Nākošajā rītā es kā parasti devos uz rekrūšu mītnēm. Gallagers bija kopā ar mani, jo tajā dienā brīvprātīga- jiern vajadzēja no,dot svinīgo solījumu[57] un mūsu klātbūtne zvēresta brīdī bija nepieciešama.
Bija sakomplektēta paprāva vienība, .skaitliski diezgan iespaidīga, bet visai raiba pēc izskata. Tie bija «brīvprātīgo jātnieki», bet, tā kā katrs bija bijis pats savs intendants, tad nevarēja viņu vidū atrast divus, kas būtu vienādi apbruņoti un sēdētu vienādos zirgos. Lielajam vairumam bija šautenes, tikai retais nesa plecā veco ģimenes musketi, kas bija saglabājusies vēl no revolūcijas laikiem, un daži bija apbruņojušies vienkārši ar viena vai divstobru medību bisēm. Taču tās, pielādētas ar rupjām briežu skrotīm, nebija peļams ierocis sadursmē ar indiāņiem. Šeit bija visdažādākā veida pistoles — gan īsti milzeņi ar misiņa spaliem pie segliem piekārtās makstis, gan pavisam mazas kabatas pistolītes, gan ar vienu, gan diviem stobriem, — bet revolveru neredzēja, jo slavenais kolts[58] tolaik vēl nebija parādījies robežkaru kaujinieku apbruņojumā. Visiem brīvprātīgajiem bija arī dunči — dažiem īsti, meistara kalti, ar izrotātiem spaliem, bet (lielākajai daļai gari, ast tuteņi, līdzīgi tiem, ko lieto miesnieki. Daudziem aiz jostas bija aizbāzts mazs cirvītis, indiāņu tomahauka atdarinājums. Tam vajadzēja noderēt diviem nolūkiem — lai izcirstu ceļu caur biezokni un ielauztu mežoņa galvaskausu.
Apbruņojumu vēl papildināja šaujampulvera ragi, patron,somas un skrošu maki, — vārdu sakot, parastie pierobežas kolonista vai medību mīļotāja ietērpa piederumi, kad viņš dodas uz dambriežu medībām.
Brīvprātīgo vienības zirgi bija tikpat dažādi kā .apbruņojums, un to augstums svārstījās no četrām līdz pait sešām pēdām. Tur bija gan lielie, kalsnie jājamzirgi, gan resnie, zemie vezumnieki un vietējie stiegrainie, izturīgie andalūzieši[59]. Vājš, nodzīts kleperis, kam mugurā sēdēja pusnoskrandis skvoters, stāvēja plecu pie pleca ar lielisku arābu rikšotāju, uz kura dižojās kāds jauns, švītīgs pilantators, ne mazumu iedomīgs uz savu lepno un cēlo izskatu. Diezgan daudziem zirgu vietā bija mūļi, vai nu amerikāņu, vai spāniešu cilmes. Straujam uzbrukumam gan mūlis nav piemērots, bet, karojot ar indiāņiem, tas, ja vien labi pieradināts .segliem, pilnīgi var sacensties ar zirgu. Necaurejamā biezoknī, pirmatnēja mūžamežā, kur jāpārvar dumbrāji vai arī taku aizšķērso krituši koki, nolūzuši zari tun savijušās parazītaugu stigas, mūlis .droši atradīs ceļu, bet zirgs iestigs vai pa- klups. Daži pieredzējuši mednieki, dzenoties pakaļ zvēriem, vairāk uzticas mūlim nekā straujajam Arābijas kumeļam.
Arī vienības apģērbs bija raibu raibais. Dažiem no virsniekiem gan bija formas tērpi vai vismaz kaut kas uz to pusi, bet starp ierindniekiem neredzēja divus, k.as būtu vienādi apģērbušies. Sarkani, zili un zaļi apmetņi, pelēki un rūsgani rupjas pusvadmalas vamži, sarkani vilnas flaneļa krekli, brūnas un baltas linaudekla žaketes, dzeltenīgi pašausta nankina un debeszila kokvilnas auduma svārki, ģērētas briežādas mednieku krekli, .mokasīni un stilbsargi, gari šņorzābaki no zirga vai aligatora ādas, puszābaki un kurpes, — īsi sakot, visu veidu apavi, kādi vien pazīstami Savienotajās Valstīs.
Tikpat dažādas un fantastiskas bija galvassegas. Te neredzēja cietās karavīru ķiveres, bet ādas beretes un visāda veida platmales — gan vilnas un filca, gan pītas no salmiem un pundurpalmu lapām, apdriskātas un nobružātas, ar platām, noļukušām malām. Tikai dažiem bija galvā zila auduma laiviņas, kas to valkātājiem piešķīra kaut cik militāru izskatu.
Vienā ziņā gan šajā brīvprātīgo nodaļā valdīja vienveidība: viņi visi bija kareivīgi noskaņoti un dega ■nepacietībā doties kaujā ar ienīstajiem mežoņiem, kas visā zemē strādāja tādus iposta darbus. Kad viņus vedīs pret tiem? Tas bija jautājums, kas pastāvīgi atskanēja no brīvprātīgo vienības rindām.
Vecais Hikmens bija viens no visaktīvākajiem. Pateicoties savam cienījamam vecumam un pieredzei, viņš brīvo vēlēšanu rezultātā bija ieguvis seržanta pakāpi, un man netrūka izdevības ar viņu patērzēt. Aligatoru mednieks vēl arvien bija mans uzticams draugs un ar visu sirdi dzīvoja līdz mūsu ģimenes priekiem un bēdām. Tajā pašā dienā man gadījās palikt ar viņu divatā, un vecais vīrs apliecināja savu pieķeršanos, uzsākdams sarunu, kādu es no viņa nebiju gaidījis. Viņš sāka tā:
— Lai imani noskalpē indiānis, leitnant, bet es nevaru paciest domu, ka tas žmogs precas ar jūsu māsu.
— Precas ar manu māsu? Kas tad? — mazliet pārsteigts, es jautāju. Vai viņš domāja Gallageru?
— Nu, skaidrs, kas — tas pats zellis, par kuru visi jau runā. Tas sasodītais sesks, Erijs Ringolds.
— Ahā, tu domā viņu? Vai tiešām visi tā runā?
— Nūja, ka runā, ej kur iedams. Velns lai parauj, Džordž RendoLf, es nu .gan to nepielaistu. Jūsu māsa, šis mīļais radījums, viņa tak ir vissmalkākā un daiļākā jaunkundze pa visu mūsu novadu, un tagad viņu dabūs sitas nolādētais maitas gabals! Lai viņam dolāru ka biezs, es i dzirdēt par to negribu! Džordž, es jums saku, viņš padarīs viņu nelaimīgu uz visu mūžu, tik to no tāda var sagaidīt, jupis ta viņu rāvis!
— Tas ir ļoti laipni, Hikmen, ka tu maini brīdini, bet es domāju, ka tias, no kā tu baidies, nekad nenotiks.
— Bet kāpēc ta cilvēki vienā gabalā par to runā? Visi saka, ka tas tā notikšot. Ja es nebūtu jūsu tēva vecs draugs, Džordž, es nebāztu savu degunu tādās lietās, bet es biju viņa draugs un esu jūsu draugs, un tik tādēļ sāku par to runāt. Lai saka, ko grib, piar indiāņiem, bet visā Floridā neviens indiānis nava tik liels blēdis kā šitie Ringoldi — i tēvs, i dēls, i visa viņu suga. Vecais nu ir šķīries no šīs pasaules, un nav grūti pateikt, kur viņš tagad atrodas. Velns viņu ir dabūjis savos nagos un, man domāt, tagad jau šo dīrā par nelietībām, ko tas pastrādājis zemes virsū. Nu viņš pamatīgi dabūs samaksāt par 'to, ko tika nodarījis tiem nabaga cilvēkiem viņpus upes.
— Paneļiem?
— Nūja. Tā tak bij visbriesmīgākā netaisnība, par kādu man visā savā mūžā vēl nebij nācies dzirdēt. Pie visiem velniem! Tik tiešām tā tas bij!
— Tātad tu zini, kā tas notika?
— Skaidrs, ka zinu — visu blēdību no viena gala līdz otram. Tā bij vai pati vislielākā neģēlība, ko viens baltais kādreiz izstrādājis, pie tam vēl tāds, kas sevi sauca par džentlmeni. Pie visiem velniem! Tā tas bij!
Pēc mana lūguma Hikmens tagad sīki izklāstīja man līdz šim tikai galvenajos vilcienos zināmos faktus sakarā ar nelaimīgās ģimenes aplaupīšanu.
Izrādījās, ka Paueli nav vis labprātīgi atstājuši savu ■plantāciju, bet, taisni otrādi, šī šķiršanās no mājām vientuļajai atraitnei bijusi vissāpīgākais pārdzīvojums — ne tik daudz ļoti vērtīgas zemes dēļ, kas skaitījās labākā visa novadā, bet galvenokārt aiz tā iemesla, ka te viņa bija pavadījusi laimīgas dzīves dienas un pie šīs mājas viņu saistīja sirdij tik dārgas atmiņas par jaunības mīlestību un mirušo vīru. Un viņa bija atstājusi to, tikai likuma stingrās rokas izdzīta, šerifa bardzības piespiesta.
Hikmens pats bija bijis klāt 'šajā atvadu brīdi un aprakstīja to parupjiem, bet izjustiem vārdiem. Viņš pastāstīja man par ģimenes rūgto nevēlēšanos šķirties no mājām, par dēla dusmīgajiem protestiem, mātes un meitas lūgšanos un asarām. Vajātā atraitne bija piedāvājusi visu, kas tai vēl bija palicis, — pat sava nelaiķa vīra dāvātās rotaslietas un dārgakmeņus, lai tikai viņai atļautu palikt šai vecajā mājā, zem kuras jumta tā pavadījusi ilgus, laimīgus gadus.
Viņas lūgšanās bija veltīga. Bezsirdīgajā varas kalpā nekas nespēja pamodināt līdzjūtību, un viņa tika izdzīta.
Par visu to vecais mednieks runāja ar patiesu iejūtību, jo, kaut gan bija ārēji neaptēsts un valodā mazliet parupjš, sirdī viņam mita dziļa cilvēcība un naids pret netaisnību. Viņš neieredzēja ļaundarus un pagalam necieta visu Ringoldu ģimeni. Klausoties viņa stāstā, es atkal iedegos niknumā, tāpat kā toreiz, kad pirmoreiz uzzināju par šo drausmīgo cietsirdību, uin, dzirdot par Oceolam nodarītajām netaisnībām, manī no jauna pamodās līdzjūtība, ko nesenās aizdomas bija uz laiku apslāpējušas.