Jau pēc maza gabaliņa mēs priekšā saklausījām balsis un zirgu pakavu dobjo dimdēšanu.
Mēs pazinām savu biedru balsis un uzsaucām viņiem, kad tie piejāja tuvāk, jo sapratām, ka viņi dodas mums pretī. Viņi bija dzirdējuši šāvienus un, domādami, ka mēs esam uzdūrušies indiāņiem un dodam briesmu signālu, tagad steidzās mums palīgā.
— Hallo, puiši! — Hikmens uzsauca, kad viņi piejāja klāt. — Vai Bils Viljamss un Neds Spenss ir starp jums? Ei, iatsaucieties, ja jūs te esat!
Atbildes nebija, un dažas sekundes valdīja nāves klusums. Acīm redzot abu minēto šeit nebija, citādi viņi paši būtu atsaukušies.
— Kur viņi ir? Uz kurieni viņi aizjājuši? — vīru barā cits caur citu atskanēja jautājumi.
— Jā, kur viņi ir? — Hikmens atkārtoja. — Te viņu nav, tas ir skaidrs. Zvēru pie aligatora, ka abiem šiem zeļļiem ir kaut kas nelabs aiz ādas. Bet mums jāpasteidzas, puiši! Tur priekšā ir indiāņi. Slapstīties vairs nav nozīmes, viņi taisās laisties lapās, un mums jātiek tur trīs vāveres astes vēcienu ātrumā, citādāk neatradīsim vairs nometnē neviena nolādētā sarkanā dainā. Urrā! Uz priekšu pēc skalpiem! Turiet savus šaujamos gatavībā! Aiziet! Sadosim viņiem! Uz priekšu!
Ar šiem uzmundrinošajiem saucieniem uz lūpām vecais mednieks visiem 'pa priekšu aizdrāzās indiāņu nometnes virzienā.
Pārējie pa kaklu pa galvu metās viņam pakaļ, tā ka zirgi _ gandrīz mina cits citam uz pakaviem. Nekādi stratēģiski apsvērumi notika ievēroti, laiks izšķīra visu, un nedrīkstēja zaudēt ne minūti, jo mūsu mērķis bija sasniegt indiāņu nometni, pirms tie būs paguvuši atkāpties. Mēs bijām steigā vienojušies par šādu rīcības plānu: strauji iebrukt ienaidnieku vidū, atklāt uguni no visām šautenēm reizē un pabeigt kauju ar dunču un pistoļu palīdzību.
Mēs bijām piejājuši jau pavisam tuvu nometnei — no tās mūs šķīra vairs tikai kādi trīssimt jardi. Mēs bijām pilnīgi droši, ka dodamies pareizā virzienā, jo troksnis, kas tur valdīja nepārtraukti kopš trauksmes sākuma, noderēja mums par vislabāko ceļvedi.
Bet tad piepeši šis troksnis apklusa, mēs nedzirdējām vairs ne cilvēku balsis, ne zirgu pakavu dipoņu. Nometnē bija iestājies kapa klusums.
Tagad mums arī vairs nevajadzēja vadīties pēc skaņām, jo varējām jau saskatīt ugunskurus, pareizāk sakot, gaišumu, kas atspīdēja cauri kokiem un kā bāka rādīja mums ceļu.
Mēs turpinājām jāt uz priekšu, bet vairs ne tik ātri kā iepriekš. Tas, ka troksni un kņadu tik piepeši, tik spēji bija nomainījis absolūts klusums, padarīja mūs piesardzīgus. Pats šis klusums šķita vēstījam ļaunu. Tas it kā brīdināja mūs un radīja aizdomas, ka ienaidnieks var mums uzglūnēt no paslēptuves, — vēl jo vairāk tāpēc, ka visi zināja «Sarkano nūju» cilts virsaiša nepārspējamo izveicību tieši šāda veida uzbrukumos. Tādēļ mēs tuvojāmies nometnei ar lielāku piesardzību.
Kad līdz ugunskuriem bija palikuši tikai kādi simt jardi, mūsu pulciņš apstājās. Daži nokāpa no zirgiem un devās tālāk kājām. Slapstīdamies aiz koku stumbriem, viņi aizlavījās līdz klajuma malai un tad atgriezās un pastāstīja, ko redzējuši.
Nometne vairs neeksistēja, tās iemītnieki bija aiz- gajuši. Indiāņi, zirgi, .gūstekņi un salaupītās mantas — viss bija projām, palikuši tikai ugunskuri! Steigā un satraukumā atstājot nometni, tie acīm redzot bija izjaukti — visapkārt nielajas sarkanas ogles, dziestot vaji mirdzinādamas savas pēdējās liesmiņas.
Izlūki turpināja pārstaigāt mežu, kamēr bija apgājuši visapkārt klajumam. Simt jardu plašā lokā mežs ■tika rūpīgi un и/.manīgi pārmeklēts, bet nevarēja atrast ne ienaidnieku, ne viņa paslēptuvi. Mēs bijām ieradušies par vēlu, Indiāņi bija aizbēguši un mums deguna priekšā aizveduši līdz savus gūstekņus.
Dzīties viņiem pakaļ tumsā nebija iespējams. Vīlušies un sadrūmuši mēs izjājām klajumā un ieņēmām pamesto nometni, nolēmuši te pavadīt nakts atlikušo daļu un atsākt vajāšanu no rīta.
Mūsu pirmais darbs bija veldzēt pie dīķa savas slāpes, pēc tam padzirdīt zirgus. Tad mēs apdzēsām ugunskurus un visapkārt klajumam mežā izlikām sardzi, kurā ietilpa gandrīz puse imūsu pulciņa vīru. Zirgi tika piesieti zālē, un, kad tas bija padarīts, vīri nolikās atpūsties turpat, kur vēl nesen bija gulējuši mūsu ienaidnieki.
Tā mēs gaidījām rītausmu.