Apcietinātais bija ieslodzīts stiprā baļķu ēkā bez logiem. Iekļūt pie viņa nenāktos grūti, jo sevišķi tiem, kas nēsāja virsnieku uzplečus. Es nolēmu apmeklēt viņu, bet zināmu iemeslu dēļ nesteidzos to darīt, kamēr vēl bija gaišs. Es gribēju, lai mūsu tikšanās būtu, cik vien iespējams, slepena, un tādēļ atliku to līdz vakaram.
Mani ietekmēja arī vēl citi apsvērumi. Man bija jānokārto kaut .kas ļoti svarīgs: es vēl nebiju nokārtojis savus rēķinus ar Erensu Ringoldu.
Man bija grūti izšķirties, kā rīkoties. Manās krūtīs valdīja īsts jūtu haoss: naids pret sazvērniekiem, sašutums par aģenta negodīgo izturēšanos pret Oceolu, mīlestība uz Majumi, brīžiem maiga un paļāvīga, brīžiem šaubu un greizsirdības sagandēta. Vai gan es šādā stāvoklī varēju pat skaidri domāt?
Tai pašā laikā viena no šīm izjūtām dominēja par citām — niknums uz nelieti, kas gribēja mani nogalināt, šajā brīdī viskaislāk dega manās krūtīs.
Tik nežēlīgs, tik nepamatots un tik šausmīgs naids bija pamodinājis manī kvēlu vēlēšanos atriebties, un es nolēmu par katru cenu izrēķināties ar savu ienaidnieku.
Tikai tas, kura dzīvībai ir uzglūnējis slepkava, varēs saprast neizsakāmo pretīgumu, kādu es jutu pret Erensu Ringoldu. Atklātu ienaidnieku, kas uzbrūk pēkšņu dusmu, greizsirdības vai iedomāta pāridarījuma mudināts, jūs v.arat cienīt. Pat abi baltie nelieši un Dzeltenais Džeks izraisīja manī tikai nožēlas pilnu nievājumu kā akli ieroči svešās rokās, bet pašu galveno sazvērnieku es tagad reizē ienīdu un dziļi nicināju. Es tik asi pārdzīvoju šo nekrietnību, •ka nevarēju atstāt to neatriebtu. Man vajadzēja sodīt ļaundari.
Bet ikā to izdarīt? Par to es nevarēju izšķirties. Jā, kā gan? Varbūt izaicināt uz divkauju?
Es neko citu nevarēju izdomāt. Noziedznieku,vēl arvien aizsargāja likums. Nekā citādi es viņam nevarēju piekļūt, vienīgi izrēķināties pats personīgi.
Es labi pārdomāju sava melnā padomdevēja vārdus, bet uzticamais puisis bija runājis veltīgi. Es nolēmu rīkoties pretēji viņa padomam, lai notiek kas notikdams. Es izšķīros par divkauju.
Vēl tikai viens apstāklis mani mulsināja: man taču būs jāpasaka Ringoldam izaicinājuma iemesls.
Ja viņam būtu lemts divkaujā krist, tad es mierīgi varētu teikt patiesību, bet, ja nu man izdodas viņu tikai ievainot vai arī viņam mani, kā tad būs nākotnē? Es būšu viņam atklājis savas kārtis, un viņš to varēs izmantot. Turpretim tagad mans ienaidnieks pat nenojauta, ka es zinu viņa nolūkus, un tādēļ man bija viegli iespējams tos izjaukt.
Šie apsvērumi vienā momentā izskrēja caur manām smadzenēm, bet es spriedu tik aukstasinīgi, ka pats vēlāk par to brīnījos. Pēdējā laika notikumi, kas bija norisinājušies manā acu priekšā, un šā liekulīgā nelieša zvērīgais naids bija padarījis mani nežēlīgu, nejūtīgu un cietsirdīgu.
Man bija nepieciešams drauga padoms. Bet kam gan es varēju uzticēt savu briesmīgo noslēpumu?
Kas tas? Vai ausis mani nevīla? Nē, tā tiešām bija mana skolas biedra Carlija Gallagera balss. Es izdzirdu
to ārā un pazinu viņa jautros smieklus. Fortā tikko bija ieradusies kāda strēlnieku vienība, kuru komandēja Car- lijs. Jau nākošajā mirklī mēs atradāmies viens otra apkampienos.
Vai varēja būt vēl laimīgāka sagadīšanās? Carlijs koledžā bija bijis mans istabas biedrs un vislabākais draugs. Viņam es droši varēju uzticēties un gandrīz tūlīt pat izstāstīju, kādā situācijā esmu nonācis.
_Man vajadzēja ilgi skaidrot, lai izkliedētu viņa neticību, jo sākumā viņš visu šo lietu, tas ir, sazvērestību pret manu dzīvību, uzskatīja tikai par joku. Bet šāviens no meža bija nenoliedzams fakts, ko apstiprināja arī Melnais Džeks, tā ka beidzot mans draugs sāka uz šo jautājumu skatīties nopietni.
— Sasodīta būšana! — viņš sacīja ar stipru īru akcentu. — Tas ir visdīvainākais gadījums, ar kādu jebkad tavam padevīgajam draugam nācies sastapties. Mozus māte! Tam zellim vajag būt paša nelabā iemiesojumam. Džordžij, manu zēn, vai tu esi paskatījies uz viņa kājām?
Neraugoties uz savu uzvārdu un īrisko izloksni, Carlijs nebija no Īrijas, bet tikai īra dēls. Viņš bija dzimis ņujorkietis un, ja gribēja, varēja runāt nevainojami angliski, taču kādas dīvainas iedomas dēļ, gribēdams izlikties oriģināls, deva priekšroku savu senču izloksnei un draugu sabiedrībā parasti to lietoja ar visiem sulīgajiem īsta īru zemnieka izteicieniem.
Viņš vispār bija diezgan īpatns puisis, taču caur un cauri goda vīrs un īsti uzticams draugs. Viņš nebija ari muļķis un nekādā ziņā no tiem, kas ļauj sev «kāpt uz varžacīm». Viņš jau bija kļuvis slavens .kā divu vai trīs divkauju dalībnieks, kurās uzstājies gan kā duelants, gan sekundants, un šās savas kaislības dēļ izpelnījies apzīmējumu «kauties kārais Gallagers». Es jau bez jautāšanas zināju, kāds būs viņa padoms: «Katrā ziņā izaicini šo nelieti uz divkauju!»
Es pateicu, ka negribu atklāt Ringoldam izaicinājuma patieso iemeslu.
— Patiešām, manu zēn! Tev ir taisnība, bet par to nav ko raizēties.
— Kā tā?
— Izdari tā, lai šis blēdis izaicina tevi. Tā būs labāk, pie tam tādā gadījumā tu varēsi izvēlēties ieročus.
— Bet kā lai es to izdaru?
— Ak tu manu nevainīgo puisīt! Tas ir tikpat viegli ka nošļukt no siena stirpas. Nosauc viņu par meli, bet, ja ar šo apvainojumu vēl nepietiek, tad parauj viņu aiz deguna vai iepurini tā riebīgajā ģīmī tabaku. Tas viņu iekustinās, es tev galvoju.
— Ejam, manu zēn! — turpināja mans nadzīgais padomdevējs, dodamies uz durvīm. — Kur lai meklē šo misteru Ringoldu? Dabū man rokā šo tipu, un es tev paradīšu, kā paskrāpēt viņa pogas. Nu, nāc jel!
Man sevišķi nepatika šis rīcības plāns, bet, neatrazdams sevī spēka pretoties, es sekoju temperamentīgajam ķeltu pēctecim.