Ziemsvētku svinēšanas melanholisko izskaņu vēl drūmāku padarīja vēsts, kas drīz vien pēc tam sasniedza Kinga fortu. Tā bija vēsts par notikumu, kas kļuvis pazīstams ar nosaukumu «Deida asinspirts».
Piirrno ziņu atnesa indiāņu skrējējs, kas piederēja pie viena no draudzīgajiem klaniem, ibet viņa stāstītais bija tik satraucošs, ka sākumā tam neviens negribēja ticēt.
Taču pārējie skrējēji, kas ieradās cits pēc cita, apstiprināja pirmā ziņneša vēsti, un .galu galā, lai cik neiespējams savā traģiskumā šķita viņa stāsts, tas bija jāpieņem par patiesību. Un tas tiešām izrādījās patiess ar visu savu romantisko .nokrāsu un asiņainās traģēdijas sīko izklāstu. Karš ar indiāņiem inu bija sācies pavisam nopietni un ievadīts ar ārkārtīgi neparastu .sadursmi — neparastu kā pēc sava rakstura, tā iznākuma.
Šķiet, ir vērts tuvāk aprakstīt šo kauju.
Šā stāsta .sākuma .daļā tika pieminēts kāds Savienoto Valstu armijas virsnieks, kas lielījās, ka viņš «iz- maršētu cauri visam seminolu rezervātam tikai viena kaprāļa pavadībā». Šis virsnieks bija majors Deids.
Majoram Deidam bija lemta izdevība pierādīt sava kaujas drosmi, pie tam krietni kuplāka vīru skaita pavadībā. Iznākums bēdīgu kontrastēja ar lielīgajiem vārdiem, kurus viņš tik neapdomīgi bija izteicis.
Lai saprastu šo traģisko notikumu, nepieciešams pateikt dažus vārdus par apvidus topogrāfiju.
Floridas pussalas rietumu .krastā atrodas Tampas līcis, ko spānieši sauca par «Espiritu Santo». Pie tā bija uzcelts Brūka forts, kas pēc sava izveidojuma līdzinājās Kinga fortam un atradās no tā apmēram deviņdesmit jūdžu uz dienvidiem. Tas bija viens no tiem militārajiem nocietinājumiem, ko ierīkoja sakarā ar indiāņu rezervāta izveidošanu un kas kalpoja kā pierobežas garnizona mītne un .ari transi'tpuiikts kara materiālu pievedumiem nn papildspēkiem, kuri pienāca no Meksikas līča ostām.
Kad sākās konflikts ar indiāņiem, tur atradās apmēram divsimt kareivju, galvenokārt artilēristi un neliela kājnieku vienība.
Drīz pēc neveiksmīgās sapulces Kinga fortā šī karaspēka daļa saņēma ģenerāļa Klinča pavēli atstāt uz vietas tikai nepieciešamo apsardzi un pārējiem doties uz Kinga fortu, lai pievienotos armijas galvenajiem spēkiem.
Paklausot šai pavēlei, simt vīru kopā ar saviem virsniekiem devās ceļā uz Kinga fortu. Šo nodaļu komandēja majors Deids.
1835. gada Ziemsvētku priekšvakarā viņi atstāja Brūika fortu. Kareivji bija labā noskaņojumā, pilni cerībām, ka varbūt ceļā sastaps indiāņus un gūs laurus kaujā ar ienaidnieku. Tā būtu pirmā sadursme šai kara, ,un tādēļ uzvarētāji iemantotu jo lielāku slavu. Nevienam ne prātā nenāca, ka indiāņi varētu sakaut viņus.
Karogiem jautri plīvojot, bungām braši dārdot un taurēm skandinot signālu «uz priekšu!», lielgabalu salūta un biedru uzmundrinošo saucienu pavadīta, Deida nodaļa sāka savu .pārgājienu — to liktenīgo pārgājienu, no kura tai nebija lemts atgriezties.
Tieši pēc septiņām dienām — 31. decembrī — pie Brūka forta vārtiem parādījās kāds cilvēks. Viņš līda rāpus, un skrandainajās apģērba paliekās bija grūti sazīmēt k.ardivja, Deida nodaļas ierindnieka formas •tērpu — jo tas šis vīrs bija. Viņa drēbes bija strautu ūdeņos izmirkušas un purva dūņām notraipītas, putekļiem klātas un asinīm piesūkušās. Viņam bija pieci smagi ievainojumi — viens labajā ciskā, viens galvā, tuvu pie .deniņiem, viens kreisajā rokā un viens mugurā. Viņš bija bāls, novārdzis un izdēdējis līdz pēdējam, lā ka izskatījās pēc skeleta. Kad viņš vārgā, trīcošā balsī paziņoja, ka esot «ierindnieks Klarks no Otrās artilērijas rotas», biedri tikai ar pūlēm viņu .pazina.
Drīz pēc tam ieradās vēl divi — ierindnieki Sprei.gs un Tomass. Viņi bija tikpat .nožēlojamā stāvoklī un ziņoja to pašu, ko Klarks: majora Deida nodaļai uzbrukuši indiāņi un apkāvuši to gandrīz līdz pēdējam vīram. Viņi esot vienīgie, kas palikuši dzīvi no visas šās vienības, kura tik nesen bija atstājusi fortu, pašpaļāvīga un pārliecināta par savu spēku, godkārīgu cerību spārnota.
Viņu stāsts pilnīgi atbilda patiesībai. No visas Deida nodaļas bija izdevies izglābties tikai šiem trim nožēlojamiem cilvēku graustiem, pārējie — pavisam simt seši vīri — Amazuras knastos bija sastapuši .nāvi. Lauru vietā viņi bija guvuši cipreses.
Šie trīs izbēgušie bija cīniņā notriekti zemē, izlikušies par beigtiem un kā miruši atstāti kaujas laukā. Tikai pateicoties tam, viņiem bija vēlāk izdevies aizlīst projām un kaut kā atkulties atpakaļ uz Brūka fortu. Lielāko daļu ceļa Klarks bija rāpojis, stundā pavilkdamies uz priekšu vienu jūdzi, u.n tādā veidā pārvarējis vairāk nekā sešdesmit jūdžu lielu attālumu!