Saule jau bija noslīgusi rietumu pamalē, 'kad mēs atstājām indiāņu nometni. Man nebija ne mazākās jausmas, kādā virzienā mums jādodas, bet ar tādu pavadoni kā OceoLa mēs varējām būt droši, ka nenomaldīsimies.
Mēs atradāmies tālu no Suvoni kolonijas, veselu garu dienu mums vajadzēja pavadīt ceļā, un mēs necerējām sasniegt mājas pirms nākošās dienas saulrieta. Naktī vajadzēja būt mēnesnīcai, ja vien debesis neapmāktos, un mēs bijām nolēmuši jāt apmēram līdz pusnaktij un tad apmesties atpūtai. Tādējādi mums nākošajai dienai paliktu mazāks ceļa gabals. , ,
Mūsu pavadonim šis apvidus un visi ceļi, kas veda caur to, bija labi pazīstami.
Lielu gabalu mēs jājām caur paretu mežu un varējām visi turēties blakus, bet tad taka kļuva šaurāka un mēs bijām spiesti sagrupēties pa diviem vai rindā cits aiz cita. Parasti priekšgalā jājām mēs abi ar virsaiti, cieši aiz mums — mūsu māsas, tad sekoja Džeks ar Violu un aizmugurē kāds pusducis indiāņu karavīru — Oceolas miesassardze.
Es brīnījos, ka viņš nebija ņēmis sev līdz lielākus spēkus, un pat izteicu savu pārsteigumu. Oceola domāja, ka nekādas briesmas nedraud. Kareivji, viņš sacīja, izvairoties klejot apkārt pēc tumsas iestāšanās, bet tajā teritorijā, ko mums vajadzēja šķērsot dienā, karaspēka patruļas nekad nebija manītas. Sakarā ar ļoti karsto laiku balto armija vairs neizdarīja arī izlūkošanu. Ja mēs ceļā arī satiktu kādu grupu, tie būtu viņa paša ļaudis. Un no tiem, protams, mums nebija ko baidīties. Kopš kara sākuma Oceola bieži bija jājis pa šo ceļu viens pats. Viņš šķita pilnīgi pārliecināts, ka nekas bīstams nevar gadīties.
Turpretim mani māca bažas. Es zināju, ka taka, pa kuru mēs jājām, ved dažu jūdžu attālumā garām Kinga fortam. Es atcerējos Riugolda bandas aizbēgšanu. Droši vien viņi auļoja taisnā ceļā uz fortu un nodeva tur zi: ņojumu par plantatora nāvi, izpušķodami to ar pasaciņu par savu drošsirdīgo uzbrukumu indiāņiem. Valdošajās aprindās Ringolds skaitījās diezgan ievērojama persona. Iespējams, ka kāda karaspēka daļa tiks nosūtīta uz nometni. Un mēs jājām tieši pa to ceļu, kur varējām viņus satikt.
Man ienāca prātā vēl cits apstāklis - mulata mīklainā nozušana. Indiāņi domaja, ka viņš aizjājis kopa ar Ringolda pavadoņiem. Tas pamatoti izraisīja aizdomas. Es ieminējos par to virsaitim.
— Nebaidieties, — viņš atbildēja. — Mani puiši viņus izsekos un laikus dos man ziņu. Taču, — viņš vilcinādamies piebilda, uz mirkli kļuvis domīgs, — viņi var tos nepanākt pirms tumsas iestāšanās un tad … Jums ir taisnība, Rendolf. Es esmu rīkojies neapdomīgi. Par tiem muļķiem nav ko raizēties, bet ar mulatu ir citādi. Viņš zina visas takas un, ja viņš tiešām būtu kļuvis nodevējs… Nu, bet mēs esam jau ceļā, un jādodas vien uz priekšu. Jums nav ko baidīties, un, kas attiecas uz mani, tad — Oceola nekad vēl nav atkāpies briesmu priekšā un nedarīs to arī tagad. Nē, ticiet man, Rendolf, es drīzāk pats tās meklēju nekā izvairos!
— Meklējat briesmas?
— Jā.. .. nāvi, nāvi!
— Runājiet klusāk, lai viņas to nedzird.
— Ak jā! — viņš piebilda, pazeminādams balsi un runādams it kā pats pie sevis. — Patiešām es ilgojos pēc tās.
Viņš izteica šos vārdus tik saviļņoti, ka nevarēja šaubīties par to nopietnību.
Oceolu bija pārņēmusi dziļa melanholija, kas viņu nemitīgi krimta. Kāds varēja būt tās cēlonis?
Es vairs nespēju klusēt. Mani mudināja draudzības jūtas, ne ziņkārība. Es atļāvos viņu izjautāt.
— Tātad jūs esat to pamanījis? Bet taču ne vairs tagad, kopš mēs esam ceļā, kopš jūs izteicāt to draudzīgo piedāvājumu? Ak Rendolf! Jūs mani darījāt laimīgu. Vienīgi viņas dēļ man nāves domas likās tik drūmas.
— Kādēļ jūs runājat par nāvi?
— Tādēļ, ka tā ir tuvu.
— Taču ne jums?
— Ja, man. Man ir nojauta, ka es ilgi vairs nedzīvošu.
— Nieki, Pauel!
— Draugs, tā ir patiesība — es esmu jau brīdināts.
— Paklausieties, Oceola, tas nepavisam neizskatās pēc jiums. Jūs taču stāvat pāri tādām tumsonīgām iedomām. Es nespēju ticēt, ka jūs būtu māņticīgs.
— Vai jūs domājat, ka es runāju par kādām pārdabiskām zīmēm — vārnas ķērcienu vai pusnakts pūces kliedzienu, par parādībām gaisā, virs zemes vai ūdenī? Nē, nē. Es esmu brīvs no šādas lētas māņticības. Un tomēr es zinu, ka man drīz būs jāmirst. Ēs nepareizi nosaucu savu nolemtības apziņu par priekšnojautu, tā nav nojauta, bet fiziska sajuta, kas vēstī manu drīzo galu … la ir šeit.
To teikdams, viņš pacēla roku, norādīdams uz krūtīm. Es sapratu, ko viņš ar lo domāja.
Man labāk patiktu, — pēc brīža viņš turpināja,
ja man butu lemts krist kaujas laukā. Taisnība, nekāda nāve nav vilinoša, taču tāda man liekas vistīkamākā. Es labāk izvēlētos mirt kā karavīrs, nevis nožēlojami vārgu|ot, jā, es esmu to jau izvēlējies. Desmitiem reižu es esmu kaujas laukā izaicinājis nāvi, pats devies tai pretī, bet gluži kā gļēvulis vai kautra līgava tā atsakās ar mani sastapties.
Iznunādams pēdējos vārdus, Oceola iesmējās, un šajos smieklos skanēja kaut kas gandrīz pārdabisks. Kāds neparasts salīdzinājums, kāds neparasts cilvēks!
Man bija grūti viņu kaut kā uzmundrināt. Patiesība viņam tas nemaz nebija vajadzīgs: tagad viņš šķita priecīgāks nekā agrāk. Ja tā nebūtu, tad censties viņu mierināt ar nepārliecinošu apgalvojumu, ka viņš izskatās vesels, tik un tā būtu veltīgi. Viņš saprastu, ka tie ir draudzības vārdā izteikti meli.
Man pašam jau bija radušās tādas aizdomas. Es biju ievērojis viņa neparasto bālumu, noliesējušās rokas, stiklainās un iekritušās acis. Tātad tas bija šā cildenā jaunekļa grūtsirdības cēlonis — pavisam citāds, nekā es domāju.
Māsas nākotne visvairāk nospiedusi viņa sirdi. To Oceola man pateica, kad jājām tālāk.
Es te neatkārtošu solījumus, ko toreiz devu viņam. Man nevajadzēja tos apliecināt ar zverestiem, jo lauzt šos solījumus nozīmētu izpostīt pašam savu laimi.