Dzīvnieku dresēšana ir smags darbs. Lai sagatavotu kādu priekšnesumu ar lāčiem, tīģeriem, lauvām, zirgiem vai pat ar pērtiķiem, daudzus gadus neatlaidīgi un sasprindzināti jāstrādā. Ar delfīnu dresūru ir citādi. He- senes profesors Hofers un Cīrihes profesors Hedigers uzskata, ka delfīnus ir daudz vieglāk apmācīt nekā citus dzīvniekus. Piemēram, suņa apmācīšanai vajag pusotra gada, zirga — sešus gadus, bet delfīnu var apmācīt pusgada laikā.
Tāpat domā arī daži autoritatīvi amerikāņu speciālisti. Okeanārijos gūtā darba pieredze liecina, ka attiecībā uz delfīniem nevar izmantot tādu to spēju un potenciālo dotību mērauklu, ar kādu parasti vērtē citus dzīvniekus. Noskaidrojās, ka delfīnu apmācīšanas ātrums zināmā mērā atkarīgs no paša dresētāja mākas, no tā, cik ātri viņam izdodas nodibināt ar tiem kontaktu un izvēlēties pareizu metodi, lai atklātu to spējas.
Delfīnu dresūrā nav pieļaujama sodīšana. Pēc soda dzīvnieks noslēdzas sevī un neliekas par treneri vairs ne zinis. Delfīns visu laiku centīsies ieturēt zināmu distanci un izvairīsies no jebkādas sakares ar dresētāju. Jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai delfīns aizmirstu pārestību.
Tādē| dresūras pamatā ir pamudinājums — gan barība, gan glāsti. Apmācot delfīnus, jātiecas pēc dažādības. Nedrīkst neskaitāmas reizes atkārtot tikai vienu triku, lai to «nostiprinātu», kā dara, dresējot citus dzīvniekus. Parasti izpilda trīs līdz piecus paņēmienus, kas ātri seko cits citam. Ja šādas rotaļas laikā, kas -notiek trenera uzraudzībā, delfīns izdara kādu jaunu, vēl nebijušu darbību, seko atlīdzība. Kaut cik savādi tas arī būtu, lielākoties ar to pietiek, lai pilnīgi apgūtu jauno triku. Atkārtot to vairs nav grūti, un pēc neilga laika šo numuru var droši rādīt publikai.
Delfīnu raksturīga īpašība ir tā, ka tie klausa ne tikai sava dresētāja pavēlēm, bet viegli rod kontaktu ar citiem cilvēkiem, ja vien viņi prot pareizi tos izrīkot. Tā, Andrju Kovens, Marīnlenda okeanārija dresētājs, iemācīja kādam zēnam Čarlzam komandas, kuras pats izmantoja, strādājot ar delfīniem Eldžiju un Splešu.
Lai liktu Splešam izšļākt no aizvērtas mutes ūdens strūklu, Andrju pats spļāva no mutes laukā ūdeni un sita ar plaukstu pie baseina malas. Splešs zibeņātri izpildīja šo numuru, un Andrju atlīdzināja viņa pūles ar zivs gabaliņu. Pēc diviem trim mēģinājumiem Carlzs- apguva šo paņēmienu, un Splešs sāka viņam klausīt.
Ļoti ātri Čarlzs apguva arī citus delfīnu apmācīšanas paņēmienus — svilpienu un rokas mājienu. Pēc viņa komandas delfīni, it kā sasveicinoties, pastiepa zēnam pretī savu spuru, lēca laukā no ūdens, kūleņoja
gaisā, ķēra pasviesto bumbu. Katru reizi zēns svilpa, māja ar roku un par atlīdzību sniedza zivs gabaliņu.
Doktors F. Dž. Vuds parādīja triku, kuru viņš nekad nebija mācījis Splešam un kurš nekad netika arī demonstrēts izrādēs. Ja uz baseina malas uzlika dūrē savilktu roku, tad Splešs piepeldēja klāt, satvēra to ar savām stingrajām lūpām un žokļu galiem. Pamazām viņš arvien dziļāk un dziļāk «ierija» roku, viegli saspiežot to ar zobiem. Beidzot roku vajadzēja izraut no delfīna mutes, un tad Splešs, ar vienu aci glūnēdams un aprauti rūkdams, sāniski aizpeldēja prom. Viņa rūkšana atgādināja cilvēka smieklus.
Šādas Spleša izdarības diezgan spilgti raksturo delfīniem piemītošo ziņkārību, sabiedriskumu, draiskumu un spēju kontrolēt savu rīcību, kas stipri atvieglo dresūru un savstarpējo kontaktu. ,,
Delfīni ir tik stipri, ka viņiem būtu tīrais nieks smagi sakropļot vai pat nogalināt cilvēku, tieši tāpat, kā viņi saplosa gabalos haizivis. Tomēr delfīni nekad neuzbrūk cilvēkiem. Jums jau pazīstamā Bublese «medīja» reiz baseinā peldētāju-nirēju. Viņa ne Soli neatkāpās no tā un peldēja tam visur līdz, uzmanīgi tvēra ar lūpām gumijas pleznu galus, trinās ar galvu gar viņa kājām, vārdu sakot, visādi centās pievērst sev uzmanību. Nekādas agresijas nebija.
Tiesa, reiz melnvalis nolēma parotaļāties ar nirēju un draudzīgi iebelza tam sānos. Tas puisim maksāja divas salauztas ribas, bet pats delfīns acīmredzot bija ārkārtīgi izbrīnījies, redzēdams savu draugu steidzīgi aizmūkam.
Kādu citu reizi delfīnam nodarīja pāri — pēkšņi izrāva no mutes garneli. Aiz pārsteiguma viņš uz brīdi apjuka, it kā nebūtu gaidījis no cilvēkiem tādu nekrietnību. Sadusmojies delfīns devās virsū pāridarītājam. Tas bija tik draudīgi un iespaidīgi, ka visi metās prom, kur kurais. Visi, izņemot vienu, kurš saprata, ka no delfīna ūdenī nevar izmukt. Viņš lika lietā liliputu zemes iedzīvotāju paņēmienu, proti, tikko delfīns bija klāt, viņš droši sāka bakstīt tam ar koku. Tā diezgan ātri tika saderēts miers.
Toreiz viss beidzās laimīgi, bet drīz vien cilvēki redzēja, ar ko tas varēja beigties.
Bublese bija noķērusi zivtiņu un vēl nebija paspējusi to norit. Sai brīdī garām peldēja liels jūras bruņurupucis, kas izstiepa savu čūskveida kaklu un nolaupīja Bublesei medījumu. Jau nakamajā mirklī biezās bruņurupuča bruņas nokrakšķēja delfīna varenajos žok- Jos. Uzskatāma mācība!
Delfīni allaž ir sabiedriski un pat visai labvēlīgi noskaņoti pret cilvēkiem. Ļoti bieži viņu uzvedība atgādina draiskus bērnu jokus. Tā reiz Marīnlenda dresētājs Kens Berdžess uzņēmās apmācīt trīs jaunus, nesen noķertus delfīnus. Stāvēdams līdz krūlim ūdenī, viņš centās piespiest tos ūdenī izpeldēt cauri aplim, kuram otrā pusē ēsmai turēja zivi. Parasti delfīns nekādā gadījumā nav iedabūjams šaurā telpā, līdz dažu stundu laikā nav to sīki jo sīki izpētījis. Tāpēc iemācīt delfīniem peldēt cauri aplim ir diezgan grūti.
Beidzot viens no delfīniem metās pie apļa. Tieši tas arī bija vajadzīgs Kenam. Taču pa to laiku otrs delfīns pielavījās dresētājam no mugurpuses un izķēra zivi, bet trešais metās viņam zem kājām un notrieca viņu zemē. Treniņu sākumā šie joki ilgu laiku atkārtojās, un Kenam bija jāstrādā nepārtrauktā sasprindzinājumā. Ja kaut viens no delfīniem būtu bijis naidīgi noskaņots, tad tas bez lielām pūlēm sakropļotu cilvēku, kas iedrošinājies viņu mācīt. Tomēr viss atgādināja nevaldāmi jautru spēli, bez mazākā ļaunuma.