Mūsu pretinieki klusēdami devās projām, līdz ar viņiem aizgāja arī skatītāji, un mēs ar Gallageru palikām divi vien.
Man bija nodoms uzkavēties pie dīķa. Es atcerējos Hadž-Evas uzaicinājumu. Paliekot šeit, man nebūtu divreiz jāstaigā viens un tas pats ceļš. Labāk tad pagaidīt, kamēr viņa atnāk.
Pametis skatienu uz rietumu pusi, es redzēju, ka saule jau ir noslīdējusi aiz koku galotnēm. Krēslas stunda nebūs ilga. Debesīs jau bija redzams jauns mēness. Varbūt pēc dažām minūtēm Hadž-Eva būs klāt. Es nolēmu palikt.
Man negribējās, ka Galtagers būtu šās tikšanās liecinieks, un es izteicu vēlēšanos palikt viens.
Šis lūgums mazliet pārsteidza un mulsināja manu draugu, taču viņš bija pārāk labi audzināts, lai kaut ko iebilstu.
— Labi, Džordžij, — viņš sacīja, gatavodamies aiziet. — Bet kāpēc tu esi sadrūmis, manu zēn? Vai tu tik ļoti pārdzīvo šo nieka šaušanos, kas nupat notika? Vai tad tās iznākums tevi neapmierina? Ak cilvēkbērns! Tu laikam nožēlo, ka nepataisīji viņu aukstu? Tik tiešām, tu izskaties tik grūtsirdīgs un satriekts, it kā viņš būtu nošāvis tevi.
— Mīļais draugs, atstāj mani vienu. Kad es atgriezīšos fortā, tu uzzināsi manas grūtsirdības cēloni un arī to, kāpēc es pašreiz nevēlos palikt tavā patīkamajā sabiedrībā.
— O, to es varu iedomāties! — viņš atbildēja, nozīmīgi iesmiedamies. — Kur notiek šaušanās, tur vienmēr iejaukti kādi lindraki. Nekas, imanu zēn, Čarlijam Galla- geraim nevajag uzticēt noslēpumus, viņš tos lāgā neprot glabāt. Skaidrs, ka tev te sagaidāma labāka sabiedrība nekā manējā, bet, lai tu gadījumā neiekļūtu sliktākā, -— kas, ņemot vērā to, ko tu man pastāstīji, nepavisam nav izslēgts, — ņem šo svelpjamo. Kā zini, es mēdzu nodarboties ar suņu dresēšanu. — Un Carlijs pasniedza man mazu sudraba svilpīti, kas bija viņam piekārta pie pogas. — Ja atgadītos kaut kas nelādzīgs vai nepatīkams, ieliec šo starp lūpām, un Carlijs Gallagers vienā rāvienā būs tev blakus. Lai pats Amors svētī tevi un tavu sircls- dāmu! Es iešu un pakavēšu laiku pie punša glāzes, kamēr tu atgriezīsies.
To teikdams, mans labsirdīgais draugs atstāja mani vienu.
Carlijs vēl nebija nozudis skatienam, kad es vairs nedomāju ne par viņu, ne arī par nupat notikušo asiņaino cīniņu. Manas domas aizņēma vienīgi Majumi, viņas neuzticība un krišana.
Šai brīdī ēs nešaubījos, ka dzirdētais ir patiesība. Kā gan es varēju tam neticēt, ja bija tik pārliecinoši pierādījumi, ja šo kauna lietu apliecināja zinātāji un pats galvenais «varonis», kura klusais smaids izteica vairāk nekā vārdi. Šis bezkaunīgais, triumfējošais smaids! Kādēļ gan es biju to pieļāvis, nemetot šim nelietim sejā izaicinājumu? Vēl nebija par vēlu, es piespiedīšu viņu runāt atklāti un tieši — «jā» vai «nē». Ja viņš teiks «jā», tad notiks otra divkauja, daudz nesaudzīgāka par pirmo.
Neraugoties uz šo apņemšanos pieprasīt no sava sāncenša atzīšanos, es neapšaubīju drausmīgo patiesību un ■cietu neizsakāmas mokas.
Krietni ilgi, vairāk nekā stundu, manu sirdi plosīja izmisums. Tad, satrakotajām asinīm mazliet aprimstot, arī domas kļuva mierīgākas, un brīžiem es pat jutu sevī pamostamies cerību, jo sevišķi, kad atcerējos Hadž-Evas iepriekšējā naktī teiktos vārdus. Negribējās ticēt, ka ārprātīgā būtu mani tik nežēlīgi izjokojusi. Vai tas varēja būt viņas sajukušo smadzeņu murgs, izkropļota atmiņu mirāža, pēkšņi apziņā uznirusi tālas pagātnes sen aizmirsta aina, ko viņa vienīgā vēl atcerējās? Nē, nē. Viņas stāsts nebija tikai atmiņu rēgi, viņas domas bija skaidras, viņas vārdos neskanēja izsmiekls!
Cik saldi bija tā domāt!
Jā, brīžiem es sāku justies mierīgāk un ļāvos šīm patīkamajām domām.
Ak vai! Tās drīz atkal izgaisa. Atmiņas par dzirdētajām neķītrajām frāzēm un nekaunīgajiem smaidiem aizdzina vai aptumšoja gaišās domas, tāpat kā mākoņi aizklāj sauli. «Viņš ir guvis panākumus!», «Tagad viņa ir Skota mīļākā!», «Neapšaubāmi!» — tie bija vārdi ļaunāki par nāvi. Un tajā pašā laikā šie apgalvojumi bija pārāk nekrietni, lai tiem varētu nešaubīgi noticēt.
Es alku uzzināt patiesību, to īsto, vienīgo patiesību, kuru pats esi noskaidrojis un kura vairs neatstāj vietas nekādām šaubām. Lai kāda būtu šī patiesība, es bez vilcināšanās un neatlaidīgi to meklēšu, līdz būšu izdibinājis visu, kas noticis ar Majumi, kaut arī pierādītos, ka viņas pagātne ir negods, bet nākotne — izmisums un bezcerība. Es il'gojos pēc skaidrības, es ilgojos, kaut ātrāk atnāktu Hadž-Eva.
Es nezināju, ko ārprātīgā no manis gribēja, droši- vien kaut ko attiecībā uz gūstekni. Visu pēcpusdienu es- par viņu gandrīz nemaz nebiju domājis. Ārprātīgā karaliene staigāja visur un pazina ikvienu. Viņai vajadzēja- vistu zināt, visu saprast, jā, pārāk labi saprast, jo arī viņa pati bija tikusi pievilta.
' Es devos uz to vietu, kur mēs iepriekšējā naktī bijām satikušies, lai tur viņu sagaidītu. Es gāju pāri mazajai, ar palmām apaugušajai kraujai, jo tas bija taisnākais ceļš uz ēnas klāto dīķa malu. Es nokāpu lejā un, tāpat kā vakar, nostājos zem ozola kuplajiem zariem. Hadž-Eva bija jau atnākusi. Cauri lapām izspraucies mēness stars apspīdēja viņas majestātisko stāvu. Tā gaismā abas čūskas mirdzēja ar metālisku spīdumu, it kā viņai ap kaklu un vidukli būtu vērtīgas dārgakmeņu rotas.
Re, kur briežu mednieks īstais, Viņš 'pat savas ēnas bīstas — Kad tam pretī stājas vilks, Vecs un izkāmējis vilks, Kuram asie zobi klaudz, Brašais mednieks — bailēs svīst tas, Tikmēr vilks uz krūmiem šmauc.
— Ha, ha, ha! Vai tā nebija, drosmīgais miko?
— Vainīgas nebija bailes, Eva. Bez tam vilks neaizgāja neievainots.
— Ho! Vilkam ir .savainota kāja, viņš to laizīs un atkal sadziedēs. Drīz vien_viņš būs tikpat _ stiprs, kā bijis. Hulwak! Tev vajadzēja viņu nogalinat, skaistais miko, pirms viņš tev uzrīda veselu baru!
— Es neko nevarēju darīt — man nelaimējās. Man nevienā lietā nav laimes.
— Cooree, cooree — nē. Tev jābūt laimīgam, jaunais miko, tu būsi laimīgs, sarkano seminolu .draugs. Pagaidi, drīz itu redzēsi…
— Ko redzēšu?
— Pacietību, chepawnee! Šonakt zem šā paša koka tu redzēsi skaistumu… tu izbaudīsi saldumu… un varbūt Hadž-Eva tiks atriebta.
Sos pēdējos vārdus viņa sevišķi uzsvēra, un tās balsī ieskanējās dziļas naida jūtas pret kādu .nezināmu cilvēku. Es .nesapratu, kam un kādā veidā viņa cerēja atriebties.
— Viņa dēls … jā, — turpināja ārprātīgā pati pie sevis. — Tam tā jābūt… itās ir viņa .acis, viņa mati, viņa stāvs, viņa gaita, viņa vārds… Tas ir viņa un viņas dēls. Oho, Hadž-Eva atriebsies!
Vai šie draudi bija vērsti pret mani pašu? Uz bridi man iešāvās prātā tāda doma.
— Labā Eva! Par ko tu runā?
Manas balss 'iztraucēta, viņa paraudzījās ma,nī ar samulsušu skatienu un tad uzsāka savu parasto dziesmiņu:
Ak, kādēļ es ticēju baltajam dikti?
Ho, ho, ho! utt.
Pēkšņi apklususi, viņa it kā atģidās un atbildēja uz manu jautājumu.
Tieši tāpat kā iepriekšējā naktī, ārprātīgā gandrīz ar varu uzstūma mani ozolā un pati aizslīdēja starp koku ēnām.
Es nekavējoties uzkāpu savā agrākajā paslēptuvē un klusēdams gaidīju.
Ēna ūdenī bija kļuvusi īsāka, bet vēl arvien pēc tās varēja 'pazīt vīrieša stāvu. Nākošajā mirklī tā nozuda.
Gandrīz tūlīt pat ūdenī parādījās otra ēna, kas virzījās pāri kraujai, it kā sekodama pirmajai pa pēdām, kaut gan neizskatījās, ka abi šie cilvēki būtu nākuši reizē.
Šo otru es varēju apskatīt visā pilnībā. Tas bija sievietes stāvs, un staltā stāja un vingrā gaita liecināja, ka viņa ir jauna.
Pat ēnā bija redzama auguma simetrija un kustību grācija, kāda vairs nepiemīt vecākos gados. Vai tā būtu Hadž-Eva? Vai viņa bija izgājusi cauri biezoknim un tagad sekoja pa pēdām šim vīrietim?
Kādu brīdi man tā likās, bet drīz vien es pārliecinājos, ka esmu maldījies.
Vīrietis tuvojās kokam un panāca zem tā zariem. Tas pats mēness stars, kas vēl pirms brīža bija apspīdējis Hadž-Evu, tagad krita uz viņu, un es viņu redzēju pietiekami skaidri. Tas bija virspavēlnieka adjutants.
Viņš apstājās, izņēma pulksteni, pacēla pret gaismu un acīm redzot skatījās, cik tas rāda.
Bet viņu es ilgāk vairs nevēroju. Sudrabotā mēness stara gaismā parādījās kāda cita seja, tikpat mānīga un mirdzoša kā tas. Tā bija seja, kas man likās pievilcīgākā visā pasaulē, — Mājami seja.