Fiziologs Dins Klaids bija kaislīgs akvalangists. 1956. gada pavasarī viņš kopā ar biedriem iegremdējās Karaību jurā pie Sentomasa salas. Ūdens šķita tik dzidrs, ka visi priekšmeti bija skaidri saskatāmi 30 metru attālumā. Akvalangisti peldēja apmēram 9 metru dziļumā. Pēkšņi uz redzamības robežas pavīdēja kaut kādas ēnas, kas ātri tuvojās. Tie bija dažāda lieluma dzīvnieki, un sākumā Klaids nodomāja, ka viņu gaida nepatīkama tikšanās ar haizivīm. Tomēr viņš tūlīt pārliecinājās, ka ir kļūdījies — tas bija delfīnu bars. Likās, viņus bija ļoti ieinteresējuši neparastie atnācēji, ar kuriem jūrā ne visai bieži gadās sastapties. Sevišķi ziņkāri bija jaunie dzīvnieki, kas peldēja tik tuvu līdzās Klaidam, ka viņš varēja tiem pieskarties un pat paplikšķināt pa sānu ar roku. Tas neizbaidīja delfīnus, un tic mierīgi turpināja peldēt līdzās. Apmēram pēc 20 minūtēm delfīnu bars pazuda tikpat piepeši, kā parādījās.
Delfīni bieži cenšas rast kontaktu ar peldētājiem. Bet ne vienmēr tas norit bez pārpratumiem. Ieraudzījis sev blakus pēkšņi iznirstam milzu ķermeni, cilvēks vienkārši nobīstas. Ja viņam ir pietiekami stipri nervi un viņš nezaudē samaņu, tad parasti cenšas pēc iespējas ātrāk aizsniegt krastu. Un tad tik sākas «sirdi plosoši» stāsti par to, kā delfīns gribējis viņu noslīcināt, sagriezt gabalos ar savu muguras spuru, «asu kā bārdas nazis», līdz nāvei nokutināt un tamlīdzīgi. Detaļas ir atkarīgas no stāstītāja iztēles un temperamenta. Tikai okeāna un to iemītnieku nepazīšana, bailes no jūras dzīlēm var kļūt par pamatu šādām anekdotēm.
Noķertie delfīni izturas ļoti mierīgi, nespirinās un neraujas ārā kā zivis vai haizivis. Viņi nekož, lai gan žokļi ir asu zobu pilni. Bez pretošanās ļaujas pārnest sevi uz rokām vai nestuvēs no vienas vietas uz citu.
Kādu Floridas okeanārija darbinieku ieinteresēja ziņojumi par delfīniem, kas bija glābuši slicējus, un viņš izdarīja diezgan pārliecinošu eksperimentu. Proti, viņš uzsēja'baseinā peldošam delfīnam uz muguras maisu ar smiltīm. Skaidrs, ka maiss traucēja delfīnu, tomēr viņš peldēja bez redzamām grūtībām. Krava svēra 12 kilogramu, bet cilvēks ūdenī praktiski sver ļoti maz, tāpēc delfīns bez pūlēm atbalsta un izgrūž virspusē peldētāju.
Sabiedriskums, apķērība un daudzas citas lieliskas delfīnu īpašības uzvedināja uz domām Džonu Lilliju izdarīt interesantu eksperimentu. Kā zināms, ja cilvēkus izolē no -sev līdzīgo sabiedrības, viņu izturēšanās krasi mainās. Palielinās tieksme mācīties un darit visu, kas palīdzētu izrauties no ikdienas vienmuļības. Un viss atkal mainās pēc izolācijas izbeigšanās un kontakta atjaunošanās ar sev līdzīgajiem. Džons Lillijs nolēma pārbaudīt, kā tādos gadījumos izturēsies delfīns Elvars.
Delfīnu ievietoja atsevišķā baseinā, lai tam nebūtu saskares ar citiem delfīniem. Tam apkārt bija citas bioloģiskas sugas būtnes — cilvēki. Tos delfīns redzēja ik dienas. Pa zemūdens skaļruņiem viņš visu laiku dzirdēja, kas notika laboratorijā. Tā tas turpinājās diendienā.
Sākumā Elvars nebija sevišķi laipns. Tikko kāds iegāja ūdenī, tas allaž centās aizpeldēt uz attālāku kaktu. Delfīns laiku pa laikam aicinoši svilpa. Tad klausījās un gaidīja atbildi. Bet atbildes nebija, un pamazām Elvars sāka interesēties par savu apkārtni.
Ļoti ātri viņš aprada ar daudzajiem baseinā esošajiem priekšmetiem — ar bumbām, virvēm, apļiem, hantelēm. Stundām ilgi spēlējās ar tiem un it sevišķi ar mazu suku, kuru visur vilka sev līdz un bieži mēdza gar to berzēties. Delfīns- labprāt nodibināja kontaktu ar cilvēkiem, kad tie nāca pie baseina, trinās pie viņu kājām, kodīja ar lūpām un vispār visādi pievērsa tiem uzmanību. Viņš drīz vien aptvēra, ka baseina plastmasas apšuvums nevar kaitēt viņa ādai, tādēļ atpūšoties nolikās baseina dibenā.
Viņš kļuva aizvien, aktīvāks. Laiskums un apātija pazuda bez vēsts. Agrāk viņu diezgan ātri varēja noķert, lai apskatītu un izmērītu, tagad tā jau bija problēma. Viņš iemācījās izslīdēt starp kājām, veikt gaisā sarežģītus salto un kūleņus. Viņa rotaļas kļuva tik temperamentīgas, ka tālu visapkārt, pa visu laboratoriju, viņš izmētāja ne tikai savas rotaļlietas, bet izšļakstīja arī ūdeni.
Tad ieradās Tolva. Elvars tūlīt pameta cilvēkus. Tie viņam vairs neeksistēja. Viņš ļoti ātri iemācīja savai draudzenei visas rotaļas. Elvars un Tolva — neviena cita vairs nebija visā pasaulē. Viņu rotaļas bija tik draiskas un straujas, ka šad un tad viens no viņiem kā lode izlidoja no baseina un ar blīkšķi nokrita uz laboratorijas galda. Arvien biežāk baseinā vajadzēja papildināt ūdens krājumus. Visus aparātus laboratorijā nācās nosegt ar pārvalkiem. Delfīni bija vienās skrambās un ievainojumos.
Baseinā ierīkoja šķērssienu. No pirmās finiera šķērssienas pāri palika tikai skangali. Sienu vairākkārt atjaunoja. Beidzot ielika pamatīgu starpsienu. Delfīni bija šķirti. Ritēja diena pēc dienas, taču cilvēki vienalga viņiem vairs neeksistēja. Delfīni peldēja gar starpsienu un sasvilpās. Cilvēkiem tie adresēja tikai sašutuma pilnas skaņas un prasīja ēdienu.
Galu gala izdarīja tā: eksperimentos delfīni piedalījās katrs atsevišķi, bet visu pārējo laiku" pavadīja kopā. Elvars apžēlojās un mēģinājumos atkal kļuva rotaļīgs, labsirdīgs un laipns. Bet Tolva tā arī palika par mežonīgu, nepieradinātu mātīti.
Visvieglāk pieradināt jaunus dzīvniekus. Nepieradināts delfins, nokļuvis mazā baseinā, lielākoties atsakās no kontakta ar cilvēkiem. Lai viņš justos daudzmaz apmierināts, vajadzīgs baseins, kas butu desmit reižu lielāks par viņu pašu. Tad pieradināt delfīnu vairs nav grūti. Vispirms jāpārvar viņa bailes. Parasti delfins ātri pārliecinās, ka cilvēka āda ir gluda un saskare ar to nesagādā sāpes. Pieredzējušais delfīnu ķērājs Baskini domā, ka tuvināšanās procesā tas ir pirmais solis. Adas glaudīšana un paplikšķināšana acīmredzot delfīniem izraisa patīkamu sajūtu. Parasti baseinā delfīni paši cenšas izlūgties, lai tos noglaudītu, kā arī bieži beržas gar sukain un virvēm.
Džons Lillijs izmanto delfīna glaudīšanu kā pamudinājumu. Šis paņēmiens ir zināmā mērā līdzīgs atlīdzībai ar barību. Lai barība izraisītu dzīvniekiem pozitīvas reakcijas, tiem jābūt izsalkušiem. Gluži tāpat ir ar ādas sajūtām. Novērots, ka sākumā delfīnam glāsti patīk, bet pēc kāda laika tie viņam apnīk, viņš cenšas aizpeldēt prom vai sāk pat rūkt pretī, iestājas pārsātinājums. Reiz kads pieradināts delfīns, kas jau labu laiku bija nodzīvojis okeanārijā, kļuva ļoti agresīvs pret daudzajiem apmeklētājiem, kas nepārtraukti viņu glaudīja," raustīja aiz spuras, grūda ūdenī. Beidzot viņš pat kļuva nikns, nepārprotami rādot, lai liek viņam mieru.
Dzīvnieka glaudīšanai parasti seko pamudinājums ar barību. Glaudot delfīnu, viņam dod zivi, un viņš ļoti ātri sāk atsaukties uz savu iesauku vai signālu.
Reiz profesors Vintrops Kellogs sastapās ar neparedzētām grūtībām. Viņš saņēma mēģinājumiem divus delfīnus — Betiju un Albertu. Alberts bija jauns tēviņš, un to izdevās ļoti ātri pieradināt. Bet Betija, veca mātīte, negribēja stāties nekādos sakaros ar cilvēku. Viņa atteicās ņemt barību no rokām un visādi izvairījās no
cilvēkiem. Tādēļ viņu bija grūti izmantot mēģinājumos. Tomēr, atteikdamās no barības, Betija nekļuva vājāka, bet bija enerģijas un spēka pārpilnā.
Sākumā to nebija iespējams izskaidrot, bet tad izdevās noskatīties, ka Alberts viņu baro! Tas bija diezgan labsirdīgs delfīns, kurš ātri vien sāka ņemt barību no cilvēka rokām. Barošanas reizēs, paņēmis zivi, viņš ienira ūdenī kopā ar Betiju, un pēc kāda laika viņa iznira no ūdens ar zivi mutē.