šāvās uz visām pusēm, bet negantnieks metās uz veco tēviņu, aši iekoda tam kaklā un, pirms vecais paguva apjēgt, kas notiek, zvalstīdamies ātri manījās projām. Mežonīgi rēkdams, vecais dzinās jaunajam pakaļ, bet tas pa to laiku bija sasniedzis jūru un ieniris, un tā ģimenes tēvs ņurdēdams griezās atpakaļ, lai savāktu izklīdušās sievas, apsēdās viņu vidū un no jauna nodevās astronomiskiem novērojumiem.
Vispatīkamākā un bezrūpīgākā dzīve bija jaunajiem nobriedušajiem tēviņiem, kuriem bija laimējies sev iegūt vienu sievu. Viņi parasti mēdza apmesties mazliet atstatu no galvenās kolonijas un, noguldījuši sievu un bērnus cieši sev blakus, dienas lielāko daļu aizvadīja snauduļojot. To viņi varēja atļauties, jo nosargāt vienu temperamentīgu mātīti katrā ziņā bija daudz vieglāk nekā izdibināt sešu vai septiņu untumainos prātus.
Līdz šim vēl neesmu pastāstījis par kotiku mazuļiem, ļoti svarīgu un interesantu kolonijas iemītnieku daļu. Mazo kotiku bija simtiem, un viņi nemitīgi kumurojās pieaugušo dzīvnieku biezumā, kuri gulēja, mīlinājās, kāvās; un šai masā mazuļi izskatījās kā dzīvi melnas tintes traipi. Viņi gulēja aizmiguši uz oļiem visērtākajās, visneparastākajās pozās — kā piepūšami gumijas dzīvnieki, no kuriem pa pusei izlaists gaiss. Tad piepeši viens pamodās un atskārta, ka nav viņa mammas, viņš ātri nostājās uz pleznām un sparīgi slāja projām gar liedagu; tāpat kā lielie kotiki, viņš pārvietojoties grīļīgi gorījās, kā dejojot rumbu. Apņēmīgi likdams pleznas oļos, viņš ik pēc dažiem jardiem apstājās, plaši atvēra sārto muti un žēli ieblējās kā jērs.
Kad mazais kotiks, meklēdams vecākus, bija kādu gabalu pagājis, lielā dūša viņam saplaka un spēki izsīka, viņš vēlreiz žēlabaini ieblējās, tad nokrita garšļaukus uz puncīša un gandrīz tai pašā mirklī iegrima dziļā, spirdzinošā miegā.
Es ievēroju, ka daļa mazuļu uzturas tādās kā mazbērnu novietnēs: dažās vietās bija redzamas atsevišķas mazu kotiku grupiņas — pa desmit divdesmit dzīvniekiem kopā, līdzīgas dīvainām ogļu kaudzēm. Grupas tuvumā gulēja vai nu kāds jauns tēviņš, vai vairākas mātītes, kas acīmredzot uzmanīja mazuļus, jo, tikko viens no mazajiem pārkāpa novietnes neredzamo robežu, pieaugušais uzrausās kājās, aizgorījās tam nopakaļus, sakampa platajā mutē, sapurināja, kā nākas, un iesvieda atpakaļ bērnistabā.
Lai cik uzmanīgi vēroju, man tomēr īsti neizdevās noskaidrot, vai šīs mazuļu grupas bija vienas kotiku ģimenes pēcnācēji vai arī vairāku ģimeņu sajaukums. Ja mazuļi piederēja vairākām ģimenēm, tad grupu apmešanās vietās patiesi bija kaut kas līdzīgs mazbērnu novietnēm vai bērnudārziem, kur mazuļi tika iegrūsti pa to laiku, kamēr vecāki gāja uz jūru peldēt vai baroties.
Es ļoti gribēju uzņemt filmā mazo kotiku dienas gaitas, bet, lai to paveiktu, vajadzēja novērot vienu noteiktu mazuli, un, tā kā viņi visi bija viena lieluma un arī vienādi pēc krāsas, tas bija grūti izdarāms. Bet tieši tad, kad jau sāku zaudēt cerības, ieraudzīju kādu iezīmīgu mazuli. Viņš laikam bija piedzimis vēlāk par citiem, jo bija par tiem uz pusi mazāks, taču tās collas, kas viņam pietrūka no pārējo garuma, bagātīgi atsvēra drosmīgā apņēmība un spilgti izteiktā individualitāte.
Kad es pirmoreiz ievēroju Osvaldu (tā mēs viņu iesaucām), viņš manīgi lavījās klāt garai, spīdīgi zaļai jūraszāļu lentai, kas gulēja uz oļiem, — viņš to laikam noturēja par briesmīgu jūras čūsku, kura apdraud koloniju. Acis bolīdams, Osvalds šļūca tai arvien tuvāk, tad kādu jardu atstatu apstājās un paošņāja. Viegls vējiņš parāva jūraszāli aiz gala, Osvalds jauta briesmas, apgriezās un ļepoja projām, cik vien ātri pleznas viņu nesa. Nonācis drošā attālumā, viņš apstājās un palūrēja pār plecu, bet vējš bija norimis, un jūraszāle vairs nekustējās. Osvalds tai atkal uzmanīgi tuvojās, kādas sešas pēdas atstatu palika stāvot un ošņāja, mazais, resnais ķermenītis drebēja sasprindzinājumā, gatavs skrējienam, tikko manītu niecīgāko kustību. Bet jūraszāle mierīgi gulēja smiltīs, laistīdamās saulē kā nefrīta lenta. Osvalds lēnām, piesardzīgi līda tai tuvāk, likās, ka viņš, drošības labad aizturējis elpu, čāpo uz lielo, plakano pleznu pirkstgaliem. Jūraszāle vēl arvien nekustējās. Pretinieka nepārprotamais gļēvums Osvaldu iepriecināja, un viņš nosprieda, ka viņa pienākums glābt koloniju no šī bīstamā ienaidnieka, kas dzīrās slepus uzbrukt. Osvalds sāka jocīgi grozīt dibenu, lai pakaļējās pleznas gūtu oļos drošāku atspērienu, tad metās virsū jūraszālei. Pārliekā dedzībā viņš aizmeimuroja par tālu un nokrita uz deguna, oļi vien pašķīda, bet zobos cieši sakamptu mazais kotiks turēja lielu gabalu jūraszāles. Viņš apsēdās, jūraszāle nokarājās abās pusēs mutei kā zaļas ūsas, un mazulis šķita sajūsmināts, ka jau ar pirmo kodienu acīmredzot izdevies padarīt ienaidnieku nekaitīgu. , Viņš grozīja galvu no vienas puses uz otru, un jūraszāle kustējās līdzi, tad kotiks uzrausās kājās un lēkšoja projām pa liedagu, gar abiem sāniem vilkdams līdzi jūraszāli; brīžiem viņš sparīgi pakratīja galvu, it kā lai pārliecinātos, ka upuris tiešām beigts. Stundas, ceturksni Osvalds kaitējās ar jūraszāli, līdz no tās bija palikušas pāri vienīgi driskas. Tad viņš piekusis atkrita oļos, puncītis bija apjozies ar jūraszāles atliekām, un viņš iegrima dziļā miegā.
Bet drīz vien mazais kotiks atkal pamodās un atcerējās, ka sākumā, pirms viņa uzmanību bija piesaistījusi jūraszāle, viņš tika meklējis savu mammu. Nostājies uz pleznām, Osvalds, žēli blēdams, devās projām pa liedagu. Savās bēdās viņš piepeši ieraudzīja turpat tuvumā oļos notupušos kaiju. Aizmirsis mammu, viņš nolēma iedzīt kaijai bailes un saniknojies, kūkumu uzmetis, sāka strauji rumbot tai pretī. Ar vienas saltās, naidīgās acs kaktiņu kaija vēroja viņa tuvošanos. Osvalds, mazliet aizelsies, drūmā apņēmībā gāzelējās pa oļiem, bet kaija viņu sagaidīja ar nievīgu skatienu. Ikreiz, kad Osvalds bruka virsū, kaijas pleznotās kājas tikai veikli pakāpās dažus solīšus sānis, pie tam putnam bija tāds izskats kā profesionālam matadoram, kas atvaira ļoti nepieredzējušu vērsi. Tas atkārtojās četras
reizes, tad kaijai apnika. Pie nākamā uzbrukuma viņa izpleta spārnus, pāris reižu tos slinki paplivināja un aizlaidās gar liedagu meklēt mierīgāku vietu.
Osvalda dusmu objekts nu bija izgaisis, viņš pēkšņi atkal atcerējās mammu un, skaļi blēdams, devās to
meklēt. Viņš slāja uz vislielāko drūzmu, kur, saguluši juceklīgā blāķī, kotiku tēviņi un mātītes baudīja pēcpusdienas atpūtu. Osvalds lauzās tiem cauri, nevērīgi mīdīdams gan tēvus, gan mātes, rāpās pāri to mugurām, mina uz astēm, lika savas pleznas viņiem uz acīm. Aizmugurē palika saniknots pieaugušo kotiku bars, kurus no spirdzinošā miega bija izrāvusi plata, oļiem nolipuši plezna, kas bija trāpījusi viņu visvārīgāko orgānu.
Kādā vietā Osvalds ieraudzīja mātīti, kura, gulēdama uz muguras, bija pavērsusi pret sauli savus pupus, un viņš nolēma, ka te būtu izdevīgi apstāties un mazliet iestiprināties. Osvalds jau bija cieši saņēmis vienu pupu un nupat gatavojās iesūkt dzīvinošo barību, kad mātīte atmodās un palūkojās lejup uz viņu. Kādu brīdi tā raudzījās mīlīgi, jo bija vēl samiegojusies, tad piepeši atskārta, ka Osvalds ir nevis viņas dēls, bet kaut kāds svešs nelietis, kas grib dzīvot uz citu rēķina. Dusmīgi rūkdama, viņa noliecās pie Osvalda, pabāza purnu zem mazuļa resnā vēderiņa un, strauji uzraudama galvu, kūleniski aizlidināja viņu pa gaisu kādam aizmigušam tēviņam uz galvas. Gulētājs bija sašutis, un Osvaldam nācās dot kājām ziņu, lai izbēgtu no soda. Drūmā apņēmībā viņš turpināja savu ceļu pāri guļošo kotiku grēdām. Bet tad, rāpdamies pāri kādai sevišķi treknai, būdīgai mātītei, viņš paslīdēja un uzvēlās uz galvas jaunam tēviņam, kas gulēja turpat blakus. Tēviņš piecēlās sēdus, dusmīgi nosprauslojās un, pirms vēl Osvalds paguva aizbēgt, noliecās un sagrāba viņu savā lielajā mutē. Sakampts aiz čupra, Osvalds padevīgi šūpojās tēviņam zobos, kamēr tas gudroja, ko ar viņu iesākt. Beidzot tēviņš izlēma, ka Osvaldam nekaitētu pamācīties peldēt, un lielais tēviņš ar mazuli zobos līgoja uz jūru; Osvalds karājās viņam no mutes ļengans kā cimds.
Esmu bieži vērojis, kā kotiku tēviņi māca mazuļiem peldēt, tas patiešām ir baismīgs skats. Man kļuva žēl Osvalda. Tēviņš nostājās pie pašas bangotnes un sāka Osvaldu tik spēcīgi kratīt, ka likās, salauzīs tam sprandu, pēc tam iesvieda mazuli divdesmit pēdas tālu jūrā. Osvalds diezgan ilgi neparādījās virs ūdens, tad izniris, izmisīgi pērdamies ar pleznām, spļaudīdamies un klepodams peldēja uz krastu. Bet tēvainis ielumpa- čoja ūdeni un, pirms vēl mazais kotiks bija piepeldējis viņam klāt, atkal sagrāba to aiz čupra, ik pa brīdim pagrūda zem ūdens un turēja tā piecas vai desmit sekundes, tad palaida vaļīgāk, un mazulis, cīnīdamies pēc elpas, kā korķis uzšāvās virspusē.
Kad tas bija atkārtojies trīs vai četras reizes, Osvalds, līdz nāvei pārbijies un noguris, rīstīdamies, spiedzīgi brēkdams, mēģināja uzbrukt lielajam tēvainim. Protams, tas bija tikai tāds klēpja sunīša uzbrukums zilonim. Lielais kotiks pacēla Osvaldu, labi sakratīja un atkal iemeta jūrā, un viss sākās no jauna. Kad Osvalds bija tā nomocījies, ka tikko spēja papeldēt, tēvainis iegrūda viņu seklumā un ļāva mazliet atpūsties, pats tomēr palikdams sardzē, lai mazulis nevarētu aizbēgt. Kad nu Osvalds bija atpūties, tēvainis viņu no jauna sakampa un iemeta jūrā, un atkal atkārtojās tas pats. Jau pusstundu ilga šāda peldēšanas nodarbība un būtu vēl turpinājusies, bet pienāca klāt otrs tēviņš un uzsāka ar Osvalda skolotāju strīdu, un, kamēr tie abi seklumā izkāvās, Osvaldam izdevās aizbēgt: cik ātri vien spēdams, viņš izrāpās krastā —» slapjš, notraipī- jies, smagi sodīts.
Šādas peldēšanas nodarbības, kā jau teicu, gadījās redzēt visai bieži, un sāpīgi bija tajās noskatīties; man ne tikai bija žēl mazuļu, kuriem jāpacieš tēviņu patvaļa, bet es arī allaž baiļojos, ka šī patvaļa var aiziet par tālu un kādu mazuli var noslīcināt. Taču mazie kotiki izrādījās pietiekami stipri kā garā, tā miesā un pārcieta mežonīgās izdarības, nevienam nekas ļauns nenotika.
Pieaugušie kotiki gandrīz visu dienu pavadīja guļot, un tikai pardam kāds no jaunajiem tēviņiem vai mātītēm iegāja ūdenī, bet, kad pienāca vakars, visa kolonija kā viens gāja jūrā izpeldēties.
Saulei slīdot uz rietu, koloniju pārņēma nemiers, un pēkšņi mātītes, kūkumu uzmetušas, virzījās uz ūdens malu, sākās ūdensbalets. Vispirms divas vai trīs iebrida seklumā un nesteidzīgi peldēja šurpu turpu. Tēviņš labu brīdi viņās augstprātīgi noraudzījās, tad iz- slēja milzīgo ķermeni un svarīgā gaitā kā smagsvara bokseris, kas ieiet ringā, lauza sev ceļu uz ūdeni un ielēca viļņos. Tur viņš uz brīdi apstājās, vērodams lokanos ķermeņus sev priekšā, un ap viņa resno kaklu putas auda baltu mežģīņu apkaklīti. Mātītes visādi centās iesaistīt viņu savā rotaļā: viņas kūleņoja un vijās, un jūras ūdens vērta viņu kažokus melnus un spīdīgus. Tad piepeši tēviņš ienira, viņa resnais, tūļīgais rumpis nozuda zem ūdens ar pārsteidzošu ātrumu un grāciju. Strupā galva ar uzrauto degunu iznira starp sievu ķermeņiem, aina bija mainījusies. Līdz šim mātīšu kustības bija lēnas, viņas maigi vijās un locījās virs un zem ūdens, tagad rotaļa kļuva straujāka, mātītes ieslēdza tēviņu aplī, un viņš kļuva par centru, ap kuru viss norisa. Plūdenām kustībām mātītes locījās viņam apkārt, un viņš bija kā masīvs maija koks [12] , ap kuru zibenīgi vijās šauras, plīvojošas lentas — viņa sievas. Tur viņš tupēja, izbāzis plato galvu un kaklu no ūdens, uzpūtīgi, pašapmierināti blenzdams gaisā, bet ap viņu ūdens griezās un virpuļoja kā atvarā, sievas slīdēja un locījās arvien straujāk un straujāk, alkdamas viņa uzmanības. Piepeši viņš padevās: noliecis galvu, atpleta muti un viegli, rotaļīgi iekoda vienai. Tas bija signāls, nu varēja sākties īstais balets.
Kā bultas ašie mātīšu augumi sapinās ar tēviņa ķermeni it kā melnā spīdīgā bizē, kas, līdzīgi vējā plandošam karogam, ritinājās un vijās visskaistākajās un sarežģītākajās formās. Kotiki vēlās un virpuļoja, atstādami aiz sevis putu sliedi, un es redzēju, kā viņi maigi, glāstoši cits citam koda.
Jūrā sākās paisums, taču ūdens uzplūda tik lēni, ka nemanīja gandrīz nekādu kustību, bet ap kotikiem ūdens virmoja, un likās — viņi peld paši savā mazītiņā jūrā: brīžiem viņi iznira viegli un brīvi, pat nesakustinot līmeni, citreiz turpretim šāvās augšup no dzelmes baltā putu rozetē, kā melni bumerangi izmeta gaisā spīdošus lokus un atkal ar vieglu plīkšķi, kas tik tikko sakustināja gludo ūdens virsmu, iekrita atpakaļ jūrā.
Sad tad kāds no jaunajiem, brīvajiem tēviņiem mēģināja iesaistīties ģimeņu rotaļās, un tūlīt ģimenes galva aizmirsa rotaļu. Viņš piepeši nozuda un tai pašā mirklī ar guldzošu rūkoņu, kas bija sākusies jau zem ūdens, putu vērpetē iznira jaunajam blakus. Ja jaunais izrādījās pietiekami ātrs, viņš sāniski iemetās ūdenī, un vecā tēviņa trieciens viņu tad nesasniedza — vecā masīvais ķermenis atsitās pret ūdens virsmu ar lielgabala dārdoņai līdzīgu troksni, kas atbalsodamies aizvēlās visgarām liedagam. Tagad bija interesanti pavērot, kurš no abiem sāncenšiem atgūsies pirmais — jaunais no neveiklā, sāniskā lēciena vai arī vecais no sāpīgā kritiena uz vēdera. Ja vecais tēviņš atžilba pirmais, viņš sagrāba jauno aiz skausta, un tad abi rēkdami un kozdami vēlās un pērās pa ūdeni, ka putas vien griezās, bet mātītes slīdēja tiem apkārt un mīlīgiem skatieniem sekoja cīņas gaitai: Galu galā jaunajam izdevās atbrīvoties no pretinieka mežonīgā tvēriena un ienirt viļņos, bet vecais viņam dzinās pakaļ. Tomēr, peldot zem ūdens, jaunajam bija neliela priekšrocība — viņš nebija tik liels un resns, tāpēc spēja peldēt nedaudz ātrāk un parasti aizbēga. Vecais tēviņš tad cēli peldēja atpakaļ pie sievām, apsēdās ūdenī un augstprātīgi blenza debesīs, bet sievas šaudījās viņam apkārt, brīžiem pabāzdamas smailos purniņus ārā no ūdens, lai viņu noskūpstītu, un lūkojās viņā lielām, maigām acīm.
Saule jau bija norietējusi, un debess iekrāsojās sārta, zaļa un zeltaina; mēs atgriezāmies nometnē un drebinādamies sēdējām ap ugunskuru, bet nemitīgais, griezīgi aukstais krasta vējš no tālienes atnesa līdz mums kotiku kolonijas trokšņus: blēšanu un rūkoņu un ledainā, melnā ūdens skalošanos gar tukšo liedagu.