To main pastāstīja mans uzticamais kalps Melnais Džeks. Ja es to būtu dzirdējis no kā.da cita, tad diez vai noticētu, bet par viņa vārdu patiesīgumu es nešaubījos. Kā nēģerim viņam bija ļoti asas uztveres spējas, un nopietnais tonis- liecināja, ka viņš pats tic tam, ko rīmā. Bez tam-viņam bija pierādījumi.
Es to visu dabūju zināt šādā veidā.
Es sēdēju viens pats pie mūsu peldbaseina un lasīju grāmatu, kad izdzirdu pazīstamo Džeka balsi saucam manu vārdu.
— Massa Džordž!
— Kas iir, Džek? — es atbildēju, nepaceldams skatienu no lappuses.
— Es jau visu rītu gribu satikt jūs vienu pašu, man vajag drusciņ parunāties, massa Džordž.
Neparastā nopietnība, kas ieskanējās Džeka balsī, piesaistīja manu uzmanību. Mehāniski aizvēris grāmatu, ■es paskatījos viņam sejā: tā bija tikpat nopietna kā viņa tonis.
— Tu igribi parunāties ar mani, Džek?
— Nūja, massa, ja tik jūs nav dikti aizņemts.
— Ak, nepavisam, Džek! Runā vien. Es klausos, ko tu man teiksi.
«Nabaga puisis!» es domāju. «Arī viņam ir savas bēdas. Droši vien žēlosies par Violu. Sī ļaunā koķete liek viņam mocīties 'greizsirdībā, bet iko es tur varu darīt? Es taču nevaru viņu piespiest mīlēt Džeku. Kā saka paruna: viens vīrs var .aizvest zirgu pie ūdens, bet veseli četrdesmit nevar piespiest to dzert. Nē, šī mazā palaidne darīs, kas viņai patiksies, un nemaz neklausīsies uz mani.»
— Nu, Džek?
— Massa Džordž, man jau nepatīk maisīties ģimenes darīšanās, pavisai tas nepatīk, bet, redziet, massa, vairs nav labi, jān.udie, nav labi!
— Kādā ziņā?
— Ak massa, jaunā lēdija … jaunā lēdija …
Ļoti pieklājīgi no Džeka puses saukt Violu par jauno lēdiju.
— Tu domā, viņa tevi krāpj?
— Ne jau tik mani, massa Džordž, ne jau tik mani vien.
— Kāda nejauka meiča! Bet varbūt, Džek, tu to tikai tā iedomājies. Vai tev ir kādi pierādījumi, ka viņa būtu neuzticīga? Vai tad ir kāds, kas tagad viņai tā īpaši pārā.da uzmanību?
— Jā, massa, ļoti īpaši, tā kā nekad agrāk, nekad.
— Baltais?
— Žēlīgs dies,,massa Džordž! — Džeks pārsteigts iesaucās. — Cik jūs jokaini runājat: skaidrs, ka baltais. Neviens cits ta.k kā baltais nedrīkst parādīt uzmanību jaunajai lēdijai.
Es nevarēju atturēties nepasmaidījis. Būdams pats nēģeris, Džeks laikam bija ļoti augstās domās par savu iecerēto un uzskatīja to par nesasniedzamu citiem viņa rases jaunekļiem. Es reiz biju dzirdējis viņu lielāmies.
ka viņš ir «vienīgais melnais, kas drīkst iet Violai tuvumā». Tātaid Džeka laimi apdraudēja kāds baltais.
— Kas viņš tāds ir, Džek? — es jautāju.
— Ak massa, tas ir tas nelietīgais velns, Erenss Ringolds!
— Ko? Erenss Ringolds? Viņš lakstojas ap Violu?
— Violu! Žēlīgs dies, massa Džordž! — Melnais Džeks iekliedzās, izbolīdams savas .acis, tā ka bija redzami vairs tikai baltumi. — Violu! Žēlīgs dies, es tak neteicu par Violu, nekā neteicu!
— Par ko tad tu runā?
— O, massa, vai tad es nesacīju — jaunā lēdija? Nu, jaunā missa … missa Virdžīnija.
— Ak tu domā mainu māsu? Fu, Džek! Tā taču ir veca lieta. Erenss Ringolds ir parādījis manai māsai uzmanību jau ilgus gadus, bet bez jebkādām izredzēm uz panākumiem. Mans uzticamais draugs, par to tev nav ko uztraukties, viņi nekad neapprecēsies. .Manai māsai viņš nepatīk — es gribētu zināt, kurai gan viņš spētu patikt, — un, pat ja viņa būtu ar mieru, es to nepieļautu. Bet par to nav ko baidīties, tā ka tu šajā ziņā vari būt pilnīgi mierīgs.
Šķita, ka mani vārdi Melno Džeku nepārliecina. Viņš stāvēja un kasīja galvu, it kā tam vēl kas būtu sakāms. Es gaidīju, ko viņš teiks.
— Atvainošanu, massa Džordž, ka es tā saku, bet jūs pavisai aplam domājat. Tiesa, ka bij tāds laiks, kad missa Virdžīnija nelikās nemaz zinis īpar to zālē ložņājošo čūsku. Bet tagad ir savādāk: viņa tēvs, tas vecais zaglis, viņš ir aizgājis uz viņpasauli, jaunais tagad ticis bagāts, viņš liels plantators, lielākais pie mūsu upes, un vecā missa viņu sauc ciemos pie missa Virdžīnijas, tāpēc ka viņš bagāts, būs labs znots.
— Es visu to zinu, Džek. Mana māte vienmēr ir gribējusi viņu par znotu, bet tam nav nekādas nozīmes. Mana māsa ir mazliet stūrgalvīga un noteikti paliks pie sava. Nav ko bažīties, ka viņa varētu dot piekrišanu precēties ar Erensu Ringoldu.
— Atvainošanu, massa Džordž, atkal man atvainošanu, bet es jums saku, massa, tā vis nav. Tagad viņa jau gandrīz ir ar mieru.
— Nu, kas tev ir iestāstījis tādus niekus, manu puis?
— Viola, massa. Viņa man visu pasaka.
— Tātad jūs ar Violu atkal esat labi draugi?
— Nūja, massa Džordž, tādi paši ,kā agrāk. Es tik bi ju aplam iedomājies, viņa laba meitene, uzticīga ka šautene. Džeks vairāk netur viņu aizdomās, nemaz ne.
— Man ir patīkami to dzirdēt. Bet, lūdzu, pas'aki, ko tad viņa tev pastastīja par Erensu Ringoldu un manu māsu.
— Viņa man visu pastāstīja, katru dienu viņa ko redz.
— Katru dienu! Bet tagad taču Erenss Ringolds sen nav viesojies mūsu mājās.
— Nē, massa, atkal jūs aplam domājat. Massa Erenss nāk uz mūsu māju katru dienu… gandrīz katru dienu.
— Muļķības! Es nekad neesmu viņu te redzējis. Kopš atgriešanās no forta es neesmu arī dzirdējis, ka viņš te kādreiz būtu bijis.
— Lai ar, bet viņš ir bijis, massa, es pats viņu redzēju. Viņš nāk tad, kad mēs ejam medībās. Un vakar viņš atnāca, kad jūs ar massa Gallageru bijāt projām tur pie zaldātiem, es pats skaidri redzēju.
— Tas man ir pārsteigums.
— Tas nav vēl viss, massa. Viola saka, ka missa Vir- džīnija tagad pret viņu ir savādāka, nekā bij agrāk: viņš runā par mīlestību, un viņa vairāk nesirdās, bet klausās. O, massa Džordž, Viola domā, ka missa tagad piekritīs viņu precēt. Tas būs briesmīgi, tas bus ļoti ļoti briesmīgi!
— Džek, — es sacīju, — paklausies, ko es teikšu! Tu vienmēr paliksi mājās, kad mēs būsim projām. Tu labi ievērosi ikvienu, kas te nāk un iet, un, tiklīdz iera-; dīsies ciemoties Erenss Ringolds, auļosi pēc manis, cik vien ātri zirgs spēs tevi nest.
— Jā, jānudie, es to darīšu, massa Džordž! Jūs ner bēdājiet, Džeks būs zibenīgi klāt, drāzīsies, ka strīpa paliks aiz -muguras.
To apsolījis, Melnais Džeks atstāja mani vienu.
Lai ka man negribejās dzirdētajam ticēt, es nevareju ignorēt šos sava uzticamā kalpa apgalvojumus. Acīm redzot tajos bija vismaz daļa patiesības. Džeks bija pārāk godīgs, lai mani apmānītu, un pārāk apķērīgs, lai kāds cits viņu pašu būtu apmānījis.
Violai tiešām netrūka izdevības novērot visu, kas notika mūsu ģimenē. Un kāds gan viņai varētu būt iemesls vienkārši izdomāt šādu pasaciņu?
Bez tam Džeks pats bija te redzējis Ringoldu, bet man par viņa apciemojumu nekas netika teikts. Tas apstiprināja Violas stāstīto, apstiprināja visu.
Ko es tagad lai domāju? Veseli trīs pielūdzēji — virsaitis, Gallagers, Erenss Ringolds! Vai tiešām mana māsa flirtētu ar katru, kas tikai pagadās?
Vai viņa var just kādas simpātijās pret Ringoldu? Nē — tas nav iespējams. Es varētu saprast viņas pieķeršanos brašajam karavīram, romantisku aizraušanos ar drošsirdīgo un neapšaubāmi skaisto virsaiti, bet, lai viņa pievērstu uzmanību Erensam Ringoldam, šim pīk- stulīgajaim, uzpūtīgajam snobarn, kam nebija nekā cita kā tikai bagātība, — nē, tas likās pilnīgi neticami.
Protams, māte centās viņu ietekmēt, bet inckad agrāk man nebija ienācis prātā, ka Virdžīnija varētu piekāpties. Ja Viola runāja taisnību, tad tagad viņa bija pie- kāpusies vai domāja to darīt.
«Ak māt, māt! Tu nezini, kādu ļaundari tu gribi ievest savās mājās un lolot ka savu bērnu!»