Viņi nepalika ilgi zem ūdens, bet pacēlās virspusē un, kaklus izstiepuši, lielā izbrīnā mūs ziņkāri vēroja.
Čarlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «Bīgls»
Filmējot kotikus, bija aizritējušas desmit dienas, un, kaut gan man ļoti negribējās šķirties no šiem jaukajiem, interesantajiem dzīvniekiem, es tomēr nospriedu, ka pienācis .laiks doties projām, lai uzmeklētu jūras ziloņu apmešanās vietas, iekams tie nav atstājuši pussalu un devušies uz dienvidiem.
Un tā. turpmākās četras dienas mēs braukājām pa pussalu, meklēdami elefantēriju, ceļā gan sastapām dažādus savvaļas dzīvniekus, bet neatradām jūras ziloņus.
Mani pārsteidza un sajūsmināja Valdesa pussalas lielā dzīvnieku bagātība. Likās gandrīz vai neticami, ka tikai dažas jūdzes aiz zemes šauruma stiepjas simtiem jūdžu brikšņu, kuriem bijām izbraukuši cauri, nemanīdami nevienu dzīvu radību, bet pussala izrādījās pārpilna dzīvības. Pussala un zemes šaurums šķita it kā strupceļš, kurā iekļuvuši visi Cuvutas provinces savvaļas dzīvnieki un no kurienes nav iespējams tikt ārā.
Būtu vēlams, kaut Argentīnas valdība atrastu iespēju visu pussalu pārvērst rezervātā, jo, šķiet, pati daba šeit radījusi nepieciešamos priekšnoteikumus. Pirmkārt, pussalā nelielā platībā koncentrēta visa Patagonijā sastopamā fauna, turklāt tās lielākā daļa labi pieejama apskatei. Otrkārt, tā kā pussalu ar cietzemi savieno zemes šaurums, uz tā iespējama efektīva kontrole: zemes šaurumā ierīkots kontrolpunkts varētu pārbaudīt tos cilvēkus, kuri ieiet rezervātā, un tos, kuri no turienes iziet, tāpat arī paturēt acīs tā saucamos «sportistus» (tādi ir katrā zemē visā pasaulē), kuriem var ienākt prātā savās ātrajās automašīnās dzīties pakaļ gvanako vai arī uzlaist pa skrošu lādiņam kotiku tēvaiņiem. Nedomāju, ka sevišķa nozīme būtu tam apstāklim, ka pussalas zeme sadalīta starp vairākām lielām estansijām, kur audzē aitas. Tiesa, gvanako un lapsas šauj arī
fermeri. Gvanako — tāpēc ka tie noēdot ganību zāli, ko varētu izmantot aitu barībai, lapsas — tāpēc ka tās esot pietiekami lielas, lai aiznestu jērus un cāļus. Un tomēr, kaut arī estansijas nav šiem dzīvniekiem labvēlīgas, pussalā tie abi mūsu uzturēšanās laikā bija sastopami ļoti bieži. Ja fermeri aitkopji rīkotos'saprātīgi, manuprāt, izdotos saglabāt līdzsvaru starp mājas un savvaļas dzīvniekiem.
Ja pussalu pasludinātu par rezervātu jau tagad, tad vēlāk, kad Dienvidargentīna tiks arvien vairāk izpētīta (kas ir neizbēgami) un labi ceļi padarīs to ērti sasniedzamu, tā varētu kļūt par nenovērtējamu tūristu pievilkšanas vietu.
Meklēdami elefantēriju, apbraukājām lielu daļu pussalas, un visbiežāk mums gadījās redzēt martinetu, kādu tinamu kārtas putnu. Martineta ir resns putns pundurvistas lielumā, tā ķermeņa forma atgādina irbi. Spalvas rudens lapu krāsā — sarkanbrūnas, rotātas zeltainiem, dzelteniem un krēmkrāsas punktiņiem un svītriņām, kas izkārtoti skaistā ornamentā. Uz bālganajiem vaigiem spilgti izceļas divas melnas svītras, kas iet uz kaklu, — viena no acs kaktiņa, otra no knābja pamatnes. Uz galvas martinetai garens tumšu spalvu cekuls, sagriezies kā pusmēness. Putnam ir lielas, tumšas acis, un viņš šķiet mazliet histērisks.
Martinetas mēs redzējām it visur uz lauku ceļiem mazās grupiņās — pa pieciem, desmit putniem. Šie putni bija smieklīgi droši; tie stāvēja ceļa vidū, platām acīm vērodami automašīnu un purinādami galvas, tā ka jocīgie cekuli kratījās un lēkāja; tie nebēga projām, iekams dažu pēdu attālumā es palēnināju mašīnas gaitu un notaurēju.
Izstiepuši kaklus, galvas turēdami zemu nolaistas, it kā zemē kaut ko meklēdami, putni iebēga krūmos. Mar- tinetām nepavisam negribējās lidot, un, lai putnus piespiestu to darīt, mums vajadzēja viņus trenkāt labu gabalu pa brikšņiem. Kad martinetas juta vajātājus pārāk tuvu, viņas izmisušas šāvās gaisā. Tas bija neparasts, it kā grūtuma pilns lidojums; likās, šie putni nekad nav mācījušies pareizi lietot spārnus. Viņi tos četras piecas reizes nepacietīgi savēcināja, tad planēja gaisā uz priekšu, līdz smagie ķermeņi viņus atkal gandrīz bija novilkuši pie zemes, pēc tam sekoja jauna ātru vēzienu sērija un atkal neliels planējums mazliet tālāk.
Kad putni lidoja, vējš svelpa viņu spalvās ar dīvainu vaimanām līdzīgu skaņu, kura, lidoņiem vēcinot spārnus un slīdot projām, tāpat kā stabules pūtieni, gan pieauga spēkā, gan noklusa. Martinetu tieksme tupēt ceļa vidū, domājams, izskaidrojama ar to, ka vienīgi uz kailas zemes putni varēja krietni izpērties pa putekļiem. Daudzās vietās sarkanajā zemē viņi bija izkārpījuši diezgan dziļus iedobumus, un es ievēroju, ka četri pieci vienmēr pacietīgi stāvēja un gaidīja savu kārtu, kamēr viens no viņu pulciņa neveikli valstījās un pērās, sizdamies ar spārniem, lai uzmestu sev virsū vairāk smilšu.
Sie glītie, mazliet muļķīgie putni, protams, ligzdo uz zemes, un, domājams, ir viņi, ir viņu olas un jaunie putnēni sastāda ievērojamu daļu pussalas gaļēdāju dzīvnieku barībā, sevišķi tas sakāms par pampu lapsām, kuras ir bieži sastopami plēsēji šai apvidū. Pampu lapsas ir mazi, pelēki, graciozi dzīvnieciņi ar neticami tievām, it kā trauslām kājām. Lapsas gāja medībās kā dienu, tā nakti un parasti bija redzamas pa pāriem. Viņas mēdza negaidot pārskriet pār ceļu mašīnas priekšā, un kuplās astes novilnīja aiz viņām kā pelēku dūmu grīstes, otrpus ceļa lapsas attupās un blēdīgi mūs pētīja.
Kādā vietā, kur bijām ierīkojuši nometni, viens pāris šo mazo lapsiņu mūs apciemoja — tie bija vienīgie dzīvnieki, kas tā darīja, atskaitot gvanako.
Bija apmēram pulksten pieci no rīta. No savas guļvietas zem mašīnas pakaļējās ass es vēroju, kā debess, gaismai austot, kļuva zaļa; kā parasti, mēģināju saņemt dūšu un izvīstīties no segām, lai iekurtu uguni brokastīm. Piepeši no dzeltenajiem krūmiem, kas auga visapkārt, klusu kā spoki parādījās divas lapsas. Piesardzīgi lapsas tuvojās nometnei, viņām bija tikpat sazvērniecisks izskats kā diviem skolas puikām, kurī grasās zagties augļu dārzā; ik pa brīdim viņas apstājās un paošņāja ausmas vēju. Par laimi, pašreiz neviens no mums nekrāca. Varu droši sacīt, ka nekas tik sekmīgi nevarētu aizbaidīt savvaļas dzīvnieku kā triju sieviešu krākšana dažādās toņkārtās kravas kastē.
Bez starpgadījumiem apgājušas apkārt nometnei, lapsas kļuva drošākas. Viņas piegāja pie ugunskura pel-
niem un tos pamatīgi apošņāja, tad abas skaļi nošķaudījās, viena otru nobiedēdamas. Atguvušās no izbija, lapsas pētīja tālāk un atrada tukšu sardīņu kārbu, klusu pastrīdējās un izlaizīja to sausu. Nākamais atklājums bija liels rullis ar spilgti rozā tualetes papīru — viens
no retajiem «greznuma» priekšmetiem mūsu bagāžā. Pārliecinājušās, ka tas nav ēdams, lapsas atklāja, ka, viegli pagrūsts ar ķepu, tas jauki ritinās vaļā. Un turpmākās desmit minūtes viņu slaidās kājiņas dejoja un virpuļoja, mētādamas rulli šurpu turpu, brīžiem dzīvnieki sakampa papīra strēmeli mutē, strauji palēcās gaisā un atkrita atpakaļ, kakli un kājas viņiem bija kārtu kārtām apvīti ar rozā papīru. Lapsas rotaļājas pavisam klusu, un viņu kustības bija tik graciozas, ka es ar lielu prieku tajās noraudzījos; abu dzīvnieku lokanie ķermeņi skaisti iezīmējās pret zaļajām debesīm, dzeltenajiem, ziedošajiem krūmiem un rozā papīru. Nometne tagad atgādināja jautru karnevālu, bet piepeši automašīnā kāds nožāvājās. Lapsas tūlīt sastinga, un viena tā arī palika ar papīra strēmeli mutē. Zāvāšanās atkārtojās, un abi dzīvnieki nozuda tikpat klusu, kā bija atnākuši, atstādami mums piemiņu par savu apciemojumu — ap simt divdesmit pēdas vējā plīvojoša rozā papīra.
Ļoti bieži gadījās redzēt kādu citu dzīvnieku — Darvina nandu, Āfrikas strausa radinieku Dienvidamerikā. Darvina nandu bija mazāki un sīkāki par Ziemeļargen- tīnas strausiem, ar gaišāku — pērļu pelēku apspalvojumu. Sie putni parasti uzturējās nelielos pulciņos pa pieci vai seši, bieži mēs tos redzējām klīstam pa krūmiem kopā ar gvanako baru. Te mums reiz atklājās viens no visjaukākajiem skatiem, kādus tikām vērojuši pussalā: seši gvanako ar trim gracioziem kanēļkrāsas mazuļiem lēnā riksī spraucās caur zeltainajiem krūmiem, kopā ar viņiem gāja četri Darvina nandu, un tiem līdzās virknē tuvu pie vecāku kājām tipināja divpadsmit jaunie putnēni, klāti svītrotām cāļu spalviņām, līdzīgi resnām lapsenēm.
Mazie nandu uzvedās godīgi un gāja rāmi kā bērnudārza audzēkņi pastaigā, turpretī gvanako mazuļi bija daudz nemierīgāki un nevaldāmāki: lieliem, drosmīgiem lēcieniem viņi draiskodamies dīdījās pieaugušajiem pa vidu. Viens pat tik aušīgi palēcās, ka ietriecās kādam no lielajiem gvanako sānos un saņēma par sodu pamatīgu spērienu pa vēderu, pēc tam gan nebēdnis norima un paklausīgi tecēja mātei nopakaļis.
Ja nandu neviens netraucēja, viņi mēdza iet cēlā, karaliskā gaitā. Bet dažreiz mēs pārsteidzām putnus uz
ceļa, tad gan tūlīt izcēlās panika. Tomēr nandu nebēga krūmos, bet nekārtīgā barā skrēja pa ceļu uz priekšu, un viņu skrējienā jautās sievišķīga grācija, tāpat kā to var vērot pie profesionāliem futbolistiem. Kad automašīna brauca tiem arvien tuvāk, putni sāka skriet ātrāk; pieliekuši garos kaklus, viņi tik augstu cilāja kājas, ka gandrīz skāra knābi. Vienu putnu, kas skrēja sešas pēdas mašīnai pa priekšu, es tā nodzenāju veselu pus- jūdzi ar divdesmit piecu, trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā. Kad krietnu laiku bijām putniem sekojuši, viņiem piepeši ienāca prātā, ka krūmos tomēr drošāk. Viņi pēkšņi sāka skriet ļoti ātri, graciozi izpleta bālganos spārnus, novirzījās no ceļa un viegli, līgani, palēkdamies kā baletdejotājas, nesās projām.
Darvina nandu, tāpat kā viņu Ziemeļargentīnas radiniekiem, ir kopējas ligzdas: vairākas mātītes dēj olas vienā ligzdā. Tā ir neliela, zemē izkārpīta dobīte, izvīta ar sausu zāli un dažiem zariņiem, un šādā ligzdā var atrast līdz piecdesmit olu. Grūto perēšanas darbu uzņemas tēviņš, pēc izšķilšanās viņš rūpējas arī par bērnu barošanu; tāpat dara parasto nandu tēviņi. Gludenās, spīdīgās, tikko izdētās olas ir skaistā zaļā krāsā, bet olas sāns, kas vērsts pret sauli, drīz izbalo: sākumā
tas pārklājas bāli zaļiem raibumiņiem, tad kļūst dzeltens un beidzot balts. Darvina nandu ir ļoti produktīvi, un viņu olas un jaunos putnēnus lielos daudzumos apēd pussalas plēsēji dzīvnieki.
Pussalā uz ceļiem mēs bieži sastapām vēl vienu dzīvnieku — pinche jeb mataino bruņnesi. Bruņnešus gadījās redzēt kā dienā, tā naktī, bet visbiežāk pievakarē rietošās saules staros, kad tie tekalēja pa ceļiem, manīgi ošņādami, līdzīgi dīvainām uzvelkamām rotaļlietām, jo sīkās kājiņas zem bruņām kustējās tik ātri, ka nemaz nebija saskatāmas. Bruņneša ķermeni biezā kārtā klāj balta, asa vilna, bet es nedomāju, ka tā viņu ziemā pasargā no aukstuma. Drīzāk liekas, ka šie dzīvnieki ziemas mēnešus pavada guļot, jo, kad zeme sasalst vairāku pēdu dziļumā, viņi nevar sev atrast barību. Visiem bruņnešiem, kurus mēs noķērām, ķermeni sedza ļoti bieza tauku kārta un krokotais, gaiši rozā vēderiņš bija pilns ar barību. Viņu galvenā barība, domājams, ir vaboles, to kūniņas un uz zemes ligzdojošo putnu olas un mazuļi, kā, piemēram, martinetas, bet reizēm bruņnešiem gadās arī negaidīta laime pamieloties pie beigtas aitas vai gvanako.
Ļoti bieži redzējām bruņnešus jūras krastā aši tekājam gar ūdensmalu, te viņi it kā atgādināja mazus, apa|īgus pulkvežus, kas Bornmutas jūrmalā elpo dzīvinošo ozonu, kaut gan paši bruņneši dažreiz izjauca šo ilūziju, jo brīžiem apstājās, lai uzkostu kādu beigtu krabi, un to nu pulkveži nekad nedara.
Bija interesanti novērot visus šos savvaļas dzīvniekus, bet tie mūs netuvināja mērķim — jūras ziloņiem. Bez kādiem panākumiem bija apbraukāta liela daja pussalas, es jau sāku domāt, ka esam nokavējušies un jūras ziloņi aizpeldējuši tālāk uz dienvidiem — līdz Ugunszemei un Folklenda salām. Bet tieši tad, kad jau biju zaudējis cerības, mēs nejauši atradām kādu elefan- tēriju, par kuru mums neviens netika stāstījis. Gājām pa augstu, klinšainu krastu, ik pēc ceturtdaļjūdzes apstādamies, lai novērotu lejā liedagu, vai tur nejūt kādas dzīvības zīmes. Apgājuši apkārt nelielam zemesragam, nonācām pie līča, kur liedags zem krasta kraujas bija pilns lieliem klintsbluķiem. Daži bluķi bija milzum lieli, tā ka mēs no sava novērošanas punkta nevarējām redzēt tiem pāri, tāpēc, pamanījuši uz kraujas tikko saskatāmu taciņu, kas veda lejup, nolaidāmies liedagā, lai tos izpētītu.
Liedags bija klāts raibiem, spīdīgiem oļiem, jo jūra katru no tiem bija nospodrinājusi, tagad tie mirdzēja vakara saulē. Milzīgie pelēkie un dzeltenbrūnie akmeņi, dažs labs tik liels kā maza mājiņa, gulēja juku jukām pa visu liedagu. Daži lielie klintsbluķi, jūras un vēja
ārdētl, bija ieguvuši savādu, neparastu formu, bija grūti pārrāpties tiem pāri, it īpaši tāpēc, ka bijām apkrāvušies ar kinokamerām un ceļojuma piederumiem. Labu gabalu nocīnījušies rāpdamies un lodādami, nolēmām, ka pienācis laiks iestiprināties. Noskatījām klintsbluķi, uz kura bija izveidojies tāds kā sēdeklis, apmetāmies uz tā, izsaiņojām ēdamo un vīnu. Es biju cieši pārliecināts, ka jūdzēm tālu nav neviena jūras ziloņa, un tas mani gan apbēdināja, gan kaitināja, jo pārāk daudz laika biju ziedojis kotikiem.
Kas zina, varbūt rīt kādu ieraudzīsim, — Džekija mani mierināja, pasniegdama sviestmaizi, uz kuras trīs..ceturtdaļas biezā kārtā bija Patagonijas zeme.
Nē, — es atteicu, ļauni blenzdams uz šādu uzkodu, un nekādi nebiju nomierināms, — tagad tie jau aizpeldējuši uz dienvidiem. Viņiem ir bērni, un viņi ir prom. Ja es nebūtu izšķiedis tik daudz laika ar sasodītajiem kotikiem, mēs būtu tos atraduši.
Ko lai dara, tava paša vaina, — Džekija prātīgi secināja. — Es jau teicu, ka pietiek filmēt kotikus, bet tu uzstāji, lai paliekam vēl dienu ilgāk.
Zinu, — es drūmi atbildēju, — bet viņi bija tik jauki, ka nespēju acu atraut.
Marija, vēlēdamās mūs kaut cik uzmundrināt, paņēma vīna pudeli, un tai brīdī, kad korķis paukšķēdams izlēca no pudeles kakla, kāds garens, olveidīgs akmens, kas atradās ap desmit pēdas atstatu no mums, izgrūda dziļu, sērīgu nopūtu un atvēra divas milzīgas, laipnas, it kā valgas, ļoti melnas acis un mierīgi raudzījās mums pretī.
Kad nu akmens bija izrādījies par jūras ziloni, mēs atzinām, ka tas patiesi arī nevarēja būt nekas cits; steidzīgi, tomēr rūpīgi izpētījuši krastmalu, atklājām, ka esam, tā sakot, sēdējuši blakus divpadsmit šādiem milzīgiem dzīvniekiem, kas visu laiku mierīgi gulēja, kamēr mēs piegājām tiem klāt, apsēdāmies un kā ekskursanti Margeitā izsaiņojām ēdamo. Viņi tik ļoti līdzinājās akmeņiem, starp kuriem gulēja, ka es jau sāku domāt, cik šādām grupām savos meklējumos esam pagājuši: garām. Pēc tam kad biju redzējis kotikus, sagaidīju, ka jūras ziloņi būs daudz trokšņaināki un kustīgāki, bet te nu viņi gulēja liedagā pavisam slabanās, nekustīgās pozās, un viņu radītais troksnis
nebija lielāks par to, kādu varētu sagaidīt no tūskas slimniekiem, kuri turku pirtī sarīkojuši šaha turnīru. Staigādami starp snaudošajiem lielajiem dzīvniekiem un tos vērīgāk apskatīdami, atklājām, ka no divpadsmit dzīvniekiem trīs bija tēviņi', sešas mātītes un trīs paaugušies bērni. Mazie bija ap sešas pēdas gari, mātītes — ap divpadsmit līdz četrpadsmit. Bet tēviņi bija īsti milzeņi. Divi no viņiem jauni, katrs apmēram astoņpadsmit pēdas garš, bet trešais pilnīgi pieaudzis, divdesmit vienu pēdu garš.
Sis jūras zilonis bija karalisks eksemplārs ar masīvu mucveida ķermeni un lielu uzburbušu degunu kā nelabojamam džina dzērājam. Viņš gulēja uz mirdzošajiem oļiem kā kolosāla ķites pika, palaikam izgrūzdams smagu nopūtu, un tad deguns viņam notrīcēja kā receklis, vai arī viņš lāgiem atmodās tiktāl, ka spēja pagrābt ar pleznu mitros oļus un uzbērt sev uz muguras. Taisni apbrīnojams bija miers, ar kādu viņš pacieta
mūsu klātbūtni, jo mērīdami un fotografēdami bijām pietuvojušies viņam līdz trim četrām pēdām; viņš vienīgi atvēra acis, mūs sapņaini pavēroja, tad atkal laidās miegā.
Man tas bija ārkārtīgi interesants, satraucošs pārdzīvojums. Citi cilvēki, iespējams, dedzīgi vēlas kaut reizi dzīvē redzēt sašķiebušos Pizas torni, apmeklēt Venēciju, apskatīt Akropoli. Mana karstākā vēlme bija redzēt dzīvu jūras ziloni viņa dabiskajā apkārtnē, un te, lūk, es gulēju oļos, ēzdams sviestmaizes, piecu soļu attālumā no kāda ziloņa, kurš stipri līdzinājās nelielam gaisa aizsprosta balonam, kas neizskaidrojamā kārtā piepildīts ar maizes mīklu. Ar sviestmaizi vienā rokā un hronometru otrā es kontrolēju viņa elpošanu, kas jūras ziloņiem ir visai neparasta. Viņi regulāri ieelpo un izelpo piecās minūtēs apmēram trīsdesmit reizes, tad kādu laiku — piecas līdz desmit minūtes ilgi — neelpo. Tam, domājams, ir liela nozīme, kad ziloņi atrodas jūrā, — viņi var iznirt un paelpot, bet pēc tam, elpu aizturējuši, visu šo laiku pavadīt zem ūdens, jo ātrāk nav vajadzības uzpeldēt virspusē, lai no jauna piepildītu plaušas. Gulēdams šo milzīgo, gandrīz vai fantastisko dzīvnieku tiešā tuvumā, biju par viņiem tā sajūsminājies, ka neviļus sāku noturēt lekciju par jūras ziloņiem.
Viņiem ir apbrīnojami veselīgs miegs. Vai esat dzirdējušas par kādu dabas pētnieku, kas uzgūlās uz jūras ziloņa, bet tas pat nepamodās?
Džekija lūkojās uz kolosālo dzīvnieku manā priekšā.
Laikam jau zilonis nejutās slikti, — viņa piezīmēja.
Jūras ziloņu mātītes, šķiet, sasniedz dzimumgata- vību tikai divu gadu vecumā. Lūk, šie mazie zilonēni ir šāgada bērni.
Šāgada bērni? — Džekija izbrīnījusies mani pārtrauca. — Es domāju, ka tie jau ir apmēram gadu veci.
Nē, viņiem var būt tikai kādi četri pieci mēneši.
•— Bet cik lieli viņi ir, kad piedzimst?
Apmēram uz pusi mazāki — tā man šķiet.
Jūras zilonis it kā klausījās un izgrūda' dziļu, sirdi plosošu nopūtu.
Vai tu zini, ka pieauguša tēviņa zarnu garums sasniedz seši simti sešdesmit divas pēdas? — es taujāju.
Nē, to es nezināju, — Džekija atteica, — bet es domāju, ka sviestmaizes mums visiem garšotu labāk, ja tu šobrīd atturētos izklāstīt vēl citus juras ziloņu iekšējo orgānu anatomijas noslēpumus.
Nu jā, es tikai domāju, ka tev būs interesanti uzzināt.
Protams, — Džekija sacīja, — tikai ne tad, kad es ēdu. So informāciju es vēlētos dzirdēt maltīšu starplaikos.
Izbrīnu rada ne tikai jūras ziloņu kolosālie apmēri; kad ar tiem aprasts, pārsteidz arī vēl citas īpatnības. Vispirms viņu vāji attīstītā ķermeņa pakaļdaļa. Koti- kam (kas ir īsts jūras lauva) pakaļējās ekstremitātes attīstījušās par kājām, tā ka pārvietojoties viņš balstās uz četrām kājām un var iet līdzīgi sunim vai kaķim. Bet jūras zilonim, kas īstenībā ir liels ronis, pakaļējās ekstremitātes ir niecīgas un praktiski nederīgas, ar neveiklām pleznām, kas izskatās kā tukšs cimdu pāris, piestiprināts ķermeņa galā. Kad jūras zilonis pārvietojas, darbojas tikai priekšējās pleznas un platā mugura izdara viļņveidīgas kustības; tas ir gauss un tūļīgs pārvietošanās veids, un, tajā noraugoties, kļūst žēl nabaga ziloņa.
Ķermeņu krāsa jūras ziloņiem bija dažāda. Vecā tēviņa ķermenis bija tumši pelēka šīfera krāsā, šur tur glīti izraibināts zaļiem plankumiem; šais vietās uz biezās ādas acīmredzot auga kāda jūras aļģe. Jaunie tēviņi un mātītes bija gaiši pelēki. Mazuļu ķermeņi klāti ar sidrabainu vilnu, biezu un gludu kā plīšs, turpretim pieaugušo ziloņu āda kaila, viņu ķermeņi viscaur bija vienās krokās un krunkās, it kā viņiem trūktu sātīgas barības, kas tās izlīdzinātu, bet mazie zilonēni bija tik resni un apaļi kā nule piepūsti ar velosipēda gaisa sūkni — tā vien skaties, ka neuzlido gaisā.
Filmēšanai jūras ziloņi izrādījās ciets rieksts. Viņi gribēja tikai gulēt. Elpojot viņi izpleta un sakļāva platās, milzīgās nāsis, un brīžiem kāds pagrāba ar pleznu oļus un uzsvieda sev uz muguras — tās ari bija vienīgās kustības; bet, tā kā nekas nenorādīja, tieši kurā brīdī zilonis bārstīs oļus, pagāja ilgs laiks, iekams šo darbību varēja uzņemt filmā. Dažubrīd kāds zilonis, viļņveidīgi izlocīdamies, acis cieši aizmiedzis, pagrūdās uz priekšu, ar lielo degunu kā ar buldozeru vagodams oļus. Bet arī tad, kad visu to biju uzņēmis, es zināju, ka vēl neesmu redzējis pašu galveno — viņu raksturīgākās, interesantākās kustības, kas pilnīgi nepieciešamas filmai. Jūras ziloņiem ir ārkārtīgi lokans mugur- ' kaulājs. Par spīti milzīgajam ķermeņa apjomam un biezajai tauku kārtai, zilonis spēj atmuguriski izliekties kā stīpa, līdz galva saskaras ar pacelto asti. Es lauzīju galvu, kā panākt, lai ziloņi izdarītu šo manai filmai tik nozīmīgo kustību, bet viņi tikai gulēja — apātiski un vienaldzīgi kā opija smēķētāji. Beidzot mums mazliet paveicās ar veco tēviņu: es iegrābu riekšavu oļu un metu viņam uz astes. Pie pirmās saujas viņš tikai viegli sakustējās un nopūtās, bet acis neatvēra. Otrā sauja piespieda viņu atvērt acis un mierīgā izbrīnā palūkoties uz mums. Pie trešās saujas viņš pacēla galvu, savilka degunu, tā ka tas sakrokojās kā harmonikas, atpleta muti un izgrūda šņācošu rēcienu, tad atkrita oļos, it kā šī piepūle viņu būtu nogurdinājusi, un gulēja tālāk.
Tomēr apmētāšana ar oļiem viņu galu galā padarīja nervozu. Sāpes viņš, protams, nejuta, bet nepārtrauktā oļu krusa, kas bira viņam uz dibena tieši tad, kad viņš gribēja gulēt, acīmredzot kļuva nepanesama. Viņš piepeši plaši atvēra acis, izslējās kā lielais «J» burts, augstu pacēla galvu, atpleta muti un izgrūda skaļu, šņācošu rēcienu — dīvainu skaņu,/kas drīzāk piederētos rāpulim, nevis tik milzīgam zīdītājam. Četras reizes viņš tā slējās augšup, bet, redzēdams, ka viņa draudīgais brīdinājums nav atstājis uz mums vēlamo iespaidu, viņš darīja to, ko grūtā brīdī dara visi roņi, — izplūda asarās. Lielas, tumšas asaras tecēja viņam no acīm un ritēja pa vaigiem.
Lielais zilonis izstiepās visā garumā uz oļiem un sāka atmuguriski stumties uz jūru, ar lielu piepūli locīdams ķermeni kā milzīgs kāpurs; tauku kārta uz viņa muguras viļņoja kā ūdens. Beidzot ar žēlabainu rēcienu un jauniem asaru plūdiem viņš ielaidās jūrā, un uzskrējušai vilnis apvija viņa plecus ar baltu putu vītni.
Pārējos jūras ziloņus satrauca vadoņa aiziešana, ari viņi pacēla galvas un sāka mūs aizdomīgi vērot. Tad vienu no mazajiem zilonēniem sagrāba panika, viņš sāka locīties projām uz jūru, pār viņa balto purnu ritēja asaras. Nu arī citi vairs neizturēja, un pēc brīža jau viss pulks, līdzīgi kāpuru baram, kas lokās pēc siera gabaliņa, steidzās uz jūru.
Bēdīgā noskaņā mēs sasaiņojām mantas un sākām kāpt krasta kraujā — bēdīgi tāpēc, ka savu darbu te bijām pabeiguši un nu vajadzēja atstāt pussalu ar tās brīnišķīgo dzīvnieku valsti un steigties atpakaļ uz Buenosairesu, lai no turienes uzsāktu nākošo ekspedīcijas cēlienu.
Iedami pa klinšaino taciņu, pēdējo reizi redzējām veco jūras ziloni. No viļņa galotnes iznira viņa galva, melnās acis neizpratnē raudzījās uz mums. Viņš nospraustajās, un šis troksnis atbalsodamies aizvēlās pāri klintīm, likdams notrīcēt viņa degunam. Tad, arvien vēl mūs skumji vērodams, viņš lēnām ienira ledainajos ūdeņos un izzuda skatienam.