Vai es jau ciešu pazemes valstības mocības? Vai tie ir pekles velni, kas ņirgājas un vāvuļo man .apkārt?
Ja sieviete, tad tā varbūt apžēlosies par mani…
Veltīga cerība! Ellē taču nav žēlastības. Ak, mana galva! Šausmas, šausmas!…
Te ir sievietes … divas sievietes… un viņas neizskatās pēc velnišķīgām būtnēm. Nē, viņas ir eņģeļi. Kaut viņas būtu žēlsirdības eņģeļi!
Viņas tās ir! Paiuk, viena ,no tām izjauc uguni. Viņa izspārda to ar kāju, nikni un steidzīgi izkaisīdama žagarus. Kas viņa ir?
Ja es būtu dzīvs, es viņu sauktu par Hadž-Evu. Bet, tā kā es esmu miris, tad tam jābūt viņas garam.
Tur ir arī otra — jaunāka un skaistāka. Ja viņas ir eņģeļi, tad šis ir visdaiļākais visā debesu valstībā. Tas ir Majumi gars!
Kā viņa nokļuvusi šajā drausmīgajā vietā, velnu vidū? Te nav viņai piemērots miteklis, viņa nav izdarījusi nevienu noziegumu, kādēļ to varētu .atsūtīt uz šejieni.
Kur es atrodos? Vai es sapņoju? Nupat vēl es degu… dega mana galva, mana zemē ieraktā miesa bija vēsa. Kur es esmu?
Kas tu esi, kas stāvi pārliekusies pār: mani un lej uz manas galvas vēsumu? Vai tu neesi Hadž-Eva, ārprātīgā karaliene?
Kam pieder šie maigie pirksti, kurus es jūtu pieskārāmies saviem deniņiem? Ak, kādu neizsakāmu tīksmi sagādā šis glāsts! Noliecies zemāk, lai es varu ieskatīties tavā sejā un pateikties tev — Majumi, Majumi!
*
Es nebiju miris. Es dzīvoju. Es biju izglābts. Tā bija Hadž-Eva pati, nevis viņas gars, kas lēja ūdeni uz manas galvas. Tā bija Majumi pati, kuras mirdzošās acis lūkojās manējās. Nav brīnums, ka es viņu noturēju p.ar eņģeli.
— Carajo! — kliedza kāda balss, aizsmakusi aiz niknuma. — Aizvāciet šīs sievietes! Sakraujiet atpakaļ sārtu! Prom, ārprātīgā karaliene! Ej atpakaļ uz savu cilti! Sie ir mani gūstekņi, tavam virsaitim uz viņiem nav nekādu tiesību. Carrambo! Nejaucies manās darīšanās! Sakraujiet atpakaļ sārtu!
— Jarnasi! — Hadž-Eva sauca, pievērsdamās indiāņiem. — Neklausiet viņam! Ja jūs to darīsiet, Vikomes dusmas nāks pār jums! Viņa gars saniknosies un jums atriebsies. Lai kur jūs iesiet, chitta mico jums sekos un jūsu ausīs skanēs viņa tarkšķēšana. Tas iedzels jums papēdī, kad jūs klejosiet pa mežu. Tu, visu čūsku karali, vai es nerunāju patiesību?
Izteikdama šo jautājumu, viņa pacēla klaburčūsku rokās un turēja tā, lai uzrunātie varētu to skaidri saskatīt. Šai acumirkli rāpulis iešņācās, tai paša Laikā draudoši likdams atskanēt savas astes spalgajam tarkšķim.
Vai kāds varēja vel šaubīties, ka tā bija apstiprinoša atbilde uz Evas jautājumu? Katrā ziņā ne jarnasi, kas stāvēja varenās burves priekšā, trīcēdami un baiļu pārņemti.
— Un jūs, melnie bēgļii un nodevēji, kam nav dieva un baiļu no Vikomes, uzdrošinieties tikai pieskarties sārtam, pacelt kaut vienu žagaru saišķīti — un jūs ieņemsiet gūstekņu vietu! Tūlīt te ieradīsies lielāks virsaitis par jūsējo, šo dzelteno briesmoni. Ho! Tur jau ir Uzlecošā Saule! Viņš nāk, viņš nāk!
Hadž-Evai apklustot, klajumā atskanēja zirgu pakavu dipoņa, un simt balsis vienā mutē iesaucās:
— Oceola! Oceola!
Šis kliedziens iepriecināja manas ausis. Kaut gan jau izglābts, es tomēr sāku baidīties, ka tas nav uz ilgu laiku. Mēs nepavisam vēl nevarējām būt droši, ka izbēgsim no nāves. Mūsu aizstāvji bija tikai vājas sievietes, un diez vai mulatu karalis būtu piekāpies viņu prasībām. Savu mežonīgo sekotāju atbalstīts, viņš varēja nelikties ne zinis par viņu draudiem un lūgumiem, pavēlēt no jauna iekurt uguni un turpināt mūsu spīdzināšanu, līdz mēs būtu pagalam.
Pilnīgi iespējams, ka tā arī būtu noticis, ja laikus neierastos Oceola.
Viņa parādīšanās un viņa balss uzreiz mani nomierināja. Ja Oceola ņems mūs savā aizsardzībā, tad mums vairs ne no kā nebūs jābaidās, un maiga balss čukstēja man ausī, ka viņš nāk kā mūsu glābējs.
Jaunā virsaiša nodoms drīz vien kļuva skaidrs. Viņš pievilka pavadu un apstājās gandrīz pašā nometnes vidū, tieši mums .priekšā. Es redzēju viņu nokāpjam no skaistā, melnā zirga, kas bija grezni izrotāts, tāpat kā pats jātnieks. Pasniedzis pavadu kādam tuvumā stāvošam karavīram, viņš nāca uz mūsu pusi. Viņa stāja bija stalta, tērps košs un krāšņs, un atkal es ieraudzīju trīs strausa spalvas, kas «tik bieži bija rēgojušās manā aizdomu satrauktajā iztēlē.
Pienācis tuvāk, Oceola apstājās un jautājoši paraudzījās uz mums. Mūsu muļķīgā situācija būtu varējusi izraisīt smaidu, taču viņa sejā neredzēja ne miņas no jautrības, taisni otrādi, tā bija ļoti nopietna un līdzjūtības pilna. Man likās, ka tā bija sku-mj.a.
Kādu brīdi viņš itā stāvēja, nekustēdamies un neteikdams ne vārda.
Viņa acis pārmaiņus pievērsās vienam, tad otram — manam ciešanu biedram un man, — it kā cenzdamās mūs izšķirt. Tas nenācās viegli. Dūmi, sviedri un pelni bija padarījuši mūs ārkārtīgi līdzīgus un pārvērtuši abus līdz nepazīšanai.
Šai mirklī Majumi klusām piegaja viņam klāt un kaut ko iečukstēja ausī, tad atkal atgriezās pie manis, nometās ceļos un ar savām maigajām rokām turpināja glāstīt manu pieri.
Izņemot pašu jauno virsaiti, neviens cits nedzirdēja, ko viņa māsa bija pateikusi. Majumi vārdi momentā iedarbojās uz viņu. Oceolas seja pārvērtās, skumjā izteiksme izgaisa, acis iekvēlojās bargās dusmās, un, strauji pagriezies pret dzelteno virsaiti, viņš šņācoši izgrūda:
— Sātans!
Dažas sekundes viņš neteica vairāk ne vārda, bet stāvēja, cieši raudzīdamies mulatā, it kā gribēdams ar savu skatienu to iznīcināt.
Pēdējais nodrebēja šā uzvarošā skatiena priekšā un sāka trīcēt kā apšu lapa, bet nekā neatbildēja.
— Sātans un neģēlis! — Oceola turpināja tādā pašā tonī, palikdams iepriekšējā pozā. — Vai tā tu izpildi manas pavēles? Vai šie ir tie gūstekņi, kurus es tev pavēlēju saņemt? Nelietīgais vergs! Kas tev deva tiesības sarīkot šādu 'Spīdzināšanu? Kas tev to mācīja? Ne jau seminoli, kuru vārdu tu esi piesavinājies un apkaunojis! Pie lielā gara Vikomes! Ja es nebūtu zvērējis nekad nemocīt ienaidnieku, es tagad tevi noliktu viņu vietā un sadedzinātu pelnos. Prom no manām acīm, pazudi! Nē, paliec, kur esi! Varbūt tu man vēl būsi vajadzīgs.
Tik savādi nobeidzis savu bargo runu, jaunais virsaitis pagriezās un pienāca mums cieši klāt.
Mulats neiedrošinājās mokā atbildēt, bet viņa skatiens dega atriebības karo. Kamēr Oceola ar viņu runāja, man vienreiz likās, ka viņš zīmīgi paskatījās uz saviem mežonīgajiem karavīriem, it kā mudinādams tos iejaukties.
Bet tie zinaja, ka Oceola nav viens. Kad viņš tuvojās, pēc pakavu dipoņas varēja spriest, ka tur jāj liela grupa. Acīm redzot Oceolas karavīri atradās turpat netālu mežā, un būtu pieticis ar vienu vienīgu virsaiša pazīstamās balss izkliegtu «jo-ho-ehl», lai viņi, atsteigtos šurp, pirms vēl būtu izskanējusi tā atbalss.
Likās, ka ari pats dzeltenais virsaitis to apzinājās un tieši tādēļ inekā neatbildēja. Viens izteikts vārds šaja brīdī varētu maksāt viņam dzīvību, un viņš, īgni saraucis pieri, klusēja.
— Atbrīvojiet viņus! — Oceola pavēlēja nesenajiem kapračiem. — Un rīkojieties uzmanīgi ar savām lāpstām. RendolH viņš turpināja, noliekdamies pār mani. — Es tik tikko paguvu ierasties laikā. Es biju tālu no šejienes, kad to uzzināju, un steidzos, cik varēju. Jūs esat ievainots, vai jūsu stāvoklis nav ļoti ļauns?
Es mēģināju izteikt viņam savu pateicību un apliecināt, ka .neesmu smagi cietis, bet mana balss bija tik vārga un aizsmakusi, ka to grūti nācās saprast. Taču, maigu roku pasniegtas veldzes spirdzināts, es pamazām atguvu spēkus, un drīz vien mēs jau moži sarunājāmies.
Mūs abus ar Džeku ātri izraka no zemes, un beidzot mēs atkal stāvējām uz brīvām kājām.
Es tūlīt gribēju steigties pie savas māsas, bet virsaitis nezin kāpēc mani atturēja.
— Pacietību! — viņš sacīja. — Vēl ne, vēl ne. Majumi aizies un pateiks viņai, ka jums vairs nekas nedraud. Šķiet, viņa to jau zina! Ej, Majumi! Pasaki miss Rendolfai, ka viņas brālis ir sveiks un vesels un tūlīt būs klāt, bet viņai vēl vienu mazu brītiņu jāpaliek turpat. Ej, māsiņ, un uzmundrini viņu!
Pagriezies pret mani, Oceola čukstus piebilda:
— Viņa tur ir aizvesta ar nolūku, tūlīt jūs redzēsiet. Nāciet man līdz, es jums parādīšu skatu, kas droši vien jūs pārsteigs. Mēs nedrīkstam zaudēt ne minūti. Es dzirdu savu izlūku signālu. Vēl brīdis, un mēs būsim par vēlu. Nāciet, nāciet!
Neiebilzdams ne vārda, es steidzos sekot virsaitim, ikas ātri devās uz tuvējo mežmalu.
Viņš iegāja mežā tikai dažus soļus. Tiklīdz biezā lapotne mūs pilnīgi paslēpa, viņš apstājās, apgriezās un sāka lūkoties .atpakaļ uz klajuma pusi.
Paklausīdams viņa mājienam, es darīju tāpat.