Tā kā mans pienākums to prasīja, es ziņoju priekšniecībai par šo notikumu, kam negribot biju bijis aculiecinieks. Tas sacēla fortā lielu uztraukumu. Nekavējoties tika izsūtīta soda ekspedīcija, un man pašam vajadzēja būt tai par ceļvedi.
Pilnīgi bezjēdzīga rīcība. Meklēšana, kā jau to varēja paredzēt, izrādījās neveiksmīga. Protams, mēs atradām notikuma vietu un kritušo līķus, kas jau bija vilku apgrauzti, bet neredzējām neviena dzīva indiāņa un pat nevarējām konstatēt, kādā virzienā viņi aizgājuši!
Ekspedīcija sastaveja no vairakiem simtiem vīru, faktiski tajā ietilpa viss forta .garnizons. Ja mēs būtu izgājuši mazākā grupā, tad droši vien ienaidnieks būtu licis sevi kaut kā manīt.
*
Omatlas nāve bija visnopietnākais incidents, kas līdz šim bija noticis, katrā ziņā vissvarīgākais pēc savām sekām. Baltie bija oficiāli atzinuši Omatlu par seminolu karali; viņu nogalinot, indiāņi atklāti parādīja savu nicināšanu pret varu, kas to bija iecēlusi, kā ari apņēmību pretoties visiem šāda veida iejaukšanās mēģinājumiem viņu lielas. Oinatla bija atradies tiešā balto virsaišu aizsardzībā, ta viņam bija garantēta ar valdības pārstāvja solījumu, un tādēļ viņa nonāvēšana bija sitiens, kas vērsts pret viņa patroniem. Valdības pienākums tagad būtu atriebt viņa nāvi.
Taču šim notikumam bija vēl nozīmīgākas sekas attiecībā uz pašiem indiāņiem, jo sevišķi Omatlas piekritēju vidū. Bargās atriebības nobiedēti un bažīdamies, ka viņus var piemeklēt līdzīgs liktenis, daudzi Omatlas cilts apakšvirsaiši un karavīri pameta savus sabiedrotos un pārgāj.a patriotu pusē. Citi klani, kas līdz šim bija svārstījušies, tagad, vadīdamies no līdzīgiem apsvērumiem, paziņoja savu uzticību tautas gribai un bez vilcināšanās ķērās pie ieročiem.
Omatlas nāve bija ne tikai taisnīgas izrēķināšanās akts, bet reizē arī smalks politisks gājiens no patriotiski noskaņoto indiāņu puses, kas apliecināja tā cilvēka ģenialitāti, kurš šo manevru bija iecerējis un izdarījis.
Omatla bija pirmais Oceolas atriebības zvēresta upuris. Drīz vien pienāca kārta otram. Nepagāja ilgs laiks, kad nodevēja traģisko nāvi aizēnoja cits, vēl satraucošāks un nozīmīgāks notikums. Viens no galvenajiem aktieriem, kas darbojās šai drāmā, nozūd no skatuves.
Pēc mūsu atgriešanās fortā tika konstatēts, ka pārtikas noliktavas strauji tukšojas. Iepriekš 'te nebija sagādāti pietiekami krājumi tik lielam karaspēkam, un jauni pārtikas pievedumi tuvākajā laikā nebija gaidāmi. Mēs kļuvām par upuri parastajam tālredzības truku- mam, 'kāds piemīt valdībām, kas nav pieradušas karot. Devas tika samazinātas līdz minimumam, nn drīz vien varēja pienākt diena, kad mums būs jāsāk patiešām ciest bads.
Šai kritiskajā brich virspavēlnieks rīkojās kā īsts patriots. Ģenerālis Klinčs ne tikai ieņēma augstu militāru posteni, bet tajā pašā laika bija arī viens no bagātākajiem Floridas planta-toriem. Viņa labi iekoptā plantācija atradās netālu no Kinga forta. Kukurūzas laukos, kas tur aizņēma gandrīz simt akru platību, pašreiz nobrieda raža, un viņš to bez vārda runas nodeva armijas vajadzībām.
Tika nolemts nevest labību uz fortu, bet sūtīt pašus kareivjus uz plantāciju, lai viņi tur novāktu ražu un tādējādi sagādātu sev pārtiku.
Kinga fortā palika tikai niecīgs garnizons, jo četras piektdaļas no nelielās armijas aizgāja uz ģenerāļa plantāciju, kur uz ātru roku tika uzcelts jauns nocietinājums, ko nosauca par «Dreina fortu».
Atradās mēlneši, kas lika manīt, ka veco, labo ģenerāli uz šo savādo rīcību pamudinājuši citi apsvērumi, ne tikai tīrs patriotisms. Runāja, ka «Tēvocim Semam», kas bija labi pazīstams ar savu maksātspēju un devību, uzprasīta augsta cena par ģenerāla labību. Bez tam, kamēr viņa plantācijā atradās karaspēks, tā bija pasargāta no indiāņu dedzinātājiem. Bet varbūt šie spriedelējumi bija tikai nometnes zobgaļu fantāzija.
Es nebiju to vidū, kas tika pārvietoti uz jauno mītni. Es nepiederēju pie virspavēlnieka mīluļiem un vairs neskaitījos viņa štābā. Man tagad bija citi pienākumi, kas mani aizturēja Kinga fortā, kur palika arī pilnvarotais.
Dienas ritēja diezgan vienmuļi, nedēļa pēc nedēļas. Vienīgā izklaidēšanās monotonajā garnizona dzīvē bija šad tad aizjāt uz Dreina fortu, bet šādi apmeklējumi notika samērā reti, jo Kinga fortā bija palicis pārāk maz .karaspēka un mēs nedrīkstējām daudz rādīties ārpus 'tā sētas. Bija labi zināms, ka apkārtnē klaiņo apbruņoti indiāņi. Viņu pēdas bija manītas pat forta tuvumā, un izjājiens medībās vai vienkārši romantiska pastaiga pa tuvējo mežu — parastās pierobežas garnizona karavīru izpriecas — varēja beigties diezgan bīstami.
Šai laikā es ievēroju, ka pilnvarotais izturas ārkārtīgi piesardzīgi. Viņš reti kad parādījās ārpus forta sētas un nekad negāja tālāk par sargposteņiem. Paraugoties -uz meža pusi vai pāri tālajai savannai, viņa sejā vienmēr parādījās nobažījusies izteiksme, it kā viņu māktu kāda briesmu nojauta. Viņš bija dzirdējis par Oceolas zvērestu nogalināt Omatlu un zināja, ka nodevīgais virsaitis ir miris. Varbūt viņš bija dzirdējis arī par to, ka Oceola to pašu zvērējis attiecībā uz viņu, un paredzēja kaut ko ļaunu.
Pienāca Ziemsvētki. Šai laikā kristieši, lai kur viņi .atrastos — starp ziemeļu ledus kalniem vai karstajos tropu līdzenumos, uz kuģa, aiz cietokšņa vaļņiem vai pat cietumā, — visi grib priecāties. Pierobežas garnizons nav nekāds izņēmums, un arī Kinga fortā valdīja nepārtraukta svētku līksmība. Kareivji tika atbrīvoti no kārtējām apmācībām, vienīgi sardze palika savos posteņos. Trūcīgo ēdienu karti papildināja bagātīgas lēta vīna .devas, un tā svētku nedēļa ritēja diezgan jautrā noskaņā.
Markitants amerikāņu armijā parasti nevar sūdzēties par ienākumiem, jo virsnieki neskopojas ne ar naudu, ne parādzīmēm, un svētku gadījumos šis veiksmīgais spekulants bieži vien ir viņu pudeles brālis un sēž ar tiem pie viena galda. Tāds bija arī mūsu markitants Kinga fortā.
Vienā no šīm svētku dienām viņš bija sarīkojis lepnas pusdienas, kādas neviens cits fortā nevarēja atļauties, un uzlūdzis uz tām virsniekus, kā arī pašu pilnvaroto, kam vajadzēja būt goda viesim.
Bankets notika markitanta mājā, kas, kā jau pieminēts, atradās ārpus forta sētas dažu simt jardu attālumā, tuvāk mežmalai.
Pēc pusdienām, kas ievilkās .diezgan vēlu, lielākā daļa virsnieku atgriezās fortā, lai turpinātu vīna dzeršanu tur un smēķēdami vēl kopīgi patērzētu.
Pilnvarotais kopā ar dažiem virsniekiem un privātpersonām, kas arī piedalījās banketā, vēl palika iebaudīt kādu glāzi zem viesmīlīgā jumta, kur bija pacienāti ar pusdienām.
Es biju starp tiem, kas atgriezās fortā.
Mēs tikko bijām apsēdušies, kad mūs iztraucēja labi pazīstamie spalgie šāvienu sprakšķi, un tajā pašā mirklī atskanēja mežonīga aurošana, ko viegli atšķirt no civilizētu cilvēku balsīm. Tas bija indiāņu kaujas kliedziens!
Mums nevajadzēja paskaidrot, tai saprastu, ko šie trokšņi nozīmē: tas bija 'ienaidnieks, kas, kā šķita, uzbruka pašam fortam.
Mēs metāmies laukā, apbruņojušies, kā nu kurais varēdams.
Izskrējuši ārā, mēs redzējām, ka fortam netiek uzbrukts, bet, paskatījušies pāri sētai, ieraudzījām, ka markitanta māju ir ielencis vesels bars spalvām izrotājušos un kaujai izkrāsojušos indiāņu. Viņi veicīgi skraidīja šurp un turp, vicinādami ieročus un aurodami savu «jo-ho-ehi».
Vēl arvien norībēja pa retam šāvienam, kad nāvi nesošais ierocis tika pavērsts pret kādu upuri, kas mēģināja izbēgt. Forta vārti stāvēja plaši atvērti, un pa tiem, šausmās kliegdami, tagad skrēja iekšā kareivji, kas bija izgājuši ārpusē pastaigāties.
Markitanta māja atradās pārāk tālu, lai to varētu aizsniegt šauteņu lodes. Sargkareivji un vēl daži, kam bija klāt ieroči, gan vairākas reizes izšāva, bet bez panākumiem.
Artilēristi metās pie saviem lielgabaliem, bet izrādījās, ka staļļi — rindā sabūvētas masīvas baļķu celtnes — atrodas tieši vienā līnijā ar markitanta māju un tādēļ lielgabalnieki nevar uz to notēmēt.
Piepeši kliedzieni apklusa, un pēc brītiņa mēs redzējām grupu melnīgsnēju karavīru aizejam meža virzienā.
Dažās sekundēs viņi nozuda starp kokiem, it kā uz burvja mājienu izgaisdami mūsu skatieniem.
F@rta komandieris — neuzņēmīgs un izšķirošos 'brīžos neattapīgs virsnieks — tagad sapulcināja garnizonu un iedrošinājās doties izbrukumā, taču tikai līdz markitanta mājai. Nonākuši tur, mēs ieraudzījām šausmīgu skatu.
Pats_markitants, divi jauni virsnieki, daži kareivji un_ privātie viesi gulēja beigti uz grīdas, visi vienās brūcēs.
Visvairāk dūrās acīs pilnvarotā līķis, kas gulēja uz /muguras. Viņa ķermeni bija caururbušas sešpadsmit lodes, bet krūtīs kreisajā pusē redzēja vēl briesmīgāku brūci, ko bija atstājis duncis, ietriekdamies viņa krūtīs.
Es būtu uzminējis, kam šis duncis piederēja, pat bez dzīvā aculiecinieka palīdzības, kurš tūlīt pieteicās. Ķēkša nēģeriete, kas bija nolīdusi aiz kādas mēbeles, tagad iznāca no savas paslēptuvēs. Viņa visu bija redzējusi. Viņa pazina Oceolu. Viņš bija vadījis šo uzbrukumu un ka pats pēdējais atstājis traģēdijas vietu. Nēģeriete teicās redzējusi, ka viņš pirms aiziešanas iegrūdis dunci pilnvarotā krūtis, — acīm redzot izpildīdams savu briesmīgo zvērestu.
Pēc neilgas apspriešanās tika nolemts dzīties pakal ienaidniekam. Mēs rīkojāmies ļoti piesardzīgi, bet, tāpat kā iepriekšējā reizē, meklēšana beidzās bez jebkādiem panākumiem, un, tāpat kā iepriekšējā reizē, netika atrasta pat taka, pa kuru indiāņi bija aizgājuši!